Семен Резник - Мифология ненависти. Об антисемитизме - для всех

Semjons Rezņiks – Naida mitoloģija. Par antisemītismu – visiem

 

 

 

 Mana nelielā grāmata “Naida mitoloģija (Мифология ненависти”) – gribu piedāvāt dažas nodaļas no tās “Čaikas (Чайка)” lasītājiem – iznāca Maskavā 2006. gadā izdevniecībā PIK (ПИК) – Maskavas cilvēktiesību biroja paspārnē un ar tā finansiālu atbalstu. 2008. gadā grāmatu atkārtoti izdeva Maskavas izdevniecība “Academia”.

Toreiz mēs domājām, ka šis vēsturiski izglītojošais darbs visaktuālākais ir tieši Krievijā, kur daudzas sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi (biedrība “Pamjatj (Память)”, laikraksts “Zavtra (Завтра)”, žurnāls “Naš sovremeņņik (Наш современник)”, grāmatu izdevniecība “Algoritm (Алгоритм)” un daudzi, daudzi citi) aktīvi centās kurināt naidu pret ebrejiem.

Sakarā ar Hamās uzbrukumu Izraēlai šī gada 7. oktobrī un reakciju uz jauno Izraēlas un arābu pasaules karu dažādās pasaules valstīs, tajā skaitā arī ASV, īpaši vadošajās Amerikas universitātēs, nav jāskaidro, cik lielā mērā šodien šīs grāmatas tēma ir aktuāla Rietumos.

Gatavojot grāmatas jauno izdevumu, ir izdarīti labojumi un papildinājumi, pilnīgi ir atjaunots ilustratīvais materiāls. [1]

Autora replika 2006; 2008

*.*.*

 

          Par antisemītismu – visiem? Bet vai to vajag visiem?

          Antisemītisms – ebreju vajāšana, viņi no tā tad arī cieš, pārējie var nesatraukties.

          Tie, kas tā domā, maldās. Naida ideoloģija, kura ir antisemītisma pamatā, ir vērsta pret civilizācijas pamatvērtībām. Antisemītisko vajāšanu vēsture rāda, ka tur, kur antisemīti gūst virsroku, līst asinis un iet bojā kultūra, plaukst vardarbības kults, bezrūpīga elku pielūgšana, pati zemiskākā nodevība tiek sumināta kā varonība, nozākāšanai un nicinājumam tiek pakļauts viss labākais, kas ir cilvēka dvēselē. Katram, kurš vēlas labklājību un cienīgu dzīvi sev un savai valstij, kam nav vienaldzīgs bērnu liktenis, kam ir dārgas tādas vērtības kā labestība, patiesība, brīvība, skaistums, cilvēka pašcieņa, savstarpēja sapratne un palīdzība starp dažādu uzskatu, ticību un kultūru cilvēkiem, ir jāpretojas antisemītismam. Ne augstsirdības dēļ pret ebrejiem, bet pašsaglabāšanās instinkta dēļ.

          Lai efektīvi pretotos antisemītismam, nepieciešami paši elementārākie priekšstati par to, kāda ir šīs slimības būtība, kā to atpazīt un konstatēt baciļu iznēsātājus, citādi būs grūti pasargāt sevi un citus no inficēšanās ar šiem baciļiem. Šī darba mērķis – sniegt lasītājiem tādas sākotnējās zināšanas. Tiem, kas vēlas turpināt iepazīšanos ar tēmu, beigās ir sniegts rekomendējamās literatūras saraksts.

          Noslēgumā gribu izteikt pateicību Maskavas cilvēktiesību biroja direktoram Aleksandram Brodam (Александр Брод), kurš bija šī projekta iniciators un spēja atrast līdzekļus tā realizēšanai.

 

Galvenie jēdzieni

(Ievada vietā)

          Jēdzienu “antisemītisms” pirmoreiz ieviesa vācu publicists Vilhelms Marrs (Wilhelm Marr) 1879. gadā, kad nāca klajā viņa grāmata “Jūdaisma uzvara pār ģermānismu, aplūkota ne no konfesionāla skatpunkta (Der Sieg des Judenthums über das Germanenthum - Vom nichtconfessionellen Standpunkt aus betrachtet)”.

          Autora “skatpunkta” būtība bija tāda, ka “jūdaisms” – nesamierināms “ģermānisma” ienaidnieks, tāpēc ebreju pielaišana pie valsts sabiedriskās, politiskās un ekonomiskās dzīves ir “pamatiedzīvotājiem” postoša. “Ģermānismam” ir visiem spēkiem jāpretojas “jūdaismam”, taču tā vietā pirmais attiecas pret otro ar arvien lielāku iecietību un tādējādi piesauc sev lielas nelaimes.

          Grāmatai bija panākumi. To attīstot, Marrs uzreiz sarakstīja nelielu brošūru ar apgrieztu nosaukumu “Ģermānisma uzvara pār jūdaismu”.

 

Vilhelms Marrs (1819-1904)

          Naidīgā attieksme pret ebrejiem, kuru Marrs nodēvēja par antisemītismu, nebija jauna parādība. Tā bija eksistējusi jau daudzus gadsimtus. Kādēļ gan tās apzīmēšanai ievajadzējās jaunu terminu?

          Tam bija svarīgs pamats.

          Gadsimtu gaitā kristīgajā Eiropā ienaids pret ebrejiem izpaudās reliģiskas neiecietības terminos. Valdot reliģiskam fanātismam un baznīcas visspēcībai, ar to pilnīgi pietika. Taču, sākoties Renesanses, īpaši Apgaismības laikmetam, baznīcas vara kļuva arvien vājāka. Cilvēki vairāk sāka uzticēties saprātam un mazāk reliģiskām dogmām. Pašā baznīcā notika šķelšanās, inkvizīcijas sārti apdzisa, izplatījās iecietība ticības lietās. Šādos apstākļos uzbrukumi ebrejiem kā “antikristiem”, tas ir, jūdofobija (burtiski – bailes no jūdiem), sāka buksēt.

          Pašā ebreju vidē apgaismības idejas arī atrada līdzjūtīgu atbalsi. Izcilais XVIII gadsimta filozofs Mozus Mendelsons (Mozess Mendelszons) (1729-1786) izvirzīja “gaskalas” (izglītotības) koncepciju. Tās būtība vēlāk tika noformulēta tā: “Esi ebrejs mājās un cilvēks uz ielas.” Tas ir, privātajā dzīvē dzīvo pēc tēvu baušļiem, bet nenoslēdzies tajā; apgūsti savas valsts valodu un kultūru, iekļaujies tās dzīvē, kļūsti par “jūdu ticības vācieti” (vai francūzi, itālieti, holandieti utt.)

 

Mozus Mendelsons

 Mendelsonam radās daudz sekotāju. Līdz ar katru paaudzi ebreju, kas atkāpās no ortodoksālajām tradīcijām, kļuva arvien vairāk, turklāt daudzi gāja stipri tālāk par to, uz ko viņus aicināja Mendelsons: viņi arī privātajā dzīvē sāka saraut saites ar jūdaismu, pieņemt kristietību, pilnīgi saplūstot (kā viņiem šķita) ar savas valsts pamatiedzīvotāju nāciju.

Mozus Mendelsona mazdēls Fēlikss Mendelsons jau bija kristietis, tāpat kā daudzi viņa paaudzes intelektuāļi. To vidū bija tādas slavenības kā Kārlis Markss un Heinrihs Heine.

Tā bija iela ar divvirzienu kustību: sabiedrība pamazām kļuva iecietīgāka pret ebrejiem, mīkstinājās ierobežojoši likumi, vājinājās jūdofobiski aizspriedumi, bet starp ebrejiem parādījās arvien vairāk cilvēku, kas bija atteikušies no senajām paražām un rituāliem, ieguvuši laicīgu izglītību, lai kļūtu par savu valstu pilnvērtīgiem līdzpilsoņiem.

 

Protams, tas attiecās tikai uz ļoti nelielu ebreju daļu: izsisties no pārpildītajiem geto un mazām apmetnēm, iegūt laicīgu izglītību varēja atsevišķas izcilas personības vai bērni no ļoti pārtikušām ģimenēm. Taču, gadiem ritot, tādu ebreju kļuva vairāk, bet viņu parādīšanās “pieklājīgā” sabiedrībā ne visiem bija pa prātam. Kādam nepieciešamība kā vienlīdzīgam kontaktēties ar ebrejiem izraisīja krasi negatīvu reakciju, tāpēc tādu, kas vēlējās šo procesu apturēt vai pat pagriezt atpakaļ, pietika. Un viņiem bija vajadzīgi jauni argumenti. Reliģiskās neiecietības valoda kļuva neefektīva, tā kalpoja kā atpalicības pazīme, nelabojami jūdofobi tika atklāti izsmieti. Lai “pamatotu” naidu pret ebrejiem, bija nepieciešama mūsdienīgāka valoda, atbilstoša augstprātīgo intelektuāļu attīstītības līmenim. Un sākās tās radīšana.

          XIX gadsimta 40. gados “ebreju jautājuma” pētīšanai pievērsās vadošs vācu publicists, filozofs, jaunais hēgelietis Bruno Bauers (Bruno Bauer). Viņš bija drosmīgs sava laika modernās sabiedrības aizspriedumu kritiķis, un viņš attīstīja teoriju par to, ka ebreju atbrīvošanās (“emancipācija”) no apspiešanas un spaidiem kristīgā valstī ir iespējama tikai līdz ar pašas kristīgās valsts atcelšanu. Tas skanēja revolucionāri, bet pēc būtības nozīmēja, ka uzlabot ebreju stāvokli – viņi ir reliģisks mazākums – valsts sistēmā, kas balstās uz kristiešu vairākumu, nav iespējams. Sākumā ir jāatceļ pati kristīgā valsts. Kamēr tā eksistē, ebrejiem ir lemts palikt pārijiem. Kā bija, tā arī būs.

 

Bruno Bauers (1809-1882)

           Bauera idejas uztvēra jaunais Kārlis Markss, taču gāja tālāk par vecāko kolēģi. Viņš akcentu no “sestdienas ebreja” pārcēla uz “ikdienas ebreju”, kā pats izteicās, tas ir, aizslaucīja ebreju tautas reliģisko aspektu, pārnesot to uz sabiedriski ekonomisko attiecību sfēru.

          “Pameklēsim ebreja noslēpumus nevis viņa reliģijā, – pameklēsim reliģijas noslēpumus esošā ebrejā,” skaidroja Markss savas pieejas būtību. “Nauda – tas ir greizsirdīgais Izraēlas Dievs, kura priekšā nedrīkst būt neviens cits Dievs… Ebreju Dievs ir kļuvis laicīgs, kļuvis par pasaules Dievu. Vekselis – tas ir īstenais ebreja Dievs. Viņa Dievs – tikai iluzorisks vekselis… Kāds ir jūdaisma laicīgais pamats? Praktiskais labums, savtīgums. Kāds ir ebreja laicīgais kults? Sīktirdzniecība. Kas ir viņa laicīgais Dievs? Nauda.” (Marksa kursīvs – S.R.) [[2]]

          Spēcīgi teikts! Katra frāze – kā nagla, iedzīta ar precīzu uzsitienu. Tā Marksa temperamentīgā spalva strādnieku šķiras ienaidniekiem piešķīra spilgti izteiktu nacionālu nokrāsu.

          Un tas taču tika rakstīts tikai dažus gadus pēc tam, kad cits ebreju izcelsmes publicists, Ludvigs Bjorne (Lyudvig_Byorne), ar rūgtu ironiju atcerējās savus bērnības gadus dzimtajā Frankfurtē pie Mainas.

          “Ebreji dzīvoja šaurā ielā. Šis zemes gabals neapšaubāmi bija visbiezāk apdzīvotais uz visas zemeslodes. Viņi bija ļoti maigu rūpju objekts no savu valdnieku puses. Svētdienās viņiem nebija ļauts iziet ārpus savas ielas, lai viņi netiktu pakļauti piekaušanai – no piedzērušo puses, protams. Līdz 25 gadu vecumam viņiem nebija ļauts precēties, lai nodrošinātu veselīgu, stipru paaudzi. Svētku dienās viņi varēja iziet aiz vārtiem tikai ap sešiem vakarā – ar to bija domāts pasargāt viņus no saules svelmainajiem stariem. Publiskas vietas, pastaigas ārpus pilsētas viņiem bija liegtas, – viņiem lika staigāt pa lauku, lai viņos mostos patika pret lauksaimniecību… Pa dažām pilsētas ielām ebreji nekad nedrīkstēja staigāt, droši vien tāpēc, ka tur bija slikts bruģis.” [[3]]

 

Ludvigs Bjorne (1786-1837)

           To, ka ebreju galvenā masa dzīvoja neticamā nabadzībā un beztiesībā, bija pakļauta vajāšanai no varas iestāžu puses, uzbrukumiem presē, apvainojumiem no kristiešu puses, Markss, protams, labi zināja. Taču, ja fakti neiekļāvās viņa “zinātniskajā” teorijā, tad jo ļaunāk faktiem! Dēļ tā, ka daudzu tūkstošu ebreju vidū bija daži bagāti baņķieri un uzņēmēji, “zinātniskā” komunisma teorētiķis lika vienlīdzības zīmi starp viņa nīsto buržuāziju un tikpat nīsto jūdaismu. Saskaņā ar Marksu ebreji “ar savu naudas varu… ir noteikuši impēriju likteņus”, “lēmuši Eiropas likteņus”. Vēl ļaunāk: ar mantrausības garu viņi ir inficējuši pašu kristīgo sabiedrību. “Ebrejs ir emancipējis sevi pa ebreju modei ne tikai ar to, ka piesavinājies sev naudas varu, bet arī ar to, ka caur viņu un neatkarīgi no viņa nauda ir kļuvusi par laicīgo varu, bet jūdaisma praktiskais gars – par kristīgo tautu praktisko garu. Ebreji ir tādā mērā emancipējuši sevi, kādā mērā kristieši ir kļuvuši par ebrejiem.” [[4]]

          Marksa uzskatus nevar saukt par jūdofobiskiem: “sestdienas ebrejs” viņu neinteresēja. Pret reliģiju viņš attiecās negatīvi kā pret buržuāziskās sabiedrības atribūtu, un jūdaisms viņam bija ne sliktāks un ne labāks par kristietību un jebkuru citu reliģiju. Bet, lūk, “ikdienas ebreju” viņš pasludināja par nīstās kapitālistiskās sistēmas iemiesojumu. Un tāpēc “ebreju emancipācija galarezultātā ir cilvēces emancipācija no jūdaisma”. Te jau ir saskatāma ideja par ebreju virskundzību pār pasauli – viens no vadošajiem antisemītiskajiem mītiem, ar kādiem biedē mazuļus (kaut arī pats termins antisemītisms tad vēl izgudrots nebija).

          Bet kapitālistiskā sabiedrība turpināja attīstīties pretēji Marksa uzskatiem, pakāpeniski kļuva civilizētāka un humānāka. Nostiprinājās demokrātiski institūti un liberālas vērtības, un kopā ar tiem – cieņa pret cilvēka personību, cilvēka pamattiesībām. Ebreju emancipācijas tendence, viņu iekļaušana sabiedriskajā dzīvē turpināja augt. Un kopā ar to – aktīvāki kļuva tie, kam tas nebija pa prātam. Visnesamierināmāko vidū bija vācu komponists Rihards Vāgners (1813-1883).

          “Kad politika pie mums kļuva par sabiedrības ieguvumu,” viņš rakstīja, “ideālistiem šķita, ka ebreju īpašais tiesiskais stāvoklis (tas ir, beztiesiskums) sauc pēc cilvēcīga taisnīguma. Šo uzskatu atbalstīja tas apstāklis, ka mums pašiem parādījās tieksme uz sociālu atbrīvošanos. Tas notika tāpēc, ka viss mūsu liberālisms izrādījās tikai netālredzīga prāta spēle, jo mēs ķērāmies pie [ebreju] tautas atbrīvošanas, nepazīstot viņu.” (Šeit un tālāk citātos paskaidrojumi un remarkas kvadrātiekavās ir mani – S.R..) [[5]]

 

Rihards Vāgners

Vāgners pretendēja uz to, ka “pazīst” ebreju tautu, kaut gan savu pazīšanu nekā neparādīja. Tikai konstatēja, sakot viņa vārdiem, “instinktīvu antipātiju pret ebrejiem” un “dziļu iekšēju nepatiku pret visu ebrejisko”.

          Atšķirībā no K. Marksa darba “Par ebreju jautājumu ("Zur Judenfrage)” (1843), kas uzrakstīts ar literāru talantu, R. Vāgnera brošūra “Jūdaisms mūzikā (Das Judenthum in der Musik)” (1859) ir nabadzīga pēc domas, ūdeņaina pēc satura: trīsdesmit lappusēs samudžināti un neskaidri tiek pārgremots tas, ko varēja ielikt trīs rindkopās. Taču, pateicoties Vāgnera milzīgajai autoritātei mūzikas pasaulē, viņa raksts atstāja zīmīgas pēdas uz ceļa, kur jūdofobija pārvērtās antisemītismā.

          Vāgners bija neapmierināts ar to, ka viņa laika mūzikas kultūrā redzamu vietu bija ieņēmuši daži ebreju izcelsmes komponisti. Viņš īpaši atzīmēja jau mirušo Fēliksu Mendelsonu (1809-1847) un vēl dzīvojošo D. Meierberu (Giacomo Meyerbeer) (1791-1864) (kuru vārdā nesauca). Abu skaņdarbi nepameta Eiropas koncertu un teātra skatuves. Tiem bija lieli panākumi, tos izpildīja labākie mūziķi. Tas viss Vāgnerā izraisīja spēcīgu niknumu, kurš tomēr nav reducējams uz primitīvu skaudību, vēl jo vairāk, ka viņš pats bija ne mazāk populārs. Viņš apgalvoja, ka “mūsu valodā un mūsu mākslā ebrejs var tikai atkārtot, atdarināt, lai gan var veidot gleznus mākslas darbus, tomēr radīt viņš nespēj.” Kaut arī tūlīt atzina, ka, piemēram, Mendelsons mums ir pierādījis, ka ebrejam var būt ļoti bagāts specifisks talants, viņam var būt izsmalcināta un vispusīga izglītība, kas novesta līdz pilnībai, ļoti smalka goda izjūta.” [[6]]

          Vēl lielāku aizkaitinājumu Vāgnerā izraisīja Heinriha Heines poēzija. Kā gan izdzīt viņu no vācu mūzikas, ja, izmantojot viņa dzeju, Šūmanis, Šūberts un citi visaugstākās klases vācu (ne ebreju) komponisti ir radījuši brīnišķīgus skaņdarbus. Vēl vairāk, Heines darbi ietekmēja paša Vāgnera divu operu libretus – “Klīstošo Holandieti” un “Tanheizeru” [[7]] un – ak, šausmas! – viņš ietērpa mūzikā slaveno Heines dzejoli “Grenadieri” (kaut arī pazīstamāka ir Roberta Šūmaņa dziesma). Nezinot, kur dēties šajā realitātē, un, nevēloties ar to samierināties, Vāgners ir galīgā apjukumā.

          “Laikā, kad pie mums radīja Gēte un Šillers, nebija neviena cita apdāvināta ebreju dzejnieka,” viņš nopūšas, atminoties vecos labos laikus.

          Un kas nāca vietā?

          “Kad pie mums poēzija pārvērtās melos [?] un kad nebija saglabājies neviens īsts dzejnieks, tad par kāda ļoti apdāvināta [!] poētiska ebreja darbu kļuva ar apburošu izsmieklu atklāt šos melus… Viņu bez atpūtas vajāja nepielūdzams dēmons – noliegt to, kas viņam šķita noliedzams, caur mūsdienu pašapmāna ilūzijām, līdz tam punktam, kur viņš pats sev sameloja, ka viņš ir dzejnieks. Par to viņš ieguva sev savus dzejiskos melus, kurus mūsu komponisti ietērpa mūzikā.” [[8]]

          Lai cik samudžināta nebūtu Vāgnera argumentācija (šķiet, pat dzimtā valoda, kuru viņš it kā pārvaldīja labāk par ebrejiem, šeit viņu nodod), raksta jēga ir skaidra: ebreju kaitīgums ir nevis viņu reliģijā (jo gan Mendelsons, gan Heine, gan, šķiet, Meierbers bija kristieši), bet viņu bioloģiskajā dabā! “Mūsu” vidū “viņiem” vietas nav. Tas ir, nedrīkst būt. Raksta beigās Vāgners izpauž savu ilgoto sapni:

          “Stājieties taču nekautrējoties,” mēs teiksim ebrejiem, “uz pareizā ceļa, jo pašiznīcināšanās izpestīs jūs!”

          Pašiznīcināšanās! Vai vienkārši – iznīcināšana?

          Nav nejaušība, ka Ādolfs Hitlers dievināja Vāgneru.

*.*.*

          Tātad XIX gadsimta otrajā pusē bija nobriedusi nepieciešamība nomainīt novecojušo jēdzienu jūdofobija ar tādu, kurš pārnestu akcentu no “sestdienas ebreja” uz “ikdienas ebreju”.

          Bet kāpēc – antisemītisms? Kas ir semīti?

          Šo jēdzienu ieviesa lingvisti XVIII gadsimtā, bet iestiepjas tas Bībeles leģendā par Pasaules Plūdiem, pēc kuriem saskaņā ar leģendu izglābās tikai viena – pirmtēva Noasa – ģimene. Noasam bija trīs dēli Šems, Hams un Jafets, no viņiem izcēlās visas tautas, kas apdzīvoja Zemi pēc Plūdiem.

          Zinātnieki lingvisti konstatēja, ka daudzās valodas, kurās runā vai runāja pagātnē Zemes tautas, var tikt sagrupētas pēc radniecības un izcelsmes kopības. Vairums valodu apvienojas indoģermāņu (jeb indoeiropiešu) saimē. Šajā grupā ietilpst sanskrits un tam radniecīgas Indostānas valodas, kā arī vairuma Eiropas tautu valodas – no mirušās latīņu valodas līdz mūsdienu angļu, vācu valodām. Neatminamos laikos, droši vien Dienvidrietumāzijā, mitinājās ciltis, kuras pēc tam izplatījās uz Austrumiem (Indostānu) un Rietumiem, uz Eiropu. Kopā ar tām izplatījās arī viņu pirmvaloda, pakāpeniski sabrūkot dialektos, valodās un valodu grupās. Nosacīti tiek uzskatīts, ka tautas, kas runā indoeiropiešu valodās, ārieši, ir Noasa jaunākā dēla – Jafeta – pēcteči. Bet no Šema vārda atvasinājuma sāka saukt valodu grupu, kurai pieder senebreju (gibru, ivrits), asīriešu, babiloniešu, aramiešu, feniķiešu, arābu un virkne citu valodu.

          Nosaucot pretošanos ebrejiem par antisemītismu, Vilhelmam Marram vai nu nebija ne jausmas, vai arī viņš nepiešķīra nozīmi tam faktam, ka, kaut arī ebreji – ir semīti, bet ne visi semīti – ir ebreji. Turklāt jidiša valoda, kurā runāja Vācijas un vispār Eiropas ebreju pamatmasa, ir radniecīga vācu valodai, tas ir, pieder indoeiropiešu, nevis semītu valodu grupai. Tā ka termins bija ne pilnīgi korekts.

          Taču – “vārds bija atrasts”! Tas parādījās “vajadzīgajā vietā” un vajadzīgajā laikā”, tas ir, izrādījās pieprasīts. Modē nāca rasu teorijas, kurās cilvēce tika dalīta augstākajās un zemākajās rasēs, spējīgās un nespējīgās uz radošumu, apveltītās un apdalītās ar garīgumu, cienīgās dzīvot un attīstīties brīvības apstākļos un nolemtās nīkt verdzībā. Tā ka runa bija nevis par lingvistiskām atšķirībām, bet par bioloģiskām.

          Par augstāko rasi tika atzīti indoeiropieši, tā teikt, ārieši, bet par zemākajām visas pārējās, ieskaitot, protams, semītus/ebrejus. Šie uzskati īpaši labi izpaudās Vācijā. Tos sāka aktīvi attīstīt un propagandēt tādi vācu filozofi kā Eižens Dīrings (Eugen Dühring) (1833-1921) [[9]] un Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Houston Stewart Chamberlain) (1855-1927) [[10]], bet pēc viņiem arī jaunais ebrejs Oto Vainingers (Otto Weininger) (1880-1903) – lielu troksni sacēlušās grāmatas “Dzimums un raksturs (Geschlecht und Charakter)” autors. Viņš tik ļoti noticēja ebreju nepilnvērtībai pēc rasu principa, ka, nespēdams pārvarēt to sevī pašā, izdarīja pašnāvību 23 gadu vecumā.

 

Tā “teorētisku” pamatojumu atrada Vāgnera juceklīgie priekšstati par ebreju nespēju patstāvīgi radīt, veidot. Ebrejs tika pasludināts par mazisku materiālistu, kuram nav augstu garīgu centienu, savtīgu būtni, kura vienmēr un visur seko tikai personīgajam izdevīgumam. Turklāt tas viss tika attiecināts ne uz ebreja reliģiju vai sliktu audzināšanu, vides iedarbību, bet tika izskaidrots “zinātniski” – ar nicināmā “semīta” bioloģisko nepilnvērtību. Gremdējies vai negremdējies kristāmajā traukā, pārmet sev krustu vai nemet, zākā vai nezākā savus bijušos ticības brāļus, nekas tur nelīdzēs: zīme bija uzlikta ebreju gēniem.

          Nav brīnums, ka ar tādu ideoloģisku aprīkojumu antisemītiskā kustība sāka iegūt organizētas formas. Jau 1882. gadā vienā no Minhenes alus krogiem (vai ne tajā, kur pēc četrdesmit gadiem uzmanības centrā bija Ādolfs Hitlers?!) notika “Pirmais starptautiskais antisemītisma kongress”. Lūk, kā to aprakstīja kāds no krievu dalībniekiem:

          “Kongresā bija klāt gandrīz visi tā laika Eiropas antisemītisma izcilākie darbinieki, un bija pat Amerikas pārstāvis, konkrēti amerikānis no Kanādas Smita kungs… Praktiski Kongresā bija pārstāvēti visi galvenie mūsdienu antisemītisma strāvojumi, ar ko arī izskaidrojama asā polemika, kura noritēja ne tā, kā pie mums, krieviem, neveiksmīgi pateiktu vārdu vai personisku aizvainojumu dēļ, bet pēc visu sociālo, morālo, politisko, ekonomisko problēmu – kuras atklājas antisemītiskajā cīņā – būtības.” [[11]]

          Naivie vecie laiki!

          Pēc Hitlera, pēc Katastrofas, kura iznīcināja ne tikai sešus miljonus Eiropas ebreju, bet atnesa arī neskaitāmas bēdas gan vāciešiem, gan francūžiem, gan daudzām citām āriešu un neāriešu tautām, nekas tamlīdzīgs vairs presē neparādījās. Asins jūras tika izlietas, lai antisemītisms tiktu nolikts ārpus civilizēta cilvēka. Antisemīti tādēļ neiznīka, taču atzīt sevi par tādiem negrib. Citi no pašreizējiem ebreju nīdējiem izsmalcināti izlokās vai nikni protestē, kad viņus nosauc par antisemītiem. Visciniskākie, nenoliedzot, ka viņi ir “žīdēdāji”, saka, ka nevar tikt uzskatīti par antisemītiem, tāpēc ka pozitīvi attiecas pret arābiem. Taču loģika šeit ir šķietama: nevis loģika, bet demagoģija. Ar ne gluži korekto terminu antisemītisms sākotnēji tika apzīmēta negatīva attieksme tieši pret ebrejiem; tādu jēgu tas saglabā arī tagad. No antisemītisma nav pasargāti ne tie, kas simpatizē arābiem, ne paši arābi, kuru vidū naids pret ebrejiem tiek kultivēts īpaši spēcīgi. Un arī ne visi ebreji ir apveltīti ar imunitāti pret šo slimību.

          Uzsvēršu vēlreiz: antisemītisms – tas ir naids vai negatīva attieksme pret ebrejiem un tikai pret ebrejiem. Un ne obligāti tāpēc, ka kādi pseidozinātnieki pieskaitīja viņus zemākajai rasei. Pirmsrevolūcijas Krievijā, piemēram, ebreju vajāšana biežāk tika pamatota tieši pretēji: sak’, viņi ir gudrāki, spējīgāki, aktīvāki, enerģiskāki par “pamatiedzīvotāju” nāciju; iedod tik viņiem vienlīdzīgas tiesības un iespējas, viņi pakļaus sev krievu cilvēku – pateicoties savam pārākumam. Sakāmvārds pauž: būtu tik cilvēks, un pants atradīsies. To pārfrazējot, var teikt: būtu tik antisemīts, un iegansts ienīst un vajāt ebrejus viņam atradīsies.

          No antisemītisma izauga nacisms, visagresīvākais fašisma – šī XX gadsimta mēra – paveids. Speciālistu pētījumos, solīdākajās rokasgrāmatās un enciklopēdijās var atrast dažādas fašisma un nacisma definīcijas, jo šī parādība ir sarežģīta, daudzšķautņaina un vēsturiski dažādās valstīs tā izpaudās ne vienādi spēcīgi un ne visur sasniedza pilnīgu pabeigtību. Tāpēc mēģinājumi sniegt vispilnīgāko, visizsmeļošāko definīciju padara šos jēdzienus pārāk masīvus, ar daudziem punktiem un apakšpunktiem, un aiz kokiem vairs nevar redzēt mežu. Neiedziļinoties biezoknī un nepretendējot uz pilnību, es gribu iezīmēt visbūtiskāko šī daudzskaldņa šķautni.

          Tad, lūk, ja jūdofobija – tie ir aizspriedumi attiecībā pret ebrejiem kā reliģisku minoritāti; ja antisemītisms – tie ir tie paši aizspriedumi, pārnesti uz “laicīgo ebreju” kā nepilnvērtīgas kultūras un rases pārstāvi; tad nacisms – tā ir jūdofobijas un antisemītisma izmantošana politiskiem mērķiem, tas ir, lai radītu politiskas organizācijas, saliedētu ap tām masas un galarezultātā sagrābtu varu un nodibinātu vispārējas apspiešanas režīmu, savu misiju saskatot nācijas (un pēc tam arī visas pasaules) attīrīšanā no ģenētiski nepilnvērtīgiem vai naidīgiem elementiem.

          Dažās valstīs un reģionos vietējo apstākļu dēļ vajāto stāvoklī var nonākt nevis ebreji, bet citas nacionālās minoritātes vai iedzīvotāju grupas, bet būtība no tā nemainās. Pietiek atcerēties tutsi tautas genocīdu Ruandā 1994. gadā vai Sudānā, Dārfūras provincē, kur pilsoņu kara (2003-2004) gaitā tika pakļautas iznīcināšanai melnādaino afrikāņu apmetnes.

          Padomju Savienībā, Staļina laikā, vispārējai deportācijai tika pakļautas septiņas tautas, daļējai deportācijai – daudzas citas. Budžu ekspropriācija, kura pavadīja lauksaimniecības kolektivizāciju, tāpat kā daudzas citas sarkanā fašisma akcijas – ne tikai PSRS, bet arī Ķīnā, Kambodžā un citās valstīs, kuras gāja “vecākā brāļa” pēdās, – sasniedza rezultātu – naidu pret mantīgajām šķirām. Pašlaik Krievijā naids pret kaukāziešiem, īpaši pret čečeniem, pēc speciālistu vērtējuma, itin bieži ievērojami pārsniedz naidu pret ebrejiem. [[12]]

*.*.*

          Pēc Otrā pasaules kara un Holokausta, kad vārds antisemītisms, tā teikt, iznāca tirāžā, visādu pakāpju antisemīti sāka slēpties zem dažādiem pseidonīmiem. Piemēram, Padomju Savienībā, Staļina laikā, ebreju vajāšana tika organizēta zem izkārtnes – cīņa ar “bezsakņu kosmopolītismu”, “buržuāzisko ebreju nacionālismu”, “cionismu”. Brežņeva un viņa sekotāju laikā “starptautiskā cionisma atmaskošana” kļuva par galveno aizsegu, vajājot ebrejus un piekopjot valsts antisemītisma politiku. Zem PSRS, arābu un dažu citu valstu spiediena pat ANO pieņēma rezolūciju, kas cionismu pielīdzināja rasismam.

Reālais cionisms radās XIX gadsimta beigās, kad parādījās Teodora Hercla (Theodor Herzl) (1860-1904) darbs “Ebreju valsts. Ebreju jautājuma risināšanas mūsdienu pieredze (Der Judenstaat. Versuch einer modernen Lösung der Judenfrage)”.

Teodors Hercls, Austroungārijas pavalstnieks, asimilējies ebrejs, bija vadošā Vīnes laikraksta darbinieks, akreditēts Parīzē, kur viņa acu priekšā tika izspēlēta Dreifusa lieta; viņš tika apsūdzēts spiegošanā Vācijas labā. Šīs lietas necilvēciskums bija tajā, ka nekādu pierādījumu pret Dreifusu nebija. Brašais virsnieks, Ģenerālštāba loceklis, kaismīgs viņa dievinātās Francijas patriots, tika apsūdzēts nodevībā tikai tāpēc, ka viņš bija ebrejs.

Un tas notika Francijā, kura toreiz tika uzskatīta par pašu progresīvāko un liberālāko Eiropas valsti un kur vēl pirms gadsimta ebrejiem tika piešķirtas vienlīdzīgas tiesības!

Hercls secināja, ka ebrejiem “izejas nav”, bet ir “izceļošana”. Viņa grāmata ietvēra aicinājumu radīt patstāvīgu Ebreju valsti un iezīmēja programmu, kā realizēt šo “ārprātīgo” projektu. Tā piedzima cionistu kustība (nosaukums nāk no Ciānas kalna Jeruzalemē).

 

Teodors Hercls un viņa grāmata

Kopš tā laika visi cionistu pūliņi tika vērsti, lai radītu ebreju valsti, un pēc Izraēlas rašanās 1948. gadā – lai to aizsargātu, attīstītu un nostiprinātu. Cionisms, tāpat kā jebkurš politisks un ideoloģisks strāvojums, var tikt pakļauts kritikai. Taču šī kritika nedrīkst, tai nav tiesību uzjundīt naidu pret ebrejiem kā pret tautu. Taču “cīņa ar cionismu” nospiedošā vairākumā gadījumu tiek izmantota tieši tam.

Ceru, ka katrs, kurš izlasīs šo brošūru, spēs nekļūdīgi noteikt robežu, kur cionisma ideju vai arī vienu vai otru Izraēlas Valsts darbinieku leģitīma kritika pāriet antisemītismā un nacismā.

 

Antisemītisms – civilizācijas vienaudzis

Tātad parādībai, sauktai par antisemītismu, ir daudz senāka izcelsme nekā pašam terminam. Kur un kad tas radās? Precīzas atbildes uz šo jautājumu nav. Saskaņā ar Bībeli – ebreju, kristiešu un musulmaņu svēto grāmatu – jau Senajā Ēģiptē ebreji tika pakļauti šausmīgām vajāšanām, kas arī kļuva par cēloni viņu Izceļošanai no Ēģiptes zemes uz Apsolīto zemi. Saskaņā ar jūdu tradīciju Izceļošana bija un joprojām ir ebreju vēstures centrālais notikums. Tā notika apmēram pirms trīsarpus tūkstošiem gadu jeb pusotrus tūkstošus gadu pirms Jēzus Kristus dzimšanas, no kuras mēs vedam mūsu gadu skaitīšanu.

Visas tautas, kuras toreiz dzīvoju kaimiņos ebrejiem, ieskaitot daudz varenākas un daudzskaitlīgākas, sen ir izmirušas. No tām ir palikuši daži materiālās kultūras pieminekļi un rakstība, pateicoties kam mēs vispār kaut ko zinām par viņu vēsturi, valodu, ticējumiem un dzīvesveidu. Kopš tiem laikiem uz vēstures skatuves parādījās daudzas citas tautas un valstis, dažas no tām arī sasniedza lielu varenību un augstu attīstītības līmeni, bet pēc tam arī tās izzuda. Taču ebreji palika. Un palika antisemītisms. Antisemītisms – civilizācijas vienaudzis, tās indīgā ēna. Un, jo augstāk paceļas Saules kultūras, jo biezāka, melnāka kļūst šī ēna.

Neviļus rodas jautājums – vai ne paši ebreji nav vainīgi antisemītismā? Vai viņi nav apveltīti ar īpašām iezīmēm, kuras padara viņus neieredzamus un nicināmus no citu tautu puses?

Daži speciālisti turas pie tāda viedokļa. Viņu vidū ievērojamais filologs un senatnes vēstures profesors Solomons Jakovļevičs Lurjē (Соломон Яковлевич Лурье) (1891-1964). Daudzu antisemītisku vajāšanu “jaukumus” viņš izjuta uz sevis. Bērnībā un jaunībā viņam nācās būt lieciniekam trakošanai ebreju grautiņos; ebreju pieeja izglītībai bija tik ierobežota, ka ģimnāzijas pirmā kursa pusi viņam nācās apgūt nevis dzimtajā Mogiļevā, bet Lietuvā. Pabeidzis ģimnāziju ar zelta medaļu, Lurjē nebija pārliecināts, ka viņu uzņems Pēterburgas Universitātē, tāpēc “rezervei” lika eksāmenus Politehniskajā Institūtā. Universitātē viņu tomēr uzņēma, un viņš kursu pabeidza arī ar zelta medaļu; taču, kad pacēlās jautājums par viņa atstāšanu universitātē, “lai sagatavotos profesora darbībai”, viņam nācās pieņemt kristietību – pretējā gadījumā viņam zinātniski pedagoģiskā karjera būtu liegta.

Uz to brīdi S.J. Lurjē bija kļuvis ateists, tā ka ticības maiņa, varētu šķist, viņam nevarēja būt nozīmīga. Taču šo soli viņam spert nenākas viegli. Kā atzīmē viņa māsa un biogrāfe B.J. Koprživa-Lurjē (Б.Я. Копржива-Лурье), “kaut arī kristījies ebrejs ar savu rīcību nevienam personīgu ļaunumu nenodarīja, tomēr viņš jutās kā dezertieris, kurš aizgājis no tiem, kam tagad bija grūtāk nekā viņam”. Viņa nenorāda, ka uzreiz pēc Februāra revolūcijas, kura atcēla diskriminējošos likumus pret ebrejiem, tas ir, 1917. gada martā, S.J. Lurjē denonsēja savu kristietības pieņemšanas aktu. [[13]]

 

Padomju varas laikā antisemītisms ieguva citu nokrāsu. Par formālo lozungu kļuva proletāriskais internacionālisms, taču uzbrukums jūdu reliģijai un visiem, kas turpināja to piekopt, daudzkārtīgi pastiprinājās. Nežēlīga cīņa notika ar cionismu un tā piekritējiem, kādu Padomju Krievijā bija ne mazums. Ivrita valoda tika pasludināta par klerikāļu un buržuāzijas valodu, visa kultūra šajā valodā (literatūra, prese, teātra māksla) tika nolikta ārpus likuma, šīs kultūras darbinieki tika pakļauti arestiem un pilnīgai iznīdēšanai, nedaudziem izdevās emigrēt. Par pretsvaru “klerikālajam” ivritam varas iestādes kādu laiku atbalstīja ebreju kultūru “tautiskajā” jidišā, bet pēc tam iznīcināja arī to. Ebreju kultūras vadošie darbinieki tika notiesāti uz nāvi un nošauti. [[14]] Pirmajos padomju gados antisemītisms izpaudās visās dzīves sfērās: ekonomiski žņaudzot tradicionālo sadzīvi ebreju mazajās kopienās, kuras bija nolemtas lēnai izmiršanai; vajājot tā saucamos lišenecus (Лишенец – tā PSRS laikos periodā (1918-1936) neoficiāli sauca pilsoņus, kam bija atņemtas vēlēšanu tiesības – tulk. piez.) un nepmaņus (ebreju vidū viņu bija trīsdesmit procenti iedzīvotāju, bet vidēji valstī – seši procenti). Vēlāk antisemītisms atslāba, bet uzstājās zem citām maskām.

          No slepenu un atklātu pretinieku puses boļševiku vidū antisemītisms arī izpaudās dažādos veidos – no zvēriskiem grautiņiem līdz nostāstiem par boļševiku revolūcijas un varas “žīdisko” raksturu. Sīks, bet izteiksmīgs fakts: 1921. gadā S. Lurjē mīļotais skolotājs akadēmiķis S. Žebeļevs (С. Жебелев) aizliedza viņam izmantot universitātes bibliotēku, sakot viņam aiz muguras, bet pietiekami skaļi, lai tas dzirdētu: “Visi mēs esam vainīgi revolūcijā. Lūk, arī es – atstāju ebreju universitātē.” [[15]] Kaut gan Žebeļevs zināja, ka pret boļševiku varu viņa skolnieks attiecas tikpat negatīvi kā viņš pats. 1949. gadā “kosmopolīts” Lurjē, kura lekcijas klausīties saskrēja visu fakultāšu studenti, tika atlaists no Ļeņingradas Universitātes kā tāds, kurš netiek galā ar darba pienākumiem.

          Personiskie pārdzīvojumi padara saprotamu S.J. Lurjē tieksmi pētīt antisemītisma sākotnes, bet jo paradoksālāki ir viņa sākotnējie postulāti. Tā kā senajā pasaulē visur, kur parādījās ebreji, parādījās arī antisemītisma pazīmes, tad paši ebreji arī bija tā cēlonis, – tāda ideja caurauž viņa grāmatu, kas nāca klajā 1922. gadā.

          Grāmatā tiek runāts par to, ka sengrieķi un romieši nicināja barbarus, augstprātīgi attiecās pret iekaroto provinču iedzīvotājiem, nievājoši saucot viņus par metiķiem (metic). Taču vienas, divu paaudžu laikā metiķi apguva iekarotāju ticējumus, valodu, ieguva ar viņiem vienādas tiesības un drīz saplūda ar viņiem. Bet ebreji turējās pie savas reliģijas, ierašām, dzīvesveida, savu kopienu iekšējās organizētības, kas, pēc Lurjē viedokļa, tad arī radīja antagonismu. Kā apstiprinājumu viņš sniedz antīko autoru liecības, no Aristoteļa un Fukidīda līdz Plutarham, Tacitam, Senekam, Aleksandrijas Filonam un citiem.

 

S.J. Lurjē un viņa grāmata

S.J. Lurjē dziļās zināšanas par senatni nav noliedzamas, bet, ja paplašinām aplūkojamās problēmas vēsturiskos ietvarus, tad viņa spriedumos uzreiz konstatējam vājas vietas. No Anglijas, piemēram, ebreji tika izdzīti XIII gadsimta beigās un atkal pielaisti tikai pēc angļu revolūcijas, Kromvela laikā, tas ir XVII gadsimta vidū. Nav grūti sarēķināt, ka trīsarpus gadsimtu laikā valstī nomainījās pusotrs desmits paaudžu, kurām nebija nekādu kontaktu ar ebrejiem. Tomēr priekšstati par viņiem britu sabiedrībā vai kādā tās daļā bija saglabājušies un uzturēti. Kādi bija šie priekšstati, ir parādīts Šekspīra komēdijā “Venēcijas tirgotājs”. Ebreju augļotājs Šeiloks – tas ir visa riebīgā un pretīgā iemiesojums, turklāt Šeiloka negatīvās īpašības nosaka tieši viņa piederība jūdaismam. Tas ir patoloģiski mantkārīgs un cietsirdīgs mantrausis, lūk, kam laicīgais Dievs – nauda! Bet Šeiloka asinskāre pārspēj pat viņa mežonīgo kaislību pret zeltu. No mazturīga parādnieka viņš pieprasa cilvēka gaļas gabalu. Šeiloks ir apmāts ar atriebības kāri, žēlsirdību viņš nepazīst. Viņš pats cieš no savas izstumtības, bet ciešanas nevis mīkstina, bet vēl vairāk nocietina viņu. Vienīgā būtne, kuru viņš mīl, viņa skaistule meita, bēg no viņa ar savu iemīļoto un pie viena bēg arī no jūdaisma (pieņem kristietību), kas nozīmē riebīgā jūda galīgo apkaunošanu.

          Nav pat jāsaka, ka komēdijas sižets ir pilnīgi sadomāts, kaut arī ne no paša Šekspīra puses. Tas ir patapināts no X gadsimta vācu hronikas, kurai, protams, nav nekā kopīga ar realitāti. “Tev nebūs nogalināt” – viens no galvenajiem jūdaisma baušļiem, ierakstīts Torā. Toras likumu skaidrotāji mācīja, ka slepkavība – tas ir pats smagākais noziegums Dieva priekšā, jo katrs cilvēks – tā ir vesela pasaule; tas, kurš nogalina cilvēku, – nogalina veselu pasauli, tas, kurš glābj cilvēku, glābj veselu pasauli. Saskaņā ar Toru nāvessods var tikt piespriests tikai par slepkavību (“dzīvību par dzīvību”), taču jau sirmā senatnē jūdu domātāji tulkoja to tādā nozīmē, ka slepkavas nāvessodu vajag aizstāt ar izpirkumu.

          Kurš tad iedvesa Šekspīram priekšstatus par ebrejiem, kas iemiesojās Šeiloka tēlā, ja viņa valstī viņi nebija redzami jau vairākus gadsimtus? Acīmredzami, ne paši ebreji. [[16]]

Bet Anglija nebija izņēmums.

Kijivas Krievzemē dzīvoja zināms skaits ebreju, pilsētā bija “Žīdu vārti” (tas ir, ebreju kvartāls), kuru nereti apciemoja kristiešu sludinātājs Pečoras Feodosijs, slavenā klostera dibinātājs. Viņš “kaitināja” ebrejus ar teoloģiskiem strīdiem un “gribēja būt tikt nosists no viņiem Kristus vārdā”, ko gan neizpelnījās. [[17]] Vladimira Monomaha (1053-1125) laikmetā hronikā tika fiksēts pirmais ebreju grautiņš Kijivā. Bet pēc tam ebreji pazūd no Krievzemes teritorijas; Maskavas Krievzemē apmesties viņiem nebija ļauts un pat atbraukt tirdzniecības vai citu darīšanu dēļ bija stingri noliegts. Tāda aizlieguma dēļ gandrīz astoņus gadsimtus ilgi Krievijā nebija ebreju, taču jūdofobiskie priekšstati saglabājās, kas pat tika izmantoti iekšpolitiskajā cīņā. Piemēram, XVI gadsimta sākumā tika satriekta progresīvu reformatoru grupa; viņi ilgi izmantoja lielā kņaza Ivana III aizbildniecību, taču viņa valdīšanas beigās dēļ intrigām ap troņa mantošanu krita nežēlastībā. Viņus apsūdzēja “jūdaistu” ķecerībā [[18]], Cerkovnij Sobor ēkā viņi tika nosodīti un notiesāti – kurš uz ieslodzījumu, kurš uz sadedzināšanu sārtā. Ne pēc asinīm, ne pēc reliģijas nevienam no šiem “ķeceriem” nekā kopīga ar “jūdaismu” nebija.

 

Jūdaizējošo ķeceru sodīšana ar nāvi 1504. gadā

 Ivana Bargā ilustrētā hronika (Лицевой летописный свод) (Illustrated Chronicle of Ivan the Terrible)

“bet Nekrasam Rukavovam pavēlēja mēli izraut un sadedzināja viņu Liejajā Novgorodā”

 

Ivana Bargā laikā, kad uzvarām vainagotais karapulks sagrāba Polocku, gūstekņu vidū atradās vairāki simti ebreju. “Jautājums” tika atrisināts zibenīgi un vienkārši. “Kas piekrīt kristīties – nokristīt. Bet tos, kas nepiekrīt, noslīcināt Palatā (Полота),” deva rīkojumu valdnieks, kas arī tika izpildīts.

          XVIII gadsimtā, izcirtušai logu uz Eiropu, Krievijai bija asa vajadzība paplašināt ārējo tirdzniecību. Tā solīja labāku iepazīšanos ar Eiropu un materiālu izdevīgumu visiem: aristokrātijai, kam patika aizjūras preces; tirgoņiem, kas tiecās palielināt ienākumus; valsts kasei, kas ievāca nodevas no tirdzniecības. Ebreji veidoja ievērojamu daļu no tirgoņu kārtas daudzās Rietumu valstīs; viņi brīvi pārvietojās pa visu Eiropu, bet uz Krievijas robežas stāvēja aizslietnis, kas sagādāja daudz grūtību gan ebrejiem, gan tirgoņiem-neebrejiem, kam bija bizness ar ebrejiem, bet Krievijas valsts kase nesaņēma ievērojamu peļņu.

          Uz to tika norādīts Pēterim I, bet viņš atjokoja, sakot, ka ebrejiem tirgoties Krievijā nav nekādas intereses, jo viņi pielieto blēdību un krāpšanu, bet krievu tauta ir attapīga, apšmaukt sevi neļaus. Valdniekam asprātības netrūka. [[20]] Viņa kronētā meita Jeļizaveta Petrovna izteicās vienkāršāk. Uz viņai iesniegto ziņojumu par to, kādu izdevīgumu valsts kasei sola ebreju tirgoņu ielaišana Krievijā, viņa uzrakstīja pazīstamo rezolūciju:

          “No Kristus ienaidniekiem interesantus ienākumus nevēlos.”

          Šis pats jautājums bija jārisina arī Jekaterinai II – gandrīz nākamajā dienā pēc viņas kāpšanas tronī. Atzīt ebreju iebraukšanu Krievijā eiropeiski izglītotā un Eiropā izaugusī valdniece nevarēja. Bet, zinot, kādi aizspriedumi valda sabiedrībā, sākt ar tādu atļauju savu asiņainā ceļā iegūto valdīšanu viņa baidījās, tāpēc uzskatīja par labāku atlikt šī jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku. Un vēlāk, “vēl arvien bažījoties par savu pareizticīgo reputāciju” [[21]], viņa izmantoja konspirāciju: apejot savus likumus, sāka atbalstīt ebreju tirgošanos un pat apmešanos tikko pievienotajā un vēl neapdzīvotajā Jaunkrievijā (Jaunkrievija ir Ukrainas dienvidu daļas vēsturisks nosaukums Krievijas Impērijas sastāvā. – tulk. piez.), bet klusi, bez publicitātes. Grūti sniegt daiļrunīgāku piemēru tam, cik iesīkstējuši Krievzemē bija aizspriedumi pret ebrejiem, ja patvaldnieciskā kundze uzdrošinājās tikai slepeni sniegt viņiem kaut kādus labumus. Un tas notiek pēc 800 gadiem, kuru laikā ebreji Krievijā netika redzēti. Ja nebūtu trīs Polijas dalīšanu XVIII gadsimta beigās, kad Krievija ieguva plašas teritorijas ar daudziem ebreju iedzīvotājiem, tad viņus valstī vēl ilgi neielaistu.

          Un kā tad Polija? Poļu ebrejus iznīcināja hitlerieši, bet atliekas tika izdzītas 20. gs. 60. gados Vladislava Gomulkas laikā. Kopš tā laika ir piedzimušas divas jaunas poļu paaudzes [[22]], taču antisemītiskas noskaņas sabiedrībā ir plaši izplatītas.

          Un mūsdienu Japāna! Ebreju tajā gandrīz nebija, lielākā daļa Japānas iedzīvotāju viņus nekad nebija redzējuši, bet līdz pagājušā gadsimta 20. gadiem pat nezināja par viņu eksistenci. Antisemītiskus aizspriedumus tur ieveda Kolčaka armijas sagrautās atliekas. No viņiem Japānā bez visa kā cita kļuva zināms par “Cionas gudro protokoliem”, kuri tūlīt tika pārtulkoti un izdoti japāņu valodā. Kopš tiem laikiem tiek izdoti ar apskaužamu regularitāti, atrodot japāņu vidū cītīgus lasītājus. Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs tam, ka, lai izplatītos antisemītisms, ebreju klātbūtne nemaz nav obligāta.

          Tā ka Solomona Lurjē postulāti neiztur kritiku. Toties viņa grāmata iepatikās hitleriešu ideologiem. Tā kļuva par galda grāmatu vispirms Alfrēdam Rozenbergam (1893-1946) – Baltijas vācietim, kurš zināja krievu valodu, – un pēc tulkojuma vācu valodā arī Jozefam Gebelsam (1897-1945). Labvēlīgu uzmanību tai veltīja arī nacistu pēctecis Andrejs Djikijs (1895-1977), emigrants, savā ziņā klasiskā antisemītiskā folianta “Ebreji Krievijā un PSRS (Евреи в России и в СССР)” autors; tas tika izdots Ņujorkā 1967. gadā un ne reizi vien ir atkārtoti izdots postpadomju Krievijā.

*.*.*

 

Andrejs Djikijs (1895-1977) un viņa grāmatas (M., “Algoritm”, 2010. gadā) atkārtota izdevuma vāks

           Gribu pievērst īpašu uzmanību šeit attēlotajam A. Djikija grāmatas vākam – tas ir Maskavas izdevniecības “Algoritm” jaunizdevums 2010. gadā. Vāka dizains skaidri norāda uz šī “klasiskā” darba tiešu sakaru ar A.I Solžeņicina divu sējumu darbu “Divi simti gadi kopā (Двести лет вместе)”. Izdarīts tas, protams, ir ne bez nolūka. “Vikipēdijā” var lasīt: “Izdomātos datus par Padomju Krievijas valdības un tās represīvo orgānu nacionālo sastāvu, kas publicēti Andreja Djikija darbā “Ebreji Krievijā un PSRS” un bija aicināti liecināt par ebreju pārsvaru pēcrevolūcijas Krievijas vadībā, iespējams, izmantoja Aleksandrs Solžeņicins grāmatā “Divi simti gadi kopā”.

          Izmantoja! Protams, izmantoja. Ne tikai šos, bet arī citus “datus” no A. Djikija grāmatas, kaut gan nevienas norādes uz to Solžeņicina divu sējumu darbā nav. [[23]]

          Atgriežoties pie Solomona Lurjē grāmatas “Antisemītisms senajā pasaulē (Антисемитизм в древнем мире)”, ir jāsaka, ka viņa postulātus apgāž ne tikai vēsturiskās ziņas pēc antīkā laika. Pašā senatnē stāvoklis bija daudz sarežģītāks, nekā attēloja viņš. Viņa paša grāmatā tiek sniegtas liecības, ka ebreji apkārtējos iedzīvotājos izraisīja ne tikai negatīvu attieksmi. Daudzi pagāni apmeklēja jūdu dievkalpojumus, piedalījās tajos, daži pieņēma jūdaismu un paši kļuva par jūdiem. Tādu, tiesa nebija daudz, tāpēc ka rabīni centās atrunāt viņus no tā, paskaidrojot, ka visu jūdaisma likumu un noteikumu (to ir vairāk par sešsimt!) pildīšana ir visai apgrūtinoša tiem, kam tas nav mācīts kopš agras bērnības. Bet obligāti šie noteikumi ir tikai ebrejiem. Taču, kas attiecas uz neebrejiem, tad nopelnīt viņiem Dieva svētību ir daudz vieglāk: pietiek ievērot morālos baušļus – tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs Dieva vārdu zaimot, tev nebūs elkus pielūgt, tev nebūs nepatiesi liecināt utt. Šie septiņi Noasa baušļi ir obligāti Noasa pēctečiem; tas, kurš tos neievēro, galu galā saņems smagu Dieva sodu. Tāpēc pagānu vidū bija diezgan izplatīts ne pilnīgs, bet daļējs prozelītisms, īpaši vēlīnajā Romas periodā, ko izraisīja pagāniskā pasaules uzskata krīze. Tā pati krīze bija izsaukusi tajā pašā periodā izplatījušos kristietismu.

          Tā ka ebreju klātbūtne grieķu-romiešu sabiedrībā radīja dažādu attieksmi: vienai iedzīvotāju daļai – negatīvu, otrai daļai – pozitīvu, bet daudziem droši vien vienaldzīgu. Atkal prasās secinājums: antisemītismam piemīt spēja pašatražoties bezgalīgā paaudžu virknē, lai saglabātu un kultivētu aizspriedumus pret ebrejiem, lai pierakstītu viņiem vienus vai otrus netikumus, īstus vai iedomātus, pašu ebreju klātbūtne nav obligāta. Citiem vārdiem, antisemītisms ir pašpietiekams, lai saglabātos antisemītiski stereotipi, vajadzīgi iepriekšējie antisemīti, no kuriem baciļi tiek pārnesti laikā un telpā, inficējot lielākus vai mazākus iedzīvotāju slāņus un reizēm arī izcilus darbiniekus. Uzskatāms tam piemērs – viens no daudziem – stafetes nodošana no Andreja Djikija Aleksandram Solžeņicinam.

          Jo talantīgāks rakstnieks, gleznotājs, domātājs un jo lielāku prestižu viņš izmanto, jo dziļāk viņa vārds iespiežas cilvēku prātos un sirdīs, sējot tajos saprātīgo, labestīgo, mūžīgo. Bet dažreiz nesaprātīgo, ļauno, taču, diemžēl arī mūžīgo. Kultūras vēsturē viens ir neatdalāms no otra, kā priekšmets, saules apspīdēts, ir neatdalāms no tā mestās ēnas. Tāpēc tādas parādības kā antisemītisms līdz šim laikam nav izdevies izskaust no sabiedrības apziņas. Varbūt tas vispār ir nepiepildāmi. Taču censties apvaldīt šo spiedienu ir nepieciešams, citādi ēna ieskaus pašu priekšmetu, aizsegs sauli, un tad šaušalīga tumsa pārklās veselas valstis un kontinentus, kā daudzkārt ir bijis cilvēces vēsturē.

 

[1] Jaunā redakcija

 

[[2]] К. Маркс. К еврейскому вопросу / К. Маркс и Ф. Энгельс. Сочинения, 2-е изд., т. 1, 1928, С. 393-394. См. также: https://www.marxists.org/russkij/marx/1844/jewish.htm

[[3]] Цит. по: С. Резник. Карл Марк – интернационалист или антисемит / «Форум», Мюнхен, 1986, № 15, С. 77-78; так же: «Чайка», https://www.chayka.org/node/13322

[[4]] К. Маркс. Указ. соч. С. 394.

[[5]] Рихард Вагнер. Еврейство в музыке. Перевод с немецкого И. Юса / М., «Русская правда», 1997 (Репринт с: Издание С.Е. Грозмани, СПб., 1908, С. 6)

[[6]] Рихард Вагнер. Указ. соч., С. 20

[[7]] Писал музыку на стихи Гейне и венгерский композитор Лист, на чьей дочери был женат Вагнер, а позднее и Брамс. Подробнее см.: Борис Кушнер. «Одна, но пламенная страсть» / «Вестник», 2003, № 6 (317).

[[8]] Рихард Вагнер. Указ. соч., С. 27. Стиль Вагнера и его переводчика.

[[9]] Евгений Дюринг (1833-1921) – немецкий философ, автор (наряду с другими) нашумевшей книги «Еврейский вопрос», полное название которой в русском черносотенном издании гласит: «Еврейский вопрос как вопрос о расовом характере и его вредоносном влиянии на существование народов, на нравы и культуру» /М., 1906, перевод Виктора Правдина. 

[[10]] Стюарт Хьюстон Чемберлен (1855-1927) – англичанин, переселившийся в Германию и принявший германское подданство. Женитьба на дочери Рихарда Вагнера ввела его в элитарный круг германских ультра-националистов. О его главном труде «Основы XIX века», написанном ярко и темпераментно, высоко отзывался император Вильгельм II. Работы С.Х. Чемберлена пользовались огромной популярностью и оказали несомненное влияние на Адольфа Гитлера.

[[11]] Цит. по: Фридрих Горенштейн. Дрезденские статьи. / «Слово/Word, 1988, № 3-4, С. 65.

[[12]] Напомню, что это было написано в 2006 году. Сейчас, в 2023, на излете второго года «специальной военной операции», все рекорды бьет ненависть к братьям-украинцам, коих, согласно идеологам «Русского мира», то ли никогда не было, то ли не должно быть.

[[13]] Б.Я. Корпжива-Лурье. История одной жизни / Paris, “Atheneum”, 1987.

[[14]] Неправый суд. Последний сталинский расстрел. Стенограмма судебного процесса над членами еврейского антифашистского комитета. Ответственный редактор профессор В.П. Наумов. / М., «Наука», 1984. 

[[15]] В предисловии к своей книге «Антисемитизм в древнем мире» (1922) Соломон Лурье упоминает об этом эпизоде, хотя не называет С. Жебелева по имени.

[[16]] В этом контексте любопытно сопоставить образ Шейлока с образом мавра Отелло. С маврами Шекспиру тоже вряд ли приходилось встречаться, но представления о них он имел, и насколько же оно было иным!

[[17]] Н. Костомаров. Русская история в жизнеописаниях ее главнейших деятелей, том 1/ СПБ., 1912, С. 19-20.

[[18]] «”Жидовствующие”, название Новгородско-московской ереси, последователям к-рой произвольно вменялась приверженность к иудаизму» (Сов. Энц. Словарь. М., 1980, С. 433).

[[19]] Энциклопедический словарь Брокгауза и Эфрона. Том XI, СПб., 1899, С. 454.

[[20]] При Петре Великом, активно звавшим на Русь иностранцев, появилось в ней несколько крещеных евреев, на что любят указывать как юдофилы, готовые оприходовать любое мало-мальски заметное имя, так и юдофобы, для которых эти имена – свидетельство чрезмерного и, конечно, пагубного влияния евреев. С особой охотой те и другие упоминают Петра Павловича Шафирова, который входил в самый верхний слой приближенных царя. Еврейские предки П.П. Шафирова поселились в Смоленске после захвата города Польшей в начале XVII века. Полстолетия спустя поляков оттуда выбили, и евреям пришлось либо убираться, либо принять крещение. Дед Петра Павловича крестился и стал Павлом Филипповичем Шафировым. Его сын Павел Павлович был крещен уже при рождении; женат на православной славянке. От этого брака и произошел Петр Павлович Шафиров, так что он был православным в третьем поколении. Как ни оценивай его деятельность – со знаком плюс или минут, -- но к еврейству, определявшемуся по вероисповеданию, он не принадлежал, да и по крови был то ли наполовину, то ли на три четверти славянин.

[[21]] А.И. Солженицын. Двести лет вместе. Т. 1 / М., «Русский путь», 2001, С.31

[[22]] Теперь уже три. (Прим. 2023 г.)

[[23]] Тому, что представляет собой издательство «Алгоритм», посвящен мой памфлет «Алгоритм Рабиновича», опубликованный в 2007 году в сетевом журнале «Заметки по еврейской истории» (https://berkovich-zametki.com/2007/Zametki/Nomer3/SReznik1.htm) и затем в моей книге «Непредсказуемое прошлое: Выбранные места из переписки с друзьями» / СПб, «Алетейя», 2010.

 

https://www.chayka.org/node/14726

Pievienots 05.12.2023.

Tulkoja Jānis Oppe