Наталья Голубкина – Воплощения в животных
Natālija Golubkina - Iemiesojumi dzīvniekos
Šodien mums ir reportāža no nodarbības Reinkarnacionikas Institūta 1. kursā. Es dievinu visas tēmas, tāpēc ka tās nes tik daudz interesanta un neaizmirstama.
Šonedēļ mēs tikai sākām mācīties caurlūkot savus iepriekšējos iemiesojumus. Un dzīves dzīvnieku ķermeņos tādam treniņam ir piemērotas ideāli!
Jo tur taču ir tik daudz neparastu un neaizmirstamu spilgtu sajūtu. Jūs varat stādīties priekšā, kā tas ir – būt žirafei vai begemotam, piemēram?
Ielūkosimies un paskatīsimies, kas iznāk mūsu pirmkursniekiem!
Žirafe
Natālija redzēja sevi kā žirafi: “Galva ir tik augstu, ka ķermenis ir sajūtams gandrīz vai atsevišķi. Tāda sajūta, gluži kā galva domātu pati par sevi, bet ķermenis kustētos pats par sevi.
Briesmu laikā es nejūtu mums pierastās bailes ķermenī. Bīstamība ir jūtama kā telpas spriedze, dabas izmainīšanās kopumā.
Tas bija milzīgs joņojošu bizonu bars, kā es vēlāk apskatījos internetā. Bet mūs, žirafu, bija maz, tikai 3-4. Un sajūtas bija ļoti interesantas, protams!”
Zvirbulis-parīzietis
Jeļena ieraudzīja sevi kā zvirbuli:
“Sākumā uztvēru sajūtu, ka lidoju virs pilsētas, redzu jumtus. Tā ir Parīze tajos laikos, kad bija pirmie automobiļi, līdzīgi ratiem, bet jau skaisti. Ir daudz zirgu. Bruģis klāts ar bruģakmeņiem.
No iekšienes es jūtu mazā putniņa nemierīgumu. Viņš ik pa laikam groza galvu, joņo. Man no tā ir nekomfortabli.
Es atrodos uz ēkas stūra. Redzu, kā tajā iet iekšā un nāk ārā cilvēki. Es ik pa laikam atlecu malā. Bet pāri ielai ir redzams parks.
Citiem putniem es netuvojos, kaut arī viņus tur baro. Es dodu priekšroku atrast vietu, kur neviena nav, – man tad vienam vairāk tiek!”
Uzticamais zirgs
Katja: “Man atklājās iemiesojums zirga ķermenī. Es esmu ļoti skaista! Esmu stallī, ir citi zirgi blakus. Viņiem ir cita šķirne, es stipri no viņiem atšķiros. Es skaidri jūtu piesaisti cilvēkam, burtiski sunisku pieķeršanos! Es pazīstu savu saimnieku.
Noķēru sevi pie domas, ka esmu paēdusi, bet, kā padzerties, nezinu. Gadalaiks ir auksts, un es jūtu, kā no lielajām nāsīm nāk garaiņi no elpas. Tas ir ļoti patīkami. Spilgti jūtu barības smaržu, citus zirgus, svaiguma smaržu no āra caur pavērto logu.
Mans ķermenis ir liels, es jūtu katru muskuli kā kultūrists. Ar citiem dzīvniekiem mēs sazināmies ar skaņām, jūtam cits cita noskaņojumu. Un man ir spēcīga sajūta, ka viņi ir citādi. Manas šķirnes zirgu te vairāk nav, un man no tā ir nedaudz skumīgi.
Man ir ļoti neparasta krāsa – sudrabaini bēša, vienkrāsaina, bet ne balta. Un krēpes ir gaišas, garas, smalkas un zīdainas. Man vienmēr bija licies, ka zirga apmatojums ir daudz raupjāks. Bet šis atgādina cilvēka matus.”
No sevis piebildīšu, ka Katja redzēja Ahaltekes šķirnes zirgu. Neparastā krāsa tiek saukta par Izabellas krāsu. Un viņiem patiešām ir smalkas un zīdainas krēpes un aste. Un vēl šķirne tieši ir unikāla ar to, ka šie zirgi kā suņi visu dzīvi paliek uzticīgi vienam saimniekam! Katja nezināja tādus zirgus, taču precīzi visu aprakstīja.
Sūna tropu mežā
Marina: “Es gribēju paskatīties iemiesojumu priekšmetā, kurš nepārvietojas. Redzu tropu mežu. Esmu sūna.
Šeit ir ļoti mitrs, un spilgts mierīguma stāvoklis. Nav nekādu problēmu un rūpju. Silti, mitri un mierīgi. Šis klimats man ir ideāls. Gaisma vīd caur lapām, bet tās nav daudz.
Dzīve mežā ir vētraina, daudz kukaiņu un dzīvnieku. Viņi visi ir aizņemti ar savām darīšanām, čirkstina un čivina. Es dzirdu milzīgu pašu visdažādāko skaņu spektru. Es par viņiem zinu, jūtu viņus, bet mēs nekā nemijiedarbojamies.
Augstā mitruma stāvoklis man ir ļoti komfortabls. Mana funkcija – turēt šo mitrumu.”
Gaisa plašumu saimnieks
Ludmila ieraudzīja sevi kā milzīgu putnu, kurš planē debesīs. “Man ir gaišs raibs spalvojums. Zem manis ir Ziemeļamerikas kalni un līdzenumi. Redzu cilvēkus, aitas, citus dzīvniekus. Un apkārt ir saule un kalni.
Es nebiju domājusi, ka putni ir tik saprātīgi – dažreiz gribas paņirgāties par cilvēkiem.
Un es jūtu neticamu kaifu no sava spēka un vienotības ar sauli un kalniem. Es esmu tā visa saimnieks. Jūtu maigu ievīstošu vēju, kā uz mākoņa.
Pat rokas man ir saspringušas. Es apzinos, ka nevaru ilgi sēdēt nekustīgi, gribas tonusu muskuļos, spārnu kustību. Gribas lidot un lidot, pēc tam nedaudz atpūsties un atkal lidot!
Ir arī citi tādi paši putni, taču mēs nemijiedarbojamies. Mūsu teritorija ir saskaņota. Viss ir skaidrs, un katrs zina savu teritoriju. Nav strīdu un kautiņu. Par barību tu nedomā. Putni var pat dalīties cits ar citu. Ir teritorija, kur mēs varam lidot blakus, saskarties.
Es jūtu vēja pūsmu. Tā mainās, kad gaiss sasilst. Katru spalviņu appūš vējš, un tas ir kaifs! Un elpa ir citāda, mierīga. Spēcīga gaisa plūsma elpot netraucē.”
Lūk, tā pie mums notiek treniņi. Interesanti un neaizmirstami. Dzīvnieku dzīves skatīšanās no iekšienes ļoti uzlādē ar enerģiju, uzlabo noskaņojumu un palīdz uzsūkt to stāvokli, kurš ir aktuāls pašlaik.
Piemēram, lauvas karaliskumu, skrienoša zirga spēku un jaudu, putna planēšanu vai kaifu jebkurā veidā!
|
Tas, ko lieliski prot dzīvnieki, – baudīt savu dzīvi, saplūstot ar apkārtējo telpu, ar visu pasauli vienotā veselā! |
Ir vērts kaut reizi pamēģināt, kā gribēsies atkārtot to atkal un atkal.
Un kādos dzīvniekos esat iemiesojušies jūs? Kādas atmiņas izrādījās pašas spilgtākās jums?
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/ |
Pievienots 26.02.2018.
https://ru.reincarnatiology.com/voploshheniya-v-zhivotnyh/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe