Девочка и волк: встреча со своей душой

Meitene un Vilks: tikšanās ar savu Dvēseli

Lielās pasaules mazās zīmes

Vēl kad es biju maza meitene, gandrīz pirms pussimts gadiem, manā dzīvē ienāca kaut kas dīvains, neizpētīts. Jau tad, piecus-sešus gadus veca, es jutu, ka mani novēro...

Kas – nezinu, taču manas acis paceļas uz debesīm, un es jūtu, ka tur kāds ir, kas novēro mani... Un es cenšos uzvesties pareizi un godīgi, lai Tas, Debesīs, saprastu, ka esmu laba meitene. Man patika vērot debesis.

Aizraujoši zvaigžņu uzliesmojumi, krītoši meteorīti, lidojošs neidentificējams objekts (tagad es teiktu, ka tas bija NLO cigāra formā), realitātes un halucinācijas, viedi sapņi, kas līdz šim laikam satrauc manu iztēli.

Un “ceļojumi” ar atvērtām acīm uz kādām citām pasaulēm, realitātēm. Atjēgusies es mēģināju pieķerties neredzamajam pavedienam un saprast: tas patiešām notiek, notika ar mani vai tā ir mana fantāzija...

Mazliet vēlāk, jau pieaugušā vecumā, manā dzīvē ienāca automātiskā rakstīšana, zīmēšana, un sajūta – es neesmu viena, mani atkal novēro.

Un, lūk, burtiski nesen, pirms mēnešiem četriem, manā dzīvē ienāca Reinkarnacioloģija. Un atkal raisījās jautājumi: “kas ES esmu?”, “kādēļ ES esmu?”, “kur ir mana Dvēsele?”, “kāda Viņa ir?”, “ar ko mēs varam palīdzēt viena otrai?”

Ar šiem pieprasījumiem iegāju iegremdējumā...

Tikšanās ar Dvēseli

Mežmala… Gaisma... Mēness, un mēness gaismā Meitene un Vilks. Un Vilks un Meitene ir nedalāmi, stāv divatā un kaut ko klusu gaida.

Tāda sajūta, ka viņi tā arī ir dzimuši kopā, bet ne šeit, uz Zemes, bet tur, ārpuszemes vecākiem. Vilkam ir ļoti labestīgas acis, un Meitene viņu ar mīlestību apkampj... Un atkal silts vilnis, jo tā taču esmu ES.

Zib ēnas, un aina mainās… Lūk, Vilks plašā vilnī ievijas manā sirdī, kā pelēks mākonis ievelkas manās krūtīs, bet Meitene paliek uz vietas, piespiedusies ar rokām pie koka.

Piesardzības, nepieņemšanas vilnis aptver mani. Un es redzu savu vecmāmiņu, lielisku saimnieci un mīļu vecenīti, kas rūpējās par mani un maniem bērniem.

Dvēseles atbrīvošanās

Bet, lūk, viena bēda – vecmāmiņai patika visus lādēt, ar mīlestību, varbūt ar niknumu vai vienkārši tāpat. Es redzu, kā viņas Dvēsele un ķermenis aiziet uz citu pasauli, un ar visām savām ķermeņa šūniņām jūtu milzīgu atvieglojumu.

Nē, ne fiziskajā, bet garīgajā līmenī un tajā brīdī. Mīļā vecmāmiņa… Sirdī aiztraucās mīlestības un pateicības vārdi, sajūsma par viņas darbu, viņas prasmēm…

Lai tev labs, gaišs ceļš, jo tu taču aizgāji svētīgajos Kristus Augšāmcelšanās svētkos…

Bet kas tas? Viņas Dvēsele mani neatlaiž, un resns, sudrabaini pelēks pavediens, pat ne pavediens, bet resna aukla caur laiku un attālumu sasien mani un velk. Kurp velk – nezinu.

Un man ir grūti elpot, mans ķermenis kļūst līdzīgs kristāla vāzei: tik pagrūd, un es sadrupšu gabaliņos, un manis vairs nebūs šeit, uz zemes, manā ķermenī…

Un pat ne aukla krūtīs, bet resns apses miets. Tas spiež, moka, neļauj dzīvot. Ko darīt? Un pēkšņi nāk vārdi: lūdz Piedošanu! Par ko? Vienkārši lūdz piedošanu Dvēselei!

Lūdzu, murminu kaut kādas lūgšanas, laiks ir saspiedies… Vārdu, asaru un nožēlas straume… Aukla pārtrūkst, miets izzūd. Prieka, tīra klusuma un svētības sajūta! Paldies jums, nezināmie draugi. Mana Dvēsele un krūtis ir atbrīvojušās.

Attīrīšanās

Un Vilks? Lūk, taču viņš, manās krūtīs, zviln, ķepas nokarinājis – tā viņam ir komfortabli. Un Vilks manās krūtīs netraucē tagad. Ir izzudusi piesardzības, nepieņemšanas, diskomforta sajūta.

Un Meitene? Vēl pie koka stāv, bet kopā ar viņu – Vilka kontūra. Man pietiks, sirdī ir papilnam tīrības, ej pie sevis, mans Vilk, savā zemes ķermenī… Paldies, es tev pateicos…

Tu lūdz man piedošanu, ak, Vilk? Par to, ka reiz man iekodi? Es tev piedodu.

Kas notiek? Atkal mainās aina. Es redzu: pie Meitenes un Vilka nāk Lācis, milzīgs, ruds. Man ir bail, Vilks un Meitene cieš, saraujas no sāpēm: “Kādēļ tu esi šeit? Ko tu no mums gribi? Par ko sodi dvēseli? Tu gribi atriebties?” Neizpratne, apjukums, mēms jautājums.

Lācis smejas – pajokoju. Nu kas tas par ļaunu joku? Lāča atbilde iedzina šokā – nu, ka nebija mīlestības. Pret ko? Pret vecākiem. Kur jūs esat, Meitene, Vilk? Nepametiet mani, neejiet prom… Taču viņi lēni izgaist tālumā…

Un atkal sāpes un asaras. Piedod man, Lāci, es nezinu, kas tu esi. Bet piedod man, piedod… piedod… Cik labestīgas, tuvas tev kļuva acis, kā manai māmuliņai.

Tu esi mana māmiņa? Pagaidi! Bet Lācis klusējot noguļas norā, blakus tai vietai, kur stāvēja Meitene un Vilks… un izgaist.

Apzināšanās

Es jūtu zvēru tuvošanos. Nē, es viņus neredzu, bet jūtu. Visdrīzāk tie ir suņi, viņu ir daudz, gaiss un telpa kļūst blīvi no viņu ķermeņiem.

Parādās piltuves sajūta, tā sāk vilkt iekšā šīs būtības, pret pulksteņa radītāja virzienu. Es redzu, kā viņas ievelk virpulis. Kas jūs tādi? Kādēļ jūs pie manis atnācāt? Kāpēc jūs klusējat?

Viens no viņiem klusi čukst: “Mēs esam tavs liktenis.” Viņi grib, lai es nomirstu. Bet es vēl negribu! Es gribu dzīvot!

Nora veras ciet. Piltuve pavisam ievelkas iekšā. Bet es atceros vārdus, kurus reālajā pasaulē nodiktēja nezināmas būtības: “Ja gribi būt mīlēta – mirsti un atdzimsti savos bērnos.”

Stiepjot rokas-ķepas no piltuves, kāds atkal čukst: “Mēs gribam, lai nomirsti ne tu, bet tā Meitene.” Taču viņš to saka ar mīlestību… Bet Meitene un Vilks atkal parādās norā, atkal saplūst kopā, nezaudējot savu veidolu.

Un nora kļūst tīra; ir izzuduši visi zvēri-būtības.

Meitene sāk stiepties uz augšu, tā Vilka daļa, kura neiegāja Meitenē, paliek norā.

Rodas sajūta, ka Dvēsele grib atbrīvoties. Meitene aug, mēģina mani kaut kā aptvert, taču tikai krūšu rajonā. Stāvoklis principā komfortabls.

Taču kādas trauksmes sajūta atkal parādās iekšienē. Un, ja Vilks iekļuva manā ķermenī kā mazs kamoliņš, tad Meitene aug.

Nevaru saprast, vai man vajag šo sajūtu. Taču sajūtas pastiprinās, krūškurvī viss brūk kopā, raujas pušu, es iedzīvojos šajā stāvoklī. Tas sāk pārņemt visu ķermeni, līdz kāju pirkstgaliem. Pat krusti sāka sāpēt.

Jauna attīrīšanās

Rodas jaunas sajūtas, kas izraisa smaidu, un tā gribas pacelties gaisā. Viss ķermeņa iekšienē sāk attīrīties.

No vienas puses, es reāli sajūtu savu ķermeni, no otras, – rodas viegluma sajūta: drīz šī būtība ies ārā no mana ķermeņa. Gaiša mākoņa veidolā, bet ar melnu apmalīti viņa atstāj mani.

Kas tas bija? Attīrīšanās. Es pateicos par visu darbu, par Dvēseles attīrīšanu. Meitene, Vilks, Lācis smaida, iet prom, izgaist.

Man šķiet, ka tie ir mani iemiesojumi… iepriekšēji… Tāda sajūta, ka līdz ar tiem kaut kas ir aizgājis no ķermeņa, nevajadzīgais, sāpīgais… Un atkal miera un līdzsvara stāvoklis… Tas atkal ir iemājojis manī.

Un mums ir labi, gan Meitene, gan Vilks ir komfortabli iekārtojušies manā ķermenī. Viņi saka, ka viņi mīl mani. Velk pie manis kaut kādas enerģijas vai stāvokļus. Pateicos.

Kādā nolūkā jūs iekārtojāties manī? Sakāt, ka jūs esat mana Dvēsele? No jums nāk stariņi, un kāds zaļš tieviņš stariņš sasaista mūsu sirdis.

Jauns lidojums uz Dvēseles slepenajiem kaktiņiem

Pieprasījums: “Kāpēc mana Dvēsele nav atdalāma no Vilka ķermeņa iepriekšējos iegremdējumos? Un kāpēc es Meiteni un Vilku uztveru kā savas Dvēseles divas šķautnes?”

…Pagaidām nevaru apzināties, saprast savu stāvokli. Dīvaini, ka šodien tik tuvu ņemu visu pie sirds. Ilgi nevaru ieiet iegremdējumā.

Redzu čūskas, medūzas, suņus, kaut kādas vaboles ar garām spīlēm, lūk, garām paskrēja skorpions. Tādu bildīšu zibēšana neskar nekādas jūtas.

Paralēli šai ziboņai acu priekšā ir bērnības bildīte: es, maza, ap gadiem pieciem, stāvu pie vecmāmiņas milzīgā suņa, dzirdu viņu ar ūdeni.

Vecmāmiņa kliedz, lai es eju prom, neaiztieku suni, bet man ir tik labi, es no viņa nebaidos, no mana milzīgā, rudā drauga.

Un, lūk, es jau esmu tumšā zilā mežā. Redzu zem koka sēžam vecu, bet nebūt ne vārgu Vilku, viņa stieptais kauciens izraisa manī neizskaidrojamu prieka un trauksmes sajūtu. Paskatīties Vilka piedzimšanu?

Redzu, jūtu mazu vilcēnu… Nez kāpēc viņš ir viens… Māmiņas blakus nav, bet jūtu viņu, viņa ir virs viņa, jau citā pasaulē. Novārdzis, paaudzies vilcēns izlien no migas.

No viņa krūtīm laužas ārā kauciens, tas manā sirdī atbalsojas ar prieku, bet pēc tam parādās sāpes. Reālas sāpes, kas spiež galvu, plosa krūtis.

Izsalkušais vilcēns lēni velkas, līgojas, klusi nolaižas zemē… Neredzu, taču jūtu, ka mirst… Tumsa… Redzu to pašu veco Vilku, viņš sēž, pacēlis acis augstumā.

Manas rokas apkampj viņu, mums ir tik daudz sāpju… Nezinu, cik ilgi mēs sēžam… Pēc tam ar dvēseli raujamies augstumos, bet sāpes pieaug, caururbjošas, spiedīgas. Redzam divus mazuļus kokonos.

Un pēc tam atkal Vilku un Meiteni norā. Sāpes jau ir stipras. Man šķiet, ka to bērnu Dvēseles, kuras redzējām augšā, iemiesojās Meitenē un Vilkā.

Un man šķiet, ka mums ir viena Dvēsele uz diviem (nezinu, vai tā var būt). Vilks saka: “Paņem manas sāpes, un tev kļūs vieglāk.” Bet sāpes pieaug, tās ir pārņēmušas visu ķermeni, ar pinkuli aizspiedušas kaklu.

Nāk vārdi (rakstu, neatverot acis):

Tāda sajūta, ka esmu sadalījusies divās daļās: ķermenim slikti, dvēsele mierīga. Līdzsvars?

Ko sapratu, atgriezusies no ceļojuma…

Pārdomas, atmiņas uzliesmojumi turpinās nomodā. Apzinos savas kļūdas, lūdzu piedošanu, piedodu.

Bieži domās sarunājos ar Vilku. Man šķiet, ka reiz sen, ne šajā pasaulē, es biju viņa ķermenī. Miru jauns, jutu vecā vadoņa sirds sāpēs, kurš ar smeldzes un izmisuma kaucienu sauca uz debesīm…

Un es paņēmu sev viņa sāpes… man kļuva vieglāk. Caur sāpēm nāk attīrīšanās. Vilks nav mans totēms, bet viņā ir daudz iezīmju, kas iemiesojušās manī šodienējā.

Un man atkal gribas atgriezties pie viņa, tajos iemiesojumos, lai saprastu sevi šodienējo, saprastu savus bērnus un palīdzētu satikties ar Dvēseles atmiņu.

Autore: Natālija Ivanova (Наталья Иванова)

P.S. Vai jūs esat atminējušies sevi dzīvnieku ķermeņos iepriekšējās dzīvēs?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 19.04.2018.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/devochka-i-volk/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/citi-raksti/darja-pihalova/11-dazadi/3799-darja-pihalova-par-ko-tad-runa-dvesele-bet-tu-paklausies-nesteidzoties (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-druka/11-dazadi/2691-tatjana-druka-ko-maca-dzive-dzivnieka-kermeni (Tulk. piezīme)