Фрагментация или потеря частей души. Что это?

Dvēsele fragmentēšanās jeb daļu zaudēšana. Kas tas ir?

16 01 05 01

Mēs ar draugu apspriedām situācijas, kur katrs no mums mijiedarbojās ar dažiem cilvēkiem, kuri, kā šķita, jūt kaut kādu zaudējumu savā iekšienē.

Šā raksta pamatā ir mana pieredze darbā ar enerģiju un tās zaudēšanu, kā es to saprotu. Es neesmu ne padomdevējs, ne praktizējošs mediķis, es tikai dalos tajā, ko redzu enerģijā.

 

Jebkura trauma, cauri kurai mēs ejam, spēj izraisīt dvēseles fragmentēšanos (atdalīšanos), kad tiek zaudēta daļa dvēseles.

Trauma var rasties kā sekas pozitīvai vai negatīvai pieredzei. Tas ir kaut kas, kas bieži rada uzliesmojumu, šoku vai triecienu (patīkamu vai nepatīkamu) mūsu iekšienē.

Daļa mūsu dvēseles glābjas bēgot, bieži būdama ieslodzīta traumas momentā, kamēr fiziskais ķermenis un dvēsele iet uz priekšu laika ritumā.

Dzīvojot mūsu dzīvi, mēs varam pārvietot, zaudēt vai atdot daudzas mūsu dvēseles daļas, kas rada mūsos tukšuma vai nepabeigtības sajūtu (sīkāk par “simptomiem” tālāk).

Un vairums no mums pat neapzinās, ka mēs ciešam no dvēseles daļu zaudēšanas!

16 01 05 02

Būdami pieauguši, mēs atskatāmies un domājam, ka daži bērnības gadījumi vai notikumi bija nenozīmīgi vai nebūtiski, bet patiesībā tie var būt un patiešām mēdz būt ļoti traumējoši priekš jūsu bērnības vai jaunības “Es”.

Jūs nevarēsiet integrēt atpakaļ visus fragmentus vienas sesijas laikā; mēģinājums to izdarīt var novest pie nepatīkama fiziska disbalansa.

 

Pagātnes lamatās

Dvēseles fragments atrodas notikuma lamatās. Iespējams, notikums bija pārāk šausmīgs, tāpēc daļa dvēseles aizbēga no darbības skatuves, bet ne no laika ietvariem.

Sākumā ļaujiet man pateikt, lūk, ko.

Katrs cilvēks ir unikāls.

Nav tāda simptomu saraksta, lai noteikti pateiktu, ka cilvēks cieš no dvēseles daļu zaudējuma.

Daži dvēseles zaudēšanas “simptomi” var atspoguļot psihisku vai fizisku slimību un ne noteikti dvēseles zaudēšanu. Lai virzītos tālāk, nepieciešams pārbaudīt garīgo un fizisko veselību.

Daži iespējamie apstākļi, kas var vest pie dvēseles fragmenta zaudēšanas:

  • posttraumatiskā stresa sindroms;
  • kaitīgu vielu lietošana;
  • mīļotā cilvēka nāve;
  • traumas, slimības;
  • militārpersonas vai glābšanas dienesta darbinieka (policists, ugunsdzēsējs, glābējs u.c.) ģimenes loceklis;
  • karš;
  • nodevība;
  • iesaistīšanās strīdos (derības u.c.).

 

Lūk, daži simptomi, kurus atzīmējuši dvēseles atjaunošanas speciālisti. Šis saraksts nav ne precīzs, ne visaptverošs.

 

Dvēseles daļas zaudējuma simptomi

  1. Emocionāla tukšuma sajūta.
  2. “Man “visi nav mājās...”"
  3. Arēju avotu izmantošana, lai aizpildītu tukšumu iekšienē, piemēram, kaitīgi ieradumi – alkohols, narkotikas, pārmērīga ēšana u.c.
  4. “Daļa manis nav šeit…”
  5. Emocionāla cilvēku atgrūšana, bet ne obligāti apzināta.
  6. No atmiņas izkrituši dzīves notikumi (ne obligāti saistīti ar psihisko/fizisko veselību, piemēram, agrāk saņemts sitiens).
  7. “Daļa no manis aizgāja ar viņu, kad viņš aizgāja/nomira...”
  8. “Viņš/viņa paņēma daļu manas dvēseles...” vai “Viņš/viņa paņēma manu sirdi…”
  9. “Nespēju sevi kontrolēt…”
  10. “Tas/tā it kā nebiju es…”
  11. Dziļas vientulības sajūta.
  12. Atdalītības, atvienotības sajūta.
  13. Salauztības, sadrumstalotības sajūta.
  14. Nespēja pierast pie kaut kā vai pārvarēt kādu iespaidu.
  15. Atgriešanās pie notikuma (emocionāli, vizuāli) un/vai atgriešanās pie cilvēka vai vietas, bet bez pilnas pārliecības, kādēļ to vajag.
  16. “Jūtos auto-pilotā…”
  17. “Es atdevu viņam/viņai visu, kas man bija…”
  18. “Viņam/viņai līdz šim laikam ir vara pār mani...”
  19. “Es nesaprotu, kas mani šeit notur...”
  20. Mūžīgas dusmas vai niknums uz visiem.

 

Dvēseles fragmentācija un/vai dvēseles zaudēšana parādās kā sekas tam, ka notikums vai gadījums bija tik briesmīgs vai biedējošs, ka dvēseles gabals atskaldījās, lai “paslēptos” vai “paglābtos” no šī notikuma.

 

Sk. arī Paralēlās dzīves kā dvēseles dalīšanās rezultāts[1].

 

Dvēseles fragmentācija bērnībā

Kad es pirmo reizi mēģināju atjaunot dvēseli, es atradu viņas fragmentu – manu “Es” no bērnības 8-10 gadu vecumā, dziļi mežā.

Mans bērna “Es” stipri neuzticējās pieaugušajiem, tajā skaitā arī manam tagadējam “Es”. Un viņam bija nepieciešamas vairākas “vizītes” pie pieaugušā “Es", lai atsevišķais bērna “Es” sāktu uzticēties.

Lai arī detaļās es neatceros notikumu, kurš veda pie fragmentācijas, rezultātā es izaugu ar sajūtu, ka var uzticēties dzīvniekiem, bet cilvēkiem – ne. “Dzīvnieki nemelo, bet cilvēki – gan!”

Tā kā es turpināju “apmeklēt” manu atsevišķo bērnības “Es”, tad manam tagadējam “Es” nācās daudz strādāt un būt ļoti pacietīgam.

Visbeidzot mans bērnības “Es” sāka sarunāties ar mani, pieaugušā “Es”.

Un viņš dusmojās, tāpēc ka “viņš” (atsevišķais bērnības “Es”) tika atstāts aiz muguras un “uz visiem laikiem” pielīmēts tam laika rāmim… vientuļš, uzticoties tikai dzīvniekiem.

Galu galā, man par prieku, mēs atkal apvienojāmies.

Tomēr vēl ir daži fragmentēti “Es”, kuri ir jāatgriež, tāpēc es darbu neesmu pabeidzis.

16 01 05 03

Tiek uzskatīts, ka mēs, cilvēki-indivīdi, strādājam ar sevi, attīrot pagātni un radot mūsu individuālās realitātes.

Es domāju, ka viena lieta pagātnē, kura ir jāpabeidz, – tā ir mūsu dvēseļu izkaisīto fragmentu atkalapvienošana.

 

Sk. arī Kā atgriezt veselumu dvēselei?[2].

 

Kā tiek zaudēti dvēseles fragmenti

Ir zināms, ka mēs, cilvēki, fragmentējamies, atdodam otram cilvēkam daļu savas dvēseles, izejot no attiecībām.

Mēs savas dvēseles fragmentus atdodam arī, to nenojaušot, cilvēkiem, kas mūs kontrolē: dzīvesbiedriem, ārstiem, skolotājiem, priekšniekiem, bērniem, militārpersonām, reliģiskiem līderiem, draugiem utt.

Dažus dvēseles fragmentus paņem citi cilvēki – viņi parasti ņem dvēseles daļas no tiem, kurus uzskata par vājākiem, – un šie fragmenti bieži ir zem kontroles (parasti caur bailēm, iebiedēšanu, aizskaršanu utt.)

Ir arī tādi ņemošie, kuri zog, tāpēc ka nezina, kā atgriezt atpakaļ savus dvēseles fragmentus; tas parasti nav apzināts akts, bet tomēr kaitīgs.

 

Iepriekšējās dzīves

Ne visas dvēseles daļiņas tika pazaudētas šīs dzīves laikā – daudzi fragmenti varēja būt pazaudēti iepriekšējās dzīvēs.

Man ir atmiņas par “manu” dzīvi Vācijā Otrā pasaules kara laikā – kā mani mocīja un, galu galā, nogalināja koncentrācijas nometnē[3].

Šajā dzīvē es visu laiku atgriezos koncentrācijas nometnē, kaut ko meklējot; mans uzdevums bija to atrast, atjaunot un atgriezt atpakaļ sākotnējam īpašniekam.

Es visu laiku pie tā atgriezos, kamēr visbeidzot neatradu “to” (līdz tam brīdim man nebija priekšstata, ko es meklēju) – tā bija maza koka kastīte, kura bija ierakta dziļi zemē, lai saglabātos.

Es paņēmu līdzi šo kārbiņu un izsaucu sākotnējo īpašnieku. Tas izrādījās vīrietis, kurš bija iedevis man šo kārbiņu saglabāšanai. Es to ieraku. Viņš nomira, un vēlāk nomiru es.

Šajā kārbiņā atradās dvēseles daļa, kuru es atdevu īpašniekam.

 

 

Autors: Džens Tumers (Jan Toomer)

Avots: https://www.metaphysical-studies.com/

Krievu valodā tulkojusi Olga Červjakova

 

P.S. Vai jums bija noderīgs šis raksts? Vai atradāt sev aprakstītos simptomus?

 

 ZR

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

 

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 05.01.2016.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/fragmentatsiya-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2492-tatjana-zotova-paralelas-dzives-vienas-dveseles-fragmenti (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3842-nadezda-batalova-ka-atgriezt-veselumu-dveselei (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4016-dvesele-kas-izgaja-cauri-koncentracijas-nometnei (Tulk. piezīme)