Natālija Golubkina - Reinkarnācija palīdz pazudušo meklējumos
Visi gulēja un nejuta nelaimi, kad pēkšņi sāka skaļi riet kucēns ar iesauku Halks. Saimniece piecēlās, lai sabārtu un ieslodzītu sunīti būrī. Viņš drāzās uz virtuvi, kur Eļa ieraudzīja, kā balti dūmi gāžas no boilera telpas.
Viņa uzšļāca ūdeni dūmojošajam stūrim un pēkšņi saprata, ka jau deg daļa jumta un tik viegli nodzēst uguni neizdosies. Viņa metās glābt septiņus kucēnus, stiepjot viņus ārā uz ielas, bet viņi skrēja atpakaļ mājā. Tad viņa iznesa ārā būri un sāka nest pa diviem kucēniem un likt tajā, lai neizklīstu.
Mājā bija arī kaķi, paņemti no ielas: 19, 9 un 5 gadus veci. Saimniece iznesa viņus ārā, sniegā, taču viņi ieskrēja atpakaļ mājā, kur vairs nebija atrodami. Paķēra somu ar dokumentiem, pāris jakas un pledu, lai apklātu būri ar suņiem, tāpēc ka viņi bija praktiski bez vilnas un ātri nosaltu. Aizskrēja pie kaimiņiem meklēt palīdzību. Bija ļoti šausmīgi vienai stāvēt tumsā un noraudzīties, kā nodeg māja…
Natālija Golubkina - Kā gaidas traucē atmiņu atklāšanu
Vienas no pašām izplatītākajām bailēm praksēs ar iepriekšējām dzīvēm: “Man nekas neizdosies! Es neko neieraudzīšu!”
Jā, patiešām, dažreiz, mācoties 1. kursā, studenti ne uzreiz var atminēties savas iepriekšējās dzīves. Vai arī iepriekšējās dzīves izdodas, bet telpa starp tām, Dvēseļu pasaule, – ne.
Iestājas vilšanās, īgnums, aizkaitinājums: “Visi redz spilgtas detalizētas bildītes un “ķinīšus”, brīnās un sajūsminās, bet man nekas… Droši vien ar mani kaut kas nav tā. Varbūt man stāv bloks vai aizliegums?”
Ko darīt?
Natālija Golubkina - Blakusefekti no iepriekšējo dzīvju atminēšanās
Šodien man gribas ar jums dalīties dzīvos gadījumos un rezultātos, kurus sasniedz mūsu studenti, mācoties Reinkarnacionikas Institūtā.
Turklāt šie rezultāti nemaz nerunā par iepriekšējām dzīvēm, tie runā par ķermeni, veselību, par reālo dzīvi šeit un tagad.
Un īpaši svarīgi ir, ka šie studenti paši ir palīdzošu profesiju speciālisti, kuri strādā ar cilvēkiem. Taču pat ar to, ka pārvalda savu nebūt ne mazo zināšanu, instrumentu un pieredzes bagāžu, viņi Reinkarnacionikā atrada daudz apbrīnojama un noderīga sev un savai turpmākajai praksei.
Natālija Golubkina - Neārstējamie stāvokļi
Reinkarnacionika – apbrīnojams un ļoti efektīvs instruments, kurš palīdz atrisināt daudz dažādu problēmu – bailes, fobijas, psihotraumas, grūtības attiecībās, ar finansēm un sava mērķa meklējumiem.
Palīdzošo blakus profesiju speciālisti (psihologi un psihoterapeiti, astrologi, tarologi un daudzi citi), apgūstot šo metodi, bieži brīnās, cik tā ātri tiek galā ar to, ar ko psihoterapijā var paiet mēneši un pat gadi.
Taču, tāpat kā jebkurš instruments, Reinkarnacionika diemžēl nav panaceja. Un reizēm gadās situācijas, ar kurām viens seanss galā netiek un ir nepieciešama tikšanos sērija, lai slāni pēc slāņa noņemtu citu uz cita sakrājušos sāpīgos momentus.
Bet arī tas vēl nav viss. Dažreiz gadās klienti, ar kuriem tu strādā gan šādi, gan tādi. Viņi mēģina vienu instrumentu, otro, trešo. Un it kā katru reizi notiek kaut kas spēcīgs, spilgts, maģisks un transformējošs, nāk apbrīnojamas atklāsmes un apzināšanās, apgaismojas paši slēptākie dvēseles un personības stūrīši, notiek izmaiņas ķermeņa, enerģiju, reakcijas un uzvedības līmenī.
Taču pēc tam jūsu klients atkal nonāk stāvoklī, kurš tad arī rosināja viņu meklēt risinājumu. Gluži kā viņš, nogājis simts apļus, ir atgriezies tajā pašā punktā. Un tad var nolaisties rokas, rodas sajūta, ka izdarīji tik daudz, tik daudz ir iztērēts spēku, laika un naudas, un viss bez jēgas.
Diemžēl konsultantu iesācēju tas var novest pie vilšanās instrumentā, pie ticības zaudēšanas sev, vainas sajūtas un pašvērtējuma pazemināšanās – es netiku galā! Tieši tāpēc es gribu dalīties tajā, kā es to redzu no savas pieredzes. Un ceru, ka praktizējošie konsultanti pievienosies un dalīsies savā. Esmu pārliecināta, ka katrs to redz savā veidā un kopīgi mēs varam savākt veselu “gleznu”.
Natālija Golubkina - Filma “MĪLĒJU” (2019) LOVED | Pati biežākā kļūda karmisko attiecību tēmā
Ļoti iepriecina tas, ka iepriekšējo dzīvju tēma pakāpeniski lien ārā no pagrīdes un arvien vairāk dažāda formāta filmu tiek par to uzņemtas. Viena no tām ir Natālijas Mačeņeņes (Наталья Маченене) 2019. gada īsmetrāžas filma “Mīlēju”.
Tajā ir ļoti labi parādīts, kā cilvēka dzīvē izpaužas karmas saikņu sekas un viens otram dotie solījumi pagātnē. Tas ir klasisks tēmas “karmiskās attiecības” sižets un ļoti biežs jautājums, ar kuru cilvēki nāk pie regresologa.
Kad šajā dzīvē jūs satiekat cilvēku, rodas spēcīgas jūtas, pievilkšanās, kurai nav iespējams pretoties, neraugoties uz šķēršļiem un reālās situācijas apstākļiem. Un vispirms jūs, zaudējot galvu, metaties šajās jūtās, atdodoties tām, tāpēc ka tās šķiet vienīgais vērtīgais, kas jums ir.
Bet pēc tam tas pārvēršas nepanesamā, bezgalīgā atkārtojošos notikumu karuselī, no kura nav iespējams tikt ārā patstāvīgi. Un tad jūs ejat uz konsultāciju pie speciālista, kurš palīdzēs saprast, kur un kad sākās jūsu attiecības ar šo dvēseli un kāpēc jūs satikāties šajā dzīvē atkal.
Natālija Golubkina - Kā harmoniski nodzīvot nevienkāršo periodu
Daudzi cilvēki pašlaik pārdzīvo nevienkāršu periodu: vīrusa nekontrolējama izplatīšanās uz planētas, astroloģisku notikumu virkne, kas izpaužas kā aptumsumi 2019. gada beigās un Plutona un Jupitera savienojums 2020. gadā, lielā apziņas pāriešana uz jaunu blīvuma līmeni 4D-5D. Visi šie notikumi tā vai citādi ietekmē mūs.
Mēs griežamies Sansaras Ritenī (pāriemiesojumos), un katrs cilvēks atrodas savā dvēseles un apziņas evolūcijas līmenī, sava uzdevuma ceļā, savā šī ceļa etapā. Un kāds, iespējams, jau ir ceļā uz iziešanu no “mūžīgo klejojumu” riteņa. Katra dvēsele, pirms iemiesoties uz zemes cilvēka ķermenī, pati uzraksta sev attīstības plānu un mācības.
Un pašreizējā situācija pasaulē (pašizolācija, karantīna, vīruss utt.) arī izspēlēta tiek visiem dažādi: kādam tās ir iespējas, kādam – zīme vai brīdinājums, kādam jau sods, konfiskācija. Tāpēc es nevispārinu priekš visiem situāciju, katrs paņems sev savu.
Natālija Golubkina - Kā atlaist kontroli
Ļoti interesanti ir vērot, kā Reinkarnacionikas Institūta otrā kursa studenti, strādājot nodarbībā cits ar citu, strādā ar klientu iegremdējumā.
Pēc tā, kā viņi to dara, no sīkām detaļām un niansēm, frāžu uzbūves var ļoti daudz ko ieraudzīt par viņiem pašiem, par paņēmienu mijiedarboties ar citiem cilvēkiem. Protams, aiz daudzām lietām guļ bērnības traumas, bailes, savstarpējo attiecību modelis ģimenē.
Ir tie, kas ļaujas plūsmai, klausās ar sirdi, un sesija plūst gludi un līdzeni, kā upe, saudzīgi krastu saturēta, bet krāču un dambju nešķērsota. Šajā gadījumā izdodas ātri atrast meklēto un viegli atrisināt jautājumu. Gan klients, gan pavadonis pēc darba jūtas atslābināti un piepildīti.
Ir kautrīgie un nepārliecinātie, gatavi visu pamest likteņa gribai – lai kāds uzķer, es netikšu galā. Viņiem pašiem vajag pavadoni, to “pieaugušo”, kurš sāks par viņiem rūpēties un aizstāvēt, sargāt.
Un ir tādi, kas cenšas procesu kontrolēt līdz sīkumiem, neļaujot klientam ne soli spert sāņus no tā ceļa, kuru iztēlojies pavadonis, vadoties pēc savas paša pasaules ainas un sava paša redzējuma, kā atrisināt jautājumu.
Šajā gadījumā sesija parasti iznāk sarežģīta, abi nogurst, tāpēc ka ar prātu ir jāizrēķina visi iespējamie varianti (kas patiesībā nav iespējams, mēs varam redzēt tikai to nelielu daļu). Daudz spēku aiziet procesa, klienta kontrolei. Un, manuprāt, efektivitāte būtiski pazeminās.
Tāpēc ka kontrole neizbēgami izraisa spriedzi no abām pusēm, tas traucē ienirt zemapziņā un ļaut izpausties vajadzīgajai informācijai. Tā vietā pavadonis mēģina pats loģiski pievest klientu pie pareizā – no viņa redzes viedokļa – secinājuma.
Natālija Golubkina - Tikšanās ar radniecīgu dvēseli
Parunāsim par tikšanos ar radniecīgu dvēseli. Vai jums ir bijis tā, ka satiekat cilvēku pirmo reizi, taču jūtat, it kā sen esat pazīstami, kā tuvinieki, pievilkšanās ir ļoti spēcīga. Tā var būt vienkārši kā atpazīšana vai pat mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kad sariešas asaras, sirds pārpildās ar mīlestību plūsmu.
Tā nekādi nav izskaidrojama loģiski, bet ir tik spēcīga, ka to ignorēt nav iespējams. Un, pat ja tas ir tikai momentāns garāmgājēja skatiens, tas nogulsies prātā uz visu mūžu. Tādas jūtas ne ar ko nesajaukt!
Tamlīdzīgi gadījumi ir daudzkārt aprakstīti skaistās un aizraujošās pasakās, romānos, par tiem ir uzņemtas filmas. Un visbiežāk, žanram un lasītājam vai skatītājam izpatīkot, tie ir ar laimīgām beigām. Un mēs dzīvojam ar ticību tam, ka tā arī jābūt. Bet kā ir, ja paskatāmies acīs realitātei?
Natālija Golubkina - Nosodīt viegli, grūtāk saprast
Saka: “Rīkojies pēc sirdsapziņas.” Taču cilvēki atrodas dažādās attīstītības stadijās un iztēlojas to pilnīgi dažādi.
Katrs rīkojas pēc sirdsapziņas, vadoties pēc saviem paša priekšstatiem par to.
Kad es biju studente, mums bija ļoti amizants vispārējās psiholoģijas pasniedzējs. Viņš pateica vienu lietu, kura man palika prātā uz visu mūžu: “Ikviens rīkojas ar vislabākajiem nodomiem. Viņa nodomi vienmēr ir labi, pat ja ārējās darbības šķiet pavisam citādas.”
Piemēram, ņemsim maniaku-slepkavu. Protams, agresīvas un pretlikumīgas darbības no sabiedrības redzes viedokļa noteikti ir ļaunums, par to nevar būt šaubu. Taču, ja mēs ieskatītos viņa saprātā, parakņātos viņa apziņā un noskaidrotu, kālab viņš to dara, tad varētu atrast pilnīgi izskaidrojamus cēloņus un motīvus viņa darbībām.
Ir pat speciālisti, kuri nodarbojas ar psiholoģijas pētījumiem, izvēlētos par objektiem personas ar psihes novirzēm. Atcerieties filmu “Jēru klusēšana (The Silence of the Lambs)”.
Natālija Golubkina - Vai vajag kontaktēt ar mirušajiem
Vai vajag mijiedarboties ar nesen miruša tuva cilvēka dvēseli, vai vajadzētu pagaidīt, lai paietu laiks?
Kad tuvinieka nāve ir pavisam svaiga, cilvēks iegrimst sāpju, zaudējuma, sēru stāvoklī. Ne vienmēr zaudējums tiek apzināts uzreiz, tam vajag laiku. Tāpat kā vajag laiku, lai izdzīvotu visus šķiršanās etapus, pieņemtu notikušo un iemācītos dzīvot tālāk.
Dažreiz uz konsultāciju atnāk cilvēki, kuri grib pakontaktēt ar mirušajiem. Taču bēdu stāvoklī tas reti izdodas. Pārāk liela ir dvēseles un sērojoša cilvēka vibrāciju starpība.
Turklāt arī dvēsele izdzīvo pārejas periodu, un tas ne vienmēr ir vienkāršs un gluds. Arī viņai nākas pierast pie jaunas eksistences formas pēc iemiesojuma, apzināties sevi, iziet nepieciešamos attīrīšanās, atjaunošanās etapus utt.
Mēdz būt tā, ka aizgājēja dvēsele, otrādi, mēģina iziet uz kontaktu, atbalstīt un uzmundrināt palicējus, dot zināt, ka viņai viss ir labi, ka viņa ir blakus. Taču tuvinieki visbiežāk nedzird, nespēj savās bēdās sajust viņas klātbūtni.
Ir interesanta Tatjanas Makarovas (Татьяна Макарова) grāmata “Tas, ko mēs saucam par nāvi, nav dzīves gals (То, что мы называем смертью, не есть конец жизни)”, kura apraksta ģimenes, kura daudzus gadus uztur attiecības ar aizgājušo vīru un tēvu, pieredzi. Bet tas drīzāk ir izņēmums.
- Natālija Golubkina - Darbs ar dzimtu: adoptētie bērni
- Natālija Golubkina - Vai dvēsele var nomirt
- Natālija Golubkina - Dvēseles pašas spilgtākās atmiņas
- Natālija Golubkina - Kā aizsniegties līdz zemapziņas dziļumiem
- Natālija Golubkina - Intervija ar doktoru Janu Stīvensonu
- Natālija Golubkina - Vai var pārrakstīt pagātni
- Natālija Golubkina - Saki, ko tu jūti
- Natālija Golubkina - Vai robotam var būt dvēsele
- Natālija Golubkina - Jūsu uzmanības fokuss var radīt īstus brīnumus