Она нашла дом, в котором проживала в прошлой жизни

Viņa atrada māju, kurā dzīvoja pagātnes dzīvē

Ļoti bieži gadās dzirdēt no studentiem, kuri atnākuši mācīties mūsu Institūtā 1. kursā, tādu jautājumu: “Vai patiesība ir tas viss, ko mēs redzam par savām iepriekšējām dzīvēm, vai tās ir fantāzijas?”

Arī es ne reizi vien esmu uzdevusi sev šo jautājumu. Patiešām, kā to var pārbaudīt? Vai pareiza ir informācija par pagātnes dzīvi, kuru redzu iegremdējumā?

Te ir pilnīgi jāuzticas sev. Un kā sasniegt uzticēšanos sev? Vajag dabūt tam apstiprinājumu.

Tieši tas ar mani arī notika – es internetā atradu visu informāciju, kura pilnīgi apstiprina visu, ko es ieraudzīju iegremdējumā. Tagad – nekādu šaubu, viss ir taisnība! Un mans gadījums ir šāds...

Manas dzimtās mājas. Egenbergas pils

19. gadsimta vidus, Austrija, Grāca. Es piedzimu dižciltīgā un bagātā ģimenē. Mēs dzīvojam pilī, kura atrodas gleznainā vietā. Mani bērnībā audzina aukle.

Viņa māca man saudzīgi attiekties pret lietām, mēbelēm, rotaļlietām, netērēt naudu, kam pagadās, uzmanīt kalpus, prasīt atskaiti par visiem tēriņiem.

Šo mākslu es labi apguvu kopš bērnības. Kad man bija 13-14 gadi, tēvs man uzdāvināja mazu zirdziņu. Es to nosaucu par Lelli. Es pati viņu kopu, baroju, mazgāju, sukāju krēpes.

Man patika ar viņu runāties un skatīties viņa acīs. Ilgi uzturējos mūsu stallī un pie viena uzmanīju arī kalpus, lai kvalitatīvu barību zirgiem dotu un pietiekamā daudzumā.

Ja kāds tika pieķerts zādzībā vai savu pienākumu negodprātīgā pildīšanā, tad tika stingri sodīts.

Kad mans zirdziņš paaugās un kļuva stiprāks, mēs ar viņu devāmies ilgās izjādēs pa bezgalīgajiem laukiem. Tā bija tāda bauda – just šo lidojumu, brīvību, vēju sejā.

Mēs piejājām pie meža un tur atpūtāmies, es dzirdīju viņu ar ūdeni, viņš ēda sulīgo zāli. Es sildījos saulītē un lasīju kādu interesantu grāmatu. Tēvs iepotēja man mīlestību pret grāmatām un dažādām zinātnēm.

Es ļoti aizraujos ar vēstures, astronomijas, glezniecības pētīšanu. Manas zināšanas šajās sfērās ir ļoti plašas un dziļas. Īpaši talanti man nepiemīt, toties jūtu talantus citos cilvēkos un labi orientējos veclaicīgās mēbelēs, traukos, gleznās, skulptūrās.

Tēvam ļoti patika vākt visādas retas lietas, un viņš daudz stāstīja man par tām. Ar laiku es kļuvu kaislīga kolekcionāre, vācu dažādas brīnumlietas un retumus no visas pasaules.

Man ir gleznu, trauku, mēbeļu, statuešu un šķirstiņu, monētu katalogi. Es izrakstu un pasūtu caur savām uzticības personām visus pašus retākos un dārgākos priekšmetus, lai papildinātu savu kolekciju.

Turklāt man nav slieksmes uz dāsnumu, bet gluži otrādi – kaulējos par katru “kapeiku”, lai nepārmaksātu. Mana pils un mana kolekcija – tas ir mans lepnums!

Savā laikā es atteicos no personiskās dzīves, man nav mantinieka. Es nevarēju pieļaut domu, ka kāds izmantotu manis sakrāto bagātību. Tā es arī nodzīvoju visu dzīvi savas kolekcijas ieskauta.

Interesentu nopirkt manu pili bija daudz, taču nevienam netika šis gods.

Man bija 67, kad es nomiru. Pirms nāves es sastādīju testamentu, lai mana pils un viss, kas tajā ir (detalizēts uzskaitījums), kļūtu par muzeju.

Mana vēlēšanās bija, lai varētu braukt cilvēki no visas pasaules un jūsmot par tām retajām un lieliskajām lietām, kuras es tik saudzīgu vācu visu savu dzīvi.

Apstiprinoša informācija par pagātnes dzīvi

Pēc šīs dzīves apskatīšanas man sagribējās pārbaudīt šo informāciju internetā. Austrija, Grāca, pilis. Tur to bija vairākas, taču savu pili es pazinu uzreiz – Egenberga.

Lūk, šis parks, dīķis, burvīgās dabas ainavas apkārt. Un gleznu un monētu, senlaicīga porcelāna un mēbeļu kolekcijas. Un itāļu mākslinieka izrakstītie griesti.

Raksta beigās par to bija teikts, ka Egenbergas pils par muzeju kļuva 1932. gadā. Tagad nav nekādu šaubu, es patiešām atminos to, kas bija patiesībā!

Izdomāt tādu stāstu speciāli diez vai izdosies. Man kļuva lielāka uzticēšanās sev. Informācijai, kura nāk.

Gribu pateikties Institūtam, Kapteiņiem un personīgi Mārim Drešmanim par unikālo iespēju saņemt informāciju, kā saka, pa tiešo – no sava personiskā iekšējā arhīva.

Iemaņas, kuras māca studentiem, ir ļoti vienkāršas un pieejamas katram cilvēkam. Un iespējas turklāt atklājas vienkārši bezgalīgas.

Jeļena Suļajeva, Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente

P.S. Jūs gribat atrast savu māju no pagātnes dzīves? Kas jūs bijāt iepriekšējās dzīvēs? Jums ir tāda iespēja!

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 28.01.2016.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/informatsiya-o-proshloj-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4135-mana-pagatnes-dzive-ka-imperatora-sievai (Tulk. piezīme)