Какая часть нас в действительности перевоплощается и почему?
Kura daļa no mums patiesībā pāriemiesojas un kāpēc?
Daudzi uzskata, ka mēs pāriemiesojamies dažādās formās. Kas tad paliek pēc mūsu nāves un turpina savu ceļu?
Mums nepienāk beigas, kad mūsu ķermeņi sabirst pīšļos. Ķermenis mirst, dvēsele ne. Viņa turpina savu eksistenci astrālā formā, pārvietojoties uz tā saucamo “Devaloku” (Devaloka – Dievu Pasaule tulkojumā no pāli un sanskrita valodām – tulk. piez.), citādi sakot, uz citu pasauli.
Neiedziļināsimies bezgalīgos filozofiskos pārspriedumos, kas tā ir par citu pasauli, taču tieši tur nonāk mūsu personības vesela palikusī daļa – dvēsele –, un tur viņa lemj, ko viņai darīt tālāk.
Astrālie un kauzālie ķermeņi
Dvēseles atmiņa nes sevī astrālo ķermeni, kurš atšķiras no fiziskā un kauzālā ķermeņa. Paramahansa Jogananda savā grāmatā “Karma un reinkarnācija (Карма и реинкарнация)” (izdevums tikai krievu valodā – tulk. piez.) stāsta:
“Fiziskajā ķermenī slēptā formā atrodas divi citi ķermeņi – astrālais un garīgais (domu, ideju ķermenis). Ja pudelē ieliesim pinti sāļa ūdens (pinte – britu pinte ir 568 mililitri, bet amerikāņu pinte – 473 mililitri – tulk. piez.) un blīvi noslēgsim to ar korķi, bet pēc tam ievietosim to lielākā pudelē un arī aizkorķēsim un ieslēgsim to trešajā, pašā lielākajā pudelē, un to visu iemetīsim okeānā, sāļais ūdens iekšējā pudelē nesajauksies ar jūras ūdeni, ja drumslās sašķīdīs ārējā, pati lielākā pudele.
Visiem trim šiem aizkorķētajiem traukiem ir jāsaplīst, lai ūdens, kas atrodas tajos, atkal varētu savienoties ar okeānu. Līdzīgā kārtā fiziskajā ķermenī ir ieslēgts astrālais ķermenis un ideju ķermenis, saukts arī par kauzālo ķermeni; dvēsele atrodas šī ideju ķermeņa iekšienē, kurš aizkorķēts ar nezināšanu.”
Lūk, kāpēc mēs turpinām joprojām būt nebrīvi, kad mūsu fiziskais ķermenis nomirst. Mūsos paliek mūsu iepriekšējā pieredze, no kuras nevar tik vienkārši atgaiņāties.
Ārpusķermeņa ceļojumi un nāvei-tuvās-pieredzes parasti nav nekas cits kā astrālā ķermeņa atmiņa, kas izpaužas, atgriežoties fiziskajā ķermenī.
Tas viss ir ticis pat aprakstīts no zinātnes pozīcijas un nofotografēts, izmantojot MRT (MRT – Magnētiskās rezonanses tomogrāfija, kuru izmanto iekšējo orgānu izmeklēšanai – tulk. piez.)
Andra M. Smita (Andra M. Smith) un Klods Mesīrs (Claude Messier) no Otavas Universitātes savā rakstā, kas publicēts žurnālā “Frontiers of Human Neuroscience (Cilvēka neirozinātnes robežas)”, tā apraksta kādas pārbaudāmās spēju [iegūt astrālā ķermeņa pieredzi]:
“Viņa varēja redzēt sevi, griežoties gaisā virs sava ķermeņa, guļot taisni vai slīdot horizontālā virzienā. Dažreiz viņa vēroja, kā laižas lejā no augšas, bet turklāt apzinājās, ka viņas “reālais” ķermenis joprojām ir nekustīgs. Turklāt pārbaudāmajai nebija kādu īpašu, specifisku emociju, saistītu ar šo pieredzi.”
Citiem vārdiem, tā ir parasta lieta, ka mūsu astrālie ķermeņi var iegūt noteiktas “pieredzes”. Ja zinām, ar ko atšķiras kauzālie un astrālie ķermeņi, tas var ļaut izprast pāriemiesošanās fenomenu.
Dvēsele, būdama tīrs gara atspulgs, rodas kauzālajā (cēloniskajā) plānā, nevis astrālajā.
Dvēseles astrālās vēlmes, kas aptver un ierobežo viņu, ļauj eksistēt astrālajam ķermenim (kā Joganandas metaforā par pudeli ar sāļo ūdeni).
Šīm vēlmēm ir jātiek izstrādātām astrālajā plānā. Kad dvēseles ceļojums pa astrālo plānu sasniedz savas dabiskās beigas, astrālais ķermenis tiek nomests un dvēsele paceļas atpūsties uz kauzālo plānu, no kurienes viņa atkal pāriemiesojas astrālajā līmenī, ja viņai vēl ir palikušas kādas astrālās vēlmes.
Kad visbeidzot dvēsele ir nometusi visas fiziskās un astrālās vēlmes, viņa pārvietojas uz kauzālo plānu, kurš pazīstams arī kā svētlaimes līmenis, kur viņas vienīgā “vēlme” ir dvēseles un gara atšķirtības stāvoklis.
No kauzālā plāna dvēsele var viegli saplūst ar Absolūtu, un viņai vairs nekad nevajadzēs iemiesoties fiziskā formā. Mūsu attīstība un virzība norit burtiski fiziskā atbilstībā šiem noteikumiem.
Mēs dodamies uz fizisko plānu dēļ mūsu astrālajām un cēloniskajām vēlmēm / mācībām, kuras mums stāv priekšā iziet.
|
Sk. arī Kādēļ gars iemiesojas uz Zemes.[1] |
Karma un pāriemiesošanās
Ādi Šankaračarja, post-vēdisma filozofs, komentējot Brahma Sūtras, raksta, ka dvēseles darbības nāk no bezgalīgi tālas pagātnes (daži to sauc par karmu):
“Kaut arī dvēseles rīcība nav neatkarīga, tomēr viņa darbojas. Tas Kungs [multivisuma neierobežotais organizējošais princips] pēc būtības stumj viņu uz noteiktām darbībām, taču rīkojas viņa pati.
Vēl vairāk, Tas Kungs, mudinot dvēseli uz noteiktām darbībām, vadās pēc viņas iepriekšējās rīcības; viņš arī toreiz, vēl agrīnākā iemiesojumā, lika viņai darboties tā un ne citādāk, ņemot vērā to, kā viņa rīkojās pirms tam; tas ir regress, pret kuru nenostāties, ņemot vērā Sansaras mūžīgumu (par Sansaru hinduismā un budismā sauc dzimšanas un nāves riņķojumu mūsu pasaulē, kur darbojas ierobežojošais karmas likums – tulk. piez.).”
Pāreju nosaka dvēseles izvēle, kādā dzīvē iemiesoties tālāk, kad viņa ir sakrājusi neskaitāmi daudz mācību, kas balstās uz visu to, ko viņa izvēlējās pētīt, tādā veidā samazinot papildu pārdzimšanu skaitu materiālā formā, pirms viņa atgriezīsies Bezgalībā, no kurienes atnāca.
Dvēsele izvēlas noteiktas mācības, pat grūtas un sāpīgas viņai, tāpēc ka, ja tās nav apgūtas, tad nekur nedēsies un tās nāksies iziet nākamajā dzīves un nāves ciklā.
Tas izskaidro arī to, kāpēc dvēsele var atminēties savas iepriekšējās dzīves, cilvēkus, vietas, kur viņa dzīvoja, un daudz ko citu. Tas viss tiek ņemts līdzi, aiz fizisko smadzeņu robežām.
Filozofijas doktors Maikls Pollaks (Michael Pollack) savā publikācijā “Vai patiešām mēs esam dzīvojuši agrāk? (Have We Really Lived Before?)” stāsta, ka viņam bijušas sāpes krustos, kas ar laiku pastiprinājušās un ierobežojušas viņa aktivitāti. Viņš raksta, kāds iespējamais cēlonis ir šīm sāpēm, kas viņu pārņēmušas:
“Es konstatēju, ka vismaz trijās manās iepriekšējās dzīvēs mani nogalināja ar nazi vai šķēpu, trāpot krustos. Pēc iepriekšējo dzīvju pieredžu izstrādāšanas mana mugura sāka atlabt.”
Dievišķā labvēlība
Dievišķā labvēlība cenšas padarīt šīs mācības pēc iespējas patīkamākas un tajā pašā laikā seko, lai mums būtu iespēja pilnīgi aptvert “izieto materiālu”. Tā ir žēlsirdība, kas prevalē pār karmas likumu un pat reinkarnāciju.
Edgars Keisijs (Edgar Cayce) (amerikāņu mistiķis, mēdijs un dziednieks (1877-1845) – tulk. piez.) skaidroja:
“Dievišķās labvēlības likums ir spēcīgāks par karmas likumu. Ja kādā brīdī mēs apzināmies, ka izdarījām kaut ko sliktu un neviltoti izlemjam, ka tā būs mums mācība, mēs varam saskarties ar dievišķās labvēlības iejaukšanos.
Tā izpaužas kā iespēja “izvairīties” no karmas koriģējošās iedarbības, tāpēc ka mēs esam sapratuši savas kļūdas un sākuši pie tām strādāt.
Taču šī labvēlība – tas nav tā, ka mēs esam izvairījušies no atbildības, atliekot to uz vēlāku laiku. Tā atnāk, kad mēs sasniedzam patiesu apzināšanos un sākam dzīvot citādi.
Apjēdzot dievišķo labvēlību, tā mūs apsedz tad, kad, nonākuši sarežģītā situācijā, mēs lūdzamies palīdzību. Tā var parādīties kā pēkšņa sajūta, ka kāds no mūsu pleciem ir noņēmis milzīgu nastu un tagad viss būs labi.
Tā gadās, kad nospiestā stāvoklī pēkšņi nez no kurienes parādās spēki darboties vai iedvesmas brīži. Atveroties dievišķajai labvēlībai, mēs savu ceļu padarām vieglāku.”
Tādējādi mēs – tas nav mūsu fiziskais ķermenis. Tas ir tikai jauks iepakojums, kurā mēs nonākam uz laiku, kamēr strādājam pie savām astrālajām vēlmēm (kuras mūsu apzinātības izaugsmes periodā ir nedaudz citādas, nekā vēlme saplūst ar radītāja, tas ir, Dieva, amorfo bezgalīgo spēku).
Bet, kad mēs esam nometuši visas mūsu vēlmes un atstrādājuši ar tām saistītās mācības, mums pazūd nepieciešamība pāriemiesoties.
Turklāt mēs ņemam sev līdzi visus iespaidus no mūsu iepriekšējām dzīvēm, jo tie ir nofiksēti mūsu astrālajos un kauzālajos ķermeņos un pāriet kopā ar mums no vienas formas citā.
Daudzi svētie un viedie, ar kuriem mēs esam satikušies zemes plānā, vienkārši ir iemiesojumi, kas atstrādā savas pēdējās vēlmju un pieķeršanās paliekas, pirms savienoties ar Vienotību. Un mēs sekosim viņiem, kad mūsu pašu karma (patiesībā tas vienkārši ir cits vārds, kas atspoguļo mūsu ticējumu un rīcības stāvokli) kļūs tāda pati kā šiem svētajiem.
Avots (nav pieejams): https://themindunleashed.com/2017/06/part-us-actually-reincarnates.html
Krievu valodā tulkojusi Irina Martinova speciāli žurnālam “Reinkarnacioloģija”.
P.S. Kā domājat, jums ir daudz vēlmju izdzīvot citas reinkarnācijas?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 25.04.2019.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/karma-i-perevoploshhenie/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/irina-telinska/11-dazadi/1123-irina-telinska-reinkarnacija-kadel-gars-nolaizas-uz-zemes (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4165-reinkarnacija-isteniba-vai-maldi (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/2-uncategorised/1149-irina-telinska-mes-esam-kosmosa-pilsoni-edgars-keisijs-par-planetaro-reinkarnaciju (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-beglaka/11-dazadi/1288-tatjana-beglaka-kas-notiek-pec-musu-pedejas-inkarnacijas (Tulk. piezīme)