Память прошлого и будущего
Pagātnes un nākotnes atmiņa
|
|
|
Vera Kņazeva |
Šodien parunāsim par to, kā atmiņa sasaista mūsu pagātni un nākotni.
Kad mēs runājam par pagātnes atmiņu, mums viss ir skaidrs. Mēs varam atcerēties, kas bija no rīta un vakar pa dienu, mēs atceramies dzeju, kuru kādreiz mācījāmies, mēs varam atcerēties gadu vecus notikumus, ja šie notikumi mums ir nozīmīgi vai atstājuši kādu emocionālu nospiedumu mūsu atmiņā. Mēs pat varam atminēties notikumus no pagātnes dzīves. Tam ir ļoti daudz pierādījumu.
Piemēram, Ļevs Nikolajevičs Tolstojs vēstulē paziņam stāstīja, kā reiz medībās viņš nokritis no zirga un tajā brīdī atminējies, ka bija nonācis tādā pašā situācijā pirms 200 gadiem, būdams cits cilvēks.
Bērni atminas savas iepriekšējās dzīves un atminoties saka: “Kad es biju liels…”
Un daudz citu piemēru, kas aprakstīti literatūrā un konkrēti Reinkarnacionikas Institūta žurnālā. Bet…
Kā atminēties nākotni?
Ja jūs savam paziņam liksiet priekšā atcerēties, ko jūs darījāt pie viņa nākamajā dzimšanas dienā, labākajā gadījumā par jums pasmiesies.
Bet taču tādas atminēšanās gadījumi eksistē. To ir milzīgi daudz.
Mēs nerunāsim par praviešiem vai gaišreģiem, kuriem piemīt neticamas spējas pārvietoties laikā ar dažādiem paņēmieniem, mēs parunāsim par kādu spilgtu tādas atminēšanās piemēru – dežavu efektu –, kuru daudzi no mums reiz ir izjutuši vai piedzīvojuši.
Pastāv uzskats, ka dežavu – tas ir pagātnes atcerēšanās efekts[1]. Zinātnieki līdz šim laikam nav nonākuši pie vienota viedokļa attiecībā uz šīs parādības izskaidrojumu.
Franču zinātnieki “jau redzētā” efektu sauc par maldīgo atpazīšanu. Bet Zigmunds Freids uzskata, ka tā saknes – nogurumā, psiholoģiskās novirzēs un citās pilnīgi reālās parādībās.
Citi zinātnieki pieņem, ka tie ir modelēti sapņi, loģika vai vienkārši intuīcija.
Versiju ir daudz, bet kā izskaidrot, ka cilvēks var pareģot mazticamus notikumus dežavu momentā, notikumus no nākotnes?
Personīgi es biju lieciniece divu laika plūsmu – pagātnes un nākotnes – sadursmei. Parasti cilvēkam ir atvērta pieeja tikai vienai plūsmai, kā likums, pagātnei, bet dežavu gadījumā – uzreiz divām.
Neparastais ceļojums
Tas notika Francijā, Normandijā. Man bija ļoti maz laika, bet es tomēr atvēlēju vienu dienu, lai apmeklētu Monsenmišelas abatiju.
Klints pašā virsotnē, gandrīz 80 metru augstumā, debesīs stiepjas senās abatijas sienas, bet tās smailes galā, kas atrodas 155,5 metrus virs jūras līmeņa, paceļas zeltīta figūra – ercenģelis ar noasinātu zobenu.
Monsenmišela ir aizsargāta no jūras no visām pusēm, un tikai 2 kilometrus garš dambis savieno kontinentu ar salu.
Svētā Mihaēla klosteris tika būvēts ļoti ilgi – no XI līdz XVI gadsimtam. Šeit uz dzīvi iekārtojās vikingi, no šejienes Vilhelms Iekarotājs devās uz Angliju, šeit dzīvoja daudzi karaļi.
Kad noritēja Simtgadu karš starp Franciju un Angliju, Monsenmišela bija franču pēdējais balsts Normandijā, kas tā arī nekad netika ienaidnieka sagrābts…
Tas ne reizi netika iekarots, reiz pārdzīvojis pat 30 gadu ilgu aplenkumu, – vēsturē tas tā arī palicis kā neieņemama pils. Pils pakļāvās tikai tūristiem – šodien to apmeklē vairāk nekā 3 miljoni tūristu katru gadu. Tādu tūristu vidū nonācu arī es.
Kad es kāpu augšā pa akmens kāpnēm, es krūtīs sajutu satraukumu, sirds sāka dauzīties, un es atpaliku no ekskursijas, nodomājot, ka esmu nogurusi, tahikardija un viss kas tāds. Es apstājos, pacēlu acis un sajutu kaut ko tādu pazīstamu gaisā, šajos akmeņos, pakāpienos.
Gaiss skanēja, bet laiks, šķita, snauž…
Es sāku kāpt augšā. Sajūta pastiprinājās. Man šķita, ka esmu te staigājusi ne reizi vien. Tieši ne reizi vien, bet it kā tu atgriezies mājās, kad ilgi neesi tur bijis.
Es kāpu pa man pazīstamām kāpnēm un skaidri zināju, ka tālāk būs pagrieziens un pie sienām būs piestiprinātas lāpas. Un smaržos deguma smaka no šīm ugunīm.
Kāpnes veda vēl augstāk, bet es pagriezos pa labi un pat nebiju pārsteigta, ieraugot pie sienām lāpas, tiesa, elektriskas.
Portāls uz nākotni
Mana ekskursija bija aizgājusi uz priekšu, un man stāvēja priekšā to panākt. Un, lūk, te es skaidri ieraudzīju, ka esmu to jau panākusi un pat sarunājos ar ekskursijas vadītāju.
Es redzēju, kur es stāvēju, ko darīju un kas bija blakus. Maz ar to, es ieraudzīju mūsu ekskursijas tālāko ceļu un sevi tur.
Tas manāmi bija moments no nākotnes, kurā es atrados. Es ieraudzīju, ka ir sācies lietus, un lietussargus virs galvām. Kā mēs iesēžamies autobusā un dodamies uz Parīzi. Es uz to skatījos no augšas, it kā planēju augstu virs šīs vietas.
Patiesībā es turpināju kāpt augšā pa kāpnēm. No lietus nebija ne miņas. Spīdēja saule, un neviena mākonīša.
Ļoti dīvainas sajūtas es piedzīvoju: “Esmu šeit un neesmu šeit,” “Esmu šeit, un es jau esmu tur…”
|
Sk. arī Laika uztveres izmaiņa kā vēstījumi no Dvēseļu Pasaules.[2] |
Atmiņa atdzīvojās
Es nokāpu lejā zālē, kur ekskursijas vadītājs stāstīja šīs pils vēsturi. Un neatkarīgi no savām atmiņām es nostājos tieši tur, kur sevi redzēju. Tas bija neatkarīgi no maniem nodomiem.
Un pēkšņi es sāku papildināt ekskursijas vadītāja stāstu, ka šeit ir jābūt 2 kamīniem un ka šeit bija ugunsgrēks. Es nejautāju, bet tieši apgalvoju, tāpēc ka atminējos, kā pie tiem sildījos. Un es parādīju, kur tie atrodas. Visi to novērtēja kā šīs vietas vēstures zināšanu.
Bet es precīzi varu pateikt, ka absolūti neko nezināju ne par Monsenmišelu, ne par pils uzbūvi, ne vēl jo vairāk par ugunsgrēku.
Un sākās lietus un vējš, visu pārklāja mākoņi. Viss notika tā, kā es ieraudzīju uz akmens pakāpieniem…
Visu nakti es nevarēju iemigt. Atgriezusies mājās, es pārlāpstoju kaudzi literatūras par šo vietu, pils vēsturi un visu, kas ar to saistīts.
Insaiti vajāja mani visu laiku. Es atradu un turpināju atrast apstiprinājumu tam, ko es izjutu un ieraudzīju toreiz tur, uz šīs neparastās vietas pakāpieniem.
Pēc tam, vēlāk, pārvaldot reinkarnacionikas metodi, es iegremdējos tajā pagātnes dzīvē, kuru atminējos Monsenmišelas pilī.
Es biju mūks, kurš šajā pilī pārrakstīja kaut kādas grāmatas. Tur visu laiku bija auksti, neraugoties uz 2 kamīniem; viņš saslima un nomira no plaušu karsoņa.
Māju sajūtas viņam nebija, tāpēc ka viņš bija apaļš bārenis. Viņš jutās ļoti vajadzīgs un nozīmīgs tajā darbā, kuru pildīja.
Kad gadījās ugunsgrēks, gandrīz viss sadega, un viņa darbi arī. Neparasts izmisums viņu pārņēma. Viņš kļuva “mazais” cilvēks, “apmaldījās” tajā pasaulē, kurā dzīvoja. Un tad mūks sāka iztēloties, kā būtu, ja nebūtu ugunsgrēka. Viņš uzzīmēja priekš sevis ideālu nākotnes ainu un sevi tajā laikā. Tas deva viņam spēkus dzīvot tālāk.
Nākotnes variantu paralēlā dzīvē viņš izdzīvoja savā iztēlē, nepamanot, kā tas netieši sāka ietekmēt viņa reālo dzīvi. Viņš pārstāja slimot un slēpties no cilvēkiem. Sagaidīt rītausmu kļuva par viņa iemīļoto nodarbi. Gandrīz visa diena viņam pagāja lūgšanās.
Pārējie sāka ievērot, ka viņš var precīzi pareģot laikapstākļus, ne pārāk tālus notikumus, cilvēku tikšanās, piedzimšanu un nāvi. Viņš sāka just laiku nākotnē. Cilvēki sāka viņam pievilkties pat no Francijas dienvidiem. Tā viņš “atrada” sevi.
Pārnešanās pa laika līnijām
Reinkarnacionikas metode reiz palīdzēja atminēties sevi nākotnē iegremdējumā, kuru vadīja Māris. Es pēkšņi atminējos, ka braukšu uz Peru. Mēs pat paskatījāmies kādu notikumu, ne gluži man tad saprotamu. Pēc seansa es brīnījos par šo ainu. Kāpēc pēkšņi Peru? Un ko tādu es tur daru?
Un nepagāja ne divi gadi, kā man palaimējās pabūt tieši Peru kādā no sesijām, kuru vadīja Solara (iespējams, https://anvisible.com/ – tulk. piez.). Kā es varēju zināt par šo braucienu? Es vienkārši atminējos, pārnesos pa laika līniju[3].
Tur mums bija jāuzraksta un jāpabeidz savi pagātnes notikumi un jāuzraksta jauni.
Es atminējos nākotni. Tieši atminējos savu īsteno kustības virzienu šeit, uz Zemes. Taču tā vairs nebija spontāna atminēšanās, bet tīša. Mēs to pierakstījām uz papīra kā faktu, notikušā apstiprinājumu. Un tas notika!
Es nevaru paspēt apzināties, ka, lūk, tas – tas, ko es atminējos toreiz. To var nosaukt par paredzēšanu, intuīciju, nejaušu sagadīšanos, vēl kaut kā. Taču es skaidri zinu, ka pagātnes, tāpat kā nākotnes atmiņa eksistē.
Mēs visi dzīvojam pagātnē, nākotnē un tagadnē vienlaikus. Un nekā mistiska šeit nav, manuprāt. Kaut kāda mūsu apziņas daļa eksistē ārpus pagātnes, tagadnes un nākotnes ietvariem. Tas ir mūsu augstākais dievišķais “Es”.
|
Esmu sapratusi, ka var ne tikai redzēt savu nākotni, bet arī pašai to radīt. Un ne tikai nožēlot pagātni, bet, apzinoties to, izmainīt dzīvi uz labo pusi šeit un tagad. |
Šis stāvoklis, kad tu redzi laika būtību, līdz šim laikam mani satrauc. Laika tēma ir īpaši aktuāla man pašlaik, kad notiek strauja apziņas paplašināšanās.
“Laiks, kas izplatās momentāni, ir atmiņas rašanās pamats. Kā rāda pieredze, no tā izriet, ka laiks nes informāciju par notikumiem, būdams atmiņas nesējs,” – astrofiziķis N. A. Kozirevs (Н. А. Козырев).
Es jūtu LAIKU kā enerģētisku lauku, ar kuru pareizi mijiedarboties vēl stāv priekšā. Un tieši atmiņa ir saistīta ar šīm enerģētiskajām plūsmām.
Vera Kņazeva,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa absolvente
P.S. Kā jums notiek atminēšanās process? Un vai ir bijušas atmiņas no nākotnes?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 02.10.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/pamyat-proshlogo-budushhego/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3999-dezavu-un-reinkarnacija (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-vasiljeva/11-dazadi/2367-marina-vasiljeva-starplaika-portali-dzive-starp-pagatni-un-nakotni (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4109-ka-celot-pa-laiku (Tulk. piezīme)