Наталья Голубкина – Воплощения в теле животных и растений
Natālija Golubkina - Iemiesojumi dzīvnieku un augu ķermenī
Vai jūs ticat, ka cilvēka dvēsele var iemiesoties dzīvnieka ķermenī? Ja jā, vai tādā gadījumā ir precīza iemiesojumu secība: sākumā dvēsele piedzimst kā akmens, pēc tam kā augs, tikai pēc tam kā dzīvnieks?
|
Saturs |
Kādēļ dvēselei būtu jāizdzīvo pieredze dzīvnieka ķermenī? Un kāda vērtība ir jums, ja jūs atminaties sevi kā dzīvnieku vai augu?
Pavisam nesen mēs Reinkarnacionikas Institūta 1. kursā iekļāvām jaunu tēmu “Necilvēciskie iemiesojumi”. Piedāvāju jums paraudzīties, kas tad izdodas studentiem mācību procesā.
Kāpēc dvēsele izvēlas necilvēciskus iemiesojumus
1. kursa nodarbībās mēs pētām daudz visdažādāko iemiesojumu. Katrai tēmai ir sava vērtība pašreizējai dzīvei.
Bet ko var dot, ja atminies sevi kā augu vai dzīvnieku? Kādēļ to vajag?
Tomskā strādā Pāvels Sergejevičs Gingazovs (Павел Сергеевич Гынгазов), pazīstams ārsts seksologs un regresologs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi šajā jomā.
Saskaņā ar viņa darba pieredzi, pārlūkojot iepriekšējās dzīves, 62% viņa pacientu nonāk tieši necilvēciskos iemiesojumos. Un tieši tie palīdz atrisināt pašas dažādākās problēmas.
Tāpat kā Reinkarnacionikas Institūta studenti, Gingazovs atzīmē, ka ļoti bieži dvēseles iemiesojas dzīvniekos jau ar daudzu cilvēcisku dzīvju pieredzi.
Pāvels Sergejevičs to izskaidro tā, ka dvēsele ir nogurusi un grib atpūsties, padzīvojot pēc dabas likumiem dzīvnieka ķermenī. Tāpēc ka cilvēciskie iemiesojumi ir paši asākie – tādēļ, ka mums ir sarežģītas savstarpējās sociālās attiecības un mēs neprotam dzīvot momentā “šeit un tagad”.
Piedāvāju jums iegremdēties šajā burvīgajā dabas pasaulē kopā ar studentiem!
“Pieredze, dzīvojot kā aļģei laminārijai, – neaizmirstama sajūta: pilnīgs atslābums un uzticēšanās straumei. Kā, laižot caur sevi, var baroties un augt.
Harmonija haosā, dažādās nesaskaņotās kustībās. Kad atbrīvo ķermeni no blokiem un skavām, tas piepildās, kļūst peldošs ar caurteci.
Pati lielākā apzināšanās: sajūtot un jūtot sava organisma atsevišķu daļu, var vienlaikus justies arī kā viss veselais, piemēram, viena aļģes plāksne un viss krūms.
Kā tu, izdzīvojot šeit vienu no iemiesojumiem ar visām emocijām, domām un notikumiem, vari vienlaikus just arī veselo.
|
Apbrīnojama harmonija ar visu dzīvo izvēršas, parādās saskaņotība ar procesu izpausmi šajā dimensijā, vai tas būtu lietus, sniegs, vēja plūsma, dzīvnieks, augu vai minerālu pasaule. |
Tie vairs nav ārēji, traucējoši vai pievelkoši, tie jau ir tevī, bet tu viņos – robežu izšķīšana.”
Jeļena Krilova
“Nodarbībā es skatījos iemiesojumu, kad biju zieds uz kaut kādiem akmeņainiem iežiem kalnos. Neparasta sajūta no tā, ka tu vienmēr esi vienā vietā un apkārt ir viena un tā pati ainava.
Pat šī sajūta, ka esi piesaistīts vietai, izraisa pilnīgi nepazīstamas emocijas: sākumā bija bailes, pēc tam tās pārgāja kaut kādā nolemtībā, bet, iegremdējoties dziļāk, es baudīju katru mirkli. Dīvaina sajūta, ka tu esi šīs dabas daļa, ainavas daļa, un tā arī ir tava dzīve.
Un tu sāc just katru vēja pūsmiņu, katru saules stariņu. Kad lāse notek pa lapiņu, tās ir smalkas un daudzveidīgas sajūtas, bet pēc tam saskrien mākoņi, viss apkārt kļūst tumšs, un daudz lāšu sitas pa lapām. Un to visu tu jūti.
Saņēmu tādu resursa sajūtu: es esmu dabas daļa! Vienmēr tā ir bijis, ir un būs.”
Lidija Vigurska
“Ieraudzīju sevi kā augu, istabas ziedu dracēnu uz palodzes manu vecāku dzīvoklī. Ar vingrinājumu “ķermenī un ārpus ķermeņa” palīdzību izdevās izpētīt auga ārējo uzbūvi, bet vairāk manu uzmanību saistīja šīs būtnes iekšējie procesi un “misija”.
Mans uzdevums, mana loma, mana misija, mans mērķis – tas ir telpas ārējo enerģiju filtrs, enerģētiskās telpas attīrīšana un harmonizācija. Enerģijas absorbēšana no telpas ar auga lapām sākas līdz ar pirmajiem saules stariem, bet pēc saulrieta – dienas laikā savāktās enerģijas pārstrādāšana un transformēšana.
Pēc manām sajūtām es varēju attīrīt 15-20 kvadrātmetru telpu. Vizuāli enerģijas transformācija parādījās kā ļoti daudzi virzuļu un mašīnu mezgli, kas nenogurstoši strādāja visas nakts garumā.
Un tā dienu pēc dienas auga automātiskais darbs palīdz harmoniski dzīvot cilvēkiem, bet mēs par to pat neaizdomājamies tik dziļi.
P.S. Pēc iegremdējuma iziešanas interneta plašumos paskatījos informāciju par auga dracēnas (“mīlestības palmas”) enerģētiskajām īpašībām, viss apstiprinājās, patiešām viņš attīra telpu.
Secinājums: Ja reiz ir talanti, meistarība, bet galvenais – uzdevums, nedomā, kā vai kam, bet vienkārši dari! Es šajā augā ieraudzīju 100% iegrimšanu procesā – darīt to, ko proti, kvalitatīvi, ar lielu atdevi.
Koncentrēšanās uz centru, sevis centru un savas misijas centru. Nav salīdzināšanas, nav kritikas, nav sevis nenovērtēšanas (kas ir raksturīgi man reālajā dzīvē), bet ir dziļa iegrimšana...
Manī šis iegremdējums atstāja dziļas pēdas – vēl vienas sevis daļas apzināšanos.”
Nadežda Arefjeva
“Pirmais, ko izdevās ieraudzīt, – sarkanu magoni pļavā. Uzdevu jautājumu, kas man bija jāapgūst šajā iemiesojumā? Atbilde: mierīgumu, prasmi atslābināties un atpūsties.
Reālajā dzīvē sēdēt uz vietas ilgi nevaru – kaut kas ir jādara, kaut kur jāskrien. Pēc tam ieraudzīju roni. Sapratu, no kurienes aizrautīgā interese par sniegpārslām, mirdzošiem ledus gabaliņiem.
Un kāpēc katru reizi, kad pa televizoru redzu ronīšus, kotikus, gribas piespiesties un apkampt. Agrāk kaut kur lasīju, ka cilvēks nevar iemiesoties dzīvniekos un augos.
Bija ļoti interesanti uzzināt, ka ir iespējami iemiesojumi pat akmeņos.”
Jūlija Čerepanova
“Biju floras pārstāve – balta ūdens lilija. Vasara, upe, klusums, kurkst vardes. Viegla šūpošanās uz ūdens, patīkama miera sajūta.
Uz manis nolaidās spāre, viņas ekstremitātes nedaudz aizķērās aiz ziedlapiņām. Saulriets, iestājas vakars, manas ziedlapiņas aizveras, iestājas nakts.
No šī iegremdējuma es ieguvu apkārtējās pasaules skaistuma apzināšanos, tas ir, to, ko šajā dzīvē es neuztveru. Man šodienā nepietiek laika kņadu kņadā.
Man atnāca apzināšanās, ka es vairs neprotu priecāties par sākušos dienu, es katru reizi pamostos un ar kaut ko neesmu apmierināta. Tāpēc mans iemiesojums ziedā man ir ļoti noderīgs un pamācošs.”
Irina Skorkina
“Gliemežvāciņš (jeb molusks, ja precīzāk). Hronoloģiski laiks vēl pirms dinozauriem – kad uz Zemes ir ļoti daudz ūdens un ne tik daudz sauszemes kā tagad.
Mitinājos galvenokārt piekrastē, bet baroties devos uz okeānu. Barojos ar kaut ko no aļģēm (tā kā apsūbējums vai kaut kas tāds).
Pamatā visa dzīve sastāvēja no barošanās procesa, kustības pēc tam uz krastu un pārvietošanās pa piekrasti. Pilnīgs miers un absolūti tukša galva – nevienas domas.
Man ļoti patīk šis iemiesojums, un bieži tajā “ienirstu” tieši pēc šī resursa – “tukša” galva, drošība un nekādu ārēju kairinātāju. Kad dzīvē gadās sarežģīti momenti – tieši atmiņas par šo miera stāvokli ļoti spēcīgi noder.
Pterodaktils. Kad es vēl biju putnēns ligzdā, pienāca laiks izlidot. Pienāku pie ligzdas malas – gan gribas, gan bail. Es atpakaļ. Un tā vairākas reizes.
Galu galā māmiņa-pterodaktile kādā no šīm pieejām vienkārši paņēma un izgrūda no ligzdas. Bet tā uz klints, ļoti augstu. Un es kā akmens kritu lejā. Galvā stupors.
Un te gaisa plūsma, it kā no lejas nākoša, un es instinktīvi izplešu spārnus (bez domām, kā reflekss) – un šis gaiss tieši no lejas šajos spārnos-plēvēs – un es paceļos-planēju uz šī gaisa viļņiem. Sajūtas neizsakāmas!
Un galvenais – ķermenī pamodās “atmiņa”, kā tieši jūties, kad tu esi “plūsmā” – tāds savdabīgs iekšējs kritērijs izveidojās. Un izpratne, ka arī darīt nu neko īpašu nevajag – vienkārši laikus izplest spārnus)))”
Natālija Hlobistova
“Pieredze no dzīvošanas delfīna ķermenī atstāj neizdzēšamu iespaidu. Apzināšanās, cik tas ir vienkārši – gūt kaifu, milzīgu prieku un pozitīvu no dzīves, vienkārši peldēt!
Vienkārši nirt, just ātrumu, sāļo ūdeni, savējo tuvumu. Ļoti interesants novērojums, kā informācija, kas ienāk pa skaņas kanāliem, uzreiz iedarbina ķermeņa muskuļus, nevajag laist cauri, analizēt, pieņemt lēmumu. Vienkārši uzreiz atsaucas ķermenis, peldam uz to pusi.
|
Tas ir milzīgs resurss pašreizējam momentam, lai paplašinātu sajūtu pilnību no vienkāršām kustībām, no sava ķermeņa vadīšanas, kur dzimst kustība, kā tava elpa iedarbina tavu sistēmu, cik daudz kas notiek iekšienē un cik vienkārši tas var būt. |
Aizraujošāk un priecīgāk nekā tas viss, kas notiek ārpusē.
Tu sāc mazāk reaģēt un piesātināties ar ārējiem notikumiem-aizstājējiem, tu pat tos nemeklē, tu skaidri apzinies, ka iekšējie procesi ir tik spilgti, tik resursa pilni, tik bezgalīgi variatīvi.
Barības garša, saltā gaisa ieelpa ar pilnu krūti, solis ātrāk vai lēnāk, pirmais impulss kā atbalss, atnāk iekšējās telpas bauda.”
Jeļena Krilova
“Radīju nodomu paskatīties iemiesojumu, kur visspilgtāk izpaudušās manas dziedāšanas spējas. Atnāca bildīte kā no pasakas par Putnu Fēniksu: putna ķermenis, bet tur, kur knābis, acis, – mana seja.
Tas bija tikai uz mirkli, bet tālāk redzēju putnu ar knābi. Atnāca, ka tā ir planēta Andromedas zvaigznājā.
Radīju nodomu paskatīties dzīvi no agrīna vecuma, ieraudzīju sevi kā putnēnu ligzdā, un liels putns atnes man tārpiņu knābī, es viņu ēdu.
Būdama jauna, es mēģinu dziedāt, attīstot savas balss saites, ķermenī jutu, kā vibrē balss saites un prieka un laimes vibrācijas pa visu ķermeni. Man pašai patika, kā es dziedu.
Kļuvusi par pieaugušu putnu, es dziedāju lielam skaitam faunas pārstāvju, ieraudzīju, kā man pievienojās vairāki putni, tādi paši kā es, un mēs dziedājām kopā.
Atkal ķermenī jutu prieka vibrācijas, sajutu, kā vibrē balss saites, kad izlaižu skaņas svilpoņas, pogošanas veidā.
Balss saites turklāt vibrē atšķirīgi; kad izlaižu svilpoņu, – saites saspringst un rodas sajūta, ka tās nostiepjas kā stīgas, kad pogoju, – balss saites atslābinās un kļūst mīkstas, vieglas un ļoti kustīgas, sajūta, ka tās it kā šūpotos vējā.
Ieraudzīju, kā dzīvnieki (mazi un lieli, ir līdzīgi zemes plāna dzīvniekiem, ir arī neparasti) guļ zālē, zem kokiem un bauda manu dziedāšanu.
Atlidoja vēl trīs putni, tādi paši kā es, un mēs kopā dziedājām. Turklāt redzēju, kā no dzīvnieku ķermeņiem atdalījās dvēseles, nedaudz pacēlās virs ķermeņiem un dejoja mūsu dziedāšanas pavadībā.
Ķermenī jutu milzīgu prieku un laimi. Pārgāju uz miršanas momentu, atnāca, ka pēc zemes plāna standartiem esmu nodzīvojusi 20 gadus, kas priekš šīs planētas ir dziļš vecums.
Miršanas laikā izjutu aprimumu un prieku, dvēsele iznāca no putna knābja ar domu “Kolosāli atpūtos, bija lieliski!!!” un prieka pilna sāka pacelties uz Dvēseļu Pasauli.
Uztverot ar prātu, tas viss šķistu kā kāda pasaka, ja ne sajūtu un jūtu, ko es turklāt piedzīvoju, reālisms.”
Marina Spirina
“Necilvēciskie iemiesojumi daudz ko māca (jeb, pareizāk teikt, tu atceries to, ko zini, bet esi aizmirsusi). Dzīvnieki dzīvo “šeit un tagad”, neplānojot dzīvi laikus uz priekšu.
Interesanti aplūkot dzīvniekus vecāku lomā. Apskatījos dzīvi putna ķermenī, viņš baroja savus putnēnus. Ļoti amizanta mamma. Bet, lūk, pienāk brīdis, kad putnēniem vajag lidot prom no ligzdas.
Viens pēc otra nobriedušie putnēni izpleš spārnus un paceļas gaisā. Skatos, ligzdā ir palicis viens putnēns, baidās lidot, pat nemēģina.
Mamma, ilgi nedomājot, aizlido no ligzdas un pamet savu mazuli, nosēžas netālu no ligzdas un vēro, pareizāk sakot, gaida. Bads nav brālis, un, nosēdējis ligzdā dienu, putnēns bikli nostājas uz ligzdas malas un paceļas gaisā.
Pirmajās sekundēs briesmīgas bailes, bet pēc tam sajūta, ka spārnos ir spēks un prieks no lidojuma.
Mammas-putna iekšienē notiek kaut kāds klikšķis, viņa vairs neuztver savu mazuli kā bērnu, viņai nav pret viņu žēluma, viņa vienkārši zina, ka ir pienācis laiks un viņam ir jāaizlido.
Lūk, tā ir ļoti laba mācība mums jau cilvēciskā iemiesojumā – nedzīvot dzīvi savu bērnu vietā.”
Jeļena Kibireva
“Pārlūkoju iemiesojumu ķēdīti ar manu kaķi. Ieraudzīju divus iemiesojumus, kuros kaķis bija mans mazulis: pirmajā – putns un putnēns, otrajā – jauna sieviete ar bērnu, bet bija vai nu spontānais aborts, vai arī nāve zīdaiņa vecumā.
Šajā viņa kaķa dzīvē viņš man arī daļēji ir kā mazulis, viņa dzīve ir atkarīga no manām darbībām, rūpēm, un kopumā attieksme daudzējādā ziņā ir kā pret savu bērnu, kamēr nav savējo.
Turklāt tomēr jūtu, ka mēs ar viņu visdrīzāk mijiedarbībā esam vienlīdzīgi.
Vienkārši var teikt, trenēju uz viņu gādīgumu, atbildību, pacietību, sekoju savām reakcijām uz viņa uzvedību, kura daudzējādā ziņā ir līdzīga mazu bērnu uzvedībai.
Vēl ieraudzīju kopīgu iemiesojumu kādā mežā: esmu lapsa, viņš zaķis. Mēs iemiesojāmies vienā mežā biocenozes uzturēšanai. Uzturējām saikni caur saskatīšanos, zinājām viens par otra eksistenci, bet ciešas mijiedarbības nebija.
Tādu iemiesojumu ir diezgan daudz, kad mēs abi iemiesojamies dzīvniekos bez cieša kontakta un lomām viens otram – biežāk nekā kādās mijiedarbības lomās. Daudzos iemiesojumos mēs vienkārši atrodamies netālu viens no otra.
Tālāk sākās saruna manā iekšienē, pat ne caur kanālu “zinu”, bet tieši it kā man stāstītu; pastāstīja, ka šajā iemiesojumā kaķī ir iemiesojusies mana Glabātāja daļiņa un kaķis ir mani uzturošo enerģiju pārvadītājs.
Tādi iemiesojumi pārvadītājos-palīgos skaitās gods jebkurai dvēselei. Viņa palīdzība man izpaužas tā, ka caur sevi viņš pieņem augstas enerģijas, kuras transformē, attīra nelabvēlīgu fonu ap mani, kuru es pati tad arī radu ar neradošām emocijām, domām, darbībām.
Tātad caur kaķi, kad viņš vienkārši noguļas blakus, man var tikt sūtītas apzināšanās, kuras uztveru kā sajūtas vai domformas.
Nu, un vienkārši nobeigumā: brīnišķīga ausaina būtne Kaķis, kurš dzīvo blakus, es tevi tāāāā mīlu!”
Svetlana Hmirova
“Mamuts sievišķā ķermenī. Viņai bija divi bērni. Redzēju sevi no malas: ar vilnu pārklāts dzīvnieks. Vilna līdz 8-10 cm gara, dzeltenbrūna, ilkņi, snuķis, spēcīgas kājas. Atrašanās vieta – mežs.
Ķermenī: spēka sajūta, rūpes par pēcnācējiem. Kaut kas sasprindzināja, tas ir, nepatika, un es uzreiz paziņoju par to ar rēcienu. Rēkšana ir līdzeklis komunikācijai sugas iekšienē: rēcieni var būt dažādi, tie tiek uztverti precīzi un nekļūdīgi.
Tie var būt brīdinoši signāli, kā arī lūgumi pēc palīdzības. Ķermenis ir liels, spēcīgs un vienlaikus ļoti veikls un graciozs.
Spīdvabole. Iemiesojums siltā ģeogrāfiskā joslā. Sēžu uz silta akmens. Diennakts tumšais laiks. Priekšmetu uztvere pēc temperatūru starpības tieša kontakta gadījumā.
Lidojuma laikā šķēršļus arī jūt personiska kontakta gadījumā. Virzienus maina strauji lielā leņķī. Šajā gadījumā par 90 grādiem.
Mājas sunītis. Neliela izmēra, balts, pūkains, uzticīgs savai saimniecei. Sarežģītās psiholoģiskās situācijās saimniece nomet negatīvus uz dzīvnieku, taču tie nenonāk līdz ķermenim, bet absorbējas spalvas līmenī.”
Natālija
“Izdevās ieraudzīt sienāzīša mātītes dzīvi. Stepe vasaras vidū: zāles, kuras jau savārpojušās, ziedi, apkārt papilnam sisinošu kukaiņu. Jūtams viegls vējiņš, un sienāzītis, stingri ieķēries zāles stiebrā, šūpojas uz tā kā šūpuļtīklā.
Nekādu domu galvā, tikai apcere un miers. Sagribējās – aizlēcu, kājās bija jūtams spēks un naskums, bija lidojuma sajūta lēciena laikā.
Apzināšanās: īsā laikā visu var paspēt! Vasara – maza dzīve.”
Viktorija Meļčakova
“Uzstādīju nodomu ieraudzīt sevi kā dzīvnieku. Ieraudzīju sevi uzreiz sniegotā mežā, ķermenī. Sniegpārslas krita uz deguna, es ieraudzīju, ka nesos uz priekšu. Ātrumu un gaisa kustību jutu.
Izgāju no ķermeņa pirms darba ar pavadoni. Ieraudzīju, ka es esmu vilks. Savu baru ieraudzīju. Sajutu briesmīgu badu, vienkārši kuņģis pievilkts taisni pie mugurkaula – sen nebiju ēdusi (turklāt uz nodarbību atnācu labi paēdusi).
Tinot uz priekšu, ieraudzīju upuri, kam nesāmies pakaļ pilnās burās. Tas bija kāds nagainis, šķiet – briedis. Man bija viss vienalga, es jutu šo smaržu, siekalas tecēja.
Vadītājs mani apturēja, jo visi izbijās no manas asinskāres, es paklausīju.
Izgāju no ķermeņa un pārcēlos sākuma stāvoklī – ieraudzīju sevi kā mazu vilcēnu, brāļu vidū. Visi grūstījās un lauzās pie māmiņas pupa – pieķerties, nepalikt izsalkušam. Dīvaini, šī pastāvīgā vēlēšanās paēst...
Pēc tam mani pārcēla pa dzīves līniju pie mana vecuma – ieraudzīju sevi kā bezpalīdzīgu sirmu vilku, kurš vairs nav barā un mēģina atrast kaut vai pelīti, ļoti tuva ir mana bojāeja...
Pēc tam pavadonis aizgāja pie cita klienta, bet es atgriezos vietā, kad es dzinos pakaļ medījumam. Man bija svarīgi saprast – vai būs žēlums, nožēla, kaut kādas tādas jūtas.
Nu nē, tikai pakaļdzīšanās azarts, prieks no tā, ka šī pakaļdzīšanās beidzās ar labu rezultātu. Laime – paēst, cik uziet. Pabarot baru, mazuļus. Nekādu sirdsapziņas pārmetumu tur nav! Tikai instinkti.
Pēc iziešanas no šī ķermeņa sāku analizēt, kādas jaunas īpašības es sevī esmu atklājusi. Protams, plēsoņas stāvoklis ir ar lielu resursu. Man dzīvē vairāk raksturīga upura loma.
Bet es tāpat mazuļu dēļ, ģimenes dēļ varu mesties virsū jebkuram. Sapratu, ka dažreiz vajag uzticēties instinktam, neļaut darīt sev pāri. Šoreiz no lomas izgāju vieglāk.
Atlaidu ar izpildīta pienākuma sajūtu. Plēsoņa dzīvē, protams, nekļūšu, bet dažas īpašības sevī vajag pārskatīt.”
Inga Stepanova
Kāda vērtība ir necilvēcisko iemiesojumu pārskatīšanai
“Man izjust iemiesojumus dzīvniekos nozīmēja apzināties, ka mums cilvēku ķermeņos ir tā pati bioloģiskā bāze kā dzīvniekiem. Un, jau balstoties uz to, apgūstam nākamos stāvus.
Ja ar bāzi nenodarbojamies, nerūpējamies par to (par dzīvniecisko sākumu), tad, pirmkārt, zūd ļoti daudz nokrāsu dzīves uztverē, otrkārt, var pazaudēt fundamentu, un tad pārējie stāvi vienkārši sabruks.
Redzams, dzimstot necilvēciskos ķermeņos, mēs, kā pieredzējuši celtnieki, sākumā iebetonējam izturīgu fundamentu. Sajūta, ka tas ir izturīgs (iegremdēšanās momentā), dod papildu spēku.”
Viktorija
“Apbrīnojami, cik labi var justies dzīvnieka ādā tiešā un pārnestā nozīmē! Biju gan lācis, gan tīģeriene, gan vilcene, gan ērglis, un pat zilonis – visur atšķirīgas sajūtas, bet ir kas kopējs: visi šie iemiesojumi man tika parādīti ne nejauši.
Tie apbrīnojamā kārtā atbild uz maniem aktuālajiem jautājumiem un saka priekšā nepieciešamās īpašības apgūšanai.”
Marina Pišona
“Paskatījos daudzus iemiesojumus dzīvnieku ķermeņos, bet īpaši man visā šajā patika viena doma: dzīvnieki nekad nereaģē uz “sistēmu ar tās vērtībām”, viņi vienkārši ēd, neatskatoties ne uz vienu.
Vienkārši aizsargā savus mazuļus un nebaidās arī kādam nepatikt, iegūt barību saskaņā ar instinktiem. Es nesaku, protams, ka mums jābūt tādiem pašiem, bet kaut nedaudz no šejienes ir jāņem.
Es arī paņēmu: es pārstāju reaģēt uz to, ka man patīk, bet kādam ne. Es vienkārši saku: ja jums nepatīk, nu tad nebūsim pazīstami – un viss.
Tas ir tāds kaifs – ne uz vienu nav jāatskatās. Tas ar laiku aizmirstas, bet pēc tam atkal atceries un atkal kaifs. Droši vien vajag laiku, lai tas izaugtu iekšienē un kļūtu par otro dabu.
Ļoti skaidri redzēju ainu, atnāca izpratne – kad tu neesi cilvēks, uz dibenplānu aiziet viss, kas raksturīgs cilvēkam: apkārtējo viedoklis, šaubas par saviem spēkiem, par savām zināšanām.
Lācis (mans iemiesojums) nešaubās, ka atradīs barību un dzīvos tālāk. Viņam nav skumji, ka viņš pats un ka ir auksti – tie ir instinkti, tas ir tas, ka viņu ved pa dzīvi.
Ir jāmācās uzticēties sev, ticēt savam milzīgajam Es, kurš var izlīst no jebkuras situācijas. Grūti galvā ielikt, bet tā tas atnāca.”
Jeļena Kussa
“Ar ko bija laba nodarbība – neizturamais esības vieglums. Viens no iemiesojumiem – tukāns. 30 minūtes tu blenz uz savu knābi – labi!
Atradu koku ar nogatavojušiem augļiem un graužu tos viens pats – vispār skaisti! Un nekādu sociālu normu un moku.
Priecīgs “mans, mans, mans, mans” – “ir taču jāpadalās vai jāuzkrāj, jāpasauc kāds vai jāseko figūrai, un nav tik daudz jārij” vietā.
Viss ir vienkārši! Esi pieēdies tā, ka pacelties gaisā nevari, aizvilkies šā tā līdz akmeņiem – un sēdi, pakaļu sildi un pārgremo. Tāds, lūk, “viss iekļauts” mūža garumā. Gribu atkal būt tukāns.”
Olga Guseva
“Necilvēciskie iemiesojumi personīgi man sniedz resursa pilnu stāvokli – vienotību ar dabas spēkiem, ar planētu Zeme, patīk arī stāvoklis – nav prāta analīzes – nav ieciklošanās uz kaut ko, stigšanas savās fantāzijās un bailēs.”
Ludmila Litvinčuka
# Tātad apkoposim rezultātus – ko vērtīgu iegūst tie, kas pārlūko savus necilvēciskos iemiesojumus:
- Var izjust, ka nav nemiera un nepārtrauktās domu plūsmas galvā. Ļoti labi palīdz nomierināties un aizmigt – tā ir tāda prakse vakaros!
- Dažādos dzīvniekos un augos dvēsele sastrādā noteiktas dažādas īpašības, kuras var būt ļoti aktuālas jums pašreizējā dzīvē.
- Jūs varat atminēties, kā tas ir – uztvert pasauli spilgtāk un asāk: smaržu, skaņu plašāku spektru, citādu redzi un tausti, darbības uz instinktu pamata, neieslēdzot smadzeņu analīzi.
- Unikāla tehnika ļoti spēcīga saspringuma noņemšanai, kad jūs apzināties, ka neesat ierobežoti ar sociālajām normām, pārliecībām un morālajām vērtībām, vērtējošiem spriedumiem, kompleksiem un citām smadzeņu konstrukcijām, kas piemīt cilvēkam kā sociālai būtnei.
- Dzīvniekiem nav jautājumu par tēmu: kādēļ es dzīvoju, vai es gribu dzīvot, kāds ir mans mērķis, kādēļ man vajag vīrieti\sievieti (viņiem apriori ir saprotams, kādēļ vajag tēviņu\mātīti).
- Jūtot sevi kā dzīvnieku vai augu, var iegūt ļoti spēcīgu resursu no šī dziļā stāvokļa – mierīguma, harmonijas un vienotības ar apkārtējo pasauli, sajūtas “Es esmu!”.
Gribat atminēties savus dzīvnieciskos iemiesojumus? Māris vadīja meditāciju par šo tēmu:
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore |
Pievienots 29.11.2016.
https://ru.reincarnatiology.com/voploshheniya-v-zhivotnyh-i-rastenija/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe