Для чего душа приходит на Землю?

Kādēļ dvēsele nāk uz Zemi?

Beidzas 3 mācību mēneši Reinkarnacionikas Institūtā. Jūtamas vieglas skumjas.

Es iegremdējos tādās enerģijās, par kādām parasts mirstīgais paе sapņot nevar. Ja par to stāstītu pazīstamiem un nepazīstamiem, tad no malas varētu šķist – tante ir sapīpējusies.

Mani var saprast tikai tas, kurš ir noskaņots uz mani sajūtu līmenī, kad ir atslēgta mentālā analīze, un šajā gadījumā – vārdi ir maznozīmīgi.

Šeit, Institūta telpā, viss ir piesātināts ar mīlestību, un es, kura atnāca 5. septembrī un uzdeva jautājumus “kā iemācīties just?^[1]”, nepamanīju, ka es, tāpat kā visi studenti, piesūcinos ar šo mīlestības enerģiju, Visuma Mīlestības enerģiju.

Es pieņēmu kā dotumu, ka manī vairs nav aizvainojumu, ka vēlēšanās apvainoties man vispār ir pazudusi. Izzuda vēlme zemapziņā vērties ciet, jo mans ķermenis un dvēsele saprata, ka neviens šeit neuzbrūk, ka neviens ne lamās, ne nosodīs. Un es atslābu. Un atvēros.

Un notika tas, par ko es rakstīju augstāk, – es sajutu, ka šeit mēs visi esam domubiedri, gatavi palīdzēt katram jebkurā brīdī.

Tāpēc manī ir vieglas skumjas – pamest tādu maģisku telpu negribas. Tā ir paradīze uz zemes. Paradīze nav virtuāla. Paradīze ir īsta, paradīze, kuru var sajust ar katru savu šūniņu.

Mācību pirmajā mēnesī es sajutu, kā mani jaundzimušo tēvs iznes no dzemdību nama uz rokām, starojot lepnumu, ka viņam ir piedzimusi meitiņa, viņš ir laimīgs, un es jūtu viņa milzīgo mīlestību pret mani. Septembrī es varēju izpaust savu mīlestību brālim un savai mammai, bet līdz 5. septembrim es to biju praktizējusi 20 gadus. Praktiskajās nodarbībās tika pārrakstīti daudzi traumējoši notikumi no bērnības.

Oktobrī un novembrī man patika ceļot pa iepriekšējām dzīvēm. Redzēju (ko tik es neredzēju) sevi gan kā pirātu, gan kā laupītāju, gan kā mākslinieku, gan, pardon, kā m…, kuru “ņēma priekšā” katrs otrais…

Kas vērtīgs ir šajās pastaigās?  Tas, ka ar vienu manu nodomu var izmainīt to (tur) situāciju, viss negatīvs pazūd, transformējas pozitīvā resursa stāvoklī, ar kuru var piesūcināties, iezemēt un paņemt līdzi uz šejieni, uz šo tagadējo dzīvi.

Kur kas tāds ir iespējams?

Iesakiet tādu grupu, tādu vietni.

Šodien Reinkarnacionikas Institūts – tā ir vienīgā vieta, kur sevi transformēt var līdz vissīkākajām daļiņām, šūnu (DNS) līmenī.

Te palīdz Kuratori – Garīgas Gaišas Būtnes, kuras pārrauga Māra zemes plāna Institūtu.

Reinkarnacionikas Institūta pasniedzēja Valentīna Pavļenko (Валентина Павленко) ir pārvadītāja, kanāls, kurš pārvada visas GAIŠĀS hierarhijas augstfrekvences enerģiju.

Ko es iemācījos Institūtā? Es iemācījos redzēt dzīvi visā tās skaistumā. Es iemācījos ar sirdi just savu ceļu. Mans Dvēseles šodienas stāvoklis – iekšējs laimes stāvoklis – atvērties un izplatīties no manis uz āru. Es piekrītu dalīties savos talantos ar cilvēkiem.

Tikai Institūtā es apzinājos, ka mana (un jūsu) dvēsele nāk uz šo pasauli mīlēt, mācīties MĪLĒT.

Un tieši tādēļ, kā man šķiet, Māris Drešmanis arī radīja šo Reinkarnacionikas Institūtu.

Dziļi paklanos viņam un visiem viņa palīgiem!

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Gaļina Matjuhina,,
Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente

P.S. Jūs dzirdat, ko jums saka dvēsele?

Pievienots 22.12.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/dlya-chego-dusha-prihodit-na-zemlyu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4077-kadel-dvesele-nak-uz-zemi (Tulk. piezīme)