Наталья Голубкина – Как найти пропавшего без вести с помощью Реинкарнационики

Natālija Golubkina - Kā atrast bezvēsts pazudušo ar Reinkarnacionikas palīdzību

Tie, kas nodarbojas ar Reinkarnacioniku, ne reizi vien ir savā praksē pārliecinājušies, cik tas ir noderīgs instruments dažādās dzīves situācijās.

Šodien es dalīšos gadījumā no savas prakses. Pie manis griezās meitene ar lūgumu palīdzēt. Pirms gada viņas brālis pazudis bez vēsts. Un līdz šim laikam ģimene nevar uzzināt, vai viņš ir dzīvs vai miris. Vai viņu vajag meklēt, vai arī laiks atlaist un dzīvot tālāk.

Ja viņš ir dzīvs, tad kur viņu meklēt? Un, ja viņa nav starp dzīvajiem, tad kur atrast ķermeni. Jo bez ķermeņa taču nedabūsi dokumentu par cilvēka nāvi, tas neļaus atrisināt dažas ģimenes problēmas.

Kristīne bija griezusies pie ekstrasensiem, tajā skaitā arī pie samērā zināma. Pēc fotogrāfijas viņai pateica, ka cilvēks ir dzīvs. Pie šī salmiņa ķeras bēdu nomāktā māte un cer viņu sameklēt. Lūk, ar tādu pieprasījumu mēs devāmies meklējumos.

Upe aiznesa brāli

Kā viss notika? Stāsta Kristīne.

“Mans tēvs ar diviem dēliem devās medībās pagājušā gada maijā, kā viņi to parasti darīja. Aizbrauc uz pāris nedēļām, šauj medījumu, makšķerē zivis. Pēc tam viņi laivā peld pa upi uz augšu uz vietu, no kurienes viņus paņem mašīna pēc vienošanās.

Taču šoreiz kaut kas nogāja ne tā. Ziemeļu reģionā maijā upes ir palos, šur tur vēl guļ sniegs, ūdens pacēlies par 4 metriem. Tas aizskalo visu, kas atrodas tā gultnes tuvumā un aizrauj sev līdzi. Upe ir pilna ar baļķiem.”

“Mēs peldam šaurā laivā,” stāsta meitenes tēvs, “Miša pakaļgalā uztur motoru un stūrē, es no priekšgala dodu viņam norādījumus, kur pagriezties, kā apiet radušos šķēršļus. Artjoms, jaunākais, sēž starp mums, ar muguru pret mani un tur suni starp ceļiem. Viņš pieliecas, gandrīz noliekoties uz ceļiem, lai mēs ar Mišu varētu viens otru redzēt un operatīvi reaģēt, mainoties situācijai.

Pēkšņi negaidīti laiva uzlec uz peldoša baļķa un sašķiebjas. Esmu pieķēries bortam, Miša cieši ieķēries motora rokturī. Mēs visiem spēkiem mēģinājām laivu izlīdzināt un dabūt to līdz krastam. Daudzās ķīpas ar guvumu un aprīkojumu sāka birt ūdenī.

Kad mēs atjēdzāmies, izrādījās, ka nav Artjoma. Mēs sākām meklēt, saukt, taču velti. Suns riedams skrēja gar upes krastu. Viņu atrada kilometrus 5o uz leju pa straumi. Pēc tam tika izsaukti glābēji, viņi izķemmēja upi un apkārtni, taču dēla pēdas neatrada. Tikai kaut ko no kravas izdevās savākt...”

Tajās vietās ir vecticībnieku apmetnes. Un meitene cerēja, ka varbūt, kā filmās rāda, viņi ir izglābuši viņas brāli. Viņš varēja zaudēt atmiņu un tāpēc neatgriezās mājās...

Tikšanās ar tuvinieku dvēselēm

Kristīnei un viņas mammai bija ļoti svarīgi uzzināt, vai Artjoms ir dzīvs, kur meklēt viņu vai viņa ķermeni. Mēs ķērāmies pie situācijas savas izmeklēšanas ar Reinkarnacionikas metodi. Un šis seanss atšķīrās no visiem, ko biju vadījusi agrāk, gan pēc būtības, gan pēc daudzām detaļām.

Es palūdzu meitenei stādīties priekšā vietu, kura viņai būtu komfortabla un droša. Viņa aprakstīja jūras krastu, sīkus oļus, klinti, kas aizsedz no vēja, ugunskuru un baļķi, jūras ūdens gludi nopulētu. Pārsteidza mani šajā aprakstā tas, ka tas pilnīgi sakrīt ar “manu” vietu, no kurienes parasti “ceļoju” es.

Mēs uzaicinājām Kristīnes Audzinātāju un viņas brāļa dvēseli. Piepeldēja krastam laiva, kuru vadīja gara auguma vīrietis garā zaļā apmetnī ar kapuci. Meitene mēģināja pie viņa vērsties, taču viņš spītīgi negriezās pret viņu ar seju un atbildēja ar klusēšanu. Viņa varēja tikai detalizēti aplūkot viņa diezgan baismīgo seju profilā.

Pēc tam viņa sajuta, ka te ir vēl divi. Izrādījās, ka tās ir viņas vecmāmiņas un tēvoča Petjas dvēseles; viņi bija sen miruši. Vecmāmiņa ir maza auguma, bet Petja garš, taču spiežas un mīļojas pie mammas kā teliņš. Viņš nomira 27 gadu vecumā.

Kristīne arī agrāk bija tikusies ar vecmāmiņas dvēseli, kad sauca Audzinātāju. Un bieži tā mēdz būt patiesībā – ka mūsu tuvinieki ir mūsu pavadoņi un glabātāji smalkajā pasaulē.

Un te mums abām pa muguru pārskrēja šermuļi, kad sapratām, KURŠ ir atvedis dzimtās dvēseles “no tā krasta”! Mēs griezāmies pie vecenītes un lūdzām parādīt, kas tad notika uz upes tajā kļūmīgajā dienā...

Kas notika ar brāli

Tālāk Kristīne sāka aprakstīt, kā viņa sēž laivā, saliekusies un nolikusi galvu uz ceļiem, turot starp tiem suni. Garām peld taiga, un mierīgi un klusi ir iekšienē, velk uz miegu, iežūžina motora monotonā dūkoņa.

Un tā ir vēl viena detaļa – meitene tik ļoti “salīmējās” ar sava brāļa dvēseli, ka varēja tikai lēni, bet ar milzums daudz detaļām aprakstīt to, kas ar viņu notiek, ko viņš redz un dara.

Es nevarēju kā parasti vadīt skatīšanos: ieej ķermenī, iznāc, pārvietojies uz priekšu vai atpakaļ, izmaini rakursu un tā tālāk.

Pēc tam viņa pēkšņi redz laivu no malas, bet Artjoma tajā jau nav. Vērojam, kā lejup pa straumi peld viņa ķermenis melnā jakā un cepurē. Pēc tam cepure pazuda, un viņš pārvērtās tumšā plankumā, kurš iestrēga kaut kur uz sēkļa netālu no krasta. Guļ ar seju uz augšu un gaida, ka viņu atradīs...

Pēc kāda laika viņš izķepurojas krastā, pūšot un elšot ļoti smagi. Bet nav ne sāpju, ne domu par savējiem, par mājām, par to, ka ir jāatgriežas. Viņam atkal galvā ir cepure! Kristīne par to brīnās. Pēc tam atskatās uz upi un redz – tur tā arī ir palicis tumšais plankums ūdenī.

Te jau nu es apjautu, kas ir noticis, bet nesāku viņai teikt. Vienkārši bikstu viņu uzmanīgi virzīties tālāk un vērot to, kas notiek.

Atkal mājās

Artjoms ilgi guļ krastā. Viņš jūt, ka tur, netālu, ir mājas, dzīvo cilvēki, un viņam vajag uz turieni. Viņš saņem spēkus un iet. Jau satumst. Viņš pienāk pie skaistas iekoptas mājas. Logi spīd, bet neviens nav redzams. Citas mājas apkārtnē ir, bet tās ir gluži kā miglā, pelēkas.

Ne uzreiz viņš iedrošinās ieiet. Iekšpusē ir tīri uzkopts. Viņš zina, ka krievu krāsnī pa kreisi ir ēdiens podiņā. Ļoti gribas ēst! Tepat karājas vienkāršs vīrieša darba apģērbs. Gribas uzģērbt ko sausu.

Bads uzveic kautrību, un viņš ķeras pie ēšanas, alkatīgi metoties virsū vārītajiem kartupeļiem, sīpoliem un speķim! Un trīslitru burkā sālīts speķis – neticami garšīgs!!!

Pieēdies, Artjoms izlēma iziet pagalmā. Tur kāds pavecs vīrs malku skalda. Viņš vienkārši piedāvāja: “Uzpīpēsim?” – “Uzpīpēsim.” Melnmatainais saimnieks iecērt cirvi bluķī, viņi apsēžas uz sola un klusējot smēķē, cieši raugoties uz cirvi…

Un te parādās… vecmamma! Viņai rokā ir tīkliņš, no kura raugās padomju laika papīra turziņa ar konfektēm “Duņas prieks (Дунькина радость)”. Izrādās, viņi gaida mazdēliņu, un tam par godu viņa ir nopirkusi viņam cienastu. Vecmāmiņa pakrata Artjoma vaigu, mīlīgi bubinot. Un tik silti ir blakus viņai!

Par to, ka Artjoma dvēsele nonāca Dvēseļu Pasaulē, es pārliecinājos tad, kad Kristīne man aprakstīja māju. Tieši tādu pašu aprakstīja mans dēls, kad es vedu viņu uz turieni iepazīstināt ar Audzinātājiem pēc viņa lūguma. Un arī mans vectēvs būvēja māju, pirms paņemt vecmāmiņu uz debesīm…

Un te jau arī pati Kristīne saprata, ka brāļa dvēsele atnāca pie vecmāmiņas uz “to pasauli” un ka viņu tur gaidīja. Turklāt izrādījās, ka brāļa dvēsele bija arī viņas tēvocis Petja. Pat Artjoma mamma laiku pa laikam pēc viņa pazušanas sauca viņu par Petju, kā brāli. Tas ir, dvēsele divreiz iemiesojās šajā dzimtā un nodzīvoja pavisam neilgi (27 un 30 gadus).

Zeme apglabāja ķermeni

Un kas tad ar ķermeni? Spēcīgajos palos tas tika pārklāts no virsas ar smiltīm. Kristīne ļoti spilgti sajuta, kas notika. Un skaidri ieraudzīja to vietu, kur tas guļ – upes līkums, aiz kura gultne sašaurinās. Un krastā netālu stāv laivu šķūnītis.

Viņa sajuta, cik labi viņam tur ir gulēt, gluži kā zeme pati ieaijāja un apglabāja viņu. Protams, var doties meklēt zīmīgo vietu, bet viņai vairs ļoti negribējās to darīt. Tagad tā šķiet zaimošana traucēt kādu, kurš iemantojis mieru.

Jebkurā gadījumā viņa skaidri ieraudzīja un izjuta visu, kas notika ar brāli. Un tagad netērēs spēkus un laiku neauglīgiem meklējumiem un cerībai. Tagad ģimene var atvadīties no Artjoma un atlaist viņu, turpinot tālāk savu dzīves ceļu.

Jūs esat mēģinājuši meklēt kaut ko vai kādu ar Reinkarnacionikas palīdzību? Dalieties savos stāstos!

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 27.05.2012.

https://ru.reincarnatiology.com/kak-najti-propavshego-bez-vesti/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/11-dazadi/3460-natalija-golubkina-kadel-atcereties-ieprieksejas-dzives (Tulk. piezīme)