Наталья Голубкина – Самые яркие воспоминания души

Natālija Golubkina - Dvēseles pašas spilgtākās atmiņas

Otrā kursa nodarbībā studentei atklājas atmiņa par pagātnes dzīvi, un viņa apraksta:

“Es redzu ūdens virsmu. Daļa ainas ir virs ūdens un daļa – zem tā. Uz ūdens ļoti tuvu man šūpojas kaija. Tālāk – viena klāja balts kuģis ar lielu skursteni. Ir ļoti jautri, neparastu smieklu šļakatas no iekšienes.

Es esmu piecus-sešus gads vecs zēns. Biju ar tēti uz kuģa un baroju kaiju. Iekritu ūdenī, un no tā man nāk smiekli un ir jautri. Nekādas panikas un kliedzienu.

Mans tētis ir kara oficieris, bet māmiņa nodarbojas ar māju un mani. XIX gadsimta beigas-XX gadsimta sākums. Protams, mani parausta par palaidnībām, bet kopumā es esmu ļoti laimīgs. Man patīk dzīvot. Nevaru teikt, ka panākumu sasniegšana – mans uzdevums skolā. Es tur vairāk vienkārši kontaktēju…”

Tālāk iet vēstījums par krievu oficiera dzīvi un tiem momentiem, kuri svarīgi studentes situācijas izpratnei šajā iemiesojumā, darbs pēc algoritma, atbilžu meklējumi uz jautājumiem.

Taču mani tā aizķēra šī kaija! Tik spilgts tēls, savienots ar dzīvām un trīsošām, skanīgām bērna emocijām, kas pārpilda zēnu.

Parasti, virzoties pa cilvēka vai dvēseles atmiņas telpām, mēs izmantojam tieši spilgtās emocijas. Tās atminēties ir visvieglāk, tās arī uzpeld pašas no sevis. Un, lūk, ceļot no dziļās atmiņas dzīlēm atmiņas par jūras oficiera dzīvi, zemapziņa izdod mums… kaijas un bērna smieklu tēlu! Iznāk, ka tas ir pats spilgtākais moments dzīvē, caur kuru tad arī notiek “ieiešana” tajā.

Miškas iemīlējies skatiens no otrā sola pār plecu… Smarža no mīļotās konfektes papīriņa… Barsika murrāšana, ja pakasa viņam vēderu… Tētis atgriezies no reisa un smaržo pēc jūras… Katram atradīsies tāda “dārgumu krātuve”, un ne tikai no bērnības. Un tas ir lielisks instruments paš-psihoterapijai.

Bet kas turklāt mūsu pasaulē skaitās vērtība? Kaut kā sasniegšanai mēs tērējam tik daudz pūļu, sava dzīves laika, naudas, veselības? Dzīvoklis, mašīna, jauns aifons? Un, kad dvēsele Debesīs atcerēsies šo dzīvi, vai šīs lietas tāpat priecēs un sildīs viņu?

Šī kaija man atgādināja, kas mums patiesībā ir vērtīgs. Un jau tagad var atcerēties priecīgus un trīsošus savas dzīves momentus (ko mēs arī darām 1. kursa sākumā). Bet arī jūs varat tālāk iet pa dzīvi, vadoties pēc šī kompasa. Katru reizi izdarot izvēli vai pieņemot lēmumu, aizdomājieties, vai ir tik svarīgi tas, ko jūs taisāties darīt tālāk? Vai arī tās ir no ārienes uzspiestas programmas un stereotipi?

Cita lieta, ka dažiem to realizēt mēdz būt ne tik vienkārši dēļ ieraduma fokusēties uz problēmām un negatīva, redzēt tikai slikto apkārtnē. Bet tas ir tikai ieradums! Un tātad to var izmainīt. Te svarīga ir jūsu vēlēšanās mainīties un, protams, pašdisciplīna.

Vienkārši katru reizi, kad jūs pieķerat sevi pie negatīvām domām, nelamājiet sevi un neapsūdziet, bet mierīgi pārslēdzieties uz kaut ko patīkamu. Jā, vajag piepūli. Un sākumā neizdosies. Tas sadusmos un kaitinās briesmīgi. Un tas ir normāli!!! Vajag vienkārši iziet cauri šim etapam, un tālāk kļūs vieglāk, ticiet!

Prasme redzēt ap sevi gaišo un priecīgo, pat pašās parastākajās lietās – laba iemaņa, jo līdzīgais taču pievelk līdzīgo. Un ar savu stāvokli jūs pievelkat sev līdzīgas situācijas un cilvēkus.

Un kādas atmiņas pa īstam silda Jūs? Dalieties komentāros!

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 20.01.2020.

https://ru.reincarnatiology.com/samye-yarkie-vospominaniya-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe