Алёна Попова - Каким может быть человек? Путешествие в древность за ответом

Aļona Popova - Kāds var būt cilvēks? Ceļojums senatnē pēc atbildes

17 01 26 01

Ar ko sākas izaugsme?

Ar ko sākas meklējumi?

Ar ko sākas jautājums?

Ar ko sākas slāpes?

Ar ko sākas vajadzība?

Kur ir beigu punkts, un kas aiz tā? Vai šeit sākās bezgalīgais ceļojums, vai aiz daudzām, daudzām pasaulēm pirms tam?

Lūk, ar ko tas sākās šeit, uz Zemes, vienā atsevišķā gadījumā. Stāsts par dzīves uzdevuma meklējumiem un par to, kā senatnē slāvi dzīvoja.

 

Pagānu templis un dievi

Tas esmu es savā burvīgajā ķermenī, jauns puisis četrpadsmit gados, pilns spēku un alkstošs atbilžu.

Es redzu savā priekšā kokā izgrieztu dievības masku, ir tumšs. Tā nav maska, bet elks, stabs, kurā izgriezta šī seja, tā ir labestīga, vieda, ar bārdu, tā ir dzimtas dievība.

Es templī (Капище) naktī, vasarā, esmu pavisam viens. Zvaigžņu nav, debesis klāj mākoņi.

Esmu parastā pelēkā kreklā un platās brūnās biksēs ar jostu, galvu sedz tumši blondi mati, apsieti ar prievīti-amuletu, ūsu un bārdas vēl nav, acis lielas brūnas, diezgan spēcīga miesas būve, neliels augums, nav saprotams, kā apauts.

Esmu atnācis šurp slepus, pēc iekšējā aicinājuma, lai uzzinātu no dievības savu dzīves uzdevumu un īsteno mērķi, mani tas ļoti satrauc un ne tikai tas, jau sen.

 

Sk. arī Kāpēc cilvēks ir aizmirsis savu dzīves uzdevumu.[1]

 

Es stāvu un skatos uz dievību, un pats nezinu, kā ar viņu personiski sazināties, taču saprotu, ka nekādi rituāli nav vajadzīgi, man vajag kaut kā īpaši no iekšienes griezties pie viņas, lai viņa saprastu un palīdzētu ar atbildi.

17 01 26 02

Es jūtu savu ārkārtīgo godīgumu, atklātību un labestību. Es – ļoti labestīgs, godīgs, patiess un naivs puisis, pilnīgi atklāts un vienkāršs, manas domas ir ļoti sakārtotas, skaidras un tiešas.

Ja es domāju, tad es to arī jūtu un esmu pārliecināts – ja es jautāju – tad es esmu sava jautājuma izpausme, esmu ārkārtīgi tīrs sirdī un domās. Manī nav ne piliena greizuma, tas ir apbrīnojami (tagad šajā dzīvē 21. gadsimtā tādus cilvēkus es neesmu sastapusi).

Es staigāju apkārt elkam, piesēžu uz baļķiem – akurāti saliktiem un aptēstiem koku stumbriem, kas it kā stari iziet no tempļa centra, kur stāv elks. Atbildes joprojām nav. Kādai tai jābūt?

Esmu novērsies no sava jautājuma un domāju: “Vai dievība pastāv, vai arī cilvēkiem vienkārši vajag ticēt tam, ka viņa ir? Varbūt ir nevis dievība, bet kaut kas cits? Un templim, elkam un visiem šiem rituāliem nav nozīmes?

Un vai Saule ir dievība, un vai viņai ir saprāts? Vai arī viņa ir augstu debesīs, pa naktīm guļ, pa dienu ir nomodā, dzīvo, priecājas un nedomā par cilvēkiem, zvēriem un zālaugiem? Un mūsu dzimta? Varbūt dzimtas spēks nav ne elkā, ne mirušajos, bet mūsos, dzīvajos?

Es neticu tam, ka dzīve vajadzīga, lai dzīvotu pēc cilvēku noteikumiem un darītu visu, kā pienākas: zvejotu, medītu, sēņotu, koptu dzīvniekus (ganītu viņus, mazgātu, barotu, nokoptu pēc viņiem), apprecētos, dzemdētu bērnus, dzīvotu, kā visi dzīvo no laika gala, vienādi.

Varbūt dzīvot vajag, lai vairāk zinātu? Es negribu tā, es gribu zināt, saprast un redzēt vairāk, mani interesē vairāk, nekā pienākas. Jūtu, ka labi tas nebeigsies priekš manis.”

Un te tumsa sabiezēja, apkārtējais mežs sāka iegūt draudīgas iezīmes. Sāka pūst vējš, salidoja krauķi un sasēdās uz kokiem ap templi, man kļuva trauksmaini un baisi.

“Es tiku padomājis tumšu domu, un mežs man to parādīja? Vai arī… tā ir zīme?” Te man kļuva pavisam slikti, un es sapratu, ka jautājums ir uzdots nelaikā vai nepareizi.

Es pārbijos, ka pēkšņi ar savām domām esmu sadusmojis Dievus. Ātri devos uz māju pusi. Man pat šķita, ka dzirdu, kā māte sauc mani no pārupes “Mirsei!”

Mani sauc Mirseis, valoda – slāvu, es domāju gandrīz krieviski, bet tomēr citādi, vārdu jēga un izruna ir citāda.

Šī vieta atrodas blakus Okas pietekai (pati Oka ir ļoti tālu), mūsu apmetne ir jauna.

No pietekas vienas puses – mūsu apmetne, no otras, pāri tiltam – mežs un lielais pagānu templis (tas pēc struktūras nemaz nav līdzīgs tiem, kas aprakstīti mācību grāmatās un enciklopēdijās par slāvu vēsturi).

 

Jauna diena

Aizmigu un pamodos istabā, savā gultā blakus krāsnij, saules stari sitās acīs, patīkami smaržoja pēc siena un maizes, bija tik patīkami, es izstaipījos. Atcerējos, ka vecākais brālis visu nakti ar jauno sievu smējās, domāja, ka nav dzirdams.

Viņš uz manu neapmierinātību ar humoru teica, ka es apprecēšos un tāpat naktī smiešos. Mani tāda perspektīva ne pārāk iepriecināja.

17 01 26 03

Kaut kur blakus, no krāsns otras puses, dziedāja māsa, viņa gatavoja ēst, bet vecāki jau bija aizgājuši darbos. Es atcerējos, ka man jāsteidzas uz zveju, ka mani gaida biedri.

Vakardienas domu vairs nebija, viss bija pagājis kā dīvains sapnis, atlaida, atviegloja, kļuva, kā agrāk. Taču es nezināju, ka tas atkal uzbrāzīsies un vēl spēcīgāk, ka agri vai vēlu man nāksies ar to kaut ko darīt, un es nezināju, ko tieši un kā.

 

Aicinājums

Un tas uzbrāzās un uzbrāzās vēl ne reizi vien, bija zīmes, bija apskaidrības, bija atbilžu meklējumi, bija skumjas un nepārvarama spēka aicinājums manā iekšienē, es sākumā pat domāju, ka saprātu zaudēju.

Pienāca jauna vasara. Vairs es nevarēju noslēpt savus pārdzīvojumus, izšķīros un, stipri uztraucoties, tomēr izstāstīju saviem vecākiem par to. Viņi bija apstulbuši, viņi nebija domājuši, ka mūsu ģimenei gadīsies tāds gods.

Viņi aizveda mani pie vectētiņa, un viņš man pastāstīja, ko tas viss nozīmē, ko man tagad vajag darīt un ar ko nāksies sadurties.

Man stāvēja priekšā atkal vienam pavadīt nakti pagānu templī saskaņā ar visām pienācīgajām tradīcijām, prasot Dieviem par manu dzīves uzdevumu un lūdzot no viņiem zīmi, bet tagad jau ar vectētiņa svētību.

Un, ja Dievi dos man viennozīmīgu atbildi un zīmi, tad no tās dienas man ir jāapmetas uz dzīvi mežā un jāmācās pie dievībām un zemes gariem, kokiem, zālaugiem, vēja, ūdens, debesīm, meža, zvēriem viedums, pēc tam es kļūšu burvis (ведун). Ja nedos, tad jāatnāk vēlāk.

No vienas puses, ģimenes locekļi bija apmulsuši un satraukti, bet, no otras puses, bija priecīgi par tādu notikumu pavērsienu. Viņi apsolīja man palīdzēt uzbūvēt mitekli mežā.

Kad es kļuvu vēl gadu vecāks, es saņēmu templī atbildi un zīmi, es aizgāju no ciema un apmetos mežā, upes otrā krastā, aiz tempļa.

Saule mācīja mani, mežs un tā iedzīvotāji mācīja mani, stihijas mācīja mani, klusums manā prātā mācīja mani, bet ne uzreiz man izdevās dzirdēt vieduma balsi, tam bija nepieciešams laiks.

17 01 26 04

Rezultātā es kļuvu par burvi, es apguvu daudzas zināšanas un prasmes, tas bija mans aicinājums, mana dvēsele gavilēja.

Cilvēki mani cienīja un nāca pie manis, lai izskaidrotu viņus satraucošos jautājumus, un pēc ārstēšanas, es ar nebijušu labestību un neviltotību attiecos pret cilvēkiem, taču vairs nedomāju par dzīvi cilvēku vidū.

Es biju atradis atbildes uz saviem jautājumiem, un vairs nebija neviena jautājuma, uz kuru es nesaņemtu atbildi. Es biju laimīgs un harmonisks, es biju iemantojis sevi.

 

Traģiskā bojāeja un atgriešanās mājās

Es gāju bojā jauns, man vēl trīsdesmit nebija. Mani cietsirdīgi nogalināja iebrucēji-mežoņi, pēkšņi agrā rītā izbrāzušies no meža, pārsteidzot mani, kad es mežmalā meditēju.

Viņi runāja nesaprotamā valodā un nebija no slāvu cilts. Viņi mani upurēja saviem dieviem, izgrieza sirdi, un viņu burvis apēda to cerībā saņemt manu spēku.

Viņam nebija nojausmas, ka spēks nemaz nav šajā sirdī, viņš nezināja, ka šī sirds tikai sūknē asinis. Man bija ļoti sērīgi tā iet bojā, tas nebija manis ieplānots, bet tāda ir dzīve, un to nākas pieņemt.

Viņi pielaida uguni manam miteklim, templim un apmetnei. Daļa iedzīvotāju aizgāja bojā. Es pavisam neilgi pakavējos pie ķermeņa, lai apraudātu to. Naida pret maniem slepkavām nebija, tikai rūgta nožēla. Es to uztvēru kā stihisku nelaimi, kā šīs pasaules dekorāciju un bēdīgo daļu.

Mani sāka ātri vilkt augšup, es kļuvu milzīgs, lielāks par debesīm un pazudu no Zemes.

17 01 26 05

Momentāni nonācu pie “durvīm”, tur bija visi draugi karnevāla maskās, es it kā būtu svētkos nonācis. Viņi apkampa mani un jokoja, tina iekšā apžilbinošā zelta gaismā.

 

Sk. arī Dvēseles pārejas etapi pēc nāves.[2]

 

Pēc tam viņi visi kopā ievadīja mani apžilbinošā un visu sadedzinošā baltā gaismā, kur es zaudēju cilvēka izskatu un kļuvu tīrs un brīvs.

Pēc tam no tās es devos uz savu personisko tumsu, es to bezgalīgi vilku sev priekšā tunelī un it kā lidoju pa to uz priekšu, es tādā veidā atjaunoju sevi, cik iespējams.

Es biju maza sudrabota uguntiņa-zvaigznīte ar maigi zeltainu punktu vidū. Koridors beidzās, un galā bija mana melnā zāle, tur karājās īstā es – liela, spēcīga, spoža zvaigzne salīdzinājumā ar tikko ieradušos.

Zālē bija “augsta dunoņa”, tā ir kā sava veida dezinfekcija ar “ultravioletu”. Zāles logā mirdzēja visuma okeāna varavīkšņainā gaisma. Es piepeldēju pie loga, un šī gaisma sāka “kutināt” mani un iespiesties manī, es kļuvu spožāks.

Es – lielā zvaigzne paņēmu sevi mazo rokās, un es – mazā – izšķīdu sevī lielajā, tagad es kļuvu konkrēti arī jaunais filozofs Mirseis, esmu apmierināta ar viņu sevī un ar sevi viņa personā uz Zemes, tā ir neatņemama manis daļa, un es ar viņu lepojos.

Viņš saplūda ar mani ne līdz galam izdziedināts, bet es nevarēju viņu nepieņemt, es uzskatīju par labāku pieņemt traumas un izdziedināt tās sevī, tas ir efektīvāk priekš manis. Manī kļuva vairāk “zilās” gaismas vai gaišzilā kļuva tumšāka, pacelšanās sajūta, esmu paplašinājusies.

Un, lūk, esmu šeit, sarunājos ar vēl vienu sevis daļu. O, es “dzirdu”, kā draugi mani sauc uz kādiem kostīmu svētkiem. Es būšu tajos lidojošs pūķis. Man laiks pieņemt jaunu izskatu un peldēt pie viņiem, paliekam sakaros.

 

Atbilde

Ar ko sākas izaugsme? Ar jautājuma meklējumiem.

Ar ko sākas meklējumi? Ar jautājumu.

Ar ko sākas jautājums? Ar slāpēm zināt.

Ar ko sākas slāpes? Ar vajadzību.

Ar ko sākas vajadzība? No paša sākuma, daudzu, daudzu pasauļu attālumā no šejienes.

Kur ir beigu punkts, un kas aiz tā? Beigu punkts ir šeit, bet aiz tā jauns jautājums.

17 01 26 06

Kāds var būt cilvēks, kurš dzīvo uz Zemes? Piemēram, tāds, kā Mirseis.

Apbrīnojami, cik tīra un labestīga var būt cilvēka sirds, cik patiesi var būt viņa nodomi!

Cik vienkāršas, tiešas, tīras un labestīgas var būt attiecības starp cilvēkiem! Cik dabiska var būt cilvēka labestība!

Cik tiešas un vienkāršas var būt domas!

Cik viegli var būt pieejams svētais klusums cilvēka saprātā!

Cik nesatricināma var būt uzticēšanās sev un apkārtējai pasaulei, tīra un neizkropļota notikumu uztvere, cik viegli pieejamas var būt atbildes uz jautājumiem!

Cik tuvs var būt dievišķais viedums! Cik stipri mums var tā pašlaik pietrūkt… Apbrīnojami, taču mēs, cilvēki, varam to atminēties un atnest šurp, uz Zemi.

 

P.S. Kādi jautājumi jums liek meklēt dzīves viedumu?

 

 Alona Popova

Aļona Popova

 

magicspheres.ru/

 

Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente, ezotēriķe, pēc gara esmu pētniece un eksperimentētāja. Interesējos par cilvēka apziņas evolūcijas jautājumiem, garīgās evolūcijas jautājumiem, pasaules-ēkas noslēpumiem un visuma mēroga procesiem, piedalos un esmu ieinteresēta eksperimentā uz planētas Zeme, vēlos ienest lielāku ieguldījumu apziņas evolūcijā.

 

Pievienots 26.01.2017.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-v-drevnosti-slavyane-zhili/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3853-lana-culanova-ka-un-kapec-cilveks-ir-aizmirsis-savu-dzives-uzdevumu (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-zlotnikova/11-dazadi/679-parejas-10-etapi-dveseles-neaizmirstamais-celojums-pec-naves (Tulk. piezīme)