«Папа, я был монахом в Непале.»

“Tēt, es biju mūks Nepālā.”

“Dad, I was a monk in Nepal.”

Mūsu dēla pirmais izteikums:

"Tēt, es biju mūks Nepālā."

Man vēl stāvēja priekšā pētīt tās puses pasauli, es zināju par Kerolas Boumenas (Carol Bowman) grāmatu “Bērnu iepriekšējās dzīves (Children's Past Lives)” (un turpmākajām Dr. Džima Takera (Jim Tucker) grāmatām ar pietiekami daudzām atklāsmēm reinkarnācijas pētījumos^[1]), taču tas bija pirms tam… Es biju mājās Čikāgā, un mans dēls piezvanīja, lai pateiktu arlabunakti.

Viņam bija 2 gadi. Tas bija viņa pirmais izteikums man. It kā viņš būtu gaidījis divus gadus, lai to pateiktu.

Es teicu: "Pasauc savu mammu pie telefona." Mēs pārrunājām: "Kāpēc viņš to teica?" Jautāju, vai viņi skatījās televīzijas pārraidi, lasīja grāmatu – nē, nē un vēlreiz nē. Viņa nezināja. Es to atlaidu. Līdz viņam bija 3 gadi.

Kādu dienu, braucot pa apkaimi mašīnā, es teicu: "Dēls, kur tu mani satiki?" Es skatījos atpakaļskata spogulī uz viņa mazo seju bērna drošības sēdeklī. Viņš paskatījās uz mani un teica: "Tibetā." Apdullināts es jautāju: "Kur Tibetā?" Viņš teica: "Ceļā".

Cenšoties pārāk nereaģēt, es domāju par visiem Tibetas ceļiem, pa kuriem biju gājis, dodoties turp kopā ar Robertu Tūrmenu (Robert Thurman), lai uzfilmētu dokumentālu filmu Tibetas Namam Ņujorkā ("Ceļojums uz Tibetu ar Robertu Tūrmanu (Journey into Tibet with Robert Thurman)") vietnē YouTube). Tad es atcerējos – kad bijām svētajā Kailaša kalnā (Mount Kailash), profesors Tūrmans tika piedāvājis: "Ja tu izsaki vēlēšanos šajā vietā, tibetieši saka, ka tā piepildīsies." Es pārdomāju atbilstošu vēlēšanos... "Hm. Miljons dolāru... Nē, stop, trīs mākslas filmu kontraktus. Es nevarēju pieņemt lēmumu tik apņēmīgi, ka sāku skaitīt no desmit uz leju ar domu, ka viss, kas nāks no manas mutes, būs mana vēlēšanās.

"Es gribu dēlu." Es izteicu. Es sastingu. Kā? Kāpēc es to teicu? Man nebija ne jausmas. Tā nebija izvēle no vairākām iespējām. Mums bija meita mājās Santa Monikā… bet tā bija pēdējā doma mana apziņā. Es padomāju: "Oho, kāpēc es to teicu? Vai tā ir tāda kā ģenētiska lieta, kas notiek lielā augstumā? Es to atlaidu.

Un tagad es biju mašīnā ar šo 3 gadus veco dēlu. "Ceļā?" Viņš pamāja. "Pagaidi, vai tas bija Kailaša kalnā?"

Viņš pakratīja galvu "nē". Es pārdomāju... oho, es gāju pa daudziem ceļiem Tibetā... bet tad atcerējos vārdu... "Vai tas bija Kangrā?"

Viņš pamāja. "Jā, tā bija Kangra."

Par Kangru sauc taku, kas iet apkārt Kailaša kalnam. Tas ir tehniski precīzāk, jo tieši tur es izteicu vēlēšanos. Viņš mani bija palabojis TIBETIEŠU VALODĀ.

Un es biju teicis “Kangra”, un viņš to atkārtojis. Un viņam bija 3 gadi. Tāpēc es to atlaidu. Gadu vēlāk strādāju pie filmas “Sāls (Salt)” Manhetenā, biju noīrējis dzīvokli, un uzņemšanas laikā man piezvanīja sieva. "Vai tu viņam parādīji to grāmatu?", "Kādu grāmatu?" es jautāju. Viņa pastāstīja, ka mūsu dēls bija devies uz dzīvokļa īpašnieka bibliotēku, izvilcis divas grāmatas un vienu izmetis miskastē. Mana sieva teikusi: "Ko tu dari?" Viņš teicis: “Šī grāmata ir bezvērtīga. Bet šī ir vissvarīgākā.” Tā bija Roberta Tūrmena grāmata “Riņķojums ap Svēto Kalnu (Cirlinging the Sacred Mountain)” (sarakstīta kopā ar Tadu Vizu (Tad Wise)) par viņa ceļojumu apkārt Kailaša kalnam.

Mūsu dēls atvēra grāmatu, norādīja uz fotogrāfiju ar vietu, kur es izteicu vēlēšanos, un teica: "Tieši tur es ATRADU TĒTI."

Viņam bija 4 gadi. Viņš vēl neprata lasīt. Es teicu savai sievai: "Es nekad neesmu viņam izteicis vārdu “Kailašs”, izņemot to vienu reizi automašīnā pirms gada."

Bet pagaidiet… tas vēl nav viss.

Kad viņam bija 5 gadi, mēs atradāmies tibetiešu veikalā Losandželosā, un viņš pazuda. Es ar to domāju, ka mana sieva atnāca un teica: "Viņš ir pazudis! Es nevaru viņu atrast!" Es paskatījos apkārt. Veikals nav liels. Es teicu: "Viņam kaut kur šeit ir jābūt." Viņa atgriezās pēc 5 minūtēm ar šokētu sejā. Viņa teica: "Es viņu atradu dibenistabā. Viņš stāvēja spoguļa priekšā. VEIDOJOT PILNAS PROSTRĀCIJAS. (Tas ir, kad mūks pieceļas, rokas virs galvas, pie lūpām, pie sirds, pēc tam pilnīgi nolaižas zemē.) Viņa vēroja viņu 3 minūtes, pirms viņš ieraudzīja viņu spogulī.

Viņš teicis: "Ak, mammu. Tev ir vairāk jāmeditē, un to dara šādi.” Viņš novilcis viņu zemē. Viņš paskatījies uz viņu un teicis: "Vai tu dzirdi zvaniņus mūzikā?" (Atskaņotājā bija Tibetas mūzikas kompaktdisks ar “Tibetas tradicionālajiem dziedājumiem (Traditional Chants of Tibet)”, kurus izpilda Nečungas (Nechung) mūki) bija. Viņš teicis: “Kad atskan zvans, tas nozīmē, ka pasaulē nāk miers.”

Es uzklausīju viņu un vēlāk pajautāju kādam tibetiešu draugam, ko tas nozīmē: "Tibetas mūzikas laikā, kad dzirdat zvanu, – vai tas kaut ko attēlo, piemēram, gudrību?" Viņš pakratīja galvu. "Tas nozīmē, ka pasaulē nāk miers."

Nav tā, ka es zinu vai esmu pārliecināts. Un visbeidzot, tā kā viņš vairs neatceras šīs sarunas, es beigšu ar šo pēdējo. (Tas ir ņemts no nodaļas grāmatā “B-puse: Tūrisma ceļvedis par to, kā orientēties dzīvē pēc nāves – Mans dēls, mūks (Flipside: A Tourist’s Guide on How to Navigate the Afterlife” – “My son the monk)”.) Pirms pieciem gadiem man pienāca telefona zvans, ka mana mamma mirst. Mana laba paziņa medmāsa piezvanīja, lai pateiktu, ka nedēļas nogali māte nesagaidīs.

Es apsēdināju bērnus un teicu: "Tagad klausieties, nākamreiz, kad redzēsit vecmāmiņu, viņa būs uzlikusi stingu kosmētiku un būs zārkā." Es mēģināju viņus sagatavot, vadoties pēc savas pieredzes, kad tiku redzējis mirušos radiniekus, būdams bērns. Man likās dīvaini, ka viņiem bija stings grims un viņi atradās kastē.

Mūsu dēls sāka smieties. "Tēt, viss ir kārtībā." Viņš paņēma pustukšu ūdens pudeli. Viņš teica: "Gars ir kā ūdens. Skatieties." Viņš nosvieda pudeli zemē un tad uzkāpa tai. Viņš sāka līksmi lēkāt pa to augšā-lejā. Es atceros, ka skatījos uz savu sievu apmēram ar izteiksmi “ko viņš dara?”. Viņš rimās, tad pacēla saspiesto, saplacināto pudeli – tai joprojām bija vāciņš. Viņš mums parādīja pustukšo pudeli ar ūdeni un teica: “Redzi? Ar ūdeni nekas nav noticis."

Vienkārši visdziļākā mācība, ko esmu dzirdējis par gara būtību. Mūsu ķermeņi noveco, tie saplok, sabrūk... bet ūdens vienmēr ir vesels. Tas var pārvērsties miglā, pārvērsties mākoņos, pārvērsties lietū.. bet mūsu gars... vienmēr ir vesels.

Pēdējais komentārs – lai kāds nepadomā, ka tikai bijušajiem mūkiem piemīt šāda veida spēja “atcerēties savu pagātni”. Kad viņam bija četri gadi, mēs skatījāmies televizoru, un parādījās seksīga Victoria’s Secret reklāma. Tā bija diezgan jauna modele, kas valkāja milzu baltus spārnus, bija peldkostīmā un izaicinoši dejoja. Viņš nolēca no dīvāna, norādīja uz televizoru un teica: "Es viņu gribu!"

Es iesmējos, īsti nezinot, kuru attēla daļu viņš domā. Bet tad es atcerējos, ko viņš man teica pa telefonu pirms pāris gadiem. Es teicu: "Pagaidi, man šķita, ka tu teici, ka esi mūks Nepālā."

"Vairs ne!" viņš priecīgi teica. "Vairs ne."

Mazu bērnu vecākiem es varētu ieteikt uzdot jautājumus, uz kuriem bērniem atbildes nebūtu. Uzdodiet bērniem šo nekonfesionālo jautājumu: “Vai mamma un tētis izvēlējās tevi? Vai arī tu izvēlējāties mūs?" Un raugiet, kāda ir atbilde. Gudrība ir nenosodīt vai nereaģēt uz to, kāda ir atbilde. Tomēr aptuveni pusei no manis dzirdētajiem gadījumiem atbildes ir bijušas pārsteidzošas.

Avots: https://renepal.quora.com/What-personal-experience-has-led-you-to-consider-the-possibility-that-we-do-in-fact-reincarnate

Aptuveni 2020. gads.

Autors: Ričards Martini (Richard Martini) https://www.quora.com/profile/Richard-Martini-1

Topiks: “Kāda personīgā pieredze ir likusi jums apsvērt iespēju, ka mēs patiešām reinkarnējamies? (What personal experience has led you to consider the possibility that we do in fact reincarnate?)”

P.S. Jūs esat jautājuši saviem bērniem, kā viņi jūs izvēlējās?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 23.09.2020.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/papa-ya-byl-monahom-v-nepale/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4257-atminas-par-ieprieksejam-dzivem (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/irina-davidova/11-dazadi/3903-irina-davidova-teta-dvesele-mana-berna (Tulk. piezīme.)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4211-berni-kuri-apgalvo-ka-ir-dzivojusi-ieprieksejo-dzivi-un-vinu-sniegtas-detalas-kuras-ir-tik-parsteidzosas-ka-gruti-tam-noticet (Tulk. piezīme.)