Страх пауков. Как я от него избавилась
Bailes no zirnekļiem. Kā es no tām atbrīvojos
|
|
|
Lara Ļitvinčuka |
ARAHNOFOBIJA jeb Bailes no zirnekļiem (kukaiņiem)
Jutīgas dabas cilvēkiem vai ar tādām pašām bailēm iesaku izlaist teksta pirmo pusi.
Mana laimīgā bērnība pagāja Krimā. Un kā spilgta iezīme cauri manām atmiņām iet mana “mīlestība” pret posmkājiem. Baidījos – tas ir vāji teikts. Līdz šausmām! Viņi man rēgojās visur: istabas stūrī, zālē, uz zemes – viss man zīmēja šausmīgus tēlus: sausi augu stublāji, ēna no zariem, diegu kamols uz grīdas. Šausmas iedvesa pat tīmeklis.
Vienu epizodi es atceros, kad es, maza, taisos uzaut sandalīti, bāžu tur kāju, tur kaut kas mīksts. Iebāzusi iekšā roku, izvelku milzīgu zirnekli… Kliedzieni, asaras…
Otra liela izbīšanās: tēvs aizveda mūs, bērnus (es, divi brāļi un māsīca), uz Melno jūru padzīvot kā “mežoņiem”. Mājīgs līcis, smiltis, līgas (graudzāļu dzimtas stepes un tuksneša augs – Tulk. piez.) un daudz, daudz gliemežvāciņu. Mēs ar māsu devāmies vākt skaistus gliemežvāciņus “krellītēm”. Aizrāvušās mēs ieklīdām noriņā un sākām lasīt.
Un pēkšņi… Es atskārtu… Viņi bija visur… Viens sēdēja man uz pleca… Parasts Krimas tarantuls. Es iekritu stuporā, nevarēju pakustēties. Pēc tam ieaurojos tā, ka mani izdzirdēja un no blakus līča atskrēja brāļi un tēvs. Šķiet, es pēc tam klusēju veselu dienu. Vakarā, atceros, ar mani runā sieviete. Viņa ir ārste, no Pēterburgas, šeit gadījusies nejauši. Atpūšas blakus. Es sēžu, ietīta pledā, dzeru tēju. Tuvinieki baidījās, ka es sākšu stostīties.
Iepazīšanās ar skorpionu Ķēniņu
Mācību 2. mēnesī Reinkarnacionikas Institūtā, tikko kā mēs “devāmies” pētīt iepriekšējās dzīves un citas pasaules, es beidzot izrāvos aiz 3D pasaules ietvariem. Ar katru dienu manas apziņas robežas paplašinājās līdz visuma mērogiem. Mani, kā saka, “pārrāva”.
Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta pēc pamošanās, ka jūs tikko kā reāli pārdzīvojāt kādu notikumu? Kad ir ieslēgti visi jūsu jutīgās uztveres receptori. Kad robeža starp sapni un realitāti ir tik plāna, ka jūs kādu laiku nevarat precīzi noteikt, kur ir sapnis un kur realitāte. Un vispār kas patiesībā ir realitāte?
Šis neaizmirstamais ceļojums notika ar mani naktī no 8. uz 9. janvāri. Es nolēmu izstrādāt savas galvenās bailes – “arahnofobiju”. Pirmais, kas pazibēja galvā: “Vienoties.” Tieši tā mācīja Meistars (mans pirmais skolotājs un pavadonis – šamanis, kurš sniedza man iesvētījumu). Un “transformēt”, pārveidot savas bailes par kaut ko labvēlīgu – tā māca mūsdienu psihologi un nodarbībās Institūtā.
Es uzreiz nonācu milzīgos zirnekļu pūļos. Priekšā stāvēja “galvenais”, blenžot uz mani ar 4 acu pāriem. Šausmas. Mežonīgā ātrumā es sāku piemeklēt tēlus: vadonis uzreiz pārvērtās “brašā atamanā”. Atceroties savu pieredzi saziņā ar citiem dzīvnieku valstības pārstāvjiem, es nolēmu ņemt iniciatīvu savās rokās un sāku runāt pirmā: stādījos priekšā, teicu, ka negribu vairs bīties, un liku priekšā draudzēties. Vadonis uzrāpās man uz pleca, nobučoja uz vaiga un nolēca lejā. Kaut kā uzreiz kļuva vieglāk.
Pēc tam “atamans” pacēla priekškājas uz augšu un ar svilpoņu: ”Hei, puiši!” nokomandēja: “Dodamies ceļā!” Pūļi devās projām. Es iesmējos, galvā pazibēja dziesmas vārdi: “Marusja aiz laimes asaras lej. Kā kokle viņas dvēsele dzied…” Ha, ha, ha. Es jau no sirds smējos. Uz atvadām “atamans” garāmejot pameta man nelielu spoli.
“Kas tas ir?” – “Mūsu tīmeklis.” Cik gan vajag tīmekļa (!), lai uztītu tādu spoli?! Nepaspēju es šo domu attīstīt tālāk, kā parādījās cits Pārstāvis, daudz lielāks un treknāks. Viņš kaut kā uzreiz bez ceremonijām sāka mani aptaustīt ar savām priekškājām. Man uzreiz parādījās tēls: tāds resns kungs, meitu ģēģeris, frakā un cilindrā. “Ser! Esiet Džentelmenis!” Blakus stāvēja Zirneklis-Prātnieks ar garu bārdu un zizli: “Mans kungs! Mēs šeit esam ar diplomātisku misiju!”
Es stādījos priekšā: “Laralita.” (Tas ir mans segvārds internetā.) – “Mēs zinām, kas tu esi. Tu esi Paraleja, Feja!” – ????!!!!.....
Es pat izstiepos. Bet ne aci nepamirkšķināju. “Feja? Hm. Interesanti. Kaut gan, par ko es brīnos: blakus stāv Zirneklis frakā un Zirneklis-Prātnieks, un es ar viņiem mīļi sarunājos!” Notiek vēl kāda saruna, es izsaku savus novēlējumus, Prātnieks māj ar galvu. Nobeigumā mēs dejojam, griežamies valsī. Uz šīs draudzīgās nots mēs atvadāmies.
Ainas ļoti ātri mainās. Mans skatiens ir uzķēris kaut ko, garāku par mani, līdzīgu milzīgam sienāzim-dievlūdzējam. “Viņš” līda lejā kaut kur no augšas pa milzīgu stiebru. Vienā brīdī “tas” bija nonācis blakus man un iecirta pa manu labo plecu ar savu aso ekstremitāti. Uz pleca parādījās kaut kāda zīme, no brūces izplūda asinis, bet tūlīt pat sastinga kā želeja.
“Tu ievainoji mani?!!” esmu šokā! – “Tā ir mūsu dāvana tev.” – “Kas gan tā par dāvanu? Tu mani ievainoji!”, nevarot nomierināties, es kliedzu. – “Jā. Bet tagad tevī ir daļiņa no mūsu enerģijām. Tā ir mūsu velte.” To pateicis, viņš izzuda.
Ceļojums uz skorpionu planētu
Milzīgs melns Skorpions autobusa izmērā parādījās no nekurienes. Vienā mirklī es jau biju nonākusi šī briesmoņa mugurā. Šķiet, viņš mani tur uzmeta ar savu spīli. Mēs kaut kur traucamies.
“Uz kurieni tu mani stiep?” Galvā parādījās briesmīga aina, kā šausmu filmās, kur šausmīgs briesmonis sāk lēnām ēst cilvēka miesu. – “Tu vienmēr esi mūs uzskatījusi par citplanētiešiem. Es parādīšu tev mūsu Visumu un mūsu bojāgājušo Planētu.”
Tikko kā mēs šķērsojām Saules sistēmas robežas, tālāk ejam cauri kaut kādam enerģētiskam portālam, un es saprotu, ka tas ir cits Visums. Tālāk saziņa notiek telepātiski.
“Kur mēs esam?” – “Skorpiona zvaigznājs. Mūsu planēta A…t.. r..” (Es nesaklausīju.) Man acu priekšā zibēja ziedošas, smaržīgas pasaules ainas. Tā visa ir zaļa, ar gaišzilām upju un ezeru dzīslām; un daudz, daudz ziedošu augu, kaut kādi neticami skaisti ziedi! Dzīve kūsā. Mūžīgs pavasaris…
“Un tas ir mūsu Galvenais Templis[1].” – “Līdzīgs mūsu piramīdām uz Zemes.” – “Jā, tā planēta un tās iedzīvotāji sazinās savā starpā.”
“Tu taču teici, ka jūsu planēta ir gājusi bojā.” – “Tas, ko tu redzi, ir tikai hologramma. Tagad nav svarīgi, kurš pirmais sāka pārkāpt pasaules-ēkas likumus. Vienas ciltis uzbruka citām… un galināja sev līdzīgus. Kari notika nepārtraukti. Planētas enerģētiskā struktūra sāka brukt.
Planēta “mira” un atriebās par savām sāpēm. Sākumā izsīka upes, no ziedoša dārza planēta pakāpeniski pārvērtās nedzīvā tuksnesī. Agrāk mēs barojāmies tikai ar ziedu nektāru, augu augļiem. Barības kļuva arvien mazāk un mazāk, ūdens vispār trūka. Izmira veselas populācijas… Jūs, cilvēki, uzvedaties, tāpat kā mēs reiz. Bet Zeme taču vēl pavisam nesen (pēc kosmosa mērogiem) bija ziedoša paradīze.”
“Kā tad jūs nonācāt uz Zemes?” – “Mums “no augšas” pavēstīja, ka planēta tiks iznīcināta. Valdnieku Padomē mēs nolēmām glābt mūsu civilizācijas atliekas. Mēs nosūtījām pieprasījumu uz Zemi. Es teicu – ja ir piramīdas, tātad ir tie, kas zina, kā tās darbojas, prot tās vadīt un pieņemt signālus. Jūsu planēta bija vispiemērotākā dzīvei. Tajos laikos to apdzīvoja attīstītāka civilizācija. Mums atnāca atbilde. Cilvēki mums izvirzīja divus nosacījumus:
1) samazināt savus izmērus tūkstošiem reižu – tā mēs izskatāmies tagad;
2) nekad neuzbrukt cilvēkiem. Šis nosacījums ne vienmēr tiek ievērots. Bet cilvēki mūs paši provocē.”
Pa to laiku Skorpiona Planētas ainas sāka mainīties uz pelēkām, pēc tam tumšām, vēl tumšākām…
Pēkšņi viss saspiedās melnā punktā. Sprādziens… Sajūsmas sajūtu nomainīja sāpīgas skumjas. Es atcerējos dzimto Zemi un tos notikumus, kuri notiek uz planētas pēdējā laikā. Kari. Katastrofas. Ko mēs darām ar savām mājām! Cik bezprātīgi gan cilvēki iznīcina savu pasauli!
“Neskumsti, jūs vēl varat izglābt savu Zemi. Cilvēku apziņa mostas. Viss ir jūsu rokās. Atmiņai par tavu ceļojumu un mūsu iepazīšanos es dāvāju tev Ziedu-Naktstauriņu no mūsu Planētas. Glabā to sirdī un turi prātā: robežu nav.” Rokās man parādījās brīnumains zieds, kura lapiņas patiešām bija līdzīgas viegliem spārniņiem, caurspīdīgiem un mirdzošiem vienlaikus. Tas trīsēja manās rokās, un šķita, ka tūlīt, tūlīt uzspurgs. Grūti aprakstīt vārdiem sajūsmu un prieku, kas mani pārņēma.
“Bet man nav nekā, ko tev uzdāvināt.” – “Es atmiņai paņemšu tavu zeltaino matu cirtu. Man laiks doties. Paliec sveika!” – “Kā gan es atgriezīšos uz Zemes?” – “Tādā pašā veidā. Jūs neizmantojat savu spēku pilnā mērā. Šaubas. Neuzticēšanās. Tā ir cilvēka iezīme. Jūs, cilvēki, daudz šaubāties, prātojat, dzīvojat ar “galvu”, nevis sirdi. Turi prātā – visas atbildes jau eksistē tavā sirdī. Kad jūs noticēsiet sev, tad neiespējams kļūst iespējams…”
Līdz ar šiem vārdiem Skorpiona tēls sāka izzust. “Kā tevi sauc? Atklāj man savu vārdu…” es paspēju izkliegt pakaļ gaistošajai vīzijai.
“Ķēniņš… A………h..n…” – nevaru saklausīt. Ahmeds, vai? Kas par niekiem? Es pasmaidīju. Gluži kā uz milzīga ekrāna galvā zibēja burti, kamēr neizveidojās skaidrs vārds: A..m..n..h..e, A.n.h.e, Anhe… Enerģētiskais portāls… Zeme.
Es atvēru acis. Tad nu gan! Paskatījos pulkstenī – 3:33 naktī. Man šķita, ka pagājis ne vairāk par 15 minūtēm. Galvā stipri dunēja. Paņēmu bloknotu un pierakstīju: “Anhe.”
|
Skat arī: Citplanētieši starp mums: ārpuszemes iemiesojumi[2]. |
Nu un kā pret to visu attiekties? Kam pastāstīt? Paziņas jau sen paklusām griež ar pirkstu pie deniņiem. Meitene, jūs neesat lietojusi spēcīgas iedarbības preparātus? Sajūtas ķermenī bija tik skaidras, es pielēcu kājās un skrēju uz vannasistabu paskatīties uz labo plecu. Nekā. Un ko tu gaidīji? Viss, pietiek multeņu. Laiks gulēt.
Tikko aizvēru acis, galvā pavēle: “Gaismas Templis.” Nākamajā mirklī es jau stāvēju pie Tempļa ieejas. Katru reizi, kad mani pārņēma kādi sarežģīti jautājumi, pēc padoma gāju uz Templi. Atbilde atnāca vienmēr. Es zināju arī, ka nav vērts traucēt Valdniekus ar niekiem un sīkām problēmām. Es vienmēr jutu viņu klātbūtni, bet nekad nebiju redzējusi viņu sejas.
Es godbijīgi iegāju Templī un nolaidos uz ceļiem. “Piecelies,” – pie manis pienāca un piecēla no ceļiem viens no valdniekiem! “Tu šodien tikies ar ķēniņu Anhe.” – “Jā,” es nevarēju beigt brīnīties.
“Šodien tu kļuvi spēcīgāka. Izziņas ceļā turi savu sirdi atvērtu, bet prātu aukstu. Vienmēr turi prātā: ceļu pievārēs ejošais, gan jebkurš lūdzējs saņem, gan meklētājs atrod, gan klauvējošam atvērs. Glabā šo velti.”
Apziņa sāka lidot prom… Templis… Valdnieki… Zvaigznes… Planētas… Skorpionu Ķēniņš Anhe… Viss bija sajaucies, un es pati gluži kā sairusi atomos… un izšķīdusi…
P.S. Nākamajā rītā aplēju ziedus uz palodzes. Pēkšņi pamanīju mazu melnu zirnekli, kurš rakņājās stūrī. Jāsaka, ka logi – plastmasas, spraugu nekādu nav, un nekāda dzīvība neieviešas. Un no kurienes gan tai rasties 10 grādu salā!
“Mazuli, tu no kurienes šeit uzradies? Tu taču nosalsi!” Godīgi, pati no sevis negaidīju: tik daudz līdzjūtības un siltuma man parādījās pret šo mazo zirneklīti.
Pēc pusstundas es nolēmu apraudzīt viesi. Es izmeklējos pa visu logu un palodzi. Viņš bija pazudis!... Es sapratu: tas bija sveiciens no Anhe.
Lara Ļitvinčuka,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa studente
P.P.S. Jūs zināt, no kurienes jums ir bailes? Kā jūs tikāt galā ar savām bailēm? Dalieties komentāros!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 12.09.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/strah-paukov-kak-ya-ot-nego-izbavilas/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4093-patiesibas-templis (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3966-svetlana-sirovetnikova-citplanetu-iemiesojumi-ka-es-biju-sarturianiete (Tulk. piezīme)