Татьяна Зотова – Как справиться с чувством вины
Tatjana Zotova - Kā tikt galā ar vainas sajūtu
Draugi! Šajā rakstā man gribētos dalīties ar jums savā priekā. Pastāstīt, kā mana vainas sajūta aizgāja, pateicoties atmiņai par pagātnes dzīvi.
Bieži, bez redzama iemesla, es jutos vainīga cilvēku priekšā. Gan tuvinieku, gan svešinieku priekšā. Bāru sevi par savu rīcību, vārdiem un domām. Vissmagāk bija justies vainīgai vienkārši par to, ka tu esi.
Es meklēju paņēmienu, kā tikt galā ar vainas sajūtu, un atradu to!
Vaina nenāk viena
Ar laiku radās sajūta, ka aiz vainas kaut kas slēpjas. Es jutos vainīga pat par to, ko vēl nebiju izdarījusi, bet tikai plānojusi. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka es izjūtu bailes nākamo darbību priekšā.
Piemēram, ir iespēja pamēģināt sevi jaunā lomā, bet man it kā gan gribas, gan bail.
Bet pēc tam apnika baidīties. Parādījās daudz jautājumu: no kurienes bailes[1]? No kā es baidos? Kas var notikt, ja es pēkšņi izlemšu rīkoties? Jo Dievs taču it kā mani ne ar ko nav apdalījis.
Reinkarnacionikas Institūtā man izdevās atrast vienkāršu atbildi uz jautājumu.
Pēc kādas iegremdēšanās es sajutu, ka vainas sajūta ir aizgājusi, pateicoties atmiņai par pagātnes dzīvi.
Vienkārši situāciju aplūkošanas paņēmieni atmiņās deva atbildes, kuras šķita acīmredzamas.
Izrādījās, ka bailes, vainas sajūtas radītas, mana Dvēsele ieguva vienā no pagājušajām dzīvēm.
Nodarbībās iegremdējoties pašreizējās un pagājušo dzīvju atmiņās, paceļoties uz Dvēseļu Pasauli, es sāku saņemt atbildes uz saviem jautājumiem.
Pagātnes dzīve
Debesīs, virs klints, planē ērglis. Cilvēki sapulcējušies uz klints, uztraucas. Viņu skatieni ir trauksmaini – uz ērgli vērsti.
Šajā attēlā meklēju sevi. Kur es esmu? Pie ļaudīm skrienam mēs ar draugu. Es vīrietis, indiānis. Radinieki mani redz, un viņu satrauktās balsis pāriet dūkoņā. Viņi rāda man uz ērgli un lūdzas pēc palīdzības.
Es esmu jauns mednieks. Loks un bultas palīdz man iegūt sīku medījumu, lai nodrošinātu ar pārtiku savus ciltsbrāļus. Vērīgāk paraugos uz ērgli – viņš nav vienkāršs. Tur nagos zīdaini. Man lūdz notriekt putnu.
Izšauju pirmo, otro, trešo bultu... Neviena bulta mērķi nesasniedz. Lokam, kurš nepazīst nevienu netrāpījumu medībās, gadījusies kļūme. Māte ir zaudējusi savu bērnu.
Mātes vaimanu pavadīti, ciltsbrāļi pamazām sāka izklīst.
Kas notiek ar dvēseli
Kad pēdējā bulta nokrita, neskārusi putnu, pirmais, par ko padomāja šāvējs-indiānis – kā tad tā? Neizpratni nomaina panika, dzimst vainas sajūta: “Es iegāzu savus ļaudis, tagad viņi pārstās man uzticēties.”
Tā piedzima bailes. Bailes neattaisnot svešas gaidas. Un kļuva sevis žēl. Fiziski šīs bailes izpaudās kā ķermeņa visu šūnu sažņaugšanās. Es it kā samazinājos izmēros. Sagribējās aizbēgt un paslēpties no visiem. Mana gara griba, kura bija šķitusi kā viengabalains koka serdenis, izrādījās aizlauzta. Serdeņa daļas bija nobīdītas viena pret otru.
Skats no malas
No malas, ar radinieku acīm, es raugos uz sevi, neattaisnojušu viņu pēdējo cerību, un zinu, ko viņi domā. Vienlaikus ar zaudējuma sajūtu viņi jūt vilšanos. Līdz ar katru izšauto bultu cilvēku ticība sāk svārstīties.
Es raugos uz savu labāko draugu un zinu, ka viņš man ticēja vēl pēc tam, kad es netrāpīju otro reizi. Kad mērķi nesasniedza pēdējā bulta, mans draugs zināja, ka kopā ar kļūmi ir aizlauzusies mana griba.
Tagad, ejot prom no klints aiz pārējiem, viņš par savu uzdevumu uzskatīja – atbalstīt mani un neļaut man sevi žēlot. Viņš zina, ka vienīgais, kas man būs vajadzīgs, – tas ir laiks.
Jo viņa acīs tā taču nav mana vaina.
Kopējā aina notiekošajam bija līdzīga tam, kā strādā svari: vienā kausā esmu es – šāvējs, otrā – brīnumu gaidošais pūlis. Kamēr bulta lidoja – svari bija līdzsvarā.
Kad tā nokrita – kausu ar pūļa viedokli krasi pavilka uz leju.
Vēlāk es – mednieks – līdz tā iemiesojuma beigām mēģināju izpirkt vainu savu ļaužu priekšā. Lūzumu vietās Gara serdenis[2] bija it kā nosaitēts.
Kā tas redzams no Dvēseļu Pasaules
Pacēlusies uz Dvēseļu Pasauli, es ieraudzīju, līdz kādai pakāpei cilvēki var būt ierobežoti zemes plāna iemiesojumā ar to, ko pieņemts saukt par personību.
Pēc indiāņa-mednieka nāves Dvēseli, ceļoties uz Dvēseļu Pasauli, ar prieku sagaidīja radniecīgās Dvēseles, kuras ar sajūsmu viņai aplaudēja. No Dvēseļu Pasaules skatpunkta tajā iemiesojumā Dvēsele bija saņēmusi spēcīgu lēcienu savā attīstībā.
Mācība Dvēselei[3] bija tajā, lai cilvēks saprastu – ar vienu spēcīgu situāciju Garu nesalauzt. Gars ir spēcīgs katram cilvēkam. Taču ne katrs to atceras.
Un tā nav vienīgā tās dzīves mācība. Mācība ir vēl arī tajā, ka tu izvēlies: pūļa viedokli vai ticību sev?
Bērna, kuru es nespēju glābt, Dvēsele ar savu lomu tika galā. Tā bija jauna Dvēsele, kuras uzdevums bija atnākt tajā iemiesojumā uz neilgu laiku[4]. Viņa spēlēja katalizatora lomu manas Dvēseles attīstībā.
Kādēļ tika ieplānots pārbaudījums caur vainu
Nonākusi Dvēseļu Pasaulē brīdī, kad tika aplūkots iemiesojums indiāņa lomā, es apzinājos mācības būtību.
Ja es iešu uz pūļa saucienu – vai tā būtu viņa vēlme, lūgums vai vajadzība –, es vienmēr iekšienē sevi lauzīšu.
Jo varēja taču reaģēt citādi: palikt ar pārliecību, ka es izdarīju visu, ko varēju.
Trešais variants: mijiedarbojies ar pūli, bet neej viņa pavadā, saglabā viengabalainumu savā iekšienē. Vienkārši dari to no sirds, neko nepierādot citiem. Nevajag šaubīties par sevi.
Dvēseļu Pasaulē man Dvēseles gribas koka serdeni nomainīja uz skārda. To nav tik vienkārši salauzt kā koka. Stiprāks Garīgais ķermenis padara cilvēku iekšienē staltāku. Tādu cilvēku pūlis nespēj aizraut sev līdzi.
Tas bija pirmais iemiesojums, kurā parādījās noturīga vainas sajūta – tā radīja bailes neatbilst citu gaidām. Sajūta no pagātnes dzīves izpaudās tagadnes dzīvē.
Un kā tad tagadnes dzīvē?
Bērnības atmiņas šajā dzīvē deva iespēju atrast starta punktu, kurā izpaudās mana vainas sajūta. Mazajai meitenei ļoti gribējās ar sekmēm iepriecināt savus vecākus. Un arvien vairāk pastiprinājās vaina, ja tas nenotika.
Pieaugot, kad vainīguma sajūtu papildināja salīdzināšana ar citiem, vēlēšanās virzīties uz priekšu vispār pazuda. Priekš kam?
Vienmēr ir tie, kam labāk par mani izdodas tikt galā ar jebko. Tikai vēlāk atnāca apzināšanās, kas guļ manas bezdarbības pamatā.
Tikai uz priekšu!
Priekšā mani gaida milzīgs darbs ar sevi. Un es par to priecājos. Pateicoties Reinkarnacionikas Institūtam, man pakāpeniski izdodas atgriezties pie sevis, saprast, kā tikt galā ar tām sajūtām, kurām nav ārēju iemeslu.
Tagad es zinu, kur un kā meklēt. Izsekot, kādas domas stāvokļi, sajūtas ir patiešām manas.
Raugos atpakaļ tikai tāpēc, lai pārliecinātāk ietu uz priekšu!
P.S. Vai jums ir gadījies just nez no kurienes uzradušos vainas sajūtu?
 |
Žurnāla korespondente |
Pievienots 09.04.2015
https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-spravitsya-s-chuvstvom-viny/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4142-ka-pieradinat-bailes (Tulk. piezīme)
[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4019-ka-es-atradu-savu-garu (Tulk. piezīme)
[3] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3846-nadezda-batalova-misija-ir-iespejama (Tulk. piezīme)
[4] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3821-vera-prosvirnina-ka-berna-dvesele-izvelas-vecakus (Tulk. piezīme)