Я не в секте!
Es neesmu sektā!
|
|
|
Natālija Kovaļenko |
Stāsts par to, kā man izdevās izskaidrot tuviniekiem, ka es neesmu sektas locekle.
Tā sanāca, ka pagājušā gada vasarā no dzīves aizgāja mana māsa, bet šī gada vasarā – tētis. Māmiņa palika viena. Viņa – Ukrainā, es – Maskavā.
Mēs ar viņu vienojāmies, ka katru vakaru satiksimies skaipā kaut neilgi, lai vienkārši zinātu, ka mums viss ir normāli, un lai tik asi nebūtu jūtama vientulība. Kā nolēmām, tā arī izdarījām.
Un te apstākļi izveidojās tā, ka man pāris dienas nebija iespējas strādāt ar datoru tieši skaipā. Tas ir, rakstīt es varēju, bet sarunāties – ne. Tajās divās dienās es skaipā neienācu, bet sarakstīties māmiņa neprot.
Un, kad mēs beidzot ar viņu tikāmies, viņai bija gandrīz vai histērija – raud: “Tu man esi palikusi viena un nonākusi kaut kādā sektā, arī savai ģimenei uzmanību vairs gandrīz nevelti, pastāvīgi esi ar kaut ko nesaprotamu aizņemta.
Sēdi pie tā datora, ar mani arī maz sazinies, kaut kur mūžīgi steidzies. Tu tās sauc par mācībām, bet patiesībā tā ir SEKTA!!! Mums te nesen pa televizoru par to bija!!!”
Vārdu sakot – nolēmu viņiem parādīt, ka tā nav nekāda sekta, ne hipnoze, ne krāpniecība. Liku priekšā savai vecākajai meitai iegremdēt[1] viņu. Vienkārši, lai nomierinātu māmiņu un savus mājiniekus. Domāju – lai paskatās, kas tas tāds ir.
Ka tas nav ne šausmīgi, ne sāpīgi, nebūs ne hipnozes, ne kaut kādu preparātu ieņemšanas iekšēji, nekādu pasu, buramvārdu.
Vienkārši patērzēsim, parunāsim ar viņas atmiņu, nedaudz atvērsim to kastīšu slēdzenītes, kurās atmiņa uz mūžīgu glabāšanu ir salikusi visus notikumus, kuri jebkad ir notikuši viņas dzīvē.
Noguldīju meitu uz dīvāna, ķērāmies pie iegremdēšanas.
Godīgi sakot, tas, kas iznāca rezultātā, kļuva par pārsteigumu man pašai.
Sākumā meita man pateica, ka neko neatceras. Es saku – nu un nevajag arī. Vienkārši paguli, atpūties, parunāsim vienreiz mierīgi, bez steigas, viens pret vienu.
Nu un, kā Māris mācīja – septiņi gadi, pirmā klase, tālāk, tālāk… Pēc tam atgriezāmies. Un kas bija agrāk, gados 5-6?
– Neatceros…
Tad es pielietoju šūpošanu – atkal nedaudz uz priekšu, nedaudz atpakaļ… Un te viņa man saka, ka redz savu māsu (manu jaunāko meitu). Es viņai saku, ka laika ziņā viņas vēl nav (viņām ir četru gadu starpība). Es vēl pat neesmu stāvoklī…
– Bet es viņu redzu kā dūmaku gaisā.
Es tūlīt pat pieķēros šai pēdējai frāzei, kā mācīja Māris Drešmanis[2].
– Bet no kurienes viņa te, uz Zemes, gadījās?
– Atlidoja no planētas.
– Planēta ir mūsu galaktikā?
– Jā.
– Un sevi kā tu redzi?
Un te:
– Es esmu akmens… Man ir auksti un vientuļi… Es gribu siltumu un gaismu…
Rezultātā viņa man pastāstīja ne tikai, kur dzīvojusi kosmosā, bet arī kas bijusi pirms dzimšanas.
Tā bija planētas atlūza – asteroīds, tas lido nezin kur tumsā, bet uz tā ir dzīvības forma – domājoši un rāpojoši akmeņi. Viņai ir nedaudz mazāk par tūkstoš gadiem…
Pēc tam pastāstīja, kā pirmoreiz nonākusi uz Zemes[3], kā noteikusi, paliks uz tās vai ne. Viņa ilgi lidoja virs zemes, pēc tam kontaktējās ar pļavu un zālaugiem. No zemes nāca kaut kādi izgarojumi, zāle no tiem baidījās, tie viņai nepatika.
Pļava bija kalnos, un drīz tur bija jānotiek vulkāna izvirdumam. Meitas Dvēsele centās zālaugus nomierināt, ka baidīties nevajag, ka pļava varēs drīz atjaunoties.
Pēc tam viņa iepazinās ar jūru, sākumā lidoja virs tās, baidījās no ūdens, bet pēc tam iegāja tajā pēc mana lūguma. Ūdens viņai patika, un viņa pārstāja bīties.
Un atkal viņa lidoja virs Zemes, centās iepazīties ar to, kas uz tās ir. Pēc tam viņai sagribējās izpētīt mākoņus. Iegāja tajos, bet viņai tur nepatika, tāpēc ka mitrs un apkārt nekas nav redzams.
Pēc tam sagribējās aizlidot uz džungļiem. Atkal nepatika, ka tur ir patumšs, bet viņai ļoti gribas siltumu un gaismu. Viņa domājoša akmens formā sapņoja par to uz tā aukstā un tumšā asteroīda.
Pēkšņi sāka balsī raudāt – viņai ļoti patikuši koki, viņai gribas tiem pieskarties, pataustīt, bet viņa nevar. Viņa neko nejūt, nesajūt.
Nonācām pie secinājuma, ka viņai tālab vajadzīgs instruments, spējīgs just un sajust, tas ir, ķermenis. Taču viņa nezināja, kā to dabūt, kur to ņemt. Cilvēkus un dzīvniekus nebija redzējusi.
Es liku viņai priekšā nedaudz pazemināt savas vibrācijas[4], pacensties nedaudz izlīdzināt tās ar to vibrācijām, kas dzīvo uz Zemes. Tāpēc ka viņa varēja viņus vienkārši nepamanīt vai redzēt neskaidri, nesaprast, ka viņi ir heteroseksuāli.
– Sievietes – tās ir tās, kas ir mazākas, viņām ķermenī ir šaura vieta – viduklis, viņām ir gari mati, bet vīrieši – tie ir tie, kas ir spēcīgāki un ar ūsām.
Jautāju:
– Tu gribi tādu ķermeni?
– Jā.
– Un kādu – vīrieša vai sievietes?
– Nav starpības.
– Un kur atrast savu ķermeni, kā to dabūt, zini?
– Nē.
Jautāju:
– Vai ir kāds telpā blakus tev, kurš palīdzētu tev tikt ar to skaidrībā?
– Nē, neviena nav, tikai mākoņi, esmu viena.
Saku viņai:
– Bet paraugies apkārt vēlreiz un uzdod jautājumu: vai te ir kāds, kurš var man palīdzēt?
– Jā.
– Kas tas ir?
– Tā ir balss.
– Kāda – vīrieša vai sievietes?
– Vīrieša.
– Pajautā viņam.
– Sveiks, kas tu esi?
– Es esmu tavs Sargeņģelis[5].
Saku:
– Palūdz viņam izpausties un parādīties tev.
– Redzu! Tas ir puisis, ar gariem, līdz pleciem, zeltainiem matiem…
– Kā ir ģērbies?
– Garā baltā tērpā…
– Kā viņu sauc?
– Jānis.
– Pajautā viņam, vai viņš varēs tev palīdzēt atrast tavu ķermeni vai paskaidrot, kur to ņemt?
– Jā. Viņš pasauca mani sev līdzi.
Un tālāk meita man pastāstīja, ka viņi aizlidoja tur, kur ir silti, kur ir lieli lauki ar zeltainiem kviešiem, kā viņa atrada mūs ar vīru, ka viņa atnāca pie tēta, tāpēc ka arī viņš kādreiz bija uz šī asteroīda un uz viņa balsi viņa arī lidoja uz šo planētu.
Pēc tam pastāstīja, kā Sargeņģelis viņai parādīja viņas nākamo ķermenīti, vēl embrionālā stāvoklī, un viņai tas nepatika, tāpēc ka bija līdzīgs “dinozauriņam” (nu jā! embrijs tā arī izskatās – ar paugurainu mugurkaulu, galva kā ķirzaciņai, acis izvalbītas, rociņas un kājiņas kā ķepiņas)…
Bet Sargeņģelis viņai teicis, ka ķermenītis attīstīsies un viņa to iemīlēs. Viņa izvēlējās būt sievietes ķermenī.
|
Skat arī: Kā dvēsele izvēlas sev ķermeni[6]. |
Pēc tam meita pastāstīja, kā ķermenītis pārveidojas, kādi viņam ir pirkstiņi un kā tie viņai patīk.
Jautāju:
– Un kur tu atrodies visu šo laiku?
– Esmu vēderā, blakus ķermenim, viņš man patīk.
– Nav vēlmes, kamēr viņš ir tur, vēl palidot virs Zemes?
– Nē. Gribu būt blakus.
– Tu negribi viņā ieiet?
– Pagaidām nē, es vēl vēroju, kā viņš attīstās, man patīk.
– Paiesim mazliet uz priekšu. Tu negribi ieiet ķermenītī?
– Esmu jau tur, pētu, iedzīvojos.
– Cik jums ir?
– Seši mēneši. (Super! Tieši šajā laikā man beidzot izbeidzās mana šausmīgā toksikoze!)
– Un kā tu jūties ķermenī?
– Kaut kā ne pārāk, pašauri un pasmagi…
– Piedzimt negribas?
– Pagaidām nē…
– Labi, paiesim uz priekšu. Nav vēlmes piedzimt?
– Esmu jau šajā procesā.
– Kā sevi sajūti?
– It kā laižos lejup pa virvi. Priekšā redzu gaismu, virzos pie tās… (pēc tam, klusēšana, minūtes divas).
– Nu, beidzot!!!
– Apsveicu! Ko redzi apkārt?
– Gaišs, kaut kādi cilvēki baltā. Mani paņem rokās jauns vīrietis…
– Ko tu jūti?
– Viņš priecājas par mani, viņam pret mani ir kaut kādas siltas jūtas. Pārējiem ir vienalga. (Tā ir taisnība. Dzemdības pieņēma brigāde, kurā bija divi puiši-stažieri. Un tieši viens no viņiem pieņēma meitu.)
Pēc tam meita man aprakstīja, ka viņu aiznesa pie māmiņas pirmoreiz, kādu siltumu viņa no māmiņas sajuta, kā krāsās ieraudzīja (precīzi, kā mani ieraudzīja gaišreģe Almīna, radīja un atnesa man pēc tam manu pirmo personīgo gaismas eliksīru).
Pēc tam atminējās to, ko nevarēja atcerēties pirms tam, iegremdējuma sākumā – kas un kā bija mēneša, trīs, sešu mēnešu vecumā viņas zemes plāna dzīvē, gadiņa vecumā…
Pēc tam mēs plūstoši atgriezāmies uz šeit un tagad. Es viņu iezemēju. Pajautāju par sajūtām, iespaidiem.
Meita teica, ka viņa tagad beidzot ir sapratusi, kāpēc viņai bērnībā nevedās ar draugiem, attiecības bija ne tādas, kā viņai gribējās, viņa tā dēļ raudāja.
– Māmiņ, viņi mani vienkārši neredzēja!!! Es viņiem tā arī paliku caurspīdīga! Mēs, visi bērni pagalmā, bijām it kā kopā, bet es biju it kā atsevišķi, mani nejuta…
Nu, un rezultātā… fināls-apoteoze!!! Visi atzina, ka es neesmu nekādā sektā! Urā!!! Tā ir izlaušanās attiecībās ģimenē! Viss ir super!
Natālija Kovaļenko,
Reinkarnacionikas Institūta
1. kursa absolvente
P.S. Jums ir bijusi tamlīdzīga pieredze? Kā jūs izskaidrojat savas aizraušanās saviem tuviniekiem? Dalieties komentāros!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 05.04.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/ya-ne-v-sekte/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4125-ka-reinkarnacioniku-pielietot-ikdienas-dzive (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4018-reinkarnaciologija-tavu-iespeju-telpa (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3966-svetlana-sirovetnikova-citplanetu-iemiesojumi-ka-es-biju-sarturianiete (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4053-dabiska-sieviskiba (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4021-ko-mums-saka-engeli (Tulk. piezīme)
[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3821-vera-prosvirnina-ka-berna-dvesele-izvelas-vecakus (Tulk. piezīme)