Семен Резник - Мифология ненависти. Об антисемитизме для всех. Часть 2

Semjons Rezņiks – Naida mitoloģija. Par antisemītismu visiem. 2. daļa

 

Pirmais mīts: “Žīdi Kristu piesita krustā.”

 

Minētā Solomona Lurjē (Соломон Лурье) grāmata ietver neapšaubāmu vērtību: tajā izgaist mīts, ka antisemītisms radās no kristietības. Patiesībā antisemītisms ir daudz vecāks par kristietību, jo Senajā Grieķijā un Senajā Romā (arī agrāk, bet par to vēstures ziņas ir skopas) eksistēja spēcīgi aizspriedumi pret ebrejiem. Kristīgā pasaule tikai mantoja to, kas pirms tam eksistēja pagānu pasaulē. Tiesa, kristieši neapmierinājās ar to, ko bija sasnieguši priekšteči, un gāja tālāk.

          Cik tālāk un kāpēc?

          Jūdeja Jēzus Kristus laikā bija Romas impērijas ārštata province, taču tauta nebija mierā ar pazemojošo atkarību. Pretošanās impērijas varas struktūrām – pasīva un aktīva – izpaudās visdažādākajos veidos, kas lika romiešiem organizēt soda ekspedīcijas, no vienas puses, un darboties pēc principa “skaldi un valdi”, no otras. Jūdejas prokuratoram (imperatora vietvaldim) bija jānodrošina nodevu ienākšana valsts kasē, un viņš nedrīkstēja pieļaut dumpjus. Viņš, protams, neaizmirsa par sevi, kas padarīja nodevas pārmērīgas. Prokuratori nomainījās ik pēc dažiem gadiem, jaunais prokurators atšķīrās no iepriekšējā tā, kā izsalcis vilks atšķiras no paēduša. Izspiešana un apspiešana pieauga, neapmierinātība pieauga, represijas saasinājās.

Romiešiem sava uzdevuma pildīšanu veicināja reliģiski politiskā šķelšanās ebreju vidū. Tempļa kalpotāji un viņu apkārtne veidoja saduķeju privileģēto kastu. Viņi bija ieinteresēti eksistējošā stāvokļa saglabāšanā un palīdzēja romiešu varas struktūrām nīdēt ārā sazvērestības. Izcilais agrīnās kristietības pētnieks Haijams Makobijs (Hyam Maccoby) asprātīgi nosauca viņus par jūdu kvislingiem – pēc norvēģu fašistu vadoņa Vidkuna Kvislinga (Vidkun Quisling) vārda; viņš veicināja Norvēģijas sagrābšanu no hitleriešu puses, un viņi ielika viņu pro-hitleriskās valdības vadībā. [[1]] Saduķeji tāpat kalpoja Romas impērijai, palīdzot turēt paklausībā tautu un dzēšot jebkuru pretošanos.

          Saduķejiem pretojās tautas skolotāji – farizeji. Jūdaisma morālo mācību viņi stādīja augstāk par rituālajām kalpošanām un upurēšanām Templī. Svēto tekstu burtiskai izpratnei viņi lika pretī to radošu interpretāciju. Farizeju vidū bija klejojoši sludinātāji, kas pulcēja sekotāju pūļus. Farizeju starpā notika publiski disputi sakarā ar vieniem vai otriem reliģijas likumiem. Haijams Makobijs sniedz pārliecinošus pierādījumus par labu tam, ka Jēzus bija viens no tādiem sludinātājiem. No Evaņģēlijiem pazīstamais Jēzus strīds ar “rakstu mācītājiem un farizejiem” par to, vai sestdienā var nodarboties ar dziedniecību, bija tipisks farizeju disputiem.

          Reliģiskas eksaltācijas un vispārējas neapmierinātības apstākļos tauta dzīvoja, gaidot Mesiju, tas ir, Ķēniņu (grieķiski Kristu), kurš atbrīvos valsti no ārvalstu kundzības un atjaunos neatkarīgu ebreju valsti. Un, tā kā pieprasījums rada piedāvājumu, tad Mesijas laiku pa laikam parādījās un pie viņiem plūda ļaužu pūļi. Tas bija līdzvērtīgi dumpim pret Romas imperatoru. Romieši tādā gadījumā rīkoja soda pasākumus, lai apspiestu kustību iedīglī, lai tā neizaugtu līdz bīstamiem apmēriem.

          Kā var saprast no Evaņģēlijiem, Jēzus Nācarieša sprediķi baudīja lielu popularitāti ebreju vidū. Viņš, redzams, ticēja tam, ka ir Mesija, bet atklāti teikt to nevarēja. Izmantoja alegorijas, līdzības – tas bija reliģisku diskusiju garā. Te viņš teica, ka atnesis nevis mieru, bet šķēpu, te aicināja uz pazemību. Pat pašiem uzticīgākajiem mācekļiem viņš varēja atklāt ne tuvu visu, tikai ar mājieniem. Taču valodas par viņu izplatījās, sprediķi tika pārstāstīti, noklusētais tika piedomāts, līdzības un alegorijas tika interpretētas pa jaunam, popularitāte auga, padarot viņu bīstamu Romas varai un ebreju “kvislingiem”. Jādomā, ka nakts operācija, lai sagrābtu dumpinieku, bija organizēta pēc Poncija Pilāta pavēles – jo taču arestēt Jēzu ieradās romiešu leģionāru vienība.

          Poncijs Pilāts, Jūdejas piektais prokurators (26-36), izcēlās ar īpašu cietsirdību un viltīgumu. Viņš nemēģināja nogludināt konfliktus ar viņa pārvaldītajiem iedzīvotājiem, bet otrādi, visādi tos saasināja un provocēja, tādēļ ar nodomu rīkoja akcijas, kas aizvainoja jūdu reliģiskās jūtas. Spilgtas liecības tam – Josifa Flāvija un citu antīko autoru vēsturiskie darbi. Šķiet, ka viņš tika atsaukts no Jūdejas tieši “varas pārsniegšanas” dēļ. Bet tas notika trīs gadus pēc Jēzus sodīšanas ar nāvi.

Nikolajs Ge. Josifa Flāvija “Kas ir patiesība?” (Poncijs Pilāts un Jēzus) (Viljams Vinstons, 1737)

         Evaņģēliji zīmē pavisam citādu Poncija Pilāta portretu. Šeit viņš attēlots kā maigs un salīdzinoši taisnīgs valdnieks. Viņš neatzina nekādu Jēzus vainu un “meklēja Viņu atlaist” (Jāņa Evaņģēlijs 19:12), bet, “…kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: "Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!” Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem." (Mateja Evaņģēlijs 27:24-25).

 

Ir īpaši jāatzīmē, ka replika no “visu ļaužu” puses un Pilāta “roku mazgāšana” ir fiksētas tikai Mateja Evaņģēlijā. Pārējos trijos Evaņģēlijos tik svarīgu ziņu nav. Jānim – bet ne citiem Evaņģēlistiem – pats Jēzus attaisno Pilātu: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.” (Jāņa Evaņģēlijs 19:11) Loģikas te ir maz: jo taču, ja Pilāta vara pār Jēzu ir dota no augšas, tad arī tie, kas viņu izdeva, savu melno darbu varēja izdarīt tikai pēc iedvešanas no augšas, – kāpēc tad viņiem ir lielāks grēks?

          Evaņģēlistiem būtu jāzina, ka tikai prokuratora varā bija sodīt ar nāvi vai apžēlot, taču viņi tiecas nomazgāt Ponciju Pilātu no Jēzus asinīm un pārlikt vainu uz ebrejiem. Taču viņi nav pārāk konsekventi, faktiskais materiāls, ar kuru viņi operē, bieži liecina ne to, ko viņi grib iedvest lasītājiem. Mākslinieciski izteiksmīgais, emocionāli piesātinātais teksts ir noausts no kopā neejošiem elementiem. Piemēram, Evaņģēliskais Pilāts uzstājīgi atkārto, ka viņš neredz Jēzus vainu. Un viņš arī nešaubās par to, ka Jēzus ir uzdevies par Mesiju, tas ir, sacēlis tautu pret Romu. Apstiprinājumi šim kardinālajam jautājumam ir visos Evaņģēlijos, lūk, daži no tiem:

          “Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu Jūdu ķēniņu?” (Marka Evaņģēlijs, 15:39)

          Un viņš saka jūdiem: "Redziet, jūsu Ķēniņš!" (Jāņa Evaņģēlijs, 19:14)

          "Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?" (Jāņa Evaņģēlijs, 19:15)

Vēl vairāk, “…Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NĀCARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.” (Jāņa Evaņģēlijs, 19:19) Tas ir, Poncijs Pilāts savām (jau nomazgātajām!) rokām uzrakstīja apsūdzības formu: par ko ir apstiprināts spriedums. Sakarā ar šīs formulas redakciju viņam pat notika strīds ar jūdu virspriesteriem. Viņi lūdza viņam precizēt: "Neraksti: Jūdu ķēniņš [ja nu ļaudis patiešām tam noticēs], bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš [tas ir, ka viņš tikai ir uzdevies par Ķēniņu]." Bet Pilāts atbildēja: "Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis." (Jāņa Evaņģēlijs, 19:21-22)

          Tātad Evaņģēliskais Pilāts bija pārliecināts, ka Jēzus Nācarietis kūdīja tautu sacelties pret Romas varu un pats gribēja vadīt šo sacelšanos. Smagāka nozieguma Romas prokuratora acīs nevarēja būt. Tāpēc viņš piesprieda dumpiniekam, tāpat kā daudziem pirms un pēc viņa, piesišanu krustā – pašu mokošāko un apkaunojošāko nāvessoda veidu, kādam romieši pakļāva dumpiniekus. Citādu spriedumu viņš piespriest vienkārši nevarēja. Neviens tātad nav vainīgs pie Jēzus sodīšanas ar nāvi vairāk par Ponciju Pilātu. Ar “roku mazgāšanu” Evaņģēlisti to izmainīt nevarēja.

          Tagad iezīmēsim Romas prokuratora līdzdalībnieku loku.

          Pirmām kārtām tie ir bendes – romiešu leģionāri, kas pakļāva Kristu mokām, ņirgām, uzlika viņam ērkšķu vainagu un visbeidzot piesita viņu krustā Golgātā.

          Pēc tam viņa ebreju “kvislingi” no saduķeju kastas, kas kliedza: “Sit viņu krustā.”

          No kā sastāvēja šis pūlis? Evaņģēlijos tas paskaidrots netiek, bet, tā kā notikumi risinājās Jeruzalemē, tad gadsimtiem ilgi it kā pats par sevi bija saprotams, ka pūlī pārsvarā bija ebreji. Taču Jaunās Derības piektajā grāmatā “Apustuļu darbi” mēs atrodam informāciju, kura par tādu traktējumu liek šaubīties.

 

Grāmatā ir stāstīts, ka piecdesmitajā dienā pēc asiņainās drāmas Golgātā pilsētā notika liels brīnums: pieminot šo brīnumu, kristieši svin Vasarsvētkus.

 

Tajā dienā visi vienpadsmit apustuļi “bija vienprātīgi kopā” (nodevējs Jūda bija atkritis, bet Pēteris vēl nebija pievienojies), un nokāpa pie viņiem Svētais Gars vienpadsmit ugunīgu mēļu veidā, un pēc tam viņi ieguva talantu “runāt citās mēlēs”, un kopš tā laika “ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā”. (Apustuļu darbi 2: 2, 6) Tālāk Darbos ir teikts, ka ar savu daudzvalodu sprediķi apustuļi vērsās pie jūdiem, kas bija atnākuši uz Jeruzalemi no visas antīkās pasaules sakarā ar ebreju svētkiem, jo šie atnākušie ebreji it kā nav zinājuši ebreju valodu un katrs zinājis tās valsts valodu, no kurienes ieradies. Bet pēc tam apustulis Pēteris stāsta viņiem par Jēzu.

 

“To Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku [tas ir, romiešu] rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši.” (Apustuļu darbi 2: 23)

 

“Jūs – nogalinājāt.” Tātad daudzvalodu pūlis, kas klausījās apustuļus, sastāvēja no tiem pašiem cilvēkiem, kuri bija klāt pie Kristus piesišanas krustā pirms 50 dienām. Tātad viņi, nekur neizbraucot, atradās Jeruzalemē kā minimums piecdesmit dienas, tā ka vairumā tie bija Jeruzalemes pastāvīgie iedzīvotāji. Un ar viņiem bija jārunā dažādās valodās, jo viņi ebreju valodu nesaprata!

          Pareizticīgo teologs, Sanktpēterburgas garīgās akadēmijas profesors D.A. Hvolsons (Д.А. Хвольсон) (1819-1911), izcils seno valodu, jūdaisma un kristietības literatūras un vēstures zinātājs, droši vien bija pirmais, kurš zinātniski pierādīja, ka Jēzus laikmeta Jeruzaleme bija daudzvalodu pilsēta, tāpat kā Roma, Aleksandrija un citas Romas impērijas pilsētas, tātad pūlis, kas pieprasīja nāvessodu Jēzum, arī bija daudzetnisks. Vēlāk pie analoģiskiem secinājumiem nonāca citi kristiešu zinātnieki teologi. Tā ka ebreji toreizējā Jeruzalemē veidoja salīdzinoši nelielu iedzīvotāju daļu.

 

D.A. Hvolsons

Saskaņā ar Evaņģēlijiem Jēzus bijis tik populārs Jeruzalemes ebreju vidū, ka bija bailes viņu arestēt pie dienas gaismas, jo tas būtu varējis izraisīt dumpi, bet jau nākamajā dienā pūlis prasīja no Poncija Pilāta viņa asinis, bet viņam pašam, jau krustā sistam, izsmējīgi kliedza:

“Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!”

Kā tas varēja būt? Pūļa noskaņojumi ir mainīgi, bet taču ne līdz tādai pakāpei. Taču, ja tas bija daudzvalodu pūlis un Jēzus sludināja tikai ebreju vidū, tad šī pūļa lielākā daļa nekad agrāk nebija dzirdējusi viņa sprediķus un neko par viņu nezināja. Tad viss kļūst saprotams.

          Tagad, es domāju, varam iezīmēt tos, kas vainīgi pie “Jūdu Ķēniņa” sodīšanas ar nāvi. Tas ir Poncijs Pilāts; tie ir romiešu leģionāri; tas ir internacionālais pūlis, alkstošs redzēt asiņainas izrādes; un visbeidzot ebreju “kvislingi” no saduķeju kastas. Eksistēt šai grupai bija atlicis nedaudz: jau pēc trīs desmitgadēm Jūdejā tomēr uzliesmoja masveida sacelšanās. Ilgajā asiņainajā karā (66-73) romiešu leģionāri guva virsroku – galvenokārt dēļ ķildām nemiernieku rindās. Tūkstošiem uzvarēto ebreju tika sisti krustos, kas rindām stiepās daudzu kilometru garumā. Jeruzaleme tika nolīdzināta līdz zemei, Templis tika sagrauts, dievkalpojumi un upurēšanas tajā izbeidzās, kas tad arī likvidēja saduķeju kastu, jo tās eksistence bija neatraujama no Tempļa.

          Ebreju tauta spēja pārdzīvot katastrofu un saglabāt savu identifikāciju, pateicoties farizejiem, tas ir, tautas skolotājiem, rabīniem. Tāpat kā Jēzus Nācarietis, viņi sludināja, ka Dievs mīt cilvēka dvēselē un tāpēc, lai cik smaga nešķistu Tempļa sagraušana, ebreji var turpināt savu eksistenci un piekopt savu reliģiju. Vēlāk kristīgajā tradīcijā vārds “farizejs” kļuva par vārda “liekulis” sinonīmu, bet tas ir rezultāts tam, ka baznīcas kalpi tekstus interpretēja ārkārtīgi tendenciozi; viņi neapzinājās, ka pats Jēzus bija viens no “rakstu mācītājiem un farizejiem”.

          Tie ebreji, kuri saglabājās pēc Tempļa sagraušanas un eksistē līdz šai dienai, – jūdu farizeju atzarojuma pēcteči. Ar tiem, kas Jēzu izdeva romiešiem, viņiem nav vairāk garīgas un ģenētiskas saiknes kā mūsdienu itāļiem vai, pieņemsim, vāciešiem (vēsturnieki domā, ka Poncijs Pilāts bija etnisks vācietis) – ar romiešu leģionāriem, kas “nomocīja Jēzu un vēl 250 tūkstošus ebreju, bet tikai Viens augšāmcēlās no mirušajiem”, kā atgādināja Nīderlandes garīdznieks Maikls Evanss (Michael Evans). [[2]]

          Baznīcas vēsturnieki, teologi un hierarhi zina, kāpēc Evaņģēliji ir tik pretrunīgi un tendenciozi liecina par tiem liktenīgajiem notikumiem.

          Agrīnos kristiešus Romas varas iestādes uzskatīja par vienu no jūdu sektām un vajāja viņus kā visus jūdus, kas bija atteikušies pielūgt pagānu elkus un sliecās uz dumpi. Kristieši gribēja satikt ar varas pārstāvjiem un tiecās pārliecināt viņus par savu lojalitāti. Taču tas uzlika kristiešiem vajadzību pēc skaidras pašidentificēšanās, kas pārgrieztu nabas saiti, kas savienojo viņus ar jūdaismu. Tāda bija sociālā prasība, to tad arī pildīja Evaņģēlisti. Viņi tiecās Jēzus Kristus dzīves un nāves stāstu izklāstīt tajā veidā, kā to zināja, taču tādā garā, kas bija visvairāk labvēlīgs Romai un vismazāk – jūdiem.

          Kanoniskie Evaņģēliji tika radīti starp m.ē. 70-jiem un 110-jiem gadiem, tas ir, četrdesmit-astoņdesmit gadus pēc tajos aprakstītajiem notikumiem. Detaļas ar laiku tika aizmirstas, atdodot vietu piedomājumiem iztēles spēlē. Tāpēc nav brīnums, ka pro-romiskā un anti-ebrejiskā virzība pastiprinājās: mazākā mērā tā manāma pašā agrākajā Evaņģēlijā – Marka; vislielākajā mērā pašā vēlākajā – Jāņa.

          Neaizmirsīsim arī to, ka Evaņģēliju teksti līdz mums nonāca ne sākotnējā veidā. Visagrīnākos no saglabājušamies tekstiem speciālisti attiecina labākajā gadījumā uz IV gadsimta otro pusi. Līdz tam tie apmēram 300 gadus tika pārrakstīti bezgalīgi daudz reižu, un neviens nezina, kādus “redakcionālus labojumus” ieviesa pārrakstītāji. Skaidrs ir tikai tas, ka labojumu vektors bija vērsts uz to, lai pastiprinātu to pašu tendenci, jo laika gaitā kristietība, izplatoties starp pagāniem, tiecās arvien vairāk pretstatīt sevi jūdaismam, no kura bija atpumpurojusies.

          Par to, cik diezgan grūti bija atdalīt kristiešus no jūdiem, liecina Joana Zlatousta sprediķi – viņš dzīvoja IV gadsimtā. Viņš nenogura pārmest kristiešiem, ka viņi aktīvi kontaktē ar “nožēlojamajiem” jūdiem: svin jūdu svētkus, ievēro gavēņus, pat strīdus savā starpā iet risināt uz sinagogu pie rabīna. “Jūdi nonāvēja tavu Valdnieka Dēlu, bet tu uzdrošinies saieties ar viņiem vienā un tajā pašā vietā?” savu sašutumu pauda Joans un pieprasīja: “Kad tu uzzini, ka kāds [no kristiešiem] jūdaizē, – apturi, paziņo par viņu [tas ir, denuncē], lai tu pats netiktu pakļauts kopā ar viņu briesmām.” [[3]].

Joans Zlatousts

          Tālāk šī tendence kristietībā turpināja pastiprināties. Mīlestības reliģija ebrejos atrada “attaisnota” naida objektu. Tā arvien vairāk sabiezēja atmosfēra, kurā kļuva iespējami grautiņi, izraidīšanas, nāvessodi, visdažādākie aizspriedumi un ierobežojumi, apmešanās robežu ierādīšana, neskaitāmas nodevas, ņirgāšanās. Un – apmelojumi, apmelojumi, apmelojumi. Un – Holokausts, tas ir sešu miljonu ebreju nogalināšana no hitleriešu puses.

          Tikai pēc Otrā pasaules kara kristietības godprātīgie ideologi sāka atzīt Baznīcas vēsturisko atbildību par ebreju vajāšanu. Sākās grumbuļaina kustība uz pretējo pusi. Tās iniciatori bija daži protestantu teologi un garīdznieki, pēc tam to pašu sāka pieņemt arī katoļi. Šī grūtā darba starprezultātus apkopoja Vatikāna II Koncils 20. gs. 60. gados. Tas pieņēma lēmumu – noņemt no ebrejiem vainu par Jēzus Kristus krustā sišanu.

          Taču Vatikāna Koncila lēmumus ciena ne visi kristieši un pat ne visi katoļi. Starp tiem, kas tos nepieņem, ir pazīstamais kinoaktieris un kinorežisors Mels Gibsons (Mel Gibson), kurš sevi pozicionē kā akmenscietu katoli.

          Tā kā Mela Gibsona filma “Kristus ciešanas (The Passion of the Christ)” ir neparasti populāra un to ir noskatījušies miljoniem skatītāju, man ir jāpakavējas pie tās detalizētāk.

          Romiešu tiesas eksekutori Gibsona filmā strādā ne vienkārši “labi”, “godprātīgi”, viņi izbauda savu metodisko, ilgo, nogurdinošo darbu, viņi gūst no tā ne ar ko nesalīdzināmu baudu. Filmā šie sadisti – nav likuma izņēmums. Gandrīz visi masu skatu dalībnieki ar viszemiskākajām gavilēm ņirgājas par upuri, īpaši asinskārs ir jūdu pūlis, kas seko viņam pa pēdām, jūdu garīdznieki, kas prasa viņa nāvi. Ņirgājas visi līdz sprieduma pasludināšanai, un vēl vairāk – pēc tam. Un izbauda savas ņirgas.

Mels Gibsons “Kristus ciešanas”

          Nu, un kā uzvedas upuris? Protestē? Kliedz no sāpēm? Mēģina sevi attaisnot? Lūdzas iecietīgumu? Vai mēģina nokaunināt savus vajātājus kā Lūkas Evaņģēlijā: “Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām!... Es esmu bijis ik dienas pie jums Templī, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši.” (Lūkas Evaņģēlijs, 22: 52, 53)

          Filmā šī sižeta nav. Pletne ar asajiem, dziļi durstošajiem dzelkšņiem – ritmiskie sitieni ar to izraisa tikpat reflektoru muguras raustīšanos; tā pārvēršas asiņojošā miesas gabalā. Mokām pakļautā cilvēka seja uz ekrāna gandrīz neparādās, bet, kad tā parādās, tad pauž tādu bezgalīgu padevību un mierīgumu, gluži kā arī upuris izbaudītu šo eksekūciju.

          Asinīm klātais, galīgi izvārgušais Jēzus ir gatavs stiept uz savas vājās muguras ļoti smago krustu. Nasta ir pārāk smaga, un viņš ik pa laikam krīt, krusts gāžas pār viņu. Viņu pieceļ kājās ar pletnēm un spērieniem, pūlim bļaujot, taču viņa reakcijā uz ņirgāšanos nav pat klusējoša pārmetuma. Filmā riebīgi ir ne tikai tas, kā mocītāji ālējas pār savu upuri, bet arī paša upura mazohistiskā gatavība pakļauties un izpalīdzēt bendēm. Vardarbības un ciešanu hiperbolizācija, kas neizraisa līdzcietību, – tāda ir Mela Gibsona filmas ētika un estētika.

          Aizsargājot savu filmu, viņš teica, ka neko nav ienesis no sevis, tikai ekranizējis evaņģēliskas teiksmas. Taču, kā tika atzīmēts augstāk, Evaņģēliju teksti ir pretrunīgi, metaforiski un alegorijas var tikt interpretētas dažādi. Mels Gibsons metaforās un alegorijās ielika savu jēgu, daudzkārtīgi pastiprinātu ar mūsdienu kinematogrāfa narkotiskajiem līdzekļiem. Viņa filma – tas nav četru Evaņģēliju – no Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa – ekranizējums, – bet piektais Evaņģēlijs no Nelabā.

          “Kristus ciešanu” scenārijs tika noraidīts no Holivudas vadošo studiju puses kā mākslinieciski vājš un amorāls. Tad Gibsons nolēma riskēt ar savu naudu. Viņš apjauta un instinktīvi uzminēja, ka laikmetā, kur sevi piesaka globāls terorisms, kurš iemīcīts kopā ar reliģisku naidu, īpaši pret ebrejiem, nav labākas vietas kapitāla ievietošanai kā Jēzus Kristus asinis.

          Taču, lai miljoniem cilvēku atnestu savus dolārus uz kinoteātriem, vajag reklāmu, pēc iespējas bezmaksas. Te nu Gibsons parādīja sevi kā ģeniālu režisoru. Bezmaksas reklāmu nes skandāls, turklāt nevis mirklīgs, kurš ātri tiek aizmirsts, bet lēni pieaugošs, izstiepts laikā, labi “iekurbulēts”. Tas arī tika meistariski izspēlēts pēc klasiskas drāmas likumiem, kur šautenei, kas uz skatuves karājas pirmajā cēlienā, ir jāizšauj pēdējā cēlienā. Pusgadu pirms filmas izlaišanas parādījās baumas par tās “pretrunīgumu”. Slēgti seansi rūpīgi izvēlētām auditorijām dažus ebreju un kristiešu līderus izprovocēja uz nemiera pilniem brīdinājumiem, kuri, protams, izsauca iebildumus. No interneta vietnēm un maztirāžas izdevumiem skandāls ap filmu, kuru gandrīz neviens nebija redzējis, pārvācās uz vadošo telekanālu programmām, kas arī bija vajadzīgs.

          Savlaicīgi un ar aprēķinu tika iesaistīts paša Mela Gibsona reliģiskums. Noskaidrojās, ka viņš ir dziļi ticīgs katolis, taču ne tāds kā katoļu pamata masa, bet īpašs, akmensciets, svētāks par Romas Pāvestu. Lai apgaismotu šī īpašā katolisma atzarojuma īpatnības, teleekrānu priekšā tika izvilkts Gibsons-tēvs, un viņš braši paskaidroja, ka Holokausts – tas ir ebreju izdomājums. Rietumos tādi paziņojumi – skaidrs antisemītisma indikators.

          Protams, mūsu civilizētajā pasaulē dēls par tēvu neatbild, taču abu piederība vienai un tai pašai reliģijas grupai raisa domu, ka starp viņiem ir ne tikai bioloģiska radniecība, bet arī garīga. Tā ka skandalozā ažiotāža pieauga.

          Arī Mela Gibsona biogrāfijas līkloči tika likti lietā. Publikai tika sākts iedvest, ka jaunībā viņš ne Dievam, ne Velnam nav ticējis, dzerstījies, lietojis narkotikas, vārdu sakot, ne mazums padelverējies. Novedis sevi gandrīz līdz pašnāvībai, jau gatavs bijis izlēkt no kāda ļoti augsta loga, bet tā vietā ielēcis akmenscietā katolismā, tajā arī atradis savu glābiņu – gan šī vārda zemes, gan debesu nozīmē. Tā Pestītais kļuva filmas par Pestītāju radītājs.

          Nu, un pats ģeniālākais gājiens bija, ka vajadzīgajā momentā filma tika atvesta uz Vatikānu un pēc tam paziņots, ka to personiski ir akceptējis Romas Pāvests Jānis Pāvels Otrais. Viņš it kā esot teicis: “Viss tā arī bija. (“It is as it was.”) Labā vēsts daudzbalsīgi atsaucās visos pasaules plašsaziņas līdzekļos, iedarbojoties ne tikai uz katoļu masu apziņu. Vatikāns ilgi klusēja, bet pēc tam Pāvestam pietuvinātais, arhibīskaps Staņislavs Dzivičs (Dziwisz), paziņoja: “Svētais Tēvs nevienam nav izteicis savu viedokli par šo filmu.” [[4]] Un pēc tam paklīda baumas, ka Pāvests savu akceptējošo vārdu tomēr izteicis, taču baidījies no pārāk skaļas rezonanses, tāpēc arī atteicies no tā. Skaidrs, ka Romas Pāvesta akcepts, tāpat kā neakceptēšana no viņa puses, atsaucās pasaules presē, abos gadījumos tam bija tas pats brīnumainais efekts: tas pārvērta Jēzus Kristus asinis zelta lietū.

          Jūda manāmi par lētu novērtēja Kristus nodošanu, piekrītot saņemt smirdošus trīsdesmit sudraba gabalus. Mels Gibsons ar Kristus asinīm nopelnīja simtiem miljonu dolāru, un tāda nauda nesmird. Kad kāds izteicās tādā garā, ka “Kristus asinis” var sašūpot viņa stāvokli, Gibsons atbildēja: “Esmu domājis par to. Un, godīgi sakot… gribat dzirdēt patiesību? Sūds tas viss ir. Lūk, visa patiesība. Man nospļauties. Un es jums saku tieši to, ko domāju.” [[5]]

          Filmas musinošais efekts ir milzīgs. Tajā atdzīvojas viens no pašiem draudīgākajiem jūdofiskākajiem mītiem. Skatītāju lielākā daļa kinoteātri atstāja pārliecībā, ka “žīdi piesita Jēzu krustā”. Šis jautājums – nav akadēmisks. Aiz tā stiepjas rasu un reliģiju naida šleife, arī šodien tā asiņaini dūmo.

          “Ja es, pareizticīgs ebrejs, pēc filmas noskatīšanās varu izjust naidu pret ebrejiem, tad kā gan tai ir jāiedarbojas uz pareizticīgu kristieti!” rakstīja amerikāņu psihiatrs Marks Komrāds (Mark Comrade). [[6]]

          “Es negalināju Jēzu Kristu!” rūgti ironiskā manierē iesaucas populārais amerikāņu satīriķis Arts Buhvalds (Art Buchwald), atceroties ņirgāšanos, kādai viņš tika pakļauts skolas gados no savu rotaļu biedru-katoļu puses. “”Labi, es nogalināju Jēzu Kristu. Tagad jūs nolīdīsiet no manis un laidīsiet mājās?” es to atkārtoju visu savu dzīvi. Nē! Es negalināju. Manis pat tur nebija.” Un tālāk, jau bez ironijas:

 

“Daži cilvēki šo piesišanu krustā izmanto kā attaisnojumu tam, lai galinātu citus cilvēkus. Kristus mācīja ne to.” [[7]]

          Jā, Jēzus Kristus mācīja ne to, ko māca Evaņģēlijs no Nelabā, Mela Gibsona sadzejots.

 

Otrais mīts: “Asiņainā neslava (Кровавый навет).”

 

          Filmas “Kristus ciešanas” fenomenālie panākumi parādīja, ka mīts – jūdi piesita Jēzu krustā – var tikt iedarbināts, lai 21. gadsimtā uzkurinātu rasu un reliģiju naidu pret ebrejiem. Taču tomēr filmā runa ir par divtūkstoš gadus seniem notikumiem. Un arī pati Baznīca traktēja tos neviennozīmīgi. Krustā piesists taču netika parasts cilvēks, bet Dieva Dēls, apveltīts ar absolūtu varenību. Viņa varā bija vērst notikumus jebkurā virzienā. Ja viņš gāja uz krustu, tad tā bija Dievišķā griba. Poncijs Pilāts un visi pārējie notikumu dalībnieki – tikai instruments, ar kuru realizējās Augstākais nodoms. Apustulis Pēteris teica, ka Jēzus tika atdots nāvei – to darīja “Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes”. Un arī pats Jēzus, pirms izlaida garu, vērsās pie Debesu Tēva: “…piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”

          Lai cik karsts nebūtu ugunskurs, uz kura tika cepināti “Dieva slepkavas”, – gadsimtu gaitā tas izdega. Lai uzturētu uguni, vajadzēja piemest jaunas pagales. Un tāpēc iedvest kristīgajai pasaulei: tas briesmīgais jūdu noziegums – tā nav tāla pagātne. Tas atjaunojas, atkārtojas – no gadsimta uz gadsimtu, no gada uz gadu.

          Lūk, kāpēc blakus mītam – ebreji nogalināja Jēzu Kristu – tika kultivēts otrs mīts – ka tiek nogalināti kristiešu zīdaiņi un tiek lietotas viņu asinis, tas ir – ebreji ir īsti cilvēkēdāji.

          Arī šis mīts kristīgajā pasaulē ienāca no antīkās senatnes. To, piemēram, izteica Aleksandrijas “gramatiķis” Apions, kurš pārstāstīja senākus ticējumus, ka Jeruzalemes Templī katru gadu tika upurēts noķerts un labi barots grieķis. Šos naidīgos rakstus apgāza Josifs Flāvijs – nelielā, bet spīdoši uzrakstītā pamfletā, kurš pazīstams ar nosaukumu “Pret Apionu”.

          Josifs bija piedalījies Jūdejas karā, varonīgi cīnījies pret romiešiem, bet pēc tam padevies gūstā un sācis mudināt ebrejus pārtraukt pretošanos. Par to viņš tika tautiešu nolādēts un imperatora nama “samīļots”; tas pat uzdāvināja viņam savu uzvārdu.

 

Nodevis savu tautu kaujā, Josifs palika tai uzticīgs garīgi. Viņš kļuva par lielisku darbu autoru: “Jūdejas karš” un “Jūdejas senlietas”. Tos augsti “vērtēja” kristīgā Baznīca, jo tie ietvēra ļoti bagātu materiālu par tās vides dzīvi, ikdienu un ticējumiem, kurā dzīvoja un sludināja Jēzus. Tāpēc tie daudzkārt tika pārrakstīti un saglabājās. Pārsteidzoši ir tas, ka, kaut arī grieķu-romiešu pasaulē Apionam bija afērista reputācija, bet Josifs bija augsti godāts jūdaisma pazinējs, Apiona apmelojumu atbalsi var atrast redzamāko Romas vēsturnieku – Plutarha, Tacita un citu – darbos.

 

Līdz ar agrīnās kristietības izplatīšanos “rituālistu” uzmanība tika pavērsta jaunās reliģijas virzienā. Kristiešu vajātāji vainoja viņus tajā, ka savās slepenajās sapulcēs viņi nododas netiklībai, asiņu sajaukšanai un – kanibālismam – upurē savam krustā sistajam Dievam mazus bērnus, bet pēc tam bauda viņu asinis un rij viņu gabalos saplosītos ķermeņus. Zem tādu apsūdzību krusas daudzi kristieši tika pakļauti šausmīgām mokām un negantai nāvei. No II-V gadsimtu kristiešu avotiem redzams, cik biežas bija tādas apsūdzības un kādas sekas tās izraisīja. Par to liecina Baznīcas tēvu liecības –, sākot ar 165. gadā ar nāvi sodītajiem Justīnu un Tertuliānu (II gadsimta beigas-III gadsimta sākums) un beidzot ar Augustīnu un Salviānu, kas dzīvoja V gadsimtā. [[8]]

          Kauna sodi nepalīdzēja. “Vienkāršās tautas reliģija” aptvēra arvien plašākus Romas impērijas iedzīvotāju slāņus un galu galā nostiprinājās kā galvenā. Un, lūk, kad Baznīcas ēka bija uzbūvēta, kristieši sāka apsūdzēt ebrejus par to, par ko vēl nesen tika apsūdzēti viņi paši.

          V gadsimta sākumā Antiohijā izraisījās grautiņi un pirmo reizi tika fiksētas pret ebrejiem apmelojošas apsūdzības, ka tie piekopj rituālas slepkavības. [[9]]

 

Nākamajos gadsimtos analoģiskas apsūdzības pasaulē izplatījās kopā ar kristietību. Uz to laiku, kad kņazs Vladimirs kristīja Krievzemi, tās jau bija pārvērtušās noturīgā māņticībā.

          Kijevas-Pečoru klostera dibinātājs Pečoras svētais Feodosijs acīmredzot bija pārliecināts, ka ebreji veic rituālas slepkavības. Viņš pat gribēja tikt “nosists Kristus vārdā”, ko gan neizpelnījās. Toties viņa jaunākais laikabiedrs Jevstrātijs tika iecelts svēto kārtā tieši kā rituālas slepkavības upuris. Viņu it kā sagūstījuši polovci, pārdevuši verdzībā kādam “Žīdovinam (Жидовин)” uz grieķu pilsētu Korsuņu, bet pēc tam viņu piesituši krustā jūdi Lielajā Piektdienā Jēzus Kristus apgānīšanas ceremonijā 1096. gadā.

 

“Jevstrātija dzīvē (Житие Евстратия)” ir teikts, ka viņa ķermenis tika iemests jūrā, bet pēc tam viņu izvilkuši tirgoņi un nogādājuši Kijivā, kur tad arī glabājas viņa pīšļi. Kā izdevās noskaidrot, ka no jūras izvilktais mironis – tas ir tas pats Jevstrātijs, – protams, paskaidrots netiek. Toties tiek stāstīts, ka Žīdovinu piemeklējis bargs sods: viņš pakārās kokā kā Jūda, nodevis Kristu. Arī pārējiem Korsuņas pilsētas ebrejiem neklājās labi: viņi tika izdzīti pēc imperatora pavēles.[[10]]

 

Es sniedzu šīs detaļas, lai parādītu, ka “Jevstrātija dzīve” balstās ne uz reāliem faktiem: tas ir fantastikas sajaukums ar morāli, kas vispār bija tipiski viduslaiku “sadzīviskajai” literatūrai.

 

Leģenda par Jevstrātija nonāvēšanu saskaņojas ar citām viduslaiku “liecībām” par rituālām slepkavībām. Krievzemē tādi “noziegumi” netika reģistrēti daudzus gadsimtus – ņemot vērā, ka nebija “noziedznieku”. Toties Rietumeiropā kristiešu nonāvēto zīdaiņu asinis tecēja straumēm, ieplūstot ebreju jūrā – jau pilnīgi reālā.

          Monotoni atkārtojošās apsūdzības rituālās slepkavībās liecina, cik apbrīnojami noturīgi bija reliģiskie aizspriedumi, apdullinoši masu apziņu. Taču daudzos gadījumos šis apdullums tika izmantots visai vēsi un aprēķinoši. Shēma bija labi atstrādāta. Baumas par kārtējo krustā sistu vai citādā veidā nogalinātu kristiešu bērnu (vajadzības gadījumā derēja arī pieaugušie) kairina ļaudis, izraisa grautiņu, kura laikā var taisīt labu ķērienu. Pēc tam iejaucas varas struktūras. Tās nomierina pūli, atrod “slepkavas”, un tie – necilvēcīgas spīdzināšanas rezultātā – aprunā sevi un savus “līdzzinātājus”. Pēc tam nelaimīgie tiek pakļauti nāvessodam. Pirms nāves kristietību pieņēmušie – tiek vienkārši nogalināti, no tādas svētības atteikušies tiek saraustīti gabalos vai uzsēdināti uz mieta, vai cepināti uz lēnas uguns – vārdu sakot, viņiem tiek nolemts mirt ilgās mokās; viņu līķus nav ļauts apglabāt nāves draudu priekšā. Un ebreju kopienai tiek uzlikta kontribūcija. Kad ar to izrādās par maz, ebrejus izdzen, aplaupot līdz pēdējam. Kāds gan vienkāršs paņēmiens, lai papildinātu muižnieka, klostera vai karaļvalsts patukšo kasi! Neērtība bija tikai tāda, ka darbība bija vienreizēja: pēc tam, kad ebreji ir izdzīti, no viņiem vairs neko nepaņemsi.

 

Tālredzīgāki monarhi un baroni uzskatīja, ka ir nesapratīgi kaut vistu, kas nes zelta olas. Laiku pa laikam viņi izdeva pavēles, kas rituālās slepkavības pasludināja par blēņām un aizspriedumiem. To pašu darīja Romas Pāvesti, daudzi augstu stāvoši bīskapi. Taču šīs pavēles aizmirsās, un asiņainā neslava turpināja savu procesiju.

 

Lūk, daži piemēri no gara martirologa, pedantiski sanumurēta “Izmeklēšanā par nogalinātajiem zīdaiņiem un viņu asiņu lietošanu no ebreju puses (Розыскание о убиении евреями христианских младенцев и употреблении крови их)”, kurš nodrukāts 1844. gadā, bez autora vārda, vairākos eksemplāros – imperatora Nikolaja I un cara administrācijas augstāko ierēdņu lietošanai. (Par šīs grāmatas apbrīnojamo likteni saruna vēl ir priekšā.)

          “1067. gadā Prāgā (Bohēmijā) seši ebreji iešūti maisos un noslīcināti par to, ka izlaida no trīsgadīga mazuļa asinis un pārsūtīja tās citiem ebrejiem uz Trevizo pilsētu.”

          “Starp Koblencu un Bingenu pie Reinas līdz šim laikam stāv kapela ar XI gadsimtā žīdu nomocīta bērna pīšļiem; vietējie katoļi godina tos kā svētus.”

“1172. gadā Francijas pilsētā Bluā ebreji piesita krustā bērnu, ielika līķi maisā un iemeta Luāras upē. Tas pats notika 1177. gadā, pašās Lieldienās, un vairāki ebreji par to tika sadedzināti sārtā.”

          “Orleānas (Francija) tuvumā 1175. gadā tika sadedzināti vairāki rabīni par bērna nonāvēšanu, kuru pēc tam viņi iemeta ūdenī.”

          “1234. gadā Norvikā (Anglija) ebreji nolaupīja bērnu, turēja viņu slepenībā vairākus mēnešus, līdz Lieldienām, taču nepaspēja veikt savu ļaundarību, bērns tika sameklēts, bet viņi tika sodīti.”

          “1255. gadā Linkolnā (Anglija) ebreji nolaupīja astoņgadīgu pusaudzi, pēra viņu ar pletnēm, uzlika galvā ērkšķu vainagu un piesita viņu krustā. Māte atrada līķi akā, ebreji tika atmaskoti un atzinās; vienu uz vietas saplosīja zirgi [?], bet deviņdesmit [!] tika aizvesti uz Londonu un sodīti ar nāvi tur.”

          “1287. gadā Bernē (Šveice) vairāki ebreji tika nobendēti uz rata par zīdaiņa nogalināšanu, bet pārējie izsūtīti.”

          “1295. gadā ebreji otrreiz tika izsūtīti no visas Francijas par tamlīdzīgiem noziegumiem.”

 

Ziņas par ebreju vajāšanu asiņainās neslavas dēļ, kas sniegtas “Izmeklēšanā par nogalinātajiem…”, ne vienmēr ir neapšaubāmas. Kā atzīmējis profesors D.A. Hvolsons (D.A. Chwolson), 1295. gadā ebreji netika izdzīti; tas notika pēc vienpadsmit gadiem, un iegansts bija pilnīgi cits. [[11]]

          Taču “Izmeklēšana” cieš drīzāk no nepilnības nekā no ziņu pārbagātības, tāpēc uz tām var paļauties, neriskējot iekrist vajāšanu mēroga pārspīlēšanā.

 

Viduslaikos, kad analfabētisms un reliģisks fanātisms bija “materiāls spēks”, kad sārtos tika dedzinātas raganas, burti prom ļaunie gari, cilvēku likteni noteica zintnieku burvestības vai zvaigžņu stāvoklis, retais spēja novilkt robežas starp faktiem un iztēli, vērojumiem un sapņiem, kas redzēti nomodā vai miegā. Tādā atmosfērā ticība ebreju veiktām rituālām slepkavībām kļuva par noturīgu tradīciju. Tā pārceļoja no valsts un valsti un no laikmeta uz laikmetu.

 

Valodas pierakstīja ebrejiem īpašas slimības, no kurām viņi varēja atbrīvoties tikai ar kristiešu asiņu palīdzību. Saskaņā ar ticējumiem ebreju dzemdētājas nevarēja dzemdēt bez kristiešu asiņu palīdzības. Zīdaiņi ebrejiem dzima akli, un, lai viņi iegūtu acu gaismu, arī bija vajadzīgas kristiešu asinis. Un vēl priekš tam, lai ebrejiem neizaugtu mežakuiļa ilkņi un ēzeļa ausis. Un vēl kristiešu mazuļu asinis bija vajadzīgas kāzu ceremonijai un ceremonijai ar mirēju. Tikai kristiešu asinis varēja pārtraukt mēnešreižu sajūtas ebrejiem-vīriešiem, kuras tiem it kā bija raksturīgas kā sievietēm. Un, protams, visizplatītākās valodas skandēja par Lieldienu macu (опреснок), kuras mīklai ebreji piejauc kristiešu asinis.

 

Skaidrs, ka, pastāvot tādiem priekšstatiem, bērna pazušana vai bojāeja nenoskaidrotos apstākļos bieži izvērtās nevainīgu cilvēku bakhanāliskās spīdzināšanās, nāvessodos, izdzīšanā – etniskās tīrīšanās pēc mūsdienu terminoloģijas.

 

Daudzkārt no Rietumu valstīm izdzītie ebreji uzkrājās Polijā, tālāk uz Austrumiem viņiem ceļa nebija. Attiecīgi arī Polijā asiņainā neslava ieguva īpaši labvēlīgu augsni. Polijas karaļi ne reizi vien paziņoja, ka rituālās slepkavības ir aizspriedumi, kam nav nekāda pamata, un aizliedza izvirzīt ebrejiem tādas apsūdzības. Tas pats bija teikts Romas Pāvestu bullās. Taču būtisku efektu uz karaļa pavalstniekiem un pareizticīgiem katoļiem šie pavēlējumi neradīja. Lielākā daļa rituālo sūdzību XVII un XVIII gadsimtos attiecas uz Polijas karaļvalsti.

 

Pēc Polijas trīs dalīšanām, kad Krievijas impērijas ietvaros bija nonākusi pati lielākā ebreju kopiena, tajā atgriezās arī asiņainā neslava.

 

G.R. Deržavins (gleznotājs V. Borivikovskis)

Vairumā Eiropas valstu šīs pasakas jau tika uztvertas kā viduslaiku muļķības, bet Krievijai tās izrādījās kas jauns. Kad Seņņinas apriņķī (Baltkrievija) pirms 1799. gada Lieldienām tika atrasts sievietes līķis ar durtām brūcēm, aizdomas krita uz ebrejiem. Izmeklēšana neko nenoskaidroja, un lieta tika “nodota Dieva gribai”, kā toreiz runāja. Taču tajās vietās bija nonācis pazīstams dzejnieks un ievērojams galminieks Gavriils Romanovičs Deržavins (Гавриил Романович Державин) – viņam bija uzdots sniegt slēdzienu sakarā ar Šklovas (Шклов) pilsētas ebreju sūdzību par nelikumīgu apspiešanu no liela muižnieka S.G. Zoriča (С.Г. Зорич) puses (pagātnē viens no Jekaterīnas II favorītiem; viņa apdāvināja viņu ar bagātiem īpašumiem), ar kuru Deržavinam nekādi negribējās naidoties. Viņa slēdziens bija, ka, “kamēr ebreju tauta neattaisnos sevi” rituālo slepkavību apsūdzībās, nekādas sūdzības no ebrejiem vispār nav jāpieņem izskatīšanai.

          Pa to laiku apsūdzības radās viena pēc otras. Lūk, tikai tās, kas fiksētas “Izmeklēšanā par nogalinātajiem zīdaiņiem… no ebreju puses” 1844. gadā.

          “1799. gadā bez lietas Seņņinas apriņķī parādījās vēl viena, nelielā ciemā Režici (Режицы), kura tuvumā tika atrasts līķis ar neparastām zīmēm uz ķermeņa… Izmeklēšana neko neatklāja, tāpēc ka visi apcietinātie ebreji aizbēga un netika atrasti.”

          “1805. gadā Veližas saieta (повет) tiesā tika skatīta lieta par 12 gadus veca zēna Trofima Ņikitina noslepkavošanu. Tika tiesāti trīs ebreji, taču pierādījuma nepietiekamības dēļ lieta tika nodota Dieva tiesai.”

          “1811. gadā, pirms Lieldienām, Vitebskas guberņā, muižnieces Tomaševskas ciemā zemniekam no šūpuļa pazuda bērns. Aizdomas krita uz ebrejiem, taču izmeklēšana neko neatklāja.”

 

1816. gadā rituāla lieta radās Grodņā, taču šoreiz ebreju deputācija, nosūtīta uz Pēterburgu, spēja aizklauvēties līdz kādām ietekmīgām personām. Sekoja imperatora Aleksandra I pavēlējums, “lai ebreji netiktu apsūdzēti kristiešu bērnu nonāvēšanā vienīgi aizsprieduma dēļ, it kā viņiem vajadzētu kristiešu asinis, un, ja nu kaut kur gadītos nonāvēšana un aizdomas kristu uz ebrejiem, bez aizsprieduma, taču, ja viņi to darītu, lai iegūtu kristiešu asinis, tad lai tiktu veikta izmeklēšana uz likumīga pamata, ņemot vērā citu ticību cilvēkus, un apsūdzību pasludināt, balstoties uz tiesas pierādījumiem, nevis uz aizspriedumiem.

          Šis neskaidrās valodas teksts ir saprotams. Cara apkārtraksts atkārtoja to, kas vairākkārt tika rakstīts Rietumu monarhu un Baznīcas tēvu pavēlējumos. Taču “rituālistu” kaisme atdzisa ne uz ilgu laiku.

 

Krievijā visgrandiozākais rituāla process bija Lielā Lieta. Tā vilkās 12 gadus (1823-1835), un tajā tiesas priekšā stājās vairāk nekā četrdesmit apsūdzēto. Apsūdzības tika būvētas uz trīs analfabētisku veceņu apmelojumiem un paš-apmelojumiem; viņas sniedza detalizētas liecības par to, kā ebreji nolaupīja un pēc tam nonāvēja trīsgadīgu zēnu. Lai paskaidrotu, kā un kāpēc viņas varēja zināt jūdu slepenās ļaundarības detaļas, viņas zem izmeklētāju spiediena “atzinās” arī tajā, ka pašas slepeni tika pārgājušas jūdaismā un piedalījušās noziedzīgajās darbībās.

 

Uz šo apsūdzību pamata tika arestēti vairāk nekā četrdesmit ebreji. Taču pratināšanas ar ietekmēšanu neko nedeva. Ebreji vainu noliedza, bet trīs sieviešu liecības bija tik juceklīgas, ka tās nekādi neizdevās saskaņot.

 

Kņazs N.N Hovanskis

Nespējot pieķert apsūdzētos viena bērna slepkavībā, izmeklētāji sāka viņiem šūt klāt citas slepkavības. Tika pārlapots simtiem jūdu reliģisko grāmatu – lai atrastu tajās kaut kādus mājienus par “asiņu noslēpumu”. Tas noveda tikai pie vēl lielāka apmulsuma. Taču atklātas tiesas toreiz Krievijā nebija; apsūdzētos tiesāja aizklāti un atzina par vainīgiem. Vitebskas guberņas ģenerālgubernators kņazs N.N. Hovanskis (Н.Н. Хованский) spriedumu apstiprināja, pēc tam saskaņā ar toreizējo kārtību materiāli tika nosūtīti Senātam apsūdzības galīgai apstiprināšanai.

 

Bet te gadījās kļūme. Senators grāfs Paņins (Панин) lietas materiālos atrada daudz aplamību, tādēļ senatoru balsis sadalījās. Kā bija noteikts tādos gadījumos, lieta pārgāja uz vēl augstāku instanci – uz Valsts Padomi. Šeit tā nonāca izskatīšanai pie grāfa M.S. Mordvinova (Н.С. Мордвинов), visizglītotākā un neatkarīgākā valsts darbinieka tajā laikmetā. Viņš nonāca pie secinājuma, ka tiesai nekādu pierādījumu pret apsūdzētajiem nav un ka lieta no sākuma līdz beigām ir safabricēta. Mordvinovs lika priekšā attaisnot apsūdzētos ebrejus, bet trīs kristietes sodīt ne par slepkavību, bet par melīgu liecību sniegšanu.

          Mordvinova argumenti bija tik neatvairāmi, ka Valsts Padomes locekļi vienbalsīgi pievienojās viņam – pretēji viņiem visiem zināmajai cara Nikolaja pozīcijai; viņš kāri gaidīja apsūdzošu spriedumu.

          Valsts Padomes vienbalsīgais lēmums tika uzskatīts par galīgo (tāds bija vienīgais patvaldnieciskās varas ierobežojums), tāpēc cars Nikolajs to negribīgi apstiprināja. Taču viņš jutās aizskarts un savā rezolūcijā, piekrītot atbrīvot Veližas pilsētas ebrejus nepierādītās vainas dēļ, pierakstīja, ka no tā nemaz neizriet, it kā “asiņu noslēpuma” ebrejiem vispār neeksistētu. Var pastāvēt kāda fanātiska jūdu sekta, kura praktizē rituālas slepkavības, uzrakstīja cars un lika šo jautājumu izpētīt “līdz saknei”. [[13]]

          Iekšlietu ministrijā izmeklēšana tika uzdota Garīgo lietu un ārzemnieku grēksūdžu departamenta slepenajam padomniekam (civils amats, vienlīdzīgs ģenerāļa pakāpei) V.V. Skripicinam (В. В. Скрипицын), un pēc deviņiem gadiem lieta tika noformēta jau minētajā “Izmeklēšanas par nogalinātajiem zīdaiņiem un viņu asiņu lietošanu no ebreju puses” veidā; tie tika citēti augstāk. Kā valsts darbs, tas tika publicēts bez autora vārda, taču tas nebija noslēpums.

Grāfs N.S. Mordvinovs (1755-1845) (gleznotājs A.G. Varneks)

 

Kamēr tapa Skripicina sacerējums, visā pasaulē nodārdēja rituālā lieta Damaskā, kur noslēpumaini pazuda, bet pēc tam tika atrasts katoļu garīdznieks misionārs Toms (Thomas). Izmeklēšana noritēja pēc asiņainās neslavas klasiskajiem kanoniem. Arestētie ebreji tika pakļauti spīdzināšanai, ar nokaitētu dzelzi viņus piespieda vainu atzīt. Pār Damaskas ebreju kopienu sabiezēja ļaunu vēstošs mākonis, kas lika tās līderiem saukt pēc palīdzības no ticības brāļiem Anglijā un Francijā. Tās vērsās pie visām valdībām, kuras uzstājās ar izlēmīgu protestu pret “Austrumu mežonīgo despotismu”. Protestam pievienojās Amerikas Savienotās Valstis. Nevēloties atpalikt no “progresīvajām nācijām”, pievienojās arī Krievija.

          Grūti noticēt, bet “Izmeklēšanā” ar numuru 132 bija atzīmēta Damaskas lieta – kā pierādīts jūdu rituālas slepkavības gadījums. Šis piemērs vien liecina par šī darba “zinātnisko” līmeni. Kaut cik nopietnus mēģinājumus novērtēt ticamību avotiem, no kuriem viņš smēlās materiālus, Skripicins neizdarīja. Daudzus no tiem viņš savām acīm nebija redzējis, tādēļ darbs ir pilns ar nejēdzībām. Piemēram, Skripicins sniedz citātus no kristītā ebreja Serafimoviča grāmatas, bet tāda grāmata neeksistēja. Psihiski slimā Serafimoviča murgainās “liecības” bija sniegts kāda Pikuļska (Пикульский) grāmatā, bet arī šo grāmatu Skripicins rokā netika turējis. Īpaši spilgti autora bezpalīdzība un neobjektivitāte konstatējama Veližas lietas izklāstā, kurai veltīta vairāk nekā trešdaļa visa teksta. Izklāstīta ir tikai apsūdzības versija – tā pati, no kuras grāfs N.S. Mordvinovs akmeni uz akmens neatstāja, ko Skripicins nevarēja nezināt. Taču Mordvinova vārdu viņš pat nav minējis. Toties secinājums ir viennozīmīgs: ebreju vidū eksistē sekta, kas praktizē kristiešu zīdaiņu rituālas slepkavības, lai izmantotu viņu asinis.

 

Vārdu sakot, tā vietā, lai “izmeklētu līdz saknei” rituālu leģendu, Skripicins savāca visas norādes par asiņaino neslavu, kādas varēja sameklēt, lai risinājumu pieskaņotu jau iepriekš zināmai (tas ir, valdniekam vēlamajai) atbildei. Skripicina primitīvā metode iezīmējas skaidri: ziņas par ebreju vajāšanu sakarā ar apsūdzībām rituālās slepkavībās tika pārvērstas par pierādījumiem, ka šīs slepkavības patiešām notika, ka tās veica ebreji, un rituāliem mērķiem. Skripicins nosauca ebreju sektu, kura ar to nodarbojas: hasīdi. Viņu nesamulsināja pat tas, ka hasīdu sekta toreiz bija vēl ļoti jauna (tā radās XVIII gadsimta otrajā pusē), bet šīs sektas “noziegumu” saraksts viņam iestiepjas pat XI gadsimtā.

 

          Kā jau tika teikts, “Izmeklēšana” tika nodrukāta tikai dažos eksemplāros, tā teikt, “dienesta vajadzībām”. Lielākā daļa no tiem ar laiku pazuda. Taču apmēram pēc trīsdesmit gadiem viens eksemplārs nonāca kāda Ipolita Ļutostanska (Ипполит Лютостанскский) (1835-1915) rokās, kurš sastādīja plašu antisemītisku sacerējumu “Talmūds un ebreji (Талмуд и евреи)”. Tajā viņš iedzina arī Skripicina “darbu”, uzdodot to par savējo.

 

Ļutostanska sacerējums tika no jauna izdots 2005. gadā – ar “mūsdienīgu” nosaukumu “Jūdaisma kriminālā vēsture”. [[14]]

 

Izdevuma redaktors Oļegs Platonovs (Олег Платонов) – savdabīgs rekordists. Dāsni finansēts no Baznīcas avotiem, viņš jau desmitiem gadu ložņā pa pasaules vēstures atkritumu izgāztuvēm, velkot no tām ārā antisemītisma “klasiku” un publicējot to biezos foliantos ar kopēju nosaukumu “Krievijas ērkšķu vainags (Терновый венец России)”.

          Redaktors Ipolitu Ļutostanski sauc par “izcilo pareizticības teologu”, kaut arī laikabiedriem viņš bija zināms kā neizglītots šantāžists un falsifikators.

 

Polis pēc nacionalitātes un katolis pēc ticības, Ļutostanskis, lai piešķirtu savai “izmeklēšanai” svaru, sākumā tēloja sevi kā bijušo rabīnu. Kad viltus atklājās, viņš pārkristītjās no katolicisma uz pareizticību, kļuva par garīdznieku, taču Baznīcā neiedzīvojās un viņam bija jāatsakās no augstā stāvokļa.

          Sagatavojis plašu kompilāciju no antisemītiskām paskvilām, rabīns-katolis-pops-padzīts mūks ieradās pie barona Horācija Ginzburga (Horace Günzburg), pazīstama bagātnieka, filantropa un ebreju lietu vedēja, un pieprasīja 50 tūkstošus rubļu apmaiņā pret solījumu nepublicēt savus “atmaskojumus”. Viņam tika parādītas durvis, un tad viņš izdeva savu divsējumu ”darbu”. Pirmais izdevums iznāca 1876. gadā, nevis 1879. gadā, kā ne bez nodoma “kļūdās” Oļegs Platonovs. Pirmā izdevuma pārbīde datējumā – tas ir neveikls mēģinājums aizmēzt pēdas plaģiātam, kuru veicis “izcilais teologs”.

 

Proti, 1878. gadā, tas ir, divus gadus pēc Ļutostanska grāmatas iznākšanas, vairākos nedēļas izdevuma “Pilsonis (Гражданин)” numuros (Nr. 23-28) tika pārpublicēta V.V. Skripicina “Izmeklēšana”. Tad arī tika konstatēts, ka Ļutostanskis gandrīz bez izmaiņām ir iekļāvis “Izmeklēšanu” savā divsējumu izdevumā. Turpmākajos Ļutostanska grāmatas izdevumos Skripicina teksti ir nedaudz izmainīti, lai acīs nekristu pilnīga tekstu sakritība. Tāpēc Oļegs Platonovs kā sākotnējo uzrāda “izcilā pareizticības teologa” darba vēlīnāku versiju.

Nedaudz novirzoties no tēmas, man ir jāsaka, ka nesen es internetā ieraudzīju jaunu paša Oļega Platonova darbu – ar nosaukumu “Mans ērkšķu vainags (Терновый мой венец)”.

 

Ērkšķu vainagu, kā mēs atceramies, bendes-sadisti uzlika galvā Jēzum Kristum, lai vairāk paņirgātos par “Jūdu Ķēniņu” un pastiprinātu viņa mokas, pirms viņu piesistu krustā.

 

Izdodot zem rubrikas “Krievijas ērkšķu vainags” sensenas antisemītiskas grabažas, Oļegs Platonovs indīgo ērkšķu vainagu no “Jūdu Ķēniņa” galvas uzlika uz māmuļas-Krievijas galvas, lai parādītu, kā ļaunprātīgie žīdi-masoni gadu simtiem ir plosījuši viņa pareizticīgo tēvzemi.

 

Un, lūk, tagad viņš ar Jūdejas-Krievijas Ķēniņa ērkšķiem ir vainagojis savu galviņu, nodemonstrējot visai pasaulei, ka no kautrīguma viņš neapšaubāmi nemirs.

 

Ar likumīgas lepnības sajūtu man ir jāpiebilst, ka šo mazohistisko memuāru autors nav ignorējis arī “pazīstamo cionistu Semjonu Rezņiku”. Ir pat izklāstījis dažus manas biogrāfijas faktus. Protams, pilnīgi tos izkropļojis. Bet tāda ir Oļega Platonova memuāru galvenā iezīme, tā ka man nav pretenziju.

 

Bet atgriezīsimies pie Ipolita Ļutostanska 19. gs. 70. gadu darbiem, kas sen sapuvuši vēstures atkritumu bedrē, bet ir Oļega Platonova atdzīvināti.

 

Laikā, kad tos skricelēja Ļutostanskis, paaugstinātu pieprasījumu pēc tādas “teoloģijas” bija uzjundījis kārtējais rituāla process – Kutaisi, kur kalniešu ebreju grupa tika apsūdzēta sešgadīgas gruzīnu meitenes Sarras Modebadzes (Сарра Модебадзе) slepkavībā. 1878. gada aprīlī meitene pazuda un pēc tam tika atrasta mirusi, par ko tad arī tika apsūdzēta ebreju grupa no kaimiņu kalnu aula. Prokurora apsūdzības slēdzienā un pēc tam runās tiesas sēdēs meitenes slepkavība netika tieši kvalificēta kā rituāla, taču uzstājīgi tika iedvests, ka apsūdzētie – ebreji un ka noziegums tika izdarīts pirms ebreju Lieldienām.

 

Kutaisi lieta bija pirmais tāds process Krievijas impērijā pēc 1864. gada tiesu reformas, tas ir, pirmo reizi tāda tiesa notika atklāti, lēmums bija jāpieņem tiesas piesēdētājiem, tāpēc tā skaļi izskanēja sabiedrībā. Aizstāvēt apsūdzētos atbrauca slavenais Pēterburgas advokāts P.A. Aleksandrovs (П.А. Александров). Neilgi pirms tam viņš bija vinnējis šķietami bezcerīgo Veras Zasuličas (Вера Засулич) lietu un atradās slavas zenītā.

 

Revolucionāre Zasuliča ieradās uz pieņemšanu pie Pēterburgas mēra F.F. Trepova (Ф.Ф. Трепов) un izšāva uz viņu –, atriebjoties par ņirgāšanos pār ieslodzīto, studentu Bogoļubovu, kurš tika pakļauts pēršanai par to, ka pastaigas laikā pa cietuma pagalmu nepacēla cepuri Trepova priekšā, viņam apmeklējot cietumu. Kaut arī Veras Zasuličas veiktais terora akts šaubas neradīja, piesēdētāji viņu attaisnoja – lielā mērā pateicoties viņas advokāta meistarībai.

          Kutaisi tiesas prāvas laikā Aleksandrovs parādīja, ka nekādu pierādījumu pret apsūdzētajiem nav un ka viņi tiek tiesāti tikai tāpēc, ka ļaudīm pastāv aizspriedumi par rituālām slepkavībām, tāpat kā viduslaikos pastāvēja leģendas “par raganām, burvjiem, brīnumdariem, magiem”. [[15]]

          “Cilvēki, kas labi pazīst ebreju literatūru,” teica Aleksandrovs, “pat tie no viņiem, kuri naidīgi attiecas pret jūdaismu, pārskatīja visdažādākās ebreju grāmatas, vērtējot pašus nenozīmīgākos izteikumus tajās ar mērķi atmaskot ebrejus, un tomēr neatrada ne vismazāko mājienu, ka ebrejiem ir ļauts izmantot asinis kaut kādam reliģiskam vai dziednieciskam mērķim… To nesaku es, to saka profesors Hvolsons, to saka savā recenzijā par Ļutostanska grāmatu krievu arhipriesteris Protopopovs, kurš, protams, nav turams aizdomās par iztapību jūdaismam.”[[16]]

          Kādu pareizticīgā teologa S.V. Protopopova (С.В. Протопопов) recenziju pieminēja advokāts Aleksandrovs, diemžēl pateikt nevaru. Bet, kas attiecas uz Pēterburgas Universitātes un Pēterburgas garīgās akadēmijas profesora D.A. Hvolsona (1819-1911) darbu “Par dažām viduslaiku apsūdzībām pret ebrejiem”, tad tas līdz šim laikam paliek pats pilnīgākais un kompetentākais rituālo slepkavību mīta pētījums. Profesors Hvolsons bija gandrīz vienīgais zinātnieks Krievijā, kurš pazina visus ebreju reliģiskās dzīves smalkumus, bija dziļi pētījis ebreju reliģisko literatūru un spējīgs izlasīt un izskaidrot jebkuru dokumentu, kas tā vai citādi saistīts ar ebrejiem, lai kādā valodā tas nebūtu rakstīts.

          1855. gadā, pēc pareizticības pieņemšanas, Hvolsons sāka vadīt ebreju, haldeju un sīriešu filoloģijas katedru. Uz to laku jau vairākus gadus vilkās lieta par rituāla slepkavībām Saratovā. Tā tika izskatīta pēc tādu lietu ierastajiem šabloniem. Apsūdzētie savu vainu noliedza, bet aizspriedumainie izmeklētāji nešaubījās par viņu vainīgumu. Viltus liecinieki pinās liecībās, mainot tās uz pretējām vai vispār atsakoties no tām. Meklējot pierādījumus, izmeklētāji vērsās pie grāmatām, vēstulēm, nejaušiem papīriem, kas bija konfiscēti apsūdzētajiem ebrejiem un kurus tie tomēr nespēja izlasīt. Izmeklēšanas apsūdzošā ievirze radīja nesaprātīgu centību.

          Pēc jaunā valdnieka Aleksandra II pavēlējuma tika nozīmēta ekspertu komisija Saratovas lietā; tajā iesaistīja profesoru Hvolsonu. Tā viņam radās iespēja iedziļināties rituāla leģendas izmeklēšanā. Ilustrējot izmeklēšanas metodes, Hvolsons atminējās traģikomisku epizodi. Vienā no konfiscētajām lūgšanu grāmatām bija ilustrācija: kails cilvēks ar kroni galvā, ar plankumiem uz ķermeņa, sēž vannā, kura tūlīt tiek piepildīta ar zīdaiņu asinīm; tos atņem nešpetni vīrieši stenošajām mātēm. Uzrakstu zem ilustrācijas izmeklētāji izlasīt nespēja, bet cieši noticēja – beidzot viņi ir atraduši to, ko viņu priekšteči meklēja gadsimtiem: kristiešu bērnu upurēšanu, ko veic paši ebreji.

          Attēls tika parādīts Saratovā gadījuma pēc iebraukušajam vēsturniekam N.I. Kostomarovam (Н.И. Костомаров). Uzraksts zem attēla bija viņam nezināmā valodā, taču zīmējuma jēgu viņš uzreiz izskaidroja. Tā bija ilustrācija, kas attēlo senu ebreju nostāstu, kurš attiecās uz Ēģiptes verdzības laiku, tas ir, pusotru tūkstoti gadu pirms kristietības parādīšanās: ar spitālību sirgstošajam faraonam nozīmēta vanna, piepildīta ar ebreju bērnu asinīm, kurā viņš peldas.

          Tieši tāpat kļūmīgā zīmējuma jēgu izskaidroja arī paši apsūdzētie. Varētu šķist, ka jautājums ir skaidrs. Taču izmeklētājiem ļoti gribējās, lai bērni attēlā būtu kristieši, bet viņu slepkavas – ebreji. Tāpēc Kostomarova skaidrojumam viņi nepievērsa uzmanību.

          Vēlāk, kad grāmata nonāca pie ekspertu komisijas, Hvolsons apstiprināja Kostomarova slēdzienu un iztulkoja uzrakstu, kas neatstāja nekādas šaubas attiecībā uz attēla jēgu. Grāmata bija sarakstīta ar ebreju valodas burtiem spāņu valodā (ladino). Hvolsons vēsta, ka tamlīdzīgus attēlus var atrast daudzās ebreju grāmatās – gan jidišā, gan senebreju valodā, jo leģenda par spitālīgo faraonu ir plaši pazīstama, ebreju zēni ar to iepazīstas jau sākumskolā. [[17]]

          Tas viss nepalīdzēja. Nosūtot spriedumu Saratovas lietā apstiprināšanai augstākajās instancēs, ekspertu komisijas slēdziens tam pievienots netika, bet grāfa Mordvinova Valsts Padomē vairs nebija. “Rituāls” tomēr negāja cauri, taču apsūdzētie tika notiesāti par parastu slepkavību un izgaisa katorgā. Hvolsons palika pārliecināts “Dieva un visas pasaules priekšā, ka toreiz Saratovā apsūdzētie ebreji bija nevainīgi un ka atklātā tiesvedībā viņi neapšaubāmi tiktu attaisnoti”. [[18]]

 

1861. gadā Hvolsons izdeva grāmatu “Par dažām viduslaiku apsūdzībām pret ebrejiem. Avotu vēsturiska izpēte (О некоторых средневековых обвинениях против евреев. Историческое исследование по источникам)”. Uz to arī balstījās advokāts Aleksandrovs, dziļi zinātnisku pētījumu liekot pretī pasakām, ar kurām manipulēja Skripicins un Ļutostanskis.

 

1880, gadā – jau pēc Kutaisi lietas – Hvolsons izdeva sava darba papildu izdevumu – pēc apjoma tas ir gandrīz divreiz liekāks par pirmo.

 

Hvolsons paskaidro, ka reliģija aizliedz ebrejiem lietot pārtikā asinis – ne tikai no cilvēka, bet arī no dzīvniekiem. Nejauši norīt savu asiņu lāsi (aplaizot, piemēram, savainoto lūpu) reliģiozam ebrejam ir briesmīgs grēks. Lopu rituālā kaušana reducējas uz to, lai no dzīvnieka izplūstu visas asinis, taču arī pēc tam saimnieces gaļu mērcē sāļā ūdenī – joprojām ar to pašu mērķi: atbrīvot to no pēdējām asiņu atliekām. Apzinoties šo reliģisko aizliegumu, mīts, ka jūdi cilvēku asinis izmanto rituāliem, izskatās divkārt mežonīgi.

          Īpaši spīdoši zinātnieks iztirzāja sakramentālo jautājumu par sektām. Viņš uzsvēra, ka, ierosinot neskaitāmus rituālos procesus, apsūdzētāji vadījās pēc tā, ka “asiņu noslēpums” – tā ir dogma, obligāta visiem ebrejiem, bet, kad tika konstatēts šo priekšlikumu absurdums, apsūdzētāji ieķērās vārdā “sekta”. Jā, viņi teica, jūdaisms nav savienojams ar rituālām slepkavībām, bet var taču eksistēt fanātiska sekta, kurā jūdaisma mācība tiek izkropļota un interpretēta pretēji! Kristiešiem ir fanātiskas sektas, kāpēc lai tādas nebūtu ebrejiem? Šis arguments šķita pārliecinošs ne tikai Nikolajam I. Taču arī tas bija absurds. Hvolsons, pēc viņa vārdiem, to pierādīja, “var teikt, matemātiski”. Patiešām, ja tāda fanātiska sekta būtu eksistējusi daudzus gadsimtus, tad par to nevarētu nezināt pārējie ebreji: ņemot vērā saspiestību viduslaiku geto iekšienē, visi visiem bija redzami. Un, ja tā, tad paši ebreji sen būtu atmaskojuši sektantus – kaut vai tādēļ, ka reliģiozie ebreji nebūtu samierinājušies ar visādiem atkritējiem no kanoniem. “Kāpēc gan tieši viņi attiecībā pret tādu pretīgu sektu, kura gadsimtu gaitā bijusi cēlonis tik daudzām bēdām visiem jūdaisma pārstāvjiem Eiropā, kāpēc lai tieši pret to ebreji būtu bijuši ne tikai toleranti, bet pat īpaši labvēlīgi? Kāpēc viņi visiem spēkiem centās aizsargāt apsūdzētos un pat iemūžināja lūgšanās tos, kuri krita kā šīs apsūdzības mocekļi?” [[19]]

 

          Runājot par Skripicina un Ļutostanska “darbiem”, Hvolsons sniedz citātu, kopīgu abiem autoriem (tas ir, to, ko Ļutostanskis nozaga Skripicinam), kurā ir sajaukts viss, ko tik var sajaukt: gadsimti, valstis, autoru vārdi ir sajaukti ar tekstu nosaukumiem utt. Lai uzskatāmi parādītu krievu lasītājam, cik šausmīgas ir šīs aplamības, Hvolsons izdara salīdzinājumu:

          “Stādieties priekšā, ka kāds uzrakstītu Krievijas un krievu tautas vēsturi un tajā teiktu apmēram sekojošo: “Vladimirs Sv[ētais], kurš mitinājās Mančestrā, noslēdza savienību ar Maķedonijas Aleksandru un imperatoru Justiniānu, lai iekarotu Sahāru, pēc tam nosūtīja savu dēlu Ivanu Bargo uz Taškentu, no kuras ar viņa palīdzību tika padzīts Napoleons Bonaparts.” [[20]]

          Laižot klajā sava darba otro izdevumu (1880), Hvolsons loloja cerību, ka viņa balss tiks izdzirdēta un viņam izdosies “iznīcināt Krievijā… bīstamu aizspriedumu, kuram par upuri ir krituši tik daudzi nevainīgie. Ja man tas izdosies, tad es teikšu: “Es ne velti esmu dzīvojis pasaulē.”

          Diemžēl šis optimisms nebija pamatots.

 

“Cik pretīgi, ka Kutaisi žīdi tika attaisnoti. Te viņi neapšaubāmi ir vainīgi,” sašutumu personiskā vēstulē pauda nevis kāds primitīvs mietpilsonis, bet lielais rakstnieks F.M. Dostojevskis, kā varētu šķist, tik dziļi protošs just līdzi pazemotajiem un apvainotajiem, pats piedzīvojis cara katorgu, kurā nonāktu “Kutaisi žīdi”, ja viņus atzītu par vainīgiem.

 

“Žīdu nonāvēto zīdaiņu” tēma uz īsu brīdi uzpeld arī “Brāļos Karamazovos”, kas tika rakstīti tajā pašā laikā. Ļiza kaismīgi pārstāsta Aļošam Karamazovam kaut kādā grāmatā izlasītu stāstu par to, kā “žīds” piesitis pie sienas četrgadīgu zēnu un baudījis viņa mokas, un pēc tam jautā, vai tiesa, ka ebreji veic rituālas slepkavības? Aļoša Karamazovs vienaldzīgi atbild: “Nezinu.” Bet tas taču ir personāžs, kuram, pēc autora ieceres, pateicoties savai reliģiskajai izglītībai, ir apgaismotas gandrīz visas slepenās un redzamās cilvēka dvēseles kustības!

          Nav brīnums, ka rituālu mīts Krievijā turpināja eksistēt un prasīt jaunas upurēšanas.

          “Nonāvēts mazulis” trāpījās 1903. gada pavasarī Besarābijas pilsētā Dubosāri. 14 gadus vecā Mišas Ribačenko slepkava bija viņa 20 gadus vecais brālēns, vēloties iegūt mantojumu, kuru viņu vectēvs bija novēlējis jaunākajam mazdēlam, apejot vecāko. To vēlāk noskaidroja izmeklēšana. Bet, kamēr tā notika, Kišiņevas laikraksts “Besarābietis (Бессарабец)”, kuru izdeva P.A. Kruševans (П.А. Крушеван) (1860-1909), dienu pēc dienas publicēju dvēseli stindzinošas detaļas par nežēlīgām spīdzināšanām, kurām ebreji pakļāvuši zēnu tumšā pagrabā, veicot pie viņa velnišķīgas ceremonijas. Starp Mišas Ribačenko slepkavību un viņa slepkavas atrašanu “gūlās Kišiņevas asiņainās Lieldienas”, kā izteicās V.G. Koroļenko (В. Г. Короленко).

          1903. gada Kišiņevas grautiņš satrieca Krieviju un visu pasauli. Desmitiem cilvēku tika nogalināti, simtiem ievainoti, tūkstošiem māju sagrautas un izlaupītas, un tas viss tiešā veidā bija saistīеs ar rituāla mītu, ko ar aukstu aprēķinu un prasmīgi bija uzpūtis Kruševans.

          Kruševana publikācijās asiņainā neslava un citi antisemītiski mīti ieguva kvalitatīvi jaunu saturu. Par mērķi uzkūdīt masas ebrejiem apstākļos, kad tuvojās 1905. gada revolūcija, kļuva radīt plašu “patriotisku” kustību – lai nostiprinātu un atjaunotu patvaldniecisko režīmu. Citādi sakot, tautā pastāvošie aizspriedumi tika apzināti izmantoti politiskajā cīņā pašā krievu sabiedrībā. Tas bija agrīns, vēl nenoformējies, bet jau neapšaubāms nacisms. Agrīnā krievu nacisma atšķirība no Rietumeiropas nacisma bija tajā, ka rasu teorijas neatnāca nomainīt jūdofobiju, bet attīstījās paralēli, turpinot izmantot reliģiskos aizspriedumus. Krievijā, atšķirībā no Rietumu valstīm, jūdofobijas potenciāls XX gadsimta sākumā vēl ne tuvu nebija izsmelts. [[22]]

          Īpaši skaļi tas izpaudās Beilisa lietā (1911-1913), kura uzradās kontrreformu apstākļos, kad vara mēģināja sabiedrībai atņemt brīvības, kas tika atļautas 1905. gada revolūcijā.

 

Mendels Beiliss (Мендель Бейлис), ķieģeļu rūpnīcas vadītājs Kijivā tika apsūdzēts 13 gadus vecā Andrjušas Juščinska rituālā noslepkavošanā, kaut gan ar zēnu izrēķinājās zagļu banda, kas turēja viņu aizdomās par denuncēšanu. Sabiedrība saprata un sajuta, ka tiek izlemts ne tikai Beilisa un pat ne Krievijas jūdaisma, bet pašas Krievijas liktenis, jo no šīs lietas iznākuma bija atkarīgs, vai patvaldība un melnsimtnieki spēs atkal uzlikt valstij dzelzs uzpurni, vai arī varai būs jāiziet uz tālāku piekāpšanos.

          “Tie paši cilvēki, kuri aizstāv savas tautas beztiesīgumu, arvien uzstājīgāk modina tajā ticību ienaida un cilšu naida garu. Necienot ne tautas viedokli, ne tautas tiesības, gatavi tos apspiest pašām bargākajām metodēm, – viņi glaimo tautas aizspriedumiem, uzkurina māņticību un neatlaidīgi aicina uz vardarbību pret citu cilšu tautiešiem.” [[23]]

          Tā ir teikts “Uzsaukumā krievu sabiedrībai (Обращение к русскому обществу)”, kuru sastādīja V.G. Koroļenko un parakstīja kopā ar viņu divsimt redzamākie krievu literatūras, zinātnes, kultūras darbinieki, bet pēc tam pievienojās tūkstoši inteliģentu visā valstī. Protestējot pret ebreju asiņaino neslavu, Krievijas sabiedrība pēc būtības uzstājās pret nacismu.

 

Skaidra prāta, iecietības un humānisma pusē toreiz izrādījās daudz vairāk intelektuālā spēka nekā “rituālistu” pusē. Taču viņus atbalstīja impērijas valsts mašīna ar tās policiju, cietumiem, slepenajiem dienestiem un slepenajiem fondiem. “Patrioti” šaustīja visus asiņainās neslavas pretiniekus kā masonus un Krievijas ienaidniekus. Kā “pierādījumu” tam, ka rituālās slepkavības – tā ir realitāte, tika izdota un no jauna izdota jūra visdažādākās literatūras. Cita starpā atkal nāca klajā V.V. Skripicina “Izmeklēšana”, taču ne ar īstā autora vārdu, bet ar Vladimira Ivanoviča Dāla (Владимир Иванович Даль) – lielā filologa un leksikogrāfa, “Dzīvās lielkrievu valodas skaidrojošās vārdnīcas (Толковый словарь живого великорусского языка)”, tautas sadzīves diženākā pazinēja, kurš it kā iemiesoja “krieviskumu”, – vārdu.

          Tiesa, toreiz, 1913, gadā, šī afēra – viena no daudzajām – nenostrādāja. Beilisu attaisnoja piesēdētāju tiesa, visi, kas apsūdzēja ebrejus rituālās slepkavībās, tika apkaunoti, viņu publicētie viltojumi tika pakļauti nicinājumam un aizmirstībai. Šķita, ka rituālu mīts beidzot ir apglabāts uz visiem laikiem. Taču šie vārdi bija ilūzija.

          20. gs. 70. gados Skripicina “Izmeklēšana” sāka izplatīties melnsimtnieku samizdatā zem V.I. Dāla autoritatīvā vārda, bet pēc padomju režīma krišanas šī grāmata tika publicēta pilnīgi legāli. Ir izdoti daudzi izdevumi, no kuriem manā rīcībā ir trīs: publikācija žurnālā “Sergijevposada (Сергиев Посад)” (1992, nr. 9) un kā atsevišķas grāmatas – 1995. un 2000. gada izdevumi – abas izdevusi Maskavas izdevniecība “Vitjaz (Витязь)”. Manā grāmatā “Aptraipītais Dāls (Запятнанный Даль)” caur literatūras vēstures un teksta analīzi ir skaidri pierādīts, ka V.I. Dālam ar šo neģēlību nekāda sakara nebija. [[24]]

 

          1993. gadā, Beilisa procesa 80. gadadienā, krievu liberāļiem negaidīti, bet pilnīgi pareģojami, tika no jauna izdotas un izplatītas, šķiet, pavisam aizmirstās G. Zamislovska (Г. Замысловский) grāmatas “Andrjušas Juščinska slepkavība (Убийство Андрюши Ющинского)” un “Žīdu nomocītie (Умученные от жидов)”, kā arī A. Šmakova (А. Шмаков) “Starptautiskā slepenā valdība (Международное тайное правительство)”, I. Prinaiša (И. Пранайтис) “Ebreji – asiņu noslēpums (Тайна крови у евреев)”.

 

Visi trīs autori spēlēja draudīgu lomu Beilisa procesā. Pareizticīgais Valsts Domes loceklis Zamislovskis un antisemītisma vadošais “teorētiķis” Šmakovs bija “civilie prasītāji”, formāli viņi tiesā pārstāvēja nogalinātā zēna māti, bet faktiski – melnsimtnieku intereses. Ksendzu I. Privaiti apsūdzība bija piesaistījusi kā ekspertu reliģijas jautājumos. Tā kā nebija pareizticīgu teologu, kas būtu gatavi atbalstīt asiņaino neslavu, varas struktūras bija spiestas piesaistīt analfabētisku katoli, turklāt ar visai aptraipītu reputāciju: par finansiālām mahinācijām Privaitim bija atņemta draudze dzimtajā Lietuvā, un uz procesu viņš atbrauca no Taškentas, kur viņam bija atradusies paputējusi katoļu draudze. Procesā šķērseniskajā pratināšanā tika konstatēta šī “eksperta” nekompetence un negodīgums, tas ir, viņš pilnīgi izgāzās. Taču mūsdienu Krievijā tamlīdzīga “ekspertīze” atkal ir pieprasīta. Žurnāla “Naš sovremeņņik (Наш современник)” galvenais redaktors Staņislavs Kuņajevs (Станислав Куняев), apstrīdot “ebreju žurnālista ar rituālu uzvārdu Rezņiks” viedokli, ka Beilisa procesā rituālu mīts tika pilnīgi atmaskots, atkal pārdrukāja no procesa stenogrammas “eksperta” I. Privaiša liecības – kopā ar prokurora Vippera apsūdzības runu un citiem tamlīdzīgiem fragmentiem. [[25]] Skaidrs, ka ar šādu selektīvu citēšanu var pierādīt visu, ko vēlies. Piemēram, no Nirnbergas procesa daudzsējumu stenogrammām var izvēlēties atsevišķas vietas un tādā veidā nodemonstrēt, ka Hitlers un viņa rokaspuiši bija kā dūdojoši baloži – miermīļi, humānisti un pat rituālu slepkavību upuri. [[26]]

 

“Pareizticīgais patriots” Oļegs Platonovs, vainagojis sevi ar ērkšķu vainagu, lai piešķirtu svaru viņa no jauna izdotajam Ipolita Ļutostanska darbam, svinīgi paziņo: “Boļševiku-ebreju varas laikā par [šīs] grāmatas lasīšanu un glabāšanu draudēja nošaušana.”

 

Tāds ir vēlīnais asiņainās neslavas izstrādājums. Patiesībā ebreju tauta cieta no “ebreju” boļševiku varas ne mazāk kā krievu un citas tautas, bet daudz vairāk. [[27]] Kas attiecas uz Ipolita Ļutostanska grāmatu, tad es to lasīju 20. gs. 70. gados, pilnīgi oficiāli pasūtījis Ļeņina Bibliotēkas lasītavā. Un nekas, pie sienas mani nelika.

          Neraugoties uz visu asiņainās neslavas nejēdzību, sarkani brūnie nacisti to reanimēja un turpina ekspluatēt. Par ebreju rituālo slepkavību upuriem ir pasludināts cars Nikolajs II un viņa ģimenes locekļi, Griška Rasputins, trīs pareizticīgi mūki, kurus 1993. gadā nodūra prātā jucis Afganistānas kara veterāns, pieci bērni, kas gāja bojā Krasnojarskā 2005. gada martā nenoskaidrotos apstākļos… Utt., un tml.

          Viduslaiku mīts ar atsauci uz “Dāla” grāmatu (ar sajauktu tās pirmā anonīmā izdevuma datējumu: 1884. gads 1844. gada vietā) tika izmantots antisemītiskajā “Piecu simtu uzsaukumā (Обращении пятисот)” Krievijas Ģenerālprokuratūrai 2005. gada janvārī. Pēc tam Uzsaukuma teksts tika “pārstrādāts”, taču atsauce uz troksni izsaukušo “Izmeklēšanu par nogalinātajiem” izdevumu bija palikusi. Uz tā paša gada martu Uzsaukumu parakstījušo skaits bija izaudzis līdz pieciem tūkstošiem, uz jūliju – līdz piecpadsmit tūkstošiem. Plašu sabiedrības uzmanību toreiz piesaistīja tas fakts, ka Uzsaukumu bija parakstījuši 19 Valsts Domes locekļi, taču palika gandrīz nepamanīts, ka parakstījušos vidū bija vairāki desmiti centrālo un vietējo laikrakstu un žurnālu – tie tika izdoti gandrīz visos valsts reģionos – redaktoru. Nav grūti iztēloties, kādas idejas un uzskatus iedvesa saviem lasītājiem šie izdevumi.

 

Un, protams, tiek turpināts no jauna izdot “Piezīmes par rituālajām slepkavībām (Записки о ритуальных убийствах)” ar Vladimira Dāla vārdu, kaut gan sen un viennozīmīgi ir pierādīts, ka “Dzīvās lielkrievu valodas vārdnīcas” radītājam ar tām nekāda sakara nebija.

 

Ритуальные убийства. Записка о ритуальных убийствах Вер де Филипп, цена — 0  р., купить книгу в интернет-магазине Ритуальные убийства. Записка о ритуальных убийствах. — Владимир Даль |  Livelib Книга Записка о ритуальных убийствах - купить классической литературы в  интернет-магазинах, цены в Москве на Мегамаркет |

 

Trīs no daudzajiem krāsainajiem jaunizdevumiem: “Piezīmes par rituālajām slepkavībām” ar Dāla vārdu.

 

Pateicoties interneta vētrainajai izaugsmei, šīs zemiskās lietas tiražē daudzi tīmekļa izdevumi. Un tas notiek divdesmit pirmajā gadsimtā! Kā tika atzīmējis poļu satīriķis Ježijs Lecs (Jerzy Lec), “katram gadsimtam ir savi viduslaiki”.

 

[[1]] Hyam Maccoby. Revolution in Judaea / New York, Ocean Books, 1980

[[2]] См.: Сай Фрумкин. Страсти вокруг «Страстей Христовых» / «Вестник», 2004, № 6 (343), С. 6.

[[3]] Иоанн Златоуст. Против Иудеев. Слово первое. http://www.ccel.org/contrib/ru/Zlst12/Ag_Jews/Ag_Jews1.htm (https://azbyka.ru/otechnik/Ioann_Zlatoust/protiv_iudej/)

[[4]] The Age, website www.theage.com, 2004.

[[5]] The Miami Herald, Feb. 25, 2004.

[[6]] Mark S. Komrad M.D. Letter to the editor, Adar 16, 5764, "The Daily Schmooze" website.

[[7]] The Washington Post, March 2, 2004

[[8]] Д.А. Хвольсон. О некоторых средневековых обвинениях против евреев. Историческое исследование по источникам. СПб., 1880. С. 225-226

[[9]] Б. Кушнер. Святой Иоанн Хризостом (Златоуст) и христианский антисемитизм. "Вестник", 1996, № 14 (142), с. 30-33.

[[10]] Подробнее см.: Семен Резник. Растление ненавистью: Кровавый навет в России. Москва-Иерусалим: "Даат/Знание", 2001. С. 32-35.

[[11]] Д.А. Хвольсон. О некоторых средневековых обвинениях против евреев. Историческое исследование по источникам. СПб., 1880. С. 279-280.

[[12]] Рескрипт приводится в "Розыскании о убиении евреями христианских младенцев" и во многих других источниках.

[[13]] Материалы Велижского дела положены в основу моего исторического романа «Хаим-да-Марья».

[[14]] Ипполит Лютостанский. Криминальная история иудаизма. Серия "Терновый венец России", подсерия "Тайный архив". Под редакцией О. Платонова. Православное издательство "Энциклопедия русской цивилизации", М., 2005.

[[15]] Цит. по: Реувен Миллер. Дело сачхерских евреев, "Еврейский камертон", 2002, 18-25 апреля. http://www.antisemitismu.net/site/site.aspx?SECTIONID=154544&IID=163922

[[16]] Там же.

[[17]] Д.А. Хвольсон. Употребляют ли евреи христианскую кровь? СПб, 1879. С. 4-8

[[18]] Там же.

[[19]] Там же, стр. 61

[[20]] Там же, стр. 41-42

[[21]] Там же, стр. XVI

[[22]] Материалы Кишиневского погрома 1903 положены в основу моего исторического романа «Кровавая карусель» и пьесы «Кровавая карусель». Главные персонажи – черносотенец Павел Крушеван и еврейский юноша Пинхус Дашевский, решивший «отомстить» Крушевану и совершивший на него неудачное покушение.

[[23]] "Русское богатство", 1911, № 12, с. 165.

[[24]] Семен Резник. Запятнанный Даль. Мог ли создатель «Толкового словаря живого великорусского языка» быть автором «Записки о ритуальных убийствах»? /Филологический факультет Санкт-Петербургского государственного университета, СПб, 2010.

[[25]] С. Куняев. Ритуальные игры / "Наш современник", 2005, №8-9.

[[26]] См.: Семен Резник. Убийство Ющинского и Дело Бейлиса: к столетию процесса века / СПб, «Алетейя», 2013

[[27]] Подробнее см.: Семен Резник. Вместе или врозь? Судьба евреев в России. Заметки на полях дилогии А.И. Солженицына / М., "Захаров", 2005

 

https://www.chayka.org/node/14747

Pievienots 12.12.2023.

Tulkoja Jānis Oppe