Natālija Golubkina - Brīnišķīgas tikšanās ar eņģeļiem

Reinkarnacionika

Наталья Голубкина – Удивительные встречи с ангелами

Natālija Golubkina - Brīnišķīgas tikšanās ar eņģeļiem

20 09 28 02

Tā ir piektā publikācija no cikla “Augstākie spēki”:

1. daļa – Kas tie tādi – mūsu garīgie pavadoņi[1]

2. daļa – Kā mums palīdz augstākie spēki[2]

3. daļa – Grāmatas par Eņģeļiem un Audzinātājiem[3]

4. daļa – Filmas par Eņģeļiem[4]

5. daļa – Eņģeļi un Audzinātāji – kur atšķirība?[5]

6. daļa – Kā sazināties ar Eņģeļiem un Audzinātājiem[6]

7. daļa – [Jūs esat šeit]

20 09 28 01

Eņģeļi ir daļa no kultūras ainavas. Jūs varat redzēt smaidošus ķerubus un serafimus praktiski visur, kur skatāties, it īpaši Ziemassvētku laikā. Tomēr daži cilvēki uzskata, ka eņģeļu klātbūtne ir daudz taustāmāka nekā attēli, kas atrodami uz svētku kartītēm vai uz iesaiņojuma papīra, un daudz brīnumaināka, nekā vairums no mums domā. Vai eņģeļi pastāv? Šo stāstu autori jums ar vislielāko pārliecību teiks, ka viņi ir, jo viņiem ir bijusi personīga, bieži vien pārsteidzoša pieredze ar eņģeļiem. Izlasiet viņu stāstus un izlemiet paši.

Ideālā sakrišana

20 09 28 03

“Tā bija diena, pirms man bija jāuzsāk pirmais gads vidusskolā. Ārā bija skaista diena, bet es biju pārāk aizņemta ar savām domām, žēlojot sevi, lai to pamanītu. Mums nebija daudz naudas. Visu, ko nopelnīju, es atdevu saviem vecākiem. Reiz es gribēju jaunu kleitu pirmajai skolas dienai. Es staigāju pa savu istabu un jutos ļoti nomākta. Tad es izdzirdēju balsi sakām: "Kāpēc tu tā satraucies? Atceries lilijas pļavā. Vai tu neesi svarīgāka par viņām?"

Es atbildēju: "Jā." Tad es sajutos ļoti mierīga un laimīga. Pēc dažām minūtēm es dzirdēju, ka piebrauc automašīna un kāda dāma runāja ar manu māti. Pēc tam, kad mašīna aizbrauca, mamma mani pasauca lejā. Sievietei bija maiss ar drēbēm. Viņa teikusi manai mātei, ka nopirkusi tās savai meitai, bet viņai tās nav patikušas. Viņa grasījusies izmest kleitas, bet viņai bijusi nepārvarama vēlme tās atnest uz mūsu māju. Mēs nekad vairs neredzējām šo dāmu. Somā bija piecas kleitas. Uz tām joprojām bija cenu zīmes. Esmu maza auguma – man viss parasti ir jāapgriež. Kleitas bija manā izmērā un atbilstošas manai sejas krāsai. Pats pārsteidzošākais bija tas, ka man tās nebija jāapgriež. – Anonīms.”

Nomierinošā klātbūtne

20 09 28 04

“Mana dzīve ir bijusi smaga un sāpīga, taču, pateicoties manai pieaugošajai izpratnei par savu garu un Dievu, tā ir pārvērtusies par gaismas un mīlestības dzīvi. Viena tikšanās notika, kad man bija 14. Mani bija atstājusi novārtā mana vientuļā mamma, kurai pašai bija problēmas un kura nevarēja sniegt man mīlestību un audzināšanu, ko katrs bērns ir pelnījis. Es ļoti rūpējos par sevi un reiz ap pulksten 23:00 atklāju, ka klaiņoju pa tumšām ielām viena pati un nobijusies.

Man nebija ne jausmas, kur es atrodos, un baidījos, ka mani izvaros – kā ar mani bija gadījies agrāk – vai kā citādi nodarīs pāri. Mani "draugi" bija mani pametuši un atstājuši, lai es pati atrodu ceļu uz mājām. Es biju jūdzēm tālu un bez naudas. Man līdzi bija mans 10 ātrumu velosipēds, ar kuru es faktiski nevarēju braukt (biju reibumā). Lai gan es parasti biju diezgan pašpietiekama un nekad nevienam nelūdzu palīdzību, es jutos ļoti neaizsargāta. Es baidījos. Man bija spēcīga sajūta, ka, ja es drīz nesaņemšu palīdzību, es nonākšu ļoti sliktā situācijā. Laikam es lūdzos.

Drīz pēc tam es redzēju spoži apgaismotu, smaidošu jaunekli iznākam no vienas no tumšajām mājām vientuļajā ielā. Viņš teica: "Sveika, es esmu Pols."

Man viņa klātbūtne šķita nomierinoša un brīnišķa. Viņš teica, ka vēlas man palīdzēt. Tas ir viss, ko es atceros. Nākamā lieta, ko es zinu – es pamodos savā gultā mājās, neapjaušot, kā es mājās nokļuvu vai kā mans velosipēds nonāca mājās līdz ar mani. Es zinu tikai to, ka katru reizi, kad domāju par savu eņģeli Polu, man ir silta, kvēla sajūta. – Anonīms.”

Debesu eskorts

20 09 28 05

“Kad astoņdesmito gadu sākumā biju studente medmāsa, es biju atbildīga par kādas pusmūža kundzes aprūpi; viņu gaidīja nāve no leikēmijas. Tā bija vientuļa dvēsele. Viņas meitas par viņu īpaši nerūpējās, un vīrs reti apmeklēja. (Viņam dzīvē jau bija jauna sieviete.)

Kādu vakaru, ērti iekārtojusi pacienti, es paskatījos ārā pa logu un ieraudzīju dārzā kādu figūru. Kad es mēģināja paskatīties uzmanīgāk, šķita, ka figūra izgaist, kļūst neskaidra. Es to norakstīju uz nogurumu un nolēmu, ka man ir tikai šķitis.

Laikam ejot un manai pacientei kļūstot sliktāk, figūra parādījās arvien regulārāk. Es par to pastāstīju dažiem kolēģiem, un viņi smējās, sakot, ka man ir pārāk aktīva iztēle. Katru dienu es paraudzījos pa logu, vai figūra ir savā vietā, un pamāju sveicinot.

Kādu dienu, ierodoties palātā, es devos pie savas pacientes, bet atradu gultu tukšu. Kundze, mana draudzene, naktī bija nomirusi. Mani uztrauca, ka viņa pirms nāves bija izbiedēta un vientuļa. Skatoties pa to pašu logu nākamajās dienās, es nekad vairs neredzēju šo figūru. Es varu sevi mierināt, ticot, ka šī būtne, iespējams, bija manas pacientes sargeņģelis, kurš gaidīja, lai pavadītu viņu no šīs dzīves uz miera un laimes vietu. – M. Sedona.”

Dzīvo tagad

20 09 28 06

“Mans sargeņģelis parādījās reālā ķermenī. Kad es mācījos septītajā klasē, nomira mans pirmais puisis, draugs, kāds man jebkad bija bijis. Tas mani satrieca un iedzina depresijas bedrē, no kuras mani diez vai varētu izvilkt. Devītajā klasē man seksuāli uzbruka puisis, kuru es biju iedomājusies par draugu. Tas tikai vēl vairāk palielināja manas skumjas, un tajā naktī es mēģināju izdarīt pašnāvību.

Mans labs draugs, kuru pazīstu kopš otrās klases, saprata, ka man ir vajadzīga palīdzība. Viņš man teica, ka dzīve galu galā kļūs labāka, pat ja šajā laikā tā ir ļoti slikta. Viņš bija ieradies, lai vēlāk man to pierādītu. Mēs kļuvām par labākiem draugiem nekā jebkad agrāk. Mēs varējām lasīt viens otra domas.

Reiz viņš man apsolīja, ka vienmēr būs man blakus, mūžīgi. Viņš teica, ka pieskatīs mani, dzīvs vai miris. Toreiz es viņam jautāju, vai viņš ir mans sargeņģelis. Kādu mirkli viņa sejā bija lasāms ļoti dīvains skatiens, un beigās viņš teica: "Jā."

Viņš man sniedza padomu (un joprojām tos sniedz), kā man rīkoties un ka vienmēr ir veids, kā apjaust, kas notiks tālāk. Es nesen uzzināju, ka viņš mirst no nāvējošiem sirdsdarbības traucējumiem. Tas liek man iekšēji sarauties, bet viss, ko es varu cerēt par viņu, ir debesis, no kurienes viņš atnāca un kam pieder viņa svētais gars. – Anonīms.”

Palīdzīgās rokas

20 09 28 07

“1997. gada vasarā mēs savai meitai Sārai iegādājāmies jaunu dubultmatraci viņas divguļamajai gultai. Es biju to uzstiepusi augšā un mēģināju dabūt veco lejā. Mūsu kāpnes ir diezgan riskantas, tāpēc es nepārtraukti sev teicu: "Kristija, esi uzmanīga." Mans vīrs ir invalīds un nestrādā jau vairāk nekā četrus gadus, un bez maniem ienākumiem mēs būtu uz ielas.

Es no augšas paraudzījos uz laimīgo skatu, kur mani trīs bērni spēlējas ar savu vācu aitu suni Sediju, un viņu tētis viņus uzmanīgi vēro. Kad sāku pārvietot veco matraci lejā pa kāpnēm, es paslīdēju un zaudēju pamatu zem kājām, un sāku krist. Šajā sekundes daļā man prātam izskrēja cauri tūkstošiem domu. "Kas notiks, ja es salauzīšu kāju vai notiks vēl kas ļaunāks?" Es teicu: "Lūdzu, dārgais Dievs, palīdzi man. Atsūti man eņģeli."

Nu, es dabūju ne tikai vienu, bet divus. Es jutu, ka divas spēcīgas, vīrišķīgas rokas mani satver zem padusēm un velk mani uz augšu un vēl, ka otrs roku pāris satver manas potītes un stingri grūž mani uz augšu pa kāpnēm. Es paskatījos, un, lūk, matracis atradās kāpņu apakšā, glīti un stāvus novietots pie sienas.

Es izgāju ārā, lai pajautātu savam vīram, vai viņš ir bijis mājā, un viņš atbildēja: "Nē." Un viņam jau nu noteikti nav divu roku pāru. Manam brālim padodas eņģeļu "čenelēšana". Viņš man paziņoja, ka tas bija Mihaēls, kurš satvēra mani zem padusēm, un Uriēls, kurš satvēra manas potītes. – Kristija.”

Eņģeļa izdziedinātais

20 09 28 08

“Es ar savu 1 gadu veco dēlu iepirkos vietējā universālveikalā, kad notika sekojošais, – kad es skatījos uz kādu no produktiem plauktos, datora kaste nokrita no pults un triecās pret mana zīdaiņa galvu. Kaste atlēca no viņa galvas un ar troksni nokrita blakus ratiņiem, kuros viņš atradās. Es ar šausmām vēroju, kā sitiena spēks spēcīgi atsita mana mazā bērna galvu atpakaļ. Viņš dažus mirkļus sēdēja kā apstulbis, tad sāka raudāt no sāpēm.

Es nezināju, ko darīt. Es nezināju, cik smagi viņš ir ievainots. Viņam nebija asiņošanas, bet kā ir ar iekšējiem bojājumiem? Es vienkārši stāvēju un mierināju savu bērnu, cerot, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Kāds gados vecs afroamerikāņu izcelsmes kungs pieskārās manam plecam. Viņš bija ģērbies brūnā lietusmētelī un cepurē, un viņam padusē bija pabāzta Bībele. "Vai es drīkstu lūgt par viņu?" viņš jautāja. Es tikai klusi pamāju ar galvu. Viņš uzlika roku uz mana dēla galvas un dažas minūtes klusi lūdzās. Kad viņš bija pabeidzis, mans dēls pārstāja raudāt. Es spēcīgi apskāvu savu dēlu un pagriezos, lai pateiktos kungam, bet viņš bija prom. Es meklēju ejās, lai viņu atrastu, bet viņa nekur nebija. Viņš bija pazudis kā tukšā gaisā. Nākamajā dienā es dēlam uztaisīju rentgenu, un izrādījās, ka viss ir kārtībā... pateicoties manam sargeņģelim. – Mirna B.”

Eņģelis atvēra manas durvis

20 09 28 09

“Pirms daudziem gadiem es vedu savu meitu un dažus citus bērnus uz skolu. Es piebraucu otrpus ielai no ieejas (jo tik daudz automašīnu izmantoja piebraucamo ceļu), izkāpu ārā un palīdzēju viņiem tikt pāri ielai, neapjaušot, ka esmu aizvērusi un aizslēgusi mašīnas durvis. Izmisīgi es raustīju visas durvis, bet bez rezultātiem. Es ieskrēju skolā, lai paķertu drēbju pakaramo no garderobes, un drāzos pie mašīnas, kas joprojām ar lieliem apgriezieniem darbojās tukšgaitā. Es atceros, ka teicu: "Ak, dārgais Dievs, palīdzi man, lūdzu!"

Šajā mirklī kāds vīrietis, kurš bija tērpies 19. gadsimta apģērbā, pienāca klāt un teica: "Šķiet, jums ir vajadzīga palīdzība." Viņš vairāk neko neteica, bet pēc minūtes viņš ar paukšķi atslēdza durvis ar mēteļu pakaramo.

"Liels jums paldies!" Es teicu. Es biju tik priecīga. Es iekāpu savā mašīnā, lai iedotu viņam naudu, kas aizņēma tikai mirkli, taču, kad pacēlu skatienu, viņa vairs nebija! Es skatījos visapkārt visos virzienos. Man bija vajadzējis redzēt viņu ejam prom, jo teritorija bija ļoti atklāta un viņš nevarēja tik ātri nozust. Es zinu, ka tas bija eņģelis – mans sargeņģelis, es domāju – un es nekad nedomāšu neko citu, kamēr dzīvošu. – Patrīcija N.”

Maskējies eņģelis

20 09 28 10

“Mans tēvs bija apvidus kravas automašīnas vadītājs, un mana māte bieži bija viena. Mana māte bija skaista, bet trausla zilacaina dāma ar gariem, mīkstiem blondiem matiem. Es aprakstu viņu, jo tas ir svarīgi stāstam. Kad man bija 4 gadi, mana māte nolēma strādāt nakts darbā. Parasti viņa palika mājās ar manu 6 gadus veco brāli un mani. Viņa ļoti negribēja mūs atstāt, bet mums bija vajadzīgi papildu ienākumi, tāpēc viņa atrada auklīti un mazliet nobažījusies devās uz darbu.

Es pat nevaru atcerēties aukles vārdu, jo viņa nebija ilgi kopā ar mums. Manu brāli Džeriju un mani tajā vakarā nosūtīja augšstāvā gulēt, un, kā daudzi mazi bērni, mēs cīnījāmies ar miegu un vairāk pievērsām uzmanību tam, kas notiek lejā. Bija atnācis mūsu aukles puisis, un drīz vien mēs sapratām, ka viņa ir aizgājusi viņam līdzi. Mans brālis mēģināja mani mierināt, kad es sāku raudāt. Es atceros, ka viņš atstāja ieslēgtu gaismu gaitenī un teica, ka mamma drīz būs mājās, bet es biju nobijusies.

Guļot savā gultā, es paskatījos uz gaiteni, un durvīs stāvēja mana māte. Es redzēju viņas garos, blondos matus un rūpes viņas acīs. Viņa teica kaut ko nomierinošu – es neatceros precīzus vārdus –, un viņa pienāca pie gultas, paņēma mani rokās un šūpoja, kamēr es laidos miegā. Es atceros, ka jutos tik paļāvīgi un droši viņas rokās.

No rīta es dzirdēju, kā mamma grabinās pa virtuvi. Es piecēlos un devos lejā, lai sasveicinātos ar viņu, joprojām jūtoties paļāvīgi un droši. Kad es iegāju virtuvē, viņa mani sveica kā parasti: "Labrīt, Saulīt!" Tad viņa jautāja: "Kur ir aukle?" Kad es atbildēju, ka esmu tik priecīga, ka viņa vakar vakarā atnāca mājās, kad es biju tik nobijusies, viņas acis kļuva lielas un viņa izskatījās nobažījusies. Viņa tikko bija ieradusies mājās. Kurš mani iemidzināja?

Es bieži atceros to nakti, un tagad es saprotu, ka eņģelis pieņēma manas mātes izskatu un nomierināja mani. Tā es sāku apzināties, ka kāds mani pieskata. Daudzas reizes es esmu izjutusi šo klātbūtni, bet nekad vairs netiku redzējusi eņģelim savas mātes seju. — Dīna.”

Eņģeļi mākoņos

20 09 28 11

“Es dzīvoju mazā Teksasas pilsētiņā. Lai relaksētos pēc darba, es vienmēr braucu ārā no pilsētas, galvenokārt izmantojot lauku ceļus. Mana aktivitāte pastiprinājās vasaras mēnešos, kad es varēju vērot daudzos varenos pērkona negaisus, kas šķērsoja apkārtni.

Kādu vakaru es devos uz rietumiem pretī saulrietam (tie Teksasā ir nepārspējami) līdz ar nelielu pērkona negaisu, kas virzījās tieši uz ziemeļiem no rietošās saules. Abas dabas parādības kopā veidoja tik skaistu skatu ar tik krāšņām dziļām krāsām, ka es apturēju savu automašīnu un izkāpu ārā, lai labāk redzētu. Manu uzmanību uzreiz piesaistīja vētras nests pelēks mākoņu pleķis, ko apgaismoja saules stari.

Es tajā saskatīju veselu pulku eņģeļu. Tas bija kas vairāk nekā spilgtas iztēles auglis. Es redzēju tik daudz detaļu katra eņģeļa sejā. Bija redzami viņu profili, mati un spārni. Likās, ka viņi izmanto mākoņu garaiņus, lai parādītu man sevi. Tas bija tik reāli! Tā nebija mana iztēle. – Angelhdhipster.”

Zilais eņģelis uz sienas

20 09 28 12

“Es visu mūžu esmu dzīvojusi ļoti cietsirdīgā, vienaldzīgā, neemocionālā un juceklīgā ģimenē. Es uzskatu, ka man ir eņģelis, kas dažreiz nāk mani mierināt vai sūta citus, lai palīdzētu, kad piedzīvoju savus tumšākos brīžus.

Pirmo reizi es savu eņģeli redzēju, kad man bija apmēram gads. Es biju lielā ģimenes saietā kopā ar piecām manas mammas ģimenes paaudzēm. Mani ieveda viesistabā, kur bija daži ģimenes locekļi, kas par mani neinteresējās un izturējās tā, it kā manis tur nebūtu. Es sēdēju ar seju pret sienu un ar muguru pret visiem.

Es jau agri biju iemācījusies censties neradīt nekādu troksni, kad ir ieslēgts televizors, lai nepiedzīvotu nepatikšanas. Es atceros, ka sēdēju tieši pie sienas un nevarēju atraut no tās acis. Es jutu, ka mani pievelk un notur vieta uz sienas. Es jau kādu laiku bija skatījusies sienā, kad ieraudzīju uz sienas figūru. Tā bija vīrieša seja ar pleciem un spārniem fonā. Visas viņa detaļas bija gaiši zilganā nokrāsā. Viņam bija ļoti skaista seja, un viņš izskatījās ap gadiem 20. Viņa acis bija tumšākā zilā nokrāsā nekā viss pārējais, un viņu ietvēra vidēji gari mati.

Tas var izklausīties tā, it kā es aprakstu sievieti, bet es zināju, ka tas ir vīrietis. Viņš smaidīja un ķiķināja ar mani, un es smaidīju un ķiķināju pretī. Viņam bija ļoti skaisti spārni, un, kad viņš ķiķināja, viņa spārni plīvoja uz augšu un uz leju. Es vēl pārāk nepratu runāt un saprast daudzus vārdus, bet viņš man "teica" – it kā sūtītu ziņu tieši manā prātā –, ka viss būs kārtībā. – Taša.”

Eņģelis pie manas gultas

“1987. gada 31. marta naktī, ap pulksten 3:00, kad es gulēju viena savā dzīvoklī, es pamodos no tā, ka sajutu – trīs reizes ļoti maigi tiek pavilkta mana gultas sega kaut kur kājgalī. Es biju apsegusies līdz kaklam, un tā es guļu vienmēr. Es nepamodos, bet kaut kā to biju apjautusi. Man šķiet, ka es jau laižos miegā, bet atkal atnāca tie paši trīs maigie pavilkumi. Es nedaudz sabijos, bet acis neatvēru.

Kad sega tika pavilkta trešo reizi, es biju pietiekami pamodusies, lai pagrieztos uz labajiem sāniem un atvērtu acis. Es ieraudzīju ļoti skaistu vīrieti, kurš stāvēja pie guļamistabas sienas. Viņš stāvēja ļoti taisni, un viņa rokas bija nolaistas uz leju gar sāniem. Domājams, viņš bija gandrīz astoņas pēdas (apmēram 2,4 m) garš. (Es tā saku, jo griesti tajā dzīvoklī bija vismaz tik augsti un viņš tos gandrīz sasniedza.) Viņu ietvēra balta gaisma no galvas līdz kājām. Viss, ko es redzēju no viņa ķermeņa, bija viņa rokas un seja, kas bija tumšā bronzas krāsā. Viņš neskatījās uz mani, viņš skatījās uz manām atvērtajām viesistabas durvīm.

Skatoties uz viņu, es redzēju, ka viņš ir ģērbies ļoti skaistā garā baltā halātā. Viņam ap vidukli bija tādas pašas krāsas josta, aptuveni sešas collas (apmēram 15 cm) plata. Baltais halāts bija tik skaistā nokrāsā, ka es neko līdzīgu nekad agrāk nebiju redzējusi. Viņam galvā bija arī balts turbāns, kas nosedza visus matus. Cik viņam bija skaista seja!

Viņš teica: "Nebaidies. Tā ir Dieva balss. Lasi Jesaju, vīru no pacietības valstības."

Es nezinu, kā viņš, nupat vēl stāvēdams pie sienas, nokļuva blakus manai gultai, bet viņš bija tieši tur. Viņš izstiepa savas varenās rokas un noliecās, it kā grasītos mani pacelt – tieši to viņš arī izdarīja.

Pēkšņi es jutos tā, it kā es būtu tikai mazs bērniņš, ieaijāts viņa mātišķajās rokās, ietīts siltā segā. Tad es izdzirdēju troksni, kas izklausījās pēc svilpoņas, un mēs iegājām šajā skaņā.

Un tad mēs stāvējām uz ļoti bagātas un skaistas zemes, ko es kaut kā jutu caur savām, šķiet, basajām kājām. Mēs atradāmies tādā kā tirgū. Bija arī citi, kas staigāja apkārt tāpat kā viņš, tādos pašos baltos halātos; daži bija vieni un daži divatā. Mēs atradāmies pretī novietnei, kas atgādināja karnevāla telti. Telts iekšpusē bija trīs rindas lielu, ar rokām darinātu kuģu. Viņš stāvēja man labajā pusē un teica: "Izvēlies kaut ko."

"Man nav naudas," es viņam teicu.

Viņš atbildēja: "Tev naudu nevajag. Viss ir par velti."

Es atceros, ka tajā brīdī izdzirdēju to pašu svilpjošu skaņu, un atkal šķita, ka mēs pārvietojamies lielā ātrumā. Mēs atkal stāvējām blakus manai gultai. Viņš lēni noliecās ar mani rokās un uzmanīgi ielika mani atpakaļ manā ķermenī.

Tagad es jutu savu ķermeni gultā, un viņš bija prom.

Es kādu laiku par to domāju, tas notika tik ātri. Tad es piecēlos no gultas un ieslēdzu naktslampiņu, lai pierakstītu: "Jesaja, vīrs no pacietības valstības." Nākamās dažas dienas es lasīju Jesajas grāmatu. Es atklāju, ka Dievs ir reāls. Viņš bija dzirdējis visus manus saucienus pēc palīdzības un sniedza man pierādījumus, ka viņš patiešām ir tur. – Ketija D.”

Krievu valodā tulkots no avota https://www.liveabout.com/amazing-encounters-with-angels-3861088

Jūsu dzīvē ir notikušas tikšanās ar eņģeļiem? Dalieties komentāros!