Лана Чуланова - Как и почему человек забыл своё предназначение
Lana Čulanova - Kā un kāpēc cilvēks ir aizmirsis savu dzīves uzdevumu
Apakšā bija ūdens, bezgalīgs ūdens okeāns. Es apjukumā paskatījos apkārt un ieraudzīju, ka te šur, te tur virs ūdens pacēlās tādas pašas apjukušas dvēseles kā es. Mēs neizpratnē raudzījāmies apkārt, cenšoties saprast notiekošo.
Es mēģinu atcerēties, kā es šeit nonācu, kas es esmu un kāpēc apkārt ir tik daudz ūdens. Atmiņā bija tukšs. Iekšienē bija skanoša un cieši savilkusies tukšuma sajūta. Skaidrs, ka kaut kas ir noticis, es nodomāju un turpināju lēnu kustību augšup.
Kamēr cēlos uz augšu, es uzmanīgu aplūkoju citus, ar dažiem parunājos. Neviens neko neatcerējās un nesaprata. Dīvaini, es nodomāju, būtu tā kā viss jānoskaidro. Sāku meklēt savās sajūtās, jūtās, tur bija kādas aizķeres. Tās palīdzēja atcerēties, ka man ir jābūt kādam mīļam un tuvam.
Kur tad viņi visi ir? Kas ir noticis?
Es apturēju kustību un pamiru aizdomājusies.
Nezinu, cik ilgu laiku es pavadīju tādā stāvoklī, varbūt stundu, varbūt gadu, varbūt simts gadu, bet varbūt arī vairāk, tur nebija laika…
Mani atrada mans vectētiņš, precīzāk, viņa dvēsele. Es viņu uzreiz pazinu, nopriecājos, un viņš veda mani pie mūsu tuviniekiem. Tur bija gan tētis, gan vecmāmiņa, gan mans vīrs. Tagad ir grūti atminēties šos momentus, pārāk daudz visa kā tur bija. Mēģināšu izklāstīt būtību.
Kopīgām pūlēm mums izdevās atjaunot notikušā ainu. Atmiņa bija nodzēsusies visiem un praktiski visa. Mums nācās atjaunot pagātni pa maziem gabaliņiem, tas nebija vienkārši. Mana ģimene, mans loks, izvēlējās atmiņas atjaunošanas ceļu, bet mūsu nebija tik daudz.
Lielākā daļa dvēseļu, izmisušas kaut ko saprast, sāka izdomāt sev kaut ko jaunu, radīt noteikumus, scenārijus. Parādījās tie, kas teica, ka zina, kā labāk. Citi sāka taisni uz vietas būvēt sev telpu darbībai un aizņemtībai, kāds metās iemiesoties dzīvei. Un sāka griezties viss, vērpties, nesties kur kurais.
Bet mēs turpinājām atminēties un atjaunot iepriekšējos notikumus. Pēc zemes mērogiem pagāja daudz gadu, iespējams, tūkstošgades. Pakāpeniski mana atmiņa atjaunojās. Es atcerējos savu dzīvi, kas es biju, kā piedzimu, kur un kā es dzīvoju, es atcerējos visu. Un ar katru jaunu atmiņu kļuva arvien sāpīgāk un sāpīgāk.
Kāpēc viss tā notika? Kur mēs kļūdījāmies? Kā to var izlabot?
Es atkal un atkal ritināju notikumus. Mēs taču zinājām, ka būs katastrofa, mēs zinājām, ka iesim bojā, mēs zinājām, ka kaut kas no atmiņas izdzisīs, un gatavojāmies tam. Katrs no mums savā veidā piedalījās sagatavošanā.
Es nodarbojos ar to, ka domāju un radīju rituālus[2], kuros centos ielikt pēc iespējas vairāk paaudžu zināšanu un vieduma, pieredzes. Vīrieši domāja savus paņēmienus un rituālus, sievietes savus. Katrs no mūsu loka bija iesaistīts. Bet mēs nevarējām pat iedomāties, ka katastrofas mērogi būs tik lieli.
Pats briesmīgākais bija tas, ka praktiski bija nodzēsusies visa atmiņa. Dvēseles neatcerējās, kas viņas ir, ka arī viņas ir radītas. Daudzās gara dzirksts viņās vai nu pavisam bija apdzisusi, vai arī tikko kvēloja. Un arī tā bija aizmirsta. Tā arī neatceroties sevi, savu būtību, daudzas dvēseles iegāja jaunā dzīvē, nolēmušas, ka atradīs tur atbildes pieredzes ceļā.
Un uz Zemes tajā laikā notika daudz kas. Hiperboreja, Atlantīda[3], Lemūrija, civilizācijas parādījās un izzuda, iznīcinot sevi. Pēc viņām parādījās jaunas, un kopā ar tām jauni kari.
Cilvēks, vienreiz sevi aizmirsis, jau vairs nevarēja atcerēties, kas viņš ir patiesībā, kāds ir viņa īstais dzīves uzdevums. Metoties no vienas dzīves otrā, cilvēki arvien tālāk aizgāja no sevis.
Saprotot, ka kaut kas notiek ne tā un viss var būt citādāk, viņi nolēma, ka ir nepilnīgi un vajag nodzīvot pēc iespējas vairāk dzīvju. Lai krātu pieredzi un kļūtu gudrāki un labāki. Dzenoties pēc jaunas pieredzes, radās vēlēšanās ātrāk visu sakrāt, iziet visas pieredzes. Taču katru reizi notika kaut kas jauns, scenāriji mainījās.
Un tad dvēseles nolēma sevi dalīt, lai vienlaikus dzīvotu vairākas dzīves. Taču, palielinoties cilvēku skaitam, vienkāršāk nekļuva. Otrādi, dvēseles daļiņas, aizspēlējušās pieredzes iegūšanā, aizmirsa cita par citu un mulsa.
Gars, izmisis aizklauvēties līdz dvēselei, iekrita guļā, vai arī aizgāja un sāka meklēt sev dzīvi bez dvēseles.
|
Sk. arī Kā es atradu savu Garu[4]. |
Tā sākās lielā dalīšanās visos eksistences līmeņos: tika dalītas pasaules, telpas, dvēseles, tika dalīts viss.
Bet es visu to laiku neiemiesojos, atcerējos sevi, atjaunoju notikumus pirms katastrofas, novēroju, kas notika ar citiem.
Mūsu loka vīrieši pēc tam, kad mēs bijām atjaunojuši vispārējo ainu, sāka iemiesoties, cenšoties vismaz kaut kā ietekmēt notikumus. Taču dzīves “sistēmā” bez pēdām nepagāja. Tā es pazudēju no redzesloka savu vīru, tēti, dēlu, brāļus. Visi tika izmētāti pa bezgalīgo esības un dzīvju telpu.
Tikai vectētiņš vienmēr bija blakus, iemiesojās reti un apzināti, vienmēr izvēloties dzīves mūsu dzimtā un tikai tad, kad viņa zināšanas un viedums bija maksimāli noderīgi un pielietojami.
Tieši pateicoties viņam, es sapratu, ka vajag dzimt savā dzimtā, lai saķertu uz sevis dzīves laikā minimumu svešu programmu un uzstādījumu. Lai būtu maksimāla iespēja izpaust savas spējas, zināšanas, lai senču viedums dzīvē palīdzētu.
Es kopš tiem laikiem dzimu trīsreiz. Pirmo reizi pēc lielās katastrofas es iemiesojās pēc tūkstošgadēm, apmēram pirms 5 000 gadiem, kad sapratu, ka ar savu dzīvi varu nest labumu un līdzsvarot spēku attiecību uz Zemes. Otro reizi es izvēlējos piedzimt Romas impērijas valdīšanas laikā Grieķijā to pašu apsvērumu dēļ.
Ceturto reizi es dzīvoju tagad.
Pašreizējā laikā cilvēkam ir iespēja beidzot pārstāt dalīt sevi un atkal savienot sevi vienoti. Pārstāt vākt pieredžu kolekciju un “dejot uz grābekļiem” no dzīves uz dzīvi. Un atrast no jauna savu būtību, atjaunot veselumu[5] ķermenim, dvēselei, garam. Atminēties sevi kā Cilvēku un savu īsto dzīves uzdevumu apzināties.
Esmu pateicīga sev, savai dvēselei un garam par viedumu un izturību. Tāpēc ka bija ļoti grūti neiejaukties, neiesaistīties notikumos, nemesties dzīvē ar vēlmi palīdzēt, upurējot sevi. Pat ar divām dzīvēm man pietika, lai zaudētu daudzas savas spējas,
Taču es ne velti toreiz tik ilgi atjaunoju atmiņu[6], tur iekšienē ir atbildes, un es tagad, dzīvē, mācos to izmantot, atvērt, atšifrēt toreiz mūsu izdomātos rituālus un vilkt ārā no tiem zināšanas. Es zinu, ka man tas ir pieejams un šo to es varu palīdzēt atcerēties arī citiem.
Es ticu, ka cilvēks var atminēties sevi īsto, apzināties, izlabot kļūdas, izdarīt pareizus secinājumus un, visbeidzot, sāks Dzīvot, nevis vāks pieredzes un ies cauri pieredzēm.
P.S. Dārgo lasītāj, un ko tu dari savas dvēseles un gara atjaunošanai? Uzraksti komentāros.
 |
Reinkarnacionikas trenere, praktizējoša parapsiholoģe, dziedniece |
Pievienots 12.11.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-i-pochemu-chelovek-zabyl-svoyo-prednaznachenie/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3852-lana-culanova-ka-atrast-savu-zvaigzni (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4071-kupalo-berna-dveseles-radisana (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4050-atlantidas-jaunrade-pagatnes-un-tagadnes-saikne (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4019-ka-es-atradu-savu-garu (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3842-nadezda-batalova-ka-atgriezt-veselumu-dveselei (Tulk. piezīme)
[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4033-kapec-nepieciesams-atjaunot-ieprieksejo-dzivju-atminu (Tulk. piezīme)