Марина Васильева – Умственная и физическая неполноценность: дар или наказание?
Marina Vasiļjeva - Garīgā un fiziskā nepilnvērtība: spējas vai sodība?
Veselīgi cilvēki, satiekot invalīdus, bieži jūt žēlumu. Garīgi atpalikuši un fiziski nepilnvērtīgi bērni tiek uztverti par vecāku sodību.
Valsts cenšas invalīdus atbalstīt, izdomājot sociālus projektus, ieviešot korektu nosaukumu “cilvēki ar ierobežotām iespējām”.
Taču veselīgais vairākums vienalga starp sevi un garīgi un fiziski nepilnvērtīgajiem novelk robežas.
Labākajā gadījumā kāds steidzīgi iemetīs monētiņas invalīda izstieptajā rokā, bet biežāk garāmgājēji novērš skatienu no “ratiņotāja”, cilvēka ar protēzi vai grupas, kurā dzīvi sazinās ar žestiem.
Sabiedrība ir pārliecināta, ka invaliditāte – tā ir sodība. Vai tas tā ir?
Kāpēc dvēsele izvēlas iemiesoties ķermenī ar garīgu vai fizisku nepilnvērtību? Ko jūt invalīdi no dvēseles skatpunkta?
Kādu pieredzi dvēsele sastrādā fiziski slimā ķermenī?
Klusums galvā
Pirmo garīgo prakšu un meditāciju mēģinājumus pavadīja aizkaitinājums: es nekādi nevarēju apturēt domu plūsmu. Izmēģināju visus tādam gadījumam paredzētos padomus.
Gan vizualizēju, liekot domas pa plauktiņiem galvā. Gan devu uzstādījumus: “Ideja, tu, protams, esi man ļoti svarīga, bet es tevi padomāšu vēlāk.” Centos uzmanību pārslēgt uz elpošanu. Un vēl kaudžu kaudzēm dažādu paņēmienu. Nepalīdzēja nekas.
Jau izmisusi sasniegt ilgi gaidīto prāta mieru, nolēmu “aizstaigāt” uz pagātnes dzīvi, kur es lieliski pārvaldīju savu apziņu.
Iztēle jau iepriekš zīmēja iemiesojumu ķermenī, kurš pieder kādam apskaidrotam budistu mūkam, kurš praktiski ar vienu kāju jau atrodas nirvānas stāvoklī. Kas tev deva.
Skaists, dūšīgs... plānprātīgs
Lai iegremdētos pagātnes dzīvē, izmantoju atslābināšanās tehniku ar lifta tēla palīdzību. Kabīne plūdeni sāka braukt lejup, nolaidās, apstājās, durvis atvērās, un es nonācu meža noriņā.
Sk. arī 8 paņēmieni atcerēties savas pagājušās dzīves[1].
Paspērusi dažus soļus, sajutu sevi spēcīgā muskuļotā ķermenī. Vēl pēc maza gabaliņa izvēlējos kalst sākušu koku, ar dažiem milzīga cirvja cirtieniem to nogāzu, kā kaut ko nenozīmīgu viegli uzmetu uz pleca un gāju tālāk.
Tajā iemiesojumā es biju vācu meža cirtējs Hanss. Mūsu ciems atradās ļoti skaistā Reinas krastā. Mans ķermenis bija neticami spēcīgs un veselīgs, bet, lūk, galvā dzīvoja pastāvīgs klusums...
Es biju garīgi atpalicis.
Pat ne mazākā doma neielauzās manās smadzenēs. Pēc saviem mokošajiem mēģinājumiem apturēt apziņas plūsmu šajā dzīvē atmiņās es vienkārši atpūtos. Tas bija satriecoši. Ne apbēdinājumu, ne aizkaitinājuma, ne rūpju – pilnīgs bezvējš.
Lūk, es eju pa ciemu ar savu baļķi, pretim nāk jaunas meitenes. Redzu, kā viņu kaislīgais skatiens slīd pa manu vareno figūru, bet mani tas neskar.
Jūtu, ka vienkārši soļoju un smaidu visai pasaulei.
Ar tādu pašu svētlaimīgu smaidu es, pieaudzis vīrs, reaģēju uz puišeļu izsmieklu. Nav izpratnes, ka man dara pāri, kaitina, ka tas ir slikti. Uztveru tikai uzmanības enerģiju pret sevi un cenšos dot kaut ko pretī.
Redzu sevi sēžam koka šķūnī, ar cirvi drāžot rotaļlietas. Vislabāk izdodas koka zirdziņi. Uztaisu un atdodu kādam no bērneļiem. Un tik priecīgi ir iekšienē.
Priecīgi vienkārši no tā, ka tev smaida! Un nav svarīgi, ka, paķēris kārtējo dāvanu, nerātnis paskrien malā un paldies vietā kliedz apmēram ko tādu: “Hanss – muļķītis!”
Sk. arī Garīgi atpalikuši cilvēki: dvēseles pieredze[2].
Ko jūt invalīdi
Pārlūkojot šo dzīvi, es jutu, kā manī notiek transformācija. Pazuda aizspriedums pret garīgi atpalikušajiem.
Caur savas pagātnes dzīves piemēru pēkšņi sapratu, ka, neraugoties uz savu nepilnvērtību, es nodzīvoju laimīgu iemiesojumu.
Mana sirds bija atvērta, jūtas patiesas, bet prieka stāvoklis praktiski nepameta. Sāpīgi bija ne sevis dēļ. No šodienas prāta pozīcijas es redzēju, kā cieš mana māte, kurai bērns-plānprātiņš bija smags krusts.
Viņa nevarēja dalīt ar mani ne rožaino pasaules uztveri, ne labsirdīgo attieksmi pret dēla pāridarītājiem. Kaunējās no sava bērna un dusmojās vienlaikus.
Dīvainā harmonija
Šo pagātnes dzīvi es pirmoreiz ieraudzīju Reinkarnacionikas institūta pirmā kursa grupveida nodarbībā. Nodarbības tēma bija “Harmoniskie iemiesojumi”.
Sk. arī Kā iemantot harmoniju dzīvē?[3]
Es atminējos dzīvi kā meitene, kura eksistēja ciešā saiknē ar dabu. Bet, kāpēc atmiņa tieši šo iemiesojumu lika priekšā kā harmonisku, es sapratu ne uzreiz.
Tās dzīves pirmā epizode: esmu ziedošā laukā, es – maza divgadīga gaišmataina meitenīte, baudu krāsu spilgtumu. Ar mazajiem pirkstiņiem viegli aptaustu ziedlapiņas un ļoti skaidri atceros to samtainā maiguma sajūtu.
Kaut kur netālu atrodas pieaugusi sieviete – mana māmiņa vai aukle –, es viņu neredzu, taču man absolūti nav vientulīgi un nav bail, viņas klātbūtne mani, par brīnumu, neinteresē.
Otra epizode: esmu pusaudze, aizskrējusi no mājas uz pļavu. Redzu sevi aizelsušos, bet laimīgu. Beidzot esmu viena, dabas vidū, un man neviens nav vajadzīgs.
Trešā epizode: septiņpadsmitgadīga skaista meitene ar gariem baltiem matiem klīst pa mežu, apkampj kokus. Aizgrābtībā paceļu seju pret debesīm un caur zariem redzu, kā augšā lēkā vāveres, pārlido putni. Un es esmu laimīga no šī skata.
Šajās atmiņās jutu, ka neparasti aktīvi tiek izmantoti tikai divi uztveres kanāli – tauste un redze. To dzīvi pārlūkojot, ļoti pārsteidza, ka nav cilvēciskas saziņas, tas, ka es no tās apzināti vairījos.
Jutos “savā vietā”, tikai aizbēgot no visiem uz pļavu, mežā. Nebija parasto pieķeršanās jūtu pārdzīvojumu, neatradu galvā ierasto nepārtraukto domu plūsmu.
Sociālas aktivitātes vietā es sevi izpaudu, vērojot ziedlapiņu maigumu, vēso ūdeni, dzīvnieku zīdaino spalvu.
Iegremdēšanās laikā nekādi nevarēju saprast, ar ko saistīta tāda uzvedība, nožēloju, ka pavadonis nepalīdzēja tikt skaidrībā. Tikai vēlāk, jau pēc nodarbības, atnāca atklāsme – es biju kurlmēma!
Tātad citu uztveres kanālu attīstība un saziņas neesamība – man bija nepieejams vairākumam saprotamais komunikācijas veids.
Kurlmēmā dzīve
Vēlāk es iemācījos lasīt no lūpām un arī tuvinieku emocijas. Bieži jutu vecāku sapīkumu, ka es neesmu tāda kā visi. Nepietiek, ka kurlmēma, vēl arī mežonīga, nesabiedriska.
Atceros izmisumu, kad man paziņoja, ka jāprecas, ka ir piemeklēta veiksmīga partija. Vecāki centās pārliecināt, ka man ir jābūt pateicīgai, ka mani – invalīdi – ņem par sievu. Bet man tas bija krahs. Ar rūgtumu šķiros no dzimtajām vietām.
Aplūkojot dzīves pēdējo dienu, raudāju aumaļām. Redzēju sevi kā nevarīgu vecenīti ar baltu, tagad jau sirmu galvu. Es dzīves beigas pavadīju tajā pašā vecāku mājā, blakus saviem iemīļotajiem dabas stūrīšiem.
Jūtot, ka pienākuši pēdējie dzīves brīži, es nedrošā gaitā izgāju upes krastā. Un ar maigumu un siltumu sāku atvadīties no šīs man dārgās pasaules: “Ardievu, upīt! Ardievu, Saule! Ardievu, putni!”
Spējas vai sodība
Ne Hanss, ne Ingrīda (tā sauca manu kurlmēmo meiteni) viņu garīgo un fizisko nepilnvērtību neuztvēra kā kaut ko šausmīgu, dzīvot traucējošu.
Gluži otrādi, iemiesojumi bija bagāti ar jūtām un sajūtām. “Nepilnvērtīgi” viņi bija tikai apkārtējiem. Tiem, kas no pieņemto šablonu un standartu skatpunkta noniecināja viņu īpašības un neredzēja labās īpašības.
Hansa atklātā dvēsele krāja pieredzi no iekšienes izstarotajās prieka enerģijās. Dzirdes uztverē un iespējā sevi izteikt caur balsi ierobežotā Ingrīda spēja attīstīt augstu taustes jutību un saprast redzes sajūtu vērtību.
Šīs spējas kļūst pārdabiskas, kad cilvēks nodarbojas ar dziedniecību[4]. Atcerējusies divus tādus neordinārus iemiesojumus, varu ar pārliecību teikt, ka tamlīdzīga pieredze dvēselei ir nenovērtējama!
P.S. Vai jums ir aizspriedumi pret garīgi atpalikušiem un fiziski nepilnvērtīgiem? Vai jūsu uzskats izmainījās pēc raksta izlasīšanas?
 |
Reinkarnacionikas institūta sertificēta konsultante. Palīdzu cilvēkiem atrast sevi caur jaunradi. |
Pievienots 19.07.2016
https://ru.journal.reincarnatiology.com/glazami-dushi-chto-chuvstvuyut-invalidy/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3855-kristine-nikitina-8-panemieni-atmineties-ieprieksejas-dzives (Tulk. piezīme)
[2] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3968-marina-nikolajeva-garigi-atpalikusi-cilveki-kadu-pieredzi-izvelejas-iziet-dvesele (Tulk. piezīme)
[3] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4181-kas-ir-harmonija-dzive-un-ka-to-atrast (Tulk. piezīme)
[4] Skat.http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4064-tris-raganas-tris-arstes (Tulk. piezīme)