Natālija Golubkina - Dzīve pirms dzimšanas

Наталья Голубкина – Жизнь до рождения

Natālija Golubkina - Dzīve pirms dzimšanas

20 08 10 01

Tā ir sestā publikācija no cikla “Dvēseles iemiesojums fiziskajā pasaulē”:

1. daļa – Kad dvēsele savienojas ar ķermeni[1]

2. daļa – Dvēseles dzimšana[2]

3. daļa – Kā dvēsele izvēlas vecākus[3]

4. daļa – Dvēseles un ķermeņa noskaņošanās pirms iemiesojuma[4]

5. daļa – Ieņemšanas un dzimšanas pārskatīšana[5]

6. daļa – [Jūs esat šeit] Dzīve pirms dzimšanas

7. daļa – Cik man būs bērnu[6]

20 08 10 01a

Kur jūs bijāt – jūsu dvēsele, jūsu gars – pirms jūs piedzimāt? Ja dvēsele ir nemirstīga, vai viņai bija “dzīve” pirms piedzimšanas?

Par nāvei tuvo pieredzi (NTP) ir daudz rakstīts un pierakstītas daudzas anekdotes. Cilvēki, kuri ir atzīti par mirušiem un pēc tam atdzīvināti, dažreiz stāsta par pieredzi citā eksistences plānā, kur bieži ir satikuši radiniekus un gaismas būtnes.

Retāki, bet ne mazāk intriģējoši ir stāsti no cilvēkiem, kuri atminas eksistenci īsi pirms piedzimšanas šajā pasaulē – pirms-dzimšanas pieredzi (PDP). PDP atmiņas atšķiras no iepriekšējo dzīvju pieredzēm ar to, ka pēdējās ir no cilvēku iepriekšējām dzīvēm uz Zemes, dažreiz nesenām, bet dažreiz pirms simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Šķiet, ka pirms-dzimšanas pieredze “atceras” stāvokli tajā pašā vai līdzīgā eksistences plānā, kādu apraksta NTP.

Tie, kas saka, ka ir piedzīvojuši šo apbrīnojamo pieredzi, atceras, ka viņi ir bijuši garu pasaulē, zinājuši par dzīvi uz Zemes un dažreiz paši varējuši izvēlēties savu nākamo dzīvi

Cilvēki stāsta, ka viņi ir bijuši garīgajā pasaulē, zinot par dzīvi uz Zemes, dažreiz paši varējuši izvēlēties savu nākamo dzīvi, sazināties ar nākamajiem vecākiem. Dažiem cilvēkiem NTP laikā pat rodas pirms-dzimšanas valstības vīzija vai sajūta.

“Mūsu pētījumi rāda, ka pastāv nepārtraukts “es”, ka “šis pats es” iet cauri trim dzīves posmiem – dzīvei pirms dzīves, zemes dzīvei un dzīvei pēc nāves,” vēsta Royal Child - The Prebirth Experience. “Tipiskā pirms-dzimšanas pieredzē gars, kurš vēl nav iemiesojies mirstīgajā, nāk no pirms-zemes dzīves telpas jeb debesu valstības un parādās kādam vai sazinās ar kādu uz Zemes. Dvēsele, gatavojoties piedzimt, bieži pavēsta, ka viņš/viņa ir gatava iet uz priekšu no nemirstīgās eksistences, piedzimstot zemes dzīvē. Pēc gandrīz 20 gadiem, kopš esam vākuši un pētījuši atskaites par PDP un salīdzinājuši datus ar citu garīgo fenomenu pētnieku datiem, mēs esam definējuši PDP tipiskās iezīmes, raksturojumus un tipus, kā arī kad, ar ko un kur tās notiek.”

No Prebirth.com aptaujātajiem cilvēkiem 53% uzskatīja, ka atceras laiku pirms ieņemšanas, bet 47% – periodu starp ieņemšanu un piedzimšanu.

Pirms-dzimšanas atmiņas un pieredzes

20 08 10 02

Vairums atmiņu par pirms-dzimšanas eksistenci mēs dzirdam no bērniem, kuri atklāj savas atmiņas spontāni un bez pamudinājuma. Viens tāds gadījums ar Lizu P. ir aprakstīts Sāras Hinces (Sarah Hinze) grāmatā “No Gaismas nākušie (Coming From The Light)”.

“Es liku gulēt trīsgadīgo Džoniju, kad viņš man palūdza pastāstīt viņam vakara stāstu. Dažas pēdējās nedēļas es viņam biju stāstījusi par viņa vecvecvectēva – kolonizatora, karavīra, kopienas līdera – piedzīvojumiem. Kad es sāku jaunu stāstu, Džonijs mani apturēja un teica: “Nē, pastāsti man par vectēvu Robertu.” Es biju pārsteigta. Tas bija mans vectētis. Es nebiju neko stāstījusi par viņu un nevarēju iedomāties, kur viņš ir dzirdējis vectēva vārdu. Viņš bija miris, pirms es pat apprecējos. “No kurienes tu zini par vectēvu Robertu?” es jautāju. “Nu, māmiņ,” dēls teica ar godbijību, “viņš ir tas, kurš atveda mani uz Zemi!””

Daži cilvēki ar pirms-dzimšanas pieredzi apgalvo, ka viņiem tikusi parādīta priekšā stāvošā dzīve uz Zemes, kā tas ir šajā Prebirth.com stāstā no Dženas.

“ Es atceros, ka kāds runāja ar mani, bet ne balsī, bet vairāk caur manu prātu, ka man nevajag izvēlēties manus vecākus, ka tas neizdosies. Bet es uzstājīgi centos ienākt manā ģimenē, taču tas nenostrādāja starp manu māti un tēvu. Es atceros, ka man rādīja dažādus notikumus un vietas, kas tagad ir piedzīvoti manā dzīvē, pat māju, kurā es tagad dzīvoju.”

Un šeit ir fragments no Maikla Makgvaira (Michael Maguire) pieredzes, ņemts no vietnes Thoughtful Living:

“Es varu atcerēties sevi stāvam tumšā telpā, bet, atšķirībā no aptumšotas istabas, es varēju redzēt visu, kas ir man apkārt, un tumšumam bija dimensija. Man pa labi stāvēja cits cilvēks, kurš tāpat kā es gaidīja, kad piedzims fiziskajā pasaulē. Ar mums bija kāds vecāks cilvēks, iespējams, ka gids, jo viņš palika ar mums, kamēr mums bija jādodas ceļā, un bija atbildējis uz maniem jautājumiem. Mums priekšā un 30 grādus uz leju bija redzama Zeme ar diviem seju pāriem. Es jautāju, kas ir šie cilvēki, kuru sejas redzamas uz Zemes fona, un viņš man atbildēja, ka tie būs mūsu vecāki. Vecākais mums paziņoja, ka ir laiks doties ceļā. Otrs cilvēks, kurš stāvēja man blakus, devās uz priekšu un pazuda manam skatienam. Man pateica, ka tagad ir mana kārta, un es devos uz priekšu. Pēkšņi es atklāju sevi guļam dzemdību namā ar citiem mazuļiem man apkārt.”

Saziņa ar vēl nedzimušajām dvēselēm

20 08 10 03

Biežāka nekā faktiskā pirms-dzimšanas atmiņa ir saziņa no vēl nedzimušā jeb “dzimšanai gatavā” puses. Saskaņā ar Prebirth.com šī saziņa var izpausties vairākos veidos – kā ļoti spilgti sapņi, skaidras vīzijas, audiāli vēstījumi, telepātiska komunikācija un maņu sajūtas. Šeit ir daži piemēri.

# Spilgti sapņi

Šādā gadījumā viens no vecākiem redz sapnī savu nedzimušo bērnu. Šis sapnis bieži ir neparasti spilgts un neaizmirstams. Savā rakstā “Pirms-dzimšanas komunikācijas mistērija” Elizabete Halleta (Elizabeth Hallett) stāsta par kādas mātes sapni:

“Mans dēls piedzima pirms pieciem mēnešiem, un pirmais kontakts ar viņu, kuru es atceros, notika pirms trim gadiem, kad mēs satikāmies ar vīru un iemīlējāmies. Mūsu pirmajā kopā pavadītajā mēnesī es pierakstīju savā dienasgrāmatā sapni, kurā redzēju mūsu dēlu Ostinu spēlējamies ar savu tēti. Sapnis bija ļoti spilgts, un viņa tēls bija skaidrs kā fotogrāfijā.

Es aprakstīju viņa fizisko izskatu un zināju, cik skaista un īpaša ir šī mazā dvēsele. Es tik ļoti iemīlējos šajā bērnā, ka divus gadus vienīgais, par ko es spēju domāt, bija nonākt stāvoklī un turēt viņu rokās. Pēc diviem gadiem, apņēmusies precēties, es nonācu stāvoklī. Es par viņu sapņoju visu grūtniecības laiku, un viņš vienmēr izskatījās vienādi. Tie paši zeltaini rudie mati un skaistās zilās acis. Tagad, kad viņš ir šeit, man ir fiziski taustāmi pierādījumi tam, ko es pret viņu visu laiku jutu.”

Un dažreiz bērns pat nodod vēstījumu, kam var būt svarīga nozīme vecākiem.

“Dons un Terija dzīvē satikās pavēlu, taču nolēma, ka negrib atlikt bērnu nākšanu pasaulē. Terija nonāca stāvoklī viņu kāzu naktī. Pēc vairākiem mēnešiem ultrasonogrāfija parādīja, ka viņa neapšaubāmi iznēsā dvīņus. Grūtniecība ļoti smagi ietekmēja Terijas veselību, un Dons bija par to ļoti noraizējies. Viņš baidījās, ka sieva varētu zaudēt mazuļus, taču visvairāk viņš baidījās pazaudēt arī viņu.

Kādu nakti viņš pamodās un paskatījās uz guļamistabas durvīm. Priekšnamā spīdēja gaisma, taču viņš atcerējās, ka viņi ar Teriju visu bija izslēguši. Gaisma kļuva arvien spožāka, tā nāca pa gaiteni un parādījās uz viņu guļamistabas sliekšņa. Gaismas ietvarā stāvēja jauns vīrietis baltā halātā. Viņš pienāca un nostājās pie gultas un paskatījās uz Donu. “Tēti,” viņš teica. “Mēs ar māsu esam to pārrunājuši un nolēmām, ka viņa būs pirmā. Mammai tā būs labāk. Es ieradīšos apmēram pēc diviem gadiem.”

Nākamajā dienā Terija piedzīvoja spontāno abortu ar vienu no mazuļiem, kurus viņa nēsāja. Otrs dvīnis, necietis nekādas traumas, piedzima laikā, veselīgs un rudmatains; tā bija meitene. Pēc divdesmit viena mēneša Terija dzemdēja zēnu ar rudiem matiem, tieši tādiem kā viņa vecākajai māsai.”

# Vīzijas

20 08 10 04

“PDP nepārprotami ir piedzīvojama gan vīrieša, gan sievietes formā, dažādā vecumā, dažādā apģērbā,” saka Prebirth.com. “Dažreiz formu pavada mirdzums vai gaisma, dažreiz ne; dažreiz tā pēkšņi parādās un/vai pazūd.” Par vienu no šādām pieredzēm Oskara balvas ieguvējs Ričards Dreifuss (Richard Dreyfuss) stāstīja Barbarai Valtersai (Barbara Walters) šovā “20/20”:

“Saruna ievirzījās par Dreifusa slavas straujo uzlēkšanu līdz zvaigznei pēc tādām neaizmirstamām filmām kā “Meitene atvadās (The Goodbye Girl)”, “Trešās pakāpes tuvie kontakti (Close Encounters of the Third Kind)” un “Žokļi (Jaws)”. Vēsture rāda, ka ar tik straujiem panākumiem bieži ir grūti tikt galā. Dreifuss nav nekāds izņēmums. Tagad, 50 gadu vecumā, viņš uz Barbaras tiešajiem jautājumiem atbildēja ar vaļsirdību, kāda ir raksturīga cilvēkam, kurš pakļāvies atkarībai un pārvarējis to.

Intervijā atklājās, ka viņa pirmā laulība izjuka viņa nemierīgajos gados, tāpat kā dažas lieliskas lomas filmās. 20 gadus ilgā atkarība tika pārvarēta un atmesta. Pagrieziena punkts dīvainā kārtā iestājās tumšā brīdī. Dreifuss bija ievietots slimnīcā, tur viņu mēģināja atkal attīrīt no narkotiku un alkohola žņaugiem. Gāja stundas. Kad viņš slimnīcas palātā vienatnē bija atskurbis, tur ienāca trīs gadus veca meitene rozā kleitā un melnās spīdīgās lakādas kurpēs. Viņa teica: “Tēti, es nevaru pie tevis atnākt, kamēr tu nenāc pie manis. Lūdzu, sakārto savu dzīvi, lai es varētu pie tevis atnākt.” Un prom viņa bija.

Taču viņas spocīgo acu lūdzošais vēstījums iespiedās Dreifusa atmiņā; tas kļuva par pastāvīgu iedvesmas avotu – pārkārtot savu dzīvi, lai varētu ierasties viņa meita. Pateicoties šim svētajam pamudinājumam, viņš saglabāja skaidrību, vēlreiz apprecējās un skaitīja lūgšanas. Pēc trīs gadiem Dreifusam un viņa sievai piedzima meita – tā pati meitene, kura bija ienākusi viņa slimnīcas palātā.”

# Audiālie vēstījumi

20 08 10 05

Dažos gadījumos vēl nedzimušais var nebūt redzams, bet viņu var sadzirdēt. Cilvēki ar šādu pieredzi apgalvo, ka tas, ko viņi dzird, ir diezgan tāls un atšķirīgs no viņu iekšējām domām. Sieviete, vārdā Šona vēsta šo gadījumu vietnē Light Hearts:

“Mēs ar vīru vienmēr bijām gribējuši piecus bērnus. Kad piektais bija piedzimis, mēs sākām lietot pretapaugļošanās līdzekļus. Kādu nakti pēc seksa es gulēju gultā un piedzīvoju brīnišķīgu pieredzi. Es izdzirdēju maza zēna balsi; viņš man jautāja, vai es būšu viņa māte. Es jutu, ka šī dvēsele sniedzas pēc manis. Es klusi teicu: “Es labprāt to darītu,” un tā bija mana pirmā tikšanās ar mazo zēnu Kadenu.

Viņš bija svētība visai ģimenei, maigs un mīļš – pat viņa piedzimšana bija brīnumaina. Prātojot, ka man varētu sākties dzemdības un es nevarēšu aizmigt, es nokāpu lejā un gatavojos cept kūku. Pēkšņi es sajutu spiedienu ķermenī. Es knapi paspēju tikt līdz dzīvojamajai istabai. Kadens piedzima sava tēva rokās.”

# Telepātija

20 08 10 06

Daži cilvēki apliecina, ka pastāv sava veida telepātisks kontakts ar embriju. Džoja stāsta par šo nozīmīgo pieredzi vietnē Light Hearts:

“Esmu medmāsa-vecmāte. Jau apmēram 10 gadus kādas manas pacientes vēl nedzimušais mazulis “runā” ar mani telepātiski. Visbiežāk tas notiek dzemdību laikā, lai ieteiktu kādas ķermeņa pozīcijas maiņu, lai atvieglotu iznākšanu vai lai informētu par mātes asinsspiediena izmaiņām, konvulsijām. Šī informācija vienmēr ir patiesa un bieži vien atvieglo dzemdības. Reizēm pirmsdzemdību konsultāciju laikā mazulis “runā”, lai pastāstītu man kaut ko īpašu – kas ietekmē māti mājās, ko es citādi nezinātu, piemēram, narkotiku lietošana, vardarbība ģimenē vai ārkārtīgs stress. Es šo informāciju izmantoju, lai nepiespiesti runātu par šo tēmu ar māti, un mēs apspriežam iespējamos variantus, kā viņai palīdzēt. Šāds kontakts nav ar katru mazuli, šķiet, ka tas ir paredzēts konkrētiem mērķiem un pēkšņi beidzas, parādoties bērna galvai, gluži tā, it kā tā būtu izgājusi cauri kādam plīvuram, un šī komunikācija man vairs nav iespējama.”

# Maņu sajūtas

20 08 10 07

Dažreiz vēl nedzimušā mazuļa gars izpaužas kā spilgtas maņu sajūtas. Andija par to stāsta vietnē Light Hearts:

“Apmēram pirms četriem gadiem es un mans draugs (tagad vīrs) mācījāmies koledžā. Man bija sajūta, ka esmu stāvoklī, un, raugoties atpakaļ, es saprotu, ka tad es sajutu gara klātbūtni. Mēs devāmies nodot testu un bijām satriekti, uzzinot, ka tests ir pozitīvs. Es gribēju ģimeni, bet ne tobrīd, un mans draugs jutās tāpat. Es nebiju gatava – liela manis daļa gribēja bērnu paturēt un vienkārši cīnīties, bet otra daļa zināja, ka patiesībā es neesmu gatava, un arī mans draugs nebija gatavs. Mēs nolēmām, ka jātaisa aborts, kas bija pretrunā visam, ko es uzskatīju par pareizu. Es sekoju līdzi procedūrai. Es pamodos raudot, jauka medmāsa man teica saprotošus vārdus.

Tagad ātri uz priekšu par pusotru gadu… Biju gatava… Jutu, ka man blakus stāv bērns. Es zināju, ka tas notiks drīz. Es biju sapņojusi par pirmo bērnu – meiteni – un es viņu pazaudēju… Tad es izdzirdēju raudas, un tur, uz spilvena, bija mazs puika. Es paņēmu viņu rokās un aizsedzu no pasaules. Es zināju, ka tas būs mans bērns. Apmēram divus mēnešus pēc šī pirmā sapņa es paliku stāvoklī. Es uzreiz sapratu, ka tas ir puika. Kad bija pagājušas 20 grūtniecības nedēļas, mana nojauta apstiprinājās.”

Izmantots Stīvena Vāgnera (Stephen Wagner) raksts, datēts 2018. gada 20. aprīlī: https://www.liveabout.com/life-before-birth-2594548

Jums ir gadījušies tamlīdzīgi stāsti par saziņu ar vēl nedzimušu bērnu dvēselēm vai par atmiņām pirms dzimšanas? Dalieties komentāros!