Наталья Голубкина – Удивительные переплетения судеб
Natālija Golubkina - Apbrīnojamie likteņu savijumi
Reinkarnacionikas Institūts – vienkārši neizsīkstoša visdažādāko stāstu dārgumu krātuve. Tā ir paradīze rakstniekam, kurš šeit varētu atrast milzīgi daudz neticamu sižetu!
Turklāt tie nav tikai apbrīnojami stāsti no pagājušajām dzīvēm. Pie mums mācās visdažādākie cilvēki, kuru dzīves reizēm mēdz būt aizraujošākas un intriģējošākas nekā populārie romāni.
Taču pats neticamākais miksējums – tas ir iepriekšējo dzīvju un pašreizējās dzīves savijums! Un, galvenais, ka, protot apzināties un analizēt to savstarpējās saiknes, daudzas dīvainas situācijas atklāj mūsu priekšā savus noslēpumus.
|
Un dzīvot kļūst vieglāk, kad saproti, kādi ir cēloņi un kāda ir būtība vienām vai otrām attiecībām un grūtībām. |
Vienā tādā gadījumā (pareizāk, pat tā daļā) ar jums dalīsies mūsu 1. kursa studente Irina S.
Tātad, uz priekšu?
Māmiņa man slepus nolika čūsku
Vienā no iepriekšējiem iemiesojumiem senos laikos mēs dzīvojām Divupē. Es biju valdnieka meita. Mana vecākā māsa bija mana māmiņa no pašreizējās dzīves (Svetlana).
Es biju jaunākā, tēvs mani ļoti mīlēja un izcēla starp pārējiem. Bet vecākā māsa bija ļoti greizsirdīga uz mani tēva dēļ.
Man vajadzēja iziet pie vīra pēc aprēķina. Mani izprecināja karavadonim – viedam un cienījamam cilvēkam. Es viņu nemīlēju, bet viņš ļoti mīlēja mani. Es visu mūžu par viņu ņirgājos, smējos un nenovērtēju viņa mīlestību.
Šajā dzīvē viņš kļuva mans dēls. Un mums ir sarežģītas attiecības. Es viņu mīlu, bet viņš pastāvīgi izrāda pretenzijas. Pēdējos trīs gadus vispār dzīvo Taizemē – tālāk no manis.
Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tādas attiecības. Un tā dzīve parādīja man, kāpēc tā notiek.
Pēc tam nomira tēvs, un es nez kāpēc kļuvu par valdnieci, kaut arī biju jaunākā meita. Vecākā māsa mani briesmīgi apskauda: es biju tēva mīlule, mani mīl vīrs, un tagad es vadu valsti, cilvēki mani mīl.
Bet es biju tik gaiša, ka pat padomāt nevarēju, ka kāds var man slepus nolikt čūsku. Taču tieši to viņa arī izdarīja – ielika man čūsku gultā. Es nomiru mokās diezgan jauna.
Vieglprātīgais draugs no pagātnes dzīves
Pēc tam bija vēl viens iemiesojums kā prostitūtai Īrijā. Ivans, ar kuru es 15 gadus draudzējos šajā dzīvē, tur bija viens no maniem klientiem. Es dzēru, biju bez bremzēm un morāliem principiem.
Mans uzdevums bija – vienkārši izdzīvot tajos apstākļos.
Viņš bija mežstrādnieks, vienkāršs un rupjš cilvēks, dzēra un izmantoja manus pakalpojumus. Mums ar viņu piedzima meitiņa, mana māmiņa pašreizējā dzīvē.
Tas bija pamests, izsalcis, nemazgāts un nesukāts bērns, es nepievērsu viņam uzmanību. Es nomiru jauna no venēriskām slimībām. Un ar bērnu vispār neviens nenodarbojās.
Es domāju, ka šeit sasējās vēl viens karmas mezgls dēļ tā, ka viņš negribēja rūpēties par meitu. Viņš neatzina viņu, teica, ka viņa var būt no jebkura. Bet es skaidri sapratu, ka meita bija no viņa.
Kā viss izvērtās pašreizējā dzīvē
Pašreizējā iemiesojumā mana māmiņa bija skolotāja. Viņa mīlēja visus bērnus, izņemot mani. Man tā šķita.
Viņa daudz noņēmās ar svešiem bērniem, visur vadāja viņus ekskursijās. Viņa ņēma mani līdz, bet es vienmēr biju malā. Droši vien viņa mani savā ziņā mīlēja, bet man vienmēr trūka viņas mīlestības.
Es viņai biju ļoti pieķērusies, gandrīz vai dievināju viņu līdz pēdējam viņas dzīves brīdim.
Es apprecējos jauna, dzemdēju dēlu (kurš bija karavadonis pagātnes dzīvē). Pēc tam es izšķīros ar pirmo vīru un iepazinos ar Ivanu. Viņam bija ļoti daudz problēmu. Es viņu ieraudzīju vēl trīs iepriekšējās dzīvēs.
Viņš visu laiku bijis mans brālis. Dzēra un uzdzīvoja, bija bezvērtīgs cilvēks. Šajā dzīvē viņš ir 10 gadus jaunāks par mani. Un līdz nesenam laikam man pret viņu bija attieksme kā pret vieglprātīgu un nepastāvīgu cilvēku.
Kaut arī viņš ir gudrs, aizstāvējis disertāciju, ir pasniedzējs fizikas institūtā, es viņu neuztvēru.
Pēc tam es satiku puisi, kurš pagātnes dzīvē bija mans tēvs-valdnieks. Viņš nebija simpātisks, ar bandīta manierēm, nebija gluži pozitīvs cilvēks.
Bet man, tikko kā es viņu pirmoreiz paņēmu zem rokas, parādījās sajūta, ka esmu nonākusi mājās, ka esmu maza meitene.
Es nevarēju saprast, kāpēc tā notiek. Un pirmos 3-4 gadus viņš kontaktējās ar mani kā ar maziņu. Turklāt mana māmiņa un mans dēls viņu neieredzēja, pat tā, ka sabojājās attiecības ar dēlu!
Bet māmiņai nācās to pieņemt ar piespiešanos. Viņa ar manu dēlu ienesa lauvas tiesu tajā, ka mēs ar puisi izšķīrāmies.
Es sapratu, ka viņam ir ļoti daudz trūkumu, kuri atklājās vēlāk, bet smalkajā enerģētiskajā līmenī es viņu redzēju pavisam citādu!
Es visiem stāstīju, ka viņš nav tāds. Un pret mani viņš ļoti labi attiecās. Droši vien vairāk tās bija manas māmiņas un dēla mācības.
Pēc tam viņš no manas dzīves aizgāja un nekad vairs neparādījās, es nekad nedzirdēju par viņu. Kaut gan pagāja 7 gadi.
Es atgriezos pie Ivana. Viņam Maskavas centrā dzīvoklis, kurā viņš dzīvoja viens. Viņš strādāja, nekad nebija precējies, bērnu nav. Mani bija gaidījis. Mēs sākām satikties un izklaidēties, bet es ar viņu nevarēju ilgi atrasties kopā!
|
Es visādi mēģināju saprast, kas notiek. Bet, kamēr nebiju redzējusi iepriekšējās dzīves kopā, izpratne nenāca. |
Un tā mēs vairākas reizes šķīrāmies un atkal satikāmies.
Bet pagājušajā gadā 8. martā es pēkšņi, pati nezinu, kāpēc, saku viņam: “Ej prom!” Viņš, apstulbis, sakravājās un aizgāja. Viņam ir 44 gadi. Viņa vecāki ļoti gaida mazbērnus. Bet sievas viņam nav un nav paredzama.
Es viņam vienmēr tiku teikusi: “Es nevaru ar tevi precēties. Tev vajag normālu ģimeni, tu taču vari satikt jaunu sievieti, kura dzemdēs tev bērnus.” Rezultātā mēs izšķīrāmies un pārstājām sazināties.
Māmiņa no jauna piedzima drauga ģimenē
Ivanam 25. jūlijā ir dzimšanas diena. Parasti viņš vienmēr mani ielūdza, bet te neielūdza. “Nu labi, dievs ar viņu,” domāju es.
Bet decembrī ar mani sāk notikt dīvainas lietas. Sākumā es pati nonāku slimnīca. Un pēc tam manai māmiņai atrod ļaundabīgu audzēju galvas smadzenēs, bet pēc tam vēl arī limfomu.
Māmiņa ļoti gribēja dzīvot un ārstēties. Par viņu rūpējos tikai es, radinieki pat nezvanīja un nerādījās. Man palīdzēja pilnīgi sveši cilvēki.
Viņa gulēja slimnīcā šausmīgos apstākļos, uz saplēstiem palagiem, 7 cilvēku palātā. Visi septiņi pūst.
Kad es pēc tam atnācu uz šo palātu, tur gulēja normāli cilvēki. Bet viņa gulēja starp, lūk, tādiem. Pēdējo dienu viņa bija komā un pēc tam nomira manās rokās.
Un, kad es izskatīju visas šīs dzīves un tajā skaitā dzīvi, kur viņa pabāza man čūsku, es sapratu, ka onkoloģija mūsu gadījumā – karmiska slimība. Mūsu dzimtā nevienam nav bijis onkoloģijas.
Man bija ļoti slikti un grūti. Es pazvanīju Ivanam. Viņš vienmēr bija palīdzējis man grūtā brīdī. Ja es slimoju, tad viņš uzreiz traucās pie manis.
Un, lūk, es zvanu, bet viņš man saka: “Tu zini, es tagad sēžu pie galda un nevaru runāt. Es pazvanīšu tev rīt.”
Nākamajā dienā viņš pārzvana un saka: “Tu zini, es sēdēju kāzās pie galda.” – “Nu un?” – “Es esmu līgavainis!” Es biju tādā šokā!
Izrādās, ka savā dzimšanas dienā 25. jūlijā viņš bija iepazinies ar meiteni. Un tik ātri viņiem viss notika! Viņa visu laiku bija stāstījusi, ka nevar kļūt grūta, un viņi gribējuši šķirties. Un rezultātā 2 nedēļu kopīgas dzīves laikā viņa kļūst grūta. Arī kāzās viņa ir grūtniece.
Māmiņa mirst 25. maijā, bet 25. jūnijā Ivanam piedzimst meita. Tieši pēc mēneša. Un drīz man sapnī rādās mana māmiņa. Es ilgi nevarēju izšķirot viņas mantas dzīvoklī tādēļ, ka pēc viņas aiziešanas man atņēmās rokas un stipri sāpēja pleci (šī iemesla dēļ es arī atnācu uz Reinkarnacionikas Institūtu).
Sapnī māmiņa saka: “Es iemiesojos Ivana meitas ķermenī. Manā skapī guļ bērna lietas, bet zemākajā plauktā guļ lelle. Tev tas ir jānodod.”
Es nodomāju, ka tas man ir rādījies un par šo sapni gandrīz aizmirsu. Taču, kad sāku šķirot mantas, tad atradu sainīti, kurā atrādās jaunas, ar birkām, drēbītes ar krūti barojamai meitenei, pipetītes, dūrainīši, balta cepurīte. Un apakšā, starp grāmatām, gulēja lelle.
Divus mēnešus es klīdu apkārt un domāju, ko man ar to darīt. Zvanīt viņam man negribējās.
Es pastāstīju šo gadījumu nodarbībā saviem grupas biedriem. Teicu, ka negribu satraukt Ivanu un viņa sievu. Viņi dzīvo savu dzīvi, es negribu iejaukties. No otras puses, tas ir vēstījums no augšas.
Draugi man saka: “Tu ko? Tev ir pienākums piezvanīt!” Es sadūšojos un piezvanīju, pastāstīju Ivanam visu šo stāstu.
Un viņš saka: “Zini, man pašam bija doma, ka tava māmiņa ir iemiesojusies manā meitiņā.” Viņš piekrita pieņemt mantas: “Ved ātrāk, citādi viņa izaugs no tām.”
Savstarpējās saiknes starp dzīvēm
Eju reiz pa ielu ar domu: “Ak Dievs, padomā tik, kāda satriecoša iecere!”
Kāpēc es nekādi neprecējos ar Ivanu? Tāpēc ka es zemapziņā vienmēr atcerējos, ka šis cilvēks ir bezvērtīgs dzērājs, neuzticams.
Kaut gan patiesībā viņš vienmēr atbrauca pēc pirmā mana sauciena. Un pat šajā dzīvē viņš ilgu laiku dzēra, bet pēc tam atmeta.
Es viņam visu biju pastāstījusi un saku: “Tu jau tik daudz dzīvju esi dzērājs, visu laiku mīdies uz viena pakāpiena, Pietiks jau!” Un viņš pārstāja dzert.
Viņš ilgi nevarēja apprecēties, visu laiku gadījās ne tās meitenes. Un pēkšņi rodas moments, ka viņam var piedzimt meita, un tieši pirms tam mana māmiņa nomirst tik pēkšņi.
Pēc manām sajūtām, ejot pa nevienkāršo onkoloģiskas slimības ceļu un visu, kas ar to saistīts, viņa tādā veidā it kā samaksāja par to, ka reiz pakļāva mani mokošai nāvei.
Un, atriezusies Ivana ģimenē kā mīlēta un ilggaidīta meita, viņa ļaus viņam atgriezt viņai mīlestības un vecāka rūpju parādu, kuras viņš bija atņēmis viņai pagātnes dzīvē.
Ir apbrīnojami, kā vienoti savijas likteņi daudziem cilvēkiem no pašiem dažādākajiem iemiesojumiem.
Nav iespējams nebrīnīties un nesajūsmināties par to sarežģītību un skaistumu, viedumu un pārdomātību, kādas pavada katra cilvēka klātbūtni, katru situāciju viņa dzīvē.
Liktenim tic un ticēja daudzas tautas. Piemēram, Grieķijas mitoloģijā ir aprakstītas trīs Moiras (grieķiski “liktenis”) – likteņa dievietes, Zeva un Temīdas meitas:
- Kloto (grieķiski “vērpēja”) – vērpj dzīves pavedienu;
- Lahese (grieķiski “liktenis”) – nosaka dzīves likteni, pavediena garumu;
- Atropa (grieķiski “nenovēršamā”) – nenovēršamais liktenis, nāve, kas pārgriež pavedienu.
Saskaņā ar leģendu viņas valda pār katra cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei, nosakot viņa pagātni, tagadni un nākotni.
Kloto vērpj pavedienu, uz kura tiks savērti cilvēka dzīves notikumi.
Lahese cauri visai mirstīgā cilvēka dzīvei velk likteņa pavedienu, attin to un laiž cauri dzīves likstām. Nolemto izjaukt nav iespējams, izpildīt to palīdz visi dievi.
Atropa neatvairāmi izpilda likteņa spriedumu, pārgriežot cilvēka dzīves pavedienu.
|
Tā mēs ejam pa savu dzīvi, soli pa solim pildot to, ko ieplānojušas mūsu dvēseles, par ko mēs esam vienojušies, pirms piedzimt šajā dzīvē. |
Jūsu dzīvē ir bijis kaut kas tamlīdzīgs? Vai jums ir izdevies atraisīt likteņu un notikumu kamolu šajā dzīvē?
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore |
Pievienots 30.01.2017.
https://ru.reincarnatiology.com/perepleteniya-sudeb/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe