Алла Ширко - Депрессия — стимул к переменам в жизни
Alla Širko - Depresija – stimuls izmaiņām dzīvē
Neticami, taču depresija var kalpot kā stimuls kustībai un pārmaiņām dzīvē. Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka pat no tāda stāvokļa var iegūt kaut ko pozitīvu?
Tieši pateicoties depresijai, es atradu sevī spēkus un kardināli izmainīju savu dzīves redzējumu, izgāju uz man pilnīgi jaunu ceļu.
Bet sākās viss banāli. Daudzi atpazīs sevi manā gadījumā un teiks, ka tas viss ir sen zināms un iziets, tā ir dzīves “patiesība”, ar kuru jāsamierinās. Bet tikai ne man. Es vienmēr esmu tiekusies uz kaut ko gaišu un nedaudz citādu nekā tas, ko esmu pieradusi redzēt.
Likstu ceļš pa dzīvi
Mani jau pēc skolas beigšanas neapmierināja mans dzīvesveids. Interesantākais atradās no manis “kosmiskā” nesasniedzamībā, bet viss pārējais bija man nenozīmīgs, garlaicīgs. Es neatradu sevi nevienā no tām profesijām, ko man piedāvāja, es sapratu, ka to vajag, bet tas nav interesanti, neaizrauj.
Rezultātā mēģinājumi radīt harmoniskas attiecības ģimenē, neinteresanti un grūti darbi. Es tomēr izgāju profesionālus kursus dažādos virzienos, kuri dod cerību atrast piemērotu darbu.
Mans pēdējais darbs tad arī kļuva par depresijas rašanās cēloni.
Es jutu spēcīgu upurēšanās sajūtu, kura pārauga izmisumā. Izpratne, ka es pilnīgi negribu dzīvot pa vecam un strādāt tā, kā pieņemts manā apkārtnē, noveda mani pie stingra lēmuma iet prom no darba un kardināli nomainīt savu darbību.
Sekoja atlaišana, turklāt pie lēmuma par atlaišanu mēs nonācām kopā ar kompānijas, kurā es strādāju, vadītāju. Aiz muguras nosodījums un neizpratne, tajā skaitā arī no tuviem cilvēkiem, bet tālāk – kaut kādu nākotnes perspektīvu saredzējuma neesamība. Dzīvot kā agrāk es negribēju, bija atlicis tikai saprast, ko tad es gribu patiesībā, uz ko tiecas mana dvēsele[1].
Priekšā ziema, pilnīga atkarība no vīra un atskaitīšanās par visiem izdevumiem, līdz pat kāpostiem ar kartupeļiem.
“Meklējāt izeju? Saņemiet”
Ir tāds izteikums “Bērni – mūsu nākotne![2]”. Par ko gan es? Mana meita Internetā atrada vietni, kur var rakstīt rakstus par dažādām tēmām un pārdot tos.
Es ilgi tam pretojos, minēju dažādus svarīgus argumentus, kāpēc es nevaru un kāpēc man tas nav jādara, taču interese un pētnieka gars guva virsroku, un es izmēģināju sevi tekstu rakstīšanā. Agrāk par ko tādu es pat nebiju dzirdējusi, būdama aizņemta darbā 16 stundas diennaktī.
Pamēģināju, mani tas ieinteresēja, saņēmu pirmo naudu, nelielu, bet tik vērtīgu man. Tā simbolizēja to, ka atrodos uz pareiza ceļa un ka nekad nav par vēlu izdarīt asu pagriezienu un sākt visu no sākuma.
Mans depresīvais periods bija beidzies, es biju sajūsmā no savas nodarbes, rakstīju dienu un nakti, rakstīju pat Jaungada naktī, man tas bija daudz interesantāk nekā paši svētki. Protams, uz mani skatījās kā uz prātā jukušu un visādā veidā deva mājienus, ka laiks uzsākt normālu darbu kā visiem.
Bet visa kritika gāja mana garām, jo es taču biju atradusi to, ko meklēju. Es pati varu izvēlēties darbam ērtu laiku un justies brīvi un pārliecināti.
Rakstījām mēs kopā ar meitu, viņai jau ir 15 gadu, un viņai ir savs redzējums, savs izklāsta stils. Abas mēs pelnījām katra sev un guvām ļoti lielu labpatiku. Tā ne tuvu nebija liela nauda, bet dvēselē bija viegli un mierīgi.
Sapņi piepildās!
Es vienmēr esmu tiekusies pie dažāda veida nodarbēm, vienmēr gribējusi kaut ko lielu un nozīmīgu. Pati nezinu, kā nonācu vebināru un kursu pasaulē. Cik daudz interesanta, izrādās, var uzzināt. Iepazinos ar lieliskiem cilvēkiem, ar dažiem strādāju arī tagad, man ir partnerības programmas, drosmīgi vadu grupas sociālajos tīklos.
Taču pati zīmīgākā mana tikšanās izrādījās ar Lanu Čudesņicu (Лана Чудесница) kādā no vebināriem. Turklāt es pilnīgi nejauši nonācu tieši tajā istabā, redzams, bija pienācis arī mans laiks iziet uz kvalitatīvākām zināšanām.
Visu uzstāšanos es nedzirdēju, mani visu laiku traucēja, taču man pietika izdzirdēt atslēgas vārdus “Dvēseles atmiņa”, “Reinkarnacioloģija”, “Dvēsele zina”, “pajautāt Dvēselei”, un es bez vilcināšanās parakstījos uz Lanas kursu. Viss notika ātri un viegli, man izdevās apmaksāt dažu minūšu laikā, un nākamajā dienā es jau biju apmācībā.
Pats patīkamākais – tas ir tas, ka man nenācās neviena priekšā atskaitīties, kas tas par kursu, kāpēc tas man vajadzīgs, ko es tur darīšu un cik tas maksā. Es nopelnīju un apmaksāju. Viss, nekādu atskaišu un pārdzīvojumu sakarā ar neizpratni. Es biju absolūti brīva darbībās, laikā un savās vēlmēs.
Pirmais solis uz Reinkarnacioloģiju
Šī tikšanās man kļuva izšķirošā, tas bija mans pirmais solis pa Reinkarnacioloģijas ceļu[3], kaut arī es vēl to pat nenojautu. Pēc apmācības man atvērās acis, es ieraudzīju pasauli visā tās skaistumā, tā paplašinājās, es sāku redzēt neparastas lietas, attiekties pret sevi un citiem pilnīgi citādi.
Mana dzīve izmainījās, un pirmām kārtām izmainījās tās uztvere. Mani vairs nepazina tuvinieki, tik daudz laimes un prieka manās acīs viņi jau sen nebija redzējuši, un vispār, vai kas tāds ir bijis?
Es pieņēmu lēmumu turpināt mācības un iestāties Reinkarnacioloģijas institūtā. Lūk, tikai, kā tas būs, es tobrīd vēl nestādījos priekšā. Pa vasaru es izgāju kursus par mērķu nospraušanu un sapņa uzbūvēšana, atjaunoju sevī Radošumu, atdzemdināju savu iekšējo mākslinieku, lūk, bija pienākusi arī kārta mācīties Reinkarnacioloģiju.
Bet, lūk, neraža, es uz to brīdi rakstīju rakstus tikai pēc bartera sistēmas, kas bija izdevīgāk un interesantāk. Skaidri redzama mana maksātnespēja un nevēlēšanās lūgt mācībām naudu vīram.
Pirmā radusies doma – neaizsniedzos, redzams, vēl neesmu gatava tādām zināšanām. Ja neiznāks mācīties, sekošu institūta darbībai un, kad būšu gatava, iestāšos mācīties.
Rezultātā palūdzos strādāt institūtā par brīvprātīgo. Jo es taču ne tikai būšu noderīga institūtam, bet varēšu saņemt un pārstrādāt ļoti daudz noderīgas informācijas, man arī noderēs tekstu rakstīšanas iemaņas. Kā izrādījās, es ļoti laikus pieteicos tekstu rakstīšanai, mani ne tikai pieņēma kolektīvā, bet deva arī iespēju mācīties Reinkarnacioloģijas institūtā, un maksāšu es ar rakstiem. Lūk, tas man bija īsts brīnums! Ar ko tādu es pat nerēķinājos. Kaut arī institūtā tiek piekopta tāda prakse, taču es par to neko nezināju.
Ja palūkojamies, ar ko sākās mans ceļš uz Reinkarnacioloģijas institūtu, var droši paziņot – ar depresiju.
Tieši tā piespieda mani paskatīties uz daudzām lietām ar citām acīm. Mana, pirmajā acu uzmetienā, bezizejas situācija piespieda pamēģināt sevi pilnīgi jaunā darba laukā, izpaust savas labākās īpašības. Es esmu neizmērojami pateicīga liktenim, ka mana depresija kļuva par pagrieziena punktu uz jaunu un laimīgu dzīvi.
P.S. Ar ko Jums ir interesanta Reinkarnacioloģija?
 |
Reinkarnacionikas konsultante, žurnāla korespondente, Reinkarnacionikas institūta grupas Vkontakte administratore. |
Pievienots 31.12.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/depressiya-stimul-k-peremenam-v-zhizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3860-kristine-nikitina-ka-mani-pamodinaja-manas-dveseles-balss (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4104-musu-berni-kas-vini-ir (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4087-mans-cels-uz-reinkarnacioniku (Tulk. piezīme)