Наталья Голубкина – Как идея реинкарнации исчезла из христианства
Natālija Golubkina - Kā reinkarnācijas ideja izzuda no kristietības
|
Tā ir otrā publikācija no cikla “Reinkarnācija pasaules reliģijās”:
|
Iepriekšējā materiālā mēs aplūkojām reinkarnācijas jēdzienu jūdaisma ietvaros. Un taču kristietība dzima no tā sākotnēm. Šīm reliģijām pat ir kopīgi svētie raksti – Vecā Derība. Un turklāt kristietība dzima jūdu zemē un Jēzus sekotāji sākotnēji arī bija jūdi.
Izejot no tā, uzdrošināsimies pieņemt, ka pasaules aina tiem, kas stāvēja pie kristiešu reliģijas sākotnēm, bija līdzīga un reinkarnācija kopā ar augšupcelšanos bija tās neatņemama daļa.
Bet kas tad notika tālāk? Kāpēc mūsdienu kristietība tik kategoriski noliedz reinkarnāciju? Kaut gan es personīgi pazīstu garīgas personas, kuras tai tic un izmanto dvēseles atmiņu savu mācekļu un draudzes locekļu dziedināšanai.
Dvēseles dzīve saskaņā ar kristietību
Sākumā tiksim skaidrībā ar to, kā kristietība redz dvēseles ceļu pagātnē un nākotnē.
Pirmkārt, mēs piedzimstam uz Zemes ne tikai fiziski, bet arī mūsu dvēsele dzimst pirmoreiz.
Otrkārt, pārdzimšana mūs sagaida tikai pēc nāves, kad dvēsele izies no iznīcīgā ķermeņa un nonāks paradīzē vai ellē, kur dzīvos mūžīgi. Taču šī pozīcija jau pirms tūkstošgadēm šķita neloģiska. Kā nemirstīga dvēsele var piedzimt?
Nemirstībai ir jābūt mūžīgai, bet tas, kas piedzimst, tas mirst. Tieši šī argumentācija kopā ar stabilajām senajām idejām par dvēseļu pārdzimšanu lika pat kristietības pamatlicējiem turēties pie dvēseles nemirstības jēdziena, kas atceļ viņas piedzimšanu jebkādā formā.
Tad kā gan sanāca, ka rezultātā kristietība kļuva par vienu no nedaudzajiem reliģijas strāvojumiem, kurš noliedz reinkarnāciju?
Bībelē nav tiešas norādes par dvēseļu pārceļošanu. Mīklas papildina Jāņa atklāsme, kura aizliedz ieviest jaunus svētos rakstus. Proti, ir ļoti grūti pateikt, kādi svētie raksti bija pirms tam un kādu nebija.
|
Eksistē noturīga teorija, saskaņā ar kuru mācība par reinkarnāciju pastāvēja ilgi pirms “Apokalipses” un, iespējams, ietilpa tā sauktajā “pirmscenzūras” Bībelē, kad pašreizējais skats uz dzimšanu, elli un paradīzi vispār bija netipisks agrīnajiem kristiešiem. |
Šo ideju atbalsta pazīstamais rakstnieks un metodistu baznīcas garīdznieks Leslijs Vaitheds (Leslie Whitehead), Forthemas universitātes teoloģijas profesors Džons D. Hinijs (John J. Heaney) un daudzi citi, tajā skaitā XX gadsimta pirmajā pusē pazīstamais ekstrasenss Edgars Keisijs (Edgar Cayce), bijušais svētdienas skolas skolotājs.
Daudzi no šiem autoriem ir pārliecināti, ka pat Jēzus bija ne vienkārši reinkarnācijas piekritējs, bet arī daudzas reizes pārdzima. Un tas nešķiet kaut kas īpašs, kad daudzi pravieši Vecajā Derībā… nāca pasaulē vairākas reizes dažādos izskatos.
Pēc būtības katoliskajai šķīstītavas idejai, tāpat kā reinkarnācijai, nav tiešu norāžu Bībelē, taču neviens nešaubās par tās eksistenci. Par pārdzimšanas eksistenci nešaubījās tādas kristietībai izšķirošas personības kā Aleksandrijas Klements, Nisas Grigorijs, Arnobiuss, Jeronīms un pat Svētais Augustīns.
Reinkarnācija ietilpa filozofa Filona pasaules uzskata sistēmā, un viņš to detalizēti pētīja. Viņš rakstīja:
“Tās [dvēseles], kas padodas mirstīgās dzīves tieksmei, tajā atkal atgriežas.”
Vecajā Derībā pāriemiesošanās ideja ir sastopama ne vienu reizi vien. Piemēram, “Salamana gudrības grāmatā” (41:9 – Karaļa Džeimsa Bībelē – tulk. piez.) Salamans saka:
“Bēdas jums, bezdievji, kas esat atmetuši Visaugstākā Dieva likumu..! Jo, kad jūs piedzimsit, jūs piedzimsit lāstam...”
Droši vien ar šiem vārdiem Salamans apstiprina, ka cilvēkam iespējama vēl viena dzimšana.
Vecā Derība beidzas ar šādiem vārdiem:
“Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena.
(Maleahija grāmata 3:23)”
Un pēc tam, jau Jaunajā Derībā, šis pravietojums piepildās, kad Jēzus – pēc tam, kad ir nocirsta galva Jānim Kristītājam (kurš pēc būtības bija viņa priekšgājējs) – sarunājas ar saviem mācekļiem, un tie viņam jautā: "Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Ēlijam jānākot papriekš?"
Jēzus viņiem atbildēja:
“”Ēlija gan nāk un visu atkal sataisīs. Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem." Tad mācekļi saprata, ka Viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju.
(Mateja evaņģēlijs 17:10-13)”
Mācības par reinkarnāciju mūsdienu piekritēji vairākkārt ir atsaukušies uz Justīnu Mocekli (Justin Martyr) (100-165), vienu no pirmajiem kristietības apoloģētiem. Anonīms britu klerikālis raksta: “Nav šaubu, ka daudzi baznīcas tēvi pieturējās [mācībai par reinkarnāciju] vai vairāk vai mazāk uz to sliecās.”
Justīns Moceklis skaidri pasaka, ka dvēsele dzīvo ne tikai cilvēka ķermenī, un apgalvo, ka dvēseles, kas nav tikušas galā ar saviem pienākumiem, pāriet rupjākās formās. (Reincarnation and Christianity (London: Wm. Rider and Son, 1909), 51. lpp.)
Milzīgi strīdi sakarā ar reinkarnāciju agrīnajā baznīcā bija koncentrēti ap Origena (185-254) mācībām. Džozefs Heds (Joseph Head) un S.L. Krenstons (S. L. Cranston) kategoriski apgalvo:
“Nav nekādu šaubu, ka Origens sludināja dvēseles pirmseksistenci šīs pasaules iepriekšējos laikos un viņas reinkarnāciju turpmākajos laikos.
(Head and Cranston, Phoenix Fire Mystery, 145. lpp.)”
Origens, viens no lielākajiem agrīnās kristietības domātājiem, ar savām spožajām spējām ieguva baznīcā kā cienītājus, tā arī pretiniekus.
Atrodoties grieķu filozofijas spēcīgā ietekmē, Origens patiešām rakstīja par dvēseles pirmseksistenci, tas ir, par to, ka cilvēki reiz bija eņģeliskas būtnes, kuru labie vai sliktie darbi noteica viņu labvēlīgu vai ne tik labvēlīgu piedzimšanu uz zemes.
Hieronīms, kurš dzīvoja ceturtajā gadsimtā, svētais un izcils lingvists, arī sludināja reinkarnāciju.
Deivids Kristijs Marejs (David Christie Murray) savā darbā “Reincarnation: Ancient Beliefs and Modern Evidence” apgalvo, ka
“domājams, ka Sv. Hieronīms apstiprināja mācību par reinkarnāciju savā “Vēstījumā Avitam” un ka šī mācība pirmo kristiešu vidū tika sludināta kā ezotēriska. Turklāt Hieronīms bija Origena tulkotājs un cienītājs.
(David Christie-Murray, Reincarnation: Ancient Beliefs and Modern Evidence (London: David and Charles, 1981), 59. lpp.)”
“Mācība par reinkarnāciju bija tik izplatīta agrīnajā kristietībā, ka jau VI gadsimta vidū pēc Kristus bija nepieciešams radīt speciālu baznīcas padomi, lai beidzot to apspiestu.
Leolins Raits (Leoline L. Wright, Reincarnation (San Diego, Calif.: Point Loma Publications, 1975), 67. lpp.)”
Heds un Krenstons savā grāmatā par pāriemiesošanos “Reinkarnācija: Fēniksa uguns noslēpums” apgalvo, ka
“Jaunā Derība nebija sarakstīta vēl ilgu laiku pēc Jēzus nāves, un tās grāmatas vēlāk izgāja cauri baznīcas padomju cenzūrai.
Sestajā un nākamajos gadsimtos, kad tika pieņemta pašreizējā Bībele, eksistēja vairāki atšķirīgi evaņģēliji. Tie, kurus uzskatīja par nepieņemamiem, tika sadedzināti.
(Joseph Head, S.L. Cranston, eds., Reincarnation: The Phoenix Fire Mystery (New York: Warner Books, 1977), 134. lpp.)”
Piektās Ekumeniskās padomes lēmums 553. gadā
Arī pazīstamā okultiste H.P. Blavatska rakstīja, ka kristietība reinkarnācijas doktrīnu pieņēma no savas dzimšanas brīža.
Viņa teica, ka reinkarnācijas ideja kā fundamentāls metafizisks princips piemīt visām pasaules reālijām. Bet tas, ka tās nav kristietībā, – ar nodomu veikts šīs mācības jēgas izkropļojums no negodīgu popularizatoru puses.
Un tā reinkarnācijas ideja eksistēja tikai līdz Piektajai Ekumeniskajai (jeb Otrajai Konstantinopoles) padomei 553. gadā, kuru sasauca imperators Justiniāns I, kurš ievērojami paplašināja impērijas teritoriju, uzbūvēja svētās Sofijas dievnamu Konstantinopolē, atradās savas dzīvesbiedres Fedoras ietekmē, kura pagātnē bija jātniece cirkā.
Tajā laikā viņš tiecās maksimāli izplatīt ticību visā impērijā, lai tādā veidā kontrolētu tautas. Nomira 565. gadā.
Šajā padomē tika nosodīts Platons, Origens, Didims Aklais, Nestorijs, viņu sacerējumi, platonisms un ideālisms kopumā, ariānisms, kā arī daži sacerējumi, tuvi Nestorija mācībai.
“Toreiz pasaulē dominēja uzskati, līdzīgi Origena pozīcijai, kas nemaz nebija izdevīgi Justiniānam, tāpēc ka cilvēks ir mazāk atbildīgs par savu rīcību un mazāk neatlaidīgs dzīvē, ja viņš zina, ka viņam būs vēl citas dzīves. Tieši tas lika baznīcai pielikt pēdējo punktu strīdos par pārdzimšanu.”
|
Iznāk, ka ne paša tikumīgākā cilvēka savtīgā interese vēsturē ir likusi mums visiem tagad ticēt ellei, paradīzei un dvēseles dzimšanai. |
Justiniānam piemita izcils prāts, un viņš reliģiju izmantoja, lai apvienotu masas un pārvaldītu tās. Tālab viņš nekautrējās pārvaldīt arī kristietības likumus.
Un, lūk, Otrajā Konstantinopoles padomē, kura notika 553. gada 5. maijā un kuras priekšsēdis bija Konstantinopoles patriarhs un piedalījās kristiešu pasaules rietumu un austrumu daļu baznīcas varas pārstāvji, tika lemts jautājums par origēnismu un tā pārmantojamību kristietībā.
Daži uzskata, ka rezultātu ietekmēja sazvērestība pret rietumu pārstāvjiem, kuri bija visvairāk pakļauti dvēseļu pārceļošanas teorijai. Un, lūk, rezultāts:
“Ja kāds noticēs neiedomājamai dvēseles eksistencei līdz piedzimšanai un nejēdzīgajai pārdzimšanai pēc nāves, tāds ir nododams anatēmai.”
Kopš tiem laikiem reinkarnācijas kristietībā vairs nebija, toties jau skaidri iedibinājās elles un paradīzes eksistence. Tieši tad mūsu nesatricināmā ticība atvadījās no iespējas dvēselei pārdzimt, kas faktiski tika pieņemts balsojot, kā vēlēšanu laikā.
Kāpēc baznīca ir pret reinkarnāciju
Baznīcām patiešām ir izdevīgi, lai cilvēks censtos “izpatikt Dievam” tieši tagad. Kamēr viņš atrodas “viņu eparhijā”, kamēr viņš var atnākt uz baznīcu un izsūdzēt grēkus, paskaitīt lūgšanas, pasūtīt trebu (speciāls lūgšanu dievkalpojums pareizticīgajā baznīcā – tulk. piez.) u.c. Kamēr viņš atrodas to varā.
Jo taču tieši ar tieksmi pēc varas zemes plānā ir izskaidrojama iedvešamā domā, ka tikai baznīcā eksistē pestīšana (turklāt katra konfesija māca, ka tikai viņējā), bez tās nekādi, “kam baznīca nav māte, tam Dievs nav tēvs”.
Ka tieši ar savu paklausību baznīcai cilvēks tad arī izglābsies. Vai ar savu tuvinieku paklausību, kuri lūdzas par viņa mieru, un atkal taču baznīcā. Vai ar pašas baznīcas pūlēm bēru dievkalpojumu veidā.
|
Šis ērtais baznīcu zemes varas stāvoklis tiks satricināts, ja būs atzīts, ka cilvēka ceļš ir daudz garāks nekā viena īsa zemes dzīve, ka šī konkrētā zemes dzīve ir tikai maza epizode ceļā, kurš sastāv no daudziem dzīves periodiem matērijā un pat ilgstošākiem eksistences periodiem smalkajās pasaulēs, “viņpasaulē”. |
Un taču nav svarīgi, kas mēs esam – pareizticīgie, katoļi, protestanti, musulmaņi vai budisti, ja mēs esam labi, labestīgi, tīri, mīloši, taisnīgi cilvēki. Un tas tiek sasniegts nevis ar piedalīšanos baznīcu zemes dzīvē, bet ar mīlestību pret tuvākajiem, iekšēju tīrību, pazemību un – stingi turoties pie patiesības.
Un patiesība ir vienkārša un pieejama pat bērniem, tāpēc arī mums ir teikts “esiet kā bērni”. Jo tikai bērnu tiešums neļauj iestigt pārgudrībā, novirzoties no vienkāršā īstenā ceļa. Un, kas ir patiesība, manuprāt, var sajust tikai ar savu sirdi un dvēseli.
Rakstā izmantoti materiāli:
Михаил Радуга «Загадки человека», Весь, 2015 г.
Марк Альбрехт “Реинкарнация, Библия и ранняя церковь” г. Санкт-Петербург
Сергей Круглов “Почему церкви против реинкарнации”
Un kam uzticaties jūs: mācībām un svētajiem rakstiem vai saviem iekšējiem impulsiem un jūtām?
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/ |
Pievienots 11.06.2018.
https://ru.reincarnatiology.com/reinkarnaciya-v-hristianstve/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3607-natalija-golubkina-reinkarnacija-judaisma (Tulk. piezīme)