Наталья Голубкина – Голоса с того света. Часть 2

Natālija Golubkina - Balsis no viņpasaules. 2. daļa

Pagājušajā izlaidumā par elektroniskās balss fenomenu jūs uzzinājāt, ka šī tēma ir diezgan izplatīta noteitktās aprindās. Ar to ir nodarbojušies un nodarbojas pazīstami zinātnieki, garīdzniecības pārstāvji un vienkārši aizrāvušies cilvēki.

Eksistē daudz reālu pierādījumu un veselas mediatēkas ar balsu ierakstiem. Ir publicēti cilvēku fotouzņēmumi dzīves laikā un viņu attēli televizoru ekrānos pēc nāves.

Ir aprakstīti arī daudzi gadījumi, kad ir notikušas sarunas ar tās-puses iemītniekiem ar telefona palīdzību. Kā tas notiek?

Kā “sarunājas” spoki

Elektronisko balsu fenomena pētnieki apgalvo, ka vairums mirušo dvēseļu, kuras joprojām ir tuvas dzīvo pasaulei, ir pārāk vājas, lai uz to tieši iedarbotos.

Tāpēc viņas izmanto mūs ielencošās tehnoloģijas: radio, televizorus, ierīces, kas atskaņo mūziku.

Tā vietā, lai radītu skaņu no nekā, viņas iedarbojas uz jau eksistējošiem elektroniskiem signāliem.

Tas, ko mēs tādu mēģinājumu rezultātā dzirdam, – tas arī ir elektroniskās balss fenomens.

Ko elektroniskās balss fenomens nozīmē praksē? Skaidri, izteiksmīgi, sapratnei viegli vārdi ierakstos parādās ārkārtīgi reti.

Pat ja jūs tos izdzirdēsiet, vajag ļoti labi koncentrēties, lai atpazītu vārdus un teikumus. Visbiežāk elektroniskā balss “no viņpasaules” pieņem neizteiksmīgu, neskaidru, klusu trokšņu formu.

Raudive uzskata, ka vislabāk elektronisko balsi ir rakstīt uz kāda baltā trokšņa fona.

Viņš domāja, ka mirušie var izmantot haotiskus skaņu viļņus, pārveidojot tos savas balss skaņā: izdvest skaņas patstāvīgi bezķermeniskās dvēseles nespēj.

Jo arī pirmie ieraksti taču tika iegūti uz putnu dziesmu un vēja šalkoņas fona; tas spokiem pakalpoja kā “celtniecības materiāls”. Starp citu, pēc Raudives nāves viņa kolēģiem izdevās ierakstīt pētnieka balsi: viņš ieteica nepārtraukt elektroniskās balss fenomena pētījumus.

Jurgensons konstatēja, ka balsis no viņpasaules no parastajām atšķiras pēc izrunas stila.

Runa gluži kā atskan no noslēgtas telpas, vārdi skan ātrāk, bet pats vēstījums ir ļoti monotons, tajā nav intonācijas izcēlumu. Turklāt vienmērīgā bezkaislīgā balss ir atpazīstama tiem, kas šo cilvēku ir dzirdējuši dzīves laikā.

1971. gadā, piedaloties Konstantīnam Raudivem, tika veikts diezgan zīmīgs eksperiments. Psihologs tika uzaicināts uz akustisku laboratoriju, kura bija pilnīgi ekranēta no jebkādiem iespējamiem elektroniskiem traucējumiem.

Raudive atradās telpā, izolētā no ārējiem trokšņiem. 18 minūtes viņš vienkārši sarunājās “ar telpu”. Ieraksta laikā neviens no klātesošajiem laboratorijā trokšņus nemanīja.

Taču, kad lente tika noklausīta, izrādījās, ka uz tās var atšķirt vairāk nekā simts balsu.

Kas iznāk uz sakariem

Pats vienkāršākais baltā trokšņa piemērs – ņemiet tīru (tukšu) audiokaseti, noskaņojiet radio uz vidēja vai gara viļņa un nospiediet ieraksta pogu. Ne vienmēr izdodas ar pirmo reizi, taču entuziasti apgalvo – jo vairāk mēģini to darīt, jo biežāk uztver balsis.

Visvairāk baltā trokšņa balsu tika ierakstītas netālu no kapsētām, pie piļu drupām Anglijā. Tās var skanēt jebkurā valodā.

Pēc runas stila un manieres var noteikt, kādam laikmetam pieder konkrētā balss. Parasti var izdzirdēt vienu, divus vārdus, retāk frāzes, nu bet vēstījumi – tie ir izņēmumi izredzētajiem.

Pētnieki ir noskaidrojuši – jo vairāk mēs pētām balto troksni, jo lielāku interesi par mums izrāda “aktīvās dvēseles” – tās, kuras grib mums kaut ko pavēstīt.

Vēstījumiem var būt dažāds raksturs: sākot no draudiem un beidzot ar mirušā atklāsmēm.

Baltā trokšņa draudus ir palaimējies ierakstīt tiem, kas pietiekami ilgi ir ar šo lietu nodarbojušies. Tāpēc viņi izdarīja secinājumu, ka ir “sargi”, kuri uzmana tamlīdzīgus kontaktus.

Daži pēc pirmajiem draudiem pārstāj pētīt balto troksni. Bet, lūk, pēc skaidri adresētiem draudiem cilvēks var aiziet bojā.

Ir zināmi divi tādi gadījumi, kad pirmais brīdinājums tika ignorēts un cilvēki aizgāja bojā. Oficiālā versija – pašnāvība.

Telefona zvani no viņpasaules

Reiz kādā Ņižņijnovgorodas ģimenē atskanēja telefona zvans. Mājās neviena nebija, un automātiskais atbildētājs ziņu ierakstīja. Izrādījās, ka tas bijis no jau miruša cilvēka.

Fenomens – telefona zvani no viņpasaules – tiek izskaidrots ar mirušo cilvēku dvēseļu tiekšanos parunāties ar saviem dzīvajiem radiniekiem un paziņām. Aizgājušie satraucas par dzīvajiem.

Visbiežāk cilvēks, pacēlis klausuli un izdzirdējis tajā labi pazīstamu balsi, vēl nezina, ka viņa sarunas biedrs ir miris. Briesmīgā patiesība atklājas tikai pēc kāda laika. Tādi zvani nereti atskan pēc nelaimes gadījumiem.

1987. gadā ASV viesnīcai, kurā dzīvoja Kristofers Evanss, uzgāzās lidmašīna. Sprādziens bija spēcīgs, debesīs pacēlās milzīgs dūmu un uguns stabs. Evansa vecāki dzīvoja kaimiņu pilsētā. Izdzirdējuši pa radio par notikušo, viņi ne pa jokam satraucās.

Taču drīz atskanēja telefona zvans. Klausulē atskanēja viņu dēla balss; viņš teica, lai viņi neuztraucas. Laulātie draugi Evansi nomierinājās, taču, kad Kristofers vakara pusē neatgriezās, nemiers atkal pārņēma viņus.

Galu galā vecāki aizbrauca līdz viesnīcas drupām un tur, vispārējā haosa gaisotnē, atrada ar palagu apklātu sava dēla ķermeni.

Mēdz būt arī tā, ka mirušie iznāk uz sakariem ar dzīvajiem, lai brīdinātu viņus par briesmām vai paziņotu ko svarīgu.

Angļu aktrisei Idai Lupino pazvanīja tēvs trīs mēnešus pēc savas nāves un paziņoja, kur tika iebāzis testamentu, kuru meita visas šīs dienas nesekmīgi meklēja.

Nereti nelaiķis, lai nesatrauktu tuviniekus, zvana nevis viņiem, bet kopīgiem paziņām, kuri nezina par viņa nāvi. Tādos gadījumos saruna var turpināties ilgi.

Bet visbiežāk saziņa pa telefonu aprobežojas ar divām, trijām visparastākajām frāzēm, piemēram: “Sveiks – tas esi tu? Kā klājas?”

Dažas tādas epizodes pētīja telefona kompānijas, taču gandrīz vienmēr izrādījās, ka aparatūra brīžos, kad tā-puse bija iznākusi uz sakariem, nekādus zvanus nav fiksējusi.

Ir atzīmēts, ka nospiedošajā vairākumā zvani no mirušajiem notiek pirmajās stundās pēc viņu nāves, retāk – pirmajās dienās, vēl retāk – mēnešos.

Tas zināmā mērā saskan ar daudzu reliģisku mācību postulātiem, kas saka, ka dvēsele, atstājusi ķermeni, vēl kādu laiku atrodas dzīvo vidū.

Dvēsele, nonākusi ārpus ķermeņa, vēl nav pametusi ikdienas rūpes un meklē iespējas sazināties ar dzīvajiem.

Kontakts caur televizoru

Bez balss vēstījumiem tika saņemti attēli televizoru ekrānos. Kā likums, sejas no viņpasaules ir pilnībā atpazīstamas.

Lūk, piemēram, Frīdriha Jurgensona foto dzīves laikā un pēc nāves:

1995. gadā viens no vācu pētniekiem veica eksperimentu ar videokameru un krāsu televizoru, kuru noskaņoja uz balto troksni. Kādā brīdī uz ekrāna parādījās cilvēka figūra, kuru izdevās nofilmēt.

Šis cilvēks bija Frīdrihs Jurgensons! Skaidrs attēls ekrānā bija redzams 24 sekundes. Taču balss kontaktu nodibināt neizdevās.

Un šis ir Konstantīns Raudive:

“Tas notika 1990. gada 6. februārī,” raksta J. Ņikifirova no Novorosijskas. “Es skatījos televizoru. Pēkšņi ekrāns pārklājās ar svītrām, un pēc tam tajā parādījās vīrieša seja – it kā dūmakā. Tā bija nekustīga, kaut kas līdzīgs fotogrāfijai.

Es ieskatījos un šausmās iekliedzos. No ekrāna uz mani cieši skatījās mans brālis Miša, kurš nomira 1985. gadā. Pēc dažām sekundēm pa ekrānu atkal sāka skriet svītras, un pēc tam televizors sāka darboties normāli.”

1990. gadā Luksemburgas televīzijas skatītāji pat varēja skatīties daudzsēriju dokumentālu filmu, veltītu spoku fotogrāfijām. Tajā tika parādītas fotogrāfijas ar pieciem “gariem”, kas bija parādījušies televizoru ekrānos.

Reiz, kad tika demonstrēta viena no sērijām, televizora ekrānā parādījās simpātiskas meitenes seja. Televizora īpašnieks laicīgi nofotografēja attēlu un nodevu uzņēmumu policijā.

Mazliet vēlāk šīs meitenes fotogrāfija tika atrasta arhīvā. Uzņēmumu pavadošais teksts vēstīja, ka viņa izgāja no savas mājas un neatgriezās.

Kad filmas veidotāji nodemonstrēja vecu laikrakstu ar tajā nodrukātu fotogrāfiju un televizora ekrānā parādījušos attēlu, nevienam neradās šaubas par abu seju identiskumu.

E-pasti no viņpasaules

Datortehnoloģiju attīstība ir novedusi pie tā, ka vēstījumi no citas pasaules ir kļuvuši ne tikai balsī izteikti.

Piemēram, (1984-1986) ģimenes pāris no Anglijas saņēma e-pastus no kāda Tomasa Hardena, kurš pavēstīja, ka dzīvo 1545. gadā.

Sākumā tika uzskatīts, ka kāds jokojas. Taču eksperti-lingvisti noskaidroja, ka Hardena valoda un stils pilnīgi atbilst viduslaikiem un viltot tamlīdzīgus vēstījumus ir ārkārtīgi grūti.

(1985-1988) cits laulāto draugu pāris, kas dzīvoja Luksemburgā, – Žils un Megija Harši – nodibināja caur datoru kontaktu ar cilvēkiem no viņpasaules, uzdodot viņiem jautājumus un saņemot atbildes, kuras tika drukātas uz printera.

Vēlāk kāds vācu zinātnieks konstatēja, ka viņa izslēgtais dators pats ir sācis darboties, un uz displeja bija vēstījums no Jurgensona.

Krievijā pirmos mēģinājumus izmantot mūsdienu elektronisko aparatūru, lai iegūtu mirušo pasaules attēlus, veica Sanktpēterburgas ufologu grupa V. Korobkova (В. Коробков) vadībā.

1996. gadā pētnieki parādīja fotogrāfijas no tās-pasaules Krievijas konferences “Smalkās pasaules realitāte” dalībniekiem.

Pēc dažiem gadiem pētnieki no Penzas nolēma atkārtot savu kolēģu pieredzi. Bet viņi gāja citu ceļu.

Tā vietā, lai sarežģītu elektronisko aparatūru, sāka tās izmantošanu kombinēt ar viduslaiku maģiskiem rituāliem.

Kopš 1998. gada tiek izdoti kompaktdiski “Spoku balsis (Voices of Ghosts)” – citas pasaules cilvēku runas ieraksti, kuri ir ļoti populāri paranormālu parādību cienītāju vidū.

Kāds ir EBF noslēpums

Skeptiķi paziņo, ka tās-pasaules balsis ir “pievilktas aiz ausīm”, tie ir tikai nejauši trokšņi un traucējumi, pastiprināti tā, ka skan līdzīgi cilvēka balsij.

Un pat tie, kas tic EBF, nezina, no kurienes patiesībā pienāk noslēpumainās balsis.

• Vairums uzskata, ka tie ir vēstījumi no mirušajiem.
• Otri paziņo, ka tās ir dzīvu cilvēku balsis, bet no paralēlām dimensijām.
• Trešie uzskata, ka EBF – mūsu zemapziņas darbības rezultāts.

Tas ir, mēs dzirdam balsis tikai tāpēc, ka gribam tās izdzirdēt.

Lai kas nebūtu visi šie daudzie vēstījumi, galvenais, ka tie bieži palīdz dzīvajiem cilvēkiem, dod uzvednes un padomus, nomierina.

Un ko jūs domājat par šīm balsīm? Ticat tām?

Fotogrāfijas ņemtas no T. Makarovas (Т. Макарова) grāmatas “Tas, ko mēs saucam par nāvi, nav dzīves beigas (То, что мы называем смертью, не есть конец жизни)".

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 13.11.2017.

https://ru.reincarnatiology.com/golosa-s-togo-sveta-feg2/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3486-natalija-golubkina-balsis-no-vinpasaules-1-dala (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3488-natalija-golubkina-balsis-no-vinpasaules-3-dala (Tulk. piezīme)