Dvēseles uzdevums: intervija ar Maiklu Ņūtonu

Предназначение души: интервью с Майклом Ньютоном

Dvēseles uzdevums: intervija ar Maiklu Ņūtonu

Hipnoterapeits Maikls Ņūtons^[1], grāmatas "Dvēseļu ceļojums" autors, atgriežas ar detalizētāku dzīves starp dzīvēm izpētes apskatu.

“Šodien mēs spējam atklāt svēto patiesību par savu ēterisko vēsturi^[2], jo spējam apiet apzināto prātu un sasniegt zemapziņu, kas nav tikusi iegremdēta aizmirstības upē. Mūsu augstākais Es izlases veidā atceras mūsu pagātnes sasniegumus un pārkāpumus, čukstēdams mums par to pāri laikam un telpai.” – “Dvēseļu liktenis”

14 04 18 05

DR. MAIKLA ŅŪTONA GRĀVĒJS “DVĒSEĻU CEĻOJUMS” (LLEWELLYN, 1994) IEINTERESĒJA DAUDZUS LASĪTĀJUS AR SAVU ATKLĀTO SKATĪJUMU UZ IESPĒJAMĀM ATBILDĒM UZ MŪŽĪGO JAUTĀJUMU, KURP MĒS EJAM, KAD NOMIRSTAM. TAS STĀDĪJA PRIEKŠĀ DROSMĪGU JAUNU PASAULI, KURA EKSISTĒ DVĒSELĒM, KAS ATRODAS STARP DZĪVĒM, — VIETU, KUR MĒS IZLEMJAM, KĀDA BŪS IMPOZANTĀ PIEREDZE, KO MĒS PIEDZĪVOSIM CILVĒKA ĶERMENĪ, UN TO, KO MĒS LĪDZ AR TO CERAM IEMĀCĪTIES.

Lasītājiem ar to nepietika, viņu apetīti radīja, bet neremdēja, iespējams, pirmā dokumentētā hipnoterapijas izmantošana, lai izpētītu dzīvi aiz priekškara. Dr. Ņūtons, kurš ir izstrādājis paņēmienus, lai klientus uztvertu tik dziļi ar hipnozes palīdzību, ka viņi var atminēties dzīvi starp dzīvēm, atsaucās uz lasītāju aicinājumiem pēc plašākas informācijas, izdodot grāmatu-turpinājumu, kura ietver daudzas viņa sesijas ar dažāda brieduma dvēselēm.

Rezultātā “Dvēseļu liktenis” (Llewellyn, 2000) sniedz detalizētu ieskatu daudzos dvēseles dzīves aspektos^[3], par kuriem bija tikai mājiens viņa pirmajā grāmatā par šo tēmu. Jaunajā grāmatā tiek pētīts, kā atsevišķas dvēseles izskatās bērnībā, kā dvēseles tiek dziedinātas pēc traumatiskiem vardarbības un ļaunuma triecieniem zemes plānā, un daudz kas cits par dvēseļu grupu dinamiku dzīves sfērā starp dzīvēm.

Dr. Ņūtons sarunājās ar “The EDGE” pa tālruni no savām mājām Kalifornijā.

Jūs grāmatā sevi identificējat kā vēstnesi, ziņotāju, kurš sniedz informāciju, ko saņemat no klientiem. Kā šī informācija ir veidojusi jūsu skatījumu uz realitāti?

Maikls Ņūtons: Es sāku gandrīz pirms 40 gadiem kā tradicionāls psihoterapeits, bet nebiju reliģiozs vai garīgs cilvēks. Patiesībā es biju ateists. Visi šie gadi, strādājot ar cilvēkiem, kuri man ir izskaidrojuši, kāda ir otra puse, ir radījusi patiesu garīgu sajūtu.

Lai gan es biju pētījis daudzas filozofijas skolas un domājis par dažādām pasaules reliģijām, man nebija pamata uzskatu sistēmas. Mani neaizrāva organizētās reliģijas, kurās bija diezgan stingras doktrīnas par noteiktām lietām, tāpēc es studēju budismu un citas austrumu reliģijas, meklējot garīgu uzskatu, ko varētu pieņemt. Es atklāju, ka gan mūsu uzvedība dzīvē, gan veids, kā mums jāizturas pret citiem cilvēkiem, ir ļoti svarīgi principi. Man pietrūka šīs saiknes ar Dievu. Kāpēc mēs esam šeit? Ja godīgi, es neticēju pēcnāves dzīvei. Es jutu, ka tad, kad dzīve ir beigusies, tā ir beigusies.

Es teiktu, ka mani klienti man ir uzdāvinājuši lielisku dāvanu. Viņi ir palīdzējuši veidot garīgumu^[4], ko es jūtu šodien, un, lai gan es neesmu reliģiozs cilvēks, es ceru, ka esmu garīgs.

Es domāju, ka esmu sapratis, ka neatkarīgi no tā, vai mēs esam dziļi reliģiozi tradicionālā nozīmē vai ne pavisam ne, mūsu nemirstīgā būtība pārsniedz cilvēka stāvokli. Savā ziņā tā pārsniedz cilvēka ķermeni. Mūsu prāti uzrāda pozitīvo enerģiju, kura nosaka to, kas mēs esam, un arī tā pārsniedz laiku un telpu. Man tas rāda garīgās autoritātes līmeni^[5]. Viena no lietām, ko es domāju, ka esmu iemācījies un kas ir bijusi ļoti svarīga manā dzīvē, ir sajūta par lielo kārtību Visumā – ka nekas nenotiek nejauši.

Runājot par mērķi uz Zemes, viena gadījuma pētījums, ko piedāvājat “Dvēseļu liktenī”, apsver domu, ka, iespējams, mūsu mērķis, nākot uz Zemi, ir apvienot visus cilvēkus un visas rases, un visas tautības.

Ņūtons: Tas ir vienotības princips. Tas ir svarīgs. Mēs esam nosūtīti uz Zemi, uz ļoti grūtu skolu, lai apgūtu šo mācību. Neatkarīgi no mūsu rases, ādas krāsas, ticības un no tā, no kuras pasaules daļas nākam, mēs savā ziņā esam viens. Kamēr mēs neiemācīsimies sadzīvot viens ar otru un būt iecietīgi viens pret otru, būt laipni un izpalīdzīgi viens pret otru un saprast, ka mums visiem dzīvē ir vienādas rūpes, un darīt visu iespējamo, lai pasauli padarītu labāku, mēs īsti neesam apguvuši šo mācību. Mēs turpināsim atgriezties, līdz mēs to iemācīsimies.

Vienotības princips ir svarīgs, un nav nejaušība, ka mēs atrodamies šajā ļoti daudzveidīgajā kultūras vidē šeit uz Zemes, kur mēs saskaramies ar problēmām.

Man patīk, ka jūs laiku pa laikam paverat durvis uz Sākotnējo Avotu^[6]. Jūs sakāt, ka tās nav bijušas atvērtas ļoti ilgi. Ko jūs esat izstudējis par Sākotnējo Avotu no visas savas pieredzes, kontaktējoties ar saviem klientiem?

Ņūtons: Kad es esmu lekcijās, mana auditorija bieži saka: “Nu, kad mēs varam parunāt par Dievu? Tātad, kad jūsu klienti redz Dievu?” Tas, ko viņi redz potenciāli, ir “lielā klātbūtne” – tā viņi to apraksta, atrodoties starp dzīvēm, taču viņi šo klātbūtni redz galvenokārt tad, kad atrodas savas Padomes, viedo būtņu priekšā, kuras ir soli vai divus augstāk par viņu pavadoņiem un kuras novērtē viņu nodzīvoto dzīvi un to, kur viņiem, viņuprāt, būtu vispiemērotāk būt nākamajā dzīvē.

Jaunajā grāmatā “Dvēseļu liktenis” es runāju par klātbūtni, par ko es nerunāju pirmajā grāmatā, jo “Dvēseļu ceļojums”^[7] bija kopaina. “Dvēseļu ceļojums” ir garš ceļojuma apraksts, kas ved mūs no mirkļa, kad mēs nomirstam, līdz brīdim, kad mēs atdzimstam, un tas ir sadalīts ļoti vieglās, lasāmās nodaļās, taču ir daudz informācijas, kurai es tikai pieskāros un kurā es sīki iedziļinos jaunajā grāmatā.

Viena no lietām, par kuru mēs runājam, ir klātbūtne. Mani subjekti saka, ka tas ir tik tuvu Dievam, cik vien mēs to varam aptvert, un viņi uztver klātbūtni kā kaut ko kolektīvu. Man tas šķiet ļoti interesanti. Es viņiem jautāju: "Ko tas jums nozīmē? Par ko jūs runājat, minot šo Augstāko Klātbūtni?” Kad viņi tur ir savās Padomes sēdēs, viņi redz šo spēcīgo enerģijas avotu, kas it kā izskaidro visu, kas ar viņiem notiek.

Viņi to vairāk jūt nekā redz. Tas ir ļoti spēcīgs enerģijas avots. Tā ir sajūta. Viņiem ir sajūta, ka tas ir kolektīvs, ka tā ir grupa, nevis viens indivīds.

Tāpēc, iespējams, būtu godīgāk uzskatīt, ka viņi ir pakāpi vai divas augstāk par viņu Padomes locekļiem, un, kas zina, cik tālu mums jāiet pa kāpnēm, līdz mēs nonāksim pie Sākotnējā Avota.

Protams, es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tas ir tik tālu, cik es varu apjaust, jo es strādāju ar cilvēkiem, kuri joprojām ir iemiesoti, – un viņi zina tikai tik daudz.

Daļa, kas man īpaši patika “Dvēseļu liktenī”, ir vieta, kurā ir runa par atsevišķu dvēseļu izcelsmi – ka pastāv gandrīz saulei līdzīga dzeltena klātbūtne^[8], no kuras nāk šie mazie indivīdi.

Ņūtons: Manuprāt, ir svarīgi atzīmēt, ka man ir jāgaida diezgan ilgi starp klientiem, kuri ir tik pieredzējuši, lai varētu par to runāt. Mans caurmēra klients man sniedz daudz informācijas par garīgo pasauli, bet tikai ļoti attīstīti cilvēki var runāt par dažām lietām, kuras mēs tikko minējām. Viņi visi redz Klātbūtni, bet izcelsmes un avotu ziņā tas vislabāk nāk no tiem, kuri ir ļoti attīstīti, kuri tuvojas sava iemiesojuma beigām un gatavojas paši būt skolotāji. Tātad ir fakts, ka tika piesaistīti tūkstošiem klientu visu šo daudzo gadu garumā salīdzinājumā ar tiem, kas runāja par Avota elementu un apliecināja savu vēstījumu konsekvenci, ko man ir grūti pieņemt.

Šķiet, ka visi jūsu gadījumu pētījumi ir diezgan konsekventi.

Ņūtons: Tas ir iemesls, kāpēc es uzrakstīju abas grāmatas. Pirmo apspārdīja un apkliedza jaunās paaudzes kustība (New Age), kad es pat īsti vēl neveicu regresiju uz pagātnes dzīvi. Tad man nāca lielisks atklājums, ka tad, kad mēs mirstam, tā nav tikai miglaina aizmirstība starp dzīvēm. Šī informācija mani ir ļoti ietekmējusi.

Manī izraisa bijību, ka kāds ar manu kvalifikāciju ir ieguvis tiesības saņemt šo informāciju. Viena no lietām, ko es sāku darīt tagad, tuvojoties šī gada beigām un nākamajam gadam, ir sākt apmācīt citus, izmantojot dažādas hipnozes biedrības^[9] visā valstī, jo man tagad tuvojas 70, un es gribu atstāt mantojumu un vēlos būt pārliecināts, ka manis izmantotie paņēmieni un metodika tiek ierakstīti, un apmācīt jaunos hipnoterapeitus, lai viņi pārņemtu lāpu un dotos daudz tālāk par to, kur esmu bijis. Es ar nepacietību gaidu nākamo gadsimtu, kad uzsākšu to, un es ļoti vēlos sākt apmācīt cilvēkus, kuri ir prasmīgi regresijā, darīt tās lietas, ko es daru.

Ar šāda veida terapiju jūs varat darīt ļoti daudz klientu labā. Es nevēlos atkāpties no pagātnes dzīves regresijas, jo cilvēkiem ir noderīgi zināt, kur viņi ir bijuši un kurp viņi varētu doties.

Tomēr, ja vien viņi neiet uz telpu starp dzīvēm, kur šī pieredze tiek analizēta un no kurienes nāk patiešām lieliskā terapija, viņi palaiž garām patiesu iespēju dziedināties^[10].

Daži to var ignorēt un uzskatīt par pelēku neskaidrību, lai gan patiesībā lielākā bagātība izpratnē, kas mēs patiesībā esam, nāk no mūsu atmiņām, analizējot sevi starp dzīvēm kopā ar mūsu Padomes locekļiem, pavadoņiem un dvēseles radiniekiem. Kā terapeits varu teikt, ka vislabāk darbs veicas šajās sfērās, kur cilvēki var redzēt, kas viņi patiesībā ir, neatkarīgi no ķermeņa veida, kurā viņi atrodas. Manuprāt, no terapeitiskā viedokļa tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Jums ir spēcīga ideja par dvēseles atmiņas esamību cilvēka domās.

Ņūtons: Jautājums par dvēseles atmiņu^[11] ir interesants. Es viņu iedalu trīs kategorijās.

Apzinātā atmiņa, kas no zemapziņas smeļas vajadzīgo. Mēs to redzam savos mītos un folklorā, un mēs to redzam kā uzplaiksnījumus, kas rodas mūsu ikdienas dzīvē. Tas vienkārši pastāv, un mēs nezinām, kāpēc mēs to zinām. Zinātniski mēs to pierādīt nevaram, bet mums vienkārši ir ļoti spēcīgas sajūtas. Šāda veida atmiņu pauž mūsu apzinātais ego, un tā ļoti labi adaptējas fiziskajai pasaulei, kurā dzīvojam.
Mums ir arī nemirstīgā atmiņa, kas nāk caur zemapziņu. To lielā mērā ietekmē arī mūsu ķermenis, tās ir atmiņas par pagātnes dzīvi un lietas, kas uzplaiksnī mūsu prātā pat bez hipnozes. Mēs meditējam vai braucam pa vientuļu lielceļu un skatāmies uz balto līniju mūsu priekšā, un pēkšņi mēs atrodamies seklā alfa stāvoklī, un mūsu psihē parādās kaut kas, kas mazliet pastāsta par mums pašiem.
Trešās kategorijas atmiņu es saucu par Dievišķo Atmiņu. Manā izpratnē tā ir atvasināta no mūsu augstākā, pār-apziņas prāta. Tā ir mūsu dvēsele, un šī atmiņa atspoguļo sirdsapziņu, intuīciju un iztēli, kas izpaužas caur zemapziņu un apzināto prātu.

Interesants koncepts, kas attiecas uz Dievišķo Atmiņu, ir tāds, ka daļa no mūsu dvēseles atmiņas paliek “aiz muguras”, kad mēs iemiesojamies. Vai jūs domājat, ka tas ir saistīts ar Dievišķo Atmiņu?

Ņūtons: Es tā domāju. Tas ir ļoti interesanti. Daži klienti to var redzēt, un viņi to atpazina. Šērlija Makleina (Shirley MacLaine) to sauc par sudraba pavedienu, saikni ar mūsu augstāko garīgo Es. Manuprāt, interesanti ir tas, ka cilvēki, kuri domā, ka viņu daļa ir noenkurota kādā ļoti, ļoti garīgā vietā, var nespēt formulēt, kāpēc viņi tā jūtas, bet tas ir tāpēc, ka neatkarīgi no dzīves, kuru viņi dzīvo, viņu daļa paliek “aiz muguras”.

Interesanti ir tas, ka cilvēki saka: “Kā mūsu pavadoņi un sargeņģeļi mūs sasniedz, kad vēlas mums kaut ko pateikt?” Tur var būt dažādi. Savā jaunajā grāmatā es runāju par to, kā dvēseles atgriežas un mierina tos, kurus tās ir atstājušas. Veids, kādā viņas pieskaras vēl dzīvojošo cilvēku prātiem, ir diezgan līdzīgs tam, kā to dara mūsu pavadoņi. Dažreiz pavadonis dosies uz urnu vai trauku, vai citu vietu, kur mēs atstājam daļu savas enerģijas, kad iemiesojamies ķermenī. Mūsu pavadoņi^[12] to ieskaus savā enerģijā ārpus zemes astrālā plāna, taču tā tomēr sasniegs cilvēku, kura “pirkstu nospiedumu” glabā šī ļoti specifiskā vibrāciju enerģija. Šī enerģija pieder viņam un tikai viņam. Tas ir aizraujoši!

Jūs norādāt, ka mums ir izvēles iespējas gan šeit, gan gara pasaulē. Kāpēc jūs to uzsverat?

Ņūtons: Izvēles ir ārkārtīgi svarīgas, jo mēs neesam veidoti tā, lai mums nebūtu personīgas vēlmes veikt izmaiņas. Es domāju, ka tas ir svarīgi mūsu karmas izpratnei.

Brīvā griba ir ļoti svarīgs aspekts mūsu ienākšanai dažādos ķermeņos. Mēs runājam par izvēli, un mēs runājam par brīvo gribu. Ja mums nebūtu tiesību kļūdīties, mēs neko nemācītos. Ja mums nebūtu brīvās gribas, mēs nebūtu atbildīgi par savu rīcību.

Dažreiz cilvēkiem ir tendence teikt: "Lai ko es darītu, tam nav nozīmes." Viņi ir sava veida fatālisti un uzskata, ka viss jau ir iepriekš nolemts. Tas ir ļoti nepareizs pieņēmums, un es domāju, ka tas ir kaitīgs. Protams, mēs varam būt fatālisti attiecībā uz lietām, kas ar mums notiek mūsu dzīvē un kas patiešām sāp. Mēs varam arī teikt: "Nu, šīs ir lietas, kurām mums ir jāiet cauri, un tās nepazudīs, un tā ir tikai daļa no cilvēka būtības."

Tā ir ļoti veselīga intelektuāla attieksme.

Jums ir jāsaprot, ka viens no mūsu uzdevuma aspektiem ir atrasties noteiktā ķermenī noteiktā laikā un vietā un piedzīvot to, ko piedzīvo šis ķermenis, tikt ar to galā un uzņemties atbildību par savu rīcību.

Viens no iemesliem, kāpēc mums ir amnēzija, ir tas, ka mūs līdz ar to neietekmē mūsu pagātnes dzīves^[13] kļūdas.

Mēs varam pieņemt jaunu pieeju savām dzīvēm. Manuprāt, viens no labākajiem piemēriem ir kāršu spēlmanis. Jums dzimšanas brīdī tiek izdalīta roka – vai tas būtu pokers vai bridžs –, un šo roku var izspēlēt dažādos veidos atkarībā no jūsu talantiem, atkarībā no tā, ar ko esat saistīti. Tas ir līdzīgi visiem aspektiem kāršu spēlē. Kā jūs izspēlējat savas kārtis? Spēlējot noteiktā veidā, radīsies noteiktas sekas. Ja jūs tā nevarētu spēlēt, kāršu spēlei nebūtu nekādas nozīmes. Mēs mācāmies, izmantojot mēģinājumu un kļūdu metodi.

Šī ir ļoti svarīga tēma, ko jūs izvirzījāt, visa šī izvēles un brīvās gribas ideja, un tā ir ļoti svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa.

Gadījumu izpēte norādīja arī uz ideju nebaidīties veikt izmaiņas savā dzīvē. Es domāju, ka tas saskan ar visu diskusiju par izvēli.

Ņūtons: Ir ļoti svarīgi, lai mums nebūtu stingra pieeja lietām, lai mēs vienmēr būtu atvērti pārmaiņām, tas ir ļoti laba piezīme.

Kad mēs esam tajā pusē un skatāmies uz to, ko vēlamies darīt, bieži vien tas nesakrīt ar to ceļu, pa kuru gājām iepriekš dzīvē.

Ņūtons: Pilnīga taisnība. Taisnība ir arī, kad dosimies uz turieni, ka mēs atskatīsimies atpakaļ un pārskatīsim to, ko darījām šajā ķermenī; un daudzreiz notiek lomu spēles kopā ar mūsu dvēseles pavadoņiem. Mēs no jauna iestudējam visu izrādi, kas mums bija uz Zemes ar daudziem no šiem dvēseles pavadoņiem, kuriem bija otrā plāna lomas (mūsu laulātie draugi, brāļi, māsas, vecāki utt.), un mēs pārskatīsim mūsu paveikto. Mēs pat uzņemsimies dažādas lomas, lai citi, kas bija saistīti ar mums, redzētu veidus, kā mums būtu izdevies labāk. Tas viss ir ļoti elastīgi, un tas viss ir paredzēts mācībām.

Katru reizi, kad es lasu kādu no jūsu grāmatām, es domāju par iespējamo vērtību, kāda ir dzīves pārskatīšanas veikšanai jebkurā dzīves posmā, ilgi pirms iegūstam dzīves apskatu, kad esam pabeiguši šo iemiesojumu. Tikai sevis dēļ es pārdomāju savu dzīvi un izdarītās izvēles.

Ņūtons: Mana sieva ir viens no tiem cilvēkiem, kas saka: "Es nekad neatskatos atpakaļ," – un es domāju, ka vienā ziņā tas varētu būt veselīgi: kāpēc kavēties pagātnē? Nu, es esmu vēsturnieks, un man patīk pagātne, tāpēc es visu laiku kavējos pie pagātnes. Es domāju par jaunības laikiem un to, ko darīju noteiktos apstākļos, un vienmēr pārdomāju. Es vienmēr skatos uz to, ko daru tagad, salīdzinot ar to, ko darīju iepriekš. Man tas ir brīnišķīgs veids, kā apzināties savu progresu.

Man jums ir jautājums par sapņiem. Grāmatā “Dvēseļu liktenis” jūs runājat par to, ka dažas dvēseles, kas ir atstājušas savu ķermeni, spēj saplūst ar sapņiem un faktiski iekļauties tajos, kurus redz mīļotie, kuri, iespējams, sēro par savu zaudējumu. Mani interesē, vai jūs domājat, ka cilvēki, kuri šobrīd ir lietpratīgi sapņošanā, varētu būt tie, kuri savā dzīvē starp dzīvēm spētu veikt progresīvu sapņu darbu?

Ņūtons: Ir grūti to saistīt ar ko zinātnisku, taču ir iespējams, ka tie, kas šajā dzīvē ir lietpratīgi tādās lietās kā skaidri sapņi, var viegli apvienot savas vibrācijas ar citiem. Ir dvēseles, kas ļoti prasmīgi iedarbojas uz cilvēku sapņiem. Viņas var radīt sapni vai savienoties ar esošu sapni. Tie ir veidi, kā aizgājušās dvēseles atgriežas un savienojas ar tiem, kurus tās mīl. Šķiet, ka dažas ir prasmīgākas par citām.

Ir dažādi veidi, kā gari strādā ar iemiesotām būtnēm, un jūs varbūt varētu būt gara tips, kas iedarbojas ar sajūtu vai pieskārienu.

Piemēram, es minēju gadījumu, kad sieva atgriezās, lai sasniegtu savu vīru caur rožu dobi viņu dārzā. Tādā gadījumā bija kāds gars, kurš labāk izmantoja rožu skaistumu un smaržu, nevis sapni.

Ir dažādi veidi, kā gari to dara. Es paskaidroju, kā daži darbosies caur bērniem^[14]. Bērni ir ļoti uzņēmīgi, lai sasniegtu pieaugušo nemierīgo prātu. Bieži vien jaunāks cilvēks tiek izvēlēts par kanālu, lai sasniegtu ģimenes locekli.

Jūs ticat eņģeļiem, kas var nebūt populāri.

Ņūtons: Tā kā es neesmu reliģiozs cilvēks, es nedomāju par eņģeļiem reliģiskā nozīmē. Man vārds “sargeņģelis”, par kuru es mēdzu smieties, kad biju daudz jaunāks, pirms es sāku visu šo darbu, ir piemērots termins, kad mēs runājam par mūsu pavadoņiem. Viņi savā ziņā ir mūsu sargeņģeļi. Tie ir mūsu skolotāji.

Mēs runājām par pār-apziņas atmiņām un apzināto prātu. Kad gars pēc nāves pāriet uz garīgo pasauli, viņš var ieraudzīt, ka viņa pavadoņi tuvojas viņam ar lielu gaismas oreolu, īpaši ap galvu un pleciem. Šķiet, ka cilvēki koncentrējas uz viņu enerģijas augšējo daļu. Varētu paskatīties, kā eņģeļi tiek zīmēti reliģiskā nozīmē, un ieraudzīt šo oreolu un spārnus. Iespējams, tā ir metafora tam, ko mēs patiesībā redzam, kad pārejam uz otru pusi.

Manuprāt, eņģeļi^[15] ir ļoti jauka mūsu kultūras sastāvdaļa. Viņi iemieso labvēlīgus garus, kas ir šeit, lai mums palīdzētu. Reliģiskā nozīmē eņģeļi nekad nav iemiesojušies. Viņi ir Dieva vēstneši. Es labprāt ticu, ka eņģeļi ir pavadoņi, kuri ir iemiesojušies daudzas, daudzas reizes. Būtībā tie ir vēstneši no augstākiem avotiem.

Jūsu darbs, pētot dzīvi starp dzīvēm^[16], ir licis jums izdarīt dažus secinājumus par ļaunumu.

Ņūtons: Cilvēkiem ir sajūta, ka mēs esam dzimuši ļauni. Tas atgriežas pie tā, par ko mēs tikko runājām attiecībā uz nolemtību, ka pastāv kāds ārējs spēks, kuru mēs nevaram kontrolēt.

Viens no veidiem, kā mēs varam tikt galā ar ļaunumu, ir domāt, it īpaši par šiem šausmīgajiem sērijveida slepkavām, ka viņi tādi ir dzimuši, ka kāds sātanisks spēks, iespējams, ir okupējis šīs personas prātu pat pirms viņa ienākšanas savā ķermenī. Es domāju, ka tas ir veids, kā saglabāt mūsu cilvēcību, un tas atbrīvo mūs no atbildības. Mēs runājam par šīs pasaules hitleriem. Cilvēki man par to jautā, kā piemēru izmantojot Hitleru, jo viņš noteikti ir ļaunuma personifikācija 20. gadsimtā.

Es vēlos norādīt, ka, ja kāds pēta šī cilvēka agrīno dzīvi, – un es neattaisnoju Hitleru –, ir skaidrs, ka viņš uzauga Austrijā kopā ar ārkārtīgi nežēlīgu tēvu, kurš viņu regulāri sita. Šis vīrietis uzauga kā ļoti, ļoti satraukts cilvēks. Tajā vidē viņš bija jūtīgs mākslinieks. Es domāju, ka cilvēkus drīzāk rada sabiedrība, kurā viņi dzīvo, nevis viņi piedzimst ļauni. Ļaunuma realizēšana apmierina satrauktu cilvēku tieksmes.

Sērijveida slepkavu pētījumi liecina, ka uzbudinājums, sagādājot citiem sāpes, neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus, apmierina tukšumu, ko viņi izjūt sevī. Ļaunums ir spēka un stipruma avots psihopātiskai personībai un neadekvātiem cilvēkiem. Naidpilnībā dzīvē naids atņem realitātes sajūtu. Citiem vārdiem sakot, ja dzīve jums nav neko vērta, kāpēc gan to neatņemt kādam citam.

Kad man jautā: "Nu tad acīmredzot jūs neticat ellei?" – tā ir patiesība. Es neticu. Manā prātā nekā tāda nav. Ja ir elle, tā ir Zeme. Kad cilvēki pāriet uz garīgo pasauli, neatkarīgi no viņu dzīvesveida viņi tiek aizvesti uz vietu debesīs. Tas, kas ar viņiem notiek tur, atkarībā no tā, ko viņi ir darījuši uz Zemes, katrai dvēselei ir atšķirīgs.

Viņu prāta stāvoklis var radīt vientulības periodu.

Ņūtons: Ne tikai to – viņas var arī nogādāt vietās, kur to enerģiju var pārtaisīt un pārveidot. Man reiz jautāja: "Vai jūs domājat, ka kāds hitlerietis kādreiz atgriezīsies uz zemes?" Es neticu, ka tā varētu būt. Es neticu, ka šāda dvēsele tiks nosūtīta atpakaļ uz Zemi. Viņas dodas uz kādu citu fizisku vai garīgu pasauli. Viņas vienkārši nevarēja pielāgoties un tikt galā ar šāda veida ļaunumu. Tāda ir mana sajūta.

Jaunajā grāmatā es runāju arī par hibrīda dvēseli. Hibrīdās dvēseles ir iemiesojušās citās pasaulēs, pirms viņas ieradās šeit, un viena vai otra iemesla dēļ viņas nāk uz Zemi. Zeme ļoti atšķiras no tās vietas, no kurienes viņas nāk.

Viņas, iespējams, ir nākušas no ļoti maigas pasaules, un tagad viņas ir nonākušas pasaulē, kurā viņas mācīsies daudz ļoti dažādu enerģijas veidu. Tas viņām ir grūti, un dažas izvēlas nekad neatgriezties pēc tam, kad viņas šeit ir pavadījušas vienu dzīvi vai pāris.

Tas atgriež mūs atpakaļ pie diskusijas par brīvo gribu. Mums ir brīvā griba pat garīgajā pasaulē. Man ir bijuši klienti, kuri ir teikuši: "Man ir tuvs draugs, kurš atsakās atgriezties uz Zemes, jo nespēj tikt galā ar cilvēka fiziskajiem ķermeņiem, tāpēc dodas uz citām vietām." Es to varu saprast.

Jūs varat padomāt arī tā: ir dvēseles, kurām ir tik grūta dzīve, ka tās var lūgt pagaidīt 1000 gadus, pirms viņas atkal atgriezīsies, lai klusībā pārdomātu, un tā tālāk. Tas ir atkarīgs no dvēseles tipa, ar kuru es strādāju.

Runājot par hibrīdajām dvēselēm, kas nāk no citām valstībām, ārpus Zemes, vai jums ir kāda informācija par to, vai dažas dvēseles ir radītas tikai šīm savām vidēm, tādēļ viņas nekad nenonāk uz Zemes?

Ņūtons: Jā, pilnīgi noteikti. Jā, man tāda ir. Pretējā gadījumā es nekad nebūtu kontaktējies ar viņām, ja viņas nebūtu iemiesojušās uz Zemes vai ja viņas nebūtu dvēseļu grupā, kuras dalībnieces ir bijušas citās pasaulēs un ir atgriezušās šajā grupā. Cilvēki dvēseļu grupās parasti visi dodas uz vienu un to pašu vietu. Tās ir noteikta veida dvēseles, un viņas apgūst noteikta veida mācības, tāpēc tas ir pilnīgi iespējams, jo citādi es vienkārši nebūtu saticis tādu klientu.

Jūsu gadījumu izpēte rāda, ka ir dvēseļu grupas, kurām var būt atšķirīgi mērķi, piemēram, tās, kas aizsargā citus, pārveido un dziedina, planētas dziednieki. Kā jūs domājat, vai katrai dvēseļu grupai ir kopīgi mērķi, kas to atšķir no citām grupām?

Ņūtons: Viens no jautājumiem, ko es uzdodu klientam, ir: "Ja es būtu svešinieks, kas ieietu jūsu dvēseļu grupā^[17], kāda būtu visizteiktākā kopīgā tēma, ko es mācītos no jūsu cilvēkiem?" Man saka: "Ak, mēs esam ļoti neatlaidīgi cīnītāji vai ļoti analītiski, klusi un domājoši." Daudzas dvēseles var apmeklēt neatkarīgu studiju starpposmu, kur tad var sazaroties savās specialitātēs — strādāt dažādās radīšanas jomās vai koncentrēties uz dziedināšanu vai jebko citu.

Paturiet prātā, ka katrā dvēseļu grupā ir dažādi raksturi. Grupas dalībnieki nav “piegriezti” pēc vienas formulas. Grupā parasti ir kāds ļoti drosmīgs, sīksts izdzīvotājs. Ir jautrs, humora pilns jokdaris, kāds ļoti domīgs, aprēķinošs, un viņi visi varētu būt vairāk nekā viens. Ir nopietnas dvēseles, ir risku mīlošas un nevainīgas dvēseles, kuras ir ļoti pacietīgas un neriskē. Katra palīdz citām ar savām stiprajām pusēm.

Atgriežoties pie ļaunuma, vai jūsu darbs ir parādījis, ka viss, ko mēs darām uz šīs planētas, ir piedodams pēcnāves dzīvē^[18]?

Ņūtons: Viss, ko es varu teikt, ir tas, ka tad, kad man ir klients, kurš pāriet un atgriežas garīgajā pasaulē, un mēs apspriežam jebkādu saistību ar kaut kādu pārkāpumu, es jautāju par šo piedošanas lietu. Viņi vismazāk spēj piedot paši sev.

Piedošana caurauž visu garīgo pasauli, tā nāk ne tikai no mūsu pavadoņiem, bet arī no mūsu Padomes locekļiem. Tas nenozīmē, ka mēs esam vienkārši “atlaisti no āķa”. Noteikti norit dažas ilgas, nopietnas diskusijas par uzvedību. Tas nav jautājums par sodu. Ja tā bija ekstrēma uzvedība, tas ir jautājums par kādas karmiskas mācības atkārtošanu un mācīšanos no šīm kļūdām.

Daudzas reizes esmu dzirdējis no cilvēkiem, kas ir līdzīgi kādam klientam, kurš man bija pirms divām dienām, kuri saka: “15. gadsimtā es tiešām biju šausmīgs cilvēks. Es dzīvoju Ķīnā un biju augstā priesteriene pie viena no imperatoriem, un es varēju darīt, ko gribēju, un es atklāju, ka spēks ir ārkārtīgi uzbudinošs. Man bija lieliskas iespējas palīdzēt cilvēkiem, un es kļuvu korumpēta. Man bija vajadzīgi 500 gadi – un es vēl neesmu ticis atpakaļ pie tā punkta –, lai izpirktu to fizisku iemiesojumu līmenī. Pirms tam man gāja ļoti labi. Mana enerģija aptumšojās no šīs dzīves 15. gadsimtā, un tagad tā atkal kļūst skaidrāka. Man var būt vajadzīgi vēl daži simti gadu, lai visu izdzēstu.”

Kad mēs runājam par piedošanu, par visgrūtāko izaicinājumu var kļūt piedošana sev. Kad es ievedu klientu Padomes priekšā, es saku: “Kas ir pirmais, ko tu saki šiem cilvēkiem?” Klients teiks, ka tā ir “liela nožēlas sajūta, ka es neizmantoju savu potenciālu”.

Kaut kur jaunajā grāmatā ir komentārs, ka dzīve uz zemes galu galā nebūs ilga, ka tā ir īslaicīga pieredze.

Ņūtons: Es noteikti zinu par pasaulēm, kas pārvēršas novā. Mūsu fiziskajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Mūsu planēta ir aptuveni savas dzīves pusceļā. Mums var būt vēl pieci miljardi gadu, bet tā pēdējā daļā planēta nebūs apdzīvojama ķermeņiem, kuros mēs tagad iemiesojamies.

Jūs varētu iet apkārt Visumam un paskatīties uz jaunām, pusmūža un vecām pasaulēm un teikt: "Nu, nez vai dvēseles tagad ir izkustējušās?" Es no saviem klientiem saprotu, ka tā ir pilnīga taisnība. Man ir bijuši klienti, kuri ir bijuši pasaulē, kas ir pārvērtusies novā. Viņi saka, ka bija jaunas dvēseles^[19], kad viņi tur devās, un, kad tā kļuva neapdzīvojama, viņiem bija jāpārvietojas. Rodas jautājums, uz kurieni viņi pārceļas?

Es nevēlos radīt iespaidu, ka caurmēra klients ir piedzīvojis šādu pieredzi. Caurmēra klienti ir iemiesojušies tikai uz Zemes. Tomēr laiku pa laikam es dabūju klientu, kurš ir pieredzējis tieši to, par ko mēs runājam. Viņi ir bijuši pasaulē, kas vairs nav apdzīvojama, un tas ir vēl viens cēlonis, kāpēc viņi beidz savu dzīvi uz Zemes. Viņi ir tie, kurus es saucu par hibrīda dvēselēm.

Zeme nav pastāvīga vieta. Pienāks brīdis, kad mums būs jāpārceļas uz citu vietu, jā.

Vai no tā, ko esat smēlies, pētot dzīvi starp dzīvēm, ir kādas atslēgas, lai saprastu dzīvi^[20] un to, kā to dzīvot?

Ņūtons: Es daudz meditēju. Mēs ar jums esam mazliet runājuši par klusu vietu garīgajā pasaulē. Es domāju, ka ir ļoti vērtīgi pietiekami atdalīties no mūsu ķermeņa, lai dotos uz savu iekšieni. Manuprāt, ļoti vērtīgs ir laiks, kas pavadīts dziļās pārdomās par to, kas mēs esam un kāpēc mēs esam šeit, un kā mēs izturamies pret apkārtējiem cilvēkiem. Kā mēs varētu labāk paveikt to, ko darām? Vai es pietiekami palīdzu citiem?

Neatkarīgi no tā, vai tā ir meditācija vai lūgšana, vai prāta pacelšana ārpus ķermeņa, vai varbūt garas pastaigas kalnos vai pludmalē, tas ļoti svarīgi. Mēs varētu pavadīt visu mūžu izklaidēs – ar rotaļlietām, laivām, automašīnām – un jā, mēs esam šeit arī, lai izklaidētos, taču tad mēs nekad neuzzinātu, kas mēs esam. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs dzīves aspekts.

Daži cilvēki var ieskatīties jūsu pirmajā un otrajā grāmatā un teikt: “Kāpēc mums vajadzētu zināt šo informāciju? Vai mums tā tiešām ir svarīga?”

Ņūtons: Tas ir pamatots jautājums. Gribētu tikai teikt, ka man ir dažas ļoti spēcīgas sajūtas par to. Ir klienti, kuri vai nu nespēj nonākt hipnozē, vai arī, nonākuši tajā, nespēj iegremdēties savā iepriekšējā dzīvē. Vai arī, nonākuši tajā, viņi nespēj iegremdēties garīgajā pasaulē. Kāpēc pastāv šie bloķējumi? Kāpēc ir cilvēki, kurus es varu aizvest uz garīgo pasauli, bet viņi redzēs tikai apmēram pusi no tā, ko redz caurmēra klients? Kāpēc viņu amnēzija ir tik spēcīga?

Es domāju, ka galvenais, lai to visu saprastu, ir fakts, ka mūsu dzīvē ir brīži, kad šķiet, ka sevis atklāšana ir ļoti svarīga, bet mūsu pavadoņi īpaši nevēlas, ka mēs ieejam eksāmenu telpā un visas atbildes mums ir pielīmētas špikerī pie plaukstas, un mēs esam uzvilkuši kreklu ar garām piedurknēm, lai sasniegtu maksimālo, kad proktors neskatās!

Svarīgākais jautājums ir, kāpēc tādi cilvēki kā es spēj darīt to, ko mēs darām? Un vai kāds varētu būt sarakstījis grāmatu, kuru es tikko sarakstīju, pirms gadsimta? Tie ir interesanti jautājumi. Jā, es izmantoju hipnozi un esmu izstrādājis metodes, un, ja metodes būtu zināmas pirms simts gadiem, vai kāds viedais būtu varējis darīt to pašu?

Man šķiet, ka pēdējo 25 gadu laikā mēs visi, neatkarīgi no statusa, esam zemiešiem radījuši garīgumu kopumā divu faktoru dēļ:

Pirmkārt, nekad agrāk cilvēces vēsturē uz Zemes nav bijis tik daudz cilvēku. Mēs esam pārapdzīvota planēta. Dažās lielākajās pasaules pilsētās mēs esam kā žurkas labirintā. Tas izraisa sava veida ārprātu.
Otra lieta ir ar narkotikām inficētās kultūras visā pasaulē. Mēs netiksim vaļā no narkotikām. Tās ir līdzeklis, lai aizbēgtu no realitātes. Narkotikas, piemēram, alkohols, ir šeit uz palikšanu, taču tās ir padarījušas īstenību vēl sliktāku, ieslogot dvēseles ķermeņos.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka amnēzijas barjeras pēdējo 25 gadu laikā ir nedaudz atbrīvojušās. Tā man saka mani klienti. Viņiem ir ļauts zināt noteiktas lietas, lai saglabātu veselo saprātu. Grāmatas, piemēram, manas, ir līdzeklis, lai parādītu cilvēkiem, ka pastāv labāka dzīve un nav jābūt reliģiozam, lai tam noticētu, un, zinot, ka jūsu eksistēšanā šeit pastāv kārtība un zināms mērķis, tas padara dzīvi nedaudz vieglāk paciešamu.

Krievu valodā tulkoja
Jana Kaļiņina

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Avots: https://www.edgemagazine.net/2000/09/destiny-of-souls-an-interview-with-michael-newton/ (Tulk. piezīme.)

2000.09.01.