2018.12.03

Gena ar Aņutu dzīvo piepilsētas mājā. Viņu mājas logi raugās bezgalīgā laukā. Viņi to sauc par Brīnumu Lauku. No turienes ierodas neticamas radības.

Reiz atnāca aita. Nu, lūk, no kurienes Piemaskavā aitas? Bet viņa žēlabaini blēja, bija nosalusi un lūdza pabarot. Saimnieki pabaroja. Pēc zināmām pārdomām iemitināja pie suņiem – apmēram tas pats kalibrs. Ne taču pie zirgiem, govīm, cūkām, vistām, pīlēm, zosīm, trušiem, ežiem, āpšiem (visu sarakstu humānisma dēļ izlaidīšu, tie ir ļoti labestīgi cilvēki).

Aita suņu barā ātri iedzīvojās. Uzmanīgi pētīja tā paradumus, iemācījās ar vieglu akcentu vaukšķēt un drīz darbīgi piedalījās visu lopu dzīšanā ganībās. Kā arī pašās ganībās parādīja sevi nebūt ne sliktāk par suņiem.

Pāris gadus viņa ar viņiem dzīvoja. Bet reiz gadījās neticamais – pa Brīnumu Lauku šurp nāca aitu bars. Ja jūs zinātu, kāds prieks atspoguļojās viņas sejā. “Purns” šeit diezin vai ir vietā. Pagriezusies noblēja cilvēkiem tīri cilvēcisku pateicību un naski aizlēkšoja pie savējiem.

https://www.anekdot.ru/id/984334/

 

2018.11.25

Nopakaļ gadījumam par “kaķi-telepātu”

Kaķis, pareizāk, kaķēns slīka polietilēna maisā. Viņš bija uzrāpies pats augšējais un mēģināja elpot. Kad es noķēru polietilēna maisiņu ar slīkstošajiem kaķēniem, dzīvs bija palicis viņš viens. Slapjš un sapņojošs tikai par vienu – elpot. Tas bija 1999. gads. Sīks, akls, nesapratnē, kas notiek.

Kad es pārnācu mājās, es sapratu, ka mēs šķirsimies. “Kas tas par draņķi?” – iekliedzās bijušā. “Vai tu saproti, ka viņš ir akls?” Es baroju kaķēnu no pipetes un vairījos no grīdas lupatas, kuru nežēloja bijušā. “Tu vari saprast, ka man ir alerģija?” Tu vari saprast, ka viņš visu apčurās?”

Basja gulēja man uz rokām, pēc tam pārbīdījās, tāpēc ka bija paaudzies, un gulēja man uz vēdera. Atviegloti uzelpoju, kad mēs izšķīrāmies. Tas droši vien bija 2001. vai 2002. gads. Pēc tam bija 11 vientulības gadi. Es visu laiku strādāju, esmu liels milzīgas kompānijas direktors. Basja lūdza tikai vienu. Pabarot un gulēt man uz vēdera. Nu un novākt tualeti. Es katru dienu gulšņāju ar kaķi, es braucu ar viņu atvaļinājumā, kaķis pabija Štatos un Maldivu salās. Kamēr…Nepienāca jaunais 2011. gads. 31. decembra nakti es atceros pa minūtēm. Nekā paēst nebija, es nolēmu nopirkt vistu un salātus, lai nosvinētu, bet tā aizsēdējos ofisā, ka pārnācu mājās 7 no rīta. Pabaroju kaķi, pats atkorķēju sen uzdāvinātu viskiju, un mēs apsēdāmies virtuvē pie televizora. Aiz loga kļuva gaišāks, un man kļuva tik slikti, raudu, nevaru nomierināties, taisni aumaļām. Ka esmu viens, ka man drīz 40, ne sievas, ne bērnu nav, un kuram tas viss… Domāju, pagulēšu. Nometu kaķi no vēdera un apgūlos kaut kā brīvāk. Un te sapnis. Atnāk sapnī kaķis pie manis un jautā: “Tu reāli gribi ģimeni? Tu nepadzīsi mani, ja piedzims bērns? Tu nekad nenoslīcināsi mani, kā tajā polietilēna maisiņā? Tu man glaudīsi tāpat kā agrāk? Labi, es atradīšu tev sievieti.”

Pamostos no tā, ka Basja plēš, grauž man kājas, ir saplēsis kāju taisni līdz asinīm. Piecēlos, devos uz aptieku. 1. janvāris, 12 no rīta. Stāvējām rindā no diviem cilvēkiem, kasiere izskatījās pārgurusi, bija laiks, sākām runāt, pēc diviem mēnešiem apprecējāmies. Piedzima zēns, kurš kaķi dievināja. Bet vakar Basja nomira, viņš nodzīvoja 19 gadus. Pirms pāris nedēļām atnāca pie manis sapnī un pateica: “Es mirstu. Piedod.”

https://www.anekdot.ru/id/982715/

 

2018.11.20

Kā kaķis ar mani telepātiski sarunājās

Kad pirms 20 gadiem es atbraucu uz Ameriku, es nejutu riebumu ne pret vienu darbu. Mazgāju mašīnas, vadāju slimniekus uz hospitāli, biju drošības dienestā. Turklāt mācījos koledžā, lai paceltu valodu un dabūtu stipendiju. Drošības dienestā es strādāju naktī mašīnu kapsētā. Naktī ir labi. Neviena nav, var pagulēt un veikt mājas uzdevumu. Džankjārdā bija papilnam kaķu. Katram sava teritorija. Tur, kur es sēdēju, bāzējās ļoti skaista gracioza kaķene. Reiz es sēžu, vakariņoju. Atnāca kaķene, apsēdās iepretim, uzmanīgi skatās. Sāku viņai mest gabaliņus no šķīvja. Paostīja, paņēma. Es paēdu, bet kaķene sēž, prom neiet.

- Viss, ej, vairāk nekā nav.

Sēž, skatās.

- Saku tev, vairāk nav. Skaties – parādīju viņai tukšo šķīvi. Sēž, uzmanīgi skatās uz mani.

- No more. Go away!

Pagriezās, aizgāja. Pēc tam es viņu sāku saukt pat Anglieti un runāju ar viņu tikai angliski. Reiz Angliete pienāca pie manis, izskats satraukts. Paskatās, atiet, atskatās, atkal atiet, atkal atskatās. Sapratu, ka sauc uz kaut kurieni. What's happened? Gāju viņai līdzi. Pienācām pie caurules. Es iededzu lukturīti. Izrādās, tur kaķēns iekritis. Izrāpties nevar, žēli ņaud. O, my Got! Es izvilku kaķēnu, atdevu māmiņai. Un te es izdzirdēju, kā viņa man domās saka thank you! Es zinu, ka telepātiski tiek pārraidītas domas, nevis vārdi. Bet es skaidri dzirdēju pateicības vārdus. Turklāt ne “paldies, ne “rahmat”, bet tieši “thank you!”.

P.S. Bērnībā man bija suņi, ar kaķiem darīšana nebija. Bet šeit sāku pamanīt, ka Angliete uz mani iedarbojas ļoti svētīgi. Pirmie gadi svešā valstī ir stresa pilni. Nav valodas, naudas, labi apmaksāta darba. Ir jāpaceļ bērni, vārdu sakot, rūpju ir augstāk par jumtu. Taču Anglietes klātbūtnē es dīvainā kārtā nomierinājos. Parādījās pārliecība, ka viss būs labi. Atvēršu savu biznesu, nopirkšu māju, bērni nostāsies uz kājām, daudz ceļošu. Lūk, šī pārliecībā dārgi maksā. Paldies tev, Angliete! Thank you!

https://www.anekdot.ru/id/981766/

 

2018.09.03

Skumju glabātājs, jeb ko darīt vecākiem, ja bērns sevi uzskata par būtni no citas pasaules

- Mēs jūs ļoti lūdzam, palīdziet mums! Izdariet vismaz kaut ko! Mēs visi domājām, ka tas pats kaut kā, mums tā arī psihologs reiz teica, bet tas – nekādi. Mums jau pat ģimnāzijā saka: pievērsiet uzmanību un izdariet jau kaut ko, tas ir kaut kā dīvaini, traucē, mēs nevaram to paciest un neievērot, bet nezinām, kā pareizi reaģēt, un ir ar kādu jāpakonsultējas un kaut kā jārīkojas. Bet mēs arī paši esam grūtībās: tas vispār ir normāli, vai kā? Gribētos jau zināt un darīt kaut ko, bet ko? Lūk, mēs pie jums arī atnācām…

Māmiņa, vecmāmiņa un vectētiņš. Visi runā skaļi, gari, pārtrauc cits citu. Un pašā dīvainākajā kārtā viņu trīskāršajā monologā nav ne grama informācijas. Es laipni un uzmanīgi klausos trīs pieaugušus cilvēkus vairākas minūtes un rezultātā par notiekošo viņu ģimenē zinu ne vairāk, kā tajā brīdī, kad viņi tikko ienāca kabinetā.

Meitene Miloslava – meita un mazmeita – ir ar viņiem. Skumīga, šauriem pleciem, lielām acīm, sēž uz krēsla, pabāzusi plaukstiņas zem šaurajiem gurniem, un klusē. Un kur gan viņai pret viņiem! Pēc skata Miloslavai ir 10-11 gadu.

- Viņai jau drīz 12 gadu būs! – nejauši uztveru pirmo konkrēto informāciju no vecāku daiļrunības straumes.

Interesanti, ko gan man tagad darīt? Pateikt viņiem: bet tagad vēl vienu reizi, no sākuma un konkrēti? Vai arī palūgt viņiem apklust un vērsties pie pašas meitenes?

- Lūk, jūs tagad pajautājiet viņai: kas viņa tāda ir?! – skaļi pasludina vectētiņš.

Nu ko, priekšlikums nav sliktāks par visu pārējo, es domāju un paklausīgi jautāju:

- Miloslava, kas tu esi? – kā atbildi sagaidot izdzirdēt kaut ko līdzīgu “kaķēnam”, “vāverītei”, fejai Vinksai un tā tālāk.

Meitenes bēgšana fantastiskos vai literāros tēlos no tādiem aktīviem radiniekiem man šķistu pilnīgi dabiska. Tiesa, nedaudz mulsina ģimnāzijas un skolas skolotāju pieminēšana. Vai tad viņa arī skolā izliekas par baltu kaķēnu, ņaud, vai arī grauž riekstiņus?

- Es esmu skumju glabātājs, – klusi un mierīgi atbild meitene.

- Lūk – vectētiņš apsūdzoši izstiepj rādītājpirkstu mazmeitas virzienā. – Redzat?!

Māmiņa un vecmāmiņā šūpo galvas kā ķīniešu elka dieviņi.

- Izejiet, lūdzu, visi ārā, izņemot Miloslavu, – es saku. Kad vajadzēs, es jūs pasaukšu.

***

Konkrētu informāciju no meitenes nācās vilkt ārā. Izvilktais ir diezgan apbrīnojams, taču, šķiet, pilnīgi atbilst viņas iekšējai realitātei.

Miloslava patiesi uzskata sevi par glabātāju.

- Katram cilvēkam ir tas, kā dēļ viņš ir šurp atnācis, vai nav tiesa? Man, lūk, ir šis. Vai man patīk? Nezinu. Droši vien tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši – tā. Slikti, kad cilvēks dara to, kas nav viņa.

Visas cilvēku skumjas saskaņā ar Miloslavas priekšstatiem dzīvo atsevišķā valstī. Šī valsts ir diezgan skaista, bet, protams, melanholiska. Vidū – liels skaists ezers ar salām, apkārt – daudzkrāsains rudenīgs mežs. Virs meža debesis. Dažreiz skumju valstī ir skaidrs un saulains, un tad ūdens krokojas un pat vijas viļņu cirtās, bet mežs draudīgi šņāc. Skumjas – tie ir putni, kas dzīvo šajā mežā. Viņi ir dažādi. Ezerā peld milzīgi un graciozi skumju gulbji. Meldros dzīvo rosīgas skumju pīles. Ir izspūrušas un kašķīgas skumju vārnas. Ir mazi dziedātājputniņi-skumjas, katrs no viņiem rītausmā un saulrietā dzied savu dziesmu. Ir arī pavisam fantastiski, mūsu pasaulē nesastopami skumju putni. Visi meža iemītnieki ir savā veidā apburoši, katrs ar savu raksturu, un ne pārāk gudri.

Miloslava ir šī meža glabātājs.

Kāds ir glabātāja uzdevums? Nodrošināt putniem-skumjām brīvu un daudzveidīgu dzīvi viņu dzimtajā mežā, sarunāties, rotaļāties, mudināt, pierunāt, nelaist viņus mūsu pasaulē, bet tos, kuri tomēr ir izrāvušies, atgriezt atpakaļ dzimtajos penātos. Ir vēl atsevišķa problēma: uz ilgu laiku nonākot mūsu pasaulē, putni-skumjas lūko izveidot tajā pārus un sākt ligzdot. To pieļaut nevar nekādā gadījumā. Citādi tieši šeit, mūsu pasaulē, skumjas var kroplīgi vairoties: mūsu pasaule nemaz nav piemērota viņu putnēniem, un viņi izaug vienkārši briesmīgi un jau vairs nevar atgriezties senču dzimtenē.

Uzmanīgi noklausījusies un detalizēti apspriedusi šo lirisko un (nevar noliegt!) talantīgo psihodēliku, es Miloslavu nosūtīju uz koridoru un pasaucu garlaikojošos vecākus, uzreiz brīdinot viņus, ka viņi runās pēc kārtas un tikai pēc manas komandas.

Uzdodot virzītus jautājumus, ieguvu sekojošu informāciju:

Māmiņa un tētis sen ir šķīrušies. Nekādu kaitīgu ieradumu, alkohola, narkotiku, psihiatrijas un tā tālāk. Izšķīrās, tāpēc ka viņš bijis “gražīgs”, naudu nav pelnījis, par ģimeni nopietni nav interesējies, pašlaik dzīvo kopā ar savu māmiņu un runājošu papagaili, ar meitu kontaktējas reizi nedēļā, kaut kur ir pasniedzējs, pēta XVII gadsimta parlamenta likumu krājumus. Miloslavas attiecības ar tēti ir labas, taču runāt ar viņu par to, ka meitenei ir problēmas, ir veltīgi: viņš nekādas problēmas neredz.

“Skumju glabātāja” ideja bija parādījusies sen, tagad viņiem liekas, ka vēl līdz skolai. Skaidri atceras, ka pirmajā klasē gājuši pie psihologa, kurš pateicis: neaiztieciet viņu, visi bērni fantazē, būs jauni skolas iespaidi, viss pāries. Nepārgāja. Tagad nožēlo, ka paklausījuši tam psihologam un “nav nospieduši” šo nejēdzību iedīglī.

Miloslavas fantāzijas arī pašas par sevi nav labas: kas tās par “skumjām” viņai tādas? Kādēļ viņai skumt, ja viņai viss ir: vecāki, visi labumi, laba skola? Vecāki uztraucas: ja viņa tagad tā, kas gan būs tālāk? Sāks “skumju” dēļ vēnas griezt vai lēkt ārā pa logu? Pati taču zināt, kādi viņi tagad ir. Jūs vispār internetu lasāt?

Bet tā vēl ir pusbēda. Dumjas fantāzijas, nu labi. Bet viņa jums droši vien nepastāstīja, kas skolā notiek.

- Un kas tur notiek? – es jautāju.

- Viņa vāc skumjas.

- Kādā nozīmē – vāc?

- Pašā vistiešākajā. Viņa taču ir “glabātājs”. Un sen jau dažiem klasesbiedriem ir izskaidrojusi, kā tas viss ir iekārtots. Tie citiem pastāstīja. Un, lūk, nu nezinu, kurš līdz tam aizdomājās – viņi raksta savas skumjas uz lapiņām un atdod viņai, skaitot kaut kādu speciālu formulu: saglabā manas skumjas, lai dzīvo tās kā putns burvju mežā, nu un vēl kaut ko tādu, gandrīz vai ar atskaņām. Viņa ņem šos papīriņus, lasa…

- Un kas tajos ir? Jūs zināt?

- Nu piemēram: “Tās ir skumjas par manu nomirušo suni. Viņu sauca Krancis. Viņš bija tāds un tāds. Viņš jau bija, kad es piedzimu. Tagad viņa nav, un man viņa ļoti pietrūkst.”

- Un pēc tam?

- Pēc tam viņa paņem papīriņu, iztēlojas sev putnu, atbilstošu šīm skumjām, apraksta viņu tam, kurš iedeva papīriņu, un saka: es saglabāšu tavas skumjas manā mežā. Ej, viņš aizlidoja, ar viņu viss būs labi, Un gandrīz vai roku viņam uz galvas liek. Un viņi visi saka, ka viņiem uzreiz vieglāk paliek. Skumjas aizlidoja – kā gan ne! Un mācības daļas vadītāja man teica, ka nesen kāda no jaunajām skolotājām, kura bija stāvoklī un bērnu pazaudēja, atnes Miloslavai tādu papīriņu par bērnu, un viņa, protams, iztaisīja putnu no šīm skumjām un atlaida, bet viena meitene to visu dzirdēja un nosūdzēja. Arī vecāki skolā jau uztraucas, kas jums tur par sektu? Jūs saprotat? Viņu tūlīt, tūlīt no ģimnāzijas izslēgs. Un es, starp citu, mācības daļas vadītāju saprotu! Kam ko tādu vajag?

Miloslavas māmiņa sāka vētraini raudāt.

- Mēs gājām pie psihiatra, viņš teica, ka tā, pilnīgi iespējams, ir šizofrēnija, un piedāvāja hospitalizāciju un izmeklēšanu. Un vēl gājām pie psiholoģes rajona centrā, viņa ilgi ar Slavu runājās un pēc tam pateica man, ka viņai pašvērtējumā gandrīz nav feminitīvu (viņa taču nesaucas “glabātāja”, bet tieši “glabātājs”) un ka tādi bērni pēc tam maina dzimumu, bet pēc tam izvilka atvilktni, sameklēja kaut kādas kārbiņas un piedāvāja pie viņas nopirkt nomierinošu tēju.

- Varbūt viņai palīdzēs hipnoze? – cerīgi pajautāja vectētiņš.

- Vai tomēr tabletes? – vecmāmiņa ieskatījās man acīs.

Man nāca gan smiekli, gan bija šausmīgi vienlaikus.

- Bet ar ko jūs visi nodarbojaties? – es pajautāju.

- Mums ir divi veikali, – teica vecmāmiņa un vectētiņš. – Bet meitai ir ļoti atbildīgs darbs, viņa vada pārdošanas sektoru lielā kompānijā.

- Jūsu meitene ir neticami talantīga, – es teicu. – Viņā ir savienojies tēva un mātes teorētiskais un sapņojošais intelekts un jūsu piezemēti praktiskais organizatoriskais ķēriens. Tā ir labā ziņa. Bet sliktā ir tāda, ka ar talantu neko izdarīt nevar. To var nogalināt, tam var palīdzēt, taču tam neeksistē groži – jūs mani saprotat?

- Tas ir, arī jūs ne ar ko mums nepalīdzēsiet, – konstatēja vectētiņš.

- Un pat nomierinošu tēju nepiedāvāsiet? – rūgtu asprātību izteica vecmāmiņa.

Es jau biju gatava noliedzoši pašūpot galvu, bet pēkšņi atcerējos.

- Es mēģināšu viņu ar kādu iepazīstināt. Es jums pazvanīšu, tad jūs Miloslavu atvedīsiet šurp vēlreiz.

Viņi aizgāja ar vilšanos sejās. Es viņus sapratu.

Pēc pieņemšanas es sameklēju savu žurnālu. Es strādāju 25 gadus un ļoti slikti aizpildu dokumentāciju, bet tomēr rakstu katra žurnāla sākuma datumu un vienmēr rakstu apmeklētāja kontakttālruni. Es apmēram atcerējos gadu. Un vārdu – Žeņa vai Saša. Vecums – 12-13 gadu. Pēc pāris stundām man bija saraksts ar desmit telefoniem. Šajā vakarā septiņās ģimenēs droši vien nolēma, ka psiholoģe no poliklīnikas acīmredzot ir nojukusi no smagā darba.

Es sastādīju numuru: “Tā ir Ivanovu ģimene? Es esmu Jekaterina Vadimovna Murašova, psiholoģe no bērnu poliklīnikas. Jūs apmeklējāt mani pirms deviņiem gadiem. Sakiet, vai es varu palūgt pie telefona Jevgēniju? Man vajadzīga viņas palīdzība. Dzīvo atsevišķi? Vai var viņas telefonu? Jevgēnija? Es esmu psiholoģe no bērnu poliklīnikas. Sakiet, Jevgēnija, jūs kādreiz esat bijusi Krēslas Princese? Ne? Paldies. Visu labu. Atvainojiet par traucējumu.”

Astotajā reizē man paveicās.

- Jā, tā esmu es, – atbildēja tajā klausules galā. – Saša. Krēslas Princese.

- Saša, cik jums patlaban ir gadu? – es pajautāju.

- 23. Kas man ir jāizdara?

***

Milosalava un Aleksandra ārēji izrādījās nedaudz līdzīgas.

Pēdējo dienu laikā es skaidri atcerējos meiteni pusaudzi, kura visu dienu bija gurdena, blāva un lēna, taču atdzīvojās krēslā, ģērbās un krāsojās kā princese, varēja ne no šā ne no tā asprātīgi runāt, dziedāt, dejot, būt gudra un apburoša. Vecāki nesaprata, ko darīt, jo skola taču ir pa dienu. Man toreiz izdevās viņu nosargāt – no tabletēm un visa kā tāda, es vecākiem pūtu kaut kādas blēņas par bioritmiem un metabolismu, bet viņai izskaidroju, ka mēs visi zināmā mērā esam trimdā šajā profānu pasaulē, bet ir jāmācās tajā dzīvot un vienlaikus meklēt savu vietu.

- Es arī pašlaik esmu Krēslas Princese, tikai to neviens, izņemot tuviniekus, nezina, – Miloslavai paziņoja Aleksandra.

- Tagad jūs droši vien jau esat karaliene, – ar sajūsmu raugoties uz meiteni, teica Slava.

- Nē, atļauj man vēl kādu laiku pabūt princesei, – apburošs smaids, pamirkšķinot biezās un garās skropstas.

- Kas jūs esat, Saša? Nu, bez tā, ka princese.

- Es esmu aktrise. Pabeidzu institūtu, spēlēju teātrī.

- Es varu tagad iziet? – nez kāpēc man negribējās līst iekšā šajā putnu, krēslas, princešu, teātra, skumju un rudenīgā meža mijiedarbībā. Es tajā jutos lieka.

- Jā, protams, – Aleksandra pilnīgi aristokrātiski pamāja ar smalko delnu, atlaižot mani.

***

Es nezinu, pa ko viņas runāja.

Aleksandra man pateica:

- Viņa ir maģiska un ļoti stipra. Stiprāka par mani toreizējo. Paldies. Tā man ir atmiņa un iedvesma.

Bet Miloslava pateica:

- Es sapratu: nav obligāti rīkot balagānu. Ja tu redzi cilvēku un redzi viņa skumjas, un tu esi glabātājs – tu vari vienkārši tās iztēloties un palaist mežā.

- Patiesi tā, – es atviegloti nopūtos.

Interesanti, par ko viņa kļūs, kad izaugs?

Nebrīnīšos, ja par psihoterapeiti.

https://snob.ru/entry/156035

https://www.anekdot.ru/id/968141/

 

2018.04.01

Labākā skolotāja

Mācību gada sākumā 6. klases audzinātāja stāvēja savu bijušo piektās klases audzēkņu priekšā. Viņa pārlaida skatu saviem bērniem un teica, ka visus viņus vienādi mīl un priecājas redzēt. Tie bija lieli meli, jo vienā no priekšējiem soliem, sarāvies kamoliņā, sēdēja kāds zēns, kuru skolotāja nemīlēja.

Viņa iepazinās ar viņu, tāpat kā ar visiem saviem audzēkņiem pagājušajā mācību gadā. Jau tad viņa pamanīja, ka viņš nerotaļājas ar klasesbiedriem, ģērbts netīrā apģērbā un ož tā, it kā nekad nemazgātos. Ar laiku skolotājas attieksme pret šo audzēkni kļuva arvien sliktāka un aizgāja tik tālu, ka viņai gribējās visus viņa rakstu darbus sasvītrot ar sarkanu pildspalvu un ielikt vieninieku.

Kādu reizi skolas mācību daļas vadītājs palūdza izanalizēt visu audzēkņu raksturojumus no brīža, kad viņi sāka mācīties skolā, un skolotāja antipātiskā audzēkņa lietu nolika pašā apakšā. Kad viņa beidzot nonāca līdz viņam un negribīgi sāka pētīt viņa raksturojumus, tad sastinga.

Skolotāja, kura vadīja zēnu pirmajā klasē, rakstīja: “Tas ir spožs bērns, ar starojošu smaidu. Mājas darbus pilda tīri un akurāti. Tīrā labpatika atrasties viņam blakus.”

Otrās klases skolotāja par viņu rakstīja: “Tas ir lielisks audzēknis, kuru augstu vērtē viņa biedri, taču viņam ir problēmas ģimenē: viņa mātei ir neārstējama slimība, un viņa dzīve mājās droši vien ir nepārtraukta cīņa ar nāvi.”

Trešās klases skolotāja bija atzīmējusi: “Mātes nāve viņam bija stiprs sitiens. Viņš cenšas visiem spēkiem, taču viņa tēvs neizrāda par viņu interesi, un viņa dzīve mājās drīz var sākt ietekmēt viņa mācības, ja neko nepasākt.”

Ceturtās klases skolotāja bija pierakstījusi: “Zēns bez noteiktības, neizrāda interesi par mācībām, viņam gandrīz nav draugu, un viņš bieži aizmieg tieši klasē.”

Pēc raksturojumu izlasīšanas skolotājai bija ļoti liels kauns par sevi pašu. Viņa sajutās vēl sliktāk, kad uz Jauno gadu audzēkņi atnesa viņai dāvanas, ietītas mirdzošā dāvanu papīrā ar lentām. Viņai antipātiskā audzēkņa dāvana bija ietīta rupjā brūnā papīrā. Daži bērni sāka smieties, kad skolotāja no šī saiņa izņēma rokassprādzi, kurai trūka dažu akmeņu un smaržu flakonu, piepildītu par ceturtdaļu.

Taču skolotāja apklusināja smieklus klasē, iesaucoties: – O, kāda skaista rokassprādze! – un, atvērusi flakonu, uzpilināja nedaudz smaržu uz delnas. Tajā dienā zēns aizkavējās pēc stundām, pienāca pie skolotājas un teica: – Šodien jūs smaržojat, kā smaržoja mana māmiņa.

Kad viņš aizgāja, viņa ilgi raudāja. Kopš tās dienas viņa atteicās pasniegt tikai literatūru un matemātiku un sāka bērniem mācīt labestību, principus, līdzjūtību. Pēc tādas apmācības pēc kāda laika antipātiskais audzēknis sāka atgriezties dzīvē. Mācību gada beigās viņš bija pārvērties par vienu no pašiem labākajiem audzēkņiem.

Neskatoties uz to, ka skolotāja atkārtoja, ka visus savus audzēkņus mīl vienādi, īstenībā viņa augstu vērtēja un mīlēja tikai viņu.

Pēc gada, kad viņa strādāja jau ar citiem, viņa zem mācību klases durvīm atrada zīmīti, kurā zēns rakstīja, ka viņa ir pati labākā no visiem skolotājiem, kādi viņam ir bijuši visā dzīvē.

Pagāja vēl pieci gadi, līdz viņa saņēma vēl vienu vēstuli no sava bijušā audzēkņa, viņš stāstīja, ka ir pabeidzis koledžu un pēc atzīmēm ieņēmis trešo vietu klasē un ka viņa turpina būt labākā skolotāja viņa dzīvē.

Vēl pēc četriem gadiem pienāca vēl viena vēstule. Šoreiz viņš rakstīja, ka pēc universitātes pabeigšanas ir nolēmis paaugstināt savu zināšanu līmeni. Tagad pirms viņa vārda un uzvārda stāvēja vārds “doktors”. Arī šajā vēstulē viņš rakstīja, ka viņa ir labākā no visiem skolotājiem, kādi viņam ir bijuši dzīvē.

Gāja laiks. Kādā no savām vēstulēm viņš stāstīja, ka ir iepazinies ar kādu meiteni un precēs viņu, ka viņa tēvs pirms diviem gadiem ir nomiris, un jautāja, vai viņa neatteiksies kāzās ieņemt vietu, kurā parasti sēž līgavaiņa māmiņa. Protams, ka skolotāja piekrita.

Sava audzēkņa kāzu dienā viņa aplika to pašu rokassprādzi ar trūkstošajiem akmeņiem un nopirka tās pašas smaržas, kuras reiz nelaimīgajam zēnam atgādināja par viņa māmiņu. Viņi satikās, apkampās, un viņš sajuta dzimto smaržu.

- Paldies par ticību man, paldies, ka ļāvāt man sajust manu vajadzību un nozīmīgumu un iemācījāt man ticēt saviem spēkiem, ka iemācījāt atšķirt labo no sliktā.

Skolotāja ar asarām acīs atbildēja:

- Tu kļūdies, tas es tu, kurš man visu iemācīja. Es nezināju, kā mācīt, pirms neiepazinos ar tevi…

Vietne: https://liwli.ru/world/luchshaya-uchitelnitsa-istoriya-nelyubimogo-uchenika/

https://www.anekdot.ru/id/940073/

 

2018.01.24

NO DEBESĪM

Pirmklasniece Daša katru dienu iet uz skolu ar mugursomu uz muguras. Visus bērnus kāds pavada un izņem: māmiņas, tēti, vecākie brāļi, vecmāmiņas, un tikai Daša vienmēr iet viena.

Pāri neapbūvētam laukumam, garām autostāvvietai, pēc tam saīsina ceļu cauri pagalmiem, vēl nedaudz pa ielu, tālāk gar mūžīgo būvlaukumu, garām stadionam, pārsoļo pāri nelielai sētiņai, dārza aleja, un, lūk, viņa ir skolā. No skolas arī viena.

Kaut gan, patiesību sakot, tā tikai no malas liekas, ka meitene iet gluži viena, patiesībā ar viņu vienmēr ir viņas sargeņģelis, viņas mīļotais vectētiņš. Dažreiz, kad Daša par viņu iedomājas, tad skatās kaut kur augstu, augstu debesīs un zina, ka vectētiņš novēro viņu kaut kur no augšas un nevis vienkārši novēro, bet atbalsta. Reiz, pie autostāvvietas ceļu meitenei aizšķērsoja nedraudzīgs suņu bars, Daša ļoti izbijās un pamira kā sālsstabs, taču viņas mīļotais vectētiņš nolaidās tieši no debesīm, un sunīši vienā mirklī metās katrs uz savu pusi. Lūk, cik labi, kad tev debesīs ir savs sargeņģelis.

Dašas vectētiņš visu mūžu nostrādāja kaut kādā militārā rūpnīcā, aizgāja pensijā un ar laiku stipri saslima, pat kāju zaudēja, tā kā visu laiku sēdēja mājās. Viņš fiziski nekā nevarēja mazmeitu pavadīt uz skolu, taču ļoti gribēja. Nācās viņam atcerēties inženiera laikus, pasūtīt internetā kaudzi ķīniešu detaļu un iztaisīt dīvaina paskata kvadrokopteri, futbola bumbas lielumā.

Staigāt vectētiņš nevar, lūk, tad arī lido zem mākoņiem: līdz skolai un atpakaļ, ne uz mirkli neatraujoties no mazā, mīļā punkta lejā…

https://www.anekdot.ru/id/927958/

***

 

2018.01.23

Reiz Zviedrijā notika tāds gadījums (par to tika stāstīs realitātes šovā televīzijā).

Kāds cilvēks stāstīja, kādēļ viņu moka sirdsapziņa: “Kad es biju mazs, mēs ar draugu nolēmām nolaist kāmi ar izpletni no augstceltnes balkona. Mēs sameistarojām grozu, izpletni, iesēdinājām grozā kāmi un atlaidām. Taču gadījās neparedzamais. Vēja brāzma uztvēra mūsu izpletni un aiznesa kaut kur tālu. Es līdz šim laikam nevaru to aizmirst. Kā es varēju tā rīkoties…?”

Pēkšņi studijā atskanēja telefona zvans.

Piezvanījusī pajautāja: “Vai tas notika tādā un tādā gadā?” Vīrietis atbildēja apstiprinoši.

- “Vasarā, kad bija Stokholmas svētki?”

- “Jā, jā, jā…” – pasteidzās vīrietis.

- “Es zinu, kas notika ar jūsu kāmi.”

- “Kas ar viņu notika?” – nevarēja noticēt pārsteigtais studijas viesis.

- “Mana meita ilgi lūdza man kāmi, – turpināja sieviete. – Es viņai vienreiz atbildēju: – Pat neprasi. Pie mums kāmis parādīsies, tikai ja pats Dievs dos tev viņu.” Meitenīte bērna manierē pacēla rokas pret debesīm un teica: “Tēti-Dievs, dod man kāmi!”

Un mēs gājām uz pilsētu uz svētkiem. Pēkšņi mana meita saka: “Māmiņ, man liekas, Dievs atbildēja manām lūgšanām! Skaties!

Un tieši no debesīm ar izpletni viņai rokās nolaidās kāmītis groziņā.

https://www.anekdot.ru/id/927814/

***

 

2017.11.22

VASJA UN PETROGRADAS AMNĒZIJA

Viktors Semjonovičs – gara auguma, vēl visai stiprs, septiņdesmit gadus vecs vīrs, jau četrus mēnešus, kā ir apglabājis sievu un mācījies dzīvot viens. Sanācis ir slikti, it kā viņš vispār bez viņas nekad nebūtu dzīvojis. Diezgan bieži ir sācis sarunāties pašam ar sevi, lai saņemtu no sevis vērtīgus padomus mājsaimniecības vadīšanā.

Bet Viktoru Semjonoviču tas pagaidām nav īpaši satraucis, jo viņš taču pēc profesijas ir psihiatrs un ir pieradis visu kontrolēt. Stresa dēļ ar cilvēkiem ne tas vien notiek, tā kā pārmīt pārus vārdus ar gudru cilvēku ir vēl pilnīgi normas robežās.

Ak, viņam derētu bērni ar mazbērniem, bet bērnos nebija iedzīvojušies, neiznāca.

Reiz kādā svētdienas rītā iezvanījās telefons un izvilka Viktoru Semjonoviču no vannas. Viktors Semjonovičs no šī numura negaidīja neko labu, viņš jau četrus mēnešus no dzīves negaidīja nekā laba un savās prognozēs nekad nekļūdījās.

Zvanīja sētnieks-uzbeks un uzbeku-krievu valodā kaut ko stāstīja.

Tas bija ļoti dīvaini un trauksmaini, jo nekādiem sētniekiem Viktors Semjonovičs savus numurus nebija dalījis, viņš pat nezināja viņu vārdus, vienkārši sasveicinājās garāmejot.

Vecais vīrs ieklausījās jēgā un ar grūtībām noskaidroja, ka sētnieks ir atradis kādu apmaldījušos “belij sobačka” (balts sunītis), ieraudzījis uz kaklasiksnas numuru un piezvanījis.

Vārdu sakot, viņi gaida pie ieejas durvīm. Visdīvainākais bija tas, ka Viktoram Semjonovičam nekā līdzīga “belij sobačka” nav, nekad nav bijis un būt nevar, viņš vispār bija pret dzīvniekiem mājā.

Taču strīdēties vecais vīrs nesāka, jo bez žestikulācijas taču ar uzbeku īpaši nepastrīdēsies. Negribot uzmeta mēteli virs pidžamas, visādām gadījuma iebāza kabatā spalvaskātu pašaizsardzībai un iznāca pa ieejas durvīm.

Uz sliekšņa smēķēja sētnieki oranžās žaketēs, bet viņiem pie kājām drebēja mazītiņš, lietū samircis, balts bulterjeriņš un bažīgi vērās apkārt.

Taču tikko sunītis pamanīja Viktoru Semjonoviču, viņš pārstāja drebēt, skaļi sāka smilkstēt un buksējot metās pie vecā vīra, kā slīcējs metas pie glābšanas riņķa. Kucēns lēkāja apkārt satriektajam Viktora Semjonovičam, noteikti cenšoties ielēkt viņam rokās. Galu galā sunītim tas izdevās. Sētnieki sāka smaidīt un teica: “Uznal hozaina, malades” (Pazina saimnieku, malacis), paķēra savas lāpstas ar slotām, atvadījās un aizgāja, bet vecais vīrs ar nosiekalotu seju palika stāvēt zem smidzinošā lietus un ar dīvainu mīlestības pilnu kucēnu rokās. Uz kaklasiksnas patiešām bija vara plāksnīte ar iegravētu telefona numuru un vārdu: “Viktors Semjonovičs”.

- Ko darīt? Nu? Uz kurieni viņu? Lūk, kuce, nosmērējusi ar ķepām jauno mēteli.

- Nu, teorētiski, suns, kaut arī pilnīga antisanitārija, bet cilvēkam tavā stāvoklī tā ir noderīga lieta, šis sunītis uzreiz iemīlēja tevi kā miesīgo dēlu. Nes viņu ātrāk uz mājām, citādi apsaldēsies te pēc vannas.

- Nē, te pat domāt nav ko, vajag steidzīgi viņu kaut kur aizvest.

- Un uz kurieni tu pidžamas biksēs un mājas čībās viņu nesīsi? Turklāt uz kaklasiksnas ir saimnieka telefons un vārds. Tavs vārds.

- Nu jā, nu jā, bet varbūt tas ir kāda ļauns joks?

- Un kur te ir humors?

- Nu, vienalga, viņu vajag: vest pastaigāties, kastrēt, piesiet, atsiet, barot, ārstēt, pēc tam vēl potes pret trakumsērgu, plus nagus apgriezt katru mēnesi. Vai tad tu tiksi skaidrībā ar to visu?

- Tev ir divas augstākās izglītības, nekas, tiksi galā, toties ikdienas pastaigas svaigā gaisā tev par ļaunu nenāks, vēl jo vairāk, ka nagi it kā ir kaķiem.

- Nē, muļķības, nav pat smieklīgi. Tev taču lekcijas ir gandrīz katru dienu. Kā tu viņu mājās atstāsi? Vispār, vajag pēc iespējas ātrāk nodot viņu suņu audzētavā, patversmē, lopu bāzē, jeb kā tas viņiem tur saucas?

- Lopu bāzē? Nu, nu. Paskaties patiesībai acīs. Un, ja nu pēkšņi tas ir tavs suns, tu viņu paņēmi, pazaudēji un tādēļ tā uztraucies, ka pat izsvītroji šos notikumus no atmiņas? Tavā stāvoklī kas tāds taču ir iespējams, ne velti taču te ir plāksnīte. Un tu, lūk, tā vienkārši spēsi viņu izmest? Padomā, vecais idiot, kā būs šim sunītim, kurš, starp citu, tevi pazīst un mīl, nonākt nesaprotamā vietā, pilnīgi svešu cilvēku vidū? Ja esi aizmirsis vārdu, sauc pagaidām par Vasju un nedižojies, pēc tam atcerēsies. No kaut kāda Korsakova sindroma vēl neviens nav nomiris. Saņemies, ej mājās, iedzer vitamīnus un nomierinies.

Pagāja gads. Profesors ieguva svaigumu. Laiks un ikdienas pastaigas pamestā laukumā darīja savu. Vasja bija pārvērties milzīgā zobenzobu zirgā ar baltu spalvu, bet ar ļoti labestīgu dabu. Viktors Semjonovičs ik dienu nāk ar viņu uz darbu, un jau institūtā atbrīvo viņu no uzpurņa, kurš ir tik liels kā atkritumu grozs. Suns visu dienu paklausīgi sēž katedrā un smaida tam, kurš uzcienā ar cepumu...

Reiz profesora kabinetā ienāca liela studentu grupa, viņi, nokāruši galvas, paīdēja, pakasīja aiz auss Vasjam, un pēc tam atzinās, ka gribējuši, kā labāk, un atvainojās par cepuri. Nebija nekādas amnēzijas – tie bija viņi, kuri nopirka Vasju elitārā audzētavā, pasūtīja plāksnīti kaklasiksnai, pierunāja sētniekus, bet, galvenais, vēl pirms kucēna piedzimšanas nočiepa katedrā Viktora Semjonoviča veco cepuri. Šajā cepurē māmiņa dzemdēja un izbaroja Vasju, tāpēc viņš tā iemīlēja savu saimnieku vēl ilgi pirms vēsturiskā brīža, kad viņi pirmoreiz satikās pie ieejas durvīm...

https://www.anekdot.ru/id/918454/