Bērnu iepriekšējās dzīves: intervija ar Kerolu Boumenu

Прошлые жизни детей: Интервью с Кэрол Боумэн

Bērnu iepriekšējās dzīves: intervija ar Kerolu Boumenu

16 02 23 01

Kerola Boumena (Carol Bowman) ir cienījama pētniece, viņa pēta bērnu pagātnes dzīves spontānās atmiņas. Viņas spalvai pieder divas revolucionāras grāmatas "Bērnu iepriekšējās dzīves (Children's Past Lives)" un jaunākā – "Atgriešanās no debesīm (Return from Heaven)". "Unsolved Mysteries" (NBC) pārraidīja pilnu segmentu par Kerolas darbu; segments tagad pastāvīgi rotē Lifetime kabeļkanālā. Kerola viesojās Oprah Winfrey Show 1994. gada martā.

– Kā jums radās interese pētīt bērnu pagātnes dzīves un spontānās pagātnes atmiņas?

– Tā kā tiku audzināta Amerikas jūdu-kristiešu kultūrā, man nebija nekāda priekšstata par reinkarnāciju, līdz es nekļuvu par koledžas studenti sešdesmito gadu beigās. Kad es par to izdzirdēju, tas man ieguva lielu jēgu, jo izskaidroja man dažādas lietas, kuru, šķiet, pietrūka tradicionālajās mācībās. Ap 1986. gadu es ļoti saslimu plaušu problēmu dēļ, un slimības kulminācijas laikā man bija ļoti spēcīga vīzija par sevi, ka esmu vīrietis 19. gadsimtā, un šajā vīzijā es redzēju, ka miršu no diloņa. Patiesībā es redzēju savu nāvi tajā dzīvē kā novērotāja. Es biju lielā neizpratnē par to un domāju, ka manai tā laika slimībai ir kāds sakars ar šo pagātnes dzīves atmiņu^[1], bet es nezināju, kā abas savienot.

16 02 23 02

– Vai tā bija tikai spontāna vīzija?

– Jā. Es biju ļoti slima. Un tad, kā liktenis, apmēram sešus mēnešus vēlāk kādam hipnoterapeitam gadījās braukt cauri pilsētai, kurā es dzīvoju, Ešvilai, Ziemeļkarolīnā. Viņš burtiski bija caurbraucienā no Floridas. Paziņa bija dzirdējusi par viņu un teica man, ka ir kāds, kurš veic regresiju pagātnes dzīvē. Un ka varbūt man vajadzētu sazināties ar viņu. Es to izdarīju, un šī trīs stundu sesija izmainīja manu dzīvi. Es redzēju divas dzīves, kurās es nomiru no plaušu slimībām. Un, pārdzīvojot šīs dzīves, atkārtoti piedzīvojot nāvi, tas mainīja manas slimības gaitu. Man sāka kļūt labāk, tā bija hroniska slimība, kas man bija gadiem ilgi. Toreiz es redzēju, kā reinkarnācija var būt kaut kas ļoti personisks un var mūs tieši ietekmēt.

Gada laikā abiem maniem bērniem parādījās fobijas. Tajā laikā es to vispār nesaistīju ar reinkarnāciju. Es tikai sapratu, ka tas bija kaut kas, kas īpaši izpaudās manā dēlā. Viņam tobrīd bija pieci gadi, un viņam radās histēriskas bailes no skaļiem trokšņiem, ko mēs pirmo reizi pamanījām pirmajā jūlijā salūtā.

16 02 23 03

Kerolas dēls Čeiss

Mums nebija ne jausmas, no kurienes šīs fobijas radušās, bet, kad aptuveni gadu pēc pirmās regresijas pie manis ieradās hipnoterapeits, mans draugs Normans Inge (Norman Inge), man gadījās pieminēt sava dēla fobiju no skaļiem trokšņiem, un radās doma, ka viņš varētu sniegt manam dēlam Čeisam dažus posthipnozes ieteikumus, lai nākamreiz, kad viņš saskartos ar skaļiem trokšņiem, viņam neuznāktu histērija.

Man par lielu izbrīnu, kad Normans lūdza viņam aizvērt acis un pastāstīt mums, ko viņš redz, izdzirdot skaļās skaņas, kas viņu biedēja, viņš uzreiz nonāca pagātnē kā melnādains karavīrs Amerikas pilsoņu karā. Viņš stāstīja ar ļoti spilgtām detaļām. Tās bija lietas – es to apzinājos –, ko viņš, būdams piecus gadus vecs, nevarētu zināt. Viņš stāstīja no kāda pieauguša cilvēka perspektīvas, kurš varēja būt tur. Viņš stāstīja par karavīru izmantoto ekipējumu, par savu uniformu, daudzām sīkām detaļām, kas mani ļoti pārsteidza, jo man nebija pat nojausmas par šīm lietām. Viņš paskaidroja, ka šajā kaujā guvis ievainojumu labās plaukstas locītavā. Viņi bija aizveduši viņu no kaujas uz lauka slimnīcu, kur tika pārsieta viņa plaukstas locītava, un viņu nosūtīja atpakaļ kaujā. Tajā brīdī viņš acīmredzot nomira, stāvot pie lielgabala.

Visa sesija ilga apmēram 15 minūtes, pēc tam mans dēls nolēca man no klēpja un jautri devās savās gaitās. Šīs sesijas rezultātā pazuda viņa fobija no skaļiem trokšņiem, kas acīmredzot bija saistīta ar šo kaujaslauka pieredzi, kā arī hroniska ekzēma, kas viņam bija šajā plaukstas vietā un nebija reaģējusi uz medicīnisko palīdzību. Dažu dienu laikā ekzēma pilnībā izzuda un vairs neatgriezās. Acīmredzot viņam bija kāda šūnu atmiņa no kaujaslaukā gūtās brūces^[2], kas saistīta ar pretrunīgajām emocijām, ko viņš izjuta kā karavīrs, kas atklājās viņa stāsta laikā. Tātad šī pieredze man atvēra acis uz kaut ko pilnīgi jaunu. Es nekad nebiju domājusi, ka bērni var atminēties iepriekšējās dzīves. Es to tikko biju piedzīvojusi kā pieaugusī. Man nebija ne jausmas, ka bērniem ir tik viegli piekļūt šīm atmiņām.

16 02 23 04

Sk. arī: Apbrīnojami bērnu stāsti par iepriekšējām dzīvēm^[3].

Tas pats notika ar manu deviņus gadus veco meitu ar viņas fobijām. Mēs viņai par to jautājām, un viņa stāstīja, ka mirst. Viņa baidījās, ka mūsu māja aizdegsies. Viņa atcerējās, ka bērnībā mirusi mājas ugunsgrēkā kaut kad pagātnē. Nebija īsti skaidrs, kad un kur tas bija. Pēc šīs sarunas arī viņas bailes pārgāja.

Kad abi mani bērni bija piedzīvojuši šīs atmiņas^[4] un izbaudījuši dziedināšanas priekšrocības atminoties, es biju pilnībā ieintriģēta. Mani māca liela ziņkāre. Vai arī citiem bērniem ir bijušas šādas atmiņas, un, ja ir bijušas, vai viņi tika piedzīvojuši tādu pašu dziedināšanu, kādu piedzīvoja mani bērni, tikai runājot vien par šīm atmiņām? Tas tiešām bija manu meklējumu sākums. Tas notika 1988. gadā. Es sāku veikt pētījumu, vispirms runājot ar vecākiem savās aprindās. Tas bija laiks pirms interneta. Pētījumu veikšana toreiz bija pavisam savādāka.

Līdz 1994. gadam es biju uzrakstījusi dažus rakstus Edgara Keisija Fondam (Edgar Casey Foundation) un Pagātnes dzīves izpētes un terapijas asociācijai (Association for Past Life Research and Therapie), kas tagad ir starptautiska organizācija. Es sāku saņemt gadījumus no cilvēkiem, kuri aprakstīja šīs atmiņas savos mazajos bērnos. Es redzēju, ka nav nekas neparasts, ka bērniem ir spontānas atmiņas par pagātnes dzīvēm līdz aptuveni septiņu gadu vecumam.

Pētījuma laikā es atklāju, ka Dr. Jans Stīvensons (Ian Stevenson) no Virdžīnijas Universitātes Medicīnas skolas ir dokumentējis un apkopojis gadījumus, kad bērni spontāni atceras pagātnes dzīvi, aptuveni 40 gadus. Viņa lietās Virdžīnijas Universitātes Medicīnas skolā bija dokumentēti gandrīz 3000 gadījumi. Tas mani ļoti pārsteidza, jo es nekad nebiju par viņu dzirdējusi, un viņš tik ilgi bija veicis šo pētījumu. Es domāju, cik gan daudz ir informācijas. Tā saistījās ar manu bērnu pieredzi, un tas man daudz iemācīja par šīm atmiņām. Es atklāju, ka bērniem visā pasaulē tās ir līdz aptuveni septiņu gadu vecumam, ka tās rodas spontāni un ka viņiem nav nepieciešama pieaugušo pamudināšana vai hipnoze, lai tās atcerētos. Tās vienkārši tur ir.

Tas, ko doktors Stīvensons nepieminēja, bija šo atmiņu dziedināšanas potenciāls. Tas, manuprāt, ir jāzina vecākiem vai pieaugušajiem. Ne tikai tas, ka šīs atmiņas bērniem rodas dabiski, tās arī spēj izārstēt bērnu no fobijām, fiziskiem simptomiem un pat no emocionālām problēmām.

16 02 23 05

Savu pirmo grāmatu es uzrakstīju 1995. gadā. Tā tika publicēta 1997. gadā, un pēc tam 2001. gada martā iznāca mana otrā grāmata “Atgriešanās no debesīm”.

– Kas, jūsuprāt, padara reinkarnācijas izpēti ar bērniem īpašu?

– Manuprāt, tas ir visinteresantākais, jo atmiņas, kuras skatos, galvenokārt nāk tieši no 2, 3 un 4 gadus veciem bērniem. Tie ir bērni, kuriem līdz šim nav bijusi liela pieredze šajā dzīvē, tomēr viņi zina detaļas par citām dzīvēm, kas ir pilnīgi ārpus viņu pieredzes. Tā kā šie bērni ir tik mazi, viņu atmiņas ir tīras. Viņus nav piesārņojuši mūsu kultūras uzskati, sakot: "nē, tā nenotiek" vai "jā, tā notiek". Viņi runā tikai no savas tiešās pieredzes. Man šīs atmiņas ir ārkārtīgi interesanti pētīt, jo ar pieaugušo atmiņām, jo īpaši tām, kas rodas ar hipnozi, mēs īsti nezinām, cik daudz ir iztēle vai kaut kas tāds, ko mēs, iespējams, esam iemācījušies jaunībā, bet iespējams, esam aizmirsuši, kad mēs kļūstam vecāki. Mēs apzināti neatceramies, ka būtu to mācījušies. Ar 2, 3 un 4 gadus veciem bērniem ir diezgan skaidrs, ka atmiņa ir īsta. Citādi viņi to nebūtu varējuši iemācīties. Tā kā šīs atmiņas ir salīdzinoši tīras, tās sniedz mums ļoti unikālu reinkarnācijas logu. Tāpēc man patīk strādāt ar šīm atmiņām, nevis mēģināt apgalvot, ka katra pieauguša cilvēka pagātnes dzīves atmiņa ir patiesa vai reinkarnācijas liecība, jo tajā ir pārāk daudz pelēko zonu.

Sk. arī: Dokumentāli atmiņu apstiprinājumi. Zēns, kurš atrada savu meitu no pagātnes dzīves^[5].

– Ja jūs runājat par atmiņām, kas ir bērniem, kāds atmiņas veids viņiem parasti ir, vai arī to var saukt par tipisku atmiņas veidu?

– Es domāju, ka pieaugušie vispirms pamana neparastus izteikumus, ko bērns izsaka. 2 vai 3 gadus vecs bērns pastāstīs par to, kad viņš bija "liels pirms" vai par to, kad "viņi nomira pirms tam", un detalizēti pastāstīs par dažām pieredzēm, kuras, jūsuprāt, viņiem nav bijis šajā dzīvē. Es domāju, ka bieži bērniem prātā ir attēli no pagātnes, un viņi runā no šiem attēliem. Dažreiz šīs atmiņas ir emocionālas. Dažreiz bērniem ir fobijas, kas saistītas ar to, kā viņi nomira pagātnē vai no kādas traumas iepriekšējā dzīvē.

Daudziem bērniem ir fobijas. Manuprāt, bērnu fobijas ir ārkārtīgi izplatītas. Ja mēs uzmanīgi klausāmies, ko bērni par tām saka, dažreiz viņi mums stāsta, no kurienes viņi nāk. Viņiem, piemēram, var būt bail no lidmašīnām. Man tiešām ir bijuši gadījumi, kad mazi bērni, izdzirdot lidmašīnu, skrien un paslēpjas zem galda vai krēsla un saka: "Bumbas nāk." Bērniem, kas aug Ziemeļamerikā, vēl nesen tas nebija kaut kas tāds, ko viņi savā dzīvē varēja pieredzēt. Kad par to jautāja, viņi runāja par to, ka viņi gājuši bojā karā vai tad, kad bumba trāpīja tur, kur viņi dzīvoja.

Sk. arī: Džeims Leiningers – Otrā pasaules kara lidotāja dvēseles pārcelšanās^[6].

16 02 23 06

Dažreiz atmiņas kļūst par fobijām, dažreiz atmiņas pārvēršas uzvedībā. Dažreiz bērniem ir prasmes, kuras viņiem nav mācītas. Īpaši par to runāju savā pirmajā grāmatā. Piemēram, trīsgadnieks, kurš zināja, kā piešūt pogu biksēm nemācoties. Kad viņa māte par to jautāja, viņš teica, ka viņš to iemācījies, kad viņš bija "liels iepriekš", un bija jūrnieks. Tā noteikti ir sarežģīta prasme, ko 3 vai 4 gadus vecs bērns parasti nepārvaldītu bez apmācības. Bērni dažreiz parāda šīs spējas vai prasmes, kuras viņiem nav mācītas. Dažreiz ārkārtējā gadījumā viņi runā svešvalodā, ar kuru viņi nav saskārušies. Tādi gadījumi ir faktiski dokumentēti^[7].

Dažreiz atmiņas parādās attieksmē pret cilvēkiem. Īpaši manā otrajā grāmatā, kas ir par reinkarnāciju vienās un tajās pašās ģimenēs. Ģimenes atzina, ka piedzimušais bērns patiesībā ir miruša radinieka dvēsele, kura īsā laika posmā ir reinkarnējusies atpakaļ ģimenē. To piedzīvojušie radinieki atzina, ka tā ir patiesība, raugoties uz bērna izteikumiem, uzvedību, mirušajam raksturīgo īpatnējo izturēšanos vai manierēm.

Sk. arī: Beslanas bērnu atgriešana savām mātēm^[8].

Dažos gadījumos bērniem ir faktiskas dzimumzīmes vai iedzimti defekti, kas saistīti ar pagātnes dzīves traumām vai slimībām. Dr. Stīvensons sarakstīja divu sējumu darbu ar nosaukumu "Bioloģijas reinkarnācija (Reincarnation of Biology)", kas aplūko šo jautājumu. Tas iznāca 1997. gadā. Viņam ir 210 dzimumzīmju un iedzimtu defektu gadījumi saistībā ar iepriekšējām dzīvēm. Tie ir gadījumi, kad bērni sniedza pietiekami daudz informācijas par savu pagātnes dzīvi, lai viņu identitāti varētu izsekot līdz kādiem, kuri dzīvoja un nomira pirms bērnu dzimšanas. Piemēram, tagadnē bērnam ir divas dzimumzīmes uz galvas, un viņš saka, ka nomira savā citā dzīvē, kad viņam tika iešauts galvā. Viņš pasaka savu vārdu iepriekšējā dzīvē un pilsētu, no kuras viņš nāk. Lielākā daļa no šiem Stīvensona izmeklētajiem gadījumiem ir Indijā. Viņi grasās izmeklēt šo lietu un pārbaudīt, vai šajā pilsētā patiešām ir bijis kāds, kurš atbilst bērna aprakstam un ir miris no šautas brūces galvā. Pārbaudot medicīniskos aprakstus, ziņojumus par autopsiju un slimības vēstures slimnīcās, viņi atklāj, ka šī bērna dzimumzīmes pēc izmēra un izvietojuma atbilst šautai brūcei galvā. Pašreizējam bērnam tad ir jābūt ar divām dzimumzīmēm, kas atbilstu ložu ieejas un izejas brūcēm. Viņam ir aptuveni 19 šādi gadījumi ar dubultām dzimumzīmēm.

Izmantojot fiziskus pierādījumus, šīs lietas ir patiešām grūti noraidīt. Šķiet, ka gadījumi Āzijā ir daudz detalizētāki nekā Ziemeļamerikā vai Eiropā. Es domāju, ka galvenokārt tas ir saistīts ar kultūras apziņu, jo mēs neesam īsti noskaņoti uz to. Bērnu atmiņas nav tik skaidras.

16 02 23 07

– Vai Ziemeļamerikā ir gadījumi, kad bērni atceras, kā viņi tika nogalināti, un meklē savas ģimenes, lai satiktos ar vecākiem iepriekšējā dzīvē?

– Ir bijuši daži. Man ir bijis tikai viens gadījums, kad bērns atcerējās īpašvārdus. Rietumos ļoti reti gadās, kad bērni sniedz īstos vārdus. Tā tas ir, un es šur un tur esmu lasījusi stāstus par bērniem, kas sniedz pietiekami daudz informācijas, lai viņi varētu kontaktēties ar dzīvajiem radiniekiem. Problēma Rietumos ir arī tāda, ka lielākajai daļai no mums tas ir tik jauns jēdziens, ka daudzi vecāki baidās to atklāt. Tā ir liela problēma, ar kuru saskāros, mēģinot panākt, lai vecāki uzstājas televīzijā ar saviem stāstiem.

Manā jaunajā grāmatā "Atgriešanās no debesīm" ir ļoti aizkustinošs gadījums, kurā mazs bērns atceras, ka ir savas vecmāmiņas brālēns, kurš gāja bojā autoavārijā. Reiz vecmāmiņa saprata, ka viņas mazdēls ir viņas atdzimušais brālēns, bet bērna mātei un vecmāmiņai bija dilemma, vai vajadzētu pārējai ģimenes teikt "skat, skat, viņš ir atgriezies, vai nav brīnišķīgi", jo daži cilvēki tam nav gatavi.

P.S. Jums ir zināmi gadījumi, kad bērni spontāni atminas iepriekšējās dzīves?

Pievienots 23.02.2016.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/intervyu-s-kerol-boumen/

Regresija iepriekšējās dzīvēs – burvīgs paņēmiens palīdzēt dvēselei izdziedināties

16 02 26 01

– Vai jūs kā pētniece saviem vārdiem varat definēt savu izpratni par to, kas ir reinkarnācija?

– Tā ir apziņas nepārtrauktība no viena fiziskā ķermeņa uz otru. Ir daļa no mums, kura nemirst līdz ar fizisko nāvi; mēs to saucam par dvēseli vai apziņu, kas ceļo no dzīves uz dzīvi dažādos fiziskos ķermeņos. Tas, ko es atklāju šajos pētījumos un kas, manuprāt, ir visfascinējošākais tajā, ko bērni mums māca, ir tas, ka ir personības aspekti, kas ir daļa no mūsu dvēseles un ceļo no dzīves uz dzīvi. Tas ir gandrīz tā, it kā katrai dvēselei būtu sava identitāte jeb individuāls pirkstu nospiedums, kas ceļo laikā un satur noteiktas attieksmes, noteiktas spējas, noteiktas tieksmes, kas ir unikālas.

– Vai savos pētījumos jūs esat pamanījusi kādu mērķtiecību attiecībā uz reinkarnāciju?

– Patiesībā ir diezgan interesanti, ka daži no šiem 2 un 3 gadus vecajiem bērniem saka, ka ir atgriezušies mīlestības dēļ. Viņi grib iemācīties mīlēt vai nožēlo, ka atstāja savu ģimeni, un vēlas atgriezties, lai viņus atkal mīlētu. Es neesmu dzirdējusi par atriebību, bet varu derēt, ka tā arī notiek. Šķiet, ka bērni daudz runā par mīlestību kā par iemeslu, kāpēc viņi atgriežas. Kā es to redzu, no mana pieauguša cilvēka perspektīvas, mēs esam iesaistīti šajā mācību procesā no dzīves uz dzīvi ^[9]. Tas ne vienmēr ir lineārs. Es nevaru teikt, ka mēs progresējam līdz ar katru dzīvi. Es domāju, ka dažās dzīvēs mēs progresējam, citās dzīvēs varbūt ne, bet mēs mācāmies, ejot pa ceļu.

16 02 26 02

– Protams, tas būtu atkarīgs no tā, kā jūs novērtējat progresu.

– Es ticu arī budisma uzskatam, ka jebkurā brīdī jūs varat sasniegt apgaismību. Ka jūs vienkārši pārspējat visu, kas ir, un kļūstat par apgaismotu būtni, un tad jūs esat gaisma šajā pasaulē.

– Vai jūs varat pastāstīt mums par dažām lietām, kas visvairāk apgrūtina bērnu pagātnes dzīvju izpēti?

– Es domāju, ka tas joprojām ir tabu. Tas nav tik spēcīgs, kā bija, bet Rietumu kultūrā reinkarnācija ir tabu, jo tā nav kristīga vai arī nāk no velna. Šī mentalitāte joprojām pastāv, un es domāju, ka Baznīca 3. gadsimtā un 6. gadsimtā paveica diezgan pamatīgu darbu, izskaužot ar reinkarnāciju saistīto uzskatu sistēmu no mūsu kultūras.

Sk. arī: Dvēseles pāriemiesošanās idejas dažādās reliģijās^[10]. Slēpti un redzami fakti.

– Kāpēc viņi to darīja? Vai jūs zināt?

– Ja mēs uzņemtos atbildību par savu garīgo attīstību un zinātu, ka atgriežamies no dzīves uz dzīvi, lai mācītos, un mēs zinātu, ka mums ir vēl viena iespēja mācīties un augt, es nedomāju, ka mums būtu vajadzīgs starpnieks mūsu glābšanā. Es domāju, ka tas bija spēcīgs paņēmiens, kā Baznīcai kontrolēt mūsu garīgo likteni. Mums tas bija jādara caur Baznīcu – vienā konkrētā veidā. Un (es, protams, vispārinu) bet es runāju par agrīno Baznīcu, kad viņi nostiprināja savu varu. Un Inkvizīcijas laikā viņi nogalināja un vajāja cilvēkus, kuri ticēja reinkarnācijai. Tā bija ķecerīga pārliecība. Runa ir par brīvību domāt, brīvību apšaubīt un, kā es to redzu, vienkārši novērot, jo to var novērot gandrīz ikviens. Caur pieaugušo vai bērnu vai kādu no viņu ģimenes locekļiem.

16 02 26 03

– Vai jūs domājat, ka tabu Rietumu kultūrā lielā mērā ir kristiešu ietekmes dēļ?

– Jā. Brazīlijā ir interesanti. Viņiem ir ļoti interesants reliģiju sajaukums. Franču Spiritisms, Āfrikas reliģija, Katolicisms – interesants sajaukums, kur viņi tic reinkarnācijai. Tas ir izņēmums.

– Vai bērni ir aprakstījuši, kāda ir debesu pasaule?

– Jā, un es patiesībā par to stāstu savā otrajā grāmatā. Bērni runā par laiku starp iemiesojumiem^[11]. Viņi to sauc par debesīm un raksturo to kā vietu, pēc kuras dažkārt ilgojas, vietu, kur viņi nav vieni un kur viņi ir mīlēti. Viņi runā par eņģeļiem un garīgām būtnēm. Viņi runā par mirušajiem radiniekiem, kas bijuši kopā ar viņiem, un viņi runā par sava nākamā dzīves laika izvēli^[12]. Daudzi no šiem divus un četrus gadus vecajiem bērniem saka, ka atceras, kā ir izvēlējušies savus vecākus. Man patīk, ka tas ir ļoti tieši. Reizēm viņi runā par būšanu kopā ar Jēzu, un tas nāk no dažiem bērniem, kuri nav mācījušies, kuri neapmeklē svētdienas skolu un kuru vecāki patiesībā nav daudz runājuši par Dievu vai Jēzu. Tas nāk no bērniem pašiem.

16 02 26 04

Kas man patiešām šķiet aizraujoši, tad tie ir pētījumi otrajai grāmatai, jo es koncentrējos uz reinkarnācijām vienā un tajā pašā ģimenē. No šī pētījuma mēs varam secināt, ka reinkarnācija nav nejaušs process, jo, ja tā būtu, kādas izredzes būtu dvēselei atgriezties tajā pašā ģimenē? Tā kā gadījumu ir tik daudz, tad šķiet, ka tie ir spēki vai viņu izvēle, kas dvēseli pievelk atpakaļ vienai grupai pat dažu gadu, dažu mēnešu vai dažreiz pat mazāk nekā deviņu mēnešu laikā, kad dvēsele var atgriezties tajā pašā ģimenē.

– Kādas vadlīnijas jūs izmantojat, lai atšķirtu patiesu pagātnes dzīves pieredzi bērniem no tādām, kas nav?

– Es domāju, ka, redzot simtiem gadījumu pēdējo divpadsmit gadu laikā, ko dara bērni; ko viņi saka; un kā viņi to saka. Bērna vecums, un, tikai paskatoties uz visu stāstu, es varu apjaust, vai tas ir īsts vai ne, un, protams, daži vecāki sazinās ar mani, jo viņu bērnam ir fobija vai fiziska problēma un ir grūti noteikt, vai tas ir saistīts ar pagātnes dzīvi vai ne, jo bērns neko nav teicis. Manuprāt, tieši apgalvojumi ir vislabākais veids, kā to noteikt, un, ja bērns saka "kad es biju liels pirms tam" vai "kad es nomiru agrāk" un viņam ir trīs vai četri gadi, es domāju, ka būtu laba doma pievērst uzmanību un skatīties, ko viņš vēl dara un saka.

Sk. arī: Bērnu atmiņas par iepriekšējām dzīvēm^[13]. Vai tā ir fantāzija?

Manuprāt, vislabākais veids, kā tam pieiet, ir ar atvērtu prātu, vadoties no saviem novērojumiem, saskatīt, ko varat. Varbūt ne visi gadījumi ir patiesas pagātnes dzīves atmiņas, bet es domāju, ka pietiekami daudzi no tiem tādi ir, lai noteikti attaisnotu mūsu uzmanību. Parasti, kad vecāki sazinās ar mani, viņi ir diezgan pārliecināti, ka viņiem kaut kas notiek, pretējā gadījumā viņi ļoti kautrētos sazināties ar mani. Viņiem ir jāveic šis lēciens, lai nokļūtu pat tik tālu, un daži ļoti vēlas ar mani runāt, jo viņi to ir nesuši sev līdzi, nezinot, pie kā vērsties, lai viņi varētu lūgt padomu vai saņemt apstiprinājumu, ka tas patiešām notiek. Mums ir arī vietne reincarnationforum.com, kurā cilvēki var dalīties savā pieredzē, un mums ir arī daži brīnišķīgi moderatori, kuri ir pārņēmuši vietni vienkārši tāpēc, ka man un manam vīram nav laika to darīt, un tā ir diezgan aktīva vietne, kur cilvēki dalās stāstos un jautā, kā man rīkoties? un vai kāds to ir piedzīvojis? Tā darbojas viņu kibertelpa, kāda nevarēja būt pirms 15 gadiem un pirms desmit gadiem.

16 02 26 05

– Viena no lietām, ko jūs minējāt – manuprāt, ļoti svarīgi ir apstiprināt cilvēku pieredzi.

– Es domāju, ka dažreiz tas ir viss, kas viņiem vajadzīgs, savukārt viņi var apstiprināt sava bērna pieredzi, un es domāju, ka tas, ko es cenšos nodot pieaugušajiem, ir vienkārši būt atvērtam, un ka tas ir iespējams. Klausieties to, skatieties uz to un, ja bērns mēģina izpaust atmiņu vai nu ar izteikumiem, uzvedību vai attieksmi, vienkārši apzinieties, ka tā ir realitāte, un ļaujiet viņam to izteikt, jo labāk ir izteikt šīs atmiņas nekā atstāt tās neizpaustas.

– Kādus modeļus jūs esat redzējusi pēdējo desmit gadu laikā, ja tādi ir bijuši?

– Modeļi – tā ir jaunība. Tas, ka šie bērni, kad viņi runā par šīm atmiņām spontāni, tās tiek ģenerētas no viņiem, jūs nevarat šīs atmiņas viegli paņemt no bērniem. Tām ir jārodas no viņiem. Viņiem ir kāds impulss, un dažreiz šie bērni runā par šīm atmiņām tikai dažus mirkļus, dažas minūtes, un tas arī viss. Dažreiz šie bērni runā par šīm atmiņām dažus gadus, un pēc tam tās parasti izgaist, sasniedzot septiņu gadu vecumu. Es domāju, ka ir svarīgi atcerēties, ka dvēsele turpina savu ceļojumu no dzīves uz dzīvi un ka ir dažādi personības aspekti, kas ir dvēseles daļa un kas, šķiet, ceļo no dzīves uz dzīvi. Kad mēs skatāmies uz kādu no mums, mēs patiesībā neesam salikti no visa, kas bijām agrāk. Es domāju, ka konkrētas dzīves laikā mēdz izcelties noteiktas īpašības... Es nedomāju, ka mēs varam būt viss, kas esam bijuši iepriekš, bet katrā dzīvē mēs saprotam, ka cilvēki ir dvēseles un ka viņi ir ienākuši šeit ar savu pieredzi. Es domāju, ka mēs varam sākt saskatīt modeļus un saprast bērna pamata jautājumus par to, kāpēc viņi ir šeit, ja mēs tam pievēršam uzmanību, kad viņi ir ļoti mazi, jo es domāju, ka dažreiz tēmas rodas tieši bērnībā.

Sk. arī: Talants – neatņemama dvēseles daļa^[14].

– Jūsu otrā grāmata "Atgriešanās no debesīm" faktiski apliecina, ka bērni atgriežas ģimenēs, no kurām viņi aizgāja. Vai jums ir kāda nojausma, cik bieži tas notiek?

– Es zinu, ka tas notiek pietiekami bieži, jo man vienmēr ir tādi gadījumi. Es nedomāju, ka pastāv veids, kā noteikt, cik bieži tas patiešām notiek. Savā praksē jūs, iespējams, esat saskāries ar kādu, jūs teicāt, ka esat saskāries ar šādu lietu.

– Vai izjūta saka, ka tas notiek bieži?

– Es tā teiktu.

– Viņiem noteikti ir daudz pierādījumu, kas uz to norāda.

– Varbūt nākamo trīsdesmit gadu laikā, ja reinkarnācija kļūs par galveno ideju, mēs sapratīsim, kas patiesībā notiek. Kad cilvēki būs gatavi par to runāt. Es domāju, ka dažreiz cilvēki vienkārši nezina. Dažreiz viņi to var bērnā redzēt, bet viņi domā, ka tas ir vienkārši šausmīgi un ka tā ir tikai ļoti dīvaina sakritība, bet viņi to nepiedēvē reinkarnācijai. Viņi to varētu saukt par ģenētisku vainu.

16 02 26 06

– Tīri personisks jautājums – ko jūsu pētījumi ir nozīmējuši jums attiecībā uz jūsu pārliecību un veidu, kā jūs skatāties uz pasauli?

– Kad jūs noraugāties uz šo dzīvi kā vienīgo, kad domājat, kur esat bijis agrāk. Es zinu dažas no savām pagātnes dzīvēm, un es arī prātoju, ko es radīšu nākotnei; un, kad ir tāda liela katastrofa, kādu mēs piedzīvojām 11. septembrī, es domāju par to, cik daudz šīs dvēseles zināja pirms ierašanās par šo notikumu, piemēram, vai tas viss bija ieplānots un vai dažas dvēseles zināja, ka dosies prom. Es domāju, ka es vienkārši skatos uz dzīvi un nāvi savādāk, neko vairāk.

– Jūs minējāt, ka varam izmantot mūsu izpratni par iepriekšējām dzīvēm, lai sevi dziedinātu. Vai to var izmantot terapeitiski, piemēram, caur regresiju pagātnes dzīvē un pavadoņiem, kurus var izmantot?

– Noteikti ar bērniem, mēs varam viņiem palīdzēt ar viņu spontānajām atmiņām, vienkārši apzinoties, ko viņi pārdzīvo, un palīdzot viņiem to apstrādāt. Kad tas parādās spontāni, tā ir iespēja mums palīdzēt viņiem dziedināties, lai viņi saprastu, ka viņi ir citā dzīvē un ka viņi var atstāt to, kas viņiem nepieciešams, no iepriekšējās dzīves, vai palīdzēt viņiem iedrošināt viņus ar spējām un gudrību, ko viņi ir paņēmuši sev līdzi, un es domāju, ka, kļūstot vecākiem, mums ir vajadzīga hipnoze vai citi rīki, kas palīdzētu mums atcerēties. Regresija pagātnes dzīvē ir brīnišķīgs veids, kā palīdzēt dvēselei dziedināties^[15]. Tas ir tajā līmenī un darbojas dvēseles līmenī.

– Kas, jūsuprāt, bija lielākais izaicinājums, lai turpinātu pētīt pagātnes dzīves?

– Pārvarēt pārliecību mūsu kultūrā, ka tādas nepastāv.

– Vai jums noslēgumā ir kādas pēdējās domas, ar kurām vēlaties dalīties?

– Būtu lieliski, ja cilvēki kaut nedaudz atvērtos šim iespējamajam, jo tas varētu mainīt viņu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Nāve vienmēr ir sāpīga, kad tā nāk, bet, ja pēc nāves neticat kaut kam vairāk, es domāju, ka tas vienkārši padara dzīvi nenozīmīgu un bezjēdzīgu.

– Vai varat sniegt dažus vērtīgus resursus attiecībā uz regresiju pagātnes dzīvēs?

– Mana vietne un Starptautiskā regresijas pētījumu un terapiju asociācija (International Association of Regression Research and Therapies), kas atrodas Kalifornijā, upes krastā, organizē konferences, apmācību programmas, un tai ir informatīvs izdevums, un tas ir vienīgais tīkls, par kuru es zinu.

Krievu valodā tulkoja Olga Červjakova

Avots: http://www.intuitivetimes.ca/Spirituality/research/vol2-1pastlives.htm

P.S. Un kāda ir jūsu attieksme pret reinkarnācijas fenomenu?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 26.02.2016.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/regressiya-v-proshlye-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4180-sap-mugura-jums-iedura-ar-skepu-pirms-700-gadiem (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4192-musu-dveseles-plans-no-sapju-dziedinasanas-lidz-sapna-izdzivosanai (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/3771-ulija-zlotnikova-bernu-10-apbrinojami-izteikumi-par-vinu-ieprieksejam-dzivem (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-perlika/11-dazadi/3867-julija-perlika-kas-bija-mans-berns-pagatnes-dzive (Tulk. piezīme)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4143-reinkarnacijas-pieradijumi-berni-stasta-par-ieprieksejam-dzivem (Tulk. piezīme)

^[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4188-apbrinojami-stasti-par-reinkarnaciju-iepazistamies-ar-tris-berniem-kuri-apgalvo-ka-jau-ir-dzivojusi-pirms-tam (Tulk. piezīme)

^[7] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/3773-julija-zlotnikova-sieviete-sakusi-runat-valoda-kurai-ir-150-gadu-pagatnes-dzives-atminas (Tulk. piezīme)

^[8] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2609-tatjana-zotova-dveseles-pardzimsana-pec-naves-bernu-atgriesanas-pie-vecakiem (Tulk. piezīme)