Nadežda Batalova - Iepriekšējās dzīves vai reinkarnācija?

Надежда Баталова - Прошлые жизни или реинкарнация?

Nadežda Batalova - Iepriekšējās dzīves vai reinkarnācija?

“Eksistē vēl arvien neizpētīti starojumi. Jūs atceraties, kā

smējāties

par elektrisko strāvu un neredzamajiem radioviļņiem?

Zināšanas par cilvēku vēl arvien izdzīvo savu bērnību.”

Alberts Einšteins.

Iepriekšējās dzīves vai reinkarnācija? Mīts vai realitāte? Daudzi cilvēki uzdod sev tamlīdzīgu jautājumu. Pamēģināsim kopā atrast atbildi. Un pie viena noskaidrosim, kāda starpība ir starp jēdzieniem “iepriekšējās dzīves” un “reinkarnācija”.

Reinkarnācija

Iepriekšējo dzīvju atmiņas pēdas glabājas mūsos! Psihiatrijā tiek pētīti “jau redzētā” gadījumi, tā sauktie “deja vu”^[1], vai “jau dzirdētais”, “jau pārdzīvotais”, ko kaut vienreiz ir jutis katrs cilvēks. Turklāt daudzi saskaras ar fobijām – neizskaidrojamām bailēm no uguns, ūdens, augstuma, dzīvniekiem.

Daudzi ir jutuši nemotivētu simpātiju vai antipātiju viens pret otru, “mīlestību no pirmā acu uzmetiena”. Kas ir šo parādību pamatā? Mūsu eksistence beidzas ar nāvi, vai arī paliek kaut kas, kas saglabājas pēc fizikā ķermeņa sabrukšanas^[2]?

Vikipēdija:

“Dvēseļu pārceļošana, reinkarnācija – reliģiski-filozofisku doktrīnu grupa; saskaņā ar tām dzīvas būtnes nemirstīgā būtība pāriemiesojas atkal un atkal no viena ķermeņa citā.”

Pats vārds reinkarnācija (latīņu re “no jauna” + in “iekš” + caro/carnis “miesa” + ate “nodarīt vai kļūt” + ion “process”) burtiski nozīmē “nokļūšanu atkal miesā”.

Patiesībā mēs varam novērot, kā dvēsele jau šajā dzīvē pārceļo no zīdaiņa ķermeņa uz bērna, pēc tam uz jaunieša ķermeni, uz nobrieduša cilvēka ķermeni un beidzot uz veca cilvēka ķermeni.

Vai eksistē reinkarnācijas pierādījumi?

14 11 19 02

Eksistē divi virzieni, vācot pāriemiesošanās pierādījumus. Pirmais balstās uz ekspertu vērtējumiem.

Šādā gadījumā cilvēks, kurš atminējies savu iepriekšējo iemiesojumu – dzīvesvietu, nodarbi, iepriekšējos radiniekus, – kopā ar ekspertiem brauc uz to vietu, kur viņa izklāstītās atmiņas var tikt pārbaudītas ar tiešu apskati, aptauju, dokumentu izpēti un kur savas pašreizējās dzīves laikā viņš nav bijis.

Otrs virziens balstās uz datiem, kas saņemti ar regresijas metodi. Šajā gadījumā subjektu iegremdē hipnotiskā vai meditatīvā stāvoklī un modina viņā atmiņas, kuras attiecas uz viņa iepriekšējo dzīvju epizodēm.

Pēc tam iegūtās ziņas tiek pakļautas ekspertu vērtējumam, tiek meklēti arhīva vai citi dati, tās apstiprinoši.

Ar pāriemiesošanās gadījumiem no zinātnes skatpunkta nodarbojās kanādiešu-amerikāņu psihiatrs Jans Stīvensons (Ian Stevenson), kurš pētīja gadījumus, kad cilvēki (galvenokārt – bērni vecumā no diviem līdz četriem gadiem) atcerējās, ka jau ir dzīvojuši agrāk^[3]. Savā darbā viņš pieturējās pie pirmā virziena, veica rūpīgu analīzi gandrīz tūkstoš gadījumiem.

Vēl viens no pašiem pazīstamākajiem “dzīves pēc nāves” pētījumiem pieder amerikāņu ārstam-psihiatram Reimondam Mūdijam (Raymond Moody). Viņš savā darbā izmantoja otro metodi. Savā ažiotāžu izraisījušajā grāmatā “Dzīve pirms dzīves (Life before life)” viņš secina:

“Man nesen jautāja: “Ja notiktu tiesas sēde, kurā vajadzētu izlemt – vai reinkarnācija eksistē vai ne, ko izlemtu tiesas piesēdētāji?”

Es domāju, ka tā lemtu par labu reinkarnācijai. Vairums cilvēku piedzīvo pārāk lielu šoku no savām iepriekšējām dzīvēm, lai viņi varētu tās izskaidrot citādāk. Pats mazākais, ko par tām var teikt – ka šie atklājumi ceļas no zemapziņas dziļumiem. Pats lielākais – ka tie pierāda, ka eksistē dzīve pirms dzīves.”

Sk. arī R. Mūdijs: nāvei tuvā pieredze maina cilvēku dzīves^[4].

Dvēseļu pasaule

Neatkarīgi no iepriekšējām dzīvēm ir vieta, kur atrodas dvēsele, kad nav iemiesota. Par to daudz ir rakstīts slavenā doktora Maikla Ņūtona^[5] (Michael Newton) grāmatās. Šīs telpas pētīšanai ir veltīts arī trešais mācību mēnesis Māra Drešmaņa Reinkarnacionikas Institūtā.

Māris Drešmanis, Reinkarnacionikas Institūta vadītājs:

“Tikai pētot reinkarnācijas fenomenu, var pētīt dvēseli^[6].

Lai palīdzētu cilvēkam šajā iemiesojumā, vajag iet kaut kur agrāk. Neatkarīgi no iepriekšējiem iemiesojumiem ir garīga vieta – Dvēseļu Pasaule, telpa starp dzīvēm – kur mēs lemjam, ka gribam attīstīt kādas konkrētas prasmes, uzlabot sevi, lai kā dvēsele evolucionētu daudz efektīvāk, mēs bieži izvēlamies sarežģītus uzdevumus, lūdzam mūsu draugiem nospēlēt noteiktas lomas mūsu apkārtnē.

Bieži mēs iemiesojamies kā vienas un tās pašas grupas, mainoties lomām.”

Maikls Ņūtons, no grāmatas “Dvēseļu liktenis. Dzīve starp dzīvēm”^[7]:

“Līdz laikam, kad dvēseles atkal pārorientējas virzienā uz vietu, ko viņas sauc par mājām, dvēseļu Zemes veidols ir mainījies. Tās vairs nav tīri cilvēciskas veidā, kā mēs domājam par cilvēku ar konkrētu emocionālu, temperamenta un fizisku veidolu.

Piemēram, šīs dvēseles nesēro par savu neseno fizisko nāvi tā, kā par to sēro viņu mīļotie. Tieši dvēsele padara mūs Zemes virsū par cilvēkiem, bet bez ķermeņa mēs vairs neesam Homo sapiens… Dažām dvēselēm nepieciešams ilgāks laiks, lai piemērotos, nekā citām.”

Vai visi reinkarnē?

Dažādas reliģiskas mācības apgalvo, ka tikai cilvēkam “ir dvēsele”, bet dzīvniekiem – ne.
Mūsu ēras III gadsimtā teologs Origens, izcils Bībeles pētnieks, rakstīja:

“Savas noslieces dēļ uz ļaunumu dažas dvēseles... ienāk ķermeņos, sākumā cilvēciskajos; pēc tam, nesapratīgas kaisles dēļ, nodzīvojušas viņām doto cilvēka dzīvi, viņas pārvēršas dzīvniekos, no kuru līmeņa degradē līdz... augu līmenim. No šī stāvokļa caur tām pašām stadijām viņas paceļas, un viņām tiek atgriezta viņu vieta paradīzē.”

Maikla Ņūtona grāmatā ir sniegts dialogs ar pacientu hipnozē par šo tēmu. Galvenā atšķirība no cilvēka ir tāda, ka dzīvnieki nav apgrūtināti ar personības, ego problēmām, viņi nemēģina kontrolēt apkārtējo vidi.

Viņu dvēseles ir ar mazāku izmēru un apjomu, viņiem ir sava mītnes vieta Dvēseļu Pasaulē. Katra dzīvības forma pieder savai enerģijas kategorijai, un šī enerģija nepāriet citā fiziskā formā uz vienas un tās pašas planētas.

Vai var atminēties iepriekšējās dzīves?

Daudziem nav noslēpums, ka bērni agrīnā vecumā viegli atminas savas iepriekšējās dzīves. Arī pieaugušie nezaudē šo spēju, vienkārši neizmanto to. To viņiem neviens nav mācījis. Pašlaik eksistē vairākas skolas un metodikas, kur var iemācīties atcerēties visu, kas noticis agrāk.

Kādēļ vajadzīga iepriekšējo dzīvju atmiņa?

14 11 19 03

Darbs ar iepriekšējām dzīvēm ļauj tikt galā ar reizēm neatrisināmām problēmām. Tas ir efektīvs arī attiecībā uz fobijām, bailēm^[8], uzmācīgām idejām, traumējošām situācijām. Mūsu pagātnē ir paslēpta nenovērtējama pieredze, kuru apzinoties, mēs neatkārtosim tās pašas kļūdas.

Tas, ka eksistē atmiņas par iepriekšējām dzīvēm, – svarīgs fakts par labu tam, ka mūsu pašreizējā dzīve – nav vienīgā.

Tādējādi jēdziens “reinkarnācija” ir plašāks nekā iepriekšējās dzīves. Tā ir bezgalīga dvēseles pāriešana no viena stāvokļa citā, viena ķermeņa nomaiņa uz citu, ķermeniskas telpas nomaiņa uz bezķermenisku.

Daudziem tas neizraisa šaubas, kāds meklē pierādījumus, kāds noliedz. Katra dvēsele atceras un zina visu, vajag tikai pajautāt viņai.

Sk. arī 3 dzīves – 3 reinkarnācijas fenomeni^[9].

Artūrs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer) reiz izteicās:

“Ja aziāts palūgtu man dot jēdziena “Eiropa” definīciju, es būtu spiests viņam atbildēt tā: "Tā ir pasaules daļa, kur akli un stūrgalvīgi tic tam, ka cilvēks tika radīts no ne kā un ka šī piedzimšana ir viņa pirmā parādīšanās pasaulē.”

P.S. Un kā Jūs attiecaties pret fenomenu “reinkarnācija”?