Наталья Голубкина – Прошлые жизни животных: завершение предыдущего воплощения

Natālija Golubkina - Dzīvnieku iepriekšējās dzīves: iepriekšējā iemiesojuma pabeigšana

Terija Vollesa (Terri Wallace) – komunikatore ar dzīvniekiem. Jā, izrādās, ir arī tāda profesija. Viņa var sazināties ar viņiem, palīdz nodibināt saikni un izpratni starp saimniekiem un mājdzīvniekiem, noskaidrot kaut kādus sarežģītus un nekomfortablus momentus. Atceraties, kā Mērija Popinsa sarunājās ar Bartolomeju, klaiņojošu suni, kuru, pateicoties tam, pieņēma Lārkas jaunkundze?

Un, lūk, Terija Vollesa stāsta sava suņa Romeo gadījumu.

Romeo parādīšanās

“Romeo kļuva par daļu no manas dzīves, kad es biju dzīvnieku patversmes vadītāja Floridā. Iestāde bija diezgan liela, un mēs bieži izmitinājām dzīvniekus no glābšanas grupām, kurām nebija savas vietas, kur izmitināt dzīvniekus vai kuras bija pilnas. Romeo nāca no “Rottie” (Rotveilers) glābšanas grupas. Kādu pēcpusdienu viņu atveda kāds vīrietis, sakot, ka viņam likts suni likvidēt. Viņš nodeva pavadu, teica, ka suni sauc Romeo, ka viņš ir apmēram 1,5 gadus vecs. Pēc tam vīrietis ļoti ātri aizgāja.

Ikviens patversmē varēja redzēt, ka Romeo baidās no visa, pat no vīrieša, kurš viņu atveda. Romeo, tāpat kā vairumam citu, tika piešķirta sava telpa – blakus bezbēdīgai kucītei – voljērs, kuru bija viegli tīrīt. Viņš bija tik nobijies, ka nevienu nelaida sev klāt, pat ne ar barību. Pēc dažām dienām mēs ar patversmes īpašnieku nolēmām, ka ir pienācis laiks sākt viņu ar mums socializēt. Katru dienu es ar viņu runāju: stāstot, ka mīlu viņu, cik viņš ir skaists, viss būs kārtībā, un mēs par viņu rūpēsimies, līdz tiks atrasta pastāvīga mājvieta.

Trīs mēnešus vēlāk Romeo sāka atjēgties un man nedaudz uzticēties. Es biju vienīgā, kas varēja viņam tuvoties. Neilgi pēc tam starp rotveileriem uzliesmoja augšējo elpceļu infekcija. Daži no tās nomira, bet Romeo tas neskāra. Man jautāja, vai es viņu audzināšu, līdz slimības uzliesmojums būs pagājis.

Es viņu iepazīstināju ar citiem saviem bērniem — savu meitu un mūsu diviem suņiem un trim kaķiem. Visi ļoti labi sapratās, gandrīz tā, it kā viņš jau būtu daļa no ģimenes. Viņš atteicās kaut kur doties kopā ar citiem, izņemot manu meitu vai mani. Tā Romeo kļuva par mūsu ģimenes daļu.

Romeo bija dažas patiešām dīvainas reakcijas. Viņš vienmēr sargāja barību, pats pamanījās iekļūt ledusskapī, saldētavā un pieliekamajā. Viņš ēda vai dzēra visu, ko vien gribēja nogaršot. Viņam pat izdevās apiet bērnu slēdzenes, kuras biju uzstādījusi. Viņš mīlēja cilvēku bērnus, bet nespēja izturēt, kad tie čīkstēja vai kliedza, pat ja tas bija no sajūsmas. Viņš staigāja, smilkstēja un rēja, līdz viņi pārtrauca.

Reakcija uz ūdeni

Viņam bija arī lielas problēmas ar cilvēkiem baseinos – viņam tas nepatika, un viņš lika man to saprast. Viņš smilkstēja, rēja un mēģināja viņus vilkt ārā. Viņš negāja ūdenī, bet tikai staigāja un skraidīja ap baseinu. Es ievedu viņu istabā un ieslēdzu mūziku, lai viņš neredzētu un nedzirdētu cilvēkus, īpaši bērnus. Šādas Romeo reakcijas bija neparastas, jo tā bija vienīgā reize, kad viņš rēja vai smilkstēja.

2008. gadā mēs pārbraucām uz Merilendu, un tur es konstatēju, ka Romeo ir īpašas attiecības ar māsīcu Ebiju. Ebijai pietika pateikt vienu vārdu, lai Romeo bez vilcināšanās darītu tieši to, ko viņa gribēja, – ar mani tas notika reti, taisni jāsmejas. Kad visi mazbērni devās peldēties, viņš vēroja, interesējoties tikai par Ebiju. Viņš sēdēja un gaidīja, kad viņa lika viņam būt mierā, kamēr viņa spēlēsies un peldēsies. Tomēr pēc kāda laika viņš sāka staigāt un smilkstēt, mēģinot viņu vilkt ārā. (Viņš nenāktu līdzi, ja es viņu uz turieni sauktu.) Reizēm viņš staigāja tik sparīgi, ka noberza ķepas vai noplēsa nagus.

Pēc pārcelšanās uz Arizonu 2013. gadā mūsu dzīvē ienāca vēl viena īpaša saikne: Ketlīna. Romeo reaģēja uz viņu tāpat kā uz Ebiju – jebko, ko viņa lūdza, viņš darīja, izņemot to, kas attiecās uz ledusskapi.

Gadījums no pagātnes dzīves

Kādu dienu 2014. gada jūnija sākumā mēs devāmies uz baseinu. Tikko biju iekāpusi, kad sapratu, ka Romeo man ir atnācis līdzi. Es nebiju īsti aizdomājusies par viņa problēmām ar ūdeni, jo bija pagājuši vairāki gadi kopš pēdējā incidenta pie maniem vecākiem. Kad es sāku kāpt ārā no baseina, viņš man teica, ka viss ir kārtībā un apsēdīsies zem lietussarga. Šķita, ka viņš pievērš uzmanību tikai Ketlīnai, vērīgi viņā skatījās. Es izdzirdēju, ka sāk pūst vējš, izteicu domu, ka, šķiet, mūsu virzienā nāk vētra. Pēc tam vējš pieņēmās spēkā, tad sāka gaudot.

Spīdēja saule, un es biju vienīgā, kas dzirdēja vēja gaudošanu un juta lietus lāses sejā. Man vajadzēja mirkli, lai saprastu, ka tajā pašā laikā esmu kaut kur citur. Tā var notikt, pieredzot pagātnes dzīvi. Kad es biju domās aprakstījusi to, ko redzēju un jutu, lietus kļuva stiprāks, vējš jūtamāks, un uz mēles man bija sāls garša. Es ieraudzīju vecu koka kuģi, kuram ūdens gāzās pāri bortiem. Okeāns patiesi stipri viļņojās, un šķita, ka tas pārņems kuģi.

Es biju milzīgas vētras centrā, un bija tumšs. Es redzēju, kā garš, tievs vīrietis ar tumšiem matiem un īsu bārdu sauc, lūkojoties ūdenī. Es jautāju Romeo, kas notiek. Viņš tikai paskatījās uz mani un turpināja raudzīties uz Ketlīnu. Es jautāju vīrietim, kā viņu sauc – viņš teica: “Džonatons”, tad turpināja kādu saukt vējā.

Man bija grūti kaut ko saprast, jo vējš un lietus pastiprinājās. Tiešām bija sajūta, ka es skatos divus video vienlaikus. Pirmkārt, es biju baseinā, bija karsta diena, spīdēja saule un dziedāja putni. Otrkārt, es vēroju vīrieti, kurš stāvēja uz koka kuģa vētras centrā un sauca kādu, spēcīgi lija lietus un gaudoja vējš. Es redzēju, kā viļņi apņēma kuģi, un tad attēls pazuda. Romeo palika tikai brīdi, tad iegāja mājā.

Traumējošās pieredzes pabeigšana

Pēc divām nedēļām Romeo atkal pamanījās iekļūt ledusskapī un saldētavā. Es neapjautu, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš to darīja. Nākamajā dienā Romeo parādījās neliels klepus. Ceturtdien viņš sāka vemt un nevarēja noturēt neko, pat ūdeni. Es sarunāju vizīti pie veterinārārsta, pret ko Romeo stingri iebilda. Viņš turpināja teikt, ka viņam viss ir kārtībā un ka, iespējams, tie ir kuņģa darbības traucējumi no suņu barības. Mēs abi smējāmies.

Tovakar mēs ar Romeo kādu laiku parunājām. Viņš man teica, ka vētra, ko viņš parādīja pirms dažām nedēļām, bijusi par viņu un kā viens no iemesliem, kāpēc viņš ir bijis manā dzīvē. Viņš vētrā bija zaudējis sievu un bērnu, un galu galā arī pats noslīka. Ebija un Ketlīna tajā dzīvē bija viņa sieva un bērns. Viņš juta, ka viņam jānoslēdz miers ar šo sevis daļu, un es viņam palīdzēju to izdarīt.

Romeo negribēja iet pie veterinārārsta, viņš gribēja palikt mājās un veikt pāreju. Es teicu, ka, viņam sverot 90 mārciņas, man būtu liela palīdzība, ja viņš dotos pie veterinārārsta, lai tur viņi varētu palīdzēt viņa ķermenim. Beidzot viņš tam piekrita. Pirms brauciena Romeo fiziski bija apmēram tāds pats, kā iepriekš. Veterinārārsts bija noteicis atturēties no barības un ūdens, ar to viņam viss bija kārtībā. Man vēlu beidzās darbs, tāpēc viņu veda Ketlīna, un es taisījos viņus satikt, cik ātri vien iespējams. Man nebija nekāda prieka par visu šo situāciju, bet es arī sapratu, ka tam ir iemesls. Kad bija pienācis laiks doties ceļā, Romeo bija grūti iekāpt automašīnā, taču viņam izdevās uzkāpt uz segas aizmugurē. Brīdī, kad viņi piebrauca pie veterinārārsta ofisa, Romeo nevarēja īsti piecelties, un tika nests uz segas.

Kad es tur nokļuvu, viņš atradās uz apskates galda, un, mani ieraugot, viņš plaši pasmaidīja. Es atsmaidīju pretī un jautāju, kā viņam klājas. Viņš man teica, ka taisās doties Mājās un gatavojas paņemt līdzi pēc iespējas vairāk. Ofisa vadītājs ienāca, lai pārrunātu, ko viņi atraduši. Viņam bija drudzis, un viņiem bija grūtības saklausīt viņa vēderu un sirdspukstus. Viņa plaušās bija sastrēgums, līdzīgs augšējo elpceļu infekcijai. Viņiem bija aizdomas, ka viņam vēderā ir audzējs, taču viņi nebija pārliecināti. Viņi varētu veikt vēl dažas pārbaudes un dot viņam antibiotikas, lai redzētu, kā viņam veiksies nedēļas nogalē, taču viņi uzskatīja, ka viņš, visticamāk, neatlabs.

Es liku viņiem saprast, ka viss ir izrunāts un viņš ir gatavs aiziet. Ar medikamentu palīdzību Romeo veica pāreju aptuveni pulksten 16:45. Pēc tam viņa ķermenis sāka atbrīvotie no visa šī ūdens, tas lija ārā un piepildīja nelielu biroja tipa atkritumu urnu, kas atradās telpā. Neviens ofisā neko tādu nebija redzējis.

Viens no citiem maniem bērniem vēlāk man teica, ka tas nācis no tā brīža, kad viņš noslīka kā cilvēks. Kāda sajūta, ka Romeo ir visu pabeidzis, un izpratne man!

Es turpinu sarunāties ar Romeo, gaidot, vai viņš atkal iemiesosies un, ja jā, tad kādā formā. Pagaidām viņš uzturas beznosacījuma mīlestības traukā. Viņam šķiet, ka pašlaik viņš vairāk var palīdzēt no turienes.

Visi mani bērni man ir atbildējuši uz daudziem jautājumiem par to, kā darbojas dzīve. Esmu pateicīga katram no viņiem, ka viņi ir manā dzīvē. Ja tas tā nebūtu, es nebūtu bijusi vai turpmāk nebūtu noderīga dzīvniekiem un cilvēkiem.”

Krievu valodā tulkots no avota: https://earthhealing4animals.com/animals-have-past-lives/.

Jūs esat kādreiz jutuši, ka mēdz būt parasti dzīvnieki un mēdz būt tādi, kuros dzīvo cilvēka dvēsele? Dalieties komentāros!

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 03.08.2020.

https://ru.reincarnatiology.com/proshlye-zhizni-zhivotnyh/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe