Алёна Попова - История о событиях прошлого, которые еще не наступили

Aļona Popova - Stāsts par pagātnes notikumiem, kuri vēl nav pienākuši

Šo stāstu es uzrakstīju 2016. gada decembrī pēc kārtējās praktiskās grupveida nodarbības Māra Drešmaņa Reinkarnacionikas Institūta bāzes kursā.

Par sižeta pamatu tika ņemtas atmiņas no cita mana iemiesojuma. Es saku “cita”, nevis “pagātnes”, jo šis iemiesojums jau priekš manis bija, bet tas vēl nav Zemes vēsturē.

Šis laiks vēl nav pienācis, un pilnīgi iespējams, ka pienāks ne mūsu laika notikumu līnijā, bet paralēlā. Jo līnijas taču ir bez skaita, dinamiskas, ar noslieci daudzkārt krustoties, saplūst un izšķirties.

Bet nav svarīgi, vai tas pienāks mūsu līnijā vai jebkādā citā, blakus ejošā, faktiski tas jau ir noticis. Un, ja reiz tas ir noticis, tad vairs nevar būt, ka tas neparādīsies nevienā notikumu līnijā.

Grūti droši vien tā uzreiz izprast, bet domāju, ka jūs spēsiet tikt ar to skaidrībā patstāvīgi. Pēc šīs pieredzes es vairs nesaucu savus iemiesojumus par pagātnes laika līniju relativitātes dēļ.

Tātad darbība notika ASV dienvidu štatu un Meksikas teritorijā.

Dīvainās perturbācijas

Tas notiek netālu no Kolorādo upes grīvas, neatceros, kurā gadā, taču uz to laiku starpvalstu robežu vairs nav, teritoriju nosaukumi nozīmē tikai vēsturiskos nosaukumus un ne vairāk.

Es stāvu uz neliela betonēta laukumiņa blakus savam personālajam lidaparātam, kurš līdzīgs nelielai baltai mirdzošai pludlīniju lidmašīniņai.

Es nevaru atcerēties tā nosaukumu un aprakstīt darbības principu, bet tas nav tik svarīgi. Tā ir dienesta lidmašīniņa, strādā uz kaut kādiem viļņiem. Lido ātri un bez trokšņa.

Esmu jauns vīrietis, mazliet pāri 30, skaists, melnīgsnējs, pēc sejas vaibstiem līdzīgs indiānim, bet ar gaišiem gariem matiem.

Esmu ģērbies kostīmā, kas līdzīgs sacīkšu braucēja kostīmam, uz rokām un jostas kaut kādas ierīces un sīkrīki.  Mani sauc Migels. Rokās man ir ierīce ar sensora ekrānu.

Aiz muguras superātrgaitas trase, kur traucas kapsulas, kas darbojas uz tiem pašiem viļņiem, aiz tās nelieli brikšņi un ir redzams okeāns (jūra, līcis?). Es zinu, ka nedaudz tālāk jūrā ietek Kolorādo upe.

Vēl ir diena, saule spīd priekšā pa kreisi, manā priekšā tuksnesis (stepe) ar retiem krūmiem, blakus sulīgs marihuānas krūms ar nozilējušām lapām, vietām redzams sens pamests betona ceļš, to gandrīz visu klāj zeme un zāle.

Nejūtos pats savā ādā, esmu stipri sarūgtināts. Ieeju sevī vārda tiešā nozīmē un saprotu, ka lieliski lamājos kā meksikānis, dusmojos un bakstu ar pirkstu pogas uz ekrāna. Es nevaru ieslēgt translatoru lidmašīnā, kaut kāda kļūme.

Pēdējā laikā tehnika un iekārtas bieži bez iemesla un spontāni bojājas. Zinātnieki pēta šo fenomenu, taču pagaidām nav noskaidrojuši specifisko, spontāno magnētisko (?) perturbāciju dabu.

Es ierados šeit, lai noskatītos hologrāfisku translāciju: senu vēsturisku notikumu projekciju, tie risinājušies šajā vietā un bijuši saistīti ar Amerikas pamatiedzīvotājiem – maniem senčiem.

Pēc ģimenes nostāstiem viņi bija no šamaņu dzimtas (tie ir senie parapsihologi, kuru profesionālās spējas tika pārmantotas caur iedzimtību).

Tam būtu jābūt tā, it kā sen pagājuši notikumi atdzīvojas šajā vietā un es it kā dzīvā veidā tos vēroju un varu staigāt starp šiem tēliem.

Tā nav ne filma, ne rekonstrukcija. Jaunākās tehnoloģijas ļauj izmantot telpas ēterisko atmiņu ar speciālu antenu palīdzību un hologrāfiski attēlot jebkura laika jebkurus notikumus jebkurā vietā.

Tas ir sava veida ceļojums uz pagātni.

Es noņēmos līdz vakaram un nespēju noskaņot ierīci. Sarūgtināts es apsēdos tieši uz laukumiņa blakus lidmašīniņai lotosa pozā un izmetu visu no galvas.

Es vienkārši sāku izbaudīt rietošo sarkano, milzīgo, ugunīgo dienvidu sauli. Es jūsmoju par šo skatu un iztēlojos, kā tālie puskailie senči, tāpat sēžot uz zemes, pīpēja marihuānu, dziedāja dziesmas un baudīja saulrietu un ugunīgās debesis.

Es iegāju transa stāvoklī, un senatnes tēli atdzīvojās mana skatiena priekšā. Es sasaistījos ar ēterisko atmiņu pats, bez ierīcēm.

Tēli bija puscaurspīdīgi, mirgojoši, nāca traucējumi, taču es redzēju cilvēkus, redzēju viņu mitekļus, redzēju, kā viņi sapulcējās saulrieta laikā, apsēdās ar seju pret rietošo sauli un sāka dziedāt.

Daži uzdeva ritmu ar bungām, dega ugunskurs, dzirksteles lidoja augšup un saplūda ar ugunīgajām debesīm, viņi ritmiski šūpojās.

Tā bija īsta senā maģija… Man bija prieks, tomēr vienalga es nožēloju, ka nevarēju noskaņot translatoru un paskatīties uz to visā krāšņumā.

Mans darbs

Man šajā dienā bija brīvdiena, es taisījos pie ģimenes uz Meksiku, taču translatora bojājuma dēļ biju novēlojies un nolēmu pārnakšņot darbā objektu vadības un tehniskā nodrošinājuma centrā.

Tas ir ļoti svarīgs un nepieciešams centrs valstij un visiem cilvēkiem, lai nodrošinātu radara tipa iekārtas, kas izvietotas visās valstīs.

Tas vada visus tehniskos procesus: transportu, satiksmi, navigāciju, informēšanu, sakarus, pavadoņus un vispār visu, ar ko dzīvo mūsu civilizācija.

Katrs darbinieks atbild par noteiktu iecirkni, kurā ir vairāki objekti (3-4), taču ekstra gadījumos var tikt izsaukts uz jebkuru objektu.

Es pārlaidu nakti speciālā istabā dežurantiem, tur bija relaksējošā gulta-kapsula, līdzīga horizontālam solārijam. Iegulies tajā, un tur ir ļoti mīksts piepildītājs: tu esi it kā bezsvarā, maigs siltums, rozā gaisma un atjaunojošs starojums.

Dažu stundu laikā organisms atveseļojas un pilnīgi atjaunojas. Šī kapsula vajadzīga ārpuskārtas nakts dežūru un paaugstinātu slodžu gadījumos.

Darbs – manas mājas, man patīk šī vieta, es tur jūtos kā pie sevis virtuvē. No rīta atnāca mans kolēģis – Marko Filipo, pajautāja: “Kā brīvdiena?” Es viņam pastāstīju par vakardienas gadījumu un liku priekšā kādu reizi uzpīpēt marihuānu kā mūsu senči.

Marko Filipo, kaut arī ir mans draugs, taču garlaicīgs tips, pārāk nopietns un pareizs. Viņš ir 10 gadus par mani vecāks, brunets ar augstu kailu pieri un cirtainiem matiem apkārt.

Protams, ka viņš noraidīja manu priekšlikumu, pateica, ka visu nakti bijis objektā, ir noguris un – lai es laižos uz mājām un nemuļķojos, bet viņam laiks līst kapsulā. Es novēlēju viņam jaukus sapņus, iesēdos savā lidmašīnā un devos pie ģimenes.

Mana mīlestība

Roza Marija (sieva) un Matiass (dēls) jau gaidīja mani. Es piezemējos uz lauka netālu no viņu (jeb manas) mājas.

Roza – ļoti labestīga un skaista sieviete, eiropeiska tipa ar gaišzilām acīm, viņa izstaro iekšēju gaismu un siltumu, viņa ir mana radniecīgā dvēsele.

Pēc profesijas viņa ir bērnu psiholoģe, strādā galvenokārt pa halo-savienojumu. Matiasam tajā laikā bija 10 gadi, viņš, tāpat kā es, bija gaišmatis, bet ļoti iededzis, viņš ir līdzīgs man visā, un man tas ļoti patīk. Es zinu, ka viņš ies manās pēdās.

Es skatos uz Rozu Mariju un uz rožu krūmu blakus mājai un smaidu. Marijas šķirnes rožu krūms, man tas šķiet kalambūrs.

Es priecājos viņu redzēt, viņa ir man dārga, taču manis, mana darba dēļ mēs esam attālinājušies un kļuvuši gandrīz sveši. Es gribu viņu atgriezt un visu atjaunot, taču neesmu gatavs mainīt darbu. Es nevaru dzīvot bez Rozas un nevaru dzīvot bez sava darba.

Roza Marija sapratīs, bet darbs nesapratīs. Dēls man rāda, kā viņš no pults veikli vada manas dienesta lidmašīnas samazinātu kopiju. Es lepojos ar viņu.

Viņš ies sākumā lidotāju skolā, bet pēc tam, iespējams, izmācīsies par inženieri, ja vēl arvien to vēlēsies. Un ja nu pēkšņi pārdomās un nolems kļūt par astronautu, piemēram. Mēs ar viņu dodamies pie kokiem – skatīties, kā lidmašīna manevrē.

Es pavadīju ar viņu visu dienu. Paliku nakšņot. Nevarēju aizmigt: pārdomāju, ko teikt Rozai, kā to izdarīt, kā man viņai atzīties mīlestībā. Kā man likt priekšā sākt visu no jauna? Viņa sapratīs?

Doma par to, ka es aiziešu no darba, iedvesa manī šausmas un paniku. Sirds plīsa pušu. Un te mani izsauca. Mēs runājām trijatā: Marko Filipo, Luiss Fernando un es.

Luiss Fernando – vecākais inženieris un mans draugs, viņš dežurēja bāzē un paziņoja par avāriju Marko objektā, taču Marko bija tālu, bet es tuvāk par visiem. Nācās lidot. Atkal es aizbēgu uz darbu. Es atstāju balss paziņojumu Rozai un Matiasam.

Noņēmos visu nakti, kaut kādas dīvainas magnētiskā lauka perturbācijas bija nokāvušas programmu un iekārtu. No rīta, noguris, es atlidoju uz bāzi un uzreiz ielīdu kapsulā.

Sapnis no pagātnes un “Heirēka!”

Kapsulā es redzēju sapni, ka esmu sieviete ap gadiem 30-35, Aļona vārdā, sēžu necilā guļamistabā, atspiedusies pret milzīgu plīša lāci. Pie sienas karājas pītas meksikāņu mandalas, akvarelis un sens spirta termometrs.

Tas ir apmēram pirms diviem gadsimtiem, patiešām, spriežot pēc lāča un spirta termometra pie sienas. Esmu tiešsaistes nodarbībā par reinkarnācijām. Tā ir Krievija, blakus Maskavai. Valoda – krievu, bet es visu saprotu. Pasniedzēja ved studentu grupu iegremdējumā.

Es dzirdu viņas balsi dīvainās milzīgās austiņās: “Iztēlojies, ka tu brauc vilcienā un katrā nākamā tā pietura – tas ir kārtējais iemiesojums…”

Es izkāpu no vilciena mazliet vēlāk, nekā gribēju sākumā. Tajā vietā, kur vakar piezemējos, lai skatītos translāciju.

Ak, dievi! Ātrgaitas trases aiz muguras nav! Betona laukumiņa nav! Visur izdegusi zāle un reti marihuānas krūmi. Tālumā okeāns, aiz kupliem kokiem. Esmu šausmās!

Pie manis skrien milzīga spalvaina cilvēkveidīga vīriešu dzimuma būtne, divas reizes garāka par mani. Tas ir pus-cilvēks vai pus-pērtiķis. Viņš metas virsū manai lidmašīnai un lauž uztveršanas-raidīšanas ierīci!

Viņš neredz mani ne fizisko, ne guļošo, ne sievieti. Viņš ir nikns, antena viņu ar kaut ko ļoti kaitina. Viņš to salauza! Atskatījās un aizskrēja uz okeāna pusi. Es izdzirdēju kaut kādu dunoņu.

Ātrgaitas trase, kuras sākumā nebija, kļuva puscaurspīdīga un mirgojoša. Te parādījās ar traucējumiem, te pazuda, turklāt to pavadīja dunoņa un brīkšķi. Tālumā es ieraudzīju veselu baru milzīgu pus-cilvēku ar nūjām, skrienot uz trasi. Kādos laikos vēl tas notiek???

Es, šķiet, esmu sapratis, kas tās par aparatūras kļūmēm un kas tās par dīvainām magnētiskām perturbācijām. Translācijas! Heirēka! Es zinu, kā to vajag pētīt! Mana mamma man palīdzēs, viņa ir parapsiholoģe, reinkarnacioniste.

Es pamodos un sāku ātri ģērbties, man stāvēja priekšā sākumā apmeklēt mammu, bet pēc tam zinātnisko bāzi un aizklauvēties līdz viņiem. Ceru, ka visu vēl var labot.

P.S. Patiesībā bija mazliet savādāk. Es, Aļona, kad nonācu pagātnē, ieraudzīju lidmašīniņu, zāli, brikšņus, okeānu un varenu spalvainu pus-cilvēku, kurš rēc un lauž ierīci uz lidmašīniņas.

Trases nebija, bija mirgoņa. Sākās traucējumi, un es ieraudzīju jau sevi, Migelu, kurš niknojas, bakstot translatora sensora pultī. Aiz muguras traucās kapsulas pa trasi un bija redzams okeāns…

Pateicība

Pateicos par šī stāsta ideju, kā arī kopumā par ideju rakstīt stāstus un publicēt tos žurnālā “Reinkarnacioloģija” Natālijai Ševjakovai (Наталья Шевякова) – reinkarnacioloģijas bāzes kursa kapteinei, Marinai Voroncovai (Марина Воронцова) – 16. plūsmas 1. kursa studentei, visiem grupas 16.0.9.5 (9. plūsma, 2016. gada decembris) dalībniekiem, kā arī visai komandai un Reinkarnacioloģijas Institūta vadītājam Mārim Drešmanim.

P.S. Dalieties komentāros, kas jums patika stāstā. Vai jums ir bijusi līdzīga pieredze?

Aļona Popova   magicspheres.ru/   Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente, ezotēriķe, pēc gara esmu pētniece un eksperimentētāja. Interesējos par cilvēka apziņas evolūcijas jautājumiem, garīgās evolūcijas jautājumiem, pasaules-ēkas noslēpumiem un visuma mēroga procesiem, piedalos un esmu ieinteresēta eksperimentā uz planētas Zeme, vēlos ienest lielāku ieguldījumu apziņas evolūcijā.

Pievienots 28.03.2017.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/uvidet-proshloe/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3843-nadezda-batalova-paralelas-dzives-mits-vai-realitate (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3977-alona-popova-kads-var-but-cilveks-celojums-senatne-pec-atbildes (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3781-alla-sirko-radniecigas-dveseles-attiecibas-muzibas-garuma (Tulk. piezīme)