Калейдоскоп талантов
Talantu kaleidoskops
|
|
|
Jekaterina Fjodorova |
Viss, kas reiz ir eksistējis, glabājas mūsu atmiņā. Vajag tikai atrast no tās pazaudēto atslēdziņu, kura atvērs mums visus Visuma noslēpumus.
Es pamazītēm atrodu šīs atslēdziņas un atminos sevi, vācot visas daļiņas vienā veselā. Atminos, ko pārvaldīju agrāk, ko zināju un pratu un ko es varu izmantot savā dzīvē pašlaik.
Jaunrade[1] – kas gan tā ir? Un kā tā izpaužas?
Varbūt tas ir kārtējais nieciņš, kuru cilvēks var izgatavot, vai pašizpausmes process, bet varbūt tomēr nodarbe, kurā viņš ieliek sevis, savas dvēseles daļiņu.
Kādreiz lietas bija dzīvi instrumenti, kuri spēlēja savu melodiju, vibrēja savā frekvencē, tām bija sava enerģētika. Bet tagad vairums no tām – tie ir tikai nožēlojami pakaļdarinājumi, nedzīvi kopš to radīšanas.
Es jums pastāstīšu gadījumus ar dažām sievietēm, kuras dzīvoja dažādos laikos un laikmetos, bet viņas visas atrada veidu, kā izpaust sevi un savu radošumu.
Krievzeme, kristianizācijas sākums:
“Tik maz ir palicis zināšanu, es jūtu, kā tās aiztek kā ūdens no rokām.
Vecmāmiņa man iemācīja visu, ko zināja, bet vienalga es jūtu, ka tas nav viss, ka ir kaut kas lielāks. Vienkārši mēs to esam aizmirsuši.
Man apkārt ir daudz izstrādājumu, kurus esmu izgatavojusi, izmantojot viņas novēlējumus. Katru no tiem es radīju ar mīlestību[2] un pateicību, kas pārpildīja mani iekšienē, izvēloties materiālu savam radījumam ar īpašu rūpību, vai tas būtu kauss ūdenim, citi trauki vai galda piederumi.
Tajos brīžos manas domas un nolūki vienmēr bija tīri. Man vienmēr gribējās radīt kaut ko neatkārtojamu, un tēli nāca jau iepriekš. Es domāju par jūtām, kuras mani izstrādājumi dāvās to īpašniekiem, par to, kādu labumu tie var viņiem atnest. Svarīgi ir ne tikai domāt par to, domās iztēloties, nepieciešams arī izteikt to balsī, lai nostiprinātu realitātē.
To visu es liku iekšā rakstos un materiālā, no kura tika izgatavots izstrādājums.
Tā izstrādājumi atdzīvojās manās rokās, tie nesa savu dziesmu šajā pasaulē.”
Indija, laiki pirms kolonizācijas:
“Deja – tā ir mana dzīve. Vien tikai mirkli, kā lenta vējā, es lidoju pa burvīgās melodijas vibrācijām.
Šī melodija saplūst ar manas dvēseles ritmiem, veidojot vienotu tīru skaņu. Krāsa – tā ir tā pati vibrācija. Kad es dejoju, es varu izstarot gaismu. Es varu sasildīt sirdis un savas dvēseles siltuma daļiņu uzdāvināt citiem cilvēkiem.
Mana tēvamāte reiz parādīja man, kā var uzķert melodijas ritmu, lai piepildītu savu deju ar dzīvību. Mani ieinteresēja tāda pieeja, un es sapratu, ka esmu atradusi to sevī.
Es apguvu to, ko viņa man mācīja, un atklāju daudz vairāk, uzticoties sev un savam ķermenim. Visā dzīvajā ir jūtams noteikts skanējums. Tad es apzinājos, ka katras dienas sākums – tā ir dziesma saulei, sākot no putniem un beidzot ar parastu lapiņu vējā.
Kad es dejoju[3], es cenšos atdoties savām jūtām, saskaņot tās ar tām, kas ieliktas šajā dziesmā, lai tās vibrētu uz viena viļņa, nodotu to, ko autors gribēja pateikt ar savu skaņdarbu. To visu es savienoju ar apkārtējo īstenību. Un pasaule jūt šo melodiju šajā brīdī, tā to pieņem. Mans ķermenis vienkārši atspoguļo šīs skaņas, pinot senu rakstu, ko laiks nav nodzēsis.
Tā dzimst deja, kura ieaužas dzīves audeklā.”
Anglija, 18. gadsimts:
“Dūriens, vēl viens dūriens, un drīz viss būs gatavs.
Šai meitenei noteikti pietrūkst prieka dzīvē, tātad zeltaini oranžā kļūs par viņas krāsu, un, ja šeit vēl pievienotu krāsu, kas uzsver viņas acis, tēls varēs harmoniski tikt pabeigts.
Tāda ir būtība manam darbam un manam aicinājumam. Saprotot savu klientu vajadzības, es varu padarīt laimīgus ne tikai viņus, bet arī sevi. Pateicība no tīras sirds – ļoti spēcīga lieta.
Dažreiz dzīvei vajag pievienot kādu krāsu, lai izmainītu kā noskaņojumu, tā arī attieksmi pret dažādām lietām. Tādā veidā var palīdzēt cilvēkam izdziedināties, tiesa, visai virspusēji.
Nu un, protams, nevajag aizmirst par jūtām.
Jā, lai uzšūtu kaut ko neticamu, vajag tajā ielikt tikpat nozīmīgas lietas.
Es atceros, kā izskatās tā meitene, kas atnāca pie manis pa dienu. Viņas acīs es neredzēju laimes[4] un līksmības dzirkstītes, kurām ir jāpavada cilvēks it visur, un tāpēc es nolēmu viņai tās uzdāvināt. Es domās iztēlojos viņu laimīgu manā kleitā. Nezinu, ko viņa tajā darīs, un es nemaz negribu viņu ierobežot, lai vienkārši priecājas un ir laimīga, tas ir viss, ko es šobrīd gribu viņai novēlēt.
Lai šajā vakarā uzliesmo vēl viena spilgta zvaigzne pie apvāršņa.”
Ziemeļamerika, indiāņu cilts:
“Uguns, cik gan tālu stiepjas tavs spēks? Kādus tēlus tu man vari parādīt?
Zvaigznes, mūžīgi mirdzošās debesu plašumos, kas slēpjas aiz jūsu aukstās klusēšanas?
Pirmajā acu uzmetienā dabā viss ir tik vienkārši. Mums šķiet, ka mēs jau zinām visu, kas jāzina. Patiesībā mēs gandrīz visu esam aizmirsuši un pa kripatiņai vācam kopā senču atmiņu.
Jo tuvāk mēs esam dabai, jo tuvāk sevis izpratnei, dieva izpratnei. Cik lieliski ir saplūst ar putna apziņu un ieraudzīt zemi no putna lidojuma augstuma, kļūt par zivi un izzināt okeāna vai varbūt neliela ezera dziļumu vai vienkārši izjust zirga ātrumu un spēku.
Visu dzīvi es tiku gatavota un mācīta saprast dabu un tās saikni ar cilvēku. No maza kukainīša vai zāles stiebriņa dažreiz tu uzzini vairāk nekā no paša viedākā cilvēka visā ciltī. Dieva valoda – tā ir apkārtējās dabas valoda. Tā ir brīnišķīga savā daudzveidībā.
Pasaules krāsas[5] – lūk, ko es redzu, kad skatos uz savu apkārtni. Katram dzīvajam organismam ir sava nokrāsa. Aura, tā mēs to saucam. Akmenim, zāles stiebriņam un pat zemes riekšavai ir sava krāsa.
Es redzu blokus, žņaugus, caurumus cilvēku aurās, visu to kaitējumu, ko viņi paši vai citi cilvēki viņiem ir nodarījuši. Iztēlojieties gleznu ar noteiktām krāsām, bet tagad novāciet vienu no tām vai sabojājiet gleznojuma daļu, tad glezna izskatīsies nožēlojami. Tā arī cilvēks kļūst par nožēlojamu sevis līdzību, ja nezina, kā dzīvot harmonijā ar sevi un ar pasauli.
Doma – tā ir enerģija, ar kuras palīdzību var izdarīt jebko. Tieši viņa ir mans instruments, lai izzinātu pasauli un palīdzētu cilvēkiem.”
Katrs no šiem stāstiem atklāj savu šķautni no radošā procesa, talantu kaleidoskopa, misijas visā to daudzveidībā.
Es ceru, ka jums izdevās atminēties un atrast kaut ko savu, kas palīdzēs jums iet pa dzīves ceļu harmonijā ar dvēseli.
Jekaterina Fjodorova,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa absolvente
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 25.03.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/obuchenie-v-atlantide/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4049-jaunrade-krievzeme (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4057-par-lielo-sakumu-milestibu (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-arabadzi/11-dazadi/3793-marina-arabadzi-neapturama-dzives-deja (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4078-ka-atrast-laimi-manas-dveseles-stasts (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4056-magija-citas-pasaules (Tulk. piezīme)