Вещие сны академика Бехтеревой
Akadēmiķes Behterevas viedie sapņi
Dižā Natālija Petrovna Behtereva (Наталья Петровна Бехтерева) (1924-2008) pabija zinātnes Aizspogulijā. Viņa ieskatījās aiz tiem ietvariem, kur nav dots skatīties cilvēkam. Un, lūk, kas no tā iznāca…
Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Natālija Petrovna Bekhtereva visu mūžu pētīja cilvēka smadzenes. Vienkāršs visu viņas titulu, grādu, diplomu, valsts apbalvojumu un prēmiju uzskaitījums aizņem veselu lappusi un ir viņas ģenialitātes dabiskas sekas.
Tieši Bekhtereva radīja zinātni par cilvēka smadzenēm, konstatēja, kur slēpjas radošā domāšana, tika skaidrībā, kā darbojas atmiņa, atrada “kļūdu detektoru”, kurš kontrolē mūsu uzvedību, nenobijās atzīties ticībā Dievam un – ieskatījās apziņas Aizspogulijā, kur dzīvo mūsu sapņi un mūžam atrodas mūsu dvēseles.
Rudens sapnis
– Es augu kā mājas bērns, mani audzināja guvernante (bonna), es nēsāju samta kleitas, bizītes kliņģerīti. Visspilgtākais bērnības iespaids – tētis vakarā apsēžas pie klavierēm, un mēs ar draudzeni valsējam neaizmirstamā “Rudens sapņa (Осенний сон)” pavadījumā. Tētis bija izskatīgs, talantīgs, lieliski dziedāja, vienmēr nevainojami ģērbies gan darbā, gan mājās. Viņš mani ļoti mīlēja – vienkārši tā, bez nosacījumiem. Bet pa dzīvi vadīja – māmiņa.
Labi atceros, kā es, vēl pavisam maza, ap gadiem trijiem, eju ar viņu, turoties pie rokas, uz pastaigu. Es nesen biju uzzinājusi skaistu vārdu “tehnikums” un saku: “Izaugšu un mācīšos tehnikumā,” bet māmiņa uzreiz stingri izlabo: “Kāds tehnikums? Tu mācīsies institūtā, tev viss viegli padodas. Tikai institūtā, iegūsi augstāko izglītību – un kļūsi par zinātnieci.”
Es paaugos un iemācījos no galvas manas vecvecmāmiņas vēsturi; viņa ģimenes ārkārtīgās nabadzības dēļ nolēma no trijiem bērniem izskolot tikai vienu, Voldodjku, pašu prātīgāko. No viņa iznāca Vladimirs Mihailovičs Behterevs (Владимир Михайлович Бехтерев) (pazīstams krievu psihiatrs un neiropatologs, kurš Staļinam noteica diagnozi “paranoja” un pēc tam pēc dažām dienām noslēpumainos apstākļos nomira. – Autores piez.). Arī man bija jaunākie brālis un māsa. Un māmiņa virzīja uz zinātni tikai mani, turklāt skaidri pasakot – “būsi zinātniece”, un viss. Tātad zināja, ko saka!
Mana laimīgā bezrūpīgā bērnība sabruka vienas nakts laikā. Tiesa, pirms tam bija sapnis – viens no četriem viedajiem sapņiem, kurus es tiku redzējusi dzīves laikā. Sapnī redzēju, ka tētis stāv mūsu dzīvokļa gaitenī, un pēkšņi grīda viņam zem kājām paceļas, un no grīdas dēļu apakšas izraujas uguns liesmas, un viņš iekrīt ugunī. Nākamajā rītā viņš tika arestēts. Māmiņu kopējā vagonā nosūtīja uz nometni. Mani un brāli Andreju – uz bērnunamu, tāpēc ka visi radinieki no mums novērsās kā no spitālīgajiem.
Kur tu teci, kur tu teci, gailīt’ mans?
Mums ar brāli divreiz paveicās: pirmkārt, mēs palikām Pēterburgā, bet varējām nonākt kaut kur Ivanovā; otrkārt, – nonācām labā bērnunamā, kura skeletu veidoja bērni no Latvijas un apbrīnojams direktors arī no turienes – Arkādijs Kelners (Аркадий Кельнер), ar kuru kopā mēs vakaros mācījām uz visiem laikiem atmiņā palikušo dziesmiņu par gailīti.
Un, ja māmiņa manas atmiņas matricā iespieda dzīves mērķi – iegūt izglītību, tad Arkādijs Iļjevičs iemācīja man tiekties mērķi sasniegt, audzināja manī lepnumu un iedvesa pašcieņu – to, ko, šķiet, bērnunamā nekad neiepotēt. Viņš burtiski no ādas līda ārā, lai tikai audzēknēm nebūtu divu vienādu kleitu, nožēlojamu lietu, kas nes uz sevis nabadzības zīmogu.
Reiz visām mūsu meitenēm darbam darbnīcā izsniedza spilgti oranžas kleitas, un nākamajā dienā mēs vienprātīgi uzģērbām šo spilgto jaunumu, dodoties uz skolu, – forma toreiz vēl netika nēsāta. Ak, Dievs, kā kliedza uz mums par šo pieticīgo, primitīvo vienādību mūsu mīļotais direktors, un īpaši tika man – skolas labākā audzēkne ir uzdrošinājusies dot piemēru citām un saposties “patversmiski”, lai mūs visi žēlotu, gluži kā “bārenīšu” zīmogu esat sev uzspiedušas. Es līdz šim laikam, ja tas nav apelsīns, neieredzu oranžo krāsu.
Man ir ļoti plaša lietišķā sarakste. Un tikai četras adreses no vairākiem desmitiem pieder maniem personīgiem adresātiem. Viens no tiem – Ērika Kalniņa, Leonīda meita, bērnunama draudzene. Mūsu gultiņas stāvēja blakus, un viņa mēģināja man iemācīt akurāti saklāt gultu. Neizdevās. Taču cik reizes viņa glāba mani no brāziena un brokastu nokavēšanas! Tagad es varu nesaklāt gultu kaut nedēļu, lai tajā laiskotos mans mīļotais runcis. Bet Ērikas labestība ir palikusi ar mani uz visiem laikiem – kā gaišs stariņš no tām tālajām dienām.
Virsprogramma darbībā
Es nedomāju, ka man ir jāizpilda mātes novēlējums un jāiegūst augstākā izglītība. Es vispār ne par ko nedomāju. Kā bite vāc vasku, tā arī es darbojos saskaņā ar apziņā iespiesto virsprogrammu. Medicīnā es nonācu nejauši. Četrdesmit pirmā gada vasarā es iesniedzu dokumentus uzreiz astoņās augstskolās.
Astotajā septembrī nodega Ļeņingradas pārtikas noliktavas, un blokādes un bada draudu priekšā visi institūti, izņemot medicīnisko, evakuējās. Bet es negribēju braukt prom un paliku medicīniskajā. Ar mani vienlaikus iestājās septiņsimt cilvēku, institūtu pabeidza – četri. Pārējos aiznesa karš un bads.
Visu blokādes ziemu, sešas reizes nedēļā, es gāju cauri visai pilsētai uz institūtu. Turp un atpakaļ. Salā un vējā. Redzēju, kā piectonnu mašīnas ved prom grēdās sakrautus līķus. Kopā ar pārējiem audzēkņiem gāju uz Ņevu pēc ūdens, bet vakarā – uz vienīgo blokādē palikušo Muzikālās komēdijas teātri, kur vieglprātīgas dziesmiņas par mīlestību un humoristiskus pantus dziedāja no bada un aukstuma nozilējuši aktieri.
Mūsu mīļotais direktors devās brīvprātīgajos un aizgāja bojā, bet par jauno, uzvārdā Ivanovs, man nav ko labu pateikt. Bērnu nams pa Lādogu tika izvests uz Lielo zemi. Mums pielika kaut kādas kapeikas papildu pārtikai, taču jaunais direktors demonstratīvi atteicās no naudas “par labu frontei”, un mēs turpinājām badoties, bet viņš – barot savu nebūt ne mazo ģimeni uz mūsu rēķina. Šķiet, līdz piecdesmitajiem gadiem es nekādi nevarēju pieēsties līdz sāta sajūtai.
Vairojot zināšanas, tu vairo skumjas
Divdesmit viena gada vecumā es pabeidzu medicīnas institūtu un iestājos aspirantūrā – ieinteresējos par to, ko mums nepasniedza, jo smadzenes un to darbība piecdesmito gadu sākumā nebija cieņā – tak nu pārāk mīklainas un maz materiālas. Bet man vienmēr bija gribējies ieskatīties aiz malas, aiz robežas, pabūt tur, kur neviens vēl nav bijis, gribējās saprast, kas cilvēku padara – par cilvēku.
1962. gadā man lika priekšā kļūt par Partijas centrālās komitejas Zinātnes nodaļas vadītāju, un es tik dzīvi sāku partijas ierēdņiem stāstīt, ar cik gan interesantu lietu es nodarbojos, ka man lika priekšā radīt bāzi domāšanas procesu pētījumiem Ļeņingradas Eksperimentālās medicīnas institūtā.
Toreiz mēs smadzenes pētījām ar primitīvu metodi – piemēram, operējām cilvēkam audzēju un operācijas laikā, lai nejauši neskartu dzīvīgi svarīgus rajonus, sākumā skārām ar elektrodiem vienu vai otru vietu un visu laiku ar slimnieku sarunājāmies, lūdzām stāstīt par savām sajūtām. Apklusa, aprāvās, sākās halucinācijas – ahā, ne tam rajonam pieskārāmies, apiesim. Un tādā veidā noskaidrojām, par ko attiecīgais rajons ir atbildīgs. Sāpes pacients nejuta – smadzenēs nav sāpju receptoru.
Tajos laikos parasts elektroencefalogrāfs, kurš tagad ir gandrīz vai katrā poliklīnikā, tika uzskatīts par brīnumu. Bet tagad pozitronu emisijas tomogrāfs, kurš aizņem veselu ēku, rāda mums, kā uzvedas atsevišķi neironi, kad mēs radām – piemēram, domās saceram pasaku vai “truli” skaitām no viena līdz simtam.
Pieņemts uzskatīt, ka mums ir iesaistīti tikai 5-7% smadzeņu šūnu. Personīgi es uz savu pētījumu pamata sliecos uzskatīt, ka radoši domājošam gudram cilvēkam darbojas gandrīz visi 100%, taču ne visi uzreiz, bet kā eglītes virtenes uguntiņas – pēc kārtas, grupās, rakstos. Starp citu, jūs zināt, ka mums smadzenēs pastāvīgi darbojas kļūdu detektors?
Tas atgādina – “jūs neizslēdzāt gaismu vannas istabā”, pievērš jūsu uzmanību nepareizam izteikumam “zils lente” un liek priekšā citām smadzeņu nodaļām to izanalizēt; lente gan ir “zila”, bet kas slēpjas aiz kļūdas – ironija, nezināšana vai kāda ātras runas nevērība, kas uzrāda satraukumu? Jūs taču esat cilvēks, jums ir jāzina un jāsaprot nevis viens, bet daudz plānu.
Izrādās, kad kāds saka: “Pēc visa pārdzīvotā esmu kļuvis pavisam citāds,” – viņam ir pilnīga taisnība – ir pārkārtojies viss viņa smadzeņu darbs, pat daži centri ir pārvietojušies. Mēs redzam, kā cilvēki domā, kā uguntiņās iemirdzas atsevišķas aktīvas šūnas, bet vēl neesam atšifrējuši domāšanas kodu un nespējam pēc attēla uz ekrāna izlasīt, par ko jūs domājat. Varbūt nekad arī neatšifrēsim.
Vēl vairāk, es pieļauju, ka doma eksistē atsevišķi no smadzenēm, bet viņas tikai uzķer to no telpas un nolasa. Mēs redzam daudz ko, ko nespējam izskaidrot. Esmu tikusies ar Vangu – viņa lasīja pagātni, redzēja nākotni. Pēc Bulgārijas Zinātņu akadēmijas ziņām viņas izteikto pareģojumu piepildīšanās – 80%. Kā viņai tas izdodas?
“Krustmāte Vanga”
Pirms tikšanās ar pareģi es gribēju sakoncentrēties un paklusēt, bet diemžēl mani bulgāru kolēģi-mediķi nomāca ar nenozīmīgām tukšām runām. Savandītās sajūtās, aprāvusies pusvārdā, caur mazītiņu priekšnamu es iegāju istabā, kur pie galda sēdēja krustmāte Vanga.
Akla, seja asimetriska un tomēr bezgalīgi mīlīga un tīra kā bērnam. Viņa visus uzrunāja uz “tu” un pieprasīja, lai pie viņas vērstos tāpat. Bet balss sākumā sirdīga un griezīga – es neatnesu cukura gabalu, kuru diennakti pirms tikšanās bija nepieciešams nēsāt sev līdzi, lai tas uzsūktu visu informāciju un nodotu Vangai. Es pasniedzu viņai dāvanu – skaistu Pavloposadskas lakatu.
Viņa neapmierināti saviebās: “Tas taču ir jauns! Neko par tevi nepateiks! Un ko tu gribi uzzināt?” Es paskaidroju, ka gribētu vienkārši parunāt ar viņu “priekš zinātnes”. Vanga nicīgi pasmīnēja: “Priekš zinātnes…” – taču pēkšņi viņas seja ieguva skaidru, ieinteresētu izteiksmi: “Lūk, tava māte atnāca, viņa ir šeit. Runāt grib.” Bet mana māmiņa nomira 1975. gadā, un es nodomāju, ka tagad “viltīgā” Vanga māmiņas vārdā sāks man pārmest – kāpēc es viņas kapiņu sen neesmu apciemojusi. Man par tamlīdzīgiem pārmetumiem bija stāstījuši daudzi, pabijuši pie Vangas.
Es nolēmu viņu apsteigt: “Viņa droši vien uz mani dusmojas?” – “Nē, nedusmojas un dzīves laikā arī reti dusmojās. Tā ir mana slimība, mana slimība.” – Vanga precīzi atkārtoja māmiņas vārdus, ar kuriem tā atvainojās par savu ātro dabu un piedevām stipri sāka kratīt rokas un galvu, attēlojot māmiņas ļoti smago slimību ar nosaukumu “parkinsonisms”. “Lūk, tāda viņai bija drebinošā paralīze, pareizi?” Un man viegls aukstumiņš pieskārās sirdij – no kurienes viņa zina?...
Vanga nodeva man divus māmiņas lūgumus – pasūtīt mūkiem Zagorskā piemiņas dievkalpojumu un braukt uz Sibīriju. Es izbrīnījos – kādēļ Sibīrija, kāpēc? Man tur neviena nav. “Nezinu,” teica Vanga. “Māte stipri lūdz. Bet kas tā ir par vietu – Sibīrija? Pilsēta? Ciemats?”
Pilnīgi negaidīti, atgriezusies Ļeņingradā, es saņēmu ielūgumu uz Sibīriju, uz lekcijām, veltītām manam vectēvam Behterevam. Atteicos, aizņemta ar darīšanām, ko līdz šim laikam ļoti nožēloju, – jūtu, zinu, būtu piekritusi, un daudz kas manā dzīvē izveidotos citādi.
Un vēl Vanga pavēstīja, ka mans tēvs nemira, bet tika nogalināts, un deva uzvedni, kur meklēt viņa kapu. Un jau galīgi pārsteidza mani ar paziņojumu: “Kāpēc tu pie ministra vietnieka staigā, viņš nav tavs cilvēks. Apsolīs, bet neko nedos. Staigā pie ministra, tas – tavs cilvēks.” Nu no kurienes viņai zināt, pa kādiem varas kabinetiem staigā viņas viešņa no Krievijas? Nojaust ko tādu – nav iespējams. Dzīve parādīja, ka Vanga nekļūdījās.
Un pavisam neticami, ņemot vērā sekojošos briesmīgos notikumus, izskanēja frāze: “Kaut kā es ļoti slikti tavu vīru redzu, kā miglā. Kur viņš ir? Ļeņingradā? Slikti, slikti es viņu izšķiru...”
Pēc dažiem mēnešiem pēc šīs tikšanās es zaudēju vīru. Vanga pastāstīja par trīs nāvēm, kas notika man blakus un spēcīgi mani skāra. Un atkal taču – ar nelielu intervālu no dzīves aizgāja mana māmiņa, mana vīra pirmās sievas māte un mana vienīgā tuvā draudzene.
“Tu varbūt par sevi uztraucies? Tev ar veselību viss ir kārtībā. Bet tava māsa visu laiku slimo. Taču tu nebēdājies, nenomirs, visu laiku slimos.” Patiešām, mana jaunākā māsa – pirmās grupas invalīde, no tiem, kas cieš, čīkst, bet ilgi velk. Gan viņa, gan mans vīrs bija no Vangas vienādā attālumā. Māsu Vanga redzēja, vīru – gandrīz ne. Es nevaru neticēt tam, ko dzirdēju un vēroju pati, pat tad, kad tam nav izskaidrojumu. Vanga ļoti sauca mani atbraukt vēlreiz. Varbūt arī vajadzēja...
Īpašie sapņi
Tie man rādījās tikai uz rīta pusi vai pa dienu, ar pilnīgu sajūtu, ka tas notiek īstenībā. Modos es vienmēr sasprindzināta, uzskrūvēta, ar asām galvassāpēm pieres daļā.
1975. gada jūlijā es ieliku māmiņu sanatorijā, Krasnodaras tuvumā. Saņēmu viņas vēstuli – mundru, dzīvespriecīgu, kur viņa vēstīja, ka jūtas labāk un pat iziet dārziņā pasēdēt saulītē, un ļoti nopriecājos. Bet pēc dažām dienām es redzu sapni – sapnī es pamostos, apģērbjos, dzirdu zvanu pie durvīm, un pastnieks atnes man telegrammu: “Jūsu māte ir mirusi, brauciet apglabāt.”
Zīm. 4. blakus
Atlidoju uz ciematu, atpazīstu cilvēkus, par kuriem māmiņa rakstīja, saucu visus vārdos. Man saka: “Ir jāiet uz ciema padomi.” Pamostos izmisumā un asarās un gribu nekavējoties lidot uz Krasnodaru. Vīrs un draugi mierina mani, iecietīgi uzsitot uz pleca: “Jūs taču esat mācīta, vieda sieviete, jūs smadzenes pētāt, nu kā var ticēt sapņiem, paskatieties, cik laba vēstule, drīz jūsu māmiņa atgriezīsies!” Un tā viņi mani pārliecināja, ka es no savas iedomas atteicos.
Augustā saņemu telegrammu: “Jūsu māte ir mirusi, brauciet apglabāt.” – Viss vārds vārdā uzrakstīts. Atbraucu... atpazīstu bērēs visus tos, par kuriem māmiņa rakstīja... eju uz ciema padomi pēc izziņas par viņas nāvi. Jā, es zināju, cik māmiņa ir slima, bažījos par viņu, sapnī mans satraukums uzpeldēja, ieguvu skaidru formu.
Bet kādēļ es paredzēju šo nāvi, nevis citas? Iespējams, māmiņa domāja par mani pēdējā mirklī. Vai viņas dvēsele, atdaloties no ķermeņa, pieskārās manai apziņai. Atbildēt, kāpēc rodas tamlīdzīgi sapņi, es pagaidām nevaru. Taču ieklausīties tajos droši vien vajag.
Ja es nezinātu, ka esmu neglīta, tad uzskatītu sevi par glītu!
Milzīgu lomu visos manos “kompleksos” nospēlēja māmiņa. Manu prātu viņa cēla vai debesīs, bet, kas attiecas uz ārieni un dažādām sievišķām īpašībām, – o, te ritēja cita saruna. Atceros, kā es dejoju tēva pavadījumā, bet māmiņa, pašķiebusi galvu, saka: “Viss ir labi, bet kājiņas – paresnas... paresnas kājiņas. Nav sliktas, bet – paresnas...” Un tik piekasīgi aplūkoja mani pa daļām, ka saformēja noturīgu ķēma kompleksu.
Tas aizgāja līdz absurdam – jūs neticēsiet – divdesmit gadu vecumā es varēju stundām lūkoties uz sevi spogulī un domāt: “Patiesi gan, ja es cieši nezinātu, ka esmu šausmīgi neglīta, tad uzskatītu sevi par glītu!” Kad draudzenes lielīja manu ārieni, es domāju, ka viņas pret mani labi attiecas.
Pirmoreiz es iemīlējos mūsu bērnunama audzēknī – apburošā ziemeļnieciska tipa jauneklī. Es nevienam to nestāstīju. Nezinu, kāpēc man tagad tas ienāca prātā...
Droši vien tāpēc, ka ļoti viegli, maigi un romantiski tas bija. Man tikko bija palikuši četrpadsmit gadi, mans neglītums mani vēl nesatrauca, un mēs kopā, sadevušies tumsā rokās, skatījāmies kinoteātrī “Dziesmas par mīlestību (Песни о любви)”. Man ir žēl mūsu pašreizējo jaunatni, kura pirmās iemīlēšanās stadiju nojoņo dažās minūtēs – cik daudz viņi zaudē!
Lūk, es pēc... nu, paši stādieties priekšā, cik gadu ir pagājis, es atceros šīs jūtas – vienkārši lieliski... Un pēc tam – jau kā nobriedusi sieviete, kaislīgas, spēcīgas mīlestības dēļ – es apprecējos un visu laiku domāju: “Ak, viņš man saka komplimentus aiz sirds laipnības, cik gan ļoti viņš mani mīl, ja es, tāda neglītene, viņam šķietu skaistule.”
34 gadu vecumā es aizbraucu uz Angliju, uz Bristoli, uz zinātnisku konferenci. Un kafejnīcā es izdzirdēju, kā man aiz muguras mani apspriež divas bufetnieces: “Cik skaista ir šī krieviete, kādas lieliskas kājas un efektīga figūra viņai ir.” Viņas mani redzēja pirmo un pēdējo reizi dzīvē, nenojauta, ka es saprotu katru vārdu. Es uzreiz metos pie tuvākā spoguļa un tūlīt pat bez vārda runas noticēju: jā, jā, viņām ir taisnība, es taču esmu skaistule!
Darbā es vienmēr devu priekšroku pieņemt pievilcīgas sievietes, kuras iet zinātnē pēc dvēseles prasības[1], nevis iekšējās nabadzības un nevajadzības sajūtas dēļ. Ar labpatiku vēroju, kā viņas taisa zinātnisko karjeru un uzplaukst.
Nakts tumsa
Manas dzīves liktenīgā likumsakarība – jo vairāk es tuvojos kādam epohālam izrāvienam savos pētījumos, jo stiprāk mani vajāja un grieza šausmīga bēdu, nepatikšanu un problēmu riņķa deja.
Piemēram, sešdesmito gadu beigās, “kļūdu detektora” pētījumu laikā, par mums tika uzrakstīta riebīga netīra anonīma vēstule. 1989. gadā es beidzot saņēmu visjaunāko aparatūru pētījumiem un atkal uz kādu dienu uzdrošinājos padomāt, ka esmu absolūti laimīga, bet pēc tam...
1990. gadā no narkotikām nomira mans trīsdesmit septiņus gadus vecais audžudēls Aļiks, un tajā pašā naktī es zaudēju no insulta vīru.
Kopš 1989. gada mani vajāja par vēlmi atklāt savu smadzeņu institūtu dēļ manas tieksmes atstāt Eksperimentālās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta direktores amatu. Es sen biju taisījusies, kad pienāks 65, visu pamest un aiziet zinātnē, lai nebūtu pa trīs stundām dienā jāparaksta papīri. Nesaprata, noskauda, sašuta, īpaši, kad uzzināja, ka jaunā institūta galva – fiziķis, mans otrs dēls Svjatoslavs Medvedevs (Святослав Медведев). Pilsētā tika izlīmētas lapiņas, kur tika draudēts ar Čaušesku pāra likteni.
Piedzīvoju nodevību no pašu tuvāko draugu puses – es nekad nedalīju lietišķo un personisko saziņu, visi mani kolēģi nāca pie manis uz mājām, tas ir tagad, kad es ārkārtīgi esmu ierobežojusi man tuvo cilvēku loku, bet toreiz tikai atzīmēju – tu un tu, vai tiešām tu – arī?...
Īpaši sāpīgi bija – vīrs dedzīgi ticēja laikrakstiem un neiedomājami cieta, bet manu nevēlēšanos taisnoties par kādu neesošu vainu viņš uztvēra kā netiešu tās pierādījumu un visu laiku centās pārliecināt, ka nepieciešams iesaistīties polemikā. Bija ļoti smagi noskatīties, kā viņš pārdzīvo manis dēļ, un vēl vairāk – just viņa slikti slēpto neuzticēšanos. Un klausīties viņa padomus: “Pamet savu nevienam nevajadzīgo darbu, un tu atpūtīsies, kā es to daru.”
Man šķita, ka smagāks par šo periodu, kad manis daudzus gadus lolotais sapnis tūlīt, tūlīt piepildīsies un viss ir atkarīgs tikai no manis, bet spēki – beidzas, draugu nodevība ir saēdusi dvēseli, un tuvinieku atbalsts visvairāk līdzinās grūdieniem mugurā bezdibeņa virzienā, nekas pat būt nevar. Izrādījās – var.
Nenoturēju
Dēls Aļiks, skaists, gudrs, bezgala mīļš, ar grūtu raksturu, naktī piezvanīja, pateica, ka izdarīs pašnāvību, un grib pirms nāves atvadīties no tēva. Vīrs palūdza man aizbraukt pie viņa. Mēs vienreiz jau kopām Aļiku pēc ļoti smagas asinssaindēšanās, burtiski, pateicoties brīnumam, izvilkām no tās pasaules. Lai nezaudētu ne mirkli, es uzreiz izsaucu reanimāciju un metos pie dēla.
Pie viņa dzīvokļa aizslēgtajām durvīm es sastapu apmulsušus ārstus – uz zvaniem no iekšienes neviens neatsaucās, un pēkšņi es viena it kā sajutu spēcīgu, kā anatomikumā, līķa smaku, kuras nebija un nekādu loģisku iemeslu dēļ būt nevarēja, un es sapratu – viss. Dēla vairs nav.
Kad tika atnestas atslēgas un atvērtas durvis, Aļiks miris gulēja uz dīvāna, ar cilpu kaklā. Viena kustība – un viņš varētu izglābties pats. Iespējams, viņš savilka cilpu, tikai kad izdzirdēja mūsu kņadu aiz durvīm. Varbūt rēķinājās un cerēja, ka mēs ienāksim un paspēsim viņu izglābt. Viņa sirds bija apstājusies tikai pirms dažām minūtēm. Es paņēmu telefona klausuli un par visu, kā automāts, paziņoju vīram. Mēs ar manu tuvu draudzeni R.V. atgriezāmies mājās.
Un, lūk, tikai es viena uz sliekšņa sajutu to pašu dvēseli stindzinošo līķa smaku. Dažas sekundes – un sajūta izzuda. Atvēra vīrs, ārēji – mierīgs, uzklausīja, atnesa mums iegrieztu arbūzu, pateica, ka iet gulēt. Uz rīta pusi viņam notika asinsizplūdums smadzenēs, un izglābt viņu neizdevās.
Tas, ko varētu arī noklusēt
Gāja mēneši. Es dzīvoju pēc inerces. Braucu komandējumos, strādāju, taču sajūta, ka mājās ir kāda klātbūtne, saglabājās. Dīvaina dunoņa, līdzīga vilciņa skaņai, čaukstoņa, grīdas dēļu čīkstoņa. Es eju uz vannas istabu mazgāties. Dzirdu soļus. Tie tuvojas, pēc tam – attālinās. Kad es pēc minūtēm desmit iznāku, R.V. jautā, kādēļ man ne no šā, ne no tā savajadzējies līst ārā no siltas vannas gaitenī un kāpēc es neatsaucos, kad viņa man uzsaukusi.
Un, lūk, vēl: es stāvu pie loga un redzu pagalmā skumīgu cilvēku ar mana mirušā vīra seju. Varbūt man rādījās?... Atgriežos virtuvē un lūdzu R.V. paskatīties, kas tur stāv ārā, “it kā es jau viņu kaut kur esmu redzējusi”. Viņa ieskrien pēc brīža bāla kā krīts: “Tas taču ir Ivans Vasiļjevičs! Viņš pagriezās un devās uz garāžu pusi, jūs taču pazīstat viņa īpašo gaitu – ne ar vienu nesajauksi.”
Vēlu vakarā es raugos uz lielo, labi uzgleznoto vīra portretu guļamistabā un vēroju, kā lēni pa audeklu noritinās asara no uzgleznotās acs kaktiņa – gluži kā viņš būtu apbēdināts, kā bieži bija dzīves laikā, kad es vēlu atgriezos mājās no viesiem. Es klusējot esmu pamirusi pie portreta, bet mana klusu pienākusī draudzene iesaucas: “Viņš tak raud...” Pēc tam asara izgaist.
Man ir daudz teorētisku izskaidrojumu notikušajam, sākot no izmainītas apziņas stāvokļa, kurā mēs abas bez šaubām tajās dienās atradāmies un kurš ļāva mums pāriet uz citu esības līmeni un redzēt citādas lietas, taču zīlēt un komentēt skaļi – nē, negribu. Tas – bija, un viss. Pārliecība par notikušā realitāti man ir pilnīga.
Katra mīklainā parādība it kā ēda nost manas jau tā bēdu saēstās iespējas, mocīja galvassāpes, negaidīta miegainība. Nu, pietiek, – es nolēmu un devos uz Ceturtās pārvaldes slimnīcu. Mana veselība it kā tika paārstēta, taču dvēsele turpināja sāpēt. Un tad es vērsos pie Dieva. Dievs, ticība, tēvs Genādijs un mani tuvinieki atgrieza mani dzīvē, atnesa mierinājumu un mieru. Durvis uz Aizspoguliju bija aizvērušās – uz laiku, ne uz visiem laikiem.
|
Sk. arī: Pazīstamu ekspertu pierādījumi, ka dzīve pēc nāves eksistē[2]. |
Ziniet, viss vēl būs!
Pats laimīgākais brīdis manā dzīvē? Man daudzi netic un neizpratnē smaida, kad es to stāstu, bet es saku tīru patiesību – referāta gatavošana XXXIII Starptautiskajam fizioloģijas zinātņu kongresam un kā apoteoze – uzstāšanās 1997. gada 30. jūlijā, kura noritēja vairāk nekā spīdoši.
Pēc tam mani daudz fotografēja, bet tikai viens soms attapās un atsūtīja fotogrāfiju ar atvainošanos – sak’, es saprotu, ka jums ir arī labākas... Nav man nekā labāka, visi droši vien tā nodomāja, tāpēc tikai vienīgā viņa fotogrāfija tagad vienmēr stāv kabinetā kā simbols, ka esmu atgriezusies pie sevis pēc daudzgadīga, smaga, melna perioda, kad es biju ne es, bet mana ēna.
Es uzstājos, lasīju lekcijas, nodarbojos ar milzīgu organizatorisko darbu, bet – nedzīvoju. Kamēr man neparādījās kārtējais virsuzdevums – referāts, kurš ļāva novērtēt, cik izdarīts pagātnē, un parādīja, ka ir jēga nākotnē. Es mīlu savu dēlu, man ir brīnišķīga vedekla un burvīga mazmeitiņa, mani ir apbūrusi Ņujorka. Turpina strādāt mūsu radītais Smadzeņu institūts.
Bez virsuzdevuma cilvēka eksistencei nav jēgas. Dzīvnieki piedzimst, dod dzīvību jaunām paaudzēm, pēc tam vairošanās funkcija dziest, un iestājas nāve. Bet mēs – mēs nemirstam, kamēr mums ir mērķis – sagaidīt mazbērnus un mazmazbērnus, uzrakstīt grāmatu, ieraudzīt pasauli, ieskatīties Aizspogulijā... Vecums neeksistē, un nekas nebeidzas, kamēr jūs paši to nevēlēsieties.
...Tagad guļamistabā nav nelaiķa vīra skumjā portreta. Zem segas gultā gozējas cēla izskata zeltacains ruds runcis. Zem kājām maisās vēl divas kaķenes – ļoti veca un ļoti pūkaina, un viņas resnā meita vidējos gados. Pie kabineta sienām karājas iemīļotas ainavas: Itālija, viss ir gaišzils, zils, daudz gaisa, debesu un jūras.
Nav īstu lietu no pagātnes, – mans Dievs, kāda pagātne, jo taču nekas nesaglabājās pēc represijām, kara, evakuācijas, – bet ir materializētas atmiņas par bezrūpīgo bērnību, mājas pavarda siltumu. Viss neviļus ir iekārtots tā, kā bija toreiz. Un uz jautājumu: “Jums patīk jūsu dzīvoklis?” – saimniece klusu, ar kautrīgu smaidu, atbild: “Jā. Ļoti...” Viņa ir ģērbusies mājas kārtā – greznā “čigānu” halātā, nepavisam ne mazāk sievišķīgā, kā pirmītējā kleita.
Mēs aplūkojam vecas fotogrāfijas vecā albumā. Gadi aiznes visu ārējo, un līdz ar vecumu cilvēka dvēsele pakāpeniski atbrīvojas no pārklājiem un nostājas savā pirmatnējā izskatā. Vairs nav vajadzības patikt, spēlēt kaut kādas spēles. Tu vari būt pati par sevi, runāt, ko domā un ko jūti.
Tu beidzot saproti, ka laime – tas ir tas, ar ko var dalīties tieši šodien un tagad ar citiem, kaut kas sīciņš, trausls un šausmīgi svarīgs – lasis ceturtdienā, kurš tā garšo mājkalpotājai, kura nāk uzkopt. Vislabākās vilnas vērpums dārgajai draudzenei. Silts autogrāfs dāvināmā grāmatā. Vai desmit pašas labākās kūkas no franču konditorejas.
Sitamies ar dzīvi, domājam: lūk, saņemsim prēmiju, nopirksim dzīvokli, mašīnu, iekarosim amatu – tad gan būsim apmierināti! Uz mūžiem paliks prātā kas cits – kā jauns un skaists tētis spēlē uz klavierēm senu valsi “Rudens sapnis”, bet tu – virpuļo, virpuļo mūzikas pavadījumā, gluži kā lapa vējā...
Gaļina Zaiceva
Žurnāls “Lilit (Лилит)”
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 03.10.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/veshhie-sny-akademika-behterevoj/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4111-pienakums-gods-un-milestiba-frontes-arsta-pagatnes-dzive (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4029-pazistamu-ekspertu-pieradijumi-ka-dzive-pec-naves-eksiste (Tulk. piezīme)