Душа, прошедшая через концлагерь
Dvēsele, kas izgāja cauri koncentrācijas nometnei
Mans stāsts sākās ļoti sen. Tad, kad es, būdama dvēsele, lidoju pa savu debess telpu un pēkšņi nolēmu vēl vienu reizi iemiesoties uz Zemes, lai kaut ko iemācītos.
Bet, kā man bieži gadās, manam plānam neizdevās piepildīties tā, kā es biju iecerējusi. Mana kārtējā dvēseles pieredze, kura man bija jāsaņem, izstiepa manu plānveida ceļojumu uz Zemi vairākos ilgos, savā starpā saistītos stāstos.
Pirmais stāsts. “Negaidīti”
Pirmā daļa. “Uz Zemes”
Gara, sausa, svelmainajā saulē nodzeltējusi zāle. Apkārt ir klusi, klusi. Tikai tālumā ir dzirdami reti ložu svilpieni, kas plosoši šķeļ gaisu. Ausīs nesaprotama dunoņa no šī klusuma.
Tāda sajūta, ka viss mans ķermenis ir sasprindzis un visi mani nervi nostiepti kā ģitāras stīgas. Man šķiet, ka pietiek tik tikko pieskarties mana mata galiņam, un es sašķīdīšu miljardos molekulu aiz bailēm.
“Nedrīkst trokšņot. Mani pamanīs,” – viss, kas pašlaik ir manā galvā.
Pēc smagas kaujas esmu palicis es viens. Mani dienesta biedri vjetnamieši, cilvēki, ar kuriem es cīnījos plecu pie pleca, gāja bojā kaujā. Kādam lode aprāva dzīvību, un kāds gāja bojā no amerikāņu bumbas asas šķembas, kas lido zibens ātrumā.
Nepaveicās viņiem. Viņi bija tik jauni, itin neko vēl nebija paspējuši. Vispār padzīvot nepaspēja. Tikai es dēļ kaut kā paliku dzīvs. Bet es arī nevarēju nomirt tik agri. Man ir plāni...
– Bet kur tad ir mūsējie? Kā man tikt līdz saviem kareivjiem?
Jauns vjetnamiešu kareivis gulēja, cieši piespiedies zemei. Viņa forma bija līdzīga saplēstām lupatām, iekrāsotām ar dubļiem un asinīm. Kreisajā rokā kareivis bija stingri sažņaudzis šauteni. Ar labo roku akurāti, cenšoties netrokšņot, šķirstīja zāli, lai ieraudzītu, kas notiek tur, priekšā.
Metāliskā ķivere viņam galvā, kaut arī bija paredzēta tam, lai aizsargātu galvu no garām lidojošajām lodēm, tomēr sagādāja vairāk neērtību nekā labuma. Tā sāpīgi rīvēja zodu ar savu ādas siksniņu, tādā veidā traucējot pagriezt galvu šurp turp.
Caur pašķirto zāli redzams, kā amerikāņu kareivji nelielā grupā netālu iet pa zemieni. Viņi nepamana vjetnamiešu karavīru, strupi un bez liekām ceremonijām šķeļ dunošo klusumu, skaļi sarunājoties savā ārzemju valodā.
Tā ir viņu iekarotā teritorija. Vjetnamiešiem šeit nav vietas.
“Klusāk, klusāk,” es saku pats sev. “Kaut tik nepamanītu. Viņi paies garām, un es varēšu virzīties tālāk, pie savējiem.” Es vēl ciešāk piespiežos zemei, cenšoties ar to kļūt viens vesels.
“Sāpes! Kādas asas sāpes sirdī! Kas tas ir?! Ak, cik gan sāpīgi! Un negaidīti!”
Līdz ar pēdējo izelpu kareivis pagriež galvu un redz, kā amerikāņu kareivis noslauka savu nazi gar bikšu stilbu.
Uz naža ir kareivja asinis, viņam tikko kā šķita, ka viņš ir drošībā, ka tikai tur, zemienē, kur soļo ienaidnieki, ir briesmas. Un šeit, šajā Vjetnamas dzimto džungļu zālē viņš ir slēpnī. Kā tad tā? Cik negaidīti viss notika… Dvēsele strauji izrāvās no ķermeņa.
“Stop! Tas taču neietilpa tavos plānos! Man taču vajadzēja…”
Apstulbusi no tāda negaidīta notikumu pavērsiena, dvēsele karājas virs ķermeņa. Viņa nezina, ko tālāk darīt. Kaut kas kā magnēts neļauj pacelties augšup, uz savām dzimtajām mājām – uz pasauli, kur dzīvo tādas pašas kā viņa.
Tāda sajūta, ka stipras virves cieši jo cieši ir piesējušas viņu pie šī nedzīvā ķermeņa, pie šīs reiz dzimtās Vjetnamas zemes, pie šīs sausās, saulē nodzeltējušās zāles…
Otrā daļa. “Debesīs, pirms 23 zemes plāna gadiem”
Dvēsele:
– Tā-ā. Ko tādu sev atkal izdomāt? Gribas kaut kādu globāliņu uzdevumu! Interesanti, kādi notikumi plānojas uz Zemes tuvākajā laikā? Paga, es ieskatīšos mūsu Zemes plānu grāmatā… Ahā! Skaidrs. Disbalanss uz Zemes. Un atkal karš. Vjetnama. Hm… Karš Vjetnamā ar Ameriku. Ieroču izmēģinājumi… Tūkstošiem nevainīgu upuru. Milzīgam daudzumam ne pie kā nevainīgu cilvēku būs jānoliek savas galvas, cīnoties šajā nežēlīgajā karā.
Nu ko, es pieņemu lēmumu dzīvot tur, karot. Ar kādu tad noderīgu pieredzi es varēšu papildināt savu krājkasīti, nonākusi karadarbībās?
Izdomāju! Es mācīšos mīlēt un nevērt ciet savu sirdi, pat atrodoties šajos nežēlīgajos apstākļos, pat tad, kad redzēšu vardarbību un slepkavības visur. Man būs jāiemācās dzīvot atklāti, mīlēt, neraugoties uz karu. Nu ko, lidojam uz Zemi…
|
Sk. arī Pašreizējā iemiesojuma plānošana Dvēseļu Pasaules telpā.[1] |
Otrais stāsts. “Ivans un Marja”
Pirmā daļa. “Dvēseļu Pasaule”
Dvēsele:
– Kaut kā nekomfortabli man ir. Tāda sajūta, ka sevis daļu esmu pazaudējusi. Sāp krūtīs līdz šim laikam. It kā kaut kāds caurums būtu manī, it kā vajadzētu paņemt atpakaļ manu šķembiņu. Lūdzas viņa pie manis, atgriezties grib.
Tomēr manis izdomātā pieredze ir jāiziet un sevis daļa, uz Zemes iestrēgušā, jāpaņem atpakaļ.
Bet kā gan man nonākt tādos pašos apstākļos? Varbūt atgriezties tajā laika intervālā pirms šī kara, kurā es gāju bojā jauna vjetnamieša ķermenī tik negaidīti?
Nu labi. Riskēšu vēl vienu reizi! Un ja nu atkal neizdosies? Ja nu atkal negaidīti nomiršu un jau citā karā[2] uz ilgu laiku ar dvēseles šķembu iestrēgšu, piesiešos pie vietas?
Nu ko, daļas vākt kopā man vajag, tad arī daļās sadalīšos. Vīrišķajā un sievišķajā, lai visādā ziņā iecerētais izdotos.
Nu ka iešu es uz Lielo Tēvijas karu, pakarošu tur. Gan kā sieviete karu ieraudzīšu, gan kā vīrietis. Galvenais – savu uzdevumu neaizmirst izpildīt Karā mīlēt man jāspēj. Sava sirds atklāta man ir jāpatur.
Un pasaule jāmīl, neraugoties uz sāpēm un ciešanām, kuras karš nes. Lidojam…
Otrā daļa. “Ziedoša saldā ķirša smarža”
Troksnis. Kāds gan troksnis ir visapkārt! Neko nevar izšķirt. Tikai bumbu sprādzieni ārda irdeno dzimto melnzemi. Zeme dreb no šiem triecieniem. Zeme, tik ļoti dzimtā Zeme-Māmuļa. Viņa raud un sten no vardarbības.
Cik gan var dzirdīt viņu ar asinīm, cik gan var viņu barot ar miesu…? Kad gan beigsies šis nežēlīgais karš?
Jau divus gadus fašistiskie okupanti mēģina salauzt krievu kareivja garu. Jau divus garus gadus notiek kaujas, kuras aiznes daudz dzīvību. Krievu cilvēki ir noguruši, viņi grib mieru virs galvas. Grib būt savās dzimtajās mājās, dzimtajās sienās. Grib dzimto maizi ar tīrām rokām ēst. Bet te asinis, dubļi, karš.
– Uzbrukumā-ā-ā-ā!!!
Ivans metās uz priekšu. Viņu nebiedē pat lielās kara mašīnas. Milzīgā mīlestība pret dzimteni neļauj viņam baidīties.
Šīs lielās jūtas krūtīs, kuras spēj izjust tikai krievu kareivis, ļauj veikt daudzas, šķiet, neticamas un prātam neapjēdzamas lietas.
Roka pati stiepjas pēc granātas gredzena, un, lūk, kārtējais ienaidnieku tanks pārklājas ar bieziem kodīgiem dūmiem…
Vēlāk.
– Kaut kur blakus ir kauja. Kā tu domā, mūsējie uzvarēs?
Jauna, slaida meitene raudzījās uz Ivanu ar savām bezdibenīgi gaišzilajām, kā Krievijas debesis, acīm. Cik gan daudz tajās bija lūgšanos! Cik gan daudz tajās bija mīlestības! Cik vēlmes dzīvot!
– Uzvarēs, – teica Ivans smaidot. – Noteikti uzvarēs. Mūsējie nepadodas.
Tumsā grūti saskatīt mazo smalko ziedlapiņu, kura līgani piezemējās uz kareivja pleca. Un, tikai sprāgstot lādiņiem tālumā, kad kārtējais ugunīgais uzliesmojums apgaismo debesis, var ieraudzīt, no kurienes ir atlidojusi šī ziedlapiņa.
Skaists ziedošs saldais ķirsis, it kā radot drošu slēpni šiem diviem, maigi lieca pie zemes savus zarus pavasara tērpā. Viņa smarža tā reibināja! Tā nebija asiņu smaka, nebija kara smaka. Tā bija ziedu, pavasara un mīlestības smarža. Milzīgas, gaišas, drošas nākotnes smarža.
Koks it kā runāja uz šiem diviem: “Viss būs labi, es palīdzēšu. Es pacentīšos. Jūs tikai dzīvojiet, tikai elpojiet, tikai ieelpojiet manu smaržu pavasarī. Daudzos citos pavasaros!”
Kareivja stiprās rokas maigi apvija trauslās meitenes plecus. Šo divu acu pāri ar tādu maigumu skatījās viens otrā. Viņi zina cenu šiem mirkļiem. Mirkļiem, kad var, lūk, tā pavasarī stāvēt, apkampušies zem šī skaistā, ziedošā, dzimtā saldā ķirša.
Un lai debesis ir purpurā no bumbu sprādzieniem, un lai kaut kur notiek kaujas. Bet viņi skaidri zina, ka krievu garu nesalauzt. Krievu kareivi nevar iemācīt neieredzēt. Krievu kareivis vienalga mīlēs. Dziļi, spēcīgi, saudzīgi un trīsoši. Neraugoties uz kara sāpēm un šausmām…
Jo viss taču paies. Gan karš, gan asinis, gan nāve, gan bailes. Tikai šī pavasarī ziedošā saldā ķirša smarža vairs nekad nepazudīs no krievu kareivja atmiņas. Šīs mīlestības smarža. Atvērtās sirds un dzīves smarža.
Otrā daļa. “Asaras acīs”
Vasara. Tikai pirms dažiem mēnešiem beidza ziedēt savu specifisko aromātu izplatošie saldie ķirši.
Tikai uz Krievijas zemes tā smaržo ziedošie koki. Tie atstāj atmiņā savu aromātu uz visu mūžu, it kā liekot tādā veidā saprast, ka pavasaris mūsu sirdī dzīvo mūžīgi. Vajag tikai to neaizmirst.
Silti un mājīgi ir dzimtajās mājās. Viss ir tik pazīstams. Viss ir tik tuvs, pazīstams kopš bērnības.
Šie baltie aizkariņi pie logiem, šīs siltās māla sienas, mātes saudzīgi nobalsinātas, galdiņš pie loga. Kas var būt drošāks par dzimtajām mājām?
– Kas tas par troksni? Kas tur ir? Vai tiešām vācieši tomēr ir atnākuši? Nesaprotu, par ko runā šie cilvēki…
Piecpadsmit gadus vecās meitenes sirds sāka traki dauzīties, apdedzinot krūtis ar bailēm.
– Tiešām viņi! Vācieši! Ko gan man darīt, kur paslēpties?
Pēc vāciešu iepriekšējās vizītes šajā mazajā ciemā bija aizgājuši bojā daudzi iedzīvotāji. Vācu kareivji nežēloja ne sievietes, ne bērnus. Ar vecajiem cilvēkiem vispār neceremonējās, bet šāva nost uz vietas. Viņi aprāva cilvēku dzīvības[3], kā cilvēki vienkārši iznīcina nevajadzīgu lietu.
Maņai šoreiz nebija, kur dēties. No daudzajiem kareivjiem vairs noslēpties nevarēja. Viņa vienkārši iespiedās gultas stūrī, lūdzoties, lai brīnums tomēr notiktu, un bailēs sastingusi gaidīja, kad ienaidnieka acis tomēr ieraudzīs viņu. Un tas notika.
Vācu kareivja rupji jutekliskais smaids lika meitenei saprast, ka tā ir pēdējā diena viņas mūžā, kad viņa redz savas dzimtās mājas sienas. Vācieša kaulainā roka sāpīgi sagrāba meiteni aiz apakšdelma, momentāni atstājot zilas pēdas no pirkstiem uz maigās jaunās ādas.
Gluži kā lupatu lelli šis svešais cilvēks viegli vilka viņu ārā pagalmā. Nonācis plašā pagalma vidū, vācietis uzsauca saviem dienesta biedriem, rādot, kādu guvumu ir dabūjis.
Sastapt jaunu meiču šajā ciemā bija liels pārsteigums. Jo vācu kareivji taču atceras, ka visus šī ciema iedzīvotājus viņi nogalināja jau iepriekšējā reizē. Viņi nemaz nebija gaidījuši, ka jaunai nepieredzējušai būtnei izdosies tik veikli paslēpties no viņiem.
Vairāki kareivji pameta pāris miesaskārīgus jociņus meitenes virzienā, manāmi taisoties pakavēt ar viņu laiku īpašā veidā. Redzams, pēc pakāpes vecāks, viens no virsniekiem apsauca viņus, krasi apraujot kareivju netīrās vēlmes.
Meiteni aizveda pie nelielas vietējo iedzīvotāju grupas, kuru bija izdevies atrast citiem vāciešiem.
Gūstekņiem lika sēsties kravas mašīnā, bakstot ar automātu stobriem mugurās. Mašīna sāka braukt, arvien tālāk aizvedot cilvēkus no laimīgās pagātnes, arvien ātrāk tuvinot viņus briesmīgai un nenoteiktai nākotnei…
Pēc dažām dienām
Cilvēku pūlis. Garā virtenē, tikko velkot kājas, gūstekņi brien cits aiz cita, noraugoties uz priekšā ejošo nogurušajām mugurām. Viņi saprot, ka tā ir pēdējā diena, kad viņi vēl atrodas dzimtenē.
Maņai ir bail. Viņa nevienu nepazīst. Viņa grib uz mājām, pie māmiņas. Piespiesties viņas siltajām krūtīm, izdzirdēt viņas ieaijājošo balsi. Bet apkārt ir dzirdams tikai griezīgais vācu “schneller” un suņu rejas, viņi ir gatavi cilvēku saplosīt pēc vienas komandas.
Gluži kā beigtu dzīvnieku liemeņus cilvēkus sagrūž smacīgos vagonos. Svešu cilvēku rokas, pleci laiku pa laikam sagādā sāpes šajā burzmā. Vilciens iekustas, un kunksti pamazām norimst.
Šī ešelona gūstekņu kapa klusums liek cilvēkiem saprast, cik daudz lieka viņi reizēm ir runājuši un cik daudz svarīga viņi joprojām nav paspējuši pateikt.
Pēc sešiem mēnešiem
Sals. Sniegs gurkst zem vācu kareivju soļiem. Gurkst, gurkst. Šī gurkstoņa atgādina krievu ziemu. Bet šeit, Osvencimā, ziema nemaz nav tāda. Nav prieka sajūtas no sniega tīrības un baltuma, nav patīkamā pavasara priecīgo gaidu.
Šeit sals šķiet pārāk viltīgs. Īpaši, kad tevi basām kājām izved aukstajā sniegā un izģērbj kailu. Un aplej ar aukstu ūdeni.
Bet vācu kareivjiem ir jautri. Viņi vēl pajokojas par gūstekņiem. Pašiem izturīgākajiem veicas. Viņus ved atpakaļ uz baraku. Bet tiem, kas neiztur un krīt no aukstuma bez spēkiem, ir lemts viens liktenis – gāzes kameras.
|
Sk. arī Dvēseļu kopīgā pieredze, ejot cauri koncentrācijas nometnei.[4] |
Maņai iepriekšējo reizi paveicās. Viņa noturējās. Vai varbūt tas vācu virsnieks laikus pavēlēja apturēt spīdzināšanu? Viņa pamanīja, ka viņš paskatās uz viņu jau, kad viņa atbrauca uz nāves nometni.
Cik gan reižu viņai ir izdevies atbīdīt viņai lemto likteni tikt nomirdinātai, pateicoties šim cilvēkam. Šķita, viņš pateiks tikai vienu vārdu – un viņa uz visiem laikiem kļūs brīva un atkal varēs ieraudzīt dzimtās mājas.
Bet tas nebija iespējams. Viņš taču ir vācu virsnieks, nevis krievu. Bet vāciešiem nav pieņemts paust mīlestību, īpaši mīlestību pret saviem gūstekņiem. Tas varētu uz visiem laikiem trekni pārsvītrot šī divdesmit septiņus gadus vecā gestapo virsnieka karjeru.
Daudzas reizes, raugoties spraugā starp durvīm un sienu, Maņa centās saskatīt, vai garām nepaiet šis jaunais cilvēks, kurš klusējot pagarina viņas dzīvi uz zemes. Viņa, aizturot elpu, bieži skatījās, kā sudrabo pogas pie viņa izgludinātās tumši zilās formas.
Vienmēr, kad viņiem izdevās atrasties tuvu viens otram, viņa mēģināja slepus uzķert šī jaunā vācu kareivja skatienu.
Un viņš to ievēroja. Viņš to skaidri redzēja. Un ķēra viņas skatienu. Un, tāpat kā viņa, baudīja tos neilgos mirkļus, kad viņu acis sastapās.
– Kā man viņai palīdzēt? Ko izdarīt? Kā es varu viņu izglābt?
Cīņa starp viņa sirdi un prātu bija ļoti asa. Ar prātu viņš saprata, ka viņa ir tikai gūstekne, ienaidniece, ka no viņas būtu jāatbrīvojas. Mēģinot viņu glābt, viņš pats var stāties savu gūstekņu rindās. Bet sirds nodevīgi teica priekšā, ka mīlestībai šeit ir jāuzvar.
Viņš varēja sarīkot viņai bēgšanu. Varēja atrast līdzdalībniekus, kuri palīdzēs viņam izglābt šo meiteni. Taču gara vājums un bailes uzvarēja gaišās jūtas. Un viņš zaudēja šajā kaujā pašam ar sevi.
Pēc kārtējās ledainās dušas salā Maņa padevās. Viņas tievais izvārgušais ķermenis neizturēja vācu kareivju kārtējo izņirgāšanos. Viņa bez spēka nokrita zemē, saprotot, kas pēc tam sekos.
Arī viņš saprata. Un izdarīt neko nevarēja. Viņa padotie neļautu viņam izglābt šo meiteni. Viņi uzreiz visu saprastu. Un viņš bija spiests dot pavēli.
Kā tas jau reiz bija, vācu kareivja kaulainā roka ar spēku sagrāba meitenes apakšdelmu, velkot viņu uz gāzes kameru. Ar pēdējiem spēkiem viņa pacēla galvu, un viņu skatieni sastapās. Bezdibenīgās pelēki gaišzilās acis bija asaru pilnas.
Viņa saprata, ka viņš šo karu ir zaudējis. Un viņa joprojām ir uzvarētāja.
Jo taču tā bija viņa, kas, neraugoties uz karu, uz aukstumu un badu, spēja savā sirdī līdz galam nest šīs gaišās jūtas. Tā bija viņa, kura ar savu skatienu mēģināja iemācīt mīlēt vācu virsnieku ar auksto sirdi.
Bet viņš zaudēja. Viņš padevās. Atstāja viņai par atmiņu tikai šīs bezdibenīgās pelēki gaišzilās acis, asaru pilnas.
Aizbīdnis aiz gāzes kameras durvīm noklakšķēja. Bailes no nāves it kā vienlaikus iekļuva visu cilvēku ķermeņu katrā šūniņā šajā šausmīgajā istabā. Un, gluži kā sarunājušas, cilvēku dvēseles vienlaikus atstāja cilvēku ķermeņus un aiztraucās augšup uz savām dzimtajām mājām. Uz mājām, kur dzīvo dvēseles.
Paceļoties arvien augstāk un augstāk, Marjas dvēsele gluži kā ar neredzamu roku pastiepās cauri laika intervālam un paķēra to sevis daļu, kuru reiz pazaudēja, tā arī neiemācījusies mīlēt kara laikā.
Tagad viņas pienākums sevis priekšā bija izpildīts. Tagad viņas Dvēsele atkal var atgriezt pazaudēto šķembiņu, var kļūt viengabalaina. Tagad šī pieredze ir izieta.
Atliek tikai gaidīt, kad Ivans pabeigs savu iemiesojumu uz zemes un atgriezīsies mājās, Dvēseļu Pasaulē[5], lai arī pievienotos ar savu daļu un kļūtu par iepriekšējo Dvēseli, nesadalītu pusītēs pieredzes dēļ. Viņš taču iemācījās mīlēt kara laikā…
Epilogs
Cik bieži gan ar mums gadās situācijas, kad mēs nonākam grūtos, reizēm asos dzīves apstākļos, dzīvojot mūsu dzīves uz Zemes.
Dažreiz, atrodoties Dvēseļu Pasaulē, mēs izvēlamies sev tādu scenāriju, ar kuru ir ārkārtīgi grūti tikt galā. Un pēc tam, dzīvojot dzīvi uz Zemes, aizmirstam, kādu spēli mēs sev izdomājām, būdami Dvēsele.
Pats sarežģītākais, kā izrādījās, – saglabāt savu iekšējo patību, neraugoties uz dzīves grūtībām. Pats grūtākais, kā parādīja prakse, – saglabāt savu sirdi atvērtu, paust mīlestību, neraugoties ne uz ko.
Mēs bieži aizmirstam, ka mīlēt pašam un palīdzēt citiem cilvēkiem paust savu mīlestību, – tas ir svarīgi. Svarīgi ir runāt par savu mīlestību, glabāt un ar smalku pavedienu pārnest savu mīlestību no dzīves uz dzīvi, vairojot šīs gaišās jūtas.
Nu tad neaizmirsīsim, kā cilvēka sirds spēj mīlēt. Nu tad palīdzēsim mīlēt citiem cilvēkiem.
P.S.: Ivans nodzīvoja vēl ilgu mūžu, 92 Zemes gadus ilgi. Viņš beidza savu eksistenci, guļot savā istabā un mirstot no savas kopējas rokām, kurai bija apnicis slimais vecis. Inde lēnām, bet pārliecinoši iespiedās organisma šūniņās, darot savu darbu.
Taču Ivana dvēsele nemaz nebija sarūgtināta, ka viņa dzīve aprāvās tik nedabiskā veidā. Jo savu misiju viņš taču bija izpildījis. Gan mīlēt iemācījās, gan noteiktu pieredzi savā krājkasītē tagad var ielikt.
Bet es šajā dzīvē tomēr sastapu tās pelēki gaišzilās mīļotās acis. Un mēs tagad atkal esam blakus, kaut arī scenārijs šoreiz ir izdomāts ne mazāk interesants…
P.P.S. Un kādas pieredzes ir izdzīvojusi jūsu Dvēsele? Dalieties komentāros apzināšanās!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Autore: Aļonuška Rezņika (Алёнушка Резник) (Tulk. piez.)
Pievienots 30.04.2014.
Atjaunots 08.05.2017.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/nitochka-treh-proshlyh-zhiznej/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3908-irina-tkacova-mes-pasi-planojam-savu-dzivi-lidz-iemiesojumam (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4051-kosmiskie-kari (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4090-ka-uzzinat-vai-man-bija-pagatnes-dzive (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4204-holokausta-pagatnes-dzives-stasts-ar-fobijam-religijas-mainu-un-dveseles-planu-reinkarnacijas-gadijums-koncentracijas-nometnes-ebreju-upuris-teuvo-koivisto (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4061-mana-dveselu-pasaule (Tulk. piezīme)