Разные грани отношений
Dažādas attiecību šķautnes
|
|
|
Jekaterina Fjodorova |
Ezera spogulis dažreiz ir tik līdzīgs tīrai domu plūsmai, tieši tāda mierīguma mums bieži pietrūkst mūsu dzīvē. Jo taču pat mazs akmentiņš var sabangot mūsos okeānu ar emocijām, par kurām mēs līdz zināmam laikam varam pat nenojaust.
Katrs no mums citādi reaģēs uz to vai citu situāciju. Pat mēs citā laikā un telpā varētu rīkoties citādi. To visu ietekmē pieredze, audzināšana, apkārtne un daudz kas cits. Es pacentīšos sniegt dažus piemērus, cik nevienkāršas mēdz būt attiecības starp cilvēkiem un cik grūti reizēm ir izdarīt izvēli.
Amerika, 20. gadsimts:
“Zaudējuma sajūtu esmu izjutusi uz savas ādas. Kad es biju pusaudze, mani vecāki traģiski gāja bojā un mēs ar māsu palikām vienas. Jā, mūs aizveda pie tuvākās tantes, bet nez kāpēc mums no tā vieglāk nekļuva, mēs tā arī nespējām viņas māju saukt par savējo. Viņa arī netiecās kaut kā aizstāt mums māti, kaut arī viņai un viņas vīram savu bērnu nebija. Viņiem visu laiku trūka tam laika, bet pēc tam, pēc viņu domām, bija jau par vēlu. Žēl, ka mēs bieži nespējam novērtēt pašu dārgāko, ko varam iemantot šajā dzīvē.
Tā iznāca, ka mēs ar māsu devāmies uz dažādām pilsētām, ar pārliecību, ka mums dzīvē daudz kas jāsasniedz, dzenoties pēc miljoniem cilvēku tukšajiem sapņiem. Viņa gribēja kļūt aktrise, bet es tiecos kļūt par pazīstamu zinātnieci. Mēs dzināmies pēc šī sapņa, kamēr nesapratām, ka esam pazaudējušas vienīgo patiešām vērtīgo, kas ir šajā dzīvē, – mūsu draudzību un mīlestību[1].
Visvairāk savā dzīvē es nožēloju to, ka tā arī nepalīdzēju viņai tad, kad visvairāk biju vajadzīga. Es nekad neaizmirsīšu šo nakti, es to redzu katru dienu, kad iemiegu, un, pat zinot, ka manis tur nebija, es vienalga redzu to kā nomodā.
…Ņujorka, uz ielas lietusgāze. Telefona būdiņā stāv meitene, viņa cītīgi drebošiem pirkstiem griež telefona numuru, kuru zina no galvas, bet kuru ne reizi dzīvē līdz šim brīdim nav uzgriezusi. Atskan signāls, otrā galā klausuli paceļ mazs meitēns.
Drebošā balsī meitene lūdz viņai pasaukt māti pie telefona. Spēcīgāk sažņaudzot telefona klausuli, viņa gaida, kad pēc tik daudziem gadiem atkal izdzirdēs savas māsas balsi.
– Jā, es klausos.
– Tā esmu es, māsiņ, man vajag tavu palīdzību, man pašlaik ir ļoti slikti.
Tu esi vienīgā, kas man ir palicis, man vairāk nav, pie kā vērsties.
…Klusums…
– Un pēc divdesmit gadiem tu beidzot atradi laiku man piezvanīt!... Es tev tik daudzas reizes rakstīju un zvanīju, bet tev vienmēr neatradās priekš manis laiks, bet tagad, kad tev ievajadzējās manu palīdzību, tu pēkšņi ne no šā, ne no tā nolēmi man piezvanīt. Tu domā, ka ar vienu zvanu vari izpirkt vienaldzības gadus?!
– Piedod… piedod… piedod man, lūdzu, es nezinu, ko teikt… es…
– Ak, tu nezini, ko teikt, tad varbūt tev ir vērts sākumā padomāt un jau pēc tam zvanīt man pa naktīm?! Uz sadzirdēšanos, māsiņ!
– Pagaidi, es gribēju teikt, ka nožēloju… es tā nožēloju…
Taču viņas vārdus vairs neviens nedzirdēja, vada tajā galā atskanēja tikai gari signāli.
Asaras kā krusa ritēja pa viņas vaigiem, sāpes bija tik jūtamas, ka, šķiet, sirds plīst pušu. Viņai sagribējās iekliegties, bet kāda jēga, ja pat garāmgājēji viņu neievēroja…
…Tā bija pēdējā reize, kad dzirdēju savu māsu, un es tā arī nepaspēju viņai pateikt, ka, neraugoties ne uz ko, es mīlēju viņu. Es ļāvu savām emocijām gūt virsroku pār sevi un nesaklausīju savas dvēseles balsi[2] un manas māšeles lūgumu pēc palīdzības. Neatkārtojiet manas kļūdas, ja negribat par to nožēlot visu atlikušo dzīvi.”
Krievzeme, 13. gadsimts:
“Māte raud – tās ir pašas spilgtākās atmiņas no manas bērnības. Mans tēvs bija ļoti skarbs cilvēks, un, ja viņam kaut kas nepatika, viņš to izpauda ļoti neordinārā veidā. Sākumā cieta tikai mēbeles, un māte tika sveikā cauri tikai ar izbīli, taču vēlāk viņa sāka dabūt arī no viņa. Viņš nedzēra, bet viņa nevaldāmais temperaments un neprasme klausīties citus, uzskatot par patiesību tikai savu viedokli, nesa cilvēkiem ap viņu daudz bēdu.
Kad es izaugu un man bija pienācis laiks piemeklēt sev vīru, tēvs nolēma, ka nokārtos manu likteni manā vietā. Un visi mani protesti un sarunas par šo tēmu padarīja viņu niknu, bet no mātes nebija nekāda atbalsta. Tādas dzīves daudzajos gados viņa bija kļuvusi par bezgribas rotaļlietu viņa rokās.
Kad pienāca mana kāzu diena, es nonācu izvēles priekšā – aizbēgt no mājam ar cilvēku, kurš man patika, vai pieņemt tēva gribu. Es tā gribēju aiziet no mājām un sākt jaunu dzīvi, taču izšķirošajā brīdī es nobijos. Bailes no nezināmā, nemiers par savu nākotni – tas viss mani apturēja. Es palaidu garām savu iespēju un sagatavojos dzīvei ar nemīlētu vīrieti. Viņš nekad mani neaiztika, taču pastāvīgās bažas par māti neļāva man normāli dzīvot šajā atmosfērā.
Dvēselē es nevarēju samierināties ar to visu un pat nemēģināju kaut kā nokārtot ar viņu attiecības. Galarezultātā, neatrodot izpratni un saskaņu ģimenē, vīrs sāka dzert, un tad mana dzīvē kļuva par īstu elli.
Beidzot pēc viņa pēdējās dzeršanas es sapratu, ka tā tālāk turpināties nevar. Jo viņš var nodarīt kaitējumu ne tikai man, bet arī bērniem, un, ja ar mani kaut kas notiks, tad kam es atstāšu savus bērnus?!
Dzīve atkal man bija piešķīrusi izvēli, šoreiz es nenobijos no tā, kas mani gaida. Jebkurā gadījumā sliktāk nekā tagad man vairs nebūs. Es nolēmu paņemt bērnus un pamest viņu. Un ziniet, es ne reizi nenožēloju savu lēmumu. Šajā ceļā mani un manus bērnus gaidīja tikai laime.
Nebīstieties no iespējām un citiem ceļiem, kuri klājas jūsu priekšā, un izdariet pareizo izvēli, klausoties sevi[3], lai pēc tam nenožēlotu par garām palaistajām iespējām.”
Francija, 16. gadsimta beigas-17. gadsimta sākums:
“Jūtu, ka man trūkst elpas, līdz ar katru ieelpu elpot kļūst arvien grūtāk. Es mēģinu pamosties, bet neizdodas. Cik gan ilgi vilksies šis šausmīgais sapnis? Bet kas tad tas, es jūtu uz savas ādas svaiga vējiņa vēsumu, beidzot taču glābjošs patvērums. Es atveru acis un redzu degošu ēku. Un šausmās apzinos, ka deg mana māja. Ak, Kungs, un kā tad mani bērni? Es pieceļos no zāles un raujos skriet turp, taču mani aiz vidukļa saķer cilvēks, kuru es agrāk nepamanīju. Šis vīrietis kaut ko kliedz, bet es viņu nedzirdu, tur ir mani bērni, man viņi ir jāizglābj.
– Kundze… Milēdij, nomierinieties! Jūs tur nevarēsiet iekļūt, visa māja pašlaik ir ugunī. Jūsu bērnu guļamistaba atrodas tieši tajā spārnā, kurā arī sākās ugunsgrēks.
– Laidiet mani tūlīt pat! Es jums pavēlu! Tur taču ir mani bērni[4], viņi ies bojā, ja es viņiem nepalīdzēšu.
– Baidos, ka tas būs veltīgs mēģinājums, milēdij, jūsu bērni nevarēja izglābties šajās liesmās. Mums vajag iet prom, citādi protestanti arī jums tiks klāt, pašlaik viņi laupa piemājas ēkas, bet tas viņus ilgi neaizturēs.
Viņš nesaprata, ka viss, ko viņš man tagad saka, bija tikai tukši vārdi man. Es biju stingri nolēmusi iet pēc saviem bērniem, pat ja rezultātā es sadegšu ugunī, un nekādi prāta argumenti tajā brīdī uz mani neiedarbojās.
– Saprotiet, jūsu bērniem vairs nepalīdzēt, jums ir jāglābj sava dzīvība!
Izmisis ieskaidrot man šo domu, viņš atļāvās zemas kārtas cilvēkam nepiedienīgu rīcību – viņš mani iepļaukāja. Man bija sajūta, ka man ir uzgāzts auksta ūdens toveris. Sākumā es šausmīgi saniknojos.
– Kā jūs uzdrošinājāties pacelt pret mani roku?
Metusies viņam virsū kā tīģeriene, es mēģināju izgāzt visu neapmierinātību. Šajā brīdī man gribējās viņam izdurt acis, viņš traucēja man realizēt vienīgo, kas mani satrauca. Man sekmējās tikai saniknot viņu. Sagrābis mani, lai es nepretotos, viņš gaidīja, kamēr es nomierināšos. Rezultātā pēc dažām minūtēm es tomēr samazināju savu kvēli un, šķiet, sāku ar vēsu prātu novērtēt situāciju.
Tikai tad es beidzot to sajutu – visaptverošu zaudējuma sajūtu. Man šķita, ka man ir atņemta dzīves jēga, atņemta manis pašas daļiņa – mani bērni ir gājuši bojā šajā ugunī. Un, kad visas šīs situācijas šausmas nonāca līdz manai aptumšotajai apziņai, mani pārņēma tādas dusmas, kādas es dzīvē nebiju piedzīvojusi. Kā viņi uzdrīkstējās atņemt man manus bērnus, es viņus iznīcināšu, par to viņi degs elles ugunīs mūžīgi, par to nu es parūpēšos!
– Nu kā, esat nomierinājusies? Mēs varam aiziet uz kādu drošu vietu? Ja mēs paliksim mežmalā un drīzāk neaiziesim meža dziļumā, tad no nelaimes neizbēgt, dieva vārds.
– Es negribu nekur iet prom! Es gribu atriebību. Nē, nevis vienkārši gribu, es to alkstu!
– Dievs kungs, sieviete, kas tev ir uznācis?
Kad viņš saprata, ka visi mēģinājumi izmainīt izveidojušos situāciju ir bezcerīgi, viņš pārmeta mani pār plecu un nesa iekšā mežā kā bezgribas kartupeļu maisu.
– Ko jūs darāt? Nu ka laidiet mani vaļā! Ko jūs galu galā esat iedomājies!
Taču viņš pilnīgi neklausījās mani, turpinot iet dziļāk meža biezoknī. Tad es pārstāju pretoties un pagaidīju, kad viņš noticēs manam mierīgumam, lai atbildīgā brīdī tā sāpīgāk viņam iespertu, tad viņš mani atlaidīs. Mans plāns izrādījās veiksmīgs, un, kamēr viņš atjēdzās, es jau skrēju pretim balsīm un uguntiņām, kuras kļuva netālu redzamas. Es zināju, ka šis vīrietis nesekos man, pašsaglabāšanās sajūta šādos brīžos ir svarīgāka par nenormālu sieviešu glābšanu.
Es biju zaudējusi bērnus un vīru droši vien arī, tāpēc ka viņš bija pilsētas centrā, kad tas viss sākās, un tas nozīmē, ka man nav palicis neviens. Tāpēc es arī netaisos palikt…
Ko gan es varu teikt… Es negribēju sakarīgi domāt un spriest. Negribēju turpināt dzīvot, absolūti nesaprotot, ka dzīve – tā taču ir velte, kuru nedrīkst tā vienkārši izmētāt. Tādos brīžos mēs bieži izbaudām savas bēdas, žēlojam sevi, jo kāds taču ir uzdrošinājies mūs atstāt. Pēc tuvu cilvēku nāves[5] dzīve nebeidzas, un viņi jau nekur nedējas, vienīgi uz neilgu laiku aiziet uz citu telpu, bet mēs ar viņiem noteikti tiksimies agri vai vēlu. Eksistē daudz paņēmienu, kā pārdzīvot tuvinieku zaudējumu un atstāt pēc sevis kaut ko, neaizejot vienkārši tā, turiet to prātā.”
Krievija, kristianizācijas sākums
“Es vienmēr zināju, kas man ir sagatavots no likteņa puses, lai cik tas dīvaini neskanētu.
Visi mani uztvēra kā nenormālo. Kad pienāca laiks meklēt izredzēto, es kategoriski atteicos to darīt, motivējot ar to, ka man viņu meklēt nevajag, – es vienmēr esmu zinājusi, kad viņu satikšu. Tāpēc, lai neapgrūtinātu vecākus un arī vienkārši tāpēc, ka tas bija nepieciešams, es nolēmu izvākties no viņiem.
Tā kā tobrīd mājas man nebija, mēs draudzīgi – es un manas apmetnes vīrietis – uzbūvējām to blakus tirdzniecības traktam, pāris kilometrus no mūsu ciema.
Tā es sāku tur dzīvot, gaidot tikšanos ar viņu. Un lai par cik dīvainu es netiktu uzskatīta, es nešaubījos ne par ko un ticēju sev. Kurš gan, izņemot mūs pašus, nolems, kas notiks mūsu dzīvē? Vai visas cerības pārlikt uz krievu vārdu “varbūt (авось)”?
Kad pēc manām sajūtām pienāca gads, kad mums bija jātiekas, es biju laimīga. Tāpēc ka beidzot taču varēšu viņu ieraudzīt un būt blakus, jo es taču tik daudzus gadus viņu biju gaidījusi. Mūsu iepazīšanās notika negaidīti, tāpēc ka es tobrīd biju aizņemta ar savu darbu, bet šis radošais process bija ļoti smalka lieta. Tāpēc es nepavisam negaidīju nekādus apmaldījušos ceļiniekus, kuri tiecās nonākt manā apmetnē pie radiniekiem, uz tuvāko gadatirgu.
Taču es nekad dzīvē neaizmirsīšu šo momentu, tāpēc ka tas apgrieza kājām gaisā visu manu dzīvi. Manā atmiņā var nodzēsties jebkas, izņemot jūtas, kuras mani pārņēma tajā brīdī, un viņa acu krāsu. Es burtiski iegrimu viņa acu zilgmē, šķita, ka no turienes man mirdz visas Visuma zvaigznes. Es sajutu tādu bezgalīgu mierīgumu, tāpēc ka sapratu, ka tagad viss būs labi, viņš ir blakus. Un pēc tam sirds sāka joņot aulekšiem no tādām domām – tas taču ir viņš! Ko es te stāvu, blenžot uz viņu kā nenormālā, kaut vai ūdens jāpiedāvā, viņš droši vien ir noguris.
Neaprakstīšu visus manu jūtu toņus, ko man toreiz nācās piedzīvot, ticiet, to bija ļoti daudz. Teikšu tikai, ka pat pēc daudziem gadsimtiem, mūsu mīlestība nenodzisa, tā vienmēr saistīs mūsu dvēseles, lai kur mēs nebūtu! Šīs jūtas piepilda un dod spēku dzīvot un radīt brīnišķīgas lietas.
Gribu jums novēlēt radīt savu likteni tikpat burvīgu, kāds bija mans. Viss ir jūsu rokās…”
Visi šie stāsti paceļ dažādus attiecību slāņus, kā arī skar daudzas citas tēmas, kuras kādam var izrādīties šobrīd aktuālas. Varbūt kaut kas no manas dvēseles personiskās pieredzes varēs jums palīdzēt. Es priecāšos, ja tas patiešām notiks.
Un pašās beigās gribu novēlēt jums meklēt atbildes sevī pašos.
Pētiet, domājiet, spriediet –
un jūs atklāsiet sev veselu Visumu!
Jekaterina Fjodorova,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa absolvente
http://glazamidushi.ru/slovami-dushi
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 27.03.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/raznye-grani-otnoshenij/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4059-milestiba-pret-sevi-fundaments-radisanai (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3688-alona-obuhova-ka-es-noorganizeju-tiksanos-ar-saviem-engeliem (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/marina-arabadzi/11-dazadi/3793-marina-arabadzi-neapturama-dzives-deja (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3821-vera-prosvirnina-ka-berna-dvesele-izvelas-vecakus (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4029-pazistamu-ekspertu-pieradijumi-ka-dzive-pec-naves-eksiste (Tulk. piezīme)