Лазарь Фрейдгейм - История с географией

Lāzars Freidgeims – Gadījums ar ģeogrāfiju

Kopš skolas gadiem jūtu īpašu smagumu vai nu uz muguras, vai galvā, kad kaut kam ir sakars ar vēsturi vai ģeogrāfiju. Bet pavisam katastrofiska ir vēstures savietošana ar ģeogrāfiju. Taču dzīve ar lielu cilvēku pūliņiem padara problēmu tādu, ka ceļi sāk trīcēt. Tu dzirdi par Ukrainas vēsturiskajām saknēm uz tālu gadsimtu kartēm, bet tas atsaucas ar krītošu raķešu un bumbu svilpoņu. Gribot negribot tu ieķīlējies formulētajos postulātos un mēģini kaut nedaudz noskaidrot: problēmu realitāte vai vājprātīgo spriedumi.

Atzīstos: sākumā šķiet, ka reālais ir otrais. Tas, protams, ir slikts sākums pārdomām, taču realitātei pretī nestāsies. Saprotu, būs smagi, ja izpaudīsies mana kaunpilna kļūda...

Šajā gadījumā ar ģeogrāfiju, kas noveda pie Krievijas iebrukuma Ukrainas teritorijā, kad es to vērtēju, manī ar reālu spēku dzīvo emocionālie vērtējumi. Es labi atceros savu naidu pret Hitleru – lai man toreiz bija tikai 7-10 gadi – taču šī gatavība cīnīties bija pilnīgi reāla. Šodien es ar niknu nepieņemšanu dzirdu, es teiktu, deģenerējošus vērtējumus no Krievijas prezidenta.

 

Smejies vai raudi

“Palaidīsim muļķīti” – atskanēja glābēja ideja vienā no nepārspējamā Arkādija Raikina (Аркадий Райкин) programmām. Cits Pēterburgas iedzīvotājs pēc daudziem gadiem pieņēma šo padomu lietošanā. Ja pagātnē tas attiecās uz salīdzinoši nevainīgām lietišķām attiecībām, tad pēdējos gados tas ir pārnests uz militārās kampaņas attaisnojumu. Nav ko eksistēt šodien Ukrainai, jo tās taču pirms Ļeņina dekrētiem nebija. Nebija reiz un nav jābūt tagad! Mēs tiecamies uz vēsturisko taisnīgumu, – it kā skan prezidenta kareivīgā noskaņa. Krievijas prezidents, izvēlējies pozīciju noliegt Ukrainas vēsturisko eksistenci, ar neatlaidību, kam būtu labāks pielietojums, pūš vienu un to pašu stabuli.

Kur ir loģika apgalvojumam, ka reiz pasaulē nebija Ukrainas?... Kāds sakars tādam apgalvojumam ar militāro iebrukumu šodienas Ukrainas teritorijā? 1945. gadā Padomju Savienībā nebija atombumbu, bet ASV bija. Vai var tajā saskatīt Amerikas tiesības uz Krievijas kodol-potenciālu? Grūti tamlīdzīgus jautājumus uzskatīt par normāliem. Nosauktie faktori vienkārši nav saistīti savā starpā. Putina apsūdzošā rakšanās Ukrainas valstiskuma vēsturiskajās saknēs – slima saprāta auglis. Vēl jo vairāk, Ukrainas vēsturiskums ir ievērojami ticamāks nekā Moskovijas.

Ar odesiešu vieglu roku klīst pa Krieviju trāpīga frāze: vakardienas anekdote (хохма) šodien vairs nav anekdote. Varbūt, to atcerējies, Putins nolēma savas žēlabas par Ukrainas vēsturisko nebūšanu pagrūst priekšā atjaunoti ar svarīga līdzdalībnieka palīdzību.

Saruna starp prezidentu un Konstitucionālās Tiesas priekšsēdētāju V. Zorkinu (В. Зорькин) 2023. gada 22. maijā skanēja tā:

– Mums Konstitucionālajā Tiesā atradās kopija no XVII gadsimta kartes, kas sastādīta Luija XIV laikā. Tas ir, to sastādījuši paši francūži. Kāpēc es to atvedu, Vladimir Vladimirovič: tur nav Ukrainas.

– Nu tak protams.

– Nav Ukrainas... Un liela Krievijas valstība.

– Nu ja.

– Kāpēc es tomēr riskēju jums parādīt: tāpēc ka ir bijis daudz spekulāciju par to, kur ir sākotnes, kā un kas, kā tas viss veidojās.

Anekdotiski primitīva saruna. Grūti pat iedomāties, ka ar viedokļiem apmainās pirmās figūras valsts hierarhijā. Man tāds spriedumu stils šķistu dabiskāks starp diviem puišeļiem skolā.

Pa ceļam Putinam “uz sadali” trāpās ne tikai Ukraina. “Pēc Oktobra revolūcijas sāka veidot

iess visādi kvazi-valstiski veidojumi. Padomju vara radīja padomju Ukrainu, tas ir labi zināms. Pirms tam nekādas Ukrainas nebija cilvēces vēsturē,” – puiciski atklāti saka prezidents.

Murgs, murgs, murgs... Grūti raksturot valsts pirmās personas vēsturiskā analfabētisma un diplomātiskās bezkaunības līmeni. Jautājums tikai, vai tā ir klausītāju vazāšana aiz deguna vai visvarenā vadītāja slimais prāts? Vai var iedomāties, ka valsts prezidents pie pilna saprāta var izlemt nostāties pret visu pasauli? Šeit lidinās neprāta gars...

Stulba piedejošana. Prezidenta kabinetā Konstitucionālās Tiesas priekšsēdētājs Zorkins uz lielā galda ir izlicis XVII gadsimta karti. Pārtraucot ziņojumu, prezidents iepazīstas ar viesa atklājumiem un formulē savu zobos iestrēgušo argumentu: Ukraina nekad nav eksistējusi pirms kvazi-valstu izveidošanās PSRS sastāvā. Es skatījos uz šo duetu pie kartes, un man šķita, ka katru Zorkina vārdu Putins norij kā kārtējo dopinga vai narkotikas devu. Acis dzīvi skraida, ķermenis ir gatavs ievērptā lēcienā lidot augšup. Labi, ka griesti ir pietiekoši augstu. Tāda uzjautrinoša ainiņa ar piedejošanu pie iepriecinošās kartes.

Putina nejēdzīgajam priekam var atrast izskaidrojumu. Viņa izglītotība ir ļoti ierobežota, zinātniskie darbi ir praktiski nezināmi. Viņš priecājas, kad tiek izdabāts viņa minējumiem. Taču Ukrainas neesamības tēmas “iniciators” pagātnē ir pazīstams kā pilnīgi solīds zinātnieks. Protams, vecums var uzlikt zināmu nospiedumu, bet ne līdz neprātam, vēl jo vairāk, ja tu vēl mēģini nest vēsturiskas ziņas valsts prezidentam. Nu, bet, ja tu pildi dresēta rejoša sunīša lomu, tad dievs tavs soģis. Bēdīga loze…

Ja tas būtu šuri muri (шерочка с машерочкой), tad viss būtu jautri, bet divi sirmi valstsvīri… Nē, nu piedodiet man: nekādiem vārtiem tas cauri nelien (vēl jo vairāk Spaskas vārtiem…)

“Apsveicu jūs, pilsoni, samelojāt!” (Ne pirmo reizi.). Sen skaidri tika izteikts novēlējums “Paklau, melo, bet zini taču mēru…”. Ak, mūsu modernais Repetilovs (varonis no “Gudra cilvēka nelaimes” – tulk. piez.).

Kādēļ tāda šķobīšanās? Kamdēļ visas šīs graša vērtās kustības? Peskovs (Дмитрий Песков) kompakti izskaidro dīvainās ieceres smalkumus: “Mums savs darbs ir jāpadara līdz galam, mums nav alternatīvas.” Lūk, tāds drūms mērķu un metožu vērtējums!

Kaisme, ar kādu Putins pēdējo gadu laikā cenšas pierādīt, ka vēsturē nav pat nosaukuma “Ukraina”, varētu šķist, var prasīt lielas pūles. Taču tā gluži nav. Putins, es teiktu, laužas cieši aizslēgtās durvīs, un tikai pilnīga nevēlēšanās redzēt realitāti dod viņam iespēju skandināt nejēdzības.

Pats vienkāršākais princips: sist ienaidnieku ar viņa paša ieročiem... Putins ir ķēries pierādīt Ukrainas vēsturisko neesamību pēc XVII gadsimta materiāliem. Vērīgi ielūkosimies tā perioda kartēs. Gandrīz katrā kartē ir iezīmētas lielas teritorijas ar nosaukumu “Ukraina” vienā vai otrā veidā.

Vēsturisku un ģeogrāfisku mistifikāciju piesegā tūkstoši un tūkstoši jaunu cilvēku (baidos pat precizēt zaudējumu mērvienības) no reālās dzīves ir iemesti Aizmirstībā. Ar izpildāma pienākuma apziņu, bez jebkāda apzināta kauna un negoda...

Kam domātas šīs prezidenta dejas apkārt bravūrīgajai tēzei par Ukrainas vēsturisko neesamību? Var domās saskandināt kopīgā tostā ar Zorkinu, glāstot veclaicīgas kartes kopiju uz galda. Taču, nebīstoties iegūt tumša nejēgas reputāciju, ir grūti izlikties, ka tev nav zināmas daudzās ziņas par XVII gadsimta vidus pazīstamā inženiera un kartogrāfa Gijoma Boplāna (Guillaume Le Vasseur de Beauplan) grāmatām.

 

Izziņa no interneta

Pieejama visiem bez sarežģītām viltībām. KF prezidents, ja prastu izmantot internetu, bez jebkādiem Zorkina priekšstatiem varētu par to pārliecināties.

Boplāns Ukrainas ģenerālās kartes pirmo variantu uztaisīja 1639. gadā. Tā ir ar roku zīmēta karte Tabula Geographica Ukrainska (Ukrainas ģeogrāfiskā karte, 44,5×62,5 cm, mērogs 1: 1500000), ietilpa F. Getkanta (Friedrich Getkant) rokraksta atlantā un tajā attēloti 275 apdzīvotu vietu nosaukumi, 80 upju nosaukumi. Šodien glabājas Stokholmas Kara muzejā.

Mums nav lemts vērīgi aplūkot karti, kas izklāta prezidenta kabinetā. Bet ir zināms, ka to laiku analoģiskās kartēs ir, piemēram, teritorija ar nosaukumu “Ukraina, kazaku zeme”. Gijoms Boplāns, pazīstamais franču inženieris un kartogrāfs, 1650. gadā (!!!) izdeva grāmatu “Description d’Ukranie” (“Ukrainas apraksts”). Gandrīz pirms četrsimt gadiem izdota grāmata par valsti, kuras, pēc Putina domām, nebija cilvēces vēsturē līdz padomju varai. Apsējs uz acīm nevar aizsargāt no realitātes, neļauj izcirst no vēstures Ukrainu.

Lūk, viena no Ukrainas 17-18 gadsimta kartēm. Nosaukumā apzīmēta kā “Ukrania”, bet uz pašas kartes tiek pasniegta kā “Ukraina”. Ģeogrāfisko objektu nosaukumi ir latīņu valodā.

Karte atrodas Ukrainas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā.

 

 

Uz Gijoma Boplāna Ukrainas ģenerālās kartes pamata XVIII gadsimtā vācu kartogrāfs Johans Baptists Homans (Johann Baptist Homann) (1664-1724) 1716. gadā publicēja karti “Ukrania quae et Terra Cosaccorum” (Ukraina – kazaku zeme ar kaimiņu provincēm Valahiju, Moldāviju, Mazo Tatāriju). Mērogs vācu un poļu jūdzēs. Karte izdota Nirnbergā. Tika ievietota vairākos atlantos, piemēram, “Grosser Atlas uber die Ganze Welt”.

Uz kartes kreisajā augšējā stūrī attēlotas sešas figūras. Centrā – hetmaņa Ivana Mazepas sēdoša figūra, viņam kreisajā pusē – zviedru emisārs ar zobenu un trīs sēdoši kazaki, labajā pusē – dibenplānā Pēteris I, bet blakus – viedokļi dalās: poļu magnāts S. Leščinskis, pretendents uz Polijas kroni, vai Pilips Orļiks, Mazepas ģenerālais rakstvedis.

 

Nāksies samierināties ar realitāti

Neraugoties uz Putina visvarenību, patīrīt vēsturi, ar burvju dzēšgumiju izdzēst Ukrainu no vēstures viņam pagaidām nav pa spēkam. Nu kaut vai pat vakar nebija, bet šodien uz likumīga pamata izveidojās... Atcerēsimies notikumu Tuvajos Austrumos – uz ANO lēmuma pamata jaunas valsts Izraēlas izveidošanos un arābu valstu mēģinājumu iznīcināt “zīdaini”. Vai tad šī situācija piešķīra agresijai pret Izraēlu kaut kādu attaisnojumu? Pat bez gadsimtiem garas valstiskuma šleifes agresija ir nosodāma un sodāma. Vēl jo vairāk, ka Ukrainas vēsturiskums it nemaz nav mazāks kā Moskovijai un pašai Maskavai.

Mēs esam pieraduši pie pastāvošās kopš “Pagājušo gadu vēstures (Повесть временных лет)” laikiem definīcijas “Kijeva – krievu pilsētu māte”. Ne velti tā bija Krievzemes troņa pilsēta (880-1240) līdz tatāru-mongoļu uzbrukumam. Bet Maskava savu leģendāro vecumu skaita no hronikā minētā 1147. gada...

Pēdējo gadu politika uzstāda asu atbilstību: agresīvi runā Putins – lielgabali šauj. Gribētos ko citu: lielgabali apklusuši – runā mūzas... Krievijas plašsaziņas līdzekļi dienām un naktīm dzied oziannu Putina darbiem. Kanālā “Spas” Anna Šafrana (Анна Шафран) izsaka eleganti iepakota standarta barbarisma paraugu: “Mēs eksportējam drošību pasaulē ar mūsu militāri tehnisko līdzekļu palīdzību.” Īpašas miermīlības simbolu rāda Valsts Domes vicespīkers Pjotrs Tolstojs (Петр Толстой): “Jo vairāk tāldarbības kara tehnikas, tāldarbības raķešu Rietumi dod Ukrainai, jo tālāk Krievijas armijai nāksies iet, un tā ies.” Tolstojs īpaši atzīmēja, ka “Krievijas armija ies līdz Polijas robežai.” Var, protams, smaidīt, spēlējot sliktu teātri. Taču normālā sabiedrībā nevar iebrukumu neatkarīgā valstī pasniegt kā miermīlības izpausmi.

Ir jājūtas kā Zemes nabai, lai ranžētu vēsturi pēc savām kaislībām. Kā citādi var attiekties pret Krievijas priekšlikumiem pagriezt pēdējo desmitgažu vēsturi atpakaļ. Nezinu, kā papīrs pacieta notu ar prasību NATO atgriezties pie 1997. gada konfigurācijas, kas skan kā ultimāts pasaules lielvalstīm...

“Atkal teiks, ka karš bija nepieciešams, un sāks pie šīs domas pieradināt nākamās paaudzes,” – to nesaku es, to ir rakstījis Ļ.N. Tolstojs.

Ir vecs tirānisks princips: manai gribai šķēršļus neliec! Vēsturiskā maska tādām darbībām – viena no piesegšanās formām, tāda izdabāšana masu uztverei. Kā varas neierobežotības papildu ilustrāciju var uzskatīt to, ka no muzeja uz baznīcas telpu tika “izmesta” Rubļova unikālā “Trīsvienība”. Apstulbinātā kultūras pasaule kārtējo reizi neatrod iespēju apturēt barbarisma aktu. Pagaidām: pūt pīlītes, Jemeļja, – tava nedēļa (мели, Емеля, — твоя неделя). Taču ir iespaids, ka nedēļa tuvojas beigām... Cik niecīgas ir pūles atrast pamatojumus saviem prezidenta demaršiem, ir tam skaidrs apliecinājums. Varas struktūrām ir nešpetnas iespējas apgrūtināt eksistenci nevēlamām organizācijām un personām: izziņot par ārzemju aģentiem, sākt kriminālvajāšanu. Vērotājam nav autoritatīvu pilnvaru.

Man šķiet, ka pat nedziļa analīze ļauj Ukrainas valstiskumu saskaņot ar vēsturi. Ievērojami grūtāk atrast pozitīvu vietu tirāniskajam Krievijas vadītājam. Iespēju robežās gribas bargi nosodīt vardarbības un nepatiesības avotus. Gribas vadoni iezīmēt ar noziedznieka zīmi, zīmi – sabiedrības atgrūsts. Vēsture jau bez jebkādas ģeogrāfijas atradīs viņam cienīgu raksturojumu. Drūmu...

Pievienots 14.06.2023.

https://www.chayka.org/node/14227

Tulkots ar autora atļauju

Tulkoja Jānis Oppe