Взрослым необходимо вспомнить детство, чтобы быть счастливыми
Pieaugušajiem nepieciešams atcerēties bērnību, lai viņi būtu laimīgi
Vai jūs labi atceraties sevi kā bērnu?
Vai viegli izdodas atmodināt atmiņā to, kas ir sen aizmirsts?
Izrādās, ka katrs no mums, pieaugušajiem, var ne tikai atcerēties bērnību, bet arī izmantot šī atmiņas par labu savai pašreizējai dzīvei.
Daudzi gribētu atkal atgriezties savā agrīnajā bērnībā[1], izdzīvot sajūtas un jūtas, to, kādām acīm bērns lūkojas uz pasauli. Taču visbiežāk zināšanas par šo periodu ir ierobežotas ar to, ko stāsta māmiņa un tētis, vecmāmiņas, vectētiņi un visi tie cilvēki, kuri bija blakus.
Tie ir citu stāsti, bet ne mūsu pašu atmiņas.
Protams, jautājums, kāpēc mēs neatceramies savu agrīno bērnību, interesē arī zinātnes pārstāvjus:
- Zigmunds Freids savā laikā nosauca šo parādību par “infantilo amnēziju”.
- Psihoanalītiķi uzskata, ka tas – dažu domu un pieredžu apspiešanas rezultāts.
- Kognitīvās psiholoģijas pārstāvji apgalvo, ka runas attīstība padara atmiņas agrīnos blokus nepieejamus.
- Neiropsihologi apgalvo, ka ilglaicīgās atmiņas darbības mehānismi var būt nepietiekami attīstīti pirmajos dzīves gados.
Kādu labumu var gūt no bērnības atmiņām
1. Atrast prieku bērnībā, kuru uzskatīji par nelaimīgu
Dažiem cilvēkiem veidojas vispārīgs iespaids, ka viņu bērnība bija grūta, smaga un tajā bija maz mīlestības. Tāda sajūta nospiež pieaugušu cilvēku, grauž kaut kur iekšienē, atņem atbalstu.
Itin bieži mēs īpaši spilgti atceramies tieši negatīvos momentus:
- pārestības,
- uzmanības trūkumu,
- nesapratni no pieaugušo puses,
- smīnus,
- varbūt arī nopietnākas traumas.
Kaut arī priecīgi un laimīgi pārdzīvojumi ir bijuši katram cilvēkam. Kad mēs ejam savas atmiņas dziļumā un atrodam pozitīvi lādētas atmiņas, tad izrādās, ka viss bija ne tik slikti. Cilvēks reizēm pilnīgi maina savas pagātnes uztveri un attieksmi pret to.
2. Mīlestība, kas saņemta mazuļa vecumā no vecākiem un tuviniekiem, piepilda ar spēku un pārliecību mirklī tagad
Tie ir brīži, kur jūs jūtat, ka jūs mīl. Satriecoši pilnas ar resursiem izrādās atmiņas, ka māmiņa tur uz rokām zīdaini, kad baro ar krūti, jūsmo par viņu.
Tieši šajos mirkļos jūs varat sajust, atcerēties to beznosacījuma mīlestību, ar kuru viņa piepilda jūs, pilnīgo pieņemšanu, gādību un maigumu.
Reizēm uzpeld atmiņas, kā gaidīja visa ģimene, ar kādu nepacietību un mīlestību jūs sagaidīja no dzemdību nama, kā visi jūsmoja par jums. Tas piešķir spēkus un pārliecību cilvēkam pašreizējā brīdī.
3. Atgriežas bērna sajūsmojošā un atvērtā pasaules uztvere
Pēc zinātnieku vērojumiem, pats spēcīgākais stimuls apziņas attīstībai ir izbrīns. Tas visbiežāk cilvēkam izzūd līdz ar socializāciju. Atceroties bērnību, jūs pieskaraties bērna uztverei:
- viņa atvērtībai pasaulei,
- tieksmei izzināt,
- zinātkārei attiecībā pret lietām.
Zinātkāre ir tik ierasta un saprotama pieaugušajiem, taču izraisa trīsas un sajūsmu bērnam.
No izbrīna ieplešas actiņas, atveras mutīte “Ak!”, un, lūk, rociņas jau pašas tiecas pie kaut kā jauna, neizzināta. Tīra prieka momenti, kad jūs saņemat ilggaidīto dāvanu dzimšanas dienā.
Vai sen jūs, pieaugušie, esat izjutuši šo stāvokli?
Un var taču atcerēties un spilgti sajust tādus momentus un pilnīgi pa jaunam palūkoties uz mūsu ierasto, taču joprojām apbrīnojamo pasauli!
5. Atklājas baiļu un ierobežojumu avoti
Bieži tieši bērnībā sakņojas daudzas bailes, ierobežojošas pārliecības, tiek ielikti vieni vai otri uzvedības šabloni.
Reizēm atrast problēmas sakni – tā jau ir puse no risinājuma vai pat viss pilns risinājums.
6. Jūs kļūstat draugs savam bērnam, saprotat, kāpēc viņš rīkojas tieši tā
Bērnības atmiņas ļoti svarīgas ir tiem, kam pašlaik ir vai drīz būs mazi bērni. Atceroties sevi kā mazuli, jūs atceraties to, kā bērni uztver pasauli, kā jūtas tajā, no kā bīstas un ko vēlas no visas sirds.
Jūs ar lielāku izpratni izturaties pret savu mazuli. Jums kļūst saprotams skumjš skatiens, bailes vai sajūsma, ko izraisījuši kādi nieki no pieaugušā redzes viedokļa.
Tādējādi, atrodoties ar savu bērnu “uz viena viļņa”, jūs būvējat tuvākas un uzticīgākas attiecības[2], sniedzot viņam atbalstu tur, kur tas visvairāk vajadzīgs.
Kā atcerēties bērnību
Neraugoties uz to, ka vairums pieaugušo patiešām maz ko atceras no savas bērnības, izrādās, katram no mums ir iespēja ieskatīties savā visattālākajā pagātnē, pat negriežoties pie hipnozes palīdzības.
Ja tas neizdodas patstāvīgi, tad ir tehnikas, kas spēj palīdzēt.
Mācības Reinkarnacionikas Institūtā 1. kursā sākas tieši ar to, ka studenti, izmantojot speciālus vingrinājumus, pārlūko un no jauna izdzīvo atmiņas no skolas, pirmskolas vecuma un agrāk, kad viņi vēl atradās mātes dzemdē.
Bez vingrinājumiem panākt izvirzīto uzdevumu palīdz arī pats darba formāts. Nodarbības notiek grupās, cilvēku atmiņas it kā “saāķējas” savā starpā, tāpēc ka mums visiem bērnībā bija daudz līdzīgu lietu, notikumu un pārdzīvojumu.
Pirmā kursa atmiņu piemēri:
Irina B.:
“Pirms iepazīšanās ar Reinkarnacionikas Institūtu domāju, ka man bija šausmīga depresīva bērnība. Tagad pēc divām nodarbībām esmu atcerējusies daudz priecīgu momentu, izjutusi tos no jauna, un notika apjēgšana no jauna.
Izrādās, man bērnībā bija daudz labu momentu, kurus es vienkārši aizmirsu.
Pat šodien pēc nodarbības atnāca izpratne par milzīgo atbildību, ko nes māte un arī tēvs bērnu priekšā.
Jo pieaudzis cilvēks taču var atcerēties tādas nianses, kā savas sajūtas, kad viņš tiek barots ar krūti, un mātes dzemdē, un turklāt saprast, ko jūt māmiņa! Tātad mātei vajag būt ļoti atbildīgai par savām domām un rīcību (neatkarīgi no tā, ka nepieciešams rūpēties par bērnu), lai nesagādātu bērnam psiholoģisku traumu.
Ļoti priecājos, ka izpratne par to visu man atnāca tieši tagad, kad es vēl esmu grūtniecības agrīnajā stadijā.
Un priecājos, ka varēju atkal izjust bērna sajūtas un saprast, kas ir svarīgi bērna vecumā, tas palīdzēs man turpmāk vairāk saprast pašas bērnu.”
Marina K.:
“Izdevās atcerēties ļoti agrīnu periodu, man ir 6 mēneši, visa ģimene taisās vakariņot. Es sēžu tētim uz ceļa, rokā maizes sausiņš. Sajutu smaganu piepampumu, niezi un siekalošanos. Man nāk zobiņi!
Zelēju sausiņu mutē, jūtu tā raupjo virsmu, garšu. Vēl atcerējos dzemdību momentu, akušieri, kā mani mazgāja bļodā.
Ūdens ir tikko silts, patīkams, miedzu acis no elektriskā apgaismojuma, lampiņas gaisma acīs, ļoti spilgti, nepierasti.
Atcerējos sevi gultiņā 4 mēnešu vecumā, spēlējos ar gultiņai piekārto grabuli. Stāvoklis priecīgs, dzīvīgs, rociņu un kājiņu kustības vēl ir haotiskas, nekoordinētas.
Kādā brīdī es sajutu, kā pēkšņi pamiru, un uzreiz sajūta, ka zem muguriņas ir kļuvis karsts (uztaisīju peļķi zem sevis).
Kad šūpojos šūpolēs, jutu, kā viegls vējiņš appūš ķermeni, bet es dziedu.”
Anna G.:
“Es atcerējos savus pirmos soļus, kā turējos pie sienas un gāju uz virtuvi, virtuvē bija vecāki. Atcerējos, kā pirmoreiz spēju uzlīst uz dīvāna, kur guļ vectētiņš, un tā bija veikuma sajūta!
Barošanu ar krūti, ka māmiņa baro mani un dzied man dziesmiņu. Atcerējos, kā mani mazgāja bļodā.
Vannas nebija, un katru vakaru mani sēdināja bļodā ar siltu ūdeni, es tur plunčājos, pēc tam māmiņa ietina mani dvielī un nesa uz gultiņu. Gultiņa bija ar augstām redelēm, stāvēja blakus vecāku lielajai gultai.
Agrāk es domāju, ka neatceros savu bērnību. Bet tagad mācību pirmā mēneša laikā es tik daudz visa kā atcerējos. Pat nenojautu, ka tā mēdz būt.”
Atbalstu un izpratni vajag katram bērnam, jebkurš mazulis grib, lai viņu redzētu, dzirdētu, pieņemtu un mīlētu. Tas attiecas ne tikai uz mūsu bērniem, bet arī uz bērnu mūsu iekšienē.
Bez viņa pieauguša cilvēka dzīvē trūkst svarīgas komponentes, un, ja to aizmirst, tas nenozīmēs, ka viņa nav.
Viņš vienmēr ir kaut kur dziļumā un gaida mūsu uzmanību, gaida iespēju būt pieņemtam.
Kad mēs atklājamies bērnības atmiņām, tās atnāk un atnes sev līdzi veltes, par kurām mēs pat nenojautām.
Tagad jūs zināt, ka atcerēties sevi kā bērnu ir iespējams, vēl vairāk, var sākt to darīt tieši tagad.
Mūsu studenti atceras ne tikai savu agrīno bērnību, bet arī iepriekšējās dzīves un Dvēseļu Pasauli.
Dodieties ceļojumā pa savu bērnību un kļūstiet pa īstam bagāti!
Autori: Anna Hrustaļova, Natālija Golubkina,
Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa kapteines
P.S. Vai daudz savas dzīves pirmo gadu notikumu jūs atceraties? Vai ir kaut kas, kas palīdz atcerēties tieši jums? Dalieties komentāros.
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 14.04.2015.
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3780-alla-sirko-kur-ir-bernibas-speks (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-reznika/11-dazadi/3888-alona-reznika-bernibas-tris-vecumi (Tulk. piezīme)