Наталья Голубкина – Любовь во время войны

Natālija Golubkina - Mīlestība kara laikā

Uzvaras Dienas priekšvakarā mēs atceramies kara notikumus un mūsu varoņu varoņdarbus. Arī reinkarnacionikā tas notiek, bet nedaudz no cita rakursa – mēs atminamies “savus” kara notikumus un iemiesojumus.

Kādēļ? Caur tiem var ieraudzīt, kā dēļ katra dvēsele izvēlējās iziet cauri tamlīdzīgai pieredzei un ar ko tā viņai ir vērtīga.

Man Oļesjas Čubakinas stāsts no tālas pagātnes izrādījās negaidīts un ļoti aizkustinošs. Un vēl viņa atklāja, kāda vērtība ir īstenām jūtām, izdzīvotām zemes plānā.

Pēdējā tikšanās

Es gribēju paskatīties kopīgās dzīves ar savu vecmāmiņu, kura audzināja mani agrā bērnībā. Mēs kopā iemiesojāmies piecas reizes.

Redzu meiteni ar sniegbaltu ādu un zeltainiem matiem. Viņa stāv pļavā stiprā vējā. Mati vējā pland. Tā esmu es, Oļesja Čubakina. Man ir 17 gadu (piedzimu 1926. gadā). Turu rokās ziediņu. Satrauktu gaidu stāvoklis.

Pāri laukam nāk karapulks, un es gaidu viņus, lūkojos pēc Vasiļoka, mana izredzētā. Viņam ir 21 gads. Sarkanarmieši, 1943. gada jūlijs, kājām iet pa šo lauku. Un mans Vasiļoks atgriežas uz fronti pēc ievainojuma. Un esmu atnākusi, lai viņu ieraudzītu. Viņš ir ieraudzījis mani un māj, viņa acis deg.

Mēs nevaram tuvoties viens otram, es vienkārši skrienu aiz viņa un raudu. Es redzu viņu pēdējo reizi un jūtu to. Nokrītu uz ceļiem, viņi aiziet, bet es palieku pļavā un raudu. Viņš gāja bojā no granātas šķembas.

Pirmā mīlestība

Kā mēs iepazināmies. Man bija 16, es stāvu pie vārtiņiem un raugos uz ielu. Viņš nāk seržanta aizsargkrāsas formā un naģenē, ar šineļa rulli pār plecu. Viņam ir sarkana zvaigzne pie krūtīm. Vasīlijs Meščanovs. Viņš staro no prieka, atgriezies mājās atvaļinājumā. Es vēroju, kā viņš nogriežas uz māju, kura no mūsējās ir pēc vienas.

Viņu sagaida padzīvojusi māte, viņi apkampjas. Kaimiņi skatās caur vārtiem. Māte lepojas ar dēlu, uzmet kaimiņiem starojošu skatienu. Katram no kaimiņiem kāds ir frontē, viņi noraugās uz šo tikšanos, pārdzīvo.

Un mātei nav pat ar ko pabarot dēlu, cienā viņu ar vārītiem kartupeļiem, sīpoliem. Tas ir 1942. gads, vasara. Viņam ir tikai 1 diena, vakarā viņam ir jāatgriežas atpakaļ. Es kā lapsa staigāju apkārt viņa pagalmam, nevaru domāt ne par ko citu, izņemot viņu.

Un, lūk, viņš iznāk no mājas saskaldīt mātei malku. Daru kaut ko, lai izskatītos skaista, mulstu, bet nevaru nociesties, eju garām vārtiņiem, lai viņš mani pamanītu. Viņš paklanījās un sasveicinājās. Esmu stipri samulsusi. Viņš izsaka patīkamu komplimentu. Es saprotu, ka tā nevar, bet aiziet nevaru, stāvu, un mēs skatāmies viens uz otru caur sētu.

Uz lieveņa ir iznākusi māte, redz, kas notiek starp mums un smaida. Saka: “Ienāc, Oļesja,” – es mulsumā beržu lakatiņu, nolaižu acis, bet kājas pašas nes mani uz vārtiņiem. Tante Maša visu saprot un lūdz palīdzēt viņai ar sēklām, iedod man sīku darbu.

Es apsēžos uz soliņa un pārlasu sēklas, slepus vērojot, kā līdz jostasvietai kailais Vasīlijs veikli rīkojas ar cirvi. Viņš arī raugās uz mani paslepus. Tante Maša piesēžas blakus un stāsta, ka dēls ir atnācis, dienē kājniekos Rietumu frontē. Saka Vasjam: “Pietiks,” – un sūta mūs pastaigāties.

Mēs ejam, pirmo reizi redzam viens otru, bet jūtas pārpilda mūs pāri malai. Apkārt ir karš un nāve blakus.

Mēs gandrīz nesarunājamies, viss ir skaidrs bez vārdiem. Vienkārši ejam un izbaudām šīs jūtas.

Gaidu gads

Pēc tam viņš aiziet, un gluži kā neredzams pavediens saista mani ar tanti Mašu. Es pastāvīgi ieskrienu pie viņas dažādu ieganstu dēļ, lai tikai zinātu, vai nav kāda vēsts no Vasīlija. Ja pienāk vēstule, viņa lasa to balsī. Es stipri sarkstu, kad viņš piemin mani vēstulē.

Un, lūk, man pasniedz aploksnīti-trīsstūrīti! Kas notiek ar mani! Es aizskrēju uz birzi, apsēdos zem bērza, un lasu, skūpstu katru vārdu! Viņš raksta labas vēstules, par smieklīgiem gadījumiem. Ne vārda par sāpēm un bailēm, mēģina uzmundrināt.

Un, lūk, kādu reizi tante Maša pateica, kur ies garām viņa pulks. Tas ir kilometrus 30 no mums. Es aizbraucu ar kādu, aizskrējusi no mājām, lai nokļūtu tur. Un pavadīju viņu pēdējo reizi.

Pēckara gadi

1948. gads. Strādāju uz lauka. Es esmu pavisam citāda, nedaudz nocietinājusies, kļuvusi dzedrāka. Smagi, vīriešu ir maz, sievietes daudz strādā.

1953. gads. Miermīlīgas dzīves sajūta. Ikdienas plānā ir kļuvis labāk. Radiouztvērējs parādījies – spilgts moments))) Redzu sevi citu sieviešu vidū, esmu slaucēja. Mēs smejamies, vienkārša darba ikdiena.

Dzīvoju kopā ar mammu. Vīrieša blakus nav. Tikai dažreiz raudu pa naktīm, atceroties Vasīliju. Pa dienu neļauju emocijām nākt uz āru.

Man ir 36 gadi. Man ir 2 zēni Arkādijs un Savelijs, sēž pie galda un ēd. Galda galvgalī – vīrietis Pjotrs Ivaničs Jefremovs. Skarbs, pat īdzīgs. Es pie viņa vēršos vārdā un tēvavārdā. Viņš ir vecāks par mani gadus astoņus. Viņam kaut kas ir ar labo kāju. Vai nu protēze, vai nav kājas zemāk par celi.

Zēni – tie ir viņa bērni. Mēs dzīvojam kopā, viņam vajag saimnieci mājā: gatavot, mazgāt, zēnus pieskatīt. Un es esmu iedzīvojusies, it kā ir jābūt savam vīram, tomēr tak atbalsts un aizsardzība. Pavadu zēnus uz armiju, viņi ir dvīņi, iespējams.

Nāves moments. Pie akas paņēmu divus spaiņus, un ar sirdi kļuva slikti. Ievaidējos, nolaidos uz ceļiem un nokritu. Sievietes atskrēja, bet es jau biju mirusi 58 gadu vecumā.

Izeju no ķermeņa un uzreiz eju uz augšu.

Iemiesojuma rezultāti

Mani sagaida Audzinātājs Prospērs, apkampj, mēģinot sasildīt: “Tu galīgi esi tur nosalusi,” – ar to domājot nocietināto dvēseli dēļ tā, ka noslēpa mīlestību dziļi sevī un iznesa to cauri visai dzīvei. Es jūtu viņa cieņpilno attieksmi pret mani pat ar zināmu pietāti.

Viņš mani apsveic par tām jūtām, to mīlestību, kura piedzima kara laikā. Tā bija gluži kā spilgts uzliesmojums. Satiekos ar Vasīlija dvēseli, sākām virpuļot, apkampuši viens otru iepriekšējos izskatos: viņš formas blūzē, es puķainā kleitā, kurā pavadīju viņu.

Mēs esam laimīgi, ka mums izdevās nodzīvot šo īso mirkli, īso gadu, ka izjutām spilgtu zemes plāna mīlestību uz Zemes kara vidū. Tieši karš piešķīra tādu spilgtumu, nozīmīgumu un svarīgumu katram no mums.

Arī tantei Mašai bija nozīmīgi, ka viņa varēja tik tuvu novērot šīs jūtas, kontaktējoties ar mani, saņemot Vasīlija vēstules no frontes. Mēs ar Vasīliju esam sajūsmā, gluži kā nolikuši ļoti grūtu eksāmenu. Lepni un priecīgi esam gatavi stāties reinkarnāciju padomes priekšā.

Šīs jūtas palika mūsos kā uzliesmojusi lāpa uz visiem laikiem. Un tas, ka nebija turpmāku attiecību, deva tikai to, ka tās nenoslīka sadzīvē, pēckara postījumos.

Dalieties savos kara stāstos no jūsu atmiņām vai ģimenes arhīva!

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 07.05.2018.

https://ru.reincarnatiology.com/lyubov-vo-vremya-vojny/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3381-natalija-golubkina-skats-uz-karu-no-dveselu-pasaules (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3382-natalija-golubkina-kadel-dvesele-izvelas-kara-pieredzi (Tulk. piezīme)