Ян Левченко – Интервью ⟩ Безразличие русских - основа кровавого бунта
Jans Ļevčenkko -Intervija ⟩ Krievu vienaldzība – pamats asiņainam dumpim
Maksims Titovs. Cīņa par Maskavu (2013)
Foto: twitter.com
Cinisms, ar kādu Krievijas armija veic noziegumus Ukrainā un drapē tos ar propagandas melu aizsegu, izraisa neizpratni. Lai saprastu, kā Krievija ir nonākusi līdz tādam stāvoklim, par maz ir atzīt tās radniecību ar nacistisko Vāciju un PSRS staļinismu. Slimības vēsture te ir daudz garāka. Par to, kā krievi izprot savējo un svešo, par varas nolādējumiem un periodiskām izredzēm Rus.Postimees parunāja ar mūsdienu humānistiskās domas klasiķi Igoru Smirnovu (Игорь Смирнов).
Es uzrakstīju Igoram Pavlovičam un saņēmu no viņa apliecinājumu, ka viņš ir gatavs apspriest jautājumu: “Kad beidzot beigsies šī sasodītā kultūra?” Taču rezultātā mēs vienojāmies atgriezties pie tēmas, kura nodarbināja viņu jau kopš pagājušā gadsimta beigām. Toreiz šķita, ka Krievijas vēstures murgs ir izgaisis, bet priekšā – tās iejūtīga apjēgšana. Kādam tā beidzās jau ar pirmo Čečenijas kampaņu, kādam ar Putina valdīšanas sākumu. Bet mēs nolēmām mazāk aiztikt neseno pagātni, precīzāk, pamēģināt to ietilpināt plašā vēsturiskā loģikā. Igors Pavlovičs pēta to jau ilgāk nekā 50 gadus, un daži novērojumi viņam ir.
|
Igors P. Smirnovs. Foto: personiskais arhīvs
Igors Pavlovičs Smirnovs (1941) – filozofs, vēsturnieks un kultūras teorētiķis. 1967. gadā aizstāvēja disertāciju par XX gadsimta poēziju. Pēc 10 gadiem izdeva grāmatu “Poētisko sistēmu mākslinieciskā jēga un evolūcija (Художественный смысл и эволюция поэтических систем)” (1977), kurai bija jāizvērš Padomju Savienībā tā arī neaizstāvētā doktora disertācija par Senās Krievzemes literatūras un Jaunā laika saikni. 1981. gadā emigrēja uz VFR. Tajā pašā gadā iznāca viņa pirmā ārzemju grāmata. No 1982. līdz 2006. gadam ieņēma profesora amatu Konstanca Universitātē Vācijas dienvidos, pēc tam aizgāja pensijā, taču turpina aktīvi rakstīt un uzstāties ar lekcijām. Viņa grāmatas “Interteksta radīšana (Порождение интертекста)” (1985) un “Ceļā uz literatūras teoriju (На пути к теории литературы)” iezīmēja jaunu etapu pasaules zinātnē par kultūru kopumā, nevis tikai par krievvalodīgiem pētījumiem. Sākot ar grāmatu “Esība un jaunrade (Бытие и творчество)”, Igors Pavlovičs arvien biežāk vēršas pie filozofijas, kam palīdzēja tuva draudzība ar izcilo budisma pētnieku Aleksandru Pjatigorski (Александр Пятигорский). Tādi darbi kā “Par senkrievu kultūru, krievu nacionālo specifiku un vēstures loģiku (О древнерусской культуре, русской национальной специфике и логике истории)” (1991), “Cilvēks cilvēkam filozofs (Человек человеку философ)” (1999), “Revolūcijas sociosofija (Социософия революции)” (2004), “Mūsdienu krīze (Кризис современности)” (2010), “Jēgas pārvēršana (Превращения смысла)” (2015), “Prāts ir labs, bet divi labāk. Intelekta filozofija (Ум хорошо, а два лучше. Философия интеллекта)” (2021) secīgi uzstāda laikabiedriem jautājumus, vēršanās pie kuriem garantē nākotnē domas eksistēšanu krievu valodā. |
– Pastāv priekšstats, saskaņā ar kuru pareizticībā un tātad arī krievu kultūrā valda kontrastains duālisms. Tas ir, mēs šaudāmies starp pretstatiem. Katolicismā ir šķīstītava, kur dvēsele atmazgājas no grēkiem, bet pareizticībā lemts ceļš vai nu uz paradīzi, vai uz elli, un neko izdarīt nevar. Un tas traucē mums kļūt “normāliem”. Mēs dzīvojam galējībās un staigājam pa apli. Nekādas mācības nevaram apgūt...
– Jebkura paaudze ir pārliecināta, ka dzīvo absolūtajā laikā un pārstāv kultūru visā tās pilnībā. Protams, tie ir maldi – jebkuras mūsdienas ir vēsturiskas. Klasisku piemēru jūsu pieminētajam duālismam sniedz Jurija Lotmana (Юрий Лотман) un Borisa Uspenska (Борис Успенский) vispārinošais raksts “Duālo moduļu loma krievu kultūras dinamikā (līdz XVIII gadsimta beigām)”, kurš iznāca Tartu 1977. gadā. Tas iekrīt tādos pašos maldos, projicējot uz attālākiem laikmetiem efektu no lūzuma, kuru neilgi pirms tam pārdzīvoja padomju sabiedrība “atkušņa” laikmetā. Satricinājums no vienu dzīves pazīmju krasas nomaiņas ar pretējām liek uzlūkot arī visu iepriekšējo vēsturi kā kontrastainu stāvokļu maiņas.
Jurijs Lotmans un Boriss Uspenskis iepazinās 1963. gadā un sarakstījās 30 gadus līdz šī draugu un līdzautoru tandēma vecākā nāvei
Foto: Wikimedia Commons
Ideja, ka pareizticībā nav šķīstītavas, nāk no slavofila Aleksandra Homjakova (Александр Хомяков) (runa ir par viņa traktātu “Baznīca ir viena (Церковь одна)”, kas publicēts jau pēc autora nāves 1864. gadā – red. piez.) Taču tā vienkārši ir nepareiza. Pareizticībā ir “ciešanu (мытарство)” zona, kuru dvēsele iziet, pirms nonāk ellē vai paradīzē. Tam raksta autori uzmanību nepievērsa. Tā viņiem bija ērtāk, lai uzbūvētu savu modeli. Kā jebkurā valstī, Krievijā ir vētrainu pārmaiņu periodi un periodi, kad relatīvi stabili tiek atražota pagātne. Un tagad mēs redzam noturīgus mēģinājumus atgriezties pagātnē. Taču es domāju, ka Lotmana– Uspenska darbā svarīgs ir kas cits. Proti, krievu kultūra pastāvīgi svārstās starp polārām vērtībām. Un šīs svārstības ļoti bieži notiek viena un tā paša cilvēka apziņā. Ļeņins te ievieš kara komunismu, te atgriežas pie vecās ekonomikas politikas, saucot to par Jauno...
– Iespraukšos ar attālāku Aleksandra I piemēru. Tēva nogalināšana – tā ir cena, kuru nācās maksāt par “Aleksandra dienu brīnišķīgo sākumu (дней Александровых прекрасное начало)” (Puškins). Un no Mihaila Speranska (Михаил Сперанский) reformām līdz arakčejevščinas militārajām apmetnēm – tas ir viens un tas pats cilvēks.
– Varam atcerēties Ivanu Bargo, kurš te ievieš opričņinu, te atceļ, te atsakās no varas, te pārmērīgi paplašina savas pilnvaras. Vienas un tās pašas apziņas duālisms – patiešām ir ļoti raksturīga krievu iezīme. Izskatās kā bipolāri psihes traucējumi, kuri kļuvuši par kultūras organizējuma normu.
Opričņiks Maļuta Skuratovs (Mihails Žarovs) un cars Ivans (Nikolajs Čerkasovs) Sergeja Eizenšteina filmā “Ivans Bargais” (1945)
Foto: akg-images/akg-images
– Tas ir, pašnoliegšana kļūst par attīstības nosacījumu, bet tā atmet arī atpakaļ, no kā rodas mīņāšanās uz vietas efekts, vai ne tā?
– Es domāju, ka tā nav vienkārši mīņāšanās uz vietas, bet vēl arī neprasme atrasties mūsdienās. Tu svārsties starp diviem poliem un nevari definēt savu individualitāti šeit un tagad. Tāpēc nākotne Krievijā tiek plānota ne no tagadnes, bet no pagātnes. Krievija jūtas atpalikusi. Tai nepieciešams kādu panākt un aizskriet priekšā. Tā taču pati uzskata sevi par pēdējo un mokoši alkst pēc līderības. Ideja par to, ka “pēdējie kļūs pirmie”, tika aizgūta no Mateja evaņģēlija un skaidri formulēta metropolīta Kijivas Hilariona “Vārdā par likumu un žēlastību (Слово о законе и благодати)” – tekstā, kurš nospēlēja svarīgu lomu krievu nācijas vēlākās pašapzināšanās procesā. Un mēs tagad redzam, kā Krievija nevar virzīties tālāk, neatgriežoties savā impēriskajā pagātnē, lai ko tas nemaksātu.
Jaroslavs Viedais apstiprina metropolītu Hilarionu. Miniatūra no Radzivilas hronikas. XV gadsimts
Foto: Wikimedia Commons
|
“Vārds par likumu un žēlastību” – ļoti sens slāvu rakstības piemineklis, radīts Kijivas Krievzemē intervālā starp (1030-1040) un 1050. gadu. Hilarions, kļuvis par Kijivas metropolītu jau pēc šī teksta radīšanas, būvē alegoriju, kas attīsta apustuļa Pāvila “Vēstuli galatiešiem”. Saskaņā ar Hilarionu Vecās derības likums – tā ir aizliegumu sistēma, kamēr Kristus mācība – tas ir svētlaimes apsolījums. Uz tā paša tiek būvēta pazīstamā verdzenes Hagaras un brīvās Sāras opozīcija: pirmā dzemdē saskaņā ar bioloģisko likumu, otra – spēj kļūt grūta vecumā pēc brīnuma vēlējuma. Tāpēc Kristus žēlastība ir augstāka par Mozus likumu, un no tā rodas ideja, ka austrumslāvu kultūrā valda patvaļība. |
– Un tas notiek, iznīcinot citus un pārsvītrojot savu nākotni.
– “Citi” krievu kultūrai neeksistē. Pareizāk, viņu tēls nav definēts. Tas ir saistīts ar to, ka Krievija vienmēr ir izjutusi savas patības trūkumu, to ir pārvaldījuši “citi”. Sākumā tie bija normaņi. Pēc tam – Bizantija, kas Krievzemei piegādāja metropolītus. Pēc tam sākās tatāru-mongoļu jūgs. Tas viss noveda pie tā, ka “savējais” un “cits” izrādījās nešķirami. Šādā nozīmē mezgla periods – Ivana Bargā valdīšanas laiks, kad “cits” tika ievadīts iekšienē “savējam” opričņinas veidā.
– Nu jā, tie taču nav okupanti, kuri no kaut kurienes ir atnākuši. Tie ir tuvinieki, tie ir savējie, kuri plosīja sev līdzīgus! Svešais kļūst par savējā eksistences principu. Pēc tam Pēteris – tipisks piemērs, kā kolonizēt savējo caur svešā apgūšanu. Boļševiki – turpat.
– Turklāt neraugoties uz to, ka Pēteris, kā šķiet, rietumnieciskoja (вестернизировал) Krieviju, vienlaikus viņš skatījās tās pagātnē. Viņš atcēla patriarhātu un ieviesa sinodi, tādā veidā atgriežoties laikmetā pirms 1589. gada, kad patriarhāts Krievzemē tika nodibināts. Ir svarīgi, ka savējais un svešais saplūst. Atceraties, protams, Dostojevska “krievu dvēseles vispasaules atsaucību”. Tur taču nemaz nav par to, ka “mēs – labie”. Tur ir par to, ka īsteni svešs krieviem neeksistē.
Svešais ik kā absorbējas, robežas izsmērējas. Ivans Bargais liek vadīt valsti tatāram Simeonam Bekbulatovičam (Симеон Бекбулатович), un padomju impērija maksimālos apmērus sasniedz pie Staļina, kurš, vispār runājot, ir “kaukāziešu tautības persona”. “Cits” – tāds pats savējais, un šī vietu maiņa ir principiāla. Kas faktiski ir krievisks? Nav skaidrs. Padomju Savienība atcēla Krievijas Impēriju… un palika tā. Krievija atcēla Padomju Savienību… un palika tā. Tā atbrīvošanās no koloniālisma, kuru pēc Otrā pasaules kara pārdzīvoja vecā Eiropa, Krievijai izrādījās neiespējama.
– Vai ne šo aizstāšanu virkne neved pie tās vienaldzības, par kuru jūs rakstījāt savā rakstā “Vilkatība (Оборотничество)”, publicētā pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā?
– Vienaldzība – saskaldītas apziņas sekas. Ja “cits” nav definēts un it kā ir jau ietverts “savējā”, cilvēks iegaumē domu, ka personiski viņš ietekmēt neko nevar, izvēlei nav jēgas, viss ir vienots. Atliek būt ciniķim. Tā ir krievu apakšējo slāņu kultūras būtība. Es zinu daudz krievu častušku, taču tās ir tik neķītras, ka labāk necitēt. Galu galā vienmēr var atsaukties uz krievu lamām (мат), ar kuru palīdzību, kā rakstīja jau Dostojevskis “Rakstnieka dienasgrāmatā (Дневник писателя)”, krievu cilvēks var izteikt jebko.
|
“Šī valoda jau no laika gala ir pieņemta visā Krievzemē. Tas gluži vienkārši ir viena neleksiska lietvārda nosaukums, tā ka visa šī valoda sastāv tikai no viena vārda, ārkārtīgi ērti izrunājama. Reiz svētdienā, jau uz nakts pusi, man gadījās soļus piecpadsmit noiet blakus sešu piedzērušu zeļļu baram, un es pēkšņi pārliecinājos, ka var visas domas, sajūtas un pat veselus dziļus pārspriedumus izteikt tikai ar vienu šī lietvārda nosaukumu, turklāt ārkārtīgi lakonisku.” F.M. Dostojevskis. Rakstnieka dienasgrāmata: 1873. gads. XIII nodaļa. Mazas ainiņas. |
Lamas – tā ir universāla ciniska krievu zemāko slāņu filozofija. Viņu pasivitāte var apvērsties savā pretstatā. Krievijas vēsture ir ārkārtīgi revolucionāra, sākot no Juku laika (Смутное время), tajā laiku pa laikam gadās šīs krasās pārmaiņas. Es nebrīnīšos, ja pašreizējā vienaldzība neizvērsīsies dumpī, salīdzinājumā ar kuru visas “ziedu revolūcijas”, no kurām kā no uguns bīstas Krievijas vara, šķitīs patiešām kā ziediņi.
– Kamēr jūs to stāstījāt, es dzīvi iztēlojos, kā Pēterburgas centra dekorācijās noskranduši hipsteri, apvienojušies ar tautu, vajā reiz visspēcīgo mentu paliekas un kailām rokām plosa viņus gabalos. Kaut arī realitāte nesniedz pamatu tādām vīzijām.
– Krievu cinisma būtība – tas rodas no bezizejas sajūtas. Tas ir cinisms strupceļā, no kura atskan tikai rupjas lamas. Tas ir daudz bīstamāks par to, par kuru rakstīja, piemēram, Pīters Sloterdiks (Peter Sloterdijk) grāmatā “Ciniskā saprāta kritika (Kritik der zynischen Vernunft)”, aprakstot Rietumu konkurenci, kura vispārēji noliedz pagātni, lai apstiprinātu tagadni. Viss, ko jūs aprakstāt, ir viegli iedomājams. Ir augsta varbūtība, ka topa ierēdņu villas sabruks ne no vecuma.
Pīters Sloterdiks 2000. gadā un filozofiskā bestsellera “Ciniskā saprāta kritika” krievu izdevums (Jekaterinburga, 2001)
Foto: Imago / Wikimedia Commons
– Jūs teicāt, ka Krievijas vēsturē ir sastopams līdera tips, kurš maina savus uzskatus uz pretējiem. Taču tas viņu nenogalina. Otrādi, šī vilkatība padara viņu stiprāku. Boļševiki kļuva stiprāki, atceļot Jauno ekonomikas politiku (НЭП) un visu atņemot. Putina reitingi auga proporcionāli viņa izvēlei par labu patvaļai utt. Kas tas ir par mehānismu?
– Šai problēmai ir divi aspekti. Pirmais ietver Krievijai raksturīgo supervaru. Tu neesi pārliecināts par sevi, tu esi vājā pozīcijā, tu pastāvīgi sevi noliedz. Vajag pastiprināt varu! Tas pats Putins divkāršo visas spēka struktūras. Ir armija, un ir Privātā militārā kompānija “Vāgners”; ir policija un ir Rosgvardija. Tas nozīmē tikai vienu: valdnieks jūt bailes pazaudēt varu, tāpēc viņš cenšas to padarīt par absolūtu. Un, lūk, te sāk darboties pretēja virziena mehānisms. Spēka struktūras arvien stiprāk sāk konkurēt savā starpā, kas destabilizē situāciju. Pagaidām Krievijā nav jēdzīgas pretstāves, bet pazīmes dažādās vietās ir saredzamas. Bezjēdzīga un ļoti brutāla cīņa starp dažādām režīma komponentēm ir neizbēgama.
Rosgvardija tika radīta 2016. gadā, lai pastiprinātu valsts aizsardzību no pilsoņiem plašā uzdevumu diapazonā no sabiedriskās kārtības sargāšanas līdz ārkārtas stāvokļa režīma nodrošināšanai. Uzņēmumā: Maskavas 2019. gada protesti
Foto: Pavel Golovkin/AP
Otrais aspekts – tā ir poliarhija, tradicionāla austrumslāvu kultūras areālam. Garīgā vara nāca no Bizantijas, un tas nozīmēja, ka viss garīgais un augstais tika atdots citai kultūrai, bet viss materiālais, par ko bija atbildīga padomju vara, kļuva nepilnvērtīgs. Un šī nenoteiktība jautājumā, kam gan šī vara pieder, iet cauri krievu kultūras vēsturei. Ivanam Bargajam – zemščina un opričņina, Pēterim – Senāts un Sinode, pēc Romanovu dinastijas krišanas – padomes un pagaidu valdība, Jeļcina laikā – federālais un reģionālais atzars plus oligarhi.
Putins savu karjeru sāka ar poliarhijas (πολυαρχία – sengrieķu, Daudzu vara – red. piez.) iznīcināšanu. Kamēr viņš bija ar to aizņemts 2000-jos gados, viņam vienkārši nebija iespējas vērst savu autoritāro varu uz aizliegumiem un cīņu pret Rietumiem. Un Putins arī iet pašnoliegšanas ceļu. Sākumā viņš cenšas panākt savas varas pilnību, tāpēc neapspiež citādi domājošos un izskatās pēc liberāļa. Un, kad poliarhija bija iznīcināta, viņš parādīja sevi tādu, kāds viņš ir tagad. Starp citu, jo viņš taču, tāpat kā Ivans Bargais, arī izspēlēja atteikšanos no varas, uz laiku atdodot to Medvedevam.
Prezidents Medvedevs un premjerministrs Putins svinīgajā pieņemšanā par godu tā sauktajai “Tautas vienotības dienai” Ņižņijnovgorodā, 2011. gada 4. novembris
Foto: Shtukina Ekaterina/ITAR-TASS
– Situācija sadzīviski ir skaidra: sākumā cilvēks cīnās par līderību, bet pēc tam nostiprina savas pozīcijas. Kad resursi valsts iekšienē tam beidzas un nostiprināt nav kur, atliek doties uz aizrobežu un absorbēt to, kas tev nepieder. Iznāk, visa noņemšanās ar fronti – darbs dēļ varas jau, nevis miera, bet kara režīmā. Tad visi ir par caru, tāpēc ka “dzimtene ir briesmās”, pat, kad viņš izrīkojas, dievs zina kā.
– Man šķiet, ka daudzējādā ziņā iebrukums Ukrainā ir izskaidrojams ar to, ka Putins gribēja saglabāt savu radīto struktūru arī pēc savas aiziešanas vai pat, vektoram mainoties uz pretējo. Viņš neapšaubāmi bija nobiedēts ar masveida demonstrācijām Baltkrievijā un raudzījās uz Ukrainu kā uz liberālisma “slimības” avotu.
– Bet viņš taču to jau ir panācis. Priekšstats, ka Ukraina – “savējā”, lai kas aiz tās nestāvētu, lai kurš uz to nepretendētu, Krievijā ir ļoti izplatīts.
– Es arī par to bieži domāju. Parasti nacionāla kultūra tiek konstatēta pēc principa – maksimāla atšķirība no tā, kas atrodas tai maksimāli tuvu. Ja Senajā Ēģiptē tiek pielūgti daudzi dievi, tajā skaitā arī svētais vērsis Apiss, ja tur plaukst aizkapa kulti, tad ar Ēģipti kontaktā esošā Vecās Derības teritorija sludinās viendievību, nolādēs “zelta teļu” un sapņos par Apsolīto Zemi, nevis par aizkapa dzīvi.
Velte Apisam uz ēģiptiešu kapeņu frīzes
Foto: akg-images / Werner Forman/akg-images / Werner Forman
Ēģiptologs Jans Asmans (Jan Assmann) Vecās Derības reliģiju aplūkoja tieši tādā veidā, ka atgrūdās no Ēģiptes kultūras areāla. Vadoties no tā, ja Ukraina paliks prorietumnieciska, tad Krievija automātiski būs pretstāvē savam kaimiņam kā autoritāra un uz Austrumiem orientēta. Jau ir skaidrs, ka impērijas pārdalīšanas projekts ir izgāzies un Krievija atkal paliks tajā pakārtajā stāvoklī, no kura tā visvairāk baidās un kuru uztver kā pazemojumu. Pats interesantākais, ka reālas orientācijas uz Austrumiem krievu vēsturē vēl nav bijis, Krievija vienmēr ir tiekusies uz Rietumiem, kaut gan jau Ivans Peresvetovs (Иван Пересветов) lika priekšā ieviest Moskovijā turku modeli.
|
Ivans Peresvetovs – Lietuvas lielkņazistes pavalstnieks, kurš aptuveni 1539. gadā caur Moldāviju iebrauca Moskovijā, bet 1549. gadā iesniedza Ivanam Bargajam divus lūgumrakstus (челобитные), kur bija izklāstījis Maskavas caristes politiskās pārorientācijas koncepciju. Viņš bija arī autors pirmajai austrumslāvu utopijai “Teiksma par Magmetu-sultānu (Сказание о Магмете-султане)”. Iestājās par verdzības atcelšanu un monarhu izglītošanu, taču uzskatīja, ka Moskovijas nākotne – tuvinoties Austrumiem. |
– Tas ir, Krievija ir uz sliekšņa absolūti jaunam apvērsumam savā vēsturē?
– Vai tā paliks iepriekšējās robežās vai ne, pašlaik mēs patiešām nevaram neko pareģot. Varbūt radīsies novājējusi, dzīvību velkoša iepriekšējās valsts atlieka, kas aizmirsusi visas savas misijas. Varbūt izvērtīsies asiņains dumpis un sabrukums. Var būt, ka pārstartēsies federalizācija – īpaši, ja tas nāks no Rietumiem, pēc kuriem atkal sāksies ilgas.
Maksims Titovs. Cīņa par Maskavu (2013). Monumentālo audeklu trīs metru garumā tika aizliegts izstādīt mākslinieku savienības Viskrievijas izstādē Maskavā 2014. gada janvārī
Foto: twitter.com
Nelaime tā, ka liberālā kārtība, kas valda Rietumos, mēģināja reformēt Krieviju pirms 30 gadiem, un tautai tas manāmi nepatika. Tāpēc cilvēki arī atbalsta Putinu – ar propagandu tam nav sakara, tā maz ko nozīmē. Bet orientācija uz Austrumiem – arī tas ir pašapmāns. Tie nav tie “citi”, kuri ir gandrīz “savējie”. Tas būs nopietnāk, šausmīgāk. Mīts par “dzeltenajām briesmām” sēž ļoti dziļi…
– Ar tiem neparunāsi augstprātīgi kā ar Eiropu. Un pasaku par dvēseli, īpašo ceļu un citas blēņas vairs nestāstīsi. Nesanāks Krievijai ar Austrumiem visdrīzāk…
RUS TVNET в Telegram: Cамые свежие новости Латвии и мира на русском языке!
Pievienots 14.06.2023.
https://rusklik.tvnet.lv/7795251/intervyu-bezrazlichie-russkih-osnova-krovavogo-bunta
Tulkoja Jānis Oppe