Лазарь Фрейдгейм - Некоторые параллели, события, властители и люди…
Lāzars Freidgeims - Dažas paralēles, notikumi, valdnieki un cilvēki…
Tas nav vēsturisks ekskurss pēdējā gadsimta notikumos, tā nav politiska deklarācija. Tā ir intīma saruna ar sevi pašu, līdz zināmai pakāpei rakšanās ilgajā dzīvē sakrātajos iespaidos un atmiņās, tas ir izšļākts pārsteigums, ka nav iespējams pasaules arēnā izdarīt secinājumus, kuri, kā šķiet, ir acīmredzami saskaņā ar vienkāršu sadzīvisku pieredzi.
Varētu šķist, ja gribi dzīvot, iegaumē, ka bumbas, raķetes un lodes nav ceļš uz mērķa sasniegšanu. Tas ir ceļš uz pekli, ceļš uz vēsturiskās esības pažobeli. Es nemeklēju dziļu pamatojumu saviem vērtējumiem. Iespējams, tāda pamatojuma nemaz nav un mani pamatojumi ir kļūdaini. Bet tas – mans viedoklis, mana notikumu uztvere. Tās ir manas sāpes.
Ko lai saka, katrs cilvēks dzīvo nevis globālu pasaules ziņu zibšņos, bet ikdienas notikumu ietvarā. Tajos, protams, ir arī pasaules apstākļu atblāzmas, reizēm apdedzinošas un pārsteidzošas. Dažreiz tās var iecirst un pazust, dažreiz, šķiet, pēc svarīgā avota tēlainās izpausmes no tām var nosprāgt vai nonākt paradīzē. Cilvēkam, kurš dzīvo uz zemes, nevis iedomājas, ka viņš ir vēstures taisītājs, negribas ne vienu, ne otru…
Iztēlosimies tādu ainu. Es dzīvoju nelielā mājā, bet iepretim, ielas otrā pusē, ir liela māja. Varētu šķist, kādas problēmas? Taču nav miera ne tikai zem olīvām, bet arī citos, bargākos novados. “Lielajai mājai” šķiet, ka tai ir īpašas tiesības uz visu apkaimi. Nav vienkārši šajos apstākļos būt “mazākajam brālim”.
Rodas pasakains efekts: acis skaužošas, rokas rausošas. Bija jūsu, kļūs mūsu… Kāpēc gan pēc stiprā un lielā tiesībām nepievienot mazo… Ir taču zināms, ka pret lauzni nav paņēmiena (против лома нет приёма). Kāds teiks, ka tas ir sabrukums un gopniskuma pasaule. Spēcīgs vectēvs-vadonis aizrautīgi un sekmīgi stīvē pūci virsū globusam. Efekts ir ireāls! Globuss saraujas līdz lodītei, kuru gopniks mēģina iebāzt savā kabatā.
Ir kārdinājums salīdzināt šo piemēru ar lielo Krieviju un kaimiņu Ukrainu. Pašlaik liels un spēcīgs hegemons mēģina uztaisīt šepti (обтяпать дельце) zem skaistiem lozungiem – aizsargājam savējos un demilitarizējam svešos. Kādreiz tamlīdzīgas darbības ietilpa imperiālistiskās tieksmēs, reizēm realizētās ar fašistiskām metodēm.
Pavirši raugoties, tā ir agresija, tā ir visatļautība. Tā vai gandrīz tā notiekošais tiek uztvers no daudzu pasaules valstu puses. Ja uzmanīgi ieklausāmies speciālās militārās operācijas iniciatoru vērtējumos, tad tas ir Ukrainas demilitarizācijas un denacifikācijas mēģinājums, Donbasa ļaužu un Krievijas drošības aizsardzības mēģinājums. Smagas svara bumbas ir uzliktas uz abiem svaru kausiem, var vērīgi ieskatīties pušu nevienlīdzībā...
Atceros bērnības notikumus: Hitlers uzbruka Padomju Savienībai. Redzu šodienu: speciālā militārā operācija-karš – Krievija ved kara darbības rietumu kaimiņa teritorijā. Neviļus tiek pielikts speciāls lineārs: cilvēka dzīve – no pirmajiem desmit līdz pašreizējai devītajai desmitgadei... Vienas dzīves ietvari. Viena izlasīta, bet ne pilnīgi pāršķirta lapa...
1941. gada 23. februāris – bērnudārzs, 5 gadi, Padomju armijas Diena, aina ar Karacupu (Никита Карацупа) dibenplānā. Improvizētā vasaras formā ar lidmašīnu maketiem rokās mēs rādām padomju flotes triumfu. Tur aiz sienām jau pilnā sparā notiek Otrais pasaules karš, jau apstājušās kaujas baltajā karā ar Somiju. Taču uz bērnības skatuves svinības, militarizēti svētki...
(1941-1942 sākums). Aizurālu Šadrinska (Шадринск), pirmskolas mazulis klausās Pēdējās ziņas no mājas reproduktora melnā platgala.
...Sīvās cīņās atkāpās uz nostiprinātām pozīcijām... Es nezināju cenu tādiem vārdiem, taču šodien kā tā stāvokļa kopija tas skan draudīgi...
Atskatos uz pagātni, var teikt, ka četras paaudzes nodzīvoja bez liela kara Eiropā. Bet, no otras puses, šīs rindas raksta cilvēks, kurš atceras to karu-uzvaru un ar šausmām salīdzina to un šo karu sākušo vadītāju darbības...
Pašas briesmīgākās laikrakstu karikatūras tika uztvertas ar dabisku riebumu pret ienaidniekiem, Fričiem. Hitlera ūsiņas bija paša šausmīgākā, pretīgākā iemiesojums: fašists – un punkts!
Manā priekšā divi zēni – no PSRS 1941. gadā un no Ukrainas 2022. gadā. Manā priekšā ir viens pieaugušais, kuram ir iespēja “pasalīdzināt un paskatīties pašreizējo gadsimtu un pagājušo gadsimtu”. Ir kāda konkretizējoša detaļa: no trīs nosauktajiem dalībniekiem divi ir savietoti vienā cilvēkā. Un tas ir cilvēks dažādos aspektos, viņš ir teksta, atmiņu, spriedumu autors... Tas nav ne vecs vīrs ar spieķi un ne puisēns, kurš lēkā pa ceļu ar mirdzumu acīs.
Fiziski iztēlojos sev ukraiņu zēnu, ko notikumi aiznesuši tālu no savām mājām. Bēgļi... Iztēlojos ūsaino fīreru no karikatūras un šodienas spoguļa analogu viņa uztverē...
Reizēm rodas personificētas asociācijas starp lieliem reāliem cilvēkiem no dažādām valstīm un dažādiem laikiem. Sarežģīts liktenis izrādījās nevienaldzīgs pret viņu vārdiem un lomām, nežēlojot vīraku un pelnus.
Ciets riekstiņš – Ukraina. Nav viegli pārsist čaumalu. Gadsimtiem krāja spēkus tautas stāja. Ar dažādām knaiblēm tika līsts klāt šim novadam gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Taču vēsturiski ir apstiprināts: ne pa zobam ir šis riekstiņš!
Kad Krievija runā par nacismu Ukrainā, tad reizēm no otras puses pavīd ksenofobija. Cilvēks no egocentriskām pozīcijām uztver kā dabisku savu tiesību paplašināšanu, aizsedzoties ar biezu ekrānu no citu cilvēku tiesību ierobežošanas apzināšanās. Vēl jo vairāk, uzstājīgi tiek iesakņota doma, ka citiem cilvēkiem šīs tiesības ir nepamatotas. Mēs neiekarojam, mēs atgriežam...
Gribas sagrūst kopā ar pierēm ejošos no Rietumiem uz Austrumiem un ejošos no Austrumiem uz Rietumiem. Man šķiet, ka laika distance nerada nesavienojamību. Es redzu grēka samērojamību un formas vienkrāsainumu. Viens pret vienu sakrīt motīvu melīgums, darbību nežēlība un pašapmierinātība. Visa pasaule pie kājām, katras kājas kustība ir lielā vadītāja varā. Vēsture pēc tam ar grūtībām meklēs tik tikko pamanāmo pigmeju nacionālās atzīšanas pamatojumu. Toties viņu sastrādātais ļaunums atradīs cienīgu salīdzinājumu ar iepriekšējo gadsimtu ļaundaru, cietpauru un despotu sliktākajām izpausmēm. Nesaukšu Neronu vai Tamerlanu... Vai pat Mao Dzedunu vai Polu Potu...
Žirinovska mantinieks Krievijas Liberāldemokrātiskajā partijā pasludināja lozungu “Viena valsts, viens prezidents, viena uzvara”, kurš skan kā parafrāze no Trešā Reiha devīzes “Viena tauta, viens reihs, viens fīrers”. Tā vien vīd šaurās ūsiņas sejā varenajam prezidentam, par kuru aizkustinoši rūpējas Sluckis (Леонид Слуцкий).
2021. gadā tika pieņemts likums, kurš aizliedz pielīdzināt PSRS nacistiskajai Vācijai. Tāds identificējums kopš pagājušā gada Krievijā ir aizliegts ar likumu. Kā saka klasiskā latīņu maksima: Likums ir bargs, bet tas ir likums (Dura lex sed lex). Acis aizveru un nesalīdzinu. Pēc šī administratīvā panta Leonīds Gozmans (Леонид Гозман) tika arestēts uz 15 diennaktīm. Par iemeslu viņa administratīvajai lietai kļuva viņa vecs ieraksts feisbukā. Tajā tika apgalvots, ka nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers bija absolūts ļaunums un SS locekļi – noziedznieki, taču padomju diktators Josifs Staļins un PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD) bija vēl sliktāki. Turklāt politiķa izteikums bija izdarīts gadu pirms likuma parādīšanās. Likumam piešķirts atpakaļejošs spēks. Nav vāji!...
Mēs mēģinām neierobežot sevi tikai ar seno periodu, bet “pasalīdzināt un paskatīties pašreizējo gadsimtu un pagājušo gadsimtu”. Tas likumdevēju nevērības dēļ pagaidām ar sodiem nav aplikts.
Neviens taču tās nepielīdzina. Tās taču ir ļoti dažādas: Vācija nav PSRS, PSRS nav Krievijas Federācija. Valstu dzīves noteikti periodi tiek saistīti ar to vārdiem. Izmētātus akmeņus atšķirt ir grūti. Nākas pēc tam tos lasīt. Pīrāgus un kūkas, kā zilumus un punus dala vēsture (Пироги и пышки, как синяки и шишки раздаёт история). Jā, akcentus saliek vēsture...
Iebrukumi Ukrainā no Rietumiem (1941) un no Austrumiem (2022). No hitleriskā fašisma simbolu un svastikas savijuma līdz Z-operācijas simbolu savijumam – nē, nē un nē!
– Mēs karojam pret kolektīvo Hitleru, – skan politologa Mihaila Markelova (Михаил Маркелов) vārdi propagandējošajā programmā “60 minūtes”. Ievērosim, ka Hitleru oficiālā Krievijas televīzija velk iekšā šodienas salīdzinošajos vērtējumos.
Paklupis uz pielīdzinājumiem, tu sāc salīdzināt militāro sadursmju (karš, operācija, agresija...) dienu skaitu. Gandrīz 200 dienas, pusgads... No 2021. gada februāra līdz septembrim un no 1941. gada decembra līdz 1942. gada janvārim... Kukriniksi vēlāk uzzīmēs Ukrainas-iekarotāju. Karikatūru šaržu, plakātu galeriju, kas tradicionāli pavada nozīmīgus politiskus notikumus...
Uzpeld reiz populāras rindas:
Nevajag man turku krastu,
Un Āfriku man nevajag.
Sveša zeme nav vajadzīga, bet ir šķietami izsenis sava. Te nu atļaujiet... Vēl pirms ceturtdaļgadsimta Ukrainas telpas bija neatdalāmas no Maskavas telpām. Krievijas varas iestādēm ir savi priekšstati. No kā tā esam nobijušies, ka mums jāatdala šīs zemes ar robežstabiem šodien? Vispār jau jāatdala, bet pavisam pa citu robežu. Neatplet rīkli uz izsenis mūsējo. Mēs vienalga ieviesīsim tur savu kārtību, atbrīvosim un aizsargāsim cilvēkus, kuriem krievu valoda ir dzimtāka par jebkuru citu. Ja būs nepieciešams, ļaudis referendumos nobalsos, bet Krievija atbalstīs: mūsu zemes.
Drīz, drīz tur būs kārtība. Lūk, jau uzticamais Medvedčuks (Виктор Медведчук) no Kijevas ciemiem ir ieradies Maskavas zemē, lai, skanot fanfarām, ieņemtu tur jaunu skaļu vietu. Atsauksies visiem nelabvēļiem viņam veltītās jēlības. Ieviesīsim kārtību gan Kijevas militarizācijā, gan nesaprotamās nacionalitātes nacionalizācijā. Visi dabūs pamatīgi trūkties (Всем на орехи будет отвалено)!
Karš – tas ir miers! – kurš gan neatceras šo ābeces patiesību, noformulētu drīz pēc OPK. Krievijas “speciālā militārā operācija” Donbasā un Ukrainā tiek veikta, lai nenotiktu trešais pasaules karš, – šodien atkārto Medvedevs (Дмитрий Медведев). Tajā viņš redz nevis ļaunu antiutopisku ņirgāšanos, bet Putina laika realitāti.
Reizēm šķiet, ka daži varas cilvēki grūti izprotamu nodomu azartā pārāk aktīvi dala un papildina, graiza un ķer klāt. Ar jebkuru uguns jaudu un kareivju dzīvībām gatavi sargāt zemes, atjaunoti piekārtotas Krievijas teritorijai. Viņi uz ģeogrāfisko karti skatās kā uz svētku torti, kurā labi iegriežas nazis, bet siekalas tek no lūpu kaktiņiem.
Skan ausīs divi vārdi: paveicās (попёрло) un izmeta (попёрли)... Nē, nē, nevajag to dienu, kad ilgotais veiksmīgais “paveicās” asi nomainās ar “izmeta”. No šī pēdējā stāvokļa izeju meklēt ir grūti. Pliku pakaļu ir grūti piesegt ar piemērotu formu, kaut apģērba, kaut vārdiskā veidā.
SMO izmaksā dārgi. Pēc kara analītiķu aprēķiniem Krievija karam ar Ukrainu tērē aptuveni vienu miljardu dolāru dienā. Kā saka, momentā – neņemot vērā visus turpmākos izdevumus. Neņemot vērā kapitāla izmaksas, kas ieguldītas tehnikā un palīgmateriālos. Un tās ir raķetes, bumbas, šāviņi... Taču Krievijas armijā ir visnovērtētākais patērējamais materiāls – tie ir cilvēki, kas apzināti ir ietērpti formas tērpā vai apstākļu dēļ ir nokļuvuši kaujas darbību zonā. Karš viegli dedzina līdzekļus. Un ieguvums?... Lielas papildu izmaksas nākotnē, nevis ieguvums.
Audzināšanu, tāpat kā vecajā anekdotē – meistarību, nenodzersi. Dialektiskā vienotība un pretstatu cīņa dzīvo mūsos, padomju izglītības augļos. Piekrīti vai nepiekrīti notiekošajam valstī, tas joprojām ir skarošs, jutīgs, sāpīgs. Uz attālumu tuvuma-tāluma fona, ņemot vērā, vai iesaisties vai attālinies, joprojām valstī notiekošais uztverē ir neatdalāms no sava emocionālā fona. Plusi vai mīnusi, piekrišana vai protesti – tas nav pretrunā ar ieinteresētības izpausmi. Pēdējie (ne mazie) gadi nes īpaši asu krinža, spāņu kauna, nokrāsu. Ikdienas smagumu vai nu no valstī notiekošo notikumu nejēdzības vai nu no asajām sāpēm par vārdu un laika taisnajām analoģijām ar pēdējā gadsimta pasaules vēstures melnajiem momentiem.
Visos laikos iekarotāju blēdīgie centieni ir saņēmuši cienīgu pretsparu. “Kad gan pienāks īstā diena?”
Pārfrazējot pazīstamo rindu, es teiktu: mums ir dots nojaust, kā šī lieta atsauksies... Ar nelaimēm dalībniekiem katrā pusē. Ar sodu – tiem, ka meta cilvēkus nāvīgā sadursmē neprātīga pārpratuma dēļ.
Pievienots 19.10.2022.
https://club.berkovich-zametki.com/?p=73661
Tulkots ar autora atļauju
Tulkoja Jānis Oppe