Natālija Golubkina - Kad dvēsele savienojas ar ķermeni

Наталья Голубкина – Когда душа соединяется с телом

Natālija Golubkina - Kad dvēsele savienojas ar ķermeni

19 08 05 01

Tā ir pirmā publikācija no cikla “Dvēseles iemiesojums fiziskajā pasaulē”:

1. daļa – [Jūs esat šeit] Kad dvēsele savienojas ar ķermeni

2. daļa – Dvēseles dzimšana[1]

3. daļa – Kā dvēsele izvēlas vecākus[2]

4. daļa – Dvēseles un ķermeņa noskaņošanās pirms iemiesojuma[3]

5. daļa – Ieņemšanas un dzimšanas pārskatīšana[4]

6. daļa – Dzīve pirms dzimšanas[5]

7. daļa – Cik man būs bērnu[6]

Kristiešu reliģijā tiek uzskatīts, ka tas notiek ieņemšanas momentā:

“Savienošanās sākas ieņemšanā, bet tā ir pilnīga tikai dzimšanas momentā. No ieņemšanas brīža gars, kuram paredzēts dzīvot konkrētajā ķermenī, ir savienots ar viņu fluīdiskā saiknē, kura arvien vairāk pastiprinās līdz tam mirklim, kad bērns iznāks pasaulē; kliedziens, kuru tad izlaiž zīdainis, ir vēsts, ka tagad viņš ir piederīgs cilvēkiem un aicināts kalpot Dievam.”

Jūdu tradīcija atzīst, ka neatkarīgi no tā, lai kad dvēsele būtu radīta, viņa iemājo ķermenī ieņemšanas momentā (vai 40. dienā pēc ieņemšanas).

Musulmaņi tic, ka dvēsele un ķermenis savienojas 120. dienā pēc ieņemšanas.

“Patiesi, katrs no mums tiek radīts viņa mātes vēderā: četrdesmit dienas sēklas veidā, pēc tam tādu pašu termiņu asins sarecējuma veidā, pēc tam tādu pašu termiņu miesas gabala veidā, pēc tam pie viņa tiek nosūtīts eņģelis, kurš iedveš viņā dzīvību un kuram ir dotas četras pavēles: pierakstīt viņa eksistences līdzekļus, viņa dzīves ilgumu, viņa darbības un vai viņš būs laimīgs vai nelaimīgs.”

Par dvēseles iemājošanu 120. dienā pēc ieņemšanas (tas ir grūtniecības 4. mēnesis) tiek minēts arī daudzās Austrumu filozofijās. Starp citu, 120 dienas pēc ieņemšanas – tas tieši ir termiņš, kad vairums sieviešu sāk just un apzināties augļa kustēšanos.

19 08 05 02

Iespējams, katrā no šīm koncepcijām ir daļa taisnības. Tāpēc ar Reinkarnacionikas metodes palīdzību mēs daudzkārt pārskatījām dažādus dvēseles dzīves periodus, tajā skaitā arī to, kā viņa nāk uz iemiesojumu, izvēlas ķermeni, savienojas ar viņu, iet cauri grūtniecības periodam, dzimšanas momentam.

Taču vienu es varu teikt pilnīgi precīzi – nevar apgalvot, ka visiem mēdz būt tā un tikai tā, ka vienmēr dvēsele savienojas ar ķermeni tikai noteiktā termiņā, ka viņa vienmēr izvēlas ģimeni un atnāk ieņemšanas momentā.

Ir vienkārši vairāk vai mazāk bieži sastopami varianti, kuru patiesībā ir milzīgi daudz.

arrow orange Mēdz būt, ka dvēsele pati plāno savu iemiesojumu un izvēlas, kur, kad un kam piedzimt. Un mēdz būt arī tā, ka iemiesojas automātiski, vispār nepiedaloties izvēles un plānošanas procesā. Kur tiki nosūtīta un nonāci, tur arī piedzimi.

arrow orange Daudz ir apraksītu gadījumu, kad dvēsele piedalās vecāku iepazīšanās un savienošanās procesā, kad viņa ved viņus pie tā, lai piedzimtu noteiktā vietā, palīdz iemantot māju vai citu mitekli.

arrow orange Mūsdienās mēs, jau izmantojot Reinkarnacioniku, iepriekš satiekamies ar nākamā bērna dvēseli un par visu vienojamies, kad piedzimt, kādos apstākļos, kādas vēlēšanās ir bērna dvēselei.
Man dvēseles atmiņā ir sastopama arī situācija, kad divi augsti garīgi cilvēki ar domas spēku un ātrumu, spējīgi uz smalko radīšanu, paši radīja sava bērna dvēseli.

arrow orange Ir bijuši gadījumi, kad bērnā bija jāiemiesojas vienai dvēselei, bet kaut kas nogāja ne tā, un viņu pēkšņi nomaina cita. Arī šajā procesā var būt neparedzēti apstākļi. Nevar teikt, ka viss vienmēr iet precīzi pēc shēmas un vienāda scenārija.

arrow orange Ir aprakstīti kā gadījumi, kad dvēsele savienojās ar ķermeni ieņemšanas momentā un dzīvoja ķermenī visu grūtniecības un ķermeņa formēšanās periodu, tā arī situācijas, kad dvēsele tikai atrodas blakus mātei, savienota ar augļa ķermeni vienīgi ar smalku pavedienu. Viņa gāja iekšā un nāca ārā no augļa ķermeņa, savienojoties ar viņu galīgi tikai pēc piedzimšanas. Un arī tad pēc piedzimšanas viņa pieņēma lēmumu ieiet ķermenī vai neieiet šajā iemiesojumā.

arrow orange Pētot dvēseles un ķermeņa savienošanās tēmu, mēs konstatējām arī, ka līdz bērna 8 mēnešu vecumam dvēselei ir tiesības izlemt, palikt šajā iemiesojumā vai aiziet. Dažreiz dvēsele vienu vai otru iemeslu dēļ nolemj aiziet. Ar to arī ir izskaidrojams bērnu pēkšņās mirstības Sindroms, kad bērns nomirst negaidīti bez jebkādiem objektrīviem cēloņiem.

19 08 05 03

Un, lai aina tam, kā notiek dvēseles un ķermeņa savienošanās, būtu detalizētāka, sniegšu fragmentus no Maikla Ņūtona (Michael Newton) grāmatas “Dvēseļu ceļojums[7] (Journey of Souls)”:

Dr. Ņ. (Doktors ŅŪTONS): Es gribētu zināt, vai vienmēr ieiešana auglī Jums notiek vienādā veidā?

IO (Izpētes objekts): Nē. Pat ja man piemistu bērna smadzeņu rentgena redzējums dzīves izvēles periodā, mana ieiešana viņā tomēr var būt nelīdzena.

Dr. Ņ.: Sniedziet man kādu nesenu sarežģītas ieiešanas piemēru.

IO: Pirms trīs dzīvēm es savienojos ar ļoti asām, neuztverošām smadzenēm. Šķita, ka mana klātbūtne bija nevēlama. Tas man bija neparasti, tāpēc ka vairums manu ķermeņu piekrita manai klātbūtnei. Kā likums, mani uzreiz pieņēma par savējo.

Dr. Ņ.: Tas ir, Jūs sakāt, ka šis ķermenis Jūs uztvēra kā kaut ko svešu, kurš jānoraida?

IO: Nē, tas bija patups prāts, kurš atrodas dziļā enerģētiskā strupceļā. Mana ierašanās bija sava veida ielaušanās viņa inertajā mentālajā laukā… smadzenes sastāvdaļas… bija izolētas savā starpā… radot pretošanos… saziņai. Letarģisks prāts prasa liekākus pūliņus no manas puses. Viņš pretojas izmaiņām.

Dr. Ņ.: Kādām izmaiņām?

IO: Tam, ka es biju nonācis viņa telpā, prasot kaut kādas reakcijas uz savu klātbūtni. Es pamudināju šo prātu domāt, bet viņš nemaz nav zinātkārs prāts. Es sāku spiest uz pogām un konstatēju, ka viņš negrib uz mani reaģēt.

Dr. Ņ.: Ko tad Jūs gaidījāt?

IO: Dzīves izvēles sfērā (Lokā) es redzēju galīgo rezultātu, tas ir, pieaugušu prātu, bet nebiju redzējis visas grūtības ar bērna prātu… pašā sākumā.

Dr. Ņ.: Saprotu, un Jūs gribat teikt, ka šis prāts uzlūkoja Jūs kā draudu?

IO: Nē, tikai kā neērtību. Galu galā es tiku pieņemts, un mēs piemērojāmies viens otram.

Dr. Ņ.: Atgriezīsimies pie Jūsu izteikuma par “spiešanu uz pogām”. Lūdzu, paskaidrojiet man, ko tas nozīmē Jums gadījumā, kad standartizēti ieejat izraudzītajā auglī?

IO: Esmu pieradis iet iekšā attīstošās smadzenēs apmēram ceturtajā mēnesī, un, kaut arī mūsu Gidi dod mums šajā ziņā zināmu rīcības brīvību, es nekad neieeju pēc sestā mēneša. Kad es ieeju mātes klēpī, es radu sarkanu blīvas enerģijas gaismu un virzu to uz augšu un leju – gar bērna muguras smadzenēm, ieejot pa neironu tīklu smadzenēs.

Dr. Ņ.: Kāpēc jūs tā darāt?

IO: Tas man liecina par domas un sajūtu pārraides darbīgumu…

Dr. Ņ.: Un ko tad Jūs darāt pēc tam?

IO: Maigi virzu savu sarkano gaismu uz smadzeņu cieto apvalku – smadzeņu ārējo slāni…

Dr. Ņ.: Kāpēc sarkanu gaismu?

IO: Tas dod man iespēju būt… īpaši jutīgam pret šīs jaunās personības sajūtām. Es maisu manu enerģētisko siltumu ar smadzeņu pelēki gaišzilo matēriju. Pirms es iekļūstu smadzenēs, viņas ir tikai vienkārša pelēka viela. Un, ko es daru – iededzu ugunis tumšajā telpā ar koku viducī.

19 08 05 04

Dr. Ņ.: Kas tas ir par koku?

IO: (saspringti) Koks – tas ir stumbrs. Esmu izvietojies starp divām smadzeņu puslodēm, no kurienes man ir vieglāk redzēt, kā funkcionē šī sistēma. Pēc tam es to apsekoju, pārvietojoties starp koka zariem. Es gribu zināt, cik blīva ir enerģija pavedienos apkārt galvas smadzeņu garozai, kura aptver talamusu (starpsmadzenes)… Es gribu uzzināt, kā šīs smadzenes domā un jūt.

Dr. Ņ.: Cik svarīga ir enerģijas blīvuma pakāpe smadzenēs?

IO: Prāts, kuram ir pārmērīgs blīvums noteiktos rajonos, nozīmē, ka tur ir bloki, kas traucē neironu efektīvai darbībai. Es gribu piemēroties šiem blokiem ceļā ar savas enerģijas palīdzību – ja tas ir iespējams, kamēr smadzenes vēl atrodas formēšanās stadijā.

Dr. Ņ.: Jūs varat izmainīt smadzeņu attīstības procesu?

IO: (smejas pretī) Protams! Vai tiešām jūs domājat, ka dvēseles līdzinās pasažieriem vilcienā? Es kaut nedaudz, bet stimulēju šos rajonus.

Dr. Ņ.: (izliekas, ka nav sapratis) Nu, es biju domājis, ka Jūs un bērns… jau pašā sākumā abi eksistējat samazinātā variantā, pateicoties saprāta izpausmei.

IO: (smejas) Ne agrāk par piedzimšanu.

Dr. Ņ.: Jūs gribat teikt, ka varat uzlabot smadzeņu viļņu funkcionēšanu ar tām darbībām, kuras Jūs aprakstījāt?

IO: Mēs ceram, ka tas ir tā. Idejas būtība ir tāda, lai novestu atbilstībā mūsu vibrāciju līmeņus un spējas ar bērna smadzeņu viļņu dabiskajiem ritmiem. – elektrisko strāvu. (Emocionāli) Es domāju, ka mani ķermeņi ir pateicīgi man par manu palīdzību domas ātruma uzlabošanā. (Apstājas un pēc tam piebilst) Iespējams, es uzdodu vēlamo par esošo.

Dr. Ņ.: Ar ko, Jūsuprāt, vainagosies process, kurā nepārtraukti attīstās smadzenes un uz viņām iedarbojas dvēsele kā pamudinošais faktors?

IO: Ar mentālo telepātiju.

19 08 05 05

Protams, man ir bijušas arī jaunākas dvēseles, kuras izrādījās inertākas pēc ienākšanas ķermenī nekā dvēsele no iepriekš minētā piemēra. Bet tas ir labāk, nekā bērna satraukšana ar nepieredzējušas dvēseles nepiemērotu kaislīgumu.

Vienkārša dvēsele savu jauno ķermeni pēta ar paņēmienu, kuru Objekti aprakstīja kā “bērna kutināšanu ar mērķi sagādāt viņam labpatiku”. Pēc būtības tas ir svarīgs laiks, lai apvienotos ķermenis un dvēsele ar mātes mentālu piedalīšanos šajā procesā. Kas attiecas uz dvēseles atrašanās vietu, tad tā nekādā gadījumā nav ierobežota ar smadzenēm. Dvēseles enerģija izplatās pa visu bērna ķermeni.

Nākamajam Objektam nav sakara ar medicīnu, un viņš runā par divu būtņu savienošanos, kuras formē vienu veselu jaunai dzīvei. Katrai dvēselei ir savas priekšrokas attiecībā uz to, kad un kā viņām ieiet auglī.

Nākamais gadījums atklāj metodes, kādas izmanto ļoti uzmanīga un attīstīta dvēsele.

Dr. Ņ.: Pastāstiet, kā notiek ieiešana bērna prātā un kad Jūs parasti ieejat viņā.

IO: Sākumā es par to domāju kā par saderināšanos. Es iegāju savā pašreizējā ķermenī astotajā mēnesī. Es dodu priekšroku iet iekšā pēdējā stadijā, kad smadzenes ir lielākas un man ir vairāk iespēju strādāt ar viņām savienošanās laikā.

Dr. Ņ.: Vai tāda vēla savienošanās nenes arī savu negatīvo pusi? Jo Jums taču tādā gadījumā ir darīšana ar neatkarīgāku būtni.

IO: Daži mani draugi arī tā uzskata. Es domāju savādāk. Es gribu sarunāties ar bērnu, kad ir vairāk savstarpējas sapratnes jeb apzinātības.

Dr. Ņ.: (it kā nesaprot – lai provocētu atbilstošu reakciju) Sarunāties – sarunāties ar augli – par ko Jūs runājat…?

IO: (smejas par manu jautājumu) Protams, mēs ar bērnu mijiedarbojamies.

Dr. Ņ.: Lūdzu, nesteidzoties aplūkosim to. Kurš ierunājas pirmais?

IO: Bērns var teikt: “Tu kas esi?” Es atbildu: “Draugs, kurš atnācis parotaļāties ar tevi un būt tevis daļa.”

Dr. Ņ.: (ar nodomu provocējot) Vai tad tas nav apmāns? Jūs atnācāt, ne lai rotaļātos. Jūs atnācāt, lai okupētu viņa prātu.

IO: Ak, Dieva dēļ! Ar ko jūs sarunājaties? Šis prāts un mana dvēsele ir radīti viens otram. Jūs domājat, ka es esmu sava veida iekarotājs šeit, uz Zemes? Esmu savienojies ar bērniem, kuri priecājās par mani, it kā būtu gaidījuši manu atnākšanu.

Dr. Ņ.: Ir dvēseles, kurām ir citāda pieredze.

IO: Paklausieties, es pazīstu dvēseles, kuras ir ļoti neveiklas. Viņas ienāk kā vērsis ķīniešu veikalā, šļācot ārā savu pārmērīgo entuziasmu. Pārāk daudz triecošu enerģiju izraisa pretošanos no bērna puses.

Dr. Ņ.: Vai jūsu pašreizējā dzīvē vispār kāds bērns ir bijis satraukts par Jūsu ienākšanu?

IO: Nē, viņi vēl zina nedaudz, lai būtu satraukti. Es sāku ar pašu maigāko apiešanos ar smadzenēm. Es varu uzreiz projicēt siltas mīlestības un atbalsta domas. Lielākā daļa bērnu uzreiz pieņem mani kā sevis daļu. Daži atturas – līdzīgi manam pašreizējam ķermenim.

Dr. Ņ.: Vai tiešām? Kas tad tik neparasts bija šajā ķermenī?

IO: Nekā nopietna. Viņi vienkārši domāja: “Tagad, kad tu esi šeit, kas būšu es?”

Dr. Ņ.: Man šķiet, ka tas ir nopietns jautājums. Pēc būtības bērns atzīst, ka viņa personība ir atkarīga no Jums.

IO: (pacietīgi) Bērns sāka sev jautāt: “Kas es esmu?” Daži bērni to apzinās labāk nekā citi. Daži pretojas, tāpēc ka viņiem mēs esam faktors, kurš ielaužas viņu inertajā sākumā, – kā pērle austerē.

Dr. Ņ.: Tātad Jums nešķiet, ka bērns jūt, it kā viņu piespiestu atteikties no kādām viņa individuālajām īpašībām?

IO: Nē, mēs nākam kā dvēseles, lai dotu bērnam… personības dziļumu. Viņa būtība uzlabojas, pateicoties mūsu klātbūtnei. Bez mums viņi būtu līdzīgi nenobriedušam auglim.

Dr. Ņ.: Bet vai bērns kaut ko no tā saprot pirms dzimšanas?

IO: Viņš tikai zina, ka es gribu būt viņa draugs, lai kaut ko darītu kopā. Mēs sākam saziņu ar tādām vienkāršām lietām, kā, piemēram, neērts ķermeņa stāvoklis mātes dzemdē. Dažreiz nabassaite apvijas ap bērna kaklu, un es viņu mierinu – pretējā gadījumā viņš sāktu nemierīgi kustēties un pasliktinātu situāciju.

19 08 05 06

Dr. Ņ.: Lūdzu, turpiniet stāstu par to, kā Jūs palīdzat bērnam.

IO: Es bērnu gatavoju piedzimšanai, kura var kļūt par šoku viņam. Stādieties priekšā, kā Jūs izgrūž no siltās, mājīgās drošās dzemdes slimnīcas telpas spilgtajā telpā… troksnis… nepieciešamība elpot gaisu… Jūs apstrādā… Bērns novērtē manu palīdzību, tāpēc ka mans galvenais mērķis pašlaik – palīdzēt bērnam pārvarēt bailes, nomierināt viņu un pārliecināt, ka viss būs labi.

Dr. Ņ.: Mani interesē, kā bērni jutās līdz tam, kad dvēseles sāka nākt viņiem palīgā?

IO: Smadzenes bija pārāk primitīvas toreiz, lai apjēgtu piedzimšanas traumu. Apziņa bija neattīstīta. (Smejas) Protams, manis taču nebija blakus tajos laikos.

Dr. Ņ.: Vai Jūs varat kaut kādā veidā nomierināt satrauktu māti?

IO: Mums tajā ir jābūt prasmīgiem. Savu daudzo iemiesojumu laikā es maz ietekmēju savas mātes, ja viņas no kaut kā bijās, bija skumjas vai dusmojās grūtniecības laikā. Jums ir jāspēj pieskaņot savas enerģētiskās vibrācijas kā bērna, tā arī mātes dabiskajiem ritmiem. Jums vajag harmonizēt trīs tipa viļņus, tajā skaitā arī Jūsu paša – lai nomierinātu māti. Es pat varu pamudināt bērnu dot mātei grūdienu vēderā, lai liktu viņai zināt, ka ar mums viss ir kārtībā.

Dr. Ņ.: Un līdz ar piedzimšanu grūtais saplūšanas darbs tiek uzskatīts par pabeigtu?

IO: Godīgi sakot, saplūšana vēl nebeidzas pat man. Es runājos ar savu ķermeni kā ar otru būtni līdz pat sešiem gadiem. Labāk neforsēt pilnīgu saplūšanu. Mēs kādu laiku rotaļājamies kā divas atsevišķas būtnes.

Dr. Ņ.: Esmu pamanījis, ka daudzi mazi bērni runājas ar sevi, it kā viņi spēlētos ar kādu iedomātu draugu. Vai tik tā nav dvēsele?

IO: (iesmejas) Pareizi, kaut gan arī mūsu Gidiem patīk rotaļāties ar mums, kad mēs esam mazi. Un, vai jūs neesat pamanījis, ka veci cilvēki arī daudz runājas ar sevi? Viņi gatavojas atvadām sava ceļa otrā galā.

Dr. Ņ.: Kopumā, kā Jūs dzīvē pēc dzīves attiecaties pret atgriešanos uz Zemi?

IO: Kā pret dāvanu. Tā ir tik daudzšķautņaina planēta. Protams, šī vieta atnes sirdssāpes, bet tā ir arī sajūsminoša un neticami skaista. Cilvēka ķermenis – tas ir formas un struktūras brīnums. Es vienmēr ar bijību attiecos pret katru jaunu ķermeni, pret daudzajiem paņēmieniem izteikt sevi viņos, īpaši pret pašu svarīgāko paņēmienu – mīlestību.

Maikls Ņūtons

Un kas Jums bija jauns, līdz šim nesaprotams un negaidīts šajā rakstā? Dalieties komentāros!