Моя сила — в моём Роду

Mans spēks – manā Dzimtā

Dzimtas, manas dzimtenes, manu vecāku, vecvecāku Koks. Koks, kurā jau ir arī mana daļiņa...

Kāds tas ir? Cik dziļa ir saikne ar maniem vec-vec-vec...vecākiem?

Kur ir sākotnes? Cik dziļi aiziet saknes? Kā dzīvo mana Dzimta? Ko viņa nes? Varbūt laimi, dievbijību, brīvību? Vai arī sāpes un ciešanas?

Kā varu palīdzēt Dzimtai, un kādus resursus nes mana Dzimta?

Diemžēl jau daudz nepajautāsi. Nav lemts izdzirdēt dzimtās balsis, nepiespiesties ar lūpām pie sastrādātajām, raupjajām rokām...

Pieskaries Dvēseles atmiņai^[1], palūdz saviem Eņģeļiem palīdzību, un tev atklāsies atmiņas dziļās sākotnes, tu ieraudzīsi savus vecākus, vecmāmiņas-vectētiņus, sniedzošus un sniegušus tev mīlestību, gādību, mācījušus tev labestību, godīgumu, taisnīgumu un varbūt arī ne vienmēr labo, bet arī to ir uzsūkusi mana Dvēsele.

Un tā ir mācība, kuru vajag iziet. Bet pagaidām iegremdēšanās...

Tikšanās ar Dzimtu

...Stāvu klusumā, skatiens atdūries apvārsnī... Vakara saulriets, stepe ar salviju, vībotņu smaržām, pazibēja sikspārnis... Kur jūs esat? Es neredzu. Taču pēkšņi jūtu maigu pieskārienu...

Tie ir māmiņa un tētis, kas uzlikuši rokas man uz pleciem. Es neredzu viņus (stāvu ar muguru), taču jūtu siltumu, kas nāk no māmiņas rokām, un zināmu sasprindzinājumu, pat tramību no tēta rokām.

Tētiņ, piedod man par visu: par visiem nepatīkamajiem brīžiem, līdz galam neizrunāto, par nevēlēšanos saprast un piedot bērna aizvainojumus pret tevi. Sekundi ilgā vilnī garām aiztraucas tavas dzīves etapi. Ak, tie nebija viegli...

Māmuliņ, tavi pieskārieni ir tik maigi, aizkustinoši. Piedod, ka nevarēju palīdzēt tev šeit, uz zemes, nespēju atvieglot ciešanas no Dvēseles un ķermeņa sāpēm.

Vecmāmiņas, sveicinātas, es jūtu jūs, domās apkampju, mīlu... Lūk, māmiņas dzimta, pa kreisi, tēta – pa labi... Aug spārni-apkampieni, aptver visu manu būtību, man ir labi...

Taču pēkšņi mīlestības un pateicības sajūtu pārtrauc kāda atvērta mute no māmiņas līnijas... Un kaut kas nelabs iet pie tēta dzimtas.

Pazib doma: nu kā tad tā??? Jo es vienmēr tiku uzskatījusi, ka tēta radinieki atnesa ļoti daudz nepatikšanu, slimību un bēdu māmuliņai. Tieši tēva dzimtā bija tumšas pareģes, zīlnieces, bet bija arī dziedniece...

Nomainās bilde... Redzu milzīgu vientuļi stāvošu koku. Tā ir liepa. Tās garie, spēcīgie zari sliecas uz zemi zem ziedu un lapu smaguma. Dižens skaistums.

Pieeju tuvāk. Bet kas tad tas? Lapas bālē, zaudē spilgto zaļumu (vai mīlestību). Ar sava ķermeņa visām šūniņām jūtu sāpes, smagumu: koks raud, kliedz, vaid no slāpēm.

Viņa saknes dedzina karstā smilts: koks sauc pēc palīdzības. Pastiepju rokas un jūtu, kā pa zariem pilieniem plūst sāļas asaras... Nokrītu uz ceļiem, piespiežos ar vaigu, apkampju, maigi glāstu un skūpstu raupjo mizu.

Vēju izkaltētas, nokaitētās smilts apdedzinātas, mokoties slāpēs, mana Liepa, mana Dzimta vēl ir dzīvas.

Manas sirds siltie viļņi ietin, maigi apskauj, glāsta novājējušā koka pamatni, stumbru, paceļas pa zariem, līdz pašiem lapu galiņiem. Piepilda ar valgmi katru ziediņu un piedzimušos augļus (Dvēseles?).

Mana Liepa atdzīvojas. Vēja niknās plūsmas nomainās ar vieglu brīzi, kas nāk no dvēseles sirds un siltās jūras. Karstā smilts sajaucas ar lāsēm, nē, tās nav asaras, bet viegls, attīrošs lietus. Dzeriet, saknītes un spēcīgās saknes. Dzīvo, mana Dzimta.

Koks atdzīvojas, čabina lapiņas, met zemē nobriedušos augļus un čukst: “Mīlu.”

Mana sirds piepildās ar prieku un grūtsirdību vienlaikus. Prieks – mana Dzimta ir dzīva, turpina dzīvot.

Grūtsirdība… Nē, tās pat nav grūtsirdība, bet nožēla, skumjas… Pietiekoši nemīlēju, neuzklausīju, pietiekoši neizteicu maigus pateicības un mīlestības vārdus, ne vienmēr biju vērīga.

Kautrējos izjautāt vecākus, vecmāmiņas par jūtām, nemieru, cerību, par viņu bērnību, jaunību, pirmo mīlestību…

Plūst asaras; cik gan daudz varēju pajautāt, dalīties priekā, sirds siltumā un pēc tam nodot šīs atmiņas saviem bērniem, mazbērniem…

Sirds un Dvēsele pārpildās ar emocijām. Mani mīļie, cik žēl, ka laiku nevar pagriezt atpakaļ. Bet ir palikusi atmiņa… Retas fotogrāfijas, zīmīgas vietas.

Un… pieminekļi ķermeņa mūžīgā miera vietās, kur klusumā, ilgā vientulībā jūs dažreiz gaidāt, kamēr nepienāks jauns piemiņas datums un mēs atkal satiksimies…

Mani mīļie, es neesmu jūs aizmirsusi, bieži atceros, ko atklāj man mana atmina. Bet tikai tur, mūžīgā klusuma un miera templī, sastopoties ar jūsu acīm (fotogrāfijās), es atminos mūsu dzīves ainas.

Ainas ir tik spilgtas, ka zūd realitātes sajūta, un es atkal esmu tur, bērnībā, mūsu kopīgajā dzīvē.

Jūtu jūsu klātbūtni, redzu jūs, čukstu mīlestības, maiguma, piedošanas un pateicības vārdus. Un atmiņā nāk mūsu Dzimta, lai arī ne pilnībā pagaidām…

Mans spēks – manā Dzimtā. Es ticu. mani dārgie, mīļie, pazīstamie un nepazīstamie, mēs tiksimies drīz… jaunā iegremdējumā.

Mēs runāsimies, no jauna izdzīvosim apbrīnojamus brīžus, dalīsimies tajā, ko kautrējāmies pateikt cits citam agrāk.

Pateicos liktenim un Visumam, visām iesaistītajām personām par tikšanos ar jums un ar satraukumu un prieku gaidu jaunu…

Pēcvārds

Lūk, tad nu esmu atgriezusies no ceļojuma uz manas Dzimtas pasauli. Prātā ienāca Antuāna Sent-Ekziperī Mazā prinča vārdi: “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Es esmu atbildīga par savu Dzimtu un tās turpinājumu.

Kādreiz senatnē runāja, ka savu ciltskoku vajag zināt kā minimums līdz septītajai paaudzei. Pie sienas karājas kolāža ar īsa ciltskoka fotogrāfijām (mēs, vecāki, vectētiņi-vecmāmiņas).

Pēc iegremdējuma atmiņa saka priekšā, kā sauca tos, kas aizgājuši sen: vecāki, dažādu līniju radinieki, pirmā skolotāja.

Staigāju pa atmiņas vietām, cenšos ieskatīties sejās, no jauna izdzīvoju savu pagātnes dzīvi^[4], lūdzu piedošanu un pateicos.

Ļoti gribu turpmākajos iegremdējumos sastapties ar tiem, par kuriem tikai zinu, ka viņi ir bijuši manā dzīvē, tuvā vai tālā.

Es esmu savas Dzimtas daļiņa. Mana Dvēsele izvēlējās manus vecākus, manus vectētiņus-vecmāmiņas.

Es saprotu, ka mans uzdevums – palīdzēt savai Dzimtai kļūt tīrākai, izmainīt tos negatīvos momentus, programmas, kuri tajā ir.

Un tas palīdzēs man labāk saprast savu misiju, tikt skaidrībā ar sevi, savām problēmām un bailēm, kuras, jūtu, velkas no tālas pagātnes.

Es lūdzu palīdzību savai Dzimtai, spēku, enerģiju un… svētību.

Ko es nodošu saviem bērniem, mazbērniem? Pastāstīšu viņiem par tiem, kuru vairs nav ar mums. Iepazīstināšu ar pašlaik dzīvojošajiem, tiem, kas ietilpst mūsu lielajā ģimenē (satiksimies, sarakstīsimies, dalīsimies fotogrāfijās, pierakstīsim atmiņas).

Nodošu bērniem un mazbērniem mūsu Dzimtas spēku un Grāmatu. Savas Atmiņas grāmatu. Zemes plāna Atmiņas un tās, kas atnāca Dvēseles ceļojumos.

Autore: Natālija Ivanova (Наталья Иванова), Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente

P.S. Kā jūs redzat savas Dzimtas Koku?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 02.05.2018.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/moya-sila-v-moyom-rode/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/jevgenija-goreva/11-dazadi/2748-jevgenija-goreva-atmina-par-ieprieksejam-dzivem-katra-no-mums (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-vasiljeva/11-dazadi/2376-marina-vasiljeva-dzimtas-misija-gimenes-dinastijas-turpinasanas (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3835-nadezda-batalova-iepazisanas-ar-dzimtu (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4246-meitene-un-vilks-tiksanas-ar-savu-dveseli (Tulk. piezīme)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3824-vera-prosvirnina-dzimtas-karma-dzimtas-energiju-dziedinasana-un-attirisana (Tulk. piezīme)