7 Reincarnation Stories That Proved To Be True: Past Lives Are REAL!

7 reinkarnācijas stāsti, kas izrādījās patiesi: iepriekšējās dzīves ir REĀLAS!

1. Reinkarnācijas stāsts: Purnimas Ekanaijakes gadījums

Psiholoģijas profesors Islandes Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē Erlendurs Haraldsons (Erlendur Haraldsson) pētīja dīvaino gadījumu ar Purnimu Ekanaijaki (Purnima Ekanayake), meiteni, kura apgalvoja, ka ir bijusi vīraka ražotāja un gājusi bojā satiksmes negadījumā.

Purnimai bija deviņi gadi, kad profesors Erlendurs Haraldsons viņu pirmo reizi ieraudzīja 1996. gada septembrī viņas mājās Bakamunā (Bakamuna), mazā pilsētiņā Polunaruvas (Polunnaruwa) rajona centrā Šrilankā. Viņa joprojām runāja par savu bijušo dzīvi, kas šajā vecumā ir neparasti, jo lielākā daļa bērnu pārtrauc to darīt aptuveni piecu vai sešu gadu vecumā. Kā stāsta viņas vecāki, viņa sākusi runāt par savu iepriekšējo dzīvi, kad viņai bija trīs gadi. 4 gadu vecumā, kad bija noskatījusies slaveno TV šovu, kurā bija redzams Kelanijas templis (Kelaniya Temple) (budistu svētceļojumu templis Šrilankā 145 km no Bakamunas), Purnima sacīja, ka pazīst šo templi. Dažas dienas vēlāk meitene kopā ar vecākiem devās apmeklēt Kelanijas tempļa pilsētu. Sasniedzot pilsētu, Purnima sacīja: "Es dzīvoju otrpus upei (Kelani upei)."

Laika gaitā Purnimas sarunas kļuva dīvainākas, viņa sāka runāt par to, ka viņai ir cita māte un cits tēvs, kurš strādājis vīraka rūpnīcā. Viņa arī runāja par briesmīgu negadījumu ar Zoku (sava ​​veida autobusu). Neskatoties uz dīvainajiem “izteikumiem”, Purnimas vecāki nepievērsa tiem īpašu uzmanību, uzskatot, ka tā ir tikai gudra meitene un ar lielu iztēli.

6 gadu vecumā Purnima saprata, ka viņas māte skumst par autoavāriju, kas notikusi pie mājas, kurā gāja bojā kāds cilvēks. Tāpēc viņa mēģināja mierināt savu māti, sakot:

"Neuztraucies par to, es esmu ieradusies šeit pēc šī negadījuma."

Viņas vecāki pārsteigti secināja, ka meitai, šķiet, ir atmiņas par citu cilvēku vai, konkrētāk, par cilvēku no iepriekšējās dzīves.

Trīs gadus Erlendurs Haraldsons izmeklēja Purnimas apgalvojumus, pētījuma metodoloģiju veidoja intervijas ar visiem iesaistītajiem lieciniekiem kopā un atsevišķi. Saskaņā ar Purnimas iepriekšējās dzīves atmiņām viņa bijusi vīrietis. Viņš strādāja vīraka rūpnīcā un zināja zīmola nosaukumu: Ambiga. Pēc viņas teiktā, viņš bijis labākais vīraka izgatavotājs ģimenē. Tāpat ziņoja par viņa nāvi: "Pēc negadījuma es vienkārši aizvēru acis un atnācu šurp", "Mani notrieca autobuss.", "Manā ķermenī atradās dzelzs gabals," viņa sacīja.

Lasiet arī: Zinātnes pierādījumi par reinkarnāciju.

Ģimenes paziņa profesors Sumanasiri, kurš dzīvoja netālu no rajona, kurā, kā apgalvoja Purnima, viņa bija dzīvojusi, nolēma veikt izmeklēšanu un atrast iespējamo meitenes iepriekšējo ģimeni. Viņa rīcībā bija šādi fakti:

* Viņa dzīvojusi viņpus upei, skatoties no Kelanijas tempļa,
* Uzņēmums ražojis vīraku Ambiga un Geta Pichcha,
* Viņa pārdevusi vīraku, pārvietojoties ar velosipēdu,
* Viņa piedzīvoja letālu avāriju sadursmē ar lielāku transportlīdzekli

Ar šo informāciju Sumanasiri sāka savu pētījumu. Viņš jautāja vietējiem iedzīvotājiem, vai viņi nezina kādu vīraka ražotni šajā rajonā. Bija trīs tādas, visi mazi ģimenes uzņēmumi. Sumanarisi par pārsteigumu uzņēmums Ambiga ražoja vīraku un Geta Pichcha (Jasminum rottlerianum – tulk. piez.). Uzdodoties par vīraka pircēju, Sumanarisi sāka uzdot dažus jautājumus rūpnīcas īpašniekam La Vidžisiri (La Wijisiri). Vienā sarunas brīdī Vidžisiri sacīja, ka viņa brālis Džinadasa (Jinadasa) gājis bojā negadījumā ar autobusu, kad, paņēmis vīraku tirgum, brauca ar velosipēdu 1985. gada septembrī, divus gadus pirms Purnimas dzimšanas.

Kad Sumanarisi atgriezās, viņš ziņoja par saviem atklājumiem Purnimas tēvam. Pēc pusotras nedēļas mazā meitene, viņas vecāki un Sumanasiri ieradās vizītē pie Vidžisiri ģimenes par pārsteigumu tai. Kad grupa ieradās Vidžisiri mājā – viņš pats ienāca nedaudz vēlāk – Purnima pirmo reizi satika abas Vidžisiri meitas. Kad Vidžisiri ienāca mājā, mazā meitene paskatījās uz augšu un sacīja:

"Šis ir mans brālis."

Vidžisiri viesošanās nepatika, nemaz nerunājot par sarunu ar Purnimu, tāpēc viņš lūdza visus doties projām, bet Purnima sāka runāt par vīraku, kā tas tapis, un jautāja par ģimenes gatavotajiem vīraka iepakojumiem.

"Vai esat mainījis iepakojumus?" jautāja Purnima.

Vidžisiri klusēja. Pēc sava brāļa Džinadasas nāves Vidžisiri bija mainījis iepakojumu krāsu un dizainu. Purnima jautāja arī par viņa ceļgalu. Vidžisiri bija cietis negadījumā un guvis ceļgala lūzumu, par viņu bija parūpējies Džinadasa.

"Kā klājas Somasiri un Padmasiri?" jautāja Purnima.

Somasiri un Padmasiri bija Džinadasas labākie draugi. Visi noelsās, kad saruna kļuva dziļāka, Vidžisiri pārliecinājās, ka noticis kaut kas pārsteidzošs: Purnima bija Džinadasas reinkarnācija.

Purnima piedzima ar ievērojamām zīmēm uz krūtīm. Kad Purnimas ģimene satikās ar Vidžisiri, meitene runāja par šīm zīmēm, viņa teica, ka riteņi pārbraukuši krūtīm un kreisajam sānam.

"Šī bija atzīme, ko es saņēmu, kad mani notrieca autobuss," Purnima sacīja Vidžisiri. Tas zināja, ka Džinadasa nāvējošās traumas guva kreisajā pusē, tieši zem krūtīm. Džinadasa gāja bojā uzreiz, tas bija cits brālis Čandradasa (Chandradasa), kurš ģimenei, redzot nopietnos ievainojumus krūškurvja kreisajā pusē, stāstīja, ka apakšējās ribas, šķiet, spiežas ārā.

Dažas no nozīmīgākajām šīs lietas detaļām ir tādas, ka abas ģimenes bija ļoti attālinātas un pilnībā izolētas viena no otras. Četrpadsmit no septiņpadsmit izteiktajiem apgalvojumiem tika atrasti un aplūkoti situācijās, kas notika Džinadasas dzīvē, kurš nomira divus gadus pirms Purnimas dzimšanas. Purnimas dzimumzīmes sakrita ar Džinadasas nāvējošo ievainojumu rajonu. Meitenei bija arī zināšanas par vīraka izgatavošanu, kas ir kaut kas ļoti neparasts mazai meitenei. Kopumā visi šie aspekti – atmiņas, dzimumzīmes un sevis zināšana – padara Purnimas Ekanaijakas gadījumu diezgan neparastu. Apskatīsim citus reinkarnācijas stāstus.

2. Reinkarnācijas stāsts: Kamerons Makolijs, Skotijas zēns, kurš reinkarnējās

Kamerona Makolija (Cameron Macaulay) māte teica, ka dēls viņai vairāk nekā vienu reizi stāstījis par notikumiem Barras salā. Māte liecināja, ka zēns nekad nav bijis šajā salā, bet viņš runā par savu ģimeni, tēvu, kurš nomira “tāpēc, ka neskatījās apkārt”, brāļiem, kuri stāstījuši, kā spēlējušies pludmalē utt... Zēns stāsta, ka viņam bija iepriekšējā dzīve, un viņš ir noraizējies, jo viņa ģimene viņam netic. Viņa māte saka, ka viņš sūdzas, ka "mājās ir tikai viena vannas istaba, savukārt, kad es dzīvoju Barras salā, mums bija 3 vannas istabas". Mazais Kamerons bieži raud, jo saka, ka mammai viņš noteikti pietrūkst. Viņš vēlas, lai viņa ģimene Barrā zinātu, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Lasiet arī: Vai kristieši tic reinkarnācijai?

Bērnam pieaugot, viņa stāstītā informācija par savu veco dzīvi kļuva precīzāka. Viņš teica, ka viņam ir melnbalts suns un melna mašīna. Viņš teica, ka viņa mātei ir gari mati un ka viņa pašreizējā māte ar viņu sadzīvos. Viņš garantēti pa viņa mājas logu var redzēt lidmašīnas, kas nolaižas, un vienu reizi viņš pat teica savai mātei –, ja viņi kādreiz dosies uz Barru, viņš parādīs viņai slēpni, no kura viņš un viņa brāļi aizbēga uz pludmali. Vēl viens pārsteidzošs fakts zēna sniegtajā informācijā bija viņa tēva Šeina Robertsona (Shane Robertson) vārds.

Zēna māte, uztraucoties par savu dēlu, sazinājās ar psihologu Džimu Takeru (Jim Tucker), speciālistu reinkarnācijas gadījumos. Viņi devās uz Barru 2005. gadā. Pēc ierašanās viņi kontaktējās ar salas iedzīvotājiem, vaicājot, vai viņi ko zina par baltu māju līcī, kas atbilst Kamerona sniegtajam aprakstam. Viņi jautāja arī par Robertsonu, bet neviens viņu nezināja. Taču nākamajā dienā viņiem piezvanīja no viesnīcas, kurā viņi bija apmetušies, pastāstot par šīs mājas un šīs ģimenes esamību. Taču šīs ziņas dzirdēja tikai pieaugušie. Tāpēc viņi nolēma apbraukāt mājas apkārtni, lai redzētu, vai Kamerons to var atpazīt. Un zēns norādīja, kur atrodas šī vieta. Bet mājā nebija nekādu Robertsona pazīmju. Tomēr viņiem tika atļauts ienākt. Zēns pazina katru mājas stūri un pat atcerējās, kur ir plaisas. Viņš bija bēdīgs, jo viņa mājas nebija tādas, kā viņš atcerējās. Pēc dažām dienām viņi kontaktējās ar dāmu, vārdā Robertsone, kura apgalvoja, ka viņai ir no ģimenes, kas dzīvojusi uz salas. Viņa parādīja viņiem dažas bildes, un tajās bija redzams tik bieži pieminētais melnbaltais suns un arī melnā mašīna.

Viss, ko Kamerons bija stāstījis, bija patiesība, trūka tikai viens fakts: Robertsones kundze neatcerējās nevienu savā ģimenē, kuru sauktu Šeins, kā arī nevienu, kas būtu sabraukts vai nogalināts. Norma, Kamerona pašreizējā māte, sacīja, ka tas bija labs lēmums aizvest dēlu ciemos uz viņa veco māju. Arī Kamerons nekad nerunā par nāvi; tikai vienu reizi viņš teicis draugam, lai neuztraucas par nāvi, jo, ja viņš nomirtu, viņš atgrieztos.

3. Reinkarnācijas stāsts: Munna, reinkarnējies bērns

Indijā reinkarnācija tiek uzskatīta par neapgāžamu faktu. Tomēr pirms kāda laika atklātībā nonāca kuriozs un pārsteidzošs reinkarnācijas stāsts, kuru, neskatoties uz to, ka zinātnieki to plaši pētīja, nav izdevies pierādīt kā krāpšanu.

Brīnišķīgākā lieta šajā lietā ir neticami daudz atmiņu par iepriekšējo dzīvi, kādas vien var būt bērnam, kurš reinkarnējies. Fakts, kas tika fiksēts pirms vairākiem gadiem, joprojām tiek uzskatīts kā skaidrs pierādījums tam, ka reinkarnācija ir reāla.

Šis stāsts sākas 1951. gada 19. janvārī Indijā. Sešus gadus vecs zēns, vārdā Munna, spēlējās pie sava tēva, kurš bija pilsētas frizieris, veikala. Divi garāmejoši svešinieki pēkšņi, nevienam nemanot, paņēmuši bērnu, aizveduši uz kādu tālu vietu, kur vēlāk viņš ticis noslepkavots.

Lasiet arī: Reinkarnācija Indijā: Karmas Mājas.

Tēvs, pamanījis dēla prombūtni, sāka pārmeklēt pilsētas apkaimes un konstatēja, ka bērnam upes malā ir nocirsta galva. Drīz vien šajā šausmīgajā noziegumā vainīgie vīrieši tika atrasti un nodoti policijai, taču noziegumam nebija pietiekami daudz pierādījumu, tāpēc viņi tika atbrīvoti. Bērna ģimene bija izpostīta, un viņa māte sāka ciest no smagām nervu lēkmēm.

Pēc sešiem mēnešiem šis stāsts uzsāk žilbinošu ceļu, kad citā šīs valsts pilsētā piedzimst bērns un savos pirmajos dzīves gados reizēm dīvaini uzvedas. Divu gadu vecumā viņš lūdza vecākus aizvest viņu uz iepriekšējo māju, lai viņš varētu redzēt savus vecākus un vecās rotaļlietas. Turklāt bērnam ir dīvaina dzimumzīme, kas šķērso viņa kakla priekšpusi.

Dažreiz šis biedējošais bērns runā ar vecākiem par citu savu dzīvi. Kur viņu nogalināja divi vīrieši. Viņš stāsta detaļas, kas līdz tam brīdim sabiedrībai nebija zināmas. Tas piesaistīja Munnas tēva uzmanību, un viņš dažādos gadījumos mēģināja tuvoties zēnam, līdz viņa vecāki beidzot tam piekrita.

Tiklīdz bērns ieraudzīja frizieri un viņa sievu, viņš piegāja pie viņiem un intensīvi apskāva. Viņš tos bija atpazinis. Tajā laikā viņam bija tikai 4 gadi.

Šo skaisto stāstu ir izpētījis profesors Atreva no Varanasi pilsētas un Dr. Jamuna Prasads (Jamuna Prasad), kurš pēc sarunas ar abu bērnu ģimenēm nolēma pieņemt acīmredzamo patiesību: kārtējo reinkarnācijas gadījumu.

4. Reinkarnācijas stāsts: zēns, kurš ir viņa paša vectēvs

Dr. Džims B. Takers no Virdžīnijas Universitātes Psihiatrijas katedras stāstīja par Semu universitātes tīmekļa vietnē ievietotajā video. Doktoram Takeram ir liela pieredze ar reinkarnācijas gadījumiem, viņš ir pētījis vairāk nekā 2500 gadījumus ar bērniem, kuri spēja atcerēties savas iepriekšējās dzīves, un teica, ka Sems izteicis dažus pārsteidzošus apgalvojumus, aplūkojot vecus ģimenes fotoalbumus.

Kādu dienu viņa tēvs, veicot mājas ģenerālu uzkopšanu, atrada vecu ģimenes fotoalbumu. Kā paskaidroja Sema vecāki, zēns nekad nebija redzējis sava vectēva fotogrāfiju. Sems atvēra fotoalbumu un sāka aplūkot visas bildes, kur bija attēlota automašīna, un teica:

"Tā ir mana mašīna."

Vecāki bija pārsteigti, redzot, ka viņš norāda uz vectēva pirmo automašīnu, kas bija ļoti svarīga viņa dzīvē. Taču Sema māte bija skeptiska un nekad nebija ticējusi stāstiem par reinkarnāciju. Tāpēc viņa centās pārbaudīt viņu, parādīja vectēva fotogrāfiju, kad viņš bija bērns kopā ar citiem tāda paša vecuma bērniem. Sems norādīja uz savu vectēvu un sacīja: "Te esmu es." Viņa attrauca: “Tas ir tavs vectēvs”, uz ko viņš atbildēja: “Nē, tas esmu es”.

Bet pat šis neapgāžamais pierādījums joprojām neļāva Sema mātei joprojām noticēt, ka viņas dēls ir sava vectēva reinkarnācija, tāpēc viņa jautāja dēlam, vai viņš atceras kaut ko no savas iepriekšējās dzīves. Tad mazais Sems viņai pastāstīja, ka kāds ir "viņa māsu pārvērtis par zivi". Māte pārsteigta jautāja, par ko viņš runā, un mazais Sems atbildēja: "Slikti vīrieši."

Pārsteidzoši – Sems runāja par sava vectēva māsu, kura tika noslepkavota, un tās līķis tika iemests ezerā. Sema tēvs teica, ka zēns šo stāstu nevarēja zināt, jo viņi nekad nav runājuši par šo traģisko epizodi ģimenē.

Tomēr mēs nevaram ignorēt tādus skeptiskus izteikumus kā no žurnāla “Skeptic” izdevēja Dr. Maikla Šermera (Michael Shermer) mutes, kurš Dr. Takeram jautāja, kā viņš var zināt, ka Sema lietā nav veiktas manipulācijas. Dr. Šermers sacīja, ka Sema un tūkstošiem līdzīgu gadījumu pamatā vienkārši ir bērna vecāku stāsti, un notikumi dažkārt var tikt izkropļoti, ja tos apraksta satraukts tēvs, kā arī vecāki var dažādos veidos ietekmēt bērnus.

Uz to Dr. Takers atbildēja, ka viņš ir izpētījis ģimeni un nav atradis nekādu saistību starp šo attieksmi un bērna skaidroto. Lai demonstrētu šī reinkarnācijas stāsta patiesumu, doktors Takers sacīja, ka daži bērni ir snieguši detalizētu informāciju par vietām, kurās viņi dzīvoja iepriekšējās dzīvēs. Arī runājot par nesen mirušiem cilvēkiem, šo cilvēku dzīves atbilst bērnu sniegtajiem aprakstiem.

Visbeidzot, doktors Takers teica, ka viņam galīgais pierādījums tam, ka Sems ir sava vectēva reinkarnācija, ir bērna norādītā fotogrāfija; bērns nebūtu varējis pateikt, kurš no fotoattēlā redzamajiem cilvēkiem ir vectēvs, ja pirms tam nebija redzējis citas viņa fotogrāfijas. Tātad šis gadījums ir vēl viens neapgāžams pierādījums iepriekšējo dzīvju pastāvēšanai, līdztekus tam, ka zinātnieku aprindās ir daudz strīdu par reinkarnācijas gadījumiem.

Lasiet arī: Vai reinkarnācija ir reāla? 3 argumenti par un pret to.

5. Reinkarnācijas stāsts: dvīņu māsas

Šis ir ļoti interesants reinkarnācijas stāsts, tas noritēja 1957. gadā Anglijā. Māsas Džoanna (11) un Žaklīna Pollokas (6) cieta autoavārijā, kurā tika sabrauktas blakus ietvei, un gāja bojā.

Pollokas kundze kļuva grūtniece gadu pēc negadījuma, un viņas vīrs bija teicis viņai, ka viņam ir nojauta, ka šajās dzemdībās piedzims dvīņu meitenes – viņu meitas – tās pašas, kuras bija mirušas pirms gada.

Savādi ir tas, ka ginekologs, kurš izmeklēja Pollokas kundzi, teica, ka viņš nav gaidījis vairāk par vienu mazuli, bet beigās Pollokas kundzei bija divas meitas. Tās nosauca par Dženiferu un Džilianu.

Meiteņu tēvs pamanīja, ka vienam no mazuļiem virs labās uzacs ir rēta, kas bija identiska viņas meitai Žaklīnai, kura bija nokritusi, kad viņai bija trīs gadi; un otrai meitenei savukārt bija dzimumzīme īkšķa lielumā, tajā pašā vietā, kur bija viņu otrajai mirušajai meitai.

Pēc 4 mēnešiem ģimene pārcēlās uz citu ciematu, bet pēc divarpus gadiem viņi atgriezās, lai apmeklētu to vietu, kur bija dzimušas mirušās meitenes, un viņu vecāki konstatēja, ka abas meitenes ļoti labi pazīst šo vietu. Pat neredzot skolu, viņas varēja parādīt ar pirkstu, kur tā atrodas, un tas pats notika, kad viņas norādīja uz vietu, kur atrodas šūpoles un slidkalniņš. Kad meitenes staigāja pa savu veco mājai, viņas uzreiz atpazina katru vietu.

Kad meitenēm palika četri gadi, viņu tēvs atvēra kasti, kurā glabājās viņa mirušo meitu vecās rotaļlietas. Vecāki brīnījās, ka abas meitenes atpazina, kura rotaļlieta pieder katrai no viņām un pat nosauca lelles tā, kā tās sauca mirušās māsas. Tajā pašā laikā meitenes arī bijās no garāmbraucošām automašīnām, un abas uzvedās tāpat kā iepriekš mirušās meitas.

6. Reinkarnācijas stāsts: Ismails Atinklišs – atgriezies mājās

1956. gadā Turcijā piedzima zēns Ismails Altinklišs (Ismail Altinklish), kurš jau kopš agras bērnības apgalvoja, ka viņš iepriekšējā dzīvē ir bijis dārznieks Abeits Suzulmuss (Abeit Szulmus), kurš nogalināts ar sitienu pa galvu.

Bērnam bija rēta uz galvas tajā pašā vietā, pa kuru sitienu saņēma Suzulmuss, un viņš mēdza stāstīt savai ģimenei veselu virkni detaļu par savu iepriekšējo eksistenci. Abeitu Suzulmusu, kurš dzīvoja Bahčečes (Bahcheche) reģionā kopā ar sievu Sahidu un diviem bērniem, bija nogalinājusi grupa viņa darbinieku, iesitot viņam pa galvu ar dzelzs stieni.

Mazais Ismails Altinklišs vienmēr bija lūdzis savus vecākus aizvest viņu uz viņa iepriekšējā iemiesojuma māju, un beidzot viņam tas izdevās. Kad viņi ieradās Sulzulmusa bijušajā mājā, zēns varēja atpazīt visu, kas viņam piederējis un viņa vecāki konstatēja, ka viss atbilst bērna iepriekš sniegtajiem aprakstiem.

Viena no Abeitas meitām apmeklēja Ismailu un vēlāk pēc ilgas sarunas ar viņu pārliecinājās, ka viņas tēvs patiešām ir reinkarnējies jaunajā Ismailā Altinklišā. Šis, iespējams, ir viens no reinkarnācijas stāstiem, kas ir labi dokumentēts un izrādījies patiess.

Lasiet arī: Kas notiek pēc tam, kad jūs nomirstat? Saikne starp dzīvi un nāvi.

7. reinkarnācijas stāsts: Dženija Kokela, pārsteidzošs stāsts

Dženija (Jenny Cockell) ir britu sieviete, kura jau no mazotnes zināja, ka ir dzīvojusi citu dzīvi. Viņa zināja, ka viņas iepriekšējais vārds ir Mērija, jauna sieviete, kas trīsdesmitajos gados dzīvojusi Īrijā. Un pats ļaunākais, ka viņas agrā nāve bija atstājusi bezpalīdzīgus viņas sešus bērnus. Izmisums lika viņai visu laiku justies kā dīvainai ēnai. Šis smagums piespieda viņu atšķetināt visas šīs nojaušamās atmiņas un sajūtas.

Astoņu gadu vecumā Dženija Kokela zināja, ka ne vienmēr ir dzīvojusi Anglijā. Viņas sapņi vienmēr bija vērsti uz mitro Īriju smaga darba un izdzīvošanas laikā. Viņa arī zināja, ka viņas vārds ne vienmēr ir bijis Dženija. Otru sievieti, kas dzīvoja viņas sapņos, sauca Mērija. Bet viņa nekad nevarēja atminēties savu uzvārdu.

Dženija vienmēr centās dzīvot kaut cik normālu dzīvi. Tikai daži zināja, ka patiesībā viņas dzīve ir tikai pa pusei, jo katru dienu viņai nāca prātā jaunas ainas no sievietes, vārdā Mērija, ikdienas dzīves. Viņa zināja, ka īriete Mērija daudz staigāja kājām, viņas māja atradās pie strauta un viņas rokas un nagi vienmēr bija netīri no zemes, rokot kartupeļus, ko viņa vāca un krāva.

Viņa zināja, ka dažreiz bija izsalkusi un nekad neēda gaļu. Tikai miltus, maizi, dārzeņus... Teritorija stiepās netālu no dzelzceļa. Dženija arī zināja, ka Mērija nomira dzemdību laikā 35 gadu vecumā un ka viņas nāve notika lielā izmisumā un niknumā. Tas bija par agru, viņas bērni vēl bija pārāk mazi, lai paliktu bez mātes. Kas notiktu ar viņas 6 bērniem?

Ar tik intensīvām jūtām un emocijām Dženija Kokela ļāvās regresīvajai hipnozi. Un kāds bija rezultāts? Atmiņas un ciešanas kļuva spilgtākas, sāka parādīties vairāk detaļu.

Šīs sievietes stāsts par reinkarnāciju nokļuva BBC, kam ļoti interesēja šāda veida gadījumi. Viņi to publicēja dažādos plašsaziņas līdzekļu formātos, un, visiem par pārsteigumu, tie sasniedza Malahaidu (Malahaide), nelielu ciematu Īrijā, kur kāds fermeris bija identificējis Mariju un viņas sešus bērnus. Viņas uzvārds bija Satona (Sutton), un viņa nomira Rotundas slimnīcā Dublinā 1932. gada 24. oktobrī no gangrēnas, pneimonijas un toksēmijas. Un atstāja aiz sevis nevis sešus, bet septiņus bērnus.

Tie bija: Džefrijs (Jeffrey) (1923), Sonijs (Sonny) (1924), Filomena (Philomena) (1925), Kristofers (Christopher) (1926), Frensiss (Francis) (1928), Bridžita (Bridget) (1929), Elizabete (Elizabeth) (1932). Fermeris Īrijā atrada viņas vecāko dēlu Džefriju, kurš viņam savukārt iedeva divu savu brāļu Sonija un Frensisa adreses. Un kas notika? Vai Dženijai tas bija jāzina?

Jā, viņa sazinājās ar viņiem visiem, izveidojot ļoti īpašu saikni ar Soniju. Pēc sniegtajām detaļām, atmiņām un vārdiem visi šie cilvēki Dženijā atpazina savu īsto māti. Ciešanas tagad ir mazinājušās, mātes sāpes par mazo bērnu atstāšanu ir pieklusinājušās, zinot, ka viņi ir izdzīvojuši, paši kļuvuši par vecākiem, patiesībā paši ir novecojuši un dzīvojuši pilnvērtīgu dzīvi, atceroties savu māti Mēriju Satoni, kura atdeva visu par viņiem.

Grūti noticēt, bet tas ir pārsteidzošs reinkarnācijas stāsts, kas liek mums aizdomāties par pēcnāves dzīvi.

Lasiet arī: Cik ilgi turpinās reinkarnācija?

BONUSS! 8. reinkarnācijas stāsts: Engins Sungurs, bērns Turcijā

Vēl viens no slavenākajiem reinkarnācijas stāstiem ir par Enginu Sunguru (Engin Sungur), kurš dzimis 1980. gada decembrī Antakjas (Antakya) slimnīcā, Hatajā (Hatay), Turcijā.

Kad Sungurs bija jauns zēns, viņš ar ģimeni devās prom no savas dzimtās pilsētas Tavlas. Pa ceļam viņš norādīja uz ciemu, caur kuru viņi brauca, – tas saucās Hancagizs (Hancagiz) – un teica, ka viņš tur ir dzīvojis. Viņš teica, ka viņu sauca Naifs Ciceks (Naif Cicek) un ka viņš bija devies uz Ankaru pirms nāves.

Patiesībā bija tāds Naifs Ciceks, kurš bija miris šajā pilsētā gadu pirms Sungura dzimšanas, taču Sungura ģimene tobrīd to nezināja. Viņi nepildīja viņa lūgumu nekavējoties apmeklēt viņa iepriekšējās dzīves ciematu.

Kādu dienu Ciceka meitai bija darīšanas Tavlas apkaimes ciemā, kurā dzīvoja Sungurs. Tas notika, pirms Sungura un Ciceka ģimenes bija iepazinušās. Sungurs piegāja pie viņas un sacīja: "Es esmu tavs tēvs."

Pēc tam Sungura māte aizveda viņu uz Hancagizu, lai satiktos ar Ciceka ģimeni. Bērns pareizi identificēja vairākus radiniekus, tostarp Ciceka atraitni. Viņš norādīja uz eļļas lampu Ciceka mājā un teica, ka pats to darinājis. Viņš stāstīja arī par gadījumu, kā viņa dēls vienreiz viņu notriecis ar savu kravas automašīnu, to stumjot.

Visi Sungura izteikumi bija pareizi, viss saskanēja ar Ciceka dzīves detaļām. Citus sniegtos apgalvojumus pārbaudīt nebija iespējams, taču viņš neizteica nepatiesus apgalvojumus.

Tas noslēdz mūsu rakstu par reinkarnācijas gadījumiem, kas atrodami pa visu pasauli. Turpiniet lasīt šo vietni, lai uzzinātu vairāk par reinkarnāciju un dzīvi pēc nāves.

Pievienots: 17.12.2015.

https://reincarnationafterdeath.com/reincarnation-stories/

Tulkoja Jānis Oppe