Наталья Фролова - Кармическая связь матери и сына. Разгадать события прошлой жизни и изменить нынешнюю
Natālija Frolova - Mātes un dēla karmiskā saikne. Atminēt pagātnes dzīves notikumus un izmainīt situāciju
Mēdz būt diezgan vienkārši saprast dzīves notikumus, ja uz tiem paskatās caur pagātnes dzīves prizmu. Jūs brīnīsieties, atrodot līdzības, analoģijas un situāciju pilnīgu atkārtošanos. Spēlē citi aktieri, bet luga tā pati.
Atminoties pagātnes dzīves notikumus, var saprast, ko tie grib mums iemācīt, tajā skaitā atminēt, kur slēpjas mātes un dēla karmiskā saikne.
Studentes atklājums nodarbībā Reinkarnacionikas Institūtā
Es – Reinkarnacionikas Institūta 12. apmācības plūsmas studente. Un, lūk, kādā no nodarbībām mēs pētījām harmonisku pagātnes dzīvi, kuras notikumi sasaucas ar pašreizējās dzīves notikumiem.
Ieiet pagātnes dzīvē iznāca ne uzreiz. Sākumā atnāca ļoti patīkama sajūta, dzīvesprieka, apmierinājuma un laimes sajūta. Uz iekšējā ekrāna parādījās balti savirpuļojumi, un es ieraudzīju bildīti.
Dzīve viduslaiku pilī
Vasara, silts, skaists kalnains apvidus. Es skatos uz baltu pili tālumā uz nākamā pakalna. Stāvu akmeņiem bruģēta ceļa sākumā, kurš ved uz šo pili.
Es jūtu, kā es mīlu šo vietu, kā es mīlu šo pili un mīlu atgriezties tur no pastaigām. Es katru reizi skatos uz to, kad atgriežos, un mani katru reizi pārņem laimes un siltuma sajūta. Es jūtu lapotnes, tīrā gaisa, svaigā, siltā vasaras vēja smaržu.
Es skatos uz sevi. Man ir gadi 18-19. Esmu tērpta garā baltā kleitā no viegla caurspīdīga, sarežģīta fasona, auduma. Audums ir pašūts slāņiem, kas krīt uz leju skaistās krokās. Man ir galvassega, arī balta, konusveidīga, kuru papildina balts puscaurspīdīgs plīvurs, kurš aizsedz seju un aizmugurē sniedzas līdz viduklim.
Kleita un plīvurs plīvo no vieglas vējiņa plūsmas. Matus es neredzu, tie ir paslēpti zem galvassegas. Bet es zinu, ka tie man ir gari blondi. Pavadā es turu greznu baltu zirgu.
Es nosaku, ka tas ir gadsimts 14.-15. Kaut arī neko neatceros par šo laiku no vēstures. Skatos uz apvidu no augšas un nosaku, ka tas ir kaut kur Rietumeiropā, uz robežas ar Vāciju.
Pēc tam es jau esmu pilī. Tur mani gaida tēvs. Mēs dzīvojam ar viņu divatā. Tēva vārds ir Filips. Mans – Ilona. Mammas nav. Es zinu, ka viņa nomira ļoti sen un es viņu neatceros.
Mums ir daudz kalpu, tēvs ir bagāts cilvēks. Bet kalpus neredz, jo mums patīk būt ar viņu vienatnē. Un tāpēc kalpi uzvedas ļoti nemanāmi. Mēs ar tēvu ļoti mīlam viens otru.
Viņš man dod pilnīgu brīvību un atļauj katru dienu veikt pastaigas vienai. Es ņemu savu zirgu un auļoju pa pils apkaimi. Tur es nometu šo, manuprāt, neērto cepuri, kura slēpj manus matus, un baudu dabu un brīvību.
Tēvs ir diezgan jauns skaists spēcīgs vīrietis. Viņam ir tumši mati un neliela tumša bārdiņa. Viņš ir ļoti bagāti ģērbies. Smags audums kā samts bordo zeltainās krāsās.
Uz krūtīm resna zelta ķēde. Mazliet zemāk uz tievākas ķēdītes – apaļš kulons. Tur attēlots kāda vīrieša profils, viņš skatās pa labi, cepurē ar spalvu. Redzams, tas ir mūsu sencis.
Mums ir ne pārāk liela pēc tiem mērogiem pils. Balta gotiskā stilā. Viena kolonna pa centru un četras pa malām.
Redzu, kur mēs ēdam. Garš galds. Mēs sēžam iepretim viens otram tālajos galos. Vēl es redzu bibliotēku. Neliela istaba. Pa kreisi visa siena līdz griestiem grāmatu plauktos, bet centrā neliels masīvs galds no tumša koka.
Es aplūkoju grāmatas. Tie ir manuskripti dārgos biezos iesējumos. Ņemu un atveru vienu. Viegli nodzeltējušas lappuses. Smaržo pēc papīra, ļoti patīkama grāmatas smarža.
Tur ir arābu rakstu zīmes. Bet es zinu, ka saprotu tās. Tēvs man iemācīja. Esmu tērpusies kleitā-halātā no dārga smaga auduma bordo zeltainos toņos.
Mani interesē, ar ko gan šīs dzīves notikumi ir sasitīti ar tagadējās notikumiem. Un, kamēr kapteine strādā ar citiem mūsu grupas dalībniekiem, es pārlūkoju tieši to.
Man patīk būt kopā ar tēvu, un mani neinteresē saviesīgi pasākumi. Taču mans vecums un tēva tituls uzliek par pienākumu man tos apmeklēt.
Es redzu, ka mēs braucam uz turnīriem, kurus rīko citās pilīs. Man tas nav interesanti. Es uzskatu, ka visas sievietes ir tukšas un dumjas, bet jaunie vīrieši, kas piedalās turnīros, atbilst viņām.
Mani interesē, kas tad tālāk. Es pārtinu notikumus uz priekšu un redzu sevi, ejam pa celiņu, pa kuru es parasti pastaigājos, ar vīrieti, par manu vecāku, un mēs ar viņu dzīvi tērzējam.
Kas tālāk, nodarbībā es noskatīties nepaspēju, bet mani sāka interesēt uzzināt, jo es tieši biju izgājusi uz to, kas sasaucas ar manu dzīvi pašlaik.
|
Sk. arī Pagātnes dzīve kā Marijai Terēzei – imperatora sievai[1]. |
Ieraudzītā analoģija ar pašreizējo dzīvi
Kaut arī nodarbība beidzās vēlu, manī bija iedegusies ziņkāre un es ielīdu internetā.
Es sāku ar galvassegu. Ļoti ievērojama lieta. Un, lūk, ko rezultātā konstatēju.
“Galvassega – henīns – augsta konusveidīga rota, ko izdomāja un ieviesa modē 1395. gadā Bavārijas Izabella. To nēsāja apmēram 100 gadus.”
Iznāk 14.-15. gadsimts. Francija. Tā patiešām robežojas ar Vāciju.
“Bavārijas Izabella – Francijas karaliene, Šarla VI Trakā sieva.”
Henīnu nesāja tā, lai neviens mats nebūtu redzams, un pat noskuva to matu daļu, kuru neizdevās noslēpt.
Manas kleitas fasons atbilst tā laikmeta kleitām. Pat vienā foto redzēju kleitu-halātu ar tieši tādu pašu fasonu gandrīz tādā pašā krāsā, kādā es biju bibliotēkā.
Tēva vīriešu tērps arī sakrita ar tā laikmeta vīriešu apģērbu. Pat galvassega medaljonā arī atbilst franču modei agrīnajos viduslaikos.
Sāku skatīties gotiskās pilis baltā krāsā. Gotiskās pilis Francijā sāka būvēt 12. gadsimtā, un pēc tam tās izplatījās pa visu Eiropu. Tieši baltas pilis tika būvētas Francijā. Kā avoti kalpoja karjeri Turnē tuvumā.
Vēlreiz piebildīšu, ka par viduslaiku vēsturi es nekad nebiju interesējusies un to visu uzzināju pirmoreiz.
Izrādījās ļoti izzinoši un interesanti to atpazīt, jo tagad tas nebija kaut kas abstrakts. Es atcerējos, ka man vispār vienmēr ir interesējusi Francija, taču vēlīnāks periods – Luija XVIII laiki. Lūk, tā vēsture bija pārlasīta visa.
Starp citu, es pēkšņi aizrāvos ar lentīšu izšuvumu, un tas ir izšuvums, kas radās Francijā tieši šo karaļu valdīšanas laikā un bija sen aizmirsts. Es to nekur nebiju mācījusies, bet nevaru no tā atrauties 7 gadus, un tas tagad ir manas dzīves galvenais virziens, un es to mācu citiem.
Stāsta turpinājums
Nākamajā dienā es nolēmu vēlreiz patstāvīgi iegremdēties tajā dzīvē un uzzināt tās turpinājumu. Jo biju nonākusi pie paša interesantākā.
Manā pašreizējā dzīvē negaidīti parādījās vīrietis, kurš ir vecāks par mani, un ir tāda sajūta, ka mēs esam pazīstami visu mūžu. Taču situācija ir uzkārusies, un es nevaru atrast tās risinājumu.
Starp citu, šī vīrieša senči dzīvojuši Francijā Šelles abatijā (Abbaye Notre-Dame-des-Chelles; Chelles Abbey), robežas ar Vāciju tuvumā, kas arī man šķita ļoti interesanti. Un es sāku skatīties.
Es ieraudzīju, kā iepazinos ar vīrieti tajā pagātnes dzīvē. Nejauši. Viņš, izrādās, pastaigājās pa ceļu, kad es skraidīju starp kokiem. Un mans zirdziņš, sajutis viņa zirgu, iezviedzās, un viņa zirgs atsaucās.
Tā kā es biju ziņkārīga un ne no kā nebaidījos, es izjāju paskatīties, kas tur ir, un mēs iepazināmies. Mēs sākām pastaigās satikties un tērzēt. Mums bija viegli un labi vienam ar otru.
Pēc tam es viņu iepazīstināju ar manu tēvu. Viņu ļoti ieinteresēja mūsu bibliotēka. Ar tēvu arī viņi kļuva draugi. Un viņš sāka bieži būt pie mums. Mums bija ļoti labi trijatā.
Un pienāca laiks man lemt, ko darīt tālāk. Man patika šis vīrietis, bet es nevarēju atstāt tēvu. Es vienkārši to nestādījos priekšā. Tēvs arī klusēja. Viņā bija tā pati cīņa, un situācija uzkārās.
Es nevarēju precēties, jo tad es nevarētu dzīvot tēva pilī. Un vīru uz tēva pili es nevarēju atvest. Tā laikmeta tikumi neļāva dzīvot sievas mājās.
Atkārtojas situācija no pagātnes dzīves
Tagad man ir analoģiska situācija. Es dzīvoju divatā ar dēlu. Vīrietis, ar kuru es iepazinos, dzīvo citā valstī. Es nevaru atstāt dēlu un braukt viņam līdzi. Un viņš nevar dzīvot šeit. Un es pagaidām izeju neatrodu.
Es sāku skatīties tālāk. Informācija nenāk. Migla, un man neko nerāda. Es atcerējos, ka uzstādījums, kurš tika dots, – parādīt priecīgus notikumus. Tātad beigas ir bēdīgas.
Un es palūdzu parādīt man maksimāli maigu manas nākotnes momentu. Un es ieraudzīju sevi.
Man ir 36 gadi. Esmu sēru tērpā pie šī vīrieša kapa. Arī mans tēvs ir miris. Un es eju te pie viena kapa, te pie otra. Mana dzīve ir pabeigta. Nākotnes nav. Man neviena nav. Esmu viena, un dzīvot man nav dēļ kā. Iekšienē es jūtu šausmīgu tukšumu un saprotu, ka es kaut ko izdarīju ne tā.
Es lūdzu Visumu atrast šīs situācijas maksimāli harmonisku attīstības variantu man un visiem tās dalībniekiem un parādīt to man. Un tas sāk manā priekšā formēties.
Es apprecos ar šo vīrieti, un mēs ik dienu braucam pie tēva, vai viņš brauc pie mums ciemos. Mēs joprojām ļoti daudz laika pavadām kopā. Man piedzimst meita. Viņa ir ļoti līdzīga man.
Mazmeita manam tēvam atgādina mani, un viņš it kā atgriežas laimīgajos laikos, kad es biju bērns un dzīvoju ar viņu kopā.
Mazmeita un vectēvs ļoti stipri pieķeras viens otram, un meitene arvien biežāk paliek viesoties pie vectēva. Pēc tam viņa praktiski dzīvo pie viņa. Mums ir ģimene, mēs esam laimīgi. Mans tēvs iemanto mani mazmeitas personā. Mums viņas personā ir nākotne.
Es skatos līdz tam laikam, kad manai meitai ir 18-19 gadu, un saprotu, ka mēs visi dzīvosim ļoti ilgi un laimīgi. Manai meitai nenāksies stāvēt tās izvēles priekšā, kura savā laikā bija manā priekšā.
Un es lūdzu Visumu aizstāt to situāciju, kura bija, ar šo, laimīgo un harmonisko, izlaist to cauri Vislaikam (Всевременье), pārformatēt visas dzīves līdz pat līdzšinējai.
Pārmaiņas ir sākušās
Tieši pirms tam mēs ar dēlu izšķīrāmies par to, lai padzīvotu atsevišķi viens no otra. Es sāku domāt, kā to izdarīt. Un pilnīgi negaidīti draudzene palūdza man pieskatīt dzīvokli, kurš viņai ticis mantojumā, un mums tāda iespēja radās.
Dzīvot atsevišķi un iet vienam pie otra ciemos. Tā ka domāju, ka sākums ir ielikts. Paskatīsimies, kas būs tālāk…
Taču tagad es sāku saredzēt izeju no ieilgušās situācijas, bet, galvenais, saprotu – ja mēs neko neizmainīsim, mēs visi atkal nonāksim “nekur”.
P.S. Uzrakstiet komentāros, vai Jums Natālijas stāsts likās interesants?
 |
1. kursa studente |
Pievienots 27.11.2015.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/karmicheskaya-svyaz-materi-i-syna/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4135-mana-pagatnes-dzive-ka-imperatora-sievai (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3965-larisa-frolova-mans-pirmais-celojums-ieprieksejas-dzives-mans-dzivesbiedrs-bija-mana-mate (Tulk. piezīme)