Наталья Голубкина – “Вернувшиеся” с “Титаника”

Natālija Golubkina - “Atgriezušies” no “Titānika”

Kerolas Boumenas (Carol Bowman), grāmatas “Bērnu iepriekšējās dzīves (Children's Past Lives: How Past Life Memories Affect Your Child) (Прошлые жизни детей)” autores, forumā man pagadījās Margaretas B. stāsts par viņas pagātnes dzīvi, saistītu ar “Titānika” bojāeju.

Viņas stāstā figurē vēl viens vārds – William C. Barnes jeb vienkārši Bils Barns (Bill Barnes). Tas ir amerikāņu rakstnieks, kurš dzimis “Titānika” katastrofas gadadienā. Viņš atceras sevi kā Tomasu Endrjūsu (Thomas Andrews), īru kuģu būvētāju, kurš uzbūvēja “Titāniku”. 2000. un 2015. gadā viņš publicēja savas grāmatas, kas sīki apraksta viņa gadījumu.

Megija B. (MaggieB):

“Atceros, ka satiku Bilu Barnu klasē, kurā mēs abi bijām ieskaitīti, un vēl kādu, kurš piedalījās “Titānika” radīšanā. Kad es iegāju telpā un apsēdos, tad taisījos jau paņemt grāmatu, nezinot, ka tās autors ir viņš.

Viņš apturēja mani un pajautāja, vai es zinu, kas es esmu. Kaut kā sapratu, ka viņš bija domājis, vai es zinu, kas biju pagātnes dzīvē. Es atbildēju, ka zinu.

Pēc tam viņš palūdza man apgriezt grāmatu otrādi. Viņš juta, ka pazīst mani... kaut kas manā uzvedībā un sejas izteiksmē, iespējams, atgrieza atmiņu par to, kas es biju. Es neskatījos uz viņu, tāpēc ka man nebija tādas pašas reakcijas, taču viņš pieminēja, ka pirms tikšanās jau ir teicis mūsu instruktoram, kas es biju.”

Saikne ar pagātni

“Mēs dalījāmies atmiņās par pagātnes dzīvi, kas attiecās uz “Titānika” laikiem. Mani sauca Margareta pagātnes dzīvē, un, lai cik dīvaini nebūtu, tas ir mans otrais vārds šajā dzīvē.

Es tajā dzīvē nomiru no insulta un 20 gadu vecumā pārcietu insultu šajā dzīvē. Taču es baidījos no pavisam kā cita un no nāves vientulībā, kamēr pirms dažiem gadiem neuzzināju par viņas nāvi. Es vairs nebaidos no tamlīdzīgas nāves.

Es pirmoreiz uzzināju, kas es esmu, kad iegāju vēsturiskā ēkā un atnāca sieviete, tērpusies senlaicīgā apģērbā no lādes bēniņos. Es to atpazinu kā savējo un sajutu, ka pazīstu sievieti, kura bija ļoti veca.

Es palūdzu viņai autogrāfu, cerot, ka viņa nenodomās, ka esmu dīvaina. Viņa parakstīja man mapi un ieskatījās acīs, it kā atpazītu mani, pēc tam saņēma manas rokas, turot tās, it kā viņa negribētu atlaist, taču neko neteica.

Es sāku izsekot dzīvi tai, kas es biju, jo es dzīvoju tajā pašā štatā, kur viņa, maigi mīlēju to, vēl arvien mīlu un skumstu pēc tā. Es atradu viņas kapu un ļoti emocionāli uz to noreaģēju.

Es jūtos arī vairāk saistīta ar viņas personību nekā ar to, ar kuru es piedzimu. Un pēc insulta šajā dzīvē es jūtu, ka tā esmu īstā es. Es neticu, ka izdzīvotu, ja nebūtu to izdarījusi. Tā ir pati spēcīgākā daļa no tā, kas es esmu un vienmēr esmu bijusi.

Man ir spēcīga sajūta, ka daudzi, kas bija uz “Titānika”, atgriezās uz šejieni kopā, jo es satiku vairāk nekā vienu, kurš zina, ka viņi bija tur tajā liktenīgajā naktī.

Insults – ne pati patīkamākā sajūta, kuru var pārdzīvot cilvēka ķermenis. Es atbrīvojos no bailēm no nāves, tikko kā apzinājos, ka reiz biju Margareta, un apzināti atminējos šo pagātnes dzīvi. Man vairs nav iemeslu bīties pamest šo dzīvi.

Vēlāk es izgāju vairākus hipnozes seansus, lai noskaidrotu dažas manas atmiņas.”

Traģēdija uz “Titānika”

“Pēc tam es varēju pētīt datus, lai pārliecinātos, ka tas, ko es atminējos, patiešām bija taisnība. Man nācās diezgan noņemties, bet tas bija tā vērts.

Vienkāršas lietas, piemēram, tas, kādā apģērbā es biju tērpusies glābšanas laivā, un aina, kuru es bieži redzēju galvā, saniknoja manu toreizējo vīru. Es toreiz biju radikāla sieviešu tiesību aizstāve, bet viņam tas bija vienalga.

Kopš tā brīža, kad es atpazinu kleitu no lādes bēniņos vēsturiskajā ēkā, kuru es apmeklēju, man parādījās arvien vairāk un vairāk atmiņu par to dzīvi, bet es ne uzreiz atminējos “Titāniku”.

Atminos dzīvi pilsētā, kur es dzīvoju Kolorādo štata zeltraktuvēs. Tā bija aktīva šahta, vīrieši daudz strādāja, bet bija arī darbs komandā, vienotība un savstarpēja izlīdzēšana. Atšķirībā no tā, ko mēs domājam par “Vecajiem Rietumiem”, tā bija apdzīvota pilsēta, kura tāda palika vēl ilgi pēc manas aizbraukšanas.

Es biju ārzemēs ar savu radinieku, kad saņēmu paziņojumu, ka viens no mājiniekiem ASV ir slims, un es nodomāju, ka vajag atgriezties. Es nebiju vēl plānojusi atgriezties mājās, tāpēc nācās visu organizēt no jauna. Mans radinieks nolēma turpināt ceļojumu un palika. Es plānoju atgriezties mājās un pasūtīju biļeti uz “Titāniku”.

Man nācās ņemt līdzi uz kuģi vairākus lielus pirkumus, piemēram, traukus un rotas. Daži no šiem traukiem vēl šodien atrodas jūras dibenā. Tiem ir tipisks tā laika ornaments – balts ar sīkiem ziliem ziediem.

Man tie īpaši patika, tāpēc ka atšķirībā no dažiem citiem uz tasītēm bija zelta piliens uz osām. Es neiesniedzu dokumentus par trauku atgriešanu, taču pieprasīju atlīdzināt par rotām, kad atgriezos mājās.

Es uz kuģa ceļoju viena, bet pazinu dažus no pasažieriem un tāpēc nekautrējos. Es mīlēju savu vīru un gribēju, lai viņš vairāk mani atbalstītu manā aktivitātē un ceļojumos. Viņš deva priekšroku palikt mājās un dzīvot mierīgu dzīvi. Tur starp mums bija milzīga atšķirība. Un, kaut arī mēs izšķīrāmies, taču vienmēr joprojām bijām tuvi draugi.

Man bija ļoti dziļa kaisme attiecībā uz to, lai pret sievietēm izturētos ar cieņu, un es zinu, ka tieši tas virzīja mani ceļojumā tajā dzīvē.

Es domāju, ka patiesībā es spēlēju kārtis ar draugu vīrieti jau gados, kad notika lielā katastrofa. Es sapratu, ka kaut kas nav tā, bet neizjutu bailes, tikai zināmu nemieru. Es atceros, ka bija ģērbusies silti un man patika cepures ar platām malām, pārklātām ar dekoratīviem ziediem un lentām, tas viss bija tumšā krāsā.

Tajā naktī man galvā bija ļoti smaga cepure. Man bija arī lapsādas manto ar milzīgu brošu un viena no manām mīļākajām kaklarotām – ahāts. Nevaru atminēties, kādi auskari man bija.

Es atminos, kā izgāju uz klāja un iesēdos glābšanas laivā. Tā nebija pilnībā piepildīta. Mūs nolaida uz ūdens. Tur bija viens no ekipāžas locekļiem, kurš dzina laivu attālāk. Mēs apstājāmies uz diezgan ilgu laiku, kad izdzirdējām šausminošo skaņu no kuģa, kurš pārlūza uz pusēm, it kā dziļi vaidot, un nogrima dzelmē. Es dzirdēju, kā kliedz cilvēki, peldot ledainajā ūdenī.

Mūsu glābšanas laiva nebija piepildīta, un es biju apņēmības pilna atgriezties, tāpēc kliedzu uz jūrnieku, bet viņš negribēja atgriezties. Patiesībā viņš pats bija šokā, tāpēc atlaida airus un pārvietojās uz laivas pakaļgalu. Dažas sievietes vienkārši sēdēja un skatījās taisni uz priekšu. Es nosēdos starp airiem un palūdzu palīgā.

Mēs bijām pārāk tālu no vietas, kur nogrima “Titāniks”. Balsis apklusa, dažas sievietes palīdzēja airēt pa tumsu. Man šķiet, tas palīdzēja mums sasildīties un tikt galā ar situāciju, es nejutu aukstumu.”

Gadījums muzejā

“Es atgriezos mājās un nolēmu, ka man kaut kas savā dzīvē ir jāizdara, sludinot to, ko sievietes nozīmē sabiedrībai, izņemot to, ka viņas spēlē saimnieces lomu savu vīru lietišķajās ballītēs, apmeklē sievietēm apstiprinātas biedrības, piemēram, draudzes sapulces un tā tālāk. Ir pienācis laiks sievietēm izteikties politiski un ne tikai.

Tā nebūtu vienkārša izpausme, taču es biju pilna apņēmības un izdzīvojusi kaut kāda iemesla dēļ, tāpēc manas dzīves atlikušajai daļai bija jākļūst nozīmīgai. Es domāju citādāk nekā mani laikabiedri, un saprotu, ka biju pārāk tieša.

Atgriezīsimies pie tagadnes... Es biju pārņemta ar ceļojošā muzeja “Titāniks” apmeklēšanu. Tāpēc, kad tas ieradās Floridas štata Sanktpēterburgā, es plānoju uz turieni aizbraukt. Mana draudzene nevarēja nākt ar mani. Viņa zināja, ka man nepatīk braukt pa šoseju vienatnē, bet man bija viss vienalga. Rezultātā es piezvanīju mammai un māsai, un viņas piekrita pēdējā mirklī.

Tur bija tikai astoņi cilvēki, katrs varēja atsevišķi klausīties ekskursiju caur austiņām. Apskatei tika piedāvāti vairāki stāvi. Mēs sasniedzām augšstāvu, un es skatījos uz stikla vitrīnu ar glābšanas vesti, kas bija pacelta no jūras dibena, kad pēkšņi sajutu, ka grīda zem manis šūpojas. Es paskatījos uz māsu un mammu, nepamanot viņās neko īpašu.

Pēc tam es izdzirdēju kliedzienu. Pirmā doma bija, ka šī skaņa, iespējams, nāk no mūsu radiouztvērējiem. Tam varēja būt jēga. Taču grīda bija smaga, no cementa, un nevarēja šūpoties. Pēc tam es pajautāju māsai, vai viņa dzirdēja kliedzienu. Gan viņa, gan mamma teica “jā”. Mēs dzirdējām to bez radio.

Es ieskatījos aiz aizkara stūrī un pajautāju pārējiem četriem cilvēkiem telpā, vai viņi arī to dzirdēja. Viņi visi teica “nē” un paskatījās uz mani, it kā man būtu “jumts aizbraucis”.

Es nodomāju, ka muzejs ir veicis satriecošu darbu, lai atainotu mums šo tumšo un pašu biedējošāko nakti vēsturē. Taču tas ne gluži ir tā. Mēs bijām vienīgās, kas to sajuta.

Labajā pusē bija brīvdabas balkons; debesis, piepildītas ar zvaigznēm, ledaina nakts un klājs – viss, kā toreiz. Es izgāju uz tā, pamanīju jūrā peldošu aisbergu, un kliedzieni kļuva vēl skaļāki. Es zaudēju līdzsvaru no trieciena, bet māsa un mamma uztriecās man. Mēs visas pārbijāmies, un ekskursija mums bija beigusies. Mēs pa trapu nokāpām veikalā un pēc tam pusotras stundas braucām mājās.

Manai mammai un māsai nav izskaidrojumu attiecībā uz viņu pieredzi tajā dienā ar mani. Es domāju, ka, vai nu viņas dalīja manu pieredzi, vai arī notika laika pārbīde, kas ļāva viņām uzzināt, kam cauri es tiku gājusi.”

Kāpēc mēs atminamies iepriekšējās dzīves

“Tās ir nedaudzas no manām atmiņām par to dzīvi, kuras tagad man ir tik svarīgas. Kāpēc dažiem no mums ir šī atbalss? Ja es zinātu! Es zinu, ka daži jautās, vai es baidos no ūdens vai kuģiem – atbilde ir viennozīmīga – nē. Es ceļoju bez bailēm. Esmu pavadījusi daudzus gadus ūdenī un zem ūdens ar tādiem paņēmieniem, par kādiem daudzi nevarētu pat iedomāties.

Esmu piedzīvojumu meklētāja, man vēl arvien patīk ceļot, taču tagad esmu aprimusi, un man ir jāsaka, ka iekšienē zinu – ja būtu pienācis laiks iet prom, ja mans kontrakts jau būtu beidzies, tad nebūtu nekādas nozīmes, ko esmu darījusi. Man būtu jāpasaka “uz redzēšanos, lai atkal darītu to, ko es saucu “dzīvot un baudīt to”.

Es biju hipnozes kursā, kad to pasniedzošais ārsts pajautāja mums, vai mēs negribam atnākt uz nodarbību pie viņa mājās, lai pastrādātu atslābinātā atmosfērā. Mēs piekritām.

Es ienācu mājā un apsēdos uz dīvāna. Manā priekšā stāvēja garš žurnālu galdiņš ar grāmatām un filmām, kuras mēs varējām paskatīties. Būdami studenti, mēs vēl nesarunājāmies cits ar citu. Es aplūkoju priekšmetus uz galda un ieraudzīju kādu grāmatu ar vāku uz leju, tāpēc nolēmu to apgriezt otrādi, lai paskatītos nosaukumu.

Kad es pēc tās pastiepos, vīrietis man iepretim teica: “Negrieziet to otrādi, lūdzu.” Es pacēlu galvu un ieraudzīju cilvēku, kurš cieši skatījās manī. Es nekad agrāk nebiju viņu redzējusi, arī viņš nebija saticis mani. Viņš stādījās priekšā kā Bils un vienkārši izšāva jautājumu: “Vai jūs zināt, kas jūs bijāt pagātnes dzīvē?”

Es skatījos uz viņu un sajutu strauju atpazīšanu, bet tajā pašā laikā nevarēju to saprast. Kaut kas viņa acīs. Es atbildēju: “Jā, es zinu, kas es biju. Taču šķiet, ka visi šajā telpā tagad domā, ka esmu jukusi.”

Bils teica: “Labi, tāpēc ka es arī zinu un jau pateicu to mūsu instruktoram – pirms jūs atnācāt uz šejieni šodien.” Viņš bija atbraucis no rietumiem un apmeties pie mūsu skolotāja. Es teicu: “Mani sauc...” – un viņš izšāva “Margareta”, pirms es paspēju to pateikt.

Man noreiba galva. Viņš palūdza man apgriezt grāmatu otrādi. Izrādījās – es sarunājos ar Bilu Barnu, un es biju pasažiere, kuru viņš pazina uz kuģa. Es zināju, ka esmu satikusi viņu pagātnē. Mēs uzturējām sakarus vairākus gadus un dalījāmies informācijā. Man ir viņa grāmata un DVD.

Tieši savā nāvei tuvajā pieredzē es satiku Megiju un zināju, kas es biju, un tā ir vēl viena manas dzīves daļa. Es neticu, kā pārciestu šo slimību, ja nebūtu paņēmusi šo savas dvēseles personības daļu un pēc tam neatminētos visu viņas dzīvi un “Titāniku”.

Es strādāju ar atmiņām par iepriekšējām dzīvēm ar cilvēkiem, kuri jūt, ka viņiem šī atmiņa ir vajadzīga, lai virzītos uz priekšu. Šajā noslēpumā ir tik daudz visa kā, un tik tālu var aiziet puzles gabaliņu meklējumos.”

(2017-2018)

Krievu valodā tulkojusi Natālija Golubkina

Avots: http://www.reincarnationforum.com/threads/titanic-past-life.6063/#post-98386

Jūs jūtat īpašu saikni ar kādu vēstures notikumu vai personāžiem, laikmetiem, valstīm, kultūrām? Dalieties komentāros!

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 08.04.2019.

https://ru.reincarnatiology.com/vernuvshiesya-s-titanika/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe