2018.04.01

Labākā skolotāja

Mācību gada sākumā 6. klases audzinātāja stāvēja savu bijušo piektās klases audzēkņu priekšā. Viņa pārlaida skatu saviem bērniem un teica, ka visus viņus vienādi mīl un priecājas redzēt. Tie bija lieli meli, jo vienā no priekšējiem soliem, sarāvies kamoliņā, sēdēja kāds zēns, kuru skolotāja nemīlēja.

Viņa iepazinās ar viņu, tāpat kā ar visiem saviem audzēkņiem pagājušajā mācību gadā. Jau tad viņa pamanīja, ka viņš nerotaļājas ar klasesbiedriem, ģērbts netīrā apģērbā un ož tā, it kā nekad nemazgātos. Ar laiku skolotājas attieksme pret šo audzēkni kļuva arvien sliktāka un aizgāja tik tālu, ka viņai gribējās visus viņa rakstu darbus sasvītrot ar sarkanu pildspalvu un ielikt vieninieku.

Kādu reizi skolas mācību daļas vadītājs palūdza izanalizēt visu audzēkņu raksturojumus no brīža, kad viņi sāka mācīties skolā, un skolotāja antipātiskā audzēkņa lietu nolika pašā apakšā. Kad viņa beidzot nonāca līdz viņam un negribīgi sāka pētīt viņa raksturojumus, tad sastinga.

Skolotāja, kura vadīja zēnu pirmajā klasē, rakstīja: “Tas ir spožs bērns, ar starojošu smaidu. Mājas darbus pilda tīri un akurāti. Tīrā labpatika atrasties viņam blakus.”

Otrās klases skolotāja par viņu rakstīja: “Tas ir lielisks audzēknis, kuru augstu vērtē viņa biedri, taču viņam ir problēmas ģimenē: viņa mātei ir neārstējama slimība, un viņa dzīve mājās droši vien ir nepārtraukta cīņa ar nāvi.”

Trešās klases skolotāja bija atzīmējusi: “Mātes nāve viņam bija stiprs sitiens. Viņš cenšas visiem spēkiem, taču viņa tēvs neizrāda par viņu interesi, un viņa dzīve mājās drīz var sākt ietekmēt viņa mācības, ja neko nepasākt.”

Ceturtās klases skolotāja bija pierakstījusi: “Zēns bez noteiktības, neizrāda interesi par mācībām, viņam gandrīz nav draugu, un viņš bieži aizmieg tieši klasē.”

Pēc raksturojumu izlasīšanas skolotājai bija ļoti liels kauns par sevi pašu. Viņa sajutās vēl sliktāk, kad uz Jauno gadu audzēkņi atnesa viņai dāvanas, ietītas mirdzošā dāvanu papīrā ar lentām. Viņai antipātiskā audzēkņa dāvana bija ietīta rupjā brūnā papīrā. Daži bērni sāka smieties, kad skolotāja no šī saiņa izņēma rokassprādzi, kurai trūka dažu akmeņu un smaržu flakonu, piepildītu par ceturtdaļu.

Taču skolotāja apklusināja smieklus klasē, iesaucoties: – O, kāda skaista rokassprādze! – un, atvērusi flakonu, uzpilināja nedaudz smaržu uz delnas. Tajā dienā zēns aizkavējās pēc stundām, pienāca pie skolotājas un teica: – Šodien jūs smaržojat, kā smaržoja mana māmiņa.

Kad viņš aizgāja, viņa ilgi raudāja. Kopš tās dienas viņa atteicās pasniegt tikai literatūru un matemātiku un sāka bērniem mācīt labestību, principus, līdzjūtību. Pēc tādas apmācības pēc kāda laika antipātiskais audzēknis sāka atgriezties dzīvē. Mācību gada beigās viņš bija pārvērties par vienu no pašiem labākajiem audzēkņiem.

Neskatoties uz to, ka skolotāja atkārtoja, ka visus savus audzēkņus mīl vienādi, īstenībā viņa augstu vērtēja un mīlēja tikai viņu.

Pēc gada, kad viņa strādāja jau ar citiem, viņa zem mācību klases durvīm atrada zīmīti, kurā zēns rakstīja, ka viņa ir pati labākā no visiem skolotājiem, kādi viņam ir bijuši visā dzīvē.

Pagāja vēl pieci gadi, līdz viņa saņēma vēl vienu vēstuli no sava bijušā audzēkņa, viņš stāstīja, ka ir pabeidzis koledžu un pēc atzīmēm ieņēmis trešo vietu klasē un ka viņa turpina būt labākā skolotāja viņa dzīvē.

Vēl pēc četriem gadiem pienāca vēl viena vēstule. Šoreiz viņš rakstīja, ka pēc universitātes pabeigšanas ir nolēmis paaugstināt savu zināšanu līmeni. Tagad pirms viņa vārda un uzvārda stāvēja vārds “doktors”. Arī šajā vēstulē viņš rakstīja, ka viņa ir labākā no visiem skolotājiem, kādi viņam ir bijuši dzīvē.

Gāja laiks. Kādā no savām vēstulēm viņš stāstīja, ka ir iepazinies ar kādu meiteni un precēs viņu, ka viņa tēvs pirms diviem gadiem ir nomiris, un jautāja, vai viņa neatteiksies kāzās ieņemt vietu, kurā parasti sēž līgavaiņa māmiņa. Protams, ka skolotāja piekrita.

Sava audzēkņa kāzu dienā viņa aplika to pašu rokassprādzi ar trūkstošajiem akmeņiem un nopirka tās pašas smaržas, kuras reiz nelaimīgajam zēnam atgādināja par viņa māmiņu. Viņi satikās, apkampās, un viņš sajuta dzimto smaržu.

- Paldies par ticību man, paldies, ka ļāvāt man sajust manu vajadzību un nozīmīgumu un iemācījāt man ticēt saviem spēkiem, ka iemācījāt atšķirt labo no sliktā.

Skolotāja ar asarām acīs atbildēja:

- Tu kļūdies, tas es tu, kurš man visu iemācīja. Es nezināju, kā mācīt, pirms neiepazinos ar tevi…

Vietne: https://liwli.ru/world/luchshaya-uchitelnitsa-istoriya-nelyubimogo-uchenika/

https://www.anekdot.ru/id/940073/

 

2018.01.24

NO DEBESĪM

Pirmklasniece Daša katru dienu iet uz skolu ar mugursomu uz muguras. Visus bērnus kāds pavada un izņem: māmiņas, tēti, vecākie brāļi, vecmāmiņas, un tikai Daša vienmēr iet viena.

Pāri neapbūvētam laukumam, garām autostāvvietai, pēc tam saīsina ceļu cauri pagalmiem, vēl nedaudz pa ielu, tālāk gar mūžīgo būvlaukumu, garām stadionam, pārsoļo pāri nelielai sētiņai, dārza aleja, un, lūk, viņa ir skolā. No skolas arī viena.

Kaut gan, patiesību sakot, tā tikai no malas liekas, ka meitene iet gluži viena, patiesībā ar viņu vienmēr ir viņas sargeņģelis, viņas mīļotais vectētiņš. Dažreiz, kad Daša par viņu iedomājas, tad skatās kaut kur augstu, augstu debesīs un zina, ka vectētiņš novēro viņu kaut kur no augšas un nevis vienkārši novēro, bet atbalsta. Reiz, pie autostāvvietas ceļu meitenei aizšķērsoja nedraudzīgs suņu bars, Daša ļoti izbijās un pamira kā sālsstabs, taču viņas mīļotais vectētiņš nolaidās tieši no debesīm, un sunīši vienā mirklī metās katrs uz savu pusi. Lūk, cik labi, kad tev debesīs ir savs sargeņģelis.

Dašas vectētiņš visu mūžu nostrādāja kaut kādā militārā rūpnīcā, aizgāja pensijā un ar laiku stipri saslima, pat kāju zaudēja, tā kā visu laiku sēdēja mājās. Viņš fiziski nekā nevarēja mazmeitu pavadīt uz skolu, taču ļoti gribēja. Nācās viņam atcerēties inženiera laikus, pasūtīt internetā kaudzi ķīniešu detaļu un iztaisīt dīvaina paskata kvadrokopteri, futbola bumbas lielumā.

Staigāt vectētiņš nevar, lūk, tad arī lido zem mākoņiem: līdz skolai un atpakaļ, ne uz mirkli neatraujoties no mazā, mīļā punkta lejā…

https://www.anekdot.ru/id/927958/

***

 

2018.01.23

Reiz Zviedrijā notika tāds gadījums (par to tika stāstīs realitātes šovā televīzijā).

Kāds cilvēks stāstīja, kādēļ viņu moka sirdsapziņa: “Kad es biju mazs, mēs ar draugu nolēmām nolaist kāmi ar izpletni no augstceltnes balkona. Mēs sameistarojām grozu, izpletni, iesēdinājām grozā kāmi un atlaidām. Taču gadījās neparedzamais. Vēja brāzma uztvēra mūsu izpletni un aiznesa kaut kur tālu. Es līdz šim laikam nevaru to aizmirst. Kā es varēju tā rīkoties…?”

Pēkšņi studijā atskanēja telefona zvans.

Piezvanījusī pajautāja: “Vai tas notika tādā un tādā gadā?” Vīrietis atbildēja apstiprinoši.

- “Vasarā, kad bija Stokholmas svētki?”

- “Jā, jā, jā…” – pasteidzās vīrietis.

- “Es zinu, kas notika ar jūsu kāmi.”

- “Kas ar viņu notika?” – nevarēja noticēt pārsteigtais studijas viesis.

- “Mana meita ilgi lūdza man kāmi, – turpināja sieviete. – Es viņai vienreiz atbildēju: – Pat neprasi. Pie mums kāmis parādīsies, tikai ja pats Dievs dos tev viņu.” Meitenīte bērna manierē pacēla rokas pret debesīm un teica: “Tēti-Dievs, dod man kāmi!”

Un mēs gājām uz pilsētu uz svētkiem. Pēkšņi mana meita saka: “Māmiņ, man liekas, Dievs atbildēja manām lūgšanām! Skaties!

Un tieši no debesīm ar izpletni viņai rokās nolaidās kāmītis groziņā.

https://www.anekdot.ru/id/927814/

***

 

2017.11.22

VASJA UN PETROGRADAS AMNĒZIJA

Viktors Semjonovičs – gara auguma, vēl visai stiprs, septiņdesmit gadus vecs vīrs, jau četrus mēnešus, kā ir apglabājis sievu un mācījies dzīvot viens. Sanācis ir slikti, it kā viņš vispār bez viņas nekad nebūtu dzīvojis. Diezgan bieži ir sācis sarunāties pašam ar sevi, lai saņemtu no sevis vērtīgus padomus mājsaimniecības vadīšanā.

Bet Viktoru Semjonoviču tas pagaidām nav īpaši satraucis, jo viņš taču pēc profesijas ir psihiatrs un ir pieradis visu kontrolēt. Stresa dēļ ar cilvēkiem ne tas vien notiek, tā kā pārmīt pārus vārdus ar gudru cilvēku ir vēl pilnīgi normas robežās.

Ak, viņam derētu bērni ar mazbērniem, bet bērnos nebija iedzīvojušies, neiznāca.

Reiz kādā svētdienas rītā iezvanījās telefons un izvilka Viktoru Semjonoviču no vannas. Viktors Semjonovičs no šī numura negaidīja neko labu, viņš jau četrus mēnešus no dzīves negaidīja nekā laba un savās prognozēs nekad nekļūdījās.

Zvanīja sētnieks-uzbeks un uzbeku-krievu valodā kaut ko stāstīja.

Tas bija ļoti dīvaini un trauksmaini, jo nekādiem sētniekiem Viktors Semjonovičs savus numurus nebija dalījis, viņš pat nezināja viņu vārdus, vienkārši sasveicinājās garāmejot.

Vecais vīrs ieklausījās jēgā un ar grūtībām noskaidroja, ka sētnieks ir atradis kādu apmaldījušos “belij sobačka” (balts sunītis), ieraudzījis uz kaklasiksnas numuru un piezvanījis.

Vārdu sakot, viņi gaida pie ieejas durvīm. Visdīvainākais bija tas, ka Viktoram Semjonovičam nekā līdzīga “belij sobačka” nav, nekad nav bijis un būt nevar, viņš vispār bija pret dzīvniekiem mājā.

Taču strīdēties vecais vīrs nesāka, jo bez žestikulācijas taču ar uzbeku īpaši nepastrīdēsies. Negribot uzmeta mēteli virs pidžamas, visādām gadījuma iebāza kabatā spalvaskātu pašaizsardzībai un iznāca pa ieejas durvīm.

Uz sliekšņa smēķēja sētnieki oranžās žaketēs, bet viņiem pie kājām drebēja mazītiņš, lietū samircis, balts bulterjeriņš un bažīgi vērās apkārt.

Taču tikko sunītis pamanīja Viktoru Semjonoviču, viņš pārstāja drebēt, skaļi sāka smilkstēt un buksējot metās pie vecā vīra, kā slīcējs metas pie glābšanas riņķa. Kucēns lēkāja apkārt satriektajam Viktora Semjonovičam, noteikti cenšoties ielēkt viņam rokās. Galu galā sunītim tas izdevās. Sētnieki sāka smaidīt un teica: “Uznal hozaina, malades” (Pazina saimnieku, malacis), paķēra savas lāpstas ar slotām, atvadījās un aizgāja, bet vecais vīrs ar nosiekalotu seju palika stāvēt zem smidzinošā lietus un ar dīvainu mīlestības pilnu kucēnu rokās. Uz kaklasiksnas patiešām bija vara plāksnīte ar iegravētu telefona numuru un vārdu: “Viktors Semjonovičs”.

- Ko darīt? Nu? Uz kurieni viņu? Lūk, kuce, nosmērējusi ar ķepām jauno mēteli.

- Nu, teorētiski, suns, kaut arī pilnīga antisanitārija, bet cilvēkam tavā stāvoklī tā ir noderīga lieta, šis sunītis uzreiz iemīlēja tevi kā miesīgo dēlu. Nes viņu ātrāk uz mājām, citādi apsaldēsies te pēc vannas.

- Nē, te pat domāt nav ko, vajag steidzīgi viņu kaut kur aizvest.

- Un uz kurieni tu pidžamas biksēs un mājas čībās viņu nesīsi? Turklāt uz kaklasiksnas ir saimnieka telefons un vārds. Tavs vārds.

- Nu jā, nu jā, bet varbūt tas ir kāda ļauns joks?

- Un kur te ir humors?

- Nu, vienalga, viņu vajag: vest pastaigāties, kastrēt, piesiet, atsiet, barot, ārstēt, pēc tam vēl potes pret trakumsērgu, plus nagus apgriezt katru mēnesi. Vai tad tu tiksi skaidrībā ar to visu?

- Tev ir divas augstākās izglītības, nekas, tiksi galā, toties ikdienas pastaigas svaigā gaisā tev par ļaunu nenāks, vēl jo vairāk, ka nagi it kā ir kaķiem.

- Nē, muļķības, nav pat smieklīgi. Tev taču lekcijas ir gandrīz katru dienu. Kā tu viņu mājās atstāsi? Vispār, vajag pēc iespējas ātrāk nodot viņu suņu audzētavā, patversmē, lopu bāzē, jeb kā tas viņiem tur saucas?

- Lopu bāzē? Nu, nu. Paskaties patiesībai acīs. Un, ja nu pēkšņi tas ir tavs suns, tu viņu paņēmi, pazaudēji un tādēļ tā uztraucies, ka pat izsvītroji šos notikumus no atmiņas? Tavā stāvoklī kas tāds taču ir iespējams, ne velti taču te ir plāksnīte. Un tu, lūk, tā vienkārši spēsi viņu izmest? Padomā, vecais idiot, kā būs šim sunītim, kurš, starp citu, tevi pazīst un mīl, nonākt nesaprotamā vietā, pilnīgi svešu cilvēku vidū? Ja esi aizmirsis vārdu, sauc pagaidām par Vasju un nedižojies, pēc tam atcerēsies. No kaut kāda Korsakova sindroma vēl neviens nav nomiris. Saņemies, ej mājās, iedzer vitamīnus un nomierinies.

Pagāja gads. Profesors ieguva svaigumu. Laiks un ikdienas pastaigas pamestā laukumā darīja savu. Vasja bija pārvērties milzīgā zobenzobu zirgā ar baltu spalvu, bet ar ļoti labestīgu dabu. Viktors Semjonovičs ik dienu nāk ar viņu uz darbu, un jau institūtā atbrīvo viņu no uzpurņa, kurš ir tik liels kā atkritumu grozs. Suns visu dienu paklausīgi sēž katedrā un smaida tam, kurš uzcienā ar cepumu...

Reiz profesora kabinetā ienāca liela studentu grupa, viņi, nokāruši galvas, paīdēja, pakasīja aiz auss Vasjam, un pēc tam atzinās, ka gribējuši, kā labāk, un atvainojās par cepuri. Nebija nekādas amnēzijas – tie bija viņi, kuri nopirka Vasju elitārā audzētavā, pasūtīja plāksnīti kaklasiksnai, pierunāja sētniekus, bet, galvenais, vēl pirms kucēna piedzimšanas nočiepa katedrā Viktora Semjonoviča veco cepuri. Šajā cepurē māmiņa dzemdēja un izbaroja Vasju, tāpēc viņš tā iemīlēja savu saimnieku vēl ilgi pirms vēsturiskā brīža, kad viņi pirmoreiz satikās pie ieejas durvīm...

https://www.anekdot.ru/id/918454/