Творчество на Руси

Jaunrade Krievzemē

14 04 08 01

14 04 08 02

Olga Deņiščenko

 

Man ļoti patīk ceļot. Kad dodies ceļā, vienmēr ieraugi un uzzini daudz jauna, interesanta un līdz tam tev nezināma. Šoreiz mans ceļojums izrādījās uz Seno Krievzemi[1]. Mēs izvēlējāmies jaunrades tēmu.

Domās manā priekšā aizzibēja dažādu rokdarbu attēli, bet, kad es iegremdējos dziļāk, es ieraudzīju pavisam ko citu, pareizāk, sajutu.

Manā priekšā atklājās aina: uzkalns, viss iegrimis zaļumos, uz tā stāv koka mājas. Gar tām iet iela. Pa to aizjāja krievu karadraudzes vienība. Es sajutu, ka neesmu karavīrs. Mani sāka vilkt uz mājas pusi. Pēc sajūtām es esmu vīrieša ķermenī.

Iegājis mājā, es ieraudzīju jaunu sievieti, tērpušos sarkanā sarafānā, baltā kreklā ar kokošņiku (кокошник – tradicionāla krievu galvassega, ko sievietes un meitenes valkā pie sarafāna – tulk. piez.) galvā. Es esmu ģērbies baltā kreklā ar izšūtu apkakli, ar apsēju ap galvu. Blakus skraida 2-3 gadus veci bērneļi, arī apģērbti baltos izšūtos kreklos.

Mani uzreiz pārņēma prieka, laimes, mīlestības stāvoklis! Es sajutu attiecības, kādas valda šajā ģimenē. Tās ir tik spēcīgas jūtas, tās ir grūti izteikt vārdos. Tajās ir tik komfortabli atrasties!

14 04 08 03

Un te es apzinājos, ka šeit man jaunradi rāda ģimenes attiecībās. Tālāk es paskatījos, kā radās šis pāris. Viņi viens otru izvēlējās paši.

Vasaras saulgriežu dienā svētkos deg liels ugunskurs, tam apkārt iet liela riņķa deja no vīriešiem un sievietēm baltos apģērbos.

Viņi virzās pa apli, rokas guļ uz pleciem. Viņu skatieni paceļas pret debesīm, viņi skatās uz kādu zvaigznāju. Pēc tam pa pāriem izklīst.

Es ieraudzīju šo ģimeni pēc 10 gadiem. Pie viņiem valdīja tā pati harmonija, gādība, mīlestība[2], visiem sejās smaids.

Sieva klāja galdu, bet meita viņai palīdzēja. Viņi ar tādu gādību un mīlestību lika ēdienu uz galda, ka ģimenē valdīja svētki, kaut arī tās bija parastas pusdienas.

Kad sieviete gatavoja ēdienu, viņa domāja par saviem tuvajiem un lika iekšā barībā visu mīlestību pret viņiem. Tik patīkami ir uz to skatīties! Kāda laime ir to izjust un dzīvot mīlestībā un harmonijā.

Jaunrade izpaudās arī manā nodarbē. Es ieraudzīju smēdi, tobrīd es kalu pakavu. Uz jautājumu: “Tu apkal zirgus?” es atbildēju: “Ne tikai.”

Acu priekšā tūlīt pazibēja citi izstrādājumi. Es ieraudzīju bultu, bet pēc tam ziedu. Un te atkal sāka nākt sajūtas. Kad kalu bultu, bija spēka, varenības sajūta. Es liku tajā iekšā karavīra stāvokli.

Bet ar ziedu viss bija citādi. Cik gan daudz mīlestības un maiguma es ieliku šajā darbā! Bija sajūta, ka šis zieds tūlīt, tūlīt rokās atdzīvosies. Tas vienkārši mirdzēja no tās mīlestības, kuru es tajā biju ielicis. Zieds bija domāts vārtu izrotāšanai.

Lūk, tādā veidā man atklājās tēma – jaunrade Senajā Krievzemē. Ceļojums bija lielisks un neaizmirstams! Un galvenais – tas uzreiz realizējās manā pašreizējā dzīvē.

divider 3 big

 

14 04 08 04

Nadežda Živaga

 

Senā Krievzeme, laiks pirms Krievzemes kristīšanas, esmu vīrietis, sauc Mihails, nodarbojos ar kokgriezumiem – radu gleznas.

Dzīvoju ar vecākiem, brāļiem un māsām mazā ciematā blakus nelielai pilsētai. Mājai ir apaļa forma, tā atgādina cilindru, bet jumts ir konusveidīgs. Mājas ir būvētas no māliem, akmeņiem. Esmu skolotājs, mācu bērniem kokgriešanu un pats grebju gleznas no koka.

Redzu, kā mani tajā apmāca. Pirmkārt – tā ir saruna ar koku. Lai izvēlētos dēli, vajag iet uz mežu un atrast to koku, kurš atdos sevi burvestībai, lai attēlotu pašreizējo dzīvi, iemūžinātu šodienas pasauli pēctečiem.

Meistars pieved pie bērza, es pielieku plaukstu kokam un domās viņam jautāju, vai viņš ir gatavs atdot sevi. Atnāk atbilde: nē. Vajag iet pie dižskābarža.

Ejam pie koka. Viņš ir sačokurots, it kā mezglā sasiets. Un šis koks it kā lūdz – izmanto mani un paņem mani savai nodarbei. Meistars uzliek zīmi uz koka stumbra, saka, ka atnāks malkas cirtēji, amatnieki un nocirtīs šo koku.

Ejam tālāk, meistars māca kontaktēties ar kokiem:

– Ja tev ir slikti, ej uz mežu, atrodi savu koku, kurš tevi piesātinās ar mīlestību, laimi, dalīsies ar tevi enerģijā turpmākajai radīšanai[3].

– Un kā katram atrast šo koku?

Uzticies sev, un tā (uzticēšanās) tevi aizvedīs. Ja apmaldīsies, pieej pie jebkura koka, pieslienies, apkamp viņu, palūdz – viņš norādīs tev ceļu. Koks – tas esi tu, jebkurš koks – tā ir tevis daļiņa jeb tu esi koka daļiņa.

– Kā to uzzināt?

– Klausies sevi, un viņš norādīs tev vai dos uzvedni.

– Kādu labumu atnes koks?

– Tu esi šis koks, koks – tas esi tu. Kādu labumu tu vari atnest, tādu arī koks.

 

Zinu – ja sāp kāja, celis – liek klāt dižskābardi; mugura sāp – bērza tāsi. Koku sveķus izmanto arī koka gleznu pārklājumam.

Pārnesos laikā, kad man ir 18 gadi, un meistars saka, ka vajag iztaisīt izlaiduma darbu. Glezna – kņaza Svjatoslava portrets.

 

14 04 08 05

14 04 08 06

 

Es eju uz meži. Atrodu koku, tā ir liepa. Nometos koka priekšā uz ceļiem un lūdzu viņam palīdzēt man radīt gleznu, koks noliecas pie manis, it kā dotu savu piekrišanu.

Es pats cērtu šo koku. Pats sadalu koku, dēli ņemu no koka vidus, apstrādāju koku, šķīdumu gatavoju no avota ūdens un citronliānas eļļas. Koks ir jācērt noteiktā laikā – kad netek sulas.

Koks tiek pārklāts ar mastiku, tiek uznests zīmējums un grebts ar noasinātu nazi, līdzīgu adāmadatai. Mastika tiek nomazgāta, pēc tam atkal uzlikta un izgrebta.

Pirms darīt kādu darbu, es lūdzu sev atļauju kaut ko izdarīt. Iemiesot savas ieceres. Es esmu Radītājs[4]. Jebkura nodarbe – tā ir radīšana: sasukāt matus – radīšana, apcirpt bārdu vai noskūt – radīšana, pagatavot ēst, ieliet glāzi ūdens – arī radīšana.

Var vienkārši darīt vai var radīt. Kāda pieeja. Ja ielēji ūdeni un izdzēri – viss, aizmirsi. Apliet augu, ziedu vai izdzert, apliet savu ķermeni iekšienē.

Zieds – lai augtu, sniegtu skaistumu, lai visi jūsmotu. Kad tu dzer ūdeni ar jēgu, ar radīšanu, tu radi sevi no iekšienes, remdē slāpes, piepildies ar enerģiju, attīri sevi.

Radīt – tas ir dzīvot. Radīšu ar godbijību, ar pateicību, ka es esmu šeit uz Zemes. Ka es esmu šeit un tagad – tā ir radīšana!

Manas gleznas – tā ir manis daļa, tās iedvesmo mani, dāvā prieku.

divider 3 big 

14 04 08 04

Nataļja Zasjadjko

Tas notika vasarā. Es gatavojos Ziemas Saules svinēšanai, jo man tika solīts, ka tajā dienā es iedegšu rituālo ugunskuru.

Un, lai visiem svētku dalībniekiem tā izskatītos kā Uguns, kas nokāpusi no debesīm (pirmais saules stars, kuru reāli ieraudzīt neizdotos), es tad nu ilgus mēnešus trenējos no savas mežmalas iedegt ugunskuru tajā pakalnā, kur noritēs svētki.

Metiens – neveiksme: es netrāpīju, aizķēru priedi, tā aizdegās. Bet vecmāmiņa mana, ragana[5] (ведунья), slepus vērojot manus mēģinājumus, ar virpuli pasmeļ ūdeni no strauta un pārvieto to pie tās priedes – ugunsgrēks ir nodzēsts! Es arī tā mācos.

Un, lūk, jau ir ziema, visapkārt sniega kupenas, un, ja pēkšņi atkal neveiksme ar uguns lodi – krūms aizdegas vai priede, kuras mūsu apvidū nav saskaitāmas, – es pats pagrābju sniega kupenu, ar virpuli pārvietoju to un uzmetu degošajam krūmam vai kokam.

Pavadonis liek priekšā paskatīties no ķermeņa, kā es to daru. Labprāt piekrītu. Esmu izstiepis labo roku uz priekšu – tā ir tukša, bet uz plaukstas gluži kā dūmo enerģētisks sabiezējums, kas tūlīt, tūlīt pārvērtīsies dzīvā ugunī.

Esmu sakoncentrējies, mana apziņa ir tīra, skaidra, svešu domu nav: esmu koncentrēts uz vienu vienīgu procesu. Es jūtu, kā uz galvvidus nolaižas plūsma, bet no zemes paceļas plūsma pretim.

Kad tās satiekas sirds rajonā, notiek izlāde (gluži kā sērkociņš uzliesmoja un iedegās ugunskurs), un karstums no sirds pa labo roku pārtek plaukstā, kur es jūtu uguns lodes parādīšanos, vizualizējot to.

Enerģisks metiens – lode atraujas no rokas un lido.

Ja vajag tikt galā ar misēkļiem – nodzēst uzliesmojušu koku –, es arī vizualizēju neliela diametra virpuli, pārvietoju to no savas apziņas pie kupenas un ar tā palīdzību pagrābju no kupenas sniegu. Domās, ar skatienu pārnesu to vajadzīgajā punktā, uz mirkli karājos virs tā un uzmetu kupenu kokam, lai nodzēstu ugunsgrēku.

14 04 08 08

Uz jautājumu, kurš man to māca un kā? – atnāk atbilde, ka to visu es iemācījos no savas vecmāmiņas. Viņa kopš pašas bērnības, audzinot mani, pieradināja pie visāda veida “brīnumiem”[6]. Redzu sevi kā bērnu.

Sēžu norā, vēroju tauriņu, kurš sastindzis uz zieda, spārnus sakļāvis. Vecmāmiņa māca, kā rīkoties, lai nenomāktu būtnes gribu un domās pārvietotu šo tauriņu uz noteiktu ziedu. Pēc daudziem mēģinājumiem man sāka izdoties.

Ar laiku es sāku ne tikai vadīt materiālus objektus, bet ar radīt tēlus pats.

Būdams vecāks un glābdamies no savvaļas zvēra, kuru vēl nespēju pieradināt, vizualizēju citu zvēru, kas liek manam vajātājam atkāpties un atstāt mani mierā…

Es dzīvoju kā vientuļnieks ar savu vecmāmiņu-raganu, zāļu sievu, netālu no Priežu Apmetnes. Mana mamma nomira dzemdībās karsonī, vecmāmiņa nespēja viņu glābt, kaut gan daudzām sievietēm palīdzēja tieši bērnu dzemdēšanā.

Tēvs ar laiku atkārtoti nodibināja ģimeni, bet mani pēc vecmāmiņas prasības atdeva viņai audzināšanā kopš paša zīdaiņa vecuma.

Esmu gaidīts tēva jaunajā ģimenē (viņš mums ar vecmāmiņu palīdz), kā arī bieži mēdzu būt apmetnē pie savas tantes – mammas māsas, draudzējos ar viņas bērniem, taču pārsvarā turos malā no cilvēkiem. Ar vecmāmiņu mēs dzīvojam nomaļus, kā vientuļnieki.

Pārtiekam no meža veltēm un tā, ko atnes tie cilvēki, kas griežas pie manas vecmāmiņas pēc palīdzības. Viņa ir iedzimta dziedniece[7] un mani izvēlējusies par savu tradīciju turpinātāju.

Tēvs nosauca mani par Svjatogoru, bet vecmāmiņa bieži sauc par Gorjušku, atceroties savu mirušo meitu – manu māti.

Brīdī, kad to skatos, manī ir jūtams neremdināms spēks un vēlme izpaust savas spējas, kā arī zināma dualitāte, izvēloties savu turpmāko ceļu: dzīvot kā vientuļniekam, kā pie vecmāmiņas, vai arī atgriezties laicīgajā dzīvē – tēvs un tante mani sauc pie sevis.

Rezultātā es izvēlējos pirmo un ar laiku, pēc manas vecmāmiņas aiziešanas, ieņēmu viņas vietu.

 

P.S. Un kā jūs radāt savu dzīvi? Pastāstiet komentāros par saviem jaunrades veidiem.

 

Pētnieciskā grupa “Senā Krievzeme”

 

 ZR

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

 

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 08.04.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/tvorchestvo-na-rusi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3849-lana-culanova-sargataja (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/2-uncategorised/3994-dieviska-transformacija (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4071-kupalo-berna-dveseles-radisana (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3828-nadezda-batalova-alona-starovoitova-savas-realitates-raditaja (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4096-slavu-burvnieces (Tulk. piezīme)

[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3989-jauna-gada-vienkarsie-brinumi (Tulk. piezīme)

[7] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2444-tatjana-zotova-kermena-dziedinasana-caur-celojumiem-uz-pagajusajam-dzivem (Tulk. piezīme)