Идеи рождаются на небесах
Idejas dzimst debesīs
Pašlaik man ir 80 gadu. Bērnībā, desmitajā dzīves gadā (toreiz mācījos otrajā klasē, bija pēckara laiks), ar mani atgadījās notikums, kurš daudz izmainīja manā dzīvē.
Skolā mums uzdeva kādu uzdevumu. Līdz vakaram to risināju – nekas nesanāca. Visu nakti šis uzdevums nedeva man mieru. No rīta, pirms skolas (mācījos otrajā maiņā), centos to atrisināt – velti.
Neveiksmes nomākts, gāju uz skolu. Un, lūk, skolas pagalmā atsvešinātības stāvoklī es sajutu, kā man galvā, ausu augšgalu līmenī, it kā pārlēca elektriska dzirkstele ar sajūtamu triecienu (kā tas ir sajūtams pie 30-40 voltu strāvas).
Tajā pašā mirklī galvā “uzliesmoja” neaprakstāms mirdzums, šķiet, spožāks par sauli, it kā tālu izplatoties ārpus galvas. Un manā priekšā nostājās, kā tagad pieņemts runāt, mani mokošā uzdevuma atrisinājuma algoritms.
Kopš tā laika man nebija problēmu ar mācībām, vēl vairāk, ar tādas atklāsmes palīdzību daudz ko izzināju zinātnē.
Lai nerunātu pa tukšo, aprakstīšu dažus savus sasniegumus.
Momentānas zināšanas projektēšanā
Vēl devītajā klasē notika, lūk, kas. Ģimene pārcēlās uz apgabala centru, kur skolā jau pilnā sparā rasēšanas stundās noritēja mašīnbūves projektēšana, par kuru man nebija nekāda priekšstata (mēs bijām nodarbojušies tikai ar šriftiem).
Rasēšanas mācību grāmatu toreiz vēl nebija. Skolotājs lika man priekšā mājās no māla izgatavot kādu priekšmetu un aplūkot to no dažādām pusēm. Man to nez kāpēc ļoti negribējās darīt. Un es iztēlojos vienkāršu kārbiņu.
Tajā pašā mirklī es piedzīvoju apskaidrību: es vienā mirklī sapratu projektēšanas būtību. Tas ir, tas, ko mācās apmēram gadu, man kļuva skaidrs momentā.
Nākamajā stundā pasniedzējs – viņš bija apgabala galvenais arhitekts – pārbaudīja manas zināšanas augstākās sarežģītības inženieru uzdevumos, kuru risināju veikli, no pirmā acu uzmetiena.
Viņam par brīnumu es jau biju, kā viņš teica un izmantoja to turpmāk, nevis sekmīgs skolnieks, bet profesionāls projektētājs.
Mans ieguldījums kosmosa raķešu zinātnē
Turpmāk atklāsmes vairs nebija tik “apžilbinošas” kā pirmajā reizē, bet kā vājš mirdzums.
1957. gadā es izdarīju atklājumu, kā saka, “ar spalvaskātu (на кончике пера)” kosmosa raķešu zinātnes sfērā.
Pēc saspringtām pārdomām par problēmu, kura vārda tiešā nozīmē bija nolikusi “uz ausīm” visas tajā iesaistītās PSRS zinātniskās organizācijas, es vājā mirdzumā ieraudzīju objekta apteces parādību un matemātiski to aprakstīju.
Šim efektam pēc diviem gadiem uzdūrās amerikāņu pētnieki hiperskaņas aerodinamiskajā caurulē (mums tādas vēl nebija), bet, kā viņi paziņoja, nav varējuši prognozēt, pie kā tas var novest.
Viņu fotokadrs precīzi atbilda manam attēlam (tas ir, ieraudzītajam) atklājuma pieteikumā, bija pat precesijas tā pati puse.
Pateicoties mana atklājuma secinājumiem, kurus izmantoja resora augstākā vadība, pirmā padomju orbitālā kaujas raķete tika pielaista (pēc visiem 150 avārijas un neviena veiksmīga lidojuma konstrukcijas izmēģinājuma!!!) oficiālajiem valsts izmēģinājumiem 1972. gadā un nodota ekspluatācijā.
Kā atklājuma autors es piedalījos zinātniski tehniskajā apspriedē, kurā tika lemts par to pirmajā instancē. Es tur biju pats jaunākais un vienīgais ierindas inženieris.
Manas dalības nosacījums bija: “Neuzstāties, kamēr tev netiks dots vārds.” Protams, vārds man dots netika, jo šī vētrainā un ļoti trokšņainā apspriede, kurā tika lauzti daudzi šķēpi, ilga gandrīz četras stundas.
Atcerieties, kā Gogolim: “Pie mums ir atbraucis revidents!” Nepateicis ne uzvārdu, ne to, ka esmu atklājuma autors, sapulces vadītājs, burtiski piespiests pie sienas ar jautājumiem, no kurienes viņš ņēmis pierādījumus, norādīja uz mani ar pirkstu kā uz klātesošajiem nepierādītā risinājuma vaininieku, pārkliedza visus: “Viņš teica!”…
Mēma aina… Pēkšņi bija iestājies kapa klusums, tikai viens pārstāvis, redzams, pazīdams mani, pārliecies pār galdu, kaut ko klusi čukstēja viņam tuvu esošajiem dalībniekiem, pamājot uz manu pusi.
Pēc tam visi valsts pārstāvji nez kāpēc bez jautājumiem(!) padevīgi piekrita parakstīt protokolu, dabiski, ar īpašām piezīmēm, lai avārijas gadījumā viņiem būtu niša, kur attaisnoties.
Lūk, ar tādu miermīlīgu noti beidzās apspriede. Kaut gan priekšsēdētājs slēdza to jau mažora intonācijās. Starp citu, šī apspriede notika pēc tam, kad Maskavai, pēc tās pieprasījuma, bija nodoti manis personīgi sagatavotie un priekšsēdētājam izskaidrotie augstāk norādītie secinājumi.
Līdz ar to varas iestādes uzskatīja, ka savu darbu kosmosa raķešu sfērā esmu izpildījis un mani var atlaist-padzīt divu stundu, nevis divu nedēļu laikā, ar birku “sociāli bīstams elements” ar no tā izrietošajām sekām.
Ideja, kas pacēla manu statusu
Pirms runājam par manu galveno sasniegumu, ļaujiet sniegt sarunu, saīsinātā izklāstā, ar manu pasniedzēju universitātē: tā daudz ko var paskaidrot.
Ēriks Mihailovičs Košanovs (Эрик Михайлович Кошанов), konstruktoru biroja “Južnoje” projektēšanas daļas priekšnieks, lasīja mums lekcijas par “izstrādājumu” projektēšanu 3.-5. kursā.
Šajā katedras izlaiduma priekšmetā bija eksāmeni, ieskaites, kursa darbi, kolokviji, konsultācijas u.c., tāpēc ar pasniedzēju mēs tikāmies bieži.
Un, lūk, kādā personiskas tikšanās reizē 4. kursa beigās viņš man saka: “Kolēģi man saka, ka jūs viņiem izvirzāt diezgan oriģinālas idejas. Kāpēc jūs “neiesvētāt” šajās idejās mani?” Atbilde: “Jūs tak varat mani padzīt!”
Pauze, Ēriks Mihailovičs ir pārsteigts: “Pat tā? Nepadzīšu…” Sāku klāstīt viņam savu par neaizmirstamu kļuvušo, vēl nevienam neizteikto, dumpīgo ideju-sapni, kurš jau ir “iededzies” pēc ilgstošām jaunekļa pārdomām par kosmosu.
– Reaktīvās kustības princips, pēc manas pārliecības, nav pielietojams starpzvaigžņu lidojumiem masas izmešanas dēļ. Aptuveni aprēķini rāda, ka kuģa masa šeit ir salīdzināma ar mazo planētu masu, kas konstruktīvi ir nereāli.
Neatrisina, bet tikai sarežģī lietu kodol- un fotonu dzinēju izmantošana ar to pašu darbības principu.
– Un ko jūs liekat priekšā? Jums taču ir zināms, ka uz šodienu tas ir vienīgais iespējamais paņēmiens.
Turpinu:
– Kosmosa apstākļos un arī uz planētas galvenais spēks, kuru nepieciešams pārvarēt, – tas ir gravitācijas spēks. Tāpēc, domājams, šeit būs piemērots antigravitācijas dzinējs bez masas izmešanas.
Un arī kosmosā visi objekti, izņemot zvaigznes, kustas un rotē, neizmetot masu.
– Un jums ir konkrēts izstrādājums?
– Pagaidām nav. Bet es šajā virzienā pētu visas pieņemtās un nepieņemtās teorijas, kā arī sekoju zinātnes jaunumiem, katrai pārbaudot tās izmantošanas iespēju.
Vēl kādu laiku mēs pavadījām, kopīgi apspriežot problēmu.
Tāpēc droši vien nav jāprecizē, kāpēc pēc pusotra gada Ēriks Mihailovičs Košanovs bez manas ziņas lika priekšā (aizejot mūžībā – ārsti viņam “deva” tam pusgadu – arī to es nezināju) pasniedzēja vietai manu kandidatūru savā vietā.
Ar visu to jebkurš projektēšanas nodaļas (viņa nodaļas) vadošais darbinieks neapšaubāmi zināja vairāk nekā es, zinādams teoriju projektēšanas lietās.
Turklāt akadēmiķis, galvenā konstruktora pirmais vietnieks, viņa tiešais priekšnieks, bija pret manu kandidatūru (te neliels precizējums: šī akadēmiķa dēlam mūsu fakultāte bija jābeidz gadu vēlāk).
Un šādos apstākļos Ēriks Mihailovičs noturēja manu kandidatūru! Vakardienas studenta, kaimiņu apgabala parastu strādnieku dēla kandidatūru. Esmu bezgala pateicīgs VIŅAM. Lai gaiša VIŅA piemiņa.
Šī priekšvēsture bija nepieciešama literāra atkāpe, pirms pārejam pie peripetijām, risinot jaunekļa ideju-problēmu, ar kuru nācās nodarboties visilgāk manā dzīvē.
Antigravitācijas dzinējs
Tiesa, uzriez pēc universitātes pabeigšanas pievērsu uzmanību kādam spēkam, kuram, lai rastos gan kosmosā, gan uz planētas, nav vajadzīgs nekas, izņemot elementāru apstākļu esamību.
Tieši šis spēks arī deva ar laiku iespēju atrast dzinēju, kurš, nebūdams tīri antigravītisks, tajā pašā laikā ļauj cīnīties-pārvarēt gravitāciju, neizmetot masu.
Taču no idejas un uzmanības pret šī spēka īpatnībām līdz realizācijai pagāja diezgan ilgs laiks, ko “veicināja” arī turpmākie dzīves apstākļi.
Arī šeit atrisinājums atnāca momentāni: es ieraudzīju, kādā veidā var tikt izmantots tas spēks, par kuru es tik daudz domāju.
Darba ķermenis izgudrotajā dzinējā nemaina savu ķīmisko sastāvu, un nogulsnēs atjaunojas tā fiziskie raksturlielumi, kas ļauj to izmantot “bezgalīgos” ciklos, neizmetot ķermeni aiz borta.
Dzinējs ģenerē griezes momentu, kuru konstruktīvi var pārveidot jebkura virziena, tajā skaitā horizontāla un vertikāla, spēkā. Domāju, lasītājs nevarēs atrast nevienu līdzīgu piemēru apkārtējā īstenībā.
Tāpēc tāds dzinējs bez īpaša pārspīlējuma var izmainīt zemes civilizācijas attīstības virzienu, līdzīgi tam, kā to paveica riteņa izgudrošana un uguns iegūšana.
Konkrēti. Ātri tiek atrisināta cilvēces enerģijas problēma, nevajag dedzināt nekādu degvielu, nav vajadzīgas HES, TEC, AES un tām līdzīgi giganti, kas kropļo planētu.
Pilnīgi autonomi ar enerģiju tiek nodrošināts jebkurš borts, jebkurš saimniecisks vai ražošanas objekts: no lauku mājiņas, vasarnīcas līdz pilsētas kvartālam un rūpnīcai – un arī ierindas cilvēks jebkuros apstākļos.
Salīdziniet, kā pašlaik cieš cilvēce no vienkārša vēja, sniega, kas bojā simtiem pilsētu un ciemu enerģētisko nodrošinājumu. Un kas notiks nopietnāku kataklizmu gadījumā?
Starp citu, mūsdienu teorētiskā fizika sliecas salīdzināt civilizācijas pēc enerģijas izlietojuma līmeņa, izdomājot nejēdzīgus zvaigžņu enerģijas izmantošanas reitingus un shēmas.
Augstāk sniegtā informācija liecina, ka attīstīta civilizācija var izmantot tik enerģijas, cik tai nepieciešams attiecīgajā brīdī, tajā skaitā arī ekstremālos gadījumos (katastrofās, konfliktos…), negraujot(!) planētas, kuru apdzīvo, ekoloģiju.
Transporta problēma. Pašlaik tā ir saistīta ar diviem aspektiem: enerģijas nesēju un riteni. Pirmajam vajag tērēt neatjaunojamus Zemes resursus, otrajam vajag labus ceļus.
Lasītājs, iespējams, jau smīkņā, fantāzijās zīmējot dažādas konstrukcijas. Protams, transports tuvākajā nākotnē (ja cilvēce ieviesīs priekšā likto) nav salīdzināms ar mūsdienām.
Pilnīgi atšķirīgas pieejas, kas izslēdz enerģijas nesējus un… pat riteni. Pietiks, ja teikšu, ka rītdienas individuālais transportlīdzeklis (velosipēda vietā un cenas ziņā ne dārgāks par to) var pārnest (bez maksas) jebkuru cilvēku uz jebkuru planētas punktu.
Pārtikas (barības) problēma var tikt atrisināta ar augu olbaltumvielu lielāku daļu porcijā. Šodien tas nav iespējams enerģijas trūkuma dēļ.
Kara un miera problēmas. Pašlaik cilvēce darbojas uz sevis iznīcināšanu, un tam nav un nav iespējams atrast alternatīvu – visa planētas vēsture un tagadējais laiks to pierāda.
Neapšaubāmi jaunas iespējas vēl vairāk var palielināt pašiznīcināšanās varbūtību. Bet! Parādās Viņas Augstība ALTERNATĪVA!
Tas ir saistīts ar to, ka parādās iespēja viegli, ātri un lēti sabojāt jebkuru kara līdzekli: aviobāzes kuģus, stratēģiskās palaišanas ierīces, ieroču glabātuves, karaspēka koncentrēšanās vietas, nemaz nerunājot par to, ka var viegli apturēt (sakaut, iznīcināt, – pēc izvēles) jebkuru agresoru vai teroristu jebkurā planētas punktā.
To bremzē tikai planētas saprāts. Vai cilvēce spēs nodrošināt savu saglabāšanos, drošību pret pašiznīcināšanos? Iespējas ir. CILVĒK, izmanto to!
Futbola stratēģija
1983. gadā Dņepropetrovskas “Dņepra” kļuva par valsts čempioni futbolā. Šī iespaida ietekmē, patriotisma spārnots, kā teorētiskās mehānikas speciālists es ķēros pie problēmas – spēriena precizitātes futbolā, tādā veidā domājot palīdzēt savai komandai kaut vai metodisku materiālu veidā.
Zināju, ka šī problēma tika apspriesta pirms desmitgades sporta presē, tā arī ne pie kā nenonākot, tāpēc ka apspriešana bija tālu no profesionalitātes (ne futbolā, protams).
Kaut gan drīz pēc tam kā pēc komandas tika nomainīti apavi (futbola zābaki) pēc eiropiešu standarta. Tā ka ar purngalu spert turpināja tikai Dienvidamerikas futbolisti.
Analīzei pielietoju spēriena teoriju, ņemot vērā visus spēkus, kas iedarbojas uz bumbu un sportista kāju, tas ir, gāju pētnieka parasto ceļu.
Un gandrīz uzreiz uzdūros acīmredzamai pretrunai starp futbola teorijas un prakses prasībām. Iedziļinoties problēmā, es pēkšņi vājā mirdzumā ieraudzīju nākotnes mača mikrofragmentu.
Ieraudzītajā bija parādīta spēle ar vienu pieskārienu (pa visu laukumu). Nācās ķerties pie speciālām mācību grāmatām. Pārraku literatūras kalnus fizkultūras institūta bibliotēkā un pilsētas publiskajās bibliotēkās.
Kā autori tur galvenokārt uzstājās Maskavas futbola autoritātes. Salīdzinot manu pētījumu rezultātus ar oficiālajos (saskaņā ar literatūru) ieraudzīto, iznāca pilnīga pretruna.
Konkrēti mana teorija saka, ka precīzu spērienu var izdarīt tikai ar purngalu, visos citos spēriena veidos teorētiski netiek pamatota spēriena precizitāte (tur precīzs spēriens – tas ir veiksmīgs gadījums).
Literatūrā otrādi: spēriens ar purngalu negarantē precizitāti. Tajā, ko redzēju, spēle vienā pieskārienā paredz, ka sportists jau pirms spēriena ir pieņēmis lēmumu, kam piespēlēt bumbu.
Un, lūk, autoritātes šedevrs: “Uztverot bumbu, apstrādā to, apturi to, pārlūko laukumu un pieņem lēmumu piespēlēt bumbu vai vadīt to.”
Faktisku spēļu analīze visos līmeņos rāda, ka nospiedošā vairumā gadījumu diemžēl spēle tiek organizēta (pilnīgi vai daļēji) saskaņā ar autoritātes sniegto algoritmu.
Kāpēc tā notiek? – pirmais jautājums, uz kuru skrupulozi nācās meklēt atbildi, kaut arī tā, kā saka, guļ virspusē: sportistu tā māca spēlēt, un neko citu viņš nezina! – tāpēc prasīt no viņa ko citu – veltīga nodarbe.
Tāpēc ķēros pie zināšanu papildināšanas spēlē ar bumbu stratēģiskā spēlē, kāds arī ir futbols. Spēles ar bumbu gadījumā, kad tā tiek spēlēta vienā pieskārienā – tā ir spēriena ar purngalu tehnika.
Uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc treneri, lieliski zinot šī spēriena veida priekšrocības, ir no tā atteikušies. Proti, šeit nākas trenēt ne tik daudz sportista kājas, cik galvu.
Un tā nav vienkārša lieta – vienā brāzienā, uzreiz nav sasniedzama. Vajag laiku un skaidru sistēmu speciālos vingrinājumos. Tā parādījās spēriena tehnikas treniņa metodika.
Viena pieskāriena spēles tehnika prasa vēl liekāku sportista galvas darbību – katrs komandā ir stratēģis(!) uz laukuma: viņam ir lieliski jāpārredz viss laukums, visas pretinieka pozīcijas vājās puses, jāieņem izdevīga pozīcija un jāvada partneris uz labāko vietu, – tikai tādā gadījumā viņš var lemt, kam optimāli piespēlēt bumbu vienā pieskārienā.
Šeit tiek pievienoti ļoti daudzi komandas taktiskie paņēmieni-sagataves. Te jau ir vajadzīgi citi speciāli vingrinājumi, cits skrējiens un arī citas taktiskas nodarbības. Tā parādījās taktiskā treniņa metodika.
Vai jūs nepārsteidz, kāpēc gandrīz nav drukātu materiālu par mača stratēģiju?! Atbilde ir vienkārša. Mača stratēģija ir mirusi, tāpēc ka spēlētāju izvietojumu onkuļi vai treneris ir reizi par visām reizēm noteikuši (vai arī tas reti mainās), un nabaga treneris lauza galvu, kā aizlāpīt te šur, te tur caurumus sportistu specializācijā.
Un te vēl deguna priekšā ir nākamais mačs. Kā tādos apstākļos atrisināt sportistu optimālās noslodzes problēmu? Starp citu, šis jautājums atšķir jauno (piedāvāto) futbolu no tradicionālā, kurā tas praktiski nav atrisināms.
Un futbolistu universālā sagatavošana un stratēģisko shēmu daudzveidība (teiksim, 7-9 puslaika gaitā) dod trenerim iespēju gan nodrošināt sportistu optimālo noslodzi, gan parādīt visas savas ieceres-atradumus, ievedot pretinieku pilnīgos maldos.
Neatkarīgi, teiksim tā, speciālisti, iepazinušies ar manām izstrādēm, sauca tās par revolūciju futbolā, par jaunā futbola teoriju un tml.
Bet mani pašu kopš 1984. gada vasaras un līdz šodienai nepielaiž pie trenera darba ar komandu – tāda nu pie mums ir politiski ideoloģiskā kārtība.
Esmu pārliecināts, ka valsts vai klubs, apbruņojies ar tādām zināšanām, kļūs par pasaules futbola līderi un tā likumu noteicēju.
Neaprakstu šeit gadījumus, kad negaidīti atnāk vienkāršāku uzdevumu atrisinājumi miegā, pusmiegā vai nomodā, kādi, domājams, mēdz būt visiem cilvēkiem un kādi man ir notikuši desmitiem, – un tas bez pārspīlējuma.
Risinājuma meklējumi
Tas, kas notika ar mani bērnībā, protams, ir neaizmirstams. Taču ne bērnībā, ne brieduma gados es tam nepievērsu uzmanību. Un, kad bija pienācis laiks apkopot dzīves rezultātus, aizdomājos par to.
Vēlme atrast atbildi lika man vērsties pie speciālistiem-mediķiem, intelektuāļiem, zinātniskiem un populāri zinātniskiem izdevumiem, kas reizēm izvirza tuvas vai līdzīgas tēmas, – bez rezultātiem.
Ilgu laiku man vispār likās, ka tamlīdzīgas problēmas zinātne ir apgājusi. Un, lūk, geštaltpsiholoģijā (geštalt – tēls, veids, forma – vācu) gadījās sastapties ar jēdzienu “insaits” – apskaidrība.
Tā ir parādība, kad cilvēks atrod negaidītu atbildi-atklāsmi uz satraucošiem jautājumiem miegā, pusmiegā vai pat nomodā.
Tie ir visiem zināmie piemēri ar Mendeļejeva tabulu, šujmašīnas adatas izgudrošanu un tml., un, domājams, daudziem, ja ne katram ir atnācis mokoša uzdevuma negaidīts atrisinājums līdzīgā veidā (taču nez kāpēc zinātne atzīmē notikušo tikai ar pazīstamiem cilvēkiem).
Taču tas, kas notika ar mani bērnībā, nav ieliekams nekādos rāmjos. Var tēlaini salīdzināt apmēram tā: geštaltpsiholoģijā aprakstītā insaita parādība pēc savas sarežģītības ir salīdzināma ar bērnu divriteņa konstrukciju, bet ar mani notikušo neiekļausi bez pārspīlējuma pat kosmosa kuģa konstrukcijā.
Bet tagad salīdzināsim divas atklāsmes (insaitu un gadījumu, kas notika ar mani). Geštaltpsiholoģijā ne par kādu fiziski jūtamu mirdzumu-atklāsmi runas nav, vēl jo vairāk par fizisku triecienu.
Kāda ir to daba, kāds ir to cēlonis?
Turklāt tur pat nav paredzēta tāda iespēja, droši vien tāpēc, ka agrāk zinātnieki tos nesastapa praksē (netika reģistrēti dokumentāli).
Tāpēc pielīdzināt šīs divas parādības, manuprāt, nav attaisnojami, kaut arī tām ir kopējs, kā šķistu, sākums-cēlonis, konkrēti: cilvēks negaidīti atrod uzdevuma-problēmas atrisinājumu.
Man bija kāda nojausma, ka šeit ir pilnīgi dažādi līmeņi, pilnīgi dažādi iegūtās informācijas avoti. Tāpēc, iespējams, arī neatradu atbildi ne no reāliem, ne virtuāliem (interneta) sarunu biedriem.
Pat kad vērsos jau ar jaunu informāciju pie speciālistiem, lieta no vietas nekustējās. Domāju sakarā ar to, ka nebija nejaušība, ka neatlaidīgie meklējumi aizveda mani uz rezultatīvāku un priekšmetiskāku, kā redzēsim turpmāk, tikšanos ar reinkarancioloģi-konsultanti Natāliju Zasjadjko (Наталья Засядько).
Mana attieksme pret reinkarnacioloģiju
Seansos ar pavadoni Natāliju mums izdevās aizrakties (citādi nepateiksi) ne tikai līdz atbildei, “no kurienes notika šī atklāsme”, bet arī, “kāpēc tā notika”.
Pirms turpinu vēstījumu, nepieciešams salikt visus punktus uz i, kas veicinās labāku saprašanu.
Kā teikts agrāk, būdams ar zinātnisku pētījumu pieredzi, es gāju pa ceļu, meklējot atbildi oficiālajā zinātnē, ezotērikas sfērā un mēģinot iztēloties visu uzskatu sistēmu par šo parādību.
Oficiālajā zinātnē, kā redzat, atradu nožēlojamas kripatas. Arī ezotērikā nesastapu tiešu atbildi, taču atradu daudz metodiku, kas veicina atbildes atrašanu.
Bet savos meklējumos nonācu pie secinājuma, ka starp manu smadzeņu puslodēm “atvērās jauns sakaru kanāls”.
Tāpēc aizdomājos, kāpēc gan neatvērt tamlīdzīgu kanālu starp smadzeņu pusložu sistēmu un zemapziņu? Šim nolūkam izmantoju kādu no Austrumu metodikām, bet rezultātu nesasniedzu.
Redzams, bija nepareiza izejas pozīcija – ne tur meklēju atbildi, gāju ne tajā virzienā. Lai cik dīvaini nebūtu, šī metodika ir ļoti tuva tai, ar kuru nodarbojos ar savu pavadoni.
Iepriekšējās rindkopas – atkāpe (literāra), speciāli veidota lasītājiem, kam ir šaubas par reinkarnacioloģiju kā zinātni.
Bet mana attieksme pret to kā cilvēkam, kurš speciāli nodarbojies ar zinātnes vēsturi, pētījis virkni ģeniālu, bet neatzītu(!) no ortodoksālās zinātnes puses teoriju un hipotēžu, kā arī oriģinālus faktus daudzās zinātnes jomās, ir tāda: reinkarnacioloģijai ir tiesības uz vienāda svara eksistenci tādā plašā zinātnes jomā kā psiholoģija.
Tāpēc tālākajā izklāstā tiks izmantoti psiholoģijas jēdzieni un termini, un negribētu, lai lasītājs to uztvertu kā kaut ko nenopietnu, dīvainu vai stāstītāja izdomātu.
Seansi-pētījumi
Tātad... jau pirmajā seansā mēģinājām atbildēt uz jautājumu, “kas tad notika ar mani desmitajā dzīves gadā”. Tālab nācās ieiet tajā stāvoklī un tajā vecumā, kurā atrados skolas pagalmā.
Un... neko neieraudzīju un nesajutu, kas, neslēpšu, lika man nedaudz vilties Taču pavadone nomierināja, ka tas ir pilnīgi iespējams, un lika priekšā paskatīties uz to zēnu no malas, no augšas.
Turklāt dīvainas formas mākonis: no augšas – parasts, bet no apakšas – plakans, un šī mākoņa plakne ir noliekta pret mani, zēnu, kaut kur par 30 grādiem. Tāpēc iznāk, ka mākonis ir kā ķīlis, kurš iespiežas manī.
Vairāk neko neizdevās ieraudzīt, iespējams, tāpēc, ka mana uzmanība bija izkliedēta starp zēnu, mākoni un horizontāli novietoto roku (kas kļuva redzama jau no malas un pēc analīze pēc kāda laika).
Nākamajā seansā ieraudzīju šo mākoni jau tālumā augšā nelielā izmērā un zaigojošu, it kā apgaismotu no iekšienes. Un no mākoņa stiepās gaišs stars ar dzeltenu nokrāsu virzienā uz mani.
Pavadone lika priekšā izsekot staru. Stars, izrādās, šķērso mākoni, stiepjoties tālu uz augšu. “Pacelies pa staru uz augšu,” pavadones maiga pavēle. Paceļos.
Pašā galā redzu: stars stiepjas no kaut kā, kas atgādina sirmu bārdu. Vairāk neko neredzu. “Pateicies šai Būtībai un palūdz visu, ko vēlies,” saka pavadone.
“Esmu gatavs pateikties, tam man ir pat speciāla lūgšana, taču kaut ko lūgt būs nevietā un nekorekti. Jo es taču Viņu redzu pirmo reizi,” atbildu. Ilgi un no visas sirds pateicos.
Beigās uzdodu iepriekš sagatavotu jautājumu: “Par ko dota man šī velte?” Atbilde atnāca telepātiski gandrīz uzreiz: “Par tavas vecmāmiņas un māmiņas labestību.” Ar sajūsmu pateicos. Atceros māmiņu un vecmāmiņu, un to, ka visi atzīmēja viņu labestību.
Pārrunājot uzdevu jautājumu pavadonei: “Kaut kā man grūti noticēt, ka par māmiņas un vecmāmiņas labestību var tikt nolaista lejā tāda atklāsme.” Atbilde: “Tā ir norāde uz ģimeni un pat dzimtu. Atceries vēl kādu.”
Un atcerējos stāstus ģimenē par manu vectēvu pa mātes līniju, par viņa neparasto nāvi un par viņa rīcību, līdzīgu, starp citu, manai.
Ritēja 1918. gads, manam vectēvam bija 46. Pilsoņu karš. Mūsu ģimene dzīvoja Hersonas apgabala Pokrovkas ciemā. Situācija visai tipiska, atainota pat kinofilmās.
Apkārt siro balto, sarkano un citu krāsu bandas. Katra no tām, ienākot ciemā, prasa proviantu, zirgus un jaunus puišus-zaldātus. Bet, kad ciema iedzīvotāji sāka plātīt rokas, sak’, nekā no tā vairs nav, bandas sāka ņemt ķīlniekus.
Pēc kārtējā iebrukuma banda ar zobeniem sakapāja ķīlniekus, kuru skaitā izrādījās kaimiņš, vectēva tuvs radinieks. Pārnācis mājās, vectēvs teica: “Viss. Nākamā ir mana kārta. Es gribu nomirt savā nāvē, nevis no zobeniem.”
Nogūlās uz lāvas, atteicās no ēdiena un ūdens... Un kaut kur pēc nedēļas viņš tika aprakts. Veselīgs vīrietis, jaunākajam dēlam nav vairāk par diviem gadiem, piespieda sevi nomirt. Neticami.
Man neizdevās atrast ne literatūrā, ne konsultācijās ar speciālistiem tamlīdzīgus piemērus, kaut gan kāds draugs-literāts teica, ka viņš kaut kur ko līdzīgu ir lasījis.
Nākamajā seansā Natālija liek priekšā “ieiet” vectēvā, kurš nolēma nomirt. Ieeju. Vectēvs guļ uz lāvas. Pie viņa pieskrien meitene, mana māte, kaut ko jautā.
Toreiz viņai ritēja astotais gads – pats zinātkārākais bērna vecums, “kāpēcītis” (mana māmiņa bija devītais bērns ģimenē no trīsdesmit). Vectēvs viņai kaut ko saka.
Pēc visa redzams, ka viņš stāsta viņai par gaidāmo bērnu, kad viņa kļūs pieaugusi, kaut ko viņai māca. Pavadone jautā: “Neskaitot meiteni, bija vēl kāds?”
Jā, redzu kaut kādu tumšu būtību, čigānietei līdzīgu. “Viņa bija ar viņu līdz nāvei?” turpina pavadone. Nē, otrā galā parādās kaut kāds gaišs plankums, kā kaut kāda ideja. Tā paliek ar viņu.
Pēc kāda laika pavadone liek priekšā sekot nomirušā vectēva dvēselei. Izdodas. Vectēva dvēsele paceļas uz radniecīgu dvēseļu kopienu ar izpildīta pienākuma sajūtu.
Telepātiski dzirdama atbalstoša dunoņa un sajūsma par vectēva dvēseli no viņa “kolēģu” puses. Tāds iespaids, ka vectēvu sagaida kāds paaugstinājums.
Vectēvs ar kreiso roku izdara apturošu žestu par iespējamo paaugstināšanu un saka, ka viņam (obligāti) ir jāiemiesojas savas meitas dēlā. Seko vēl lielāka sajūsma, pat apkārtējo draudzīga dūkšana.
Telepātiski dzirdamas balsis. Audzinātājs saka: “Tas ir labi.” Balss no augšas (nav zināms, kam tā pieder): “Tas ir vēl labāk.” Seanss ir beidzies.
Tā ka iznāk, ka man ir vectēva dvēsele, pareizāk, ka es un mans vectēvs – vienas dvēseles būtības.
Manas ģimenes vēsture, starp citu, kad es vēl biju mazulis, 1,5 gadi, glabā un – man tas ir stāstīts – ar mani notikušu neparastu gadījumu, kuru es tagad varu novērtēt tā, ka manu uzvedību tajā mirklī vadīja vectēva dvēsele.
No šejienes uzreiz parādās atbildes uz daudziem, ja ne uz visiem, jautājumiem. Augstāk norādītā velte man ir dota par nopelniem iepriekšējos iemiesojumos. Šī velte ir dota vairāk dvēselei, viņas “izaugsmei debesīs”, nevis zemes plāna cilvēkam.
Tāpēc ir skaidrs, kāpēc manas idejas neuztver sabiedrība, kaut arī kritiskos gadījumos valsts vadība ņēma vērā tikai manus risinājumus, kas faktiski arī saglabāja man dzīvību.
Un tas ir redzams arī pēc tā, ka “stars no augšas”, šķērsojot jonosfēru, iniciē tikai nelielu mākoni, tas ir, nelielu loku cilvēku, kurus nodarbina konkrētā problēma.
Piezīmēšu, ka visi aprakstītie seansi notika vēl pirms manas iepazīšanās ar Maikla Ņūtona[3] (Michael Newton) darbiem – tā ir informācija lasītājam, lai nerastos domas par plaģiātu.
Sniegšu tikai pa vienam gadījumam no vectēva un manas dzīves, kas rāda mūsu dvēseles radniecību.
Vectēvs ciemā bija baznīcas vecākais, tas ir, starpnieks starp popu un ciema sabiedrību, baudīja cieņu no sabiedrības puses, kas bija rekomendējusi viņu šim postenim.
Kādā lielā gavēņa dienā vectēvam kaut kādi jautājumi bija jāpārrunā ar popu. Popa kundze palūdza viņam ienākt mājā. No tā, ko tur ieraudzīja vectēvs, viņam no pārsteiguma iepletās mute.
Pops mielojās. Uz galda stāvēja pudele ar kandžu (šņabis ciemā bija retums), un pops ēda taukos ceptas olas – baznīcas stingri aizliegtu ēdienu gavēņa laikā.
Ieraudzījis vectēva reakciju, pops sāka taisnoties ar līdzību, ka viņš, zemes plāna cilvēks, ir līdzīgs tam galvaskausam, no kura tek dzīvības ūdens. Tā, sak’, arī viņš – grēcīgs, bet sludina īsteno ticību.
Vectēvs neko neatbildēja, taču pēc tam atteicās būt vecākais. Kaut kas līdzīgs, bet daudz lielākā mērogā, notika arī ar mani.
Uzreiz pēc augstskolas pabeigšanas man lika priekšā lasīt izlaiduma kursu universitātē (man bija neordināras idejas tajā zināšanu sfērā, un jau pazinu daudzas zinātniskas teorijas – par to tika teikts augstāk).
Turklāt es uzreiz liku priekšā oriģinālas izstrādes. Tajā laikā inteliģentam iestāties partijā bija liela problēma, tāpēc daudzi, tajā skaitā arī es, kopš studiju laikiem sapņoja būt partijā: karjeras garantā.
Kā jaunam, daudzsološam zinātniekam man tika likts priekšā iestāties PSKP rindās. Kā zibens no skaidrām debesīm daudziem bija mans atteikums šim priekšlikumam.
Ja ņem vērā, ka tas viss notika zinātnes kosmosa raķešu jomā, tad visiem bija saprotams, ko tas man nozīmēja.
Un mana atteikuma iemesls bija ne tikai tas, ka uz to laiku es jau biju izpētījis partijas kā bandītiskas organizācijas vēsturi no avotiem (oficiālajiem un ārzemju) un no savu skolotāju un citu ģeniālu cilvēku dzīvēm.
Biju jau pamanījis, ka tā velte, kas man no debesīm dota, spēj reaģēt arī uz dzīves situācijām. Tad, lūk, tā liktenīgā priekšlikuma brīdī manā priekšā it kā nolaidās tumši pelēks priekškars – uz turieni man liegts!
Tas ir, velte kaut kādā mērā pieļauj apdāvināta cilvēka vadību no debesīm.
Tāpēc uz pavadones priekšlikumu: “Gribi paskatīties, kas būtu bijis, ja tu nebūtu atteicies?” atbildēju ar atteikumu: “Es zinu, kas būtu bijis.” Un, lūk, no kā.
Ja, būdams partijā, es izdarītu to, ko izdarīju kā bezpartejiskais (un izdarītu daudz vairāk un ātrāk, jo man būtu pieeja vispusīgākai informācijai), tad 1991. gadā PSRS nebūtu sabrukusi(!).
Bet visa planēta, no kontinentiem līdz iezemiešu salām, būtu pārvērtusies (sākot apmēram ar (1973-1975) gadiem) par propadomju vasaļvalstīm: partija bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantotu manus atklājumus un izstrādes.
Taču to nebija paredzējuši debesu plāni, tāpēc debesis man arī aizliedza. Un tā es kļuvu par izstumto savā valstī, kuram valsts vairs nepievērsa uzmanību, un es līdz šim laikam atrodos Ukrainas Drošības Dienesta – VDK meitas organizācijas – pārraudzībā (pat neatkarīgā Ukraina nav gatava, negrib izmantot manas izstrādes!).
Bet jau pirmajā VDK pratināšanā 1971. gada 1. oktobrī man tika paziņots: “VDK izdarīs visu, lai jūs nekļūtu par otru Saharovu.”
Tajā laikā es vēl īsti pat nezināju, kas tas par Saharovu. Zināju, ka viens no kodolzinātnes līderiem ir nostājies pret varas iestādēm. Un arī VDK starp iedzīvotājiem – iebiedēšanai – izplatīja anekdotes par Saharovu Saharoviču Cukermanu.
Tāda draudīga organizācija vārdus lieki netērē, tāpēc varat iedomāties, kāda bija mana dzīve: pastāvīgi atrasties uzraudzībā, kad visur liek sprunguļus riteņos.
Noslēgums
Bez norādītās veltes daba mani bija apveltījusi vēl ar kaut ko. Kara laikā mēs dzīvojām Krimā, Limana krastā. Un, lūk, es, “plikdibenis”, patstāvīgi iemācījos turēties uz ūdens un peldēt (suniski) 4 gadu vecumā.
Tad, lūk, attālinoties no krasta, es jutu ar vēderu kā ar lokatoru dibena dziļumu un reljefu. Īpaši “iezīmējās” bedres.
Bet pēc tam ģimene pārcēlās uz “bezūdens” rajonu, tāpēc 16 gados atkal nācās mācīties peldēt un lokācijas īpašība bija zaudēta.
Vēl varēju 7-9 gadu vecumā 5 km attālumā izsaukt pie sevis māmiņu, bet šī īpašība, redzams, ir raksturīga visām sistēmām bērns-māte.
Apkopojot rezultātus, pamēģināšu savu dzīvi novērtēt no reinkarnacioloģijas skatpunkta. Ja man jautātu, kā es attiecos pret savu likteni, atbildēšu bez jebkāda pārspīlējuma un uzspēlētas mākslotības: “Esmu laimīgs!”
Un japāņu aparatūra manu bioloģisko vecumu novērtē uz 60 gadiem, tas ir, vēl ir iespēja kaut ko izdarīt, iemiesot kaut ko no savām iecerēm. Laimīgs, bet, kā tautā saka, pat ienaidniekam nenovēlēšu tādu dzīvi. Nevienam nevēlu izdzīvot to, ko nācās pārdzīvot man.
Viktors Ņesterovs (Виктор Нестеров), Berdjanska
P.S. Ko jūs domājat par tādām atklāsmēm?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 11.04.2018.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/idei-rozhdayutsya-na-nebesah/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3916-svetlana-funikova-augstako-speku-palidziba-jeb-balss-no-augsas-gadijumi-no-dzives (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4013-intervija-ar-m-nutonu-dveselu-tipi-radniecigas-dveseles (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4002-maikla-nutona-atklajums-apgaza-ar-kajam-gaisa-prieksstatu-par-dzivi-pec-naves (Tulk. piezīme)