Наталья Голубкина – В чем ценность детских воспоминаний
Natālija Golubkina - Kur slēpjas bērnības atmiņu vērtība
|
Tā ir pirmā publikācija no cikla “Bērnības atmiņas”:
|
Diemžēl ne tuvu visi grib atcerēties savu bērnību. Bieži tā ir piepildīta ar bailēm, traumām, nevajadzības, mīlestības, rūpju un uzmanības trūkuma sajūtu.
Nu bet kurš tad pēc labas gribas piekritīs rakņāties tajā, ko centīgi daudzus gadus ir slēpis un pie kā noteikti negrib atgriezties?
Šis jautājums nostājas to priekšā, kas tiecas atminēties savas iepriekšējās dzīves, jo, pirms pāriet tieši pie tām, vajag pabeigt Reinkarnacionikas Institūta bāzes kursu, kur nu taisni veselu mēnesi studenti strādā ar agrīnās bērnības atmiņām.
Un bieži rodas pretestība:
“Man nav priecīgu atmiņu bērnībā, man tur nav ko skatīties!”
“Man bērnībā ir pārāk daudz sāpju un asaru, kādēļ es tur iegremdēšos? Es negribu to no jauna izjust!”
“Es neatminos savu bērnību agrāk par 5 gadiem. Lūk, neatceros, un viss!”
Un te pats galvenais – nolemt priekš sevis: vai jūs esat gatavi kaut ko izmainīt sevī vai savā dzīvē, vai arī kā agrāk slēpsiet galvu smiltīs un atteiksieties no tiem dārgumiem, kuri jums ir, neskaitot traumas, pārestības un pretenzijas?
Un dārgumi – tie ir visiem! Noticiet Reinkarnacionikas Institūta pasniedzēju milzīgajai pieredzei; caur viņiem jau ir izgājuši simtiem studentu un klientu, kas baidījās un pretojās.
Un tikai uzticības pilnā un labvēlīgā atmosfēra “burvju skolas” telpā, kā mēs mīļi saucam mūsu Institūtu, ļauj agri vai vēlu atvērties un atminēties, cik daudz lielisku momentu bija jūsu bērnībā, pat ja sākotnēji tā jums šķita kā septiņi elles loki.
Es gribu pavisam nedaudz pavērt priekškaru un parādīt, ko tad var atrast pašā visbēdīgākajā bērnībā.
Mīļotā rotaļlieta
Droši vien katram no jums ir bijusi pati mīļākā rotaļlieta! Tā varēja būt skaista lelle, kas saka “Mamma!” un tvīkstoši mirkšķina zilās acis. Vai arī plīša lācītis, ar kuru bija mājīgi un nebija bail aizmigt, apkampjot un piespiežot deguntiņu viņa spalvainajam vaigam.
Bet varbūt tā bija no lupatām un veciem diegiem sašūta lellīte, neizskatīga un nobružāta, vai kāda roku izdrāzta koka figūra, par kuru mīļākas nebija nekas pasaulē!!!
Tā varēja būt pat pavisam ne bērnu rotaļlieta, bet vienkāršs priekšmets: karote, kastroļa vāks, āķītis vai krellīte. Bet jūs līdz šim laikam atceraties, kā sakļāvāt to plaukstiņā un ko turklāt jutāt!
Nav nemaz svarīgi, kas tā bija par rotaļlietu. Svarīgi ir tas, kas tā bija jums, mazulim, un ko jūs jutāt atkal un atkal, paņemot to rokās, auklējot to un sarunājoties ar to, uzticot visus savus priekus un bēdas.
Pūkainais draugs
Jūs esat bijis absolūts laimes luteklis, ja jūsu bērnībā bija īsts draugs – mājdzīvnieks, ar kuru jūs kopā rotaļājāties, pastaigājāties vai vienkārši rūpējāties par viņu, vērojāt.
Kurš tad tas bija? Uzticīgs suns? Smieklīgs draisks kaķēns, kura nedarbus varēja atcerēties bezgalīgi? Vai ievainots balodis, kuru jūs atstiepāt no ielas, glābjot putna dzīvību, neraugoties uz pieaugušo protestiem un nesapratni? Bet varbūt mīlīgs kāmītis, kurš tik smieklīgi piepilda savus vaigus?
Mums uz balkona baloži novija ligzdu. Vecmāmiņa šausmīgi bārās un uzstāja, ka netīrīgie putni ir jāizmet. Cik gan nikni es aizsargāju neglītos zilos radījumus bez spalvām un ar milzīgiem līkiem knābjiem!
Un cik salda gan bija uzvaras un izglābto dzīvību sajūta, kad mana uzstājība pārspēja vecmāmiņas stingrību!
Un vēl es kopš bērnības dievināju zirgus. Un man bija savs zirgs! Es jāju uz viņa pa laukiem pilnā ātrumā. Viņš skaisti un graciozi klabināja pakavus. Mūsu dienas bija pilnas ar ceļojumiem un piedzīvojumiem ciemata, kur es augu, apkārtnē.
Un tas nekas, ka mans auļotājs bija iztēlots. Man viņš bija visīstākais!
Dvēseliskas tikšanās
Dvēseli sildoša īpašība ir arī atmiņām par cilvēkiem, kuri dāvāja jums maigumu, gādību, uzmanību.
Varbūt kāds no ģimenes bija jums īpaši tuvs, ar kuru bija jūtama spēcīga radniecīga saikne, kurš vienmēr sapratīs, apmīļos un pažēlos, pacienās ar kaut ko garšīgu vai vienkārši maigi uzsmaidīs, sazvērnieciski piemiedzot aci.
Sk. arī “Pašas agrākās atmiņas”[3].
Varbūt tā bija ārste poliklīnikā, kura varēja nomierināt un likt jums pārvarēt bailes? Vai arī sētnieks tēvocis Vasja, ar kuru jums bija īpašs sasveicināšanās rituāls! Vai vecenīte uz soliņa, kurai vienmēr bija kāda konfekte un mīļš vārds?
Un nemaz nav svarīgi, vai jūs redzējāties bieži vai tā bija viena vienīga tikšanās, kuras siltums atceroties arī tagad silda jūsu bērna sirsniņu.
Slēptās vietas
Kāds no jums bērnības atmiņu dārgumu krātuvē var atrast īpašas vietas. Tādas, kurās jūs jutāties neparasti, kuras šķita no burvju pasaules vai apbrīnojamas, lai pat tikai jums.
Kas tas ir? Vasarnīca, kur vasarā atpūtāties kopā ar ģimeni, vai vecmāmiņas pagalms? Milzīgs bērnu preču veikals, pilns ar rotaļlietām un visu, par ko vien var sapņot?
Bet varbūt bibliotēka ar tās klusumu un smaržu no grāmatām, kurās slēpās tik daudz interesanta un neizzināta?
Vai neliela ala jūras krastā, kurā jūs varējāt ielīst ar grūtībām, bet kurā jutāties kā Robinsons? Kas vēl: strautiņš, kluss stūrītis pagalmā, mājiņa kokā vai vecie bēniņi?
Atļaujieties atkal paceļot pa savām bērnības vietām!
Sapņa piepildījums
Var arī pameklēt momentus, kad piepildījās jūsu pats ilgotākais sapnis! Kaut kas, ko jūs kaismīgi vēlējāties, iespējams, ilgi. Un, lūk, šis moments, kad jūs beidzot ieguvāt to, ko gribējāt!
Kas gan tas bija? Kucēns vai kaķēns? Brauciens uz atrakciju parku? Bet varbūt māsiņa vai brālītis? Pirmā tikšanās ar ērmīgu dzīvnieku zoodārzā? Pirmā iepazīšanās ar jūru?
|
Neticama sajūta, kad atminies tādu momentu un jūti, ka Visums dzird tevi, viņš izpilda tavas vēlmes. Viss ir iespējams, un viss ir reāls!
|
Šajā stāvoklī var nirt pabiežāk, lai piepildītos ar tā resursu un viegli īstenotu savus sapņus pašreizējā vecumā.
Vienkārši pamēģiniet!
Dārgumu lāde
Tie ne tuvu nav visi dārgumi, kurus var atrast katra no mums bērnībā! Es atgādināju tikai par dažiem momentiem. Un nākamajā rakstā mēs turpināsim mūsu ceļojumu pa bērnības kaktiņiem.
Bet tagad iedomājieties, ka jūsu bērnība – tā ir sena tumša lāde, kurā ir viss kas: gan šausmīgais, gan sāpīgais, kā arī smieklīgais un priecīgais.
Un, kad atminaties kārtējo patīkamo, laimīgo vai priecīgo momentu, jūs iededzat jāņtārpiņu savās plaukstiņās. Katru reizi lieciet jaunu jāņtārpiņu savā vecajā lādē.
Tādā veidā pakāpeniski tā piepildīsies ar gaismu arvien vairāk un vairāk. Un tur, kur ir daudz gaismas, vairs nav vietas tumsai. Lūk, tā arī notiek bērnības dziedināšana.
Jūs varat pamēģināt taisni tagad!
|
Un nedēļas beigās atskatieties atpakaļ un salīdziniet, vai jūsu attieksme pret bērnību ir izmainījusies? Atcerieties, kas notika ar jums šīs nedēļas laikā? Jūs būsiet pārsteigti, kā daudz kas ap jums izmainīsies. Taču galvenais – cik daudz gaišāk kļūs iekšienē!
Sk. arī “Bērnības priecīgie notikumi”[4].
Lieku priekšā dalīties “jāņtārpiņos” komentāros un tādā veidā palīdzēt cits citam vilkt ārā arvien jaunas un jaunas atmiņas un piepildīties ar gaismu un mīlestību!
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore |
Pievienots 24.04.2017.
https://ru.reincarnatiology.com/detskie-vospominanija/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3365-natalija-golubkina-bernibas-priecigie-notikumi (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3366-natalija-golubkina-pasas-agrakas-atminas (Tulk. piezīme)
[3] Skat. 2. vēri. (Tulk. piezīme)
[4] Skat. 1. vēri. (Tulk. piezīme)