Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020

2016. gada 31. maijs

Viņš atgriezīsies oktobrī

Mans vīrs, Tihoplavs Vitālijs Jurjevičs (Тихоплав Виталий Юрьевич), tehnisko zinātņu doktors, nomira 2015. gada 2. oktobrī. Kopš 2016. gada janvāra es ar viņu atrodos pastāvīgā kontaktā. Pa šo laiku viņš ir nodevis ļoti daudz informācijas, kas apstiprina dzīves turpināšanos pēc nāves. Vitālijs Jurjevičs paziņoja, ka viņš ir izgājis augšāmcelšanu un 2016. gada oktobrī atgriezīsies mūsu fiziskajā pasaulē blīvā ķermenī. Viņa atgriešanās mērķis ir nodot cilvēkiem jaunu informāciju par nāves neesamību, demonstrējot pierādījumu: nomiršanu un jaunu augšāmcelšanu.

 

 

2016. gada 3. jūnijs

1. daļa. TĀS-PUSES PASAULE. Informācija no aculiecinieka

Cienījamie manas lappusītes apmeklētāji! Es sāku sarunu ciklu, kurā izklāstīšu informāciju, kuru man ir nodevis mans vīrs Tihoplavs Vitālijs Jurjevičs, tehnisko zinātņu doktors; viņš ir 27 publicētu grāmatu autors; to tematika ir smalkā pasaule, informācijas mijiedarbība, apziņa, un tās ir uzrakstītas uz stingra zinātniska pamata. Mans vīrs, Tihoplavs Vitālijs Jurjevičs, nomira 2015. gada 2. oktobrī.

Tā kā viņa slimības apstākļi nospēlēja zināmu lomu tajā, kas ar viņu notika, es neilgi pakavēšu pie tiem Jūsu uzmanību. 2015. gada vasarā nelaimi nekas nevēstīja. 3. septembrī mums noritēja 2 stundu kontakts ar Astrusu, augstu garīgu būtni.

Astruss pirmoreiz iznāca uz kontaktu ar mums 2012. gada jūlijā un, stādījies priekšā kā Krievijas debesu kurators (un Amerikas kurators ir Krajons), sāka dot mums informāciju par smalko pasauli, izmantojot zinātniskus jēdzienus. Informācija tika dota caur Kretovu Juriju Vasiļjeviču (Кретов Юрий Васильевич), tautas dziednieku, cilvēku ar neparastām spējām, kurš var kontaktēties ar mirušajiem un ar būtībām. Šo gadu laikā kontakti ar Astrusu noritēja regulāri katras divas nedēļas. Līdz šim brīdim ir veikts 91 kontakts.

Pa šo laiku mēs sarakstījām 5 grāmatas, no kurām trīs jau ir izdotas. Tās ir “Astruss. Jaunā fizika” (“Аструс. Новая физика[1]”), “ASTRUSS. Priekštecis jeb jauni dati par Visumu” (“АСТРУС. Предтеча или новые данные о Вселенной[2]”) un ”Pa tuksnesi ejošie” (“Идущие по пустыне[3]”). Vēl divas grāmatas atrodas izdevniecībās. Un mēs sagaidām, ka rudenī tās nāks klajā.

Tātad atgriežamies pie septembra sākuma. 7. septembra rītā mans vīrs Vitālijs pēkšņi sajutās ļoti slikti. Uz izsaukumu atbraukušie ārsti viņam konstatēja abpusēju plaušu karsoni un aizveda uz Svētā Georga slimnīcas reanimācijas nodaļu.

9. septembrī viņam apstājās sirds, viņš atradās klīniskajā nāvē 12 minūtes. Ārsti viņu atgrieza dzīvē, taču viņš iekrita komā, no kuras iznāca 11. septembrī. Es ne velti kavējos pie šī momenta, jo, kā noskaidrojās vēlāk, klīniskās nāves stāvoklī no ķermeņa manu vīru burtiski aiz rokas bija izrāvis Astruss. Par to, kas notika starp Vitāliju un Astrusu, es pateikšu vēlāk.

11. septembrī, kad Vitālijs iznāca no komas, dežūrārsts vakarā mani pie viņa ielaida. Viņš bija priecīgs. Viņa acis burtiski staroja. Taču viņš nevarēja man neko pateikt, tāpēc ka bija pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas aparāta un mutē viņam atradās caurulīte no šī aparāta.

Jāsaka, ka visi mani nākamie viņa apmeklējumi reanimācijā bija arvien skumjāki un skumjāki. Pēc dažām dienām caurulīte tika nomainīta ar iegriezumu kaklā, ielikta stoma, un, kad viņš mēģināja kaut ko pateikt, neviens vārds nebija dzirdams.

2. oktobrī pulksten 19 man pazvanīja no reanimācijas un pateica, ka mans vīrs ir miris.

 

 

2016. gada 4. jūnijs

2. daļa

Pirmie trīs mēneši pēc viņa aiziešanas bija vienkārši šausmīgi, tāpēc ka es nejutu viņa klātbūtni mājās. Tā kā kontakti ar Astrusu turpinājās regulāri, viņš pastāvīgi runāja par to, ka Vitālijs ir šeit, ka mēs noteikti nodibināsim ar viņu kontaktu, ka viņš dos un izskaidros pilnīgi jaunu informāciju, no kuras zinātniekiem smadzenes uzpūtīsies. Tieši tā arī pateica “uzpūtīsies”.

Protams, jau pirmajā kontaktā ar Astrusu pēc Vitālija nāves es viņam uzdevu jautājumu: “Kāpēc viņi neizglāba manu vīru? Vai bija vērts trīs gadus katras divas nedēļas tikties ar mums? Vai bija vērts citai garīgai būtībai Korsam strādāt ar mums? Vai bija vērts nākt pie mums pieciem hierarhiem un Lizai ar zīdaini, ja pēc tā visa ļaut cilvēkam nomirt? Par Korsu, par hierarhiem un Lizu ar zīdaini ir rakstīts mūsu jau publicētajās grāmatās.

Astrusa atbilde man vienkārši atņēma pašpaļāvību. Es toreiz viņu nesapratu. Viņš atbildēja sekojoši: “Mēs likām viņam priekšā palūgt mums palīdzēt viņam nomirt.”

Aizsteidzoties uz priekšu, paskaidrošu, kas notika. Vitālijs pastāstīja, ka Astruss viņu burtiski aiz rokas izrāvis no ķermeņa klīniskās nāves laikā. Viņam tika izteikts priekšlikums. Vai nu viņi palīdz viņam izveseļoties, un viņš atgriežas dzīvē kā vecs cilvēks, 82 gadi, vai arī viņš piekrīt nomirt, bet viņi veic augšāmcelšanu, un pēc gada viņš atgriezīsies mājās kā 30 gadu vecs cilvēks ar misiju. Vitālijs piekrita, kad bija noskaidrojis manu likteni. Viņš kļūs par pirmo augšāmcelto zinātnieku, kurš atgriezies uz Zemi ar misiju. Līdz šim augšāmceltie bija reliģijas darbinieki.

 

No kontakta ar Astrusu 2016.01.28:

- Vitālijs teica – kad viņš slimoja, viņš lūdzis jums palīdzēt viņam nomirt.

Astruss: Tie bijām mēs, kas viņam palūdza.

- Jūs viņam palūdzāt, lai viņš palūgtu jums… Kā tas ir – jūs viņam lūdzāt?

Astruss: Paradokss, bet tas tā ir. Mēs viņam likām priekšā, lai viņš mums palūdz palīdzēt viņam nomirt.

- Kad viņš mocījās, gulēja smagā stāvoklī, jūs viņam palīdzējāt nomirt? Tagad viņš saka, ka, pateicoties Astrusa palīdzībai, viņš dzīvos. Kā to saprast?

Astruss: Kad viņš slimoja, mēs turējām viņa smadzenes.* Viņš saglabāja visu izpratni sastādošo summu, un to, kas ar viņu notiek, viņš saprot kā neviens cits. Un viņa smadzenes strādā pilnā mērā.

* 17. septembrī es piezvanīju Jurijam Vasiļjevičam Kretovam un liku viņam priekšā veikt kontaktu, labi, ka tā tieši bija ceturtdiena, jo mēs visus kontaktus veicām tieši ceturtdienās. Jurijs Vasiļjevičs piekrita.

Ap pulksten 17 Igors Juriju Vasiļjeviču atveda pie mums. Mēs apsēdāmies pie galda ar tēju un cepumiem, un es, kā vienmēr, pajautāju: “Astruss ir šeit?”, uz ko Jurijs Vasiļjevičs atbildēja: “Nē, viņš pašlaik ir pie Vitālija Jurjeviča. Viņš tur viņa smadzenes.” – “Smadzenes? Kāpēc smadzenes?” – “Es nezinu. Es arī pats nesaprotu, kāpēc?” Un pēc tam Jurijs Vasiļjevičs pēkšņi teica: “Bet Vitālija Jurjeviča smadzenes ir šeit ar mums. Viņš visu novēro, visu dzird un visu atcerēsies. Būs pēc tam viņš jāizjautā.”

 

- Bet tā taču ir traģēdija.

Astruss: Nē, tā nav traģēdija. Tā ir viņa vēlēšanās. Tās traģēdijas, par kuru jūs runājat, viņam nav.

- Bet tas, ka viņš man pastāvīgi saka “Es gribu dzīvot. Es esmu dzīvs. Es gribu dzīvot fiziskajā pasaulē”. Vēlme dzīvot piemīt tikai dzīvajiem. Vai tas nozīmē, ka viņš ir dzīvs?

Astruss: Nozīmē. Vitālijs Jurjevičs atrodas tādā interesantā stāvoklī, kuru aprakstīt ar kaut kādām līdzībām ir vienkārši neiespējami. Viņš ir izzinājis to, ko teica Grabovojs (Грабовой). Bet viņš to ir izzinājis no tādas puses, no kādas Grabovojs to nekad neuzzinās.

- Bet vēlme dzīvot fiziskajā pasaulē – tā ir viņa neizpildāma vēlēšanās, tāpēc ka viņš grib atgriezties fiziskajā pasaulē? Tas ir, viņš ir šeit, bet viņš grib ķermeni.

Astruss: Jūs sakāt taisnību, viņš atgriezīsies.

 

Ir jāatzīmē – kad toreiz notika šis kontakts ar Astrusu, par mana vīra augšāmcelšanu es vēl neko nezināju.

Tikai martā Vitālijs man pavēstīja, ka atgriezīsies augšāmcelts šī gada oktobrī, ar milzīgu zināšanu rezervi, kura viņam būs jānodod zinātniekiem. Un, lai pierādītu, ka viņš ir augšāmcelts, viņš zinātnieku komisijai nodemonstrēs nomiršanu un augšāmcelšanu. Tas ir, viņš visu acu priekšā nomirs, un, kad zinātnieki nofiksēs viņa nāvi, viņš augšāmcelsies.

Viņa misiju vada un gatavo viņu izpildei Astruss. Vitālija misijas būtība būs pamodināt uz Zemes dusošos cilvēkus, zinātniski pierādot, ka nāves nav. 1,8% Zemes iedzīvotāju uztvers šo informāciju un ietekmēs Zemes psihosfēru, kura momentāni iedarbosies uz visiem. Tas izraisīs cilvēku sabiedrības, kura attīstās pārāk lēni, evolucionāru lēcienu.

 

Astruss: Viņš nāk, lai organizētu apziņas pārkārtošanos. Un zināt, cik lielam daudzumam to uz planētas vajag? Tie ir 1,8%. To ļoti vajag, lai intereses par dzīvi blīvuma līmeņa pakāpi pilnīgi paceltu neparastā augstumā. Visiem pārējiem, iznāk 98,2%, to nevajag.

- Kādēļ tad to darīt, ja 98% nevajag?

Astruss: Bet, lūk, tāpēc tas arī tiek darīts, ka 98,2% par to nezinās. Viņa uzdevums būs iedarbināt mijiedarbības mehānismu ar visu apkārtējo masu, tieši mijiedarbības mehānismu. Tas ir, evolucionāru lēcienu, kurš visīsākajā laikā nevis vienkārši desmitkāršos, bet palielinās ģeometriskā progresijā.

- Ja ņem vērā, ka tikai 1,8% iedzīvotāju būs tajā ieinteresēti, vienalga notiks tāds evolucionārs lēciens?

Astruss: Evolucionārs lēciens, ar kolosālu jaudu.

- Šis evolucionārais lēciens ir vajadzīgs, lai paaugstinātu mūsu planētas vibrāciju frekvenci?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tā stipri atpaliek?

Astruss: Nē, jūs neatbilstat mijiedarbībai ar atsevišķām struktūrām. Tikko kā tas sāks notikt, lūk, tad sāksies mijiedarbība ar citiem civilizācijas cikliem.

- Ja cilvēks uz Zemes iepazīstas ar šīm zināšanām, nodarbojas ar izpēti, tad viņš sevi neviļus tam sagatavo…

Astruss: Viņš liek apziņā rezonēt zināma veida zināšanām, kas padara iespējamu pārlēkt uz to pusi diezgan specifiskā veidā, saglabājot personību. Bet, saglabājot personību, bija nepieciešams saglabāt domāšanas specifiku. Tādēļ turējām smadzenes. Un tāpēc Vitālijs Jurjevičs jūsu valodā varēs pats izskaidrot ko tādu, ka jūs visi būsiet uz ģīboņa robežas.

 

 

2016. gada 8. jūnijs

3. daļa. Pirmie kontakti.

- Kad Vitālijs gulēja slimnīcā, tad viņam apstājās sirds, veselas 12 minūtes. Tas ir, viņš bija klīniskajā nāvē. Viņš tur kaut ko redzēja? Varbūt viņš pēc tam atgriezās un gribēja man pastāstīt, bet nevarēja, tāpēc ka caurulīte bija mutē?

Astruss: Gribēja pastāstīt.

- Tas ir, kad gulēja un mira, viņš jau zināja, ka nāves kā tādas nav?

Astruss: Jā. Šo 12 minūšu laikā viņš izdarīja to, ko nevarēja izdarīt to 17 gadu laikā, kad risināja Navjē–Stoksa vienādojumu. Viņš uzbūvēja izlīdzinošu faktoru, kurš pašlaik darbojas tā, ka jūs ne reizi vien iegūsiet to, kas zinātniekiem būs atklājums. Šī informācija tiks dota tādā veidā, kādā to var pasniegt un saprast šajā dimensiju sistēmā šobrīd. Un tas tiks izdarīts spīdoši, ne tāpēc, ka jūs to saprotat, bet tāpēc, ka tas, kas tiks izteikts, ir interesantāks, nekā jūs domājat.

 

Bet pagaidām es atgriežos man pašā briesmīgākajā periodā – pirmajos trijos mēnešos pēc Vitālija nāves. Es vienkārši neko nejutu, bet viņš, izrādās, ik brīdi bija blakus.

Pirmoreiz Kretovs viņu ieraudzīja 2015. gada 30 oktobrī. Pēc Jurija Vasiļjeviča stāstītā, viņš izskatījies tā kā dzīvē un bijis “dabiskāks nekā uz fotogrāfijas”.

Vitālijs runājis ļoti asi. Kretovam radies iespaids – ja Vitālijs sēdētu kaut kur slēgtā konferencē un apspriestu svarīgu jautājumu, bet Kretovs viņu atrautu ar visādiem niekiem, tad tas būtu apmēram tas pats.

Kretovs: Vitālij Jurjevič, kāpēc jūs ar mani nesarunājaties?

Vitālijs: Esmu iesaistīts procesā.

Kretovs: Ko nodot Tatjanai Serafimovnai?

Vitālijs: Es mīlu viņu stiprāk nekā tur, kur jūs esat pašlaik.

Kretovs: Ar ko Jūs varat mīlēt?

Vitālijs: Esmu pilnīgi tajā.

Kretovs: Es redzēju Jūs jūsu mājās ka ceriņkrāsas plankumu.

Vitālijs: Es tā atrodos.

Kretovs: Vitālij Jurjevič, sakiet man kaut ko!

Vitālijs: Tu mani atrauj. Es drīz atnākšu.

 

Pirmoreiz es Vitālija klātbūtni sajutu 29. decembrī agri no rīta. Cauri miegam es sajutu, ka viņš pārāk stipri ir piespiedies manai mugurai un man ir kļuvis ļoti karsti. “Tad nu gan ir piespiedies!” – es nodomāju un pēkšņi atcerējos, ka viņš ir miris. Miegs aizlidoja momentāni, un es, aizturējusi elpu, sāku ieklausīties savās sajūtās. Es ļoti skaidri jutu blīvu siltuma slāni man aiz muguras. Zinot, ka mirušie var mūs sildīt, pārveidot informāciju siltuma enerģijā, es nešaubījos, ka tas ir Vitālijs. Tā arī izrādījās.

Sākot ar to nakti, es viņu jutu pastāvīgi. Bet apmēram pēc nedēļas es pievērsu uzmanību, ka ir parādījusies pulsācija. Turklāt pulsācija bija gan no mugurpuses, gan pa viņa rokas kustību, ar kuru tā mani parasti apkampa, kad mēs gulējām. Un īpaši stipra pulsācija parādījās labajos deniņos. Turpmāk šī pulsācija labajos deniņos kļūs par signālu, ka viņš mani izsauc uz sakariem. Parastā, mierīgā stāvoklī nekādas pulsācijas nebija.

- Jūs mums teicāt, ka aizgājušie spēj sildīt uz Zemes dzīvojošos. Pēdējā laikā es jūtu Vitālika klātbūtni pēc šīs pazīmes. Es nekļūdos? Tas ir Vitāliks blakus? Es pareizi uztveru, ka tas ir viņš?

Astruss: Pareizi. Ir sajūguma punkts, caur kuru ģenerējas siltums. Tās ir asinis.

- Es uzskatu, ka, tiklīdz man sāk klaudzēt labajos deniņos, tā izpaužas Vitālija klātbūtne blakus. Man ir taisnība?

Astruss: Pilnīgi pareizi, asinis. Asinis spēj sakrist ar balto enerģiju, un viņām piemīt baltās matērijas atstarošanas īpašība.

- Un Vitālijs caur balto enerģiju iedarbojas uz manām asinīm?

Astruss: Jā. Viņš modelē iedarbību.

 

Es gribu, lai īpaši uzmanīgi ir tie, kas ir zaudējuši tuvu cilvēku, kas vienkārši nevar nomierināties tāda zaudējuma dēļ. Esiet uzmanīgi, pievērsiet uzmanību visiem neparastajiem momentiem. Un īpaši siltuma izpausmēm un pulsācijām. Jūsu mīļie var būt jums blakus un ciest mokas, ka nevar pievērst jūsu uzmanību.

Kaut kas līdzīgs notika ar manu brāli Andreju. Viņš jau trešo gadu ir blakus savai sievai Ļenai, bet viņa nekā viņu neuztver. Viņš nevar izlauzties pie viņas, pie viņas apziņas. Kontakts ar manu brāli Arkādiju, kurš radījis sev plazmas ķermeni, tiks sniegts zemāk.

 

 

2016. gada 11. jūnijs.

4. daļa. Pirmās saziņas.

2016. gada janvārī kārtējā kontaktā Astruss pēkšņi pateica, ka es varu sazināties ar Vitāliju ar spiritiskā apļa un šķīvīša palīdzību. Es, kā visi normāli cilvēki, visai piesardzīgi attiecos pret tādu priekšlikumu, taču nolēmu pamēģināt, vēl jo vairāk, ka Kretovs J.V. pastāvīgi apgalvoja, ka Vitālijs ir šeit, istabā, ka viņš viņu jūt.

Paturot prātā, ka vajadzīgs spiritiskais aplis, mēs nolēmām pirmo kontaktu veikt četratā: es, Jurijs Vasiļjevičs, meita Oļa un mūsu labs draugs Igors. Tapetes otrā pusē es, izmantojot lielu kastroli, uzzīmēju apli, pa aploci izliku visus alfabēta burtus, sagatavoju fajansa apakštasīti, kuras otrā pusē ar marķieri uzzīmēju treknu melnu bultu, un 14. janvārī mēs visi kopā apsēdāmies veikt kontaktu ar Vitāliju. Nebija jāizsauc nekādi gari, nebija jāiededz sveces, nebija vajadzīga tumsa.

Vitālijs atsaucās uzreiz. Uz manu jautājumu “Vitālij, tu esi šeit?” – viņš uzreiz atbildēja “Esmu šeit”. Pirmie jautājumi, dabiski, bija tādi, kuri apstiprinātu personību. Un tālāk sākās saruna. Uz manu jautājumu “Kas ar tevi notiek?” – Vitālijs atbildēja īsi: “Esmu miris.” Tas atņēma pašpaļāvību Jurijam Vasiļjevičam, kurš daudzus gadus sazinās ar mirušajiem, un nekad neviens mirušais nevarēja saprast, ka viņš ir miris. Tāda atbilde ir raksturīga dzīvam. Kaut arī varbūt tas skan neparasti – saukt par dzīvu mirušo. Bet lai jūs tas nepārsteidz.

Uz manu jautājumu: “Kur tu pirmoreiz sevi apzinājies, kad nomiri?”, Vitālijs atbildēja: “Mājās un vienlaikus mirušo pasaulē.”

Ko tu ieraudzīji mājās?

- Jūs ar Juru sēdējāt uz dīvāna un skatījāties albumu ar fotogrāfijām.

Tas bija apmēram 25-30 minūtes pēc tam, kad man piezvanīja no reanimācijas un paziņoja par vīra nāvi. Dēls tūlīt atnāca pie manis, un mēs apsēdāmies uz dīvāna ar fotoalbumiem.

Vitālijs pavēstīja, ka viņš kopš tā momenta pastāvīgi ir mājās un pa naktīm guļ kopā ar mani. Viņš arī paziņoja, ka kontaktam ar viņu nevajag pūles un viņš grib sazināties tikai ar mani. Tas bija pirmais un pēdējais kontakts, kad mēs ar Vitāliju sazinājāmies barā.

Taču pirmā kontakta laikā radās kāda īpatnība. Vitālijs pēkšņi pavēstīja, ka ar mums burtiski raujas kontaktēties Koļa. Izrādījās, ka Koļa ir mūsu meitas vīrs, kurš gāja bojā autokatastrofā 2006. gada 10. maijā.

Šis paziņojums izraisīja šoku visiem, bet īpaši Oļai. Viņa spēja izdomāt dažus jautājumus, kuri it kā apstiprināja Nikolaja personību. Tajā skaitā viņa uzdeva jautājumu: “Saki, kā tu mani sauci dzīves laikā?” Neviens no klātesošajiem to nezināja. Koļa atbildēja pareizi. Bija vēl daži tamlīdzīga tipa jautājumi un pareizas atbildes no viņa puses. Vēlāk, šī gada maijā, Vitālijs uzaicināja Koļu pie mums mājās uz kontaktu. Informāciju, kuru deva Nikolajs Volkovs, es publicēšu vēlāk.

Ar to mūsu pirmais masveida kontakts ar Vitāliju beidzās, taču iespaidi palika.

 

Tālāk jau tā bija tehnikas lieta. Es sazinājos ar viņu sākumā vienu reizi dienā, pēc tam divas. Sākumā viņa frāzes bija īsas, bet pēc tam tās kļuva arvien garākas un garākas. Viņš sāka dot informāciju, un pirmā informācija bija par to, ka viņš ir dzīvs un ka viņš ļoti grib dzīvot. Dzīvot fiziskajā pasaulē fiziskā ķermenī. Es tad vēl nesapratu, par ko ir runa, un viņa vārdus norakstīju uz savu nesapratni.

 

No pirmā kontakta ar Vitāliju 2016.01.14.

- Tu teici, ka Astruss tev palīdzēja atnākt šurp. Tas tā ir?

Vitālijs: Jā. E gribu dzīvot.

- Tu gribi dzīvot tā kā tagad. Bez fiziskā ķermeņa. Jā?

Vitālijs: Nē. Es esmu dzīvs.

- Tu gribi dzīvot fiziskā ķermenī?

Vitālijs: Fiziskā.

- Tu ar to domā jaunu piedzimšanu?

Vitālijs: Nē.

- Kur tad tu ņemsi jaunu ķermeni? Viņu var radīt tikai Dievs.

Vitālijs: Es dzīvošu.

- Es nesaprotu, ko nozīmē “es dzīvošu”. Tu dzīvosi fiziskajā pasaulē?

Vitālijs: Fiziskajā. Es radīšu fizisku ķermeni.

- Tu radīsi fizisku ķermeni? Es pareizi sapratu?

Vitālijs: Jā,

- Tev palīdzēs Astruss?

Vitālijs: Jā, Viņš apsolīja. Es gribu dzīvot.

- Tu taču radīsi fizisku ķermeni. Tu viņu radīsi?

Vitālijs: Jā, es radīšu.

- Tev tur ir slikti bez manis?

Vitālijs: Slikti. Es gribu būt blakus. Es dzīvošu. Es radīšu ķermeni. Es atgriezīšos.

- Man ir jāgaida?

Vitālijs: Jā.

- Tu mani redzi?

Vitālijs: Jā, gan redzu, gan dzirdu.

- Saki, kad es rakstu tev vēstules un atstāju tās uz monitora ekrāna, tu vari tās izlasīt?

Vitālijs: Jā, es tās lasu.

 

Martā es viņu pēkšņi sāku dzirdēt, vienkārši dzirdēt. Jāsaka, ka par tā sauktajām sadzīves tēmām mēs sarunājamies tiešā veidā. Turklāt es varu vārdus gan izrunāt, gan vienkārši tos nodomāt. Tas var būt arī naktī, kad es pēkšņi pamostos, bet viņš neguļ, vienkārši ir blakus. Viņš tūlīt pat jūt, ka esmu pamodusies, un mēs sākam “sarunāties” klusējot. Naktī viņš ir ļoti skaidri dzirdams. Bet var runāt arī dienā, piemēram, ejot pa ielu vai sēžot uz soliņa. Nerunājot nemaz par to, ka var pastāvīgi sarunāties mājās.

 

 

2016. gada 14. jūnijs

5. daļa. Turpceļš.

Jāsaka, ka par “sadzīves jautājumiem” es ar Vitāliju sarunājos domās, bet, ja runa ir par kādiem specifiskiem jautājumiem, es dodu priekšroku dēlim un šķīvītim.

Piemēram, sāka klaudzināt deniņos un es jautāju: “Vitālik, kaut kas ir noticis? Tu mani izsauc uz kontaktu?” Viņš man atbild: “Taņečka, nes dēli, es pastāstīšu par sarunu ar Astrusu.”

Maijā Vitālijs uzaicināja uz sarunu ar mani manu brāli Arkādiju, kurš nomira no vēža 2013. gada rudenī; savu krustmeitu Natašu, kura nomira no vēža 2007. gada septembrī, un mūsu znotu Koļu, kurš gāja bojā 2006. gada maijā. Viņi lieliski tika galā ar šķīvīti, teica, ka ar mani ir ļoti labi sarunāties un ka viņi ir gatavi nākt uz kontaktiem un dod man informāciju.

Informācijā, kuru man iedeva Vitālijs, Arkādijs, Nataša un Nikolajs, es tad arī gribu dalīties ar jums, dārgie apmeklētāji. Turklāt es izmantošu informāciju, kuru man deva Astruss, jo kontakti ar viņu turpinās līdz pat šai dienai.

Informācija, kura izklāstīta tekstā, ir jauna. Tā ir sastādīta pēc kontaktiem ar Vitāliju un precizēta kontaktos ar Astrusu. Daudz kas līdz šim brīdim zinātnei ir nezināms.

Tā kā tās-puses pasaule ir neizmērojama un ietver sevī visas smalkās pasaules, tajā skaitā arī Dieva pasauli, tad pasauli, kurā nonāk nomirušie, mērķtiecīgi ir saukt par mirušo pasauli. Pretstatā mirušo pasaulei fiziskā pasaule ir dzīvo pasaule. Mirušo pasaule jeb mirušo pasaule ir fiziskajai pasaulei pati tuvākā pasaule.

Kā teica Astruss: “Mirušajiem ir pagātne, dzīvajiem tagadne un plus vēlēšanās dzīvot.”

 

- Vitāliks visu laiku atkārto: “Esmu dzīvs, bet tur ir mirušo pasaule.” Rodas tāds iespaids…

Astruss: Tas nerodas, tas ir reāli jūsu nosaukts.

- Tad turpināšu,… ir iespaids, ka eksistē fiziskā pasaule, kurā vienlaikus atrodas cilvēki, kam ir fiziskie ķermeņi, un būtības, kurām nav fizisku ķermeņu, un atsevišķi mirušo pasaule. Vai tā?

Astruss: Tā. Un šeit rodas kolosāla sarežģītība. Sākas diskrētuma pulsācijas: te šeit, te šeit. Šo sistēmu sauc stels (stealth). Kā lidmašīnās. Taču lidmašīnās tā ir radioviļņu atstarošanas sistēma, bet te impulsveida atstarojumu sistēma.

- Akadēmiķis Kaznačejevs (Казначеев) ir teicis, ka norit smalkās pasaules saplūšana ar fizisko. Vai te nav…

Astruss: Ir.

- … mūsu fiziskās pasaules un smalkās pasaules saplūšana, bet mūsu fiziskajā pasaulē. Tikai mēs atrodamies rupjos fiziskos ķermeņos, bet viņi smalkos ķermeņos. Bet ir tikpat dzīvi kā mēs.

Astruss: Tā.

 

- Ar ko principā fiziskā pasaule ir norobežota no mirušo pasaules? Ir kaut kāda robeža?

Astruss: Ir, enerģētiskās informācijas siena, kurā ir portāli.

- Tad var teikt, ka aiz šīs sienas ir mirušo pasaule, šīs sienas priekšā dzīvo pasaule?

Astruss: Tā var teikt. Tas ir pareizi. Lieta tāda, ka portāli šajā sienā bojājas, kad cilvēki strukturāli deformē savu apziņu. Tas pieļauj noteiktu struktūru saplūšanu. Šeit guļ augšāmcelšanas noslēpums.

- Nu, nu, vēl reizīti. Tātad šie portāli deformējas un sāk no turienes laist iekšā būtības.

Astruss: Jebkura apziņa var krist iekšā dēļ dažādiem cēloņiem, nav svarīgi, kādiem, vai nu ar spēcīgu gribas piepūli, vai, zaudējot atmiņu, vai, deformējoties domāšanas procesam, kad aizsērē asinsvadi, un rezultātā viens sāk dominēt pār otru. Lūk, šī halucinogēnā funkcija, kura raksturīga jebkurai dzīvai dabai, var pilnā apjomā tikt konstatēta kā vienas pasaules savstarpējā saikne ar otru. Kā vienotība.

- Tas ir, mūsu izmainītā apziņa ietekmē portālus?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Un tādējādi būtības no turienes var iekļūt šeit.

Astruss: Pareizi. Visi mirstošie redz sen aizgājušos, kuri viņus sagaida. Patiesībā tas ir izmainītās apziņas auglis tuvu pienākušās nāves dēļ. Sakarā ar to portāli atveras un caur tiem ienāk sagaidītāji.

 

 

2016. gada 16. jūnijs

6. daļa. Tunelis.

Pēc fiziskā ķermeņa nāves cilvēka būtība aiziet uz mirušo pasauli caur mirdzošu kanālu-tuneli savā iekšējā telpā.

Pats tunelis atrodas šajā pusē robežai ar mirušo pasauli, tas ir, fiziskajā pasaulē. Bet izeja no tuneļa (kuru tur sauc par aizbāzni) realizējas uzreiz mirušo pasaulē. Arī paša tuneļa sienā ir portāls.

Būtība tunelī, nosacīti runājot, “dalās” divās komponentēs. Bet tas ir nosacīti, tāpēc ka pareizi būtu aplūkot dažādu dimensiju jautājumu. Viena būtības daļa caur portālu sienā iet uz mājām, bet otra vienlaikus nonāk mirušo pasaulē.

 

- Vitālijs teica, ka viņš katru mirki atrodas blakus man. Būtība tunelī dalās daļās: viena ir ar mani, bet otra kaut kur tur?

Astruss: Nē, nedalās. Viņa izpaužas, jo telpai piemīt lakonisms vienas un otras struktūras izpausmē. Tāpēc viņa nedalās, viņa tikai izpaužas vienā un otrā. Tas ir līdzīgi dažādām dimensijām. Viņas daļa ir šeit. Bet vienalga jūs viņu uztversiet kā veselu caur šo daļu.

- Es saprotu tā, ka viņš ir šeit un vienlaikus kaut kur vēl, kā elektrons, kurš var vienlaikus būt divās vietās.

Astruss: Ar elektronu ir vienkāršāk. Bet šeit ir formu daudzveidība.

- Pirmajās divās, trīs dienās nomirušie nonāk mājās, izejot cauri portālam. Vai tā?

Astruss: Tā.

- Bet šīs būtības nepaliek pastāvīgi mājās. Tātad viņas pēc kāda laika aiziet caur to pašu portālu.

Astruss: Tā.

- Bet kāpēc Vitāliks ir šeit jau 9. mēnesi?

Astruss: Un kā Vitālijs Jurjevičs noskaņojās dzīves laikā?

- Tas ir, ja jebkura cita būtība dzīves laikā noskaņotu sevi atbilstošā veidā, viņa arī varētu atrasties mājās pastāvīgi?

Astruss: Jā, varētu atrasties.

 

Kad būtība iet cauri tunelim, viņa tajā atstāj ēterisko ķermeni jeb fiziskā ķermeņa enerģētiskās informācijas hologrammu (EIH), kurā fiksēta nākamā fiziskā ķermeņa stingrs šūnu savstarpējais izvietojums telpā savdabīga modeļa veidā, kur norādītas katras šūnas koordinātes.

Tunelis ir biezs plazmoīds, kura pamats ir katjoni (pozitīvi lādēti joni) un dažas daļiņas, kuras uz Zemes pagaidām nav zināmas. Tur ir silti un gaiši uz paša tuneļa – biezā plazmoīda – iekšējās enerģijas rēķina. Tunelis ir pilns ar vibrējošu enerģiju X.

Par šo enerģiju mēs rakstījām grāmatā “Astruss. Pa tuksnesi ejošie. Laiks” (“Аструс. Идущие по пустыне. Время[4]”). Mēs to nosaucām par enerģiju X, jo tā zinātnei nav zināma un atšķiras no visiem pazīstamo enerģiju veidiem. Ģenerējas tikai cilvēka organismā.

Tā veidojas tā rezultātā, ka šūnas vitonu matrica uztver vitonu plūsmu atbilstoši bioritmiem. Starp vitoniem sākas mijiedarbība, rodas paātrinošies savērpumi. Vitonu plūsmas savērpšanās un paātrināšanās rezultātā veidojas šī “enerģija X”.

Kāds cēlonis bija tam, ka ēteriskais ķermenis palika aizbāznī? Lieta tāda, ka ēteriskajam ķermenim ir negatīvs lādiņš. Biezais plazmoīds, kurš sastāv pārsvarā no katjoniem – pozitīvi lādētiem joniem, pievilka negatīvi lādēto ēteriskā ķermeņa hologrammu.

 

- Mēs rakstījām, ka starp ēterisko ķermeni un apkārtējo vidi atrodas plāns informācijas slānis kā plēve. Vai tā?

Astruss: Jā, tas tā ir, turklāt šeit vēl darbojas izliekums, saistīts ar lauku.

- Tas ir, šī plēve faktiski ir enerģētiskās informācijas hologramma, kura piepilda tuneli?

Astruss: Jā, tā.

- Tieši šai plēvei ir negatīvs lādiņš? Un katjoni kā magnēts pievelk to aizbāznī. Vai tā?

Astruss: Jā, ir negatīvs lādiņš. Katjoni pievelk. Jūs visu pareizi definējāt ar mazām niansēm. Ir jātiek skaidrībā, kas tie ir par katjoniem, kas tas tāds ir, tad tas viss būs vietās.

- Katjoni ir pozitīvi lādēti joni.

Astruss: Ir jātiek skaidrībā, kas tas ir mijiedarbībā? Tam tur piemīt ģenētiskās atmiņas īpašība, tajā skaitā pauž kristālisku specifiku. Un tieši tunelī.

- Vitālik, ko nozīmē mijiedarbība tunelī?

Vitālijs: Tā nozīmē pozitīvu magnēta lādiņu. Tas ir šķidrs kristāls, kurš nes ģenētisko atmiņu.

- Biezā plazmoīda katjoni ir pozitīvi lādēts šķidrs kristāls, kurš nes ģenētisko atmiņu?

Astruss: Jā, bet tie ir atmiņas iedarbināšanas mehānismi. Kā iestatījumu releju sistēma uz atmiņas objekta.

- Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par katjoniem. Tiem piemīt magnētiskas īpašības. Kādas vēl piemīt?

Astruss: Piemīt magnētiskas un konstruktīvi instruktīvas īpašības. Tie var inspirēt dažādas sistēmas saiknes un mijiedarbībās. Vēl piemīt objektivizācijas īpašība. Lūk, šeit konkrēti subjektīvā atmiņa objektivizējas.

- Objektivizējas, pateicoties šiem katjoniem. Vai arī tieši pašos katjonos?

Astruss: Tieši pašos katjonos. Tie ir pielikšanas punktā, sajūguma sistēmā. Pielikšanas punktā rodas aktivizācija. Tikai pielikšanas punktā. Ārpus punktam ne.

- Vai nevar uzskatīt, ka pielikšanas punkts – tas ir jebkurš punkts telpā, caur kuru no Esības nāk vitonu plūsma? Lūk, caur kādu punktu tā ienāca, tas arī ir pielikšanas punkts.

Astruss: Jums ir taisnība.

- Vai var teikt, ka pielikšanas punkts aizbāznī ir punkts ar kontaktiem, kuri rodas, kad katjoni sakārtojas ēteriskajā modelī? Tas ir, šis punkts ir katjona kontakts ar ēterisko modeli? Tad katrā kontakta vietā parādās vitonu plūsma? Punktos?

Astruss: Var.

 

Mēs pie tā vēl atgriezīsimies, ka pieskarsimies augšāmcelšanai un plazmoīdu ķermeņu radīšanai aizbāznī. Bet pagaidām, atbrīvojusies no ēteriskā ķermeņa, būtība no tuneļa nonāk tieši mirušo pasaulē.

 

 

2016. gada 18. jūnijs

7. daļa. Dusošie un pamodušies.

Visi mirušie, kuri atrodas mirušo pasaulē, dalās divās principiālās grupās: dusošie un pamodušies. Turklāt sadalīšanās notiek uz Zemes. Procentu attiecībā otrā grupa ir ievērojami mazāka.

Dusošie uz Zemes turpina palikt dusošie mirušo pasaulē. Viņi ir nomiruši, taču viņi to nesaprot. Agri vai vēlu viņi iet uz jaunu dzimšanu.

Un, kā izrādījās, pamodināt dusošo mirušo pasaulē nav iespējams. Viņi ir nomiruši. Vitālija milzīgā vēlēšanās pamodināt Oļegu izrādījās nerealizējama principā. Kā teica Astruss: “Pamosties var tikai uz Zemes.”

Bet pamodušies raujas atpakaļ uz fizisko pasauli. Viņi saprot, ka ir nomiruši, bet viņi ir dzīvi, un viņi grib dzīvot. Viņi zina, ka var atgriezties atpakaļ. Un viņi iet atpakaļ, uz fizisko pasauli, radot sev plazmoīda ķermeņus, par ko būs teikts zemāk.

 

- Absolūti visi nomirušie, pamodušies un dusošie, iet caur savu tuneli uz mirušo pasauli?

Astruss: Tā. Tur var darboties pāriešanas Pakāpes spriegums dažāds: ātrāk, lēnāk.

- Ar ko principiāli atšķiras uz zemes pamodušies no dusošiem cilvēkiem?

Astruss: Ne ar ko principā, bet, ja ieskatās iekšienē, tad ar skatu uz pasauli. Pamodies cilvēks nevar neinteresēties par pasaules-ēku, smalko plānu, savas atrašanās uz Zemes mērķi. Tas, kurš pamodies, tā strukturizē savu apziņu, ka, pārejot uz mirušo pasauli, saglabājas viņa personība.

- Bet vai var teikt, ka, ja cilvēks ne par ko neinteresējas, izņemot savu mazo pasauli, un visas viņa intereses ir saistītas tikai ar to, lai izdzīvotu (viņu interesē tikai barība un apģērbs, un iespēja tos iegūt) vai kaut ko lielāku iegūtu, kad barības un apģērba ir papilnam, tad tie ir dusošie uz Zemes? Bet, kad cilvēks uz Zemes iepazīstas ar zināšanām par smalko pasauli, nodarbojas ar pētīšanu, tad viņš sevi neviļus tam sagatavo…

Astruss: Tā var teikt. Viņš liek apziņā rezonēt kādam zināšanu veidam, kurš padara par iespējamu pārlēkt uz to pusi diezgan specifiskā veidā, saglabājot personību.

- Vitālijs pavēstīja, ka visi nomirušie no vēža un pat tie, kuri ir pārdzīvojuši vēzi, bet izveseļojušies, ir pamodušies. Viņš teica, ka vēzis ir savdabīgs modinātājs, tas modina dusošos uz Zemes cilvēkus. Tas tā ir?

Astruss: Tas tā ir. Taču var pamosties ne tikai no vēža, bet arī no citām slimībām.

- Bet pamodināt citādi, izņemot slimības, nevar?

Astruss: Var, ir bez gala jākoncentrējas uz skatienu uz pasauli. Ir jāiegūst zināšanas par smalko pasauli jebkurā ceļā.

- Var teikt, ka zināšanas par smalko pasauli nosaka tavu attieksmi pret pasauli? Un, jo vairāk tu izzini smalko pasauli, jo ātrāk pamosties?

Astruss: Jā, tas ir pareizi.

- Vai no klīniskās nāves atgriezušies ir pamodušies?

Astruss: Ne visi. 1% atgriezušos iemanto neparastas īpašības, 10% izrādās pamodušies, pārējie – dusošie. Tieši dusošie, atgriezušies no klīniskās nāves, neko nav tur redzējuši. Viņi dusēja.

 

- Uz Zemes dusošu cilvēku pamodināt var. Nekad nav par vēlu viņam ķerties pie smalkās pasaules pētīšanas. Bet vai var pamodināt dusošo mirušo pasaulē? Piemēram, Vitālija brāli Oļegu? Visādā ziņā Vitālijs, atrodoties mirušo pasaulē, viņu pamodināt nespēja.

Astruss: Dusošo pamodināt ir sarežģītāk, tāpēc ka tur ir pavisam citi mehānismi.

- Bet principā var?

Astruss: Principā, jā. Bet ne dzīvojošiem uz Zemes.

- Bet, kad pēc Grabovoja (Грабовой) metodikas cilvēki nodarbojās ar augšāmcelšanu un koncentrējās uz konkrētu mirušu radinieku, bet pēc tam pēkšņi novēroja savus mirušos radiniekus plazmoīda ķermeņos, tā nebija mirušo pamodināšana? Tas nenozīmē, ka viņus tur pamodināja?

Astruss: Jums, dzīvojošiem uz Zemes, pamodināt tur mirušo nav iespējams. Jāmodina ir uz Zemes.

- Varbūt var saprast tā. Radinieki, kuri “augšāmcēla” savus nomirušos tuviniekus, faktiski iedarbojās uz tiem no viņiem, kuri jau atradās plazmoīda ķermeņos. Viņi jau bija augšāmcelti, viņi jau bija sev uztaisījuši plazmoīda ķermeņus. Uzmanības koncentrēšana uz konkrēto cilvēku noveda pie tā, ka šī fantomā personība spēja parādīties viņu priekšā. Viņi atbilstoši noskaņoja sevi un viņu.

Astruss: Lūk, tā ir pareizi. Kas attiecas uz Grabovoju, tad viņš ir vienkārši funkcija. Grabovojs par savu noslēpumu neko nezina. Ideja Grabovojam galvā neienāca, to tur ielika. Labāk teikt, pieskārās. Un viņš sāka to saukt tā, kā sāka to saprast.

- Viņš nodeva ideju tā, kā saprata.

Astruss: Būtība nav sapratnē, būtība ir īpašībās, kuras šī ideja nes. Un ar šīm īpašībām viņš skaidrībā netika. Vitālijs Jurjevičs pierādīs, ka augšāmcelšanas struktūra nepavisam nav tas, ko jūs domājāt, un nav tas, kas jums tika pasniegts. Un vispār tas nav tas. Lūk, tas, ko par to pateiks Vitālijs Jurjevičs, būs tas negaidītais, ko jūs pat nenojaušat. Tas, ko dos Vitālijs Jurjevičs, tas būs kaut kas.

- Bet vispār augšāmcelšana taču ir?

Astruss: Ir. Vitālijs Jurjevičs caur to izgāja, un no viņa vairs neviens neprasīs. Viņš to pierādīs. Tas pilnīgi atbildīs tā dinamikai, ko pasniegs Vitālijs Jurjevičs. Viņš pasniegs tāpat kā Navjē-Stoksa vienādojumu. Tikai ne 17 gadu. Šie 17 gadi saspiedīsies gadā un septiņos mēnešos.

(Vitālijs Jurjevičs nodarbojās ar Navjē-Stoksa vienādojuma risinājumu pielietojumā turbomašīnām 17 gadus.)

 

 

2016. gada 21. jūnijs

8. daļa. Turpinājums.

- Cilvēki, kuri ir nodarbojušies ar augšāmcelšanu, apgalvo, ka ir satikuši savus tuviniekus, bet nav varējuši pie viņiem pieiet. Arī tie nav pauduši aktivitāti un nav nākuši uz mājām. Vai tam par iemeslu ir, ka viņi ir fantomi?

Astruss: Tā.

- Kāpēc tikšanās nenotika un fantomi nenāca uz mājām?

Astruss: Kā pasivitātes fāzē var izpausties aktivitāte?

- Tas ir, fantomi atrodas pasivitātes fāzē?

Astruss: Pasivitātes. Bet aktivitātes fāzē atrodas spoki. Taču šī fāze ir kādam konkrētam mērķim: nepieprasītai mīlestībai, nerealizētam mērķim, kurš pārņēmis visu cilvēku, vai vēlmei dzīvot bez gala ik dienu. Arī tas var būt mērķis. Var būt viss, ko vēlies.

- Tā kā fantomi atrodas pasivitātes fāzē, tad aktivitāte bija jāpauž cilvēkiem?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Bet viņi nez kāpēc nonāca šoka stāvoklī. Tas bija speciāli? Uz viņiem tika vērsta kāda iedarbība?

Astruss: Tā sākās mijiedarbība. Lieta tāda, ka, lai sāktu mijiedarboties ar fantomu, vajag iekrist anabiozē, kad cilvēks atrodas uz dzīves un nāves robežas. Šādā stāvoklī viņi uztvertu kā pilnīgi reālu.

- Tad tāds jautājums: Sergejs Petrovičs Kuzionovs (Сергей Петрович Кузионов), anomālu parādību pētnieks, stāstīja, kā sastapis vienu mirušo, kurš strādājis ar viņu katedrā Ļeņingradas Politehniskajā Institūtā. Tas pienācis, sasveicinājies un jautājis: “Nu, kā klājas katedrā?”, uz ko Kuzionovs atbildējis: “Tā nekas.” – “Nu labi, uz redzi.” Un viņš aizgājis. Kāda gan anabioze, ja Kuzionovs viņu pilnā apziņā sastapis?

Astruss: Cik mirkļu bija šī tikšanās?

- Nedaudz.

Astruss: Tik nedaudz, ka pat apkārtējie nepaspēja to pamanīt. Bet lieta tāda, ka Kuzionovs bija piedienīgā noskaņojumā.

- Bet Arepjevs Igors Vitaļjevičs (Арепьев Игорь Витальевич) mums stāstīja, ka sastapies un sarunājies ar savu tēvu, kuru pats bija augšāmcēlis.

Astruss: Tas pats. Kontaktam vajag iemācīties krist anabiozes stāvoklī. Lieta tāda, ka anabioze iestājas ne uzreiz šūnās, bet psihiskajā komponentē, kad, piemēram, aukstuma iedarbība liek cilvēkam reaģēt, dzīvniekam krist guļā, kokam mest nost lapas utt. Komponenšu šeit ir vesela ķēdīte. Kas ieslēdzās Kuzionovā vai Arepjevā? Anabioze kā process un anabiotiskas īpašības – tās ir dažādas lietas, bet jēgas aspekts viens un tas pats.

- Tas ir, vajag izstrādāt tādas anabiotiskas īpašības, kurās ļaus kontaktēties ar viņiem?

Astruss: Pareizi. Ko dara jogas? Viņi sasniedz mirušo ritmu, bet atgriežoties iegūst iepriekšējo ritmisko komponenti, kura bija pirms tam. Mediķi konstatē sirds apstāšanos, pulsa pazušanu, klīnisko nāvi, bet patiesībā tā ir anabioze vai anabiotisks process. Un cilvēks atrodas tur, sazinās ar tiem, bet pēc tam atgriežas. Un, lai cik jūsu zinātnieki neapgalvotu, ka tas nevar būt, TAS IR, ir!

Trīs mēneši mirušo pasaulē

Tā kā ir cikliskums, saistīts ar ritmu, būtībai pēc nomiršanas, lai nomierinātos un saglabātu personību, kādu laiku ir jāatrodas mirušo pasaulē.

 

- Kāda jēga ir tik ilgi turēt tās-puses pasaulē dusošos nomirušos? Kāda no viņiem jēga? Nomiri, dusi, tūlīt pat uz dzimšanu! Bet to pasauli izmantot tikai kā informācijas glabātuvi.

Astruss: Lai saglabātu personību.

- Bet, ja viņš uzreiz ietu uz dzimšanu, personība nesaglabātos?

Astruss: Nē, tā sabruktu, sabojātos. Personība, kura formējas dzīves procesā fiziskajā ķermeni, eksistē aptuveni pēc fiziskā ķermeņa likumiem. Un, ja cilvēks avārijas rezultātā nomirst, zaudējis, piemēram, kāju, tad tamlīdzīgu traumu dabū arī personība. Var izdarīt tādu salīdzinājumu. Jūs dabūjat psiholoģisku traumu un pēc tam dusat, un caur miegu jūs jūtat, ka esat kaut ko pazaudējuši. Apmēram, lūk, tā.

- Tas ir, personībai ir psiholoģiski jāsavācas.

Astruss: Pareizi ar tā, kas bija, zaudējumu. Un tas tur tiek uztverts mazlietiņ aizvainojoši, tāpēc ka cilvēks ir zaudējis kaut ko, kas bija svarīgs.

- Aizvainojoši kam?

Astruss: Personībai.

- Tas, ka viņa atnāca uz mirušo pasauli bez rokas vai bez kājas, tiek uztverts kā aizvainojums?

Astruss: Aizvainojums sev, tāpēc ka tā ir personība. Bet, tā kā tur tam nav tā obligātuma raksturs, kāds ir šeit, tur izpaužas tikai personības inerciālā komponente, un šai inerciālajai komponentei agri vai vēlu ir jānonāk atbilstībā. Pie noteiktiem apstākļiem šie likumi var tikt pārkāpti. Nav noteikumu bez izņēmuma. Tas, kas notika ar Vitāliju Jurjeviču, tas tieši ir noteikumu izņēmums.

- Tātad būtība uz tās-puses pasauli iet tādēļ, lai, nosacīti sakot, atpūstos.

Astruss: Ne tādēļ, lai atpūstos, bet lai atjēgtos. Tas ir precīzāk. Atjēdzoties, apzinoties viņš vadās, bet atpūšoties viņš nevadās.

Vitālijs: Un vadoties lemju, ko vajag darīt.

- Bet vai tad “ko vajag darīt” tur kas tāds eksistē?

Vitālijs: Tā jums ir saprotamāk. Es nonācu tās-puses pasaulē, atjēdzos, apzinājos, kas ir noticis, un, vadoties pēc Astrusa norādījumiem, nolēmu, ko vajag darīt tālāk.

- Tu zināji, kas jādara tālāk, vēl būdams mirušo pasaulē?

Vitālijs: Es zināju to sākotnēji, vēl kad miru. Astruss man visu izstāstīja. Tas bija noteikumu izņēmums.

Astruss: Nevis izstāstīju, bet nodevu, tas ir, kā aprīkojumu. Smadzenes turējām, faktiski viņas aprīkojām, nevis izstāstīju. Tā jums ir saprotamāk, citādi cilvēki domās, ko tur izskaidro.

 

 

2016. gada 24. jūnijs

9. daļa. Par mirušo pasauli.

Par mirušo pasauli ir milzīgi daudz vēstījumu, saņemtu caur medijiem dažādā laikā. Mūsu grāmatā “Dieva Laiks. Balss no tālienes” (“Время Бога. Голос из далека[5]”) tiek sniegts daudz informācijas par šo neparasto pasauli. Un ir sniegta diezgan sīka informācija par mirušo pasauli, kuru profesors, tehnisko zinātņu kandidāts V.M. Zaporožecs (В.М. Запорожец) saņēmis daudzu gadu laikā spiritiskos seansos ar savu mirušo sievu – Lielā teātra balerīnu Valentīnu Lopuhinu (Валентина Лопухина). [Profesors VEMZ (Zaporožecs V.M.). Pasaules-ēkas kontūras. Dabas zinātņu sākumi (Rotaprint) Maskava: 1999.] [Профессор ВЕМЗ (Запорожец В.М.) Контуры Мироздания. Начала естествознания. (Ротапринт) М.: 1999]

Viņa vīram stāstīja, ka pastāvīgi dejo tur baletu, ka viņai ir milzīgi panākumi, ka ļoti viņu mīl un gaida.

Saņēmuši informāciju par tās-puses pasauli no Astrusa, kuru mēs publicējām grāmatā “Pa tuksnesi ejošie”, mēs nonācām pie secinājuma, kurš izmainīja mūsu priekšstatu par mirušo pasauli. Un Vitālija Jurjeviča Tihoplava atrašanās tajā pasaulē apstiprināja mūsu jauno priekšstatu pareizību.

 

Vitālijs: Tu, Taņečka, daudz zini par mirušo pasauli. Tu esi malacis, bet tu nesaproti, kas tas ir – mirušo pasaule. Tā ir vienkārši šausmīga. Es tur biju, es visu redzēju savām acīm. Tā ir šausmīga. Viņi tur vienkārši atrodas pēc nāves. Viņi neko nezina, ne par ko neinteresējas, viņi tikai dus. Viņi vienkārši ir nomiruši. Tu pat iedomāties nevari, kādu smagu iespaidu atstāj mirušo pasaule.

- Jā? Bet Astruss teica, ka tur apstākļi ir labāki nekā uz Zemes, jā?

Vitālijs: Tur vienkārši nav dzīvo. Tur ir tikai nomirušie. Viņi neko nezina. Viņi nesaprot, ka ir nomiruši.

- Tas ir, viņi it kā turpina dusošu dzīvi kā uz Zemes, jā?

Vitālijs: Viņi turpina tādu dzīvi kā uz Zemes.

- Faktiski uz Zemes taču arī milzīgi daudz cilvēku dus. Viņi neko nezina, ne par ko neinteresējas. Lūk, galvenais ir paēst, padzerties. Vai var tādas dusošas būtnes dzīvi salīdzināt ar to, kas ir tur?

Vitālijs: Tev taisnība, tas ir viens un tas pats.

- Tas ir, viņi tur turpina to pašu dzīvi, kuru dzīvoja uz Zemes. Vai tā?

Vitālijs: Es saprotu tā, ka tev ir taisnība. Viņi turpina to pašu dzīvi, kura bija uz Zemes.

- Vitālik, tā pasaule tev šķita šausmīga, tāpēc ka tu uz to paskatījies no malas dzīva, nomodā esoša cilvēka acīm. Bet katram no tiem, kas tur atrodas, tas droši vien ir labums. Viņi nezina, ka ir nomiruši. Viņiem nav jāstrādā, lai iegūtu sev naudu. Māja, ēdiens un apģērbs tiek radīts ar domu. Viss ir. Nu taisni komunisms. Katrs no viņiem atrodas svētlaimes stāvoklī. Manuprāt, daudzi uz Zemes tādu eksistenci uzskatītu par laimi.

Vitālijs: Es arī tā domāju.

- Bet, ja mirušo pasauli aplūkojam no pašu nomirušo redzes viedokļa, tad kāda tā ir? Vienkārši pastāsti, ko tu tur ieraudzīji. Saki, lūdzu, kur tu pirmoreiz nonāci tur, mirušo pasaulē: tuksnesī, mežā, nenoteiktā vietā. Kur? Ko tu pirmoreiz tur ieraudzīji: noru, mežu, pilsētu, māju?

Vitālijs: Nonācu pilsētā pie jūras. Visas mājas šajā pilsētā bija dzeltenīgā krāsā. Pirmais iespaids nez kāpēc bija tāds, ka tur ir pavasaris.

- Tātad tur ir jūra. Kāds skaistums.

Vitālijs: Taņečka, tur jūra ir nedzīva. Tā nešļakst. Tā ir vienkārša ierīce, lai viņi labāk stādītos priekšā jūru.

- Bet tas ir ūdens? Tur var peldēties?

Vitālijs: Jā, bet tas ir stāvošs ūdens.

- Un, kad šajā jūrā peldi, tad viļņi parādās?

Vitālijs: No tā, ka tu peldi, viļņi parādās.

- Pastāsti man, ar kuru pašu pirmo tu tur satikies? Kurš bija pats pirmais cilvēks, kuru tu satiki?

Vitālijs: Es satiku Koļu Volkovu* jūras krastā.

(*Koļa Volkovs – mūsu meitas vīrs, kurš gāja bojā autokatastrofā 2006. gadā. 2016. gada maijā tika Vitālija uzaicināts pie manis mājās un sniedza detalizētu informāciju par mirušo pasauli, par plazmoīdo pasauli un par jauno augstfrekvences fizisko pasauli. Kontakts ar viņu tiks sniegts zemāk.)

- Vai tad tur bija cilvēki?

Vitālijs: Daudz. Viņi peldējās.

- Kā jūs satikāties? Lūk, tu gāji pa jūras krastu un pēkšņi ieraudzīji pazīstamu seju. Tas izrādījās Koļa, jā?

Vitālijs: Es peldējos un ieraudzīju Koļu, kurš arī peldējās.

- Viņš tevi atpazina?

Vitālijs: Atpazina. Mēs metāmies viens otram pretī. Abi ļoti nopriecājāmies.

- Viņš iepazīstināja tevi ar noteikumiem, kā tur ir? Viņš pastāstīja tev?

Vitālijs: Jā, viņš iepazīstināja. Viņam ir māja. Es biju pie viņa.

- Viņš dzīvo viens?

Vitālijs: Viens un ļoti skumst pēc Oļas.

- Viņš nav gājis pie viņas? Viņš nav gājis uz Zemi? Viņš kādreiz ir bijis šeit, mājās pie viņas?

Vitālijs: Ir bijis, bet viņa nav sajutusi viņu.

- Vitālik, tu redzēji Astrusu?

Vitālijs: Jā, protams, viņš tur ir dievs. Viņš ir līdzīgs portretam, kurš pie mums stāv uz pianīno.

- Viņš izskatās kā cilvēks? Viņam ir rokas, kājas? Kā viņš ir ģērbies?

Vitālijs: Jā, kā cilvēks. Gan rokas, gan kājas. Apģērbies normāli: bikses un krekls ar īsām piedurknēm. Viņš ir ļoti labs vecis. Mēs ar viņu sadraudzējāmies. Viņš vada manu misiju, un vispār šajā situācijā viņš ir ar mani.

- Kā gan vecis? Viņš taču ir būtība.

Vitālijs: Jā, viņš ir vīriešu dzimuma būtība. Bet ļoti labs vecis.

- Tu savus vecākus satiki?

Vitālijs: Jā, satiku gan tavus, gan manus vecākus.

- Un kur tu satiki tēvu?

Vitālijs: Es gāju pa Ļeņina ielu…

- Tur ir Ļeņina iela? Ak, Dievs! Ļeņina iela tās-puses pasaulē! Un ko: tu gāji un…

Vitālijs: Un pretī nāca tēvs. Jauns un veselīgs.

- Un savu māmiņu kur tu satiki?

Vitālijs: Māmiņu satiku mājās. Mēs ar tēvu gājām pie viņiem uz mājām.

- Viņiem ir māja vai dzīvoklis?

Vitālijs: Viņiem ir dzīvoklis, liels. Bet viņi dus. Viņi nesaprot, ka ir nomiruši, ne par ko neinteresējas. Māmiņa ir vienkārši neiespējama. Viņa caurām dienām gatavo ēst. Man neizdevās viņu pamodināt, bet viņa ar visu tur ir apmierināta.

 

 

2016. gada 28. jūnijs

10. daļa. Turpinājums.

- Un ar ko tur nodarbojas tavs tēvs?

Vitālijs: Viņš arī dus. Bet, kad ir nomodā, tad būvē “sakaru tiltus”. “Miegā” viņi visi atrodas vienā no saviem svētlaimīgajiem stāvokļiem, bet nomoda stāvoklī visi būvē “sakaru tiltus”. Sakaru tilti ir mijiedarbība ar cilvēkiem, kuri dzīvo uz Zemes.

Es tur satiku arī tavu māmiņu ar tavu tēvu. Viņi abi dus, kā visi. Bet tava māmiņa bija vienīgā, kuru man izdevās pamodināt. Viņa pamodās, kad es sāku ar viņu runāt par tevi. Viņa tevi ļoti mīl, lūk, arī pamodās. Viņa pat atcerējās, kā pārdzīvoja par tevi, kad tev paziņoja par viņas nāvi un tu skrēji uz slimnīcu pāri dzelzceļa pārbrauktuvei. Viņa baidījās, ka tu tik nepakļūtu zem vilciena. Es viņai visu pastāstīju par tevi. Bet, kad saruna par tevi beidzās, viņa atkal iemiga.

- Un ko viņa tur dara, miegā? Tu redzēji?

Vitālijs: Jā, es redzēju viņas sapni kā kinofilmu. Viņa visu laiku ārstē slimus bērniņus. Viņa nodarbojas ar iemīļoto darbu, bet viņa dus. Es redzēju sapņus visiem, ar kuriem mēģināju kontaktēties.

- Bet transports tur ir?

Vitālijs: Ir, bet man negadījās braukt.

- Un tu mani pašlaik redzi?

Vitālijs: Jā.

- Un tu mani dzirdi?

Vitālijs: Jā, dzirdu.

- Kad tu biji šeit, tu vienmēr teici, ka tevi interesē, kā ir tur, tās-puses pasaulē. Tu spēsi izstāstīt, kā tur ir?

Vitālijs: Es spēšu.

- Saki, lūdzu, tu Sergeju (jaunāko brāli) redzēji? Tu biji pie Sergeja?

Vitālijs: Es satiku Sergeju, viņš dus. Es nespēju viņu pamodināt.

- Un ar ko viņš nodarbojas?

Vitālijs: Viņš “izdod” laikrakstu. Viņš dara to, ar ko nodarbojās Odesā.

- Sergejs ir laimīgs?

Vitālijs: Laimīgs. Viņam tur ir labi. Viņš negarlaikojas.

- Vitālik, bet tu tur manu māsu Natašu ar vīru nesatiki?

Vitālijs: Es satiku Natašu. Viņa dus. Gena arī dus.

- Un ar ko viņa nodarbojas?

Vitālijs: Viņa ir kļuvusi vienkārši vīram par sievu.

- Viņa ir vienkārši sieva. Redzams, viņai nekādas aizraušanās nebija. Un Volodja, viņu dēls, ir tur ar viņiem?

Vitālijs: Volodja ir ar viņiem. Viņš arī dus. Viņš ir labi iekārtojies. Es pie viņiem biju tikai vienu reizi. Viņš pastāstīja, ka vienkārši neko nedara.

- Ak, Dievs, kāds skaistums. Jāstrādā nav, un viss ir. Jūrā peldas. Vita, bet tur pilsēta stāv jūras krastā, jā?

Vitālijs: Es jūru redzēju tikai vienu reizi. Bet tā ir nedzīva, un tā nešļakstās.

- Bet Pavļiks taču tur makšķerē?

Vitālijs: Viņš makšķerē, bet sapnī. Es zivis neredzēju.

- Pašas zivis tu neredzēji. Bet šajā jūrā peldas?

Vitālijs: Peldas, es arī peldējos, tāpēc ka vairāk tur darīt nav ko. Bet tā, jūra, ir vienkārši ierīce, lai viņi varētu iztēloties jūru.

- Tur viss ir nedzīvs, arī daba ir nedzīva, jā?

Vitālijs: Es redzēju tikai jūru.

- Bet kokus tu redzēji?

Vitālijs: Es redzēju kokus, arī tie ir nedzīvi.

- Ak, kādas šausmas, vai ne?

Vitālijs: Es arī tā uzskatu, ka tev ir taisnība. Taču tas tā ir tikai no dzīva cilvēka redzes viedokļa. Bet viņiem tur ir labi. Katrs no viņiem atrodas savā mazā pasaulītē un ar visu ir ļoti apmierināts.

- Vita, tu tur satiku savus brāļus?

Vitālijs: Satiku visus.

- Vitālik, bet kur tu satiki Oļegu?

Vitālijs: Es satiku Oļegu, viņš dzīvo vienā mājā ar vecākiem.

- Un ar ko Oļegs nodarbojas? Ko viņš dara?

Vitālijs: Viņš dus, es nespēju viņu pamodināt.

- Un ko viņš dara sapnī?

Vitālijs: Viņš domā par dzīvi.

- Interesanti, mirušais domā par dzīvi, bet pamosties nevar. Bet manu brāli Arkādiju* tu tur satiki?

(*Arkādijs, mans brālis, nomira 2013. gada rudenī no plaušu vēža. Maijā sniedza detalizētu informāciju par mirušo pasauli un plazmoīda pasauli. Kontakts ar viņu tiks sniegts zemāk.)

Vitālijs: Es Arkašu satiku uz ielas. Viņš ir jauns. Viņš mani pazina.

- Kā jūs satikāties? Atceries, pirms 58 gadiem mēs apprecējāmies un braucām uz Vurnariem (Вурнары). Māmiņa tevi ļoti labi uzņēma. Bet Arkādijs, otrādi, nostājās pozā. Viņš toreiz māmiņai uzstādīja noteikumu: vai nu es, vai Vitālijs. Atceries, jā?

Vitālijs: Es atceros visu. Arkādijs arī atceras. Viņš teica, ka viņam nebija taisnība par tevi un mani. Viņš palūdza piedošanu…

- Viņš palūdza piedošanu, kad jūs satikāties? Malacis, vismaz tur palūdza.

Vitālijs: Es viņam piedevu. Viņš ir kļuvis man brālis. Viņš jau ir radījis sev plazmoīda ķermeni. Viņš piekrita strādāt kopā ar mani. Viņš mums ar tevi palīdzēs, kad es augšāmcēlies atnākšu uz Zemi.

- Un pareizi izdarīja. Bet kādreiz Arkādijs negribēja lasīt mūsu grāmatas. Viņš nenožēlo, ka neiepazinās ar mūsu grāmatām?

Vitālijs: Arkaša nožēloja un pat ļoti.

- Protams, nožēloja, citādi Ļena arī būtu lietas kursā un viņi tagad sazinātos. Bet Oļegs nenožēlo, ka nav iepazinies ar tādām zināšanām, ka nav tās pieņēmis?

Vitālijs: Līdz Oļegam neaizklauvēties. Viņš nereaģē uz manu klātbūtni.

- Saki, Vitālik, uz Zemes vada tikai mīlestība?

Vitālijs: Mīlestība pirmām kārtām. Tas ir kā magnēts.

 

 

2016. gada 30. jūnijs

11. daļa. Turpinājums.

- Vita, bet saki, lūdzu, lūk, tu pašlaik ar mani sarunājies un vari vienlaikus būt blakus Oļegam? Jā?

Vitālijs: Varu.

- Bet tie, kuri uz Zemi neiet, piemēram, tavs tētis un māmiņa, vai mani vecāki, vai viņi interesējas, kā mums te klājas? Vai arī viņus tas vairs neinteresē? Viņi aizgāja no mums un neatceras.

Vitālijs: Es nezinu. Bet, manuprāt, viņus nekas neinteresē.

- Un kā tur cilvēki ir apģērbti? Kas viņiem ir, brunči, bikses… Apģērbušies tāpat kā mēs uz Zemes?

Vitālijs: Labi apģērbušies.

- Un no kā viņi taisa apģērbu?

Vitālijs: No matērijas.

- Tātad tur ir matērija?

Vitālijs: Ir, matērijas struktūra ir oloīda. Oloīda struktūra ir informācijas spēja pāriet matērijas laukā un organizēt korpuskulas.

- Es nesapratu, precizē, lūdzu, oloīda struktūra, kas tas ir?...

Vitālijs: Tā ir informācija.

- Ā, tā ir informācija. Iznāk tā, ka tur viss, tajā skaitā arī apģērbs, tiek dabūts no informācijas?

Vitālijs: No informācijas.

- Saki, tu Kretovam tiekoties teici: “Nodot Taņečkai, ka te ir interesantāk, nekā es domāju?” Tu tā teici?

Vitālijs: Teicu.

- Tātad tur tomēr ir daudz interesanta, jā?

Vitālijs: Daudz.

- Tur cilvēki lasa cits cita domas?

Vitālijs: Lasa.

- Saki, bet manas domas tu vari nolasīt?

Vitālijs: Varu un lasu.

- Saki, ja mums būs jautājumi un es tev šo informāciju nodošu, tu varēsi pie Astrusa precizēt nesaprotamo? Vari palūgt viņam izskaidrot?

Vitālijs: Esmu ar viņu sakaros jebkurā momentā. Palūgt varu.

- Bet vispār tur ir kaut kāda vara? Kāds vadošs spēks?

Vitālijs: Vara ir.

- Policija tur ir?

Vitālijs: Nē.

- Tev pašlaik ir kādas slimības vai sāpes?

Vitālijs: Slimību nav.

- Astruss teica, ka tur visi iekrīt pašā lieliskākajā un spēcīgākajā stāvoklī no tiem, kādi bijuši uz Zems. Es paskaidrošu. Piemēram, Pavļiks makšķerē. Varbūt lieta ir tāda, ka makšķerēšana Džezkazganā (Джезказган) viņam bija laime. Tā bija vajadzīga, un tā zināja, ko darīt. Varbūt tas bija pats labākais viņa laiks?

Vitālijs: Varbūt, ļoti ticami.

- Viņš šajā stāvoklī iekrita, un visu laiku šis stāvoklis tur ir kā pats spilgtākais. Bet Oļegs ir iekritis pārdomu par dzīvi stāvoklī. Droši vien viņam tas bija labākais laiks uz Zemes. Tev nešķiet, ka tas ir tā?

Vitālijs: Šķiet.

- Kā tu domā, kam tur mājas, jūra, koki, ja katrs atrodas savā sapnī? Kādēļ manai māmiņai māja vai jūra, ja viņa visu laiku tuberkulozes sanatorijās ārstē bērniņus?

Vitālijs: Lieta tāda, ka tur ir daudz dzīvu būtību. To, kuras ir nesen nomirušas un vēl nav radījušas sev ķermeni, un to, kuras jau ir radījušas sev plazmoīda ķermeņus. Viņas atrodas fiziskajā pasaulē, bet nāk šurp atpūsties. Piemēram, Koļa. Viņam šeit ir māja, kaut arī viņš ir tur pie jums.

- Astruss teica, ka tu pašlaik esi zināšanu labirintos. Un esi tur sajūsmā par savām zināšanām. Tas tā ir?

Vitālijs: Sajūsmu neesmu jutis.

- Un kāpēc tu neesi jutis sajūsmu, kaut arī visas tavas zināšanās par tās-puses pasauli ir apstiprinājušās? Tur ir labi, visi ir jauni un veselīgi, dzīve turpinās. Kāpēc nebija sajūsmas?

Vitālijs: Tāpēc ka tevis nebija.

- Vitočka, nu pagaidām mums ar tevi ir tāda saziņa, bet tā taču attīstās. Un pienāks tāds laiks, kad mēs ar tevi varēsim sazināties brīvi. Saki, kad es sarunājos ar tavu portretu, tu mani dzirdi?

Vitālijs: Dzirdu.

- Zini, visa nelaime tāda, ka aizbāznis manās smadzenēs stāv. Lūk, es tevi neredzu, bet es tevi jūtu un dzirdu. Bet tu nerunāji ar Astrusu, tu nepalūdzi viņam, lai viņš palīdzētu paātrināt procesu, lai es beidzot sāktu tevi redzēt? Tu neesi runājis?

Vitālijs: Es runāju. Viņš teica, ka maz laika ir pagājis.

- Protams, maz laika. Bet tu viņam nepajautāji, cik ilgam laikam jāpaiet?

Vitālijs: Pajautāju.

- Un cik: gadam, pusgadam, cik? Viņš pateica?

Vitālijs: Ilgam laikam.

- Precizē, cik.

Vitālijs: Gadam.

- Nu, galu galā mēs ar tevi jau esam divatā, mēs esam blakus, ne pa vienam taču. Sliktāk būtu, ja tevis vai manis nebūtu nekad un nekādu perspektīvu satikties mums nebūtu. Vai tad tā būtu bijis labāk?

Vitālijs: Sliktāk, bet arī tā ir slikti.

- Vitālik, es saprotu tā, ka, lai tu augšāmceltos, lai tu atnāktu uz Zemi blīvā ķermenī, pastrādāt nāksies ne tikai Astrusam, bet arī kādam augstāk. Man ir taisnība?

Vitālijs: Tev ir taisnība. Astruss teica, ka tas ir akceptēts augstāk.

- Tu uz Zemes ar kaut ko atšķirsies no zemes plāna cilvēka? Es saprotu, ka tev nevajag ēst, dzert, tu pārvaldi milzīgas zināšanas un spēj lasīt domas. Bet ārēji tu kaut kā atšķirsies?

Vitālijs: Praktiski ne ar ko, bet, ja vērīgi ieskatīties, tad mazlietiņ varēs pamanīt atšķirību.

 

 

2016. gada 4. jūlijs

12. daļa. No kontakta ar Astrusu.

- Pilsētā, kur nonācis Vitālijs, ir Ļeņina iela. Jā? Bet kur atrodas pats Ļeņins?

Astruss: Ir. Ļeņins arī ir šajā pilsētā, bet citā laika fāzē. Tas ir uztverams vai nu kā slāņi, vai arī garums uz turieni. Lūk, šo garumu tur izteikt no šīs puses ir sarežģīti. Tur tas ir izteikts, bet šeit to var tikai kaut kā nosaukt.

- Vitālijs teica, ka tur ir veikali. Bet nauda tur ir? Ja ir, tad kāda? Vai arī tur ir komunisms: no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām?

Astruss: Veikali ir. Naudu no šejienes uz turieni aizvilkt nevar, bet izpaust var.

- Viņi domās rada naudu?

Astruss: Nē, izpauž.

- Lūk, viņš iet uz veikalu, un viņam ir jābūt naudai. No kurienes viņš to ņems?

Astruss: Viņam nav tai jābūt, tur ir viss, ko viņam vajag.

- Kur tas ir – viss ir?

Astruss: Izpausmes vidē.

- Padomāja, un tā viņam parādījās. Vai tā?

Astruss: Nav tur tāda “padomāja”, tā nav pasaka.

- Bet kā? Lūk, Vitālijs saka, ka viņi ar tēvu gājuši uz mājām, tur māmiņa saimniekojusi.

Astruss: Atrašanās forma ir atrašanās forma. Atrašanās formā ir izpausmes paņēmiens, izpausmes paņēmienā ir organizējuma specifika. Organizējuma specifikā ir izpauduma specifika, izpauduma specifikā ir utt. Tā ir cita veida iespēja, tā nav okeāna nepārtrauktībā, bet tā dziļuma bezgalībā.

- Un tomēr interesanti, milzīgs veikals Ļeņina ielā, un, lūk, kāda būtība ir atnākusi uz veikalu…

Astruss: Jūs neatlaidīgi mēģināt iet prom no tās esības, kura tur ir, patiesības, mēģinot izteikt to projekcijā uz jūsu pasauli. Tas nav iespējams.

- Mēs mēģinām vienkāršot.

Astruss: Jūs nevarēsiet vienkāršot, tāpēc ka tas neizsakās tādā veidā. “Meistarā un Margaritā” (“Мастер и Маргарита”) šī ticamība izpaudās, tikai pateicoties tam, ka tur 65% ir patiesība, bet 35%, nosacīti sakot, ir literāra apstrāde. Lai jūs vismaz kaut kā to izprastu. Novāc šos 35%, un viss kļūs nesaprotams.

- Vitālijs teica, ka tur ir mašīnas. Vai tā? Kāpēc viņi nepāvietojas ar teleportāciju, bet iet kājām vai brauc?

Astruss: Tur notiek sajaukšanās: gan viens, gan otrs, gan piektais, gan desmitais atkarībā no attieksmes stāvokļa. Bet attieksmes stāvoklis ļoti stipri izpaužas atkarībā no piesaistes.

- Vitālijs pastāstīja, ka tur ir jūra, laivas un viņa brālis Pavļiks makšķerē. Un zivis un augļus viņi tur ēd. Vai tā?

Astruss: Izpauž šo īpašību, jūt garšīgo. Bet tam ir cits raksturs. Pēc dziļuma sakrīt ar kaut ko, viņi var šo īpašību izpaust tik spilgti…

- Bet viņi turklāt sakrīt ar mums?

Astruss: Pareizi, jūs būsiet satriekti – kad jūs ēdat, neizpaužat tādu sajūsmu, kā viņi parādīja, to paužot.

- Arī ūdeni dzer. Vai tā?

Astruss: Kā līdzības principu, jā.

- Bet Staļina ielas tur nav? Kāpēc? Tāpēc ka viņš ir gruzīns?

Astruss: Tāpēc ka Staļins ir nevis būtība, bet forma.

- Un Ļeņins ir būtība?

Astruss: Ļeņiņa būtība ir ideja.

- Un Staļins nav ideja?

Astruss: Nē.

- Izrādās, ka mirušo pasaulē var parādīties skolotāji. Kas izraisa skolotāja parādīšanos?

Astruss: Ne tas, bet kā strukturizējas, organizējas nomirušā principi.

- Bet viņš taču ir nomirušais. Tur droši vien vairs nekas neorganizējas.

Astruss: Organizējas. Runa ir par pamodinātajiem. Tur rodas tās pašas sakrišanas ar kaut kādiem kompleksiem, kuri var organizēties pēc enerģiju, kuras viņi turp aiznes, sakrišanas likumiem. Ja rodas kāds komplekss, tur var izpausties skolotājs.

- Piemēram, ko varētu izdarīt, lai Oļegam parādītos skolotājs?

Astruss: Sakrist ar šo izpausmi. Viņam sakrist.

- Bet viņš taču nevar sakrist, tāpēc ka viņš dus. Viņu absolūti nekas neinteresē.

Astruss: Par to ir runa. Tāpēc ka sakrīt un sāk izpausties, tas var pamodināt viņu attieksmi.

- Tātad tas ir viss. Oļegs dus, un viņš nevarēs ne ar ko sakrist. Viņš ir miris un ies uz jaunu dzimšanu.

Astruss: Jā, tas tā ir.

 

 

2016. gada 6. jūlijs

13. daļa. Par mirušo pasauli.

- Vienā no kontaktiem Jūs, Astrus, mums teicāt, ka bez fiziskās pasaules ir garlaicīgi. Kļūst saprotama šī jūsu piezīme, ka bez rupjās fiziskās pasaules ir garlaicīgi.

Astruss: Tas ir nepareizi noformulēts, bet tas ir pareizi pēc būtības. Lai nebūtu garlaicīgi, tur eksistē tā sauktais dominējošais faktors. Ja ir miega dominantes faktors, tā ir viena lieta, ja nomoda dominantes faktors, tā otra lieta. Ja viena ar otru sajauksies, lūk, tas būs baisi.

- Un kāpēc būs baisi? Tāpēc ka, ja nomirušie pamodīsies, viņi sapratīs, kādā nelādzīgā stāvoklī viņi atrodas. Vai tā?

Vitālijs: Ne gluži precīzi, bet apmēram tā.

- Labi, bet…var teikt, ka tur ir miega valstība?

Astruss: Var. Tas ir pareizi un saprotami.

 

Tātad mirušo pasauli var saukt par dusošo pasauli. Katrs nomirušais atrodas savā īpašā stāvoklī, pārdzīvojot vienu no spēcīgākajiem stāvokļiem, iegūtiem savā laikā uz Zemes. Redz sapņus un pārdzīvo to, ko redz. Arī profesora Zaporožeca sieva, būdama nomoda stāvoklī dēļ tā, ka viņa bija izsaukta uz spiritisku kontaktu, stāstīja vīram nevis to, kas ar viņu tur notiek šodien, bet to, ko viņa pārdzīvojusi, būdama uz Zemes. Stāstīja, izmantojot spiritista enerģiju. Un pēc spiritiskā seansa viņa atkal iekrita iepriekšējā miega stāvoklī. Tur nekas jauns notikt nevar. Katrs no viņiem atrodas savā miega stāvoklī, un viņi pat nesaprot, ka ir nomiruši. Jāsaka, ka viņi tur ir laimīgi. Bet nav jāuzskata, ka viņi tur dus, apgulušies, kur ērtāk. Nē, viņi tur ir kustībā, nodarbojas ar kādu viņus interesējošu nodarbi, kuru viņi ir darījuši uz Zemes un kura atstājusi pašu lielāko iespaidu. Un vairāk nekas viņus neinteresē. Tieši tāpat, kā mēs ar jums ļoti enerģiski varam uzvesties sapnī un mūs neinteresē, kas turklāt notiek ap mums. Mēs vienkārši nezinām, kas šajā laikā notiek blakus mums.

Lūk, kā Vitālijs apraksta sava brāļa miega stāvokli. Pāvels tur nodarbojas ar makšķerēšanu. Dzīves laikā uz Zemes pats mīļākais laiks viņam bija makšķerēšana kopā ar savu brāli Vitāliju Džezkazganā, kurš būdams students, brīvdienās brauca pie vecākiem. Tieši tad Pāvels juta savu vajadzīgumu un noderīgumu. Viņš bija laimīgs.

Un tagad, atrodoties mirušo pasaulē un nesaprotot, ka viņš ir miris, Pāvels turpina nodarboties ar iemīļoto nodarbi, tieši tā pat kā Zaparožeca sieva turpina dejot baletu.

Mēģinājumi aicināt Pāvelu uz sarunu, pamodināt viņu ne pie kā neveda. Absolūti pret visu viņš visu laiku bija kurls un vienaldzīgs. Nebija paņēmienu viņu pamodināt.

Taču tāds paņēmiens principā ir. Tā ir konkrēta nomirušā mīlestība pret kādu no palikušajiem uz Zemes. Tā notika ar manu māmiņu Uzdeņņikovu Serafimu Fjodorovnu (Узденникова Серафима Федоровна). Viņas lielā mīlestība vienmēr biju es, viņas jaunākā meita. Un, kad Vitālijs atnāca pie maniem vecākiem, tēvs, kurš gāja bojā 1942. gadā, kad man bija trīs gadi, nekādu interesi par stāstu par mani nepauda. Turpināja dusēt. Bet māmiņa pamodās. Viņa saprata, ka ir mirusi. Vitālijs viņai pastāstīja, kā mēs nodzīvojām savu kopīgo dzīvi uz Zemes, par mūsu grāmatām, un viņa pauda savu apmierinātību par dzirdēto. Bet pēc kontakta ar Vitāliju viņa atkal aizmiga.

Bet, kā pastāstīja mans brālis Arkādijs, māmiņa pamodās arī tad, kad viņš atnāca pie viņas. Arī viņa tur bija vienīgā, kuru Arkādijam izdevās pamodināt. Taču neilgi.

Vai arī Vitālija vecāki. Viņi atrodas tādā pašā stāvoklī, kad iet uz veikalu, pērk produktus, gatavo sev ēst utt., bet nesaprot, ka viņi ir miruši. It kā viss turpinās kā iepriekš, tikai intereses viņiem nav ne par ko. Tiesa, viņa tēvs dažreiz atnāk nomoda stāvoklī. Lūk, tad ar viņu var kontaktēties.

Jāsaka, ka apmēram tāpat uz planētas Zemes dzīvo ievērojama iedzīvotāju daļa, kuru tā arī sauc “dusošie”. Arī viņus neinteresē nekas, izņemot savus dienišķos uzdevumus: ēst, dzert, iegādāties iphone vai ipad, uztaisīt pašbildi, aizpildīt brīvo laiku utt. Kādēļ viņiem zināšanas par Smalko pasauli?

Kopumā Vitālija stāsti par to pasauli apstiprināja, ka tur katrs, kurš nav pamodies, atrodas sava sapņa stāvoklī. Un nekādu baletu tur nedejo, un nekādas zivis tur nemakšķerē. Un spiritiskajos sakaros ar viņiem viņi, izmantojot spiritista enerģiju, pagātni pasniedz kā patiesīgo.

 

 

2016. gada 8. jūlijs

14. daļa. Par sapni.

Vitālija būtība pastāvīgi atrodas blakus man. Interesanti, naktī Vitālija būtība guļ 2-3 stundas, bet pēc tam guļ blakus, atpūšas. Un turklāt klausās manas domas.

- Vitālik, man vislabāk ar tevi ir sarunāties naktī. Tad es ļoti skaidri un pietiekami “skaļi” dzirdu tavus vārdus. Kad es pamostos un tu guli blakus, es tik skaidri tevi dzirdu. Vitālik, bet tu dzirdi gan manus vārdus, gan manas domas?

Vitālijs: Es dzirdu gan tavas balss skaņu, gan dzirdu domas, bet naktī es dzirdu tikai tavas domas.

- Vai tad tu lasi manas domas, pat kad es guļu?

Vitālijs: Jā, es lasu tavas domas, pat kad tu guli.

- Bet vai tad es miegā par kaut ko domāju? Man kaut kādas domas ir miegā?

Vitālijs: Tu miegā pastāvīgi domā par to, ko tu sapņo. Un domā saspringti.

- Tas ir, tu vari zināt, ko es sapņoju?

Vitālijs: Es zinu, ko tu sapņo.

- Kas to būtu domājis. Tu it kā esi kopā ar mani manā sapnī, jā?

Vitālijs: Es tavu sapni redzu kā filmu ar tevi galvenajā lomā. Dažreiz arī es esmu tur kopā ar tevi tavā sapnī. Bet vienmēr otršķirīgās lomās.

- Bet kāpēc tu pats neparādies sapnī?

Vitālijs: Es varu pamēģināt ieiet tavā sapnī, bet pagaidām man ir interesanti, ko tu sapņo vienkārši tāpat.

- Un ko es sapņoju? Visādus niekus sapņoju, jā?

Vitālijs: Visādus niekus sapņo, bet tu neesi vainīga, Tie rādās visiem.

- Nu tad jau labāk tu pats ienāc manā sapnī.

Vitālijs: Es pamēģināšu rītnakt.

 

Bet, lūk, tāda saruna notika mums nākamās dienas rītā.

 

Vitālijs: Es biju blakus tavam sapnim, bet tu gulēji. Es nevarēju tevi pamodināt.

- Bet tu manu sapni redzēji?

Vitālijs: Es tavu sapni redzēju tā, kā redzu kino. Tu biji Severodvinskā. Tu vadīji nodarbību studentiem-vakarniekiem. Tu viņus kaunināji, ka viņi nezina termodinamiku. Tu viņus kārtīgi kaunināji, es vienkārši ar labpatiku vēroju, tāpēc ka biju blakus viņiem.

- Vitālik, tu precīzi, nu ļoti precīzi atstāstīji manu sapni, vienkārši satriecoši. Tas ir tieši tas sapņa gabals, kuru es iegaumēju. Tieši tā arī bija. Bet tevi starp viņiem es neredzēju. Vitālik, tā kā tu vienalga guli blakus, neesi aizmidzis, tu vēl patrenējies. Ak, ja varētu iemācīties izlauzties pie dusošas būtības. Ja tu iemācītos izlauzties, tad varbūt varētu arī tur izlauzties, piemēram, pie dusošā Oļega.

Vitālijs: Jā, es varētu pamēģināt pamodināt Oļegu.

- Būtu labi, ka viņš atnāktu uz plazmoīdo pasauli un kļūtu mūžīgs. Starp citu, no visiem es arī padomāju par Oļegu. Vitālik, tu patrenējies ar mani. Varbūt izdosies sataustīt kādu vājo vietu.

Vitālijs: Es pamēģināšu, Taņečka. Es gribu pamodināt Oļegu, lai viņš izietu augšāmcelšanu un kļūtu mūžīgs.

- Tas būtu lieliski. Patrenējies ar mani. Sākumā ir svarīgi, lai es tevi ieraudzītu. Vitālik, kad tu biji blakus Oļegam, viņš tevi neredzēja?

Vitālijs: Es biju blakus viņam, bet viņš vienkārši neredzēja mani un nedzirdēja.

- Bet kā tad mana māmiņa pamodās? Ko tu šajā nolūkā izdarīji?

Vitālijs: Tava māmiņa pamodās tad, kad es sāku stāstīt par tevi. Viņa pēkšņi ieraudzīja mani un pazina. Viņa sāka jautāt par tevi. Es reiz iegāju viņas sapnī un stāstīju par tevi, viņa klausījās, bet pēc tam atkal aizmiga.

- Tieši tavā klātbūtnē aizmiga?

Vitālijs: Tieši manā klātbūtnē. Es biju satriekts. Es zināju, ka viņa mīl tevi. Viņa pamodās, tāpēc ka mīl tevi, bet pēc tam viņa atkal dusēja.

- Pamēģini mani pamodināt, kad es guļu. Ienāc manā sapnī un pamodini. Sākumā vajag, lai es tevi ieraudzītu. Apzināti.

Vitālijs: Es mēģināšu, Taņečka. Es mēģināšu ieiet tavā sapnī un mēģināšu tevi pamodināt. Bet tas ir vienalga, kā ieiet kinofilmā.

- Bet vai grūti ir ieraudzīt manu sapni? Vai vienkārši?

Vitālijs: Ieraudzīt tavu sapni ir ļoti vienkārši. Bet ieiet sapnī-kinofilmā pagaidām nav izdevies.

- Lūk, ja tu spēsi panākt, lai es tevi sapnī ieraudzītu, varbūt tad… Vitālik, bet principā, kad tu atnāksi uz šejieni ķermenī, tu pēc tam spēsi aiziet uz turieni, pie Oļega, lai pamēģinātu viņu pamodināt?

Vitālijs: Es spētu aiziet pie Oļega, lai pamēģinātu viņu pamodināt.

- Jā,… lūk, kas ir sapnis. Lūk, tādā stāvoklī tur ir visi mūsu radinieki. Viņi tur redz savu sapni, un tas ir tas sapnis, kurš atspoguļo pašu spēcīgāko zemes plāna iespaidu. Pavļiks, piemēram, redz tur sapni, kur viņš ļoti sekmīgi makšķerē. Bet mana māmiņa visu laiku bērniņus ārstē un izārstē. Labi vismaz, ka sapņi ir nešausmīgi. Bet, lūk, slepkava, piemēram, redz sapni, kurā viņš joprojām nogalina vai viņu nogalina. Jo tas ir pats spēcīgākais iespaids, radīts viņam dzīves laikā. Lūk, viņš tur sēž sava sapņa apvalkā un nogalina, nogalina, nogalina. Slepkavas sapņo tādus šausmīgus sapņus.

Vitālijs: Es domāju, ka tev ir taisnība. Arī slepkavas redz sapņus, bet ar slepkavībām. Es gribu pamodināt Oļegu. Es pamēģināšu iemācīties ienākt tavā sapnī.

 

 

2016. gada 13. jūlijs

15. daļa. Par sapni. Turpinājums.

- Vai var teikt, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves nomirušie var būt dusoši, pamodušies un “snaudoši”?

Astruss: Jā, aizmigšanas dziļums var būt dažāds. Var būt pamodināts, bet nepamodies līdz galam.

- Bet tad mirušo pasaulē var atrasties ne tikai dusošie, bet arī ne līdz galam pamodinātie?

Astruss: Jā, tas tā ir. Un viņi nomoda stāvoklī spēj iziet uz sakariem ar saviem radiniekiem caur spiritistiem.

- Tad varbūt mana māmiņa, kura pamodās pie kontakta ar Vitāliju, izrādījās pamodināta, bet viņa brālis Oļegs dusošs?

Astruss: Jā, tas tā ir.

 

Es tik detalizēti kavējos pie situācijas ar sapni, tāpēc ka, kā jūs zināt, mirušo pasaulē mūsu tuvinieki dus. Ne visi, bet vairākums. Un viņus pamodināt neizdodas gandrīz nevienam. Lūk, mēs ar Vitāliju tad arī nolēmām pamēģināt tādu eksperimentu: viņš iekļūst manā sapnī un mēģina mani pamodināt. Viņam viegli izdodas manu sapni ieraudzīt no malas, kā kinofilmu, taču ienākt “sapņa iekšienē” un, galvenais, pamodināt mani izrādījās ne tik vienkārši.

Lai mani pamodinātu, mēs mēģinājām nospēlēt uz pašu “vājāko vietu”, kā to izdevās izdarīt ar manu māmiņu.

- Vitālik, lūk, tu guli blakus man un domā: nu nu, es paskatīšos, kādu sapni viņa redz. Un kas šajā nolūkā ir jāizdara?

Vitālijs: Es vienkārši nodomāju un ieraudzīju tavu sapni. Ieraudzīju kā filmu.

- Droši vien vēl kaut kas ir jāpasāk? Ko tu tur izdarīji, kad tev izdevās pamodināt manu māmiņu? Lūk, tu viņu atradi.

Vitālijs: Es viņu atradu. Viņa dusēja. Es ieraudzīju viņas sapni. Viņa ārstēja bērnus. Es sāku viņai stāstīt par tevi. Viņa pamodās un sāka par tevi jautāt.

- Bet kas tajā laikā bija ar viņas sapni? Tas kaut kur pazuda? Kas ar šo “kino” notika, kad viņa pamodās?

Vitālijs: Filma kaut kā vienkārši pazuda. Es pēkšņi atrados viņai blakus, viņa sāka man jautāt par tevi.

- Filma pazuda. Un kas izrādījās apkārt, kad filma pazuda?

Vitālijs: Es redzēju tikai māmiņu.

- Tas ir interesanti. Lūk, viņi visi ir tādos sapņos. Bet, kad sapnis pazuda, tu ieraudzīji tikai viņu.

Vitālijs: Jā, es redzēju tikai māmiņu. Viņa jautāja par tevi. Pēc tam viņa iemiga. Es atkal ieraudzīju viņas sapni.

- Interesanti, kas gan tāds notika, ka viņa atjēdzās?

Vitālijs: Es uzskatu, ka tu vienkārši gribi atrast metodi vai paņēmienu pamodināt.

- Jā, protams, gribu atrast metodi vai paņēmienu pamodināt. Bet, lūk, kā? Kā tas līdz viņai nonāca? Kāpēc līdz man nenonāk, kaut arī uz mani iedarbojas nomoda hormons – kortizols, bet uz viņu ne? Tur taču tu nonāci līdz viņas būtībai, bet līdz man nenonāc. Kāpēc?

Vitālijs: Es tavā sapnī iešu iekšā pastāvīgi, Taņečka. Mēs pamēģināsim atrast metodi pamodināt tevi.

- Lieta tāda, ka, ja atrast metodi pamodināt mani, tad varēs pamodināt māmiņu, tāpēc ka viņa ir “pamodinātā”. Māmiņa vēl snauž. Bet, ja viņa pamodīsies pilnīgi, tad spēs iet uz fizisko pasauli, iemantojot mūžību.

Vitālijs: Mēs ar tevi meklēsim metodi, mēģināsim.

- Ja māmiņa pamodās, kad tu runāji ar viņu par mani un kad pie viņas atnāca Arkādijs, tad viņa ir pamodinātā. Un bērni izrādījās viņas “vājā vieta”. Pamēģinām izdarīt tā: tu ienāksi manā sapnī, nostāsies man blakus un runāsi ar mani par Vitāliku.

Vitālijs: Bet es taču esmu blakus.

- Es guļu un nezinu, ka tu esi blakus, bet Vitāliks – tā ir mana “vājā vieta”. Lūk, tad arī runā ar mani par viņu; tas ir pats galvenais, pats svarīgākais man. Ir jāpamēģina. Meklēsim metodi. Ja atradīsim, varēs pamēģināt pamodināt pavisam manu māmiņu un tavu tēvu.

Vitālijs: Es mēģināju pamodināt savus tuviniekus. Man izdevās pamodināt tikai tavu māmiņu.

 

 

2016. gada 15. jūlijs

16. daļa. Par sapni. Turpinājums.

Visi Vitālika stāsti “par Vitāliku” vai par bērniem līdz manim “nenonāca”. Ar mani tas negāja cauri.

Mēs pamēģinājām izmantot kortizona-hormona aktivizāciju, kura mūs parasti modina. Mēs precizējām miega vieglās fāzes laiku, un Vitālijs sāka mēģināt iet iekšā manā sapnī pulksten 4-5 no rīta. Arī tas neizdevās.

Pēc divu nedēļu eksperimentiem, mēģinot ienākt manā sapnī, Vitālijam tas izdevās. Acīmredzot kortizons tomēr palīdzēja.

Es redzēju sapni, kur es kādam vīrietim palūdzu mani izvizināt ar mašīnu. Mēs pa Ņevas prospektu no Admiralitātes aizbraucām līdz Maskavas stacijai un atgriezāmies Ņevas prospekta sākumā. Es izkāpu no mašīnas un taisījos iet prom, taču pēc manis izkāpušais vīrietis pēkšņi uzlika man uz pleciem rokas. Mana pirmā reakcija bija sašutums. Kas par frivolitāti! Es paraustīju plecu, bet viņš mani pagrieza pret sevi, cieši piespieda un noskūpstīja. Un šajā momentā manā iekšienē kaut kas notika. Es nodrebēju, un mani burtiski pagrūda uz viņu. Tas taču ir Vitāliks! Es jutu viņa rokas, viņa lūpas. Es vēl paspēju padomāt: kāda laime, ka viņš ir atnācis, un cik ilgs ir skūpsts! Bet arī mans ķermenis pamodās. Laime beidzās. Bija bez 5 minūtēm četri no rīta.

 

Vitālijs: Es biju tavā sapnī, tu pamodies, Taņečka. Es tevi cieši noskūpstīju, tu biji kopā ar mani, tu pamodies, Taņečka.

- Vitālik, sākumā es nesapratu, ka tas esi tu. Tu mani vizināji mašīnā?

Vitālijs: Es tevi vizināju mašīnā pa Ņevas prospektu. Pēc tam tu izkāpi un gribēji iet prom. Bet es tevi piespiedu pie sevis un noskūpstīju cieši, cieši. Tu pamodies. Tu piespiedies pie manis. Es biju laimīgs, es pamodināju tevi, Taņečka. Tu pamodies.

- Man kaut kas tāds iekšienē taisni rāvās pie tevis. Tu mani piespiedi, un man kaut kas iekšienē rāvās pie tevis.

Vitālijs: Es to sajutu. Tu nodrebēji. Es sapratu, ka tu esi pamodusies, Taņečka. Esmu tik laimīgs. Es biju kopā ar tevi.

- Kā tu domā, cik ilgi turpinājās mūsu tikšanās?

Vitālijs: Man šķiet, apmēram pusminūti.

 

Taču nākamajā naktī ieiet manā sapnī viņam atkal neizdevās. Mēs turpinājām savus mēģinājumus, taču nedaudz izmainījām apstākļus. Es pirms miega sāku sev dot uzstādījumu, atkārtojot “kad Vitāliks mani noskūpstīs, es pamodīšos”. Es atkārtoju šo frāzi, liekoties gulēt, līdz pašai aizmigšanai, un turpināju jebkurā brīdī, tikko kā izpaudās mana apziņa.

Un rezultāts tika sasniegts. Bet citāds. Viņš sāka nākt iekšā manā sapnī, viņam arvien biežāk izdevās pamodināt mani. Un, kā viņš stāstīja, es pat pati viņu apkampu un skūpstīju, stāstīju viņam par savu mīlestību. Bet... pamodusies pēc pusminūtes, es absolūti neko neatcerējos: ne vārdus, ne sajūtas. Neko!

Es izmainīju uzstādījumu, taču pagaidām citādu rezultātu sasniegt neizdevās. Mana aizmigusī būtība pamostas, kontaktējas ar viņa būtību, bet mana zemes plāna apziņa neko neatceras. Un žēl! Es biju tā noilgojusies.

 

Tad varbūt pamodināt dusošo mirušo pasaulē nav iespējams? Jo nomoda hormonu – kortizolu, kurš mūs uz Zemes modina, izdala virsnieru dziedzeri, bet to mirušajiem nav.

Ja jau ar rīcībā esošajiem nomoda hormonu un pareizi piemeklētu miega fāzi mums neizdodas mani pamodināt, tad pamodināt dusošu būtību mirušo pasaulē varbūt vispār nav iespējams?

Rodas vēl viens jautājums: kāpēc “dusošie uz Zemes” mirstot aizmieg, bet “pamodušies uz Zemes” mirstot ir nomodā?

Varbūt lieta tāda, ka mirstošas smadzenes izdala lielu daudzumu melatonīna, aizmigšanas hormona. Cilvēka ķermenis mirst, bet būtība aizmieg līdzīgi tam, kā mēs vakarā aizmiegam gultās. Tikai ciešāk.

Ja padomājam, tad tas ir pats optimālākais paņēmiens saglabāt būtību jaunai dzimšanai. Dievs ir izdomājis vienkārši unikālu jautājuma risinājumu. Patiešām, būtība dzīvo daudz zemes plāna gadu (dažreiz simtiem gadu, bet, kā teica Astruss, ne ilgāk par tūkstoš gadiem) savā pašā labvēlīgākajā stāvoklī, nodarbojoties ar pašu iemīļotāko nodarbi. Bet miegā. Un, kad pārdzīvojuma pakāpe pazeminās, būtība iet uz jaunu dzimšanu. Ne tev kādu traumu, ne pārdzīvojumu!

Bet, ja cilvēks uz Zemes ir spējis strukturēt savu apziņu ar zināšanām par smalko pasauli, tad viņa apziņa pretojas melatonīna iedarbībai, pretojas iemigšanai. Viņš, izejot caur tuneli, saglabā savu personību apziņā. Kaut gan melatonīna iedarbības pakāpe var būt dažāda. Tā rodas “pamodušies ne līdz galam” jeb vienkāršie pamodinātie.

 

 

2016. gada 18. jūlijs

17. daļa. No kontakta ar Astrusu.

- Sakiet, Astrus, kāpēc mana būtība pamodās, sarunājoties ar Vitāliju, bet, kad pēc pusminūtes pamodās mans ķermenis, es neko neatcerējos. Neko neredzēju un nezinu. Kas te par lietu?

Astruss: Jūsu smadzenes neielaiž, no viņu redzes viedokļa, Jums nevajadzīgu informāciju.

- Un kā tad pirmo reizi izdevās?

Astruss: Viņas “nogulēja” aiz pārsteiguma. Taču jūsu smadzenes ir gudras, viņas ņēma vērā savus misēkļus.

- Vai aizmigušu cilvēku var aplūkot kā sastāvošu no divām patstāvīgām daļām: aizmigusī būtība un aizmigušais ķermenis?

Astruss: Var tā aplūkot, bet ir viens “bet”. Ja Vitālijs sakristu ar jūsu smadzeņu telpu, tad jūs viņu iegaumētu.

- Un ko izdarīt, lai viņš ar savu smadzeņu telpu sakristu ar manējo?

Astruss: Iztēloties, ka viņš ar savām smadzenēm sakrīt ar jums.

- Un mēs tā vietā cīnāmies. Vai uz būtību iedarbojas hormoni, piemēram, melatonīns un kortizols, tāpat kā uz ķermeni?

Astruss: Iedarbojas.

- Vai var pamodināt tikai būtību aizmigušā cilvēkā, bet ķermenis lai guļ?

Astruss: Var.

- Bet tas nav bīstami ķermenim? Vai tā nav kaut kāda koma? Vai vēl kaut kas?

Astruss: Nē, to jūs fantazējat.

- Vienas būtības “fiziska” iedarbība uz otru aizmigušu būtību nekādu rezultātu nedeva. Nerunājot nemaz par informācijas pārraidi ar domām. Vai tomēr deva, nogulsnējoties kaut kur zemapziņā?

Astruss: Sakrita, apmainījās.

- Vai šī informācija var ietekmēt cilvēku viņa apzinātās dzīves procesā vai ne? Vai šī informācija ietekmē viņa zemapziņu?

Astruss: Ietekmē zemapziņu.

- Bet vai šī informācija mūsu apzinātajā dzīvē uzpeld, vai arī tā izpaužas tikai mirstot?

Astruss: Jā, uzpeld pēkšņos bīstamos apstākļos. Tad ķermenis veic darbību, kuru jūs varat nesaprast.

- Bet tā, lai šo informāciju cilvēks apzināti uztvertu un viņš saprastu Smalko pasauli, tā nevar būt. Jā?

Astruss: Nevar.

- Ar “sakaru tiltu” palīdzību aizmigušiem cilvēkiem tiek nodota informācija par smalko pasauli. Cilvēks apzināti to neuztver. Šī informācija summējas ar tām zināšanām, kuras viņā jau ir, uzkrājas un atklājas tikai mirstot, padarot cilvēku pamodinātu?

Astruss: Jā.

- Var teikt, ka mirstot epifīze izdala lielu daudzumu melatonīna un būtība aizmieg. Tieši šajā miegā būtība atrodas mirušo pasaulē?

Astruss: Jā, bet tam ir pusraksturs.

- Un kas veido otru pusi?

Astruss: Sakrišana ar to, kas atrodas tur. Ar telpu.

- Tas ir, nomirušas būtības telpa sakrīt ar mirušo pasaules telpu?

Astruss: Jā.

- Mirušo pasaulē visas būtības agri vai vēlu, bet nonāk nomoda stāvoklī? Vai arī ne visas?

Astruss: Jā, saspringti, bet nonāk.

- Kāpēc viņas pēkšņi nonāk nomoda stāvoklī? Kas viņas modina?

Astruss: Mirušo pasaules telpas atslēgšanās no nomirušā telpas.

- Kāds ir vienas telpas atdalīšanās no otras cēlonis?

Astruss: Redzēšana, gribēšana, iekšējais ritms.

- Bet viņš tak dus. Kāda tur gribēšana?

Astruss: Gribēšana, ritms. Gribēšanu uzlādē ritms. Gribu dusēt, negribu dusēt. Tur strukturāli jau viss ir definēts kā fāziskums (фазовость) vai kā jebkura lieluma reflektoras (рефлекторные) saiknes, jebkurā garumā. Kā cikli. Vai kā ciklu kompleksi.

- Kāpēc sakrišana ar kādu uz Zemes interešu ziņā var pamodināt dusošu būtību, bet Vitālijs Oļegu pamodināt nespēja? Un ne tikai viņu.

Astruss: Runa ir par cikliem. Cikli-kompleksi, kuriem jāsakrīt reflektora saiknēm, kuras atspoguļo pagātnes stāvokli. Vitālijs cikliskuma ziņā nesakrita ar brāli.

- Tas ir, principā tātad tomēr ir iespēja pamodināt tur dusošu?

Astruss: Ir iespēja.

- Un pamodies – viņš var iet uz aizbāzni radīt sev ķermeni. Piemēram, mana māmiņa pamodās, kad Vitāliks sāka runāt par mani. Un kad mans brālis atnāca pie viņas. Viņa divas reizes pamodās. Viņa ir nedaudz pamodināta? Viņu var pamodināt pavisam?

Astruss: Nu vispār jā. Tas ir apmēram tā: cilvēks ir nohipnotizēts, un pēc tam viņš pamodās, bet ķermeņa nav. Patiesībā darbojas cikliskums. To iespējams izdarīt tikai caur Vitāliju. Ar jūsu palīdzību viņš to var izdarīt.

- Kas man ir jāizdara, lai palīdzētu Vitālijam pamodināt māmiņu?

Astruss: Jādomā par Vitāliju un māmiņu.

- Būtība, kura atsaucās spiritiskajā seansā, atradās nomoda stāvoklī, vai arī to pamodināja pats seanss?

Astruss: Nomoda.

- Vai nomirušie dusoši spēj nomoda stāvoklī paši iet uz aizbāzni, lai radītu ķermeni?

Astruss: Paši no sevis nē, bet kaut kādi faktori var pamodināt un pateikt priekšā.

- Mūs modina glikokortikoīdi, konkrēti nomoda hormons – kortizols, kuru izdala virsnieru dziedzeri. Viņš modina tikai ķermeni? Viņš neiedarbojas uz būtību? Vai arī darbojas pastarpināti, caur ķermeni?

Astruss: Pastarpināti caur ķermeni.

- Nomirušajiem kortizols neizdalās. Man viņš izdalījās, bet pamodināt būtību izdevās tikai vienu reizi. Tātad ir vēl kaut kas, kas traucē pamodināt. Kas?

Astruss: Smadzenes traucē. Viņas bloķē.

- Bet es taču dodu sev uzstādījumu. Vai tad uzstādījums uz smadzenēm neiedarbojas?

Astruss: Smadzenes ir stiprākas par jebkuriem uzstādījumiem. Tur ir milzīgi daudz saikņu, kuras bloķē visu, ko vēlies.

- Kāpēc mirstot viena būtība nonāk dziļā dusā un turpina dusēt tur, bet otra pamostas un izrādās dzīva. Vai lieta nav tāda, ka melatonīns dažādi iedarbojas uz dusošo un pamodušos uz Zemes?

Astruss: Tā var teikt.

- Tas ir, melatonīns kaut kā strukturizē apziņu tam, kurš pamodies uz Zemes, un viņa pretojas aizmigšanai. Var tā teikt?

Astruss: Var.

 

 

2016. gada 19. jūlijs

18. daļa. Kontakts ar manu brāli Arkādiju 21.05.16.

Kā man pavēstīja Vitālijs, mans brālis Arkādijs jau ir uztaisījis sev plazmoīda ķermeni un pastāvīgi atrodas mājās Maskavā, mēģinot nodibināt kontaktu ar sievu Ļenu. Kad es uzzināju, ka tas viņam neizdodas, man radās vēlēšanās Ļenai piezvanīt un pastāstīt visu, ko es zinu par to pasauli un par Arkādiju. Taču, pazīstot brāļasievas raksturu, es šaubījos par tādas sarunas sekmēm. Viņai būs vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi. Un es liku priekšā Vitālikam uzaicināt Arkādiju pie mums uz mājām, lai viņš, ja tas viņu ieinteresēs, varētu pavēstīt virkni svarīgu faktu, kuri ļaus Ļenu pārliecināt par manu vārdu patiesumu. Turklāt man gribējās iegūt papildus informāciju par mirušo pasauli un īpaši par plazmoīdo pasauli, kurā atrodas Arkādijs.

2016. gada 21. maijā Arkādijs atnāca pie mums uz mājām, un mums notika kontakts.

 

- Vitālik, saki, lūdzu, Arkaša ir šeit?

Vitālijs: Arkaša ir šeit, viņš grib parunāt ar tevi.

- Arkaša, esmu ļoti laimīga, vienkārši ļoti priecājos, ka tu esi dzīvs. Un ka mēs ar tevi esam satikušies tādā neparastā atmosfērā.

Arkādijs: Es arī ļoti priecājos, Taņa, ka tu ar mani gribi parunāt.

- Vitāliks teica, ka tu esi gatavs dot mums informāciju. Es vienkārši nedaudz iepazīstināšu tevi ar situāciju. Mums ir publicētas 29 grāmatas. Pēdējās četras ar informāciju, kuru mums deva Astruss. Tu Astrusu pazīsti? Viņš, kā pats mums teica, ir Krievijas debesu kurators.

Arkādijs: Es Astrusu nepazīstu, bet esmu dzirdējis par viņu no Vitālija.

- Mēs diezgan neslikti izrakām informāciju par to pasauli, kur atrodas mūsu ar tevi vecāki: māmiņa, tēvs, māsa Nataša utt. Mēs to pasauli saucam par mirušo pasauli. Mūsu fiziskā pasaule, kur atrodos es un kur atrodies tu, tā ir fiziska pasaule. Taču es esmu fiziskā, blīvā ķermenī, bet tu – plazmoīda ķermenī. Un, lūk, uzreiz aiz robežas fiziskajai pasaulei tuvāko pasauli, tur, kur atrodas visi nomirušie, kuri nav tikuši fiziskajā pasaulē, mēs saucam par mirušo pasauli. Esmu sagatavojusi dažus jautājumus, ja kādi tev būs nepatīkami, tu man pateiksi: “Es negribu atbildēt uz šo jautājumu.” Esam sarunājuši?

Arkādijs: Jā.

- Kur tu sevi pirmoreiz apzinājies pēc tam, kad pameti ķermeni?

Arkādijs: Es apzinājos sevi mājās. Es mājās biju uzreiz.

- Labi, Vitāliks arī tā pateica. Un kad tu nonāci mirušo pasaulē?

Arkādijs: Es nonācu mirušo pasaulē praktiski vienlaikus.

- Jā, Vitāliks tieši tāpat teica. Tu mūsu māmiņu esi saticis?

Arkādijs: Es satiku māmiņu. Viņa dus.

- Kā tu saproti, ko nozīmē dusēt?

Arkādijs: Viņa ir vienkārši mirusi, taču man izdevās viņu pamodināt.

- Viņa tevi pazina?

Arkādijs: Viņa mani pazina.

- Un, kad viņa tevi pazina, viņa saprata, ka ir mirusi?

Arkādijs: Viņa saprata, ka ir mirusi, taču pēc sarunas viņa atkal aizmiga.

- Saki, tu mūsu tēvu redzēji?

Arkādijs: Es redzēju tēvu, viņš arī dus. Es nespēju viņu pamodināt.

- Un Natašu, mūsu māsu, tu satiki?

Arkādijs: Es satiku Natašu, bet viņa arī dus.

- Saki, lūdzu, kur tu nonāci tur, tajā mirušo pasaulē? Uz lauka, mežā, kur?

Arkādijs: Es nonācu pilsētā.

- Šo pilsētu var apzīmēt ar kādu krāsu?

Arkādijs: Tā bija dzeltenā krāsā.

- Tu nonāci dzeltenā pilsētā, jā?

Arkādijs: Jā. Tur ir mājas, ielas, jūra.

- Tu nepievērsi uzmanību jūrai?

Arkādijs: Jūra nešļakstās, tā ir nedzīva.

- Tieši to pastāstīja Vitāliks gan par dzelteno pilsētu, gan par jūru, kura nešļakstās. Astruss apstiprināja šo informāciju. Cik ilgu laiku, tavuprāt, tu atradies mirušo pasaulē?

Arkādijs: Es mirušo pasaulē biju trīs mēnešus.

- Kad tu uzzināji par aizbāzni*?

(* Aizbāznis – tas ir tas pats tunelis, kurā būtība atstāja savu enerģētiskās informācijas hologrammu, kad pēc nāves gāja uz mirušo pasauli. “Atpakaļceļā” šī būtība aizbāznī sev rada ķermeni.)

Arkādijs: Es par aizbāzni uzzināju uzreiz pēc nāves.

- No kā?

Arkādijs: Es to vienkārši zināju.

- Tas ir, kad nomiri, jau zināji, ka tu varēsi uztaisīt sev ķermeni?

Arkādijs: Es sapratu, ka varēšu sev uztaisīt plazmoīda ķermeni.

- Tas ir, kad tu biji mirušo pasaulē, tu jau zināji, ka iesi uz aizbāzni. Jā?

Arkādijs: Es zināju, ka iešu uz aizbāzni.

- Tas ir ļoti interesants moments. No kurienes šī informācija ir gadījusies? Kāpēc tā tev gadījās, bet Oļegam ne? Kā tu domā? Kāds ir tavs viedoklis šajā sakarā?

Arkādijs: Es domāju, ka informācija vienkārši manī atradās.

 

2016. gada 20. jūlijs

19. daļa. Kontakts ar Arkādiju. Turpinājums.

- Arkaša, mēs sarunājāmies ar Astrusu un nonācām pie secinājuma, ka mirušo pasaulē dus visi tie, kas nav varējuši pamosties uz Zemes. Viņi gan uz Zemes dus, gan tur dus. Bet visiem tiem, kas pamodās, kas pārkārtoja savu apziņu, lūk, viņiem, pilnīgi iespējams, ir tāda informācija kā tev, un pēc trīs mēnešiem viņi iet uz aizbāzni. Kā tu izskaidro, ka tev bija šī informācija, bet milzīgi daudz dusošajiem mirušo pasaulē šīs informācijas nav?

Arkādijs: Man bija informācija, tāpēc ka es biju pamodies.

- Un kas tevi uz Zemes pamodināja? Kāpēc tu biji pamodies?

Arkādijs: Es slimoju ar plaušu vēzi.

- Arkaša, vai tad tu nomiri no vēža, nevis sirds dēļ?

Arkādijs: Es nomiru no plaušu vēža.

- Mēs zinām, ka tie, kas mirst no vēža vai slimo ar to, pamostas. Kā teica Vitālijs, vēzis – tas ir modinātājs, lai modinātu dusošos uz Zemes. Tātad tu informāciju zināji sākotnēji. Cik ilgu laiku tu biji aizbāznī?

Arkādijs: Es biju aizbāznī astoņus mēnešus.

- Aizbāznī tu uztaisīji sev plazmoīda ķermeni. Kā notika iziešana no aizbāžņa? Vienkārši kādā skaistā brīdī tu atjēdzies kaut kur citā vietā, vai arī tas bija kāds grūdiens, kurš tevi no turienes izgrūda?

Arkādijs: Es vienkārši tiku no aizbāžņa izgrūsts.

- Tas noritēja nesāpīgi? Bez problēmām?

Arkādijs: Tas noritēja bez problēmām un nesāpīgi. Vienkārši mierīgi. Es tiku no turienes izgrūsts.

- Un kur tu nonāci?

Arkādijs: Es nonācu mājās.

- Arkaša, tu pašlaik atrodies fiziskajā pasaulē, bet īpašā pasaulē. Mēs to nosaucām par plazmoīdo pasauli. Divas pasaules ir vienkārši savietotas: fiziskā rupjā pasaule, kur es atrodos, un plazmoīdā pasaule, kur tu atrodies. Saki, plazmoīdās būtnes savā starpā ir saistītas?

Arkādijs: Mēs esam saistītas savā starpā ar to, ka mēs protam sazināties.

- Saki, Ļena jūt, ka tu esi mājās?

Arkādijs: Ļena nejūt mani. Viņa vienkārši nezina par mani. Es gribu, lai tu piezvanītu Ļenai un pateiktu viņai par mani.

- Arkaša, esmu jau par to domājusi. Lai piezvanītu Ļenai un pateiktu par tevi, vajag, lai viņa man noticētu. Vajadzīgi kaut kādi fakti, kurus varēji pastāstīt tikai tu. Lai vairāk neviens un es jau nu noteikti par tiem nevaru zināt. Tāpēc vajadzīgi kaut kādi pierādījumi, lai viņa man noticētu. Es jau teicu Vitālijam, ka jāpiezvana Ļenai, bet nezinu, ko viņai teikt, lai viņa man noticētu. Lai nepadomātu, ka esmu sajukusi prātā. Un arī viņu gribu novest. Ko tu man vari šajā gadījumā teikt?

Arkādijs: Varu tev pastāstīt, ka Ļena bija vienkārši gudriniece, kad viņa aizgāja no slimnīcas un es nomiru bez viņas.

- Tas ir tāds fakts, kuru, izņemot tevi un Ļenu un droši vien pašus tuvākos, neviens nezina. Ja es to pateikšu Ļenai, tu domā, ka tas viņu noskaņos ticēt maniem vārdiem?

Arkādijs: Es domāju, ka viņa aizdomāsies. Viņa ir vienkārši gudriniece, viņa sapratīs, ka tu runā manā vārdā. Tu pasaki Ļenai, ka es vienmēr biju viņai blakus. Es arī tagad vienmēr esmu viņai blakus. Viņai vienkārši ir jāsajūt mani. Viņa zina, ka es vienmēr biju viņai blakus.

Ar tevi, Taņa, ir labi runāt. Tu esi vienkārši gudriniece, tāpēc ka tu vari izdarīt to, ko nevaru izdarīt es. Tu vari piezvanīt Ļenai.

- Labi, es šodien viņai piezvanīšu. Pierakstīšu kontaktu un nodošu viņai tavus vārdus. Kas man vēl viņai būs jāsaka?

Arkādijs: Es gribu, lai tu viņai visu pastāstītu par mani. Arī par plazmoīdo pasauli. Viņa sapratīs, viņa ir gudra. Es vienmēr būšu viņai blakus.

- Saki, Arkaša, tu vari viņu ārstēt?

Arkādijs: Es varu viņu ārstēt, bet viņai ir jāsajūt mani. Esmu gatavs iziet ar viņu uz kontaktu, tāpēc ka es viņu ļoti mīlu. Es gribu ar viņu sarunāties tā, kā ar tevi Vitālijs.

- Labi, es viņai šodien piezvanīšu un pateikšu to viņai. Ja viņa pieprasīs kādus pierādījumus... Klau, saki, kā sauc viņas vecmāmiņu?

Arkādijs: Vecmāmiņu sauc Anna Semjonovna Ruzanova.

- Anna Semjonovna Ruzanova. Es nekļūdījos?

Arkādijs: Tev taisnība, Anna Semjonovna Ruzanova.

- Atgriežamies pie maniem jautājumiem. Saki, tu lielāko daļu laika pavadi mājās, jā?

Arkādijs: Es lielāko daļu laika pavadu mājās.

- Ar ko tu pašlaik esi aizņemts lielāko daļu laika?

Arkādijs: Esmu aizņemts ar to, ka mēģinu ar Ļenu nodibināt kontaktu.

- Bet ar citām plazmoīdām būtībām tu kaut kā kontaktējies?

Arkādijs: Es ar citām būtībām nekontaktējos, viņas mani neinteresē.

- Kā tu pārciet karstumu, aukstumu?

Arkādijs: Es pārciešu labi.

- Tas ir, klimatiskie apstākļi tev nekādi neietekmē, jā?

Arkādijs: Jā.

- Tevi interesē tā pasaule, kurā tu atrodies?

Arkādijs: Es ļoti priecājos, ka paliku dzīvs, tāpēc ka es biju ļoti sliktā stāvoklī. Vēzis mani vienkārši iznīcināja, viņš mani nogalināja, tāpēc ka es biju nemierīgs. Es nomiru no plaušu vēža. Mani viņš piebeidza. Es zināju, ka tu nodarbojies ar grāmatām par nāvi, bet tu nezināji, kas esmu slims.

- Es piezvanīju un uzzināju, ka tevis nav. Tu nomiri oktobrī, bet es piezvanīju februārī. Es biju ļoti apbēdināta.

Arkādijs: Es vienkārši miru. Es gribēju tev paziņot, bet Ļena nevēlējās, lai tu par mani zinātu.

 

 

2016. gada 24. jūlijs

20. daļa. Kontakts ar Arkādiju. Turpinājums.

- Nu labi. Kas bijis, tas bijis, ko nu vairs tagad. Nerunāsim par to. Saki, lūdzu, tu zini, ka, paejot laikam, tavs ķermenis kļūs blīvs fizisks un tu vārda pilnā nozīmē pāriesi fiziskajā pasaulē. Tu to zini?

Arkādijs: Es to zinu, bet tas var būt tikai pēc 10 gadiem. Es ar tevi kontaktēšos, bet ļoti tev lūdzu paziņot Ļenai par mani.

- Arkaša, es dodu tev vārdu, ka šodien pat ar Ļenu sazināšos un paziņošu viņai par tevi. Gan nosaukšu vecmāmiņas vārdu, gan to, ko tu teici par slimnīcu. Ja viņa man nenoticēs, būs nepieciešami pierādījumi. Varbūt būs tā, ka viņa uzdos jautājumus, uz kuriem var atbildēt tikai Arkaša. Tad Vitāliks tevi uzaicinās, un tu atkal atnāksi un atbildēsi uz tiem.

Arkādijs: Esmu gatavs ar tevi kontaktēties. Tu vari izdarīt man ļoti svarīgu lietu. Tu Ļenai pavēsti par mani.

- Jā, es jau taisījos viņai piezvanīt, kad Vitāliks man pastāstīja par tikšanos ar tevi. Bet ko es viņai pateiktu? Labi, ka tu atnāci. Tu pašlaik citas plazmoīdas būtības satiec?

Arkādijs: Es redzu, bet viņas mani pagaidām neeinteresē.

- Labi, bet, kad plazmoīda ķermenis pāries jaunā fiziskā, tu kļūsi nemirstīgs cilvēks. Tu šos cilvēkus pašlaik redzi?

Arkādijs: Es redzu jaunu pasauli. Tā var kļūt ļoti interesanta. Tā izdosies, ja daudz plazmoīdu būtību pāries uz turieni.

- Absolūti visas plazmoīdās būtības dabūs ķermeni. Un pāries uz jauno pasauli. Pie mums ik pēc divām nedēļām uz kontaktu atnāk Astruss. Viņam var uzdot jebkurus jautājumus.

Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi piezvanīt Ļenai un lai viņa man noticētu. Man tā bija vienkārši laime, kad mēs sākām ar Vitāliku sazināties. Man par tādu kontaktu pateica Astruss. Mēs sazināmies kopš janvāra vidus. Man tā bija milzīga laime, es neizturētu.

Arkādijs: Es arī ļoti vēlos sazināties ar Ļenu. Viņa var tev nenoticēt. Bet tu pamēģini pārliecināt viņu. Ļoti tev lūdzu.

- Arkaša, es tev apsolu, es šodien pat piezvanīšu. Ja viņa man nenoticēs, lai uzdod jautājumus. Es ļoti priecājos, ka tu esi dzīvs. Tur mirušo pasaulē viņi no dzīvo skatpunkta sēž kā svētlaimīgi idiotiņi.

Arkādijs: Es arī tā domāju, viņi sēž kā idioti.

 

- Jā. Bet tu esi fiziskajā pasaulē, dzīvs. Blakus mīļotajai. Es šodien piezvanīšu un pamēģināšu pārliecinoši pastāstīt par šo sarunu, kura mums bija. Un vispār es ļoti priecājos, ka tu esi šeit.

Arkādijs: Es arī ļoti priecājos par tevi. Man vienkārši nebija taisnība, ka es ar tevi nekontaktējos. Tu esi malacis, Taņa. Tu būsi vienkārši gudriniece, ja pārliecināsi Ļenu.

- Ļena kaut nedaudz, kaut mazlietiņ ir lietas kursā? Viņa vismaz kaut ko ir dzirdējusi par smalko pasauli? Vai arī viņai tā ir tumša bilde?

Arkādijs: Ļena nav lietas kursā, viņa var nenoticēt. Viņa var vienkārši apšaubīt. Bet tu pamēģini pārliecināt viņu. Viņa var noticēt, ja tu viņai pateiksi to, ko es tev teicu.

- Nu jā, man ir divi fakti. Ja kaut kas būs nepieciešams, tad es palūgšu viņai uzdot jautājumus. Esam sarunājuši, jā?

Arkādijs: Es ļoti uz tevi ceru, Taņa. Ļoti ceru.

- Arkaša, es tev apsolu. Es zinu, cik svarīgi tas ir tev un Ļenai. Viņai ir vēl sliktāk nekā tev. Tāpēc ka ¾ bēdu paliek tam, kurš palicis.

Arkādijs: Viņa vienkārši var neizturēt, nomirt. Viņa tur dusēs, tad es viņu nepamodināšu tur. Bet šeit vēl pagaidām ir izredzes.

- Jā, tas ir fakts. Tātad es šodien viņai zvanu. Un Vitāliks tevi atkal uzaicinās uz sarunu. Labi.

Arkādijs: Es būšu ar tevi sakaros. Tu izdari priekš manis, lūdzu. Es ļoti gribu kontaktēties ar Ļenu. Viņa ir mana mīlestība. Es vienmēr biju ar viņu kopā, blakus.

- Tā es viņai visu arī pateikšu.

Arkādijs: Pasakai viņai to.

- Arkaša, noteikti pateikšu. Es zinu, cik tas ir sāpīgi un svarīgi gan tev, gan viņai. Vēl jo vairāk, ka mums jau vecums ir tāds, sirsniņas ne pārāk stipras. Pateikšu, Arkaša.

Arkādijs: Man nebija taisnība attiecībā uz tevi...

- Vai mazums kas bijis, Arkaša. Dzīve visu laiku izspēlē trikus.

Arkādijs: Tu biji vienkārši gudriniece, ka sāki nodarboties ar tādu informāciju.

- Labi, Arkaša, mēs esam sarunājuši. Es pacentīšos visu pateikt Ļenai. Es piezvanīšu viņai tā ap pulksten 9 vakarā.

Arkādijs: Pulksten 9 viņa ir mājās.

- Starp citu, tu tajā laikā arī būsi mājās, vari pavērot. Varbūt viņa sajutīs tavu klātbūtni.

Arkādijs: Viņa var sajust manu klātbūtni.

 

 

2016. gada 26. jūlijs

21. daļa. Kontakts ar Arkādiju. Turpinājums.

- Es tev gribu vēl pateikt. Vitāliks nomira 2. oktobrī. Izrādās, viņš visu laiku bija mājās un pat gulēja ar mani gultā. Bet es viņu nejutu. Un sajutu viņu tikai 29. decembrī. Es sajutu viņu kā siltumu, siltums piespiedās manai mugurai. Un tālāk jau sāku just pulsāciju. Pat jūtu viņa rokas, jūtu, ka viņš ir piespiedies manai mugurai. Turklāt Vitālikam pagaidām ir tikai būtība, tev jau ir radīts ķermenis. Tāpēc tu spēj viņu sildīt. Lūk, es viņai to pateikšu. Tu taču spēj viņu sildīt?

Arkādijs: Es viņu sildīšu. Es varu sildīt.

- Es viņai to pateikšu, bet tu noteikti naktī vai, kad tev ir ērti, sasildi viņu. Tu taču būsi mājās.

Arkādijs: Es būšu mājās, dzirdēšu tavu sarunu.

- Lūk, tad nu esam sarunājuši. Klau, ar šo beigsim. Es tagad ar Vitāliku parunāšu. Man ir jāpasēž un jāsagatavojas telefona sarunai.

Arkādijs: Es gaidīšu, ļoti.

- Sarunājuši. Es ļoti priecājos, ka tu esi dzīvs.

Arkādijs: Esmu dzīvs un būšu tev ļoti pateicīgs, ja tu spēsi pārliecināt Ļenu.

- Vitālik, tu esi šeit?

Vitālijs: Esmu šeit, Taņečka, es visu dzirdēju. Tu esi malacis. Tu pamēģini Ļenu pārliecināt. Es ļoti gribu, lai tu spētu to izdarīt.

- Puikiņas, es pacentīšos. Ja pirmajā reizē neizdosies, es zvanīšu vēl, pēc tam vēl. Un Arkaša no tās puses kaut kā uz viņu iedarbosies. Protams, ir ļoti grūti, kad cilvēks principā nav gatavs. Principā. Viņa var uzreiz paziņot: tu esi sajukusi prātā, un nemēģini uz mani iedarboties. Bet es vienalga pēc tam piezvanīšu vēl.

Arkādijs: Es būšu tev ļoti pateicīgs, Taņa.

- Viss, es beidzu. Iešu pierakstīt kontaktu, un ir jāsagatavojas sarunai ar Ļenu. Puikiņas, uz redzi, man ir daudz darba.

 

21.00 es piezvanīju uz Maskavu. Klausuli pacēla Ļena. Es palūdzu viņai nekādā gadījumā nemest nost klausuli un noklausīties mani līdz galam. Īsi paskaidroju viņai situāciju, kā Arkādijs nonāca pie mums mājās, un sāku viņai lasīt kontakta materiālu. Viņa klausījās 2-3 minūtes, bet pēc tam pajautāja man: “Kad ir dzimis tavs tēvs?”, uz ko es atbildēju, ka viņš ir dzimis Kozmodemjanskā (Козьмодемьянск) 1906. gadā, maijā. Bet datumu es neatceros. “Bet kāds te sakars ar manu tēvu? Es saku tev vārdus, kurus man lūdza pateikt tavs vīrs, Arkādijs.” Es paspēju tikai nolasīt Arkādija vārdus par slimnīcu un, klausoties viņas sašutumā, ka Arkādijs nenomira no vēža, paspēju nosaukt viņas vecmāmiņas vārdu un uzvārdu. Un pēc tam viņa nometa klausuli.

Es vēl vairākas reizes griezu Ļenas Maskavas telefona numuru, bet visu laiku bija aizņemts. Iespējams, viņa to bija atslēgusi. Bet es nevarēju saprast, kā var neinteresēt informācija, kuru vēsta mirušais vīrs, ar kuru nodzīvojusi vairāk par 50 gadiem. Pat ja tu nekam netici, kā var nenoklausīties šo informāciju līdz galam?

Nākamajā dienā es kontaktu nodrukāju un nosūtīju viņai vēstulē. Un vakarā piezvanīju atkal. Es nevarēju rīkoties citādi, es sapratu, cik smagi ir manam brālim, kurš ilgāk par diviem gadiem katru dienu meklē ar viņu kontaktu. Un neatrod. Viņa dus un nevēlas pamosties. Kā viņu pamodināt?

Klausuli pacēla Ļena. Izņemot pirmo vārdu “halo”, līdz manas runas beigām no viņas puses netika izrunāts neviens vārds, nebija dzirdama elpa. Es nesapratu, vai viņa klausās vai ne, taču norunāju visu informāciju līdz galam. Pēc tam pateicos viņai, ka viņa noklausījās manu runu, pateicu, ka mana sirdsapziņa ir tīra un dvēsele mierīga, atvadījos, atgādinot mūsu Pēterburgas telefona numuru, un noliku klausuli.

Uzreiz vērsos ar jautājumu pie Vitālija.

- Saki, Ļena mani klausījās vai arī klausule vienkārši bija nolikta sāņus?

Vitālijs: Ļena tevi klausījās un bija ļoti saspringta. Arkaša bija blakus viņai.

Nākamajā dienā es Ļenai nosūtīju vēstuli, ieliku tur nodrukātu kontaktu ar Arkādiju.

Diemžēl ar to izrādījās par maz. Redzams, Ļenai vienkārši negribējās muļķot sev galvu. Bet Arkašu satrauca tikai viens: ja viņa nepamodīsies uz Zemes, tur viņu nepamodināt. Viņa vienkārši nomirs un ies uz jaunu dzimšanu. Bet, ja viņam izdosies viņu pamodināt, viņa, tāpat kā viņš, varēs sev uztaisīt plazmoīda ķermeni un iesoļot mūžībā.

Nedaudz pasteidzoties uz priekšu, teikšu, ka nospiedošs pārsvars pamodušos pēc trīs mēnešu atrašanās mirušo pasaulē dodas uz savu tuneli, kurā pa ceļam uz turieni atstāja sava ķermeņa enerģētiskās informācijas matricu ar norādi uz katras šūnas koordinātēm. Astoņus mēnešus viņi rada sev plazmoīda ķermeni. Pēc 8 mēnešiem viņus vienkārši izgrūž uz mājām 30 gadus vecus, bet plazmoīda ķermenī. Viņi ir šeit, blakus mums. Taču mēs viņus neredzam un nedzirdam, tāpēc ka par viņiem neko nezinām. Bet tuvinieku mēģinājumi nomirušos “augšāmcelt” faktiski ved pie viņu parādīšanās tuvinieku priekšā.

Plazmoīda ķermenis ir pārejas pakāpe pie augstfrekvences fiziskā ķermeņa.

10 gadu laikā, viņiem atrodoties mūsu fiziskajā pasaulē, kosmosa vitonu plūsmas viņu tā saucamajās protošūnās rada vitonu matricu, kura atbild par organisma informācijas vadību. Rezultātā plazmoīda ķermenis kļūs fizisks, bet ar augstu vibrācijas pakāpi. Tie ir jauni cilvēki, kas mūsu fiziskajā pasaulē dzīvo mūžīgi. Cilvēki ar neparastām spējām. Tā ir jauna cilvēku sabiedrība. Mēs varam viņus ieraudzīt tikai tajā gadījumā, kad viņi to vēlēsies.

Ja mūsu zemfrekvences cilvēku sabiedrību nosaucam “cilvēki-1”, tad cilvēku jauno sabiedrību varam nosaukt par “cilvēki-2”.

Planētas un cilvēces evolūcijas būtība ir sabiedrības “cilvēki-1” pāriešanā uz sabiedrību “cilvēki-2”. Tā ir pāreja caur nomiršanu, jaunu dzimšanu, pamošanos uz Zemes, atrašanos plazmoīda ķermenī un visbeidzot fiziska augstfrekvences ķermeņa iegūšanu. Tā tad arī ir planētas un sabiedrības vibrācijas frekvences paaugstināšana, par kuru visi daudz runā, bet neviens nezina, kas tas ir un kā tas notiek.

Kurš nevar uz Zemes pamosties, tas tā arī griezīsies pa apli: mirt un dzimt atkal un atkal, kamēr nepamodīsies. Pamosties var tikai uz Zemes.

 

P.S. Pēc 10 dienām Ļenai nosūtītā vēstule atgriezās atpakaļ.

 

No kontakta ar Vitāliju.

- Es vakar saņēmu atpakaļ vēstuli, kuru sūtīju Ļenai. Viņa nav vēlējusies to saņemt. Viņu tas neinteresē. Tu pastāsti to Arkādijam. Un saki, ka, manuprāt, Ļenu pamodināt vairs neizdosies. Viņa vairāk nekā 80 gadus ir dzīvojusi tādā atmosfērā, un vēl ar negatīvu attieksmi pret mums. Īpaši pret mani. Par ko, es nezinu.

 

Vitālijs: Es Arkašam pateicu, viņš ir vienkārši beigts. Viņš nevar bez Ļenas dzīvot.

- Nu, toties viņa var bez viņa. Kontaktā ar Astrusu uz manu piezīmi, ka viņi vairāk par 50 gadiem ir kopā nodzīvojuši, viņš piezīmēja: nodzīvoja gan, bet vai viņi bija kopā? Un piebilda: “Viņš zina, kāpēc viņa viņu nepieņem.”

Vitālijs: Es ar viņu runāšu. Es viņam pateikšu, ko Astruss par viņiem teica.

- Jā, vai viņi bija kopā? Un vispār man šķiet, ka Arkādija attieksmi pret mums noteica, lūk, tāda Ļenas attieksme.

Vitālijs: Arkašam attiecībā uz tevi nebija taisnība. Viņš nespēja kļūt brālis, vienkārši tāpēc, ka Ļena to negribēja.

- Tieši tā. Nu, ja reiz Ļena negribēja, lai Arkādijam būtu māsa, lūk, tagad viņa negrib viņu.

Vitālijs: Es arī uzskatu, ka viņš vienkārši viņai ir miris un viņa negrib ielaisties darīšanās ar viņu.

- Tā ir taisnība. Miris, tad miris. Viss! No acīm prom, no sirds ārā! Nu tad lai dus tur savā miegā.

Vitālijs: Viņa vienkārši ir dusošā uz Zemes.

- Turklāt bezcerīgi dusošā. Viņu vairs nepamodināt.

Vitālijs: Es pamēģinātu, bet man vienkārši negribas. Tu vienmēr juti Ļenas nevērību.

Jā, vienmēr no viņas puses bija augstprātība un nevērība. Tēvocis Koļa viņu sauca par Maskavas tirgoni. Droši vien viņam taisnība. Tirgone ir un paliek tirgone. Lai dus mierīgi. Mazāk zini, labāk guli.

 

 

2016. gada 29. jūlijs

22. daļa. No kontakta ar Astrusu.

- Mans brālis Arkādijs, kurš mira no plaušu vēža, teica, ka uzreiz pēc nomiršanas informācija, ka viņš dzīvos un radīs sev plazmoīda ķermeni, viņam jau bijusi. Kā un kāpēc tā viņam parādījās?

Astruss: Pirmajos dzīves gados katram bērnam ir zināšanas, kuras atklājas viņa personības attīstībai. Neatrodot sakrišanas attīstībai, tās it kā noslēdzas un nes sevī enerģētisku potenciālu noslēgtā formā. Bet, kad cilvēks sāk attīstīties, viņš iegūst, uzkrāj jaunu enerģētisku potenciālu, kam piemīt noteiktas īpašības. Tās var būt neatkarīgums, skaudība, karjeras taisīšana, vēlme visus pārsteigt, atrast sevi ne tādu kā visi utt. Viss šis komplekss viņa iekšienē veido tā saukto sistēmu, kura pārveido viņa apziņu.

- Un, ja viņš nepamostos, tas viss tā līdz galam arī pamirtu?

Astruss: Jā, pilnīgi iespējams. Viņš atkal izietu nākamo ciklu. Šīm uzkrājuma īpašībām ir īpatnības, un tās izpaudīsies nākamajā personībā ar kādu īpašu iezīmju attīstītības struktūru.

- Tas ir katram?

Astruss: Katram.

- Tad iznāk, ka katrā cilvēkā ir zināšanas, kas pēc nāves ar viņu var būt?

Astruss: Tā.

- Un kur ir šīs zināšanas? Ne taču smadzenēs, kuras mirst?

Astruss: Nē, ķermeņa telpā. Smadzenes ir ķermeņa daļa. Tāpēc ķermeņa lokāluma telpā noteiktos tās punktos un šo punktu īpašībās izpausties un sakrist ar komplekso komponenti.

- Un iznāk, ka cilvēks visu dzīvi ir turējis sevī šo zināšanu apjomu, bet, kad tas viss izvērtās...

Astruss: Tam, kas attīstīja, šīs zināšanas izvērtās, bet kāds, otrādi, pārāk glabāja vai sargāja.

- Iznāk, ka mēs iekšienē visu zinām, bet ne visi spējam to izvilkt ārā, lai saprastu.

Astruss: Tā. Sai Baba atšķiras no jums ar to, ka viņš šo īpašību atrada un izvērsa.

 

- Ja šīs zināšanas ir visiem, tad kāpēc Arkādijs divus gadus, katru mirkli dienu un nakti atrodoties blakus savai sievai, kurai arī tās ir, nevar aizklauvēties, nevar izlauzties pie viņas?

Astruss: Bet vai dzīves laikā viņš pie viņas varēja izlauzties?

- Bet dzīves laikā viņi labi nodzīvoja vairāk par 50 gadiem.

Astruss: Tas ir labi, ka nodzīvoja, viņš viņu mīl, bet vai viņi saprata viens otru?

- Visa lieta ir tajā, ka viņi abi ne pārāk aizrāvās ar citādu skatu uz pasauli. Bet viņš saslima ar vēzi...

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Viņš saslima ar vēzi un pamodās.

Astruss: Iznāk, ka tagad viņš nevar aizklauvēties. Viņš zina, kāpēc viņš nevar aizklauvēties. Viņš zina.

- Viņš ļoti man lūdza atklāt Ļenai notiekošā būtību. Es viņai zvanīju. Viņa pirmajā reizē klausuli nometa, otrajā reizē klusējot noklausījās. Viņa spēs... viņš spēs izlauzties pie viņas? Viņš baidās, ka, ja viņa nomirs, viņš tur viņu nepamodinās. Bet, ja viņa pamodīsies tagad, tad agri vai vēlu viņi būs mūžīgi kopā.

Astruss: Viņa jau vairākas naktis ir pavadījusi ar to.

- Pareizi, es viņai zvanīju un vēstuli nosūtīju.

Astruss: Viņa vairākas naktis ar to ir pavadījusi. Pamodināt cilvēku var tikai uz Zemes.

- Jūs teicāt...

Astruss: Neteicām, bet pavēstījām.

- ...ka noteiktos apstākļos fiziskajā pasaulē var tikt konstatēts cilvēka ķermenis, radīts kosmiskajā aizbāznī. Runa ir par plazmoīda ķermeni?

Astruss: Jā, par izpausmi plazmoīda ķermenī.

- Jūs teicāt: “Viņi var kļūt redzami, noteiktos apstākļos.” Kādos apstākļos fiziskajā pasaulē var konstatēt plazmoīda ķermeni?

Astruss: Ja tuvinieki sāk daudz domāt, tad noteiktu lokālumu telpā tas var būt izpaužams.

- Tātad var ieraudzīt plazmoīda ķermeni, ja tuvs cilvēks domā par viņu, jūt viņu. Tad viņu var ieraudzīt, viņš parādīsies noteiktos apstākļos. Tātad Ļena var ieraudzīt Arkašu, ja ļoti vēlēsies. Vismaz sajutīs viņu. Es, lūk, Vitāliju jūtu, kaut arī viņam ir tikai būtība, bet Arkašam plazmoīda ķermenis.

Man vēl ir tāds jautājums. Būtībai plazmoīda ķermenī ir citāda uztvere. Uz viņu ir izpaudusies psiholoģiska iedarbība. Šo iedarbību izpauda pati miršanas situācija? Piemēram, mans brālis Arkādijs teica, ka viņš ir nomiris un bijis ļoti priecīgs, kad uzzinājis, ka varēs radīt plazmoīda ķermeni un palikt fiziskajā pasaulē. To pašu apstiprināja Nataša ar Koļu. Var teikt, pati miršanas situācija izpauda tik labvēlīgu psiholoģisku iedarbību?

Astruss: Jā.

- Un citu psiholoģisku faktoru nebija?

Astruss: Katrā atsevišķā gadījumā būs arī citi, savi. Piemēram, spēcīgi pārdzīvota mīlestība. Bet šeit tas ir tā.

 

 

2016. gada 30. jūlijs

23. daļa. Papildinājums informācijai par sapni.

Mēs turpinājām eksperimentu ar mēģinājumiem pamodināt manu būtību. Tas izdevās arvien biežāk un biežāk, taču pamodusies, es tā arī neko neatcerējos.

Taču noskaidrojās interesanti fakti, kuri man bija negaidīti.

- Vitālik, bet kas mainās un pēc kāda principa tu saproti, ka mana būtība ir pamodusies?

Vitālijs: Taņečka, lūk, es redzu tavu sapni un atrodos tev blakus. Bet tu guli, un tava būtība mani neredz. Viņa arī guļ. Es pienāku tuvāk, apskauju tevi, un pēkšņi tu pamosties. Tavs sapnis kaut kur pazūd, un blakus paliec tikai tu, un tu redzi mani. Tu meties pie manis, tu mani apskauj, skūpsti, saki man, cik ļoti tu mani mīli un kā esi noilgojusies. Un es tik laimīgs, turu tevi savos apskāvienos un domāju tikai vienu: tūlīt viss beigsies. Mēs stāvam apkampušies sekundes trīsdesmit, bet pēc tam tu momentāni pazūdi, un tavs sapnis turpinās tas pats. Un tu mani vairs neredzi un neatceries mani. Tu guli. Pirmajā reizē es biju vienkārši satriekts par to.

- Un kā izskatās mana būtība?

Vitālijs: Lieliski izskatās...

- Es ar to domāju, kāda viņa ir? Viņa izskatās kā cilvēks? Viņai ir rokas, kājas, galva, ķermenis? Kā?

Vitālijs: Atceries sevi 18 gadu vecumā. Lūk, tā viņa izskatās.

- Un kā viņa ir apģērbta?

Vitālijs: Nekā. Viņa ir kailiņa.

- Un kā tad tu izskaties?

Vitālijs: Es arī esmu ļoti jauns un arī kails.

- Mans Dievs! Taisni kā Ādams un Ieva paradīzes dārzā.

Vitālijs: Jā, Taņečka. Es vienkārši izvilku tavu būtību no ķermeņa sapņa laikā, bet ļoti neilgi.

- Tā ir mana būtība, kura iziet no ķermeņa mirstot. Iznāk tā? Tā ir tāda pati būtība kā tava, kura pēc fiziskā ķermeņa nāves pārnāca mājās un visu laiku ir šeit, ar mani?

Vitālijs: Jā, Taņečka, tikai tā ir viena no manas būtības projekcijām. Bet otra ir aizbāznī, kontrolē fiziskā ķermeņa radīšanas procesu.

- Astruss teica, ka būtības izgrūšanai no ķermeņa mirstot tiek tērēts milzīgi daudz enerģijas. Apmēram tik, cik nepieciešams, lai paceltu gaisā lidmašīnu. Stādies priekšā, cik sarežģīti ir izvilkt būtību no ķermeņa?

Vitālijs: Es jau nu ļoti labi stādos priekšā. Bet laime, kuru es izjūtu, tiekoties ar tavu būtību uz pusminūti, ir tā vērta. Bet pēc tam tu vai nu iemiedz tālāk, vai arī pamostas tavs ķermenis. Taču tu neko neatceries. Žēl. Es arī turpmāk mēģināšu modināt tavu būtību, kaut arī tas izdodas ne vienmēr.

- Vitālik, varbūt iznāk tik neilgi, tāpēc ka nepietiek tavas enerģijas. Kā tu domā?

Vitālijs: Es domāju, ka tev taisnība. Manai būtībai ir grūti izvilkt tavu būtību no ķermeņa.

Jā-ā-ā, lūk, kas tas ir – cilvēks. Cilvēks – tā tieši ir viņa būtība, bet ķermenis vienkārši bioloģisks kostīms, kurš nonēsājas, noveco, slimo. Izrādās, taisnība bija tiem, kas Ādamu un Ievu attēloja kā jaunus kailus cilvēkus. Saki, bet mirušo pasaulē, kad tu pamodināji manu māmiņu, viņa arī izrādījās kaila tev blakus?

Vitālijs: Jā.

- Un kad tu satiki savu tēvu uz ielas, kurš tajā brīdī bija nomodā, kā viņš izskatījās? Viņš bija kails vai tomēr apģērbies?

Vitālijs: Taņečka, tur visas būtības ir kailas. Lūk, tās, kuras uztaisījušas sev plazmoīda ķermeni, ir apģērbtas, kad viņas ir fiziskajā pasaulē. Bet tur apģērbs nav vajadzīgs. Tur vienkārši tam nepievērš uzmanību.

- Bet, kad mana māmiņa dusēja un redzēja sapni, viņa sapnī bija apģērbta?

Vitālijs: Jā, protams. Viņa bija ārsta halātā un tajā kabinetā, kurš viņai bija tuberkulozes sanatorijas korpusā. Viņa deva kaut kādus norādījumus medmāsām un mani neredzēja. Kad es sāku viņai stāstīt par tevi, viss pēkšņi pazuda, un viņa izrādījās kaila blakus man. Viņa tūlīt atpazina mani un sāka izjautāt par tevi. Bet pēc tam tikpat momentāni aizmiga, un sapnis turpinājās. Atkal parādījās kabinets, kaut kādi ārsti.

Bet, lūk, no saviem brāļiem es nevienu nespēju pamodināt. Es ļoti gribēju pamodināt Oļežku, taču visi mani mēģinājumi izrādījās velti. Viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda un domāja par dzīvi, izdarot kaut kādas piezīmes. Es triju mēnešu laikā vairākas reizes mēģināju viņu pamodināt, un nekas neiznāca! Man ir tik ļoti žēl!

 

 

2016. gada 1. augusts

24. daļa. Kontakts ar Natašu.

(Nataša – Vitālija māsasmeita, māsas Albīnas meita. Nomira Odesā 2007. gada septembrī no piena dziedzeru vēža, 46 gadu vecumā.)

 

- Vitālik, saki, lūdzu, Nataša ir šeit?

Vitālijs: Nataša ir šeit. Viņa ir ar tevi gatava runāt.

- Natašeņka, es ļoti priecājos, ļoti priecājos par mūsu ar tevi tikšanos. Nataša, pirmām kārtām es ļoti priecājos, ka tu es dzīva, ka tu esi fiziskajā pasaulē.

Nataša: Es arī ļoti priecājos par tikšanos ar tevi, Taņas tante…

- Nataša, sauc mani vienkārši Taņa.

Nataša: Es labprāt runāšos ar tevi.

- Nataša, es sastādīju sarakstu ar jautājumiem, uz kuriem gribu saņemt atbildes. Bet, ja kāds jautājums tev šķitīs neērts, tu vienkārši pasaki: “Uz šo jautājumu es atbildēt negribu.” Sarunājuši?

Nataša: Sarunājuši. Es atbildēšu uz visiem taviem jautājumiem.

- Tad pirmais jautājums: kur tu sevi pirmoreiz apzinājies pēc tam, kad pameti ķermeni?

Nataša: Es sevi pirmoreiz apzinājos mājās.

- Un kad tu nonāci mirušo pasaulē?

Nataša: Es mirušo pasaulē nonācu uzreiz.

- Tas ir, tu nonāci vienlaikus gan mājās, gan mirušo pasaulē, jā?

Nataša: Jā.

- Vitāliks tieši tāpat stāstīja. Nataša, mēs par mirušo pasauli saucam fiziskajai pasaulei tuvāko pasauli. Fiziskā pasaule, kur atrodos es, un fiziskā pasaule, kur atrodies tu, tā ir viena pasaule. Tās ir savietotas. Bet, lūk, nākamo pasauli, kura atrodas it kā aiz robežas, mēs nosaucām par mirušo pasauli. Vitāliks pastāstīja, kā tur ir, mirušo pasaulē. Es gribu tev uzdot dažus jautājumus par mirušo pasauli. Tu esi gatava?

Nataša: Esmu gatava atbildēt.

- Kad tu nonāci mirušo pasaulē, kur tu sevi konstatēji: mežā, noriņā? Kur tu nonāci?

Nataša: Es nonācu dzeltenas krāsas pilsētā.

- Kāpēc tu domā, ka dzeltenas krāsas?

Nataša: Es tur ieraudzīju mājas, tās bija dzeltenas.

- Tās radīja priecīgu, saulainu iespaidu. Jā?

Nataša: Jā.

- Saki, tur bija kaut kāda daba?

Nataša: Tur bija jūra. Es jūrā peldējos.

- Šī jūra ar kaut ko atšķīrās no jūras Odesā?

Nataša: Jūra bija mierīga, tā bija vienkārši apturēta.

- Nataša, saki, lūdzu, tu kādu no radiniekiem tur satiki?

Nataša: Es tur satiku māmiņu*. Viņa jau bija plazmoīda ķermenī.

(*Albīna nomira 2001. gada decembrī no smadzeņu audzēja 60 gadu vecumā.)

- Viņa ar kaut ko ārēji atšķīrās no tiem, kuri nebija plazmoīda ķermeņos un nekad nebūs?

Nataša: Es redzēju, ka viņa atšķiras, bet man bija grūti noteikt, ar ko atšķiras.

- Viņai bija ķermenis, un visiem mirušo pasaulē bija kaut kāds ķermenis. Jā?

Nataša: Visiem bija ķermenis, bet ķermeņi bija dažādi visiem.

- Ar ko māmiņas ķermenis atšķīrās no citu ķermeņiem?

Nataša: Māmiņas ķermenis bija reāli redzams.

- Es pareizi sapratu: viņas ķermenis bija reālāks nekā citu ķermeņi?

Nataša: Jā. Visiem nomirušajiem ķermeņi bija labi ierīkoti.

- Kā saprast “ķermenis ir labi ierīkots”?

Nataša: Viņš bija redzams, taču viņš bija caurspīdīgs.

- Bet māmiņai viņš bija necaurspīdīgs, jā?

Nataša: Jā. Māmiņai ķermenis bija blīvs.

- Un vecmāmiņu tu tur redzēji?

Nataša: Es vecmāmiņu arī redzēju. Viņa dus.

- Ko nozīmē dus?

Nataša: Es domāju, ka viņa vienkārši ir mirusi, tāpēc ka viņa bija ļoti miegaina.

- Nataša, es tevi pareizi sapratu: viņa bija miegaina?

Nataša: Jā.

- Tu spēji viņu pamodināt?

Nataša: Es nespēju viņu pamodināt, kaut gan mēģināju, bet nespēju.

- Bet māmiņa nebija miegaina?

Nataša: Māmiņa nebija miegaina.

- Natašeņka, cik ilgu laiku tu biji mirušo pasaulē?

Nataša: Es biju trīs mēnešus.

 

 

25. daļa. Kontakts ar Natašu. Turpinājums.

- Un kas notika pēc tam?

Nataša: Es gāju uz aizbāzni.

- Un kādēļ tu gāji uz aizbāzni?

Nataša: Lai radītu sev ķermeni.

- Un no kurienes tu uzzināji, ka jāiet uz aizbāzni un jārada sev ķermenis?

Nataša: Es uzzināju aizbāznī, kad nomiru.

- Tas ir, kad nomiri, tu jau zināji, ka iesi uz aizbāzni un radīsi sev ķermeni. Jā?

Nataša: Jā. Es biju ļoti apmierināta, ka varēju radīt sev ķermeni.

- Nataša, principā, kā tu vērtē tos, kuri sēž tur, mirušo pasaulē, katrs savā sapnī?

Nataša: Es domāju, ka viņi ir līdzīgi nomirušiem, bet viņi dažreiz var pamosties.

- Kā tu uzskati, kad viņi pamostas, viņi saprot, ka viņi ir nomiruši? Viņi saprot, kur atrodas? Kā tu domā?

Nataša: Es domāju, ka viņi saprot, bet pēc tam atkal iemieg.

- Labi. Cik ilgu laiku tu atradies aizbāznī?

Nataša: Es biju aizbāznī astoņus mēnešus.

- Tu biji aizbāznī astoņus mēnešus un burtiski vēroji, kā rodas tavs ķermenis. Jā?

Nataša: Es redzēju, kā rodas ķermenis.

- Nataša, saki, lūdzu, šos astoņus mēnešus, kurus tu biji aizbāznī, bija grūti pārciest? Tur katra diena ilgst 24 stundas.

Nataša: Es biju ļoti mierīga, tāpēc ka gribēju ķermeni. Pēc tam mani no turienes vienkārši izgrūda, un es nonācu mājās.

- Nataša, tāds ērmots jautājums: tu izrādījies kailiņa?

Nataša: Es biju kaila, bet pēc tam spēju uztaisīt apģērbu.

- Un no kā tu uztaisīji apģērbu?

Nataša: Es nezinu, bet apģērbs bija ļoti skaists.

- Tas ir, tu vari pati sev radīt dažādu apģērbu, jā?

Nataša: es varu pati sev radīt dažādu apģērbu, bet varu arī slikti uztaisīt.

- Un kāpēc iznāk slikti?

Nataša: Tāpēc, ka es neprotu šūt.

- Bet tev taču principā nav jāšuj. Tev vienkārši viss ir jāpārdomā, jā?

Nataša: Man ir jāpārdomā detaļas.

- Skaidrs. Lai dabūtu labu apģērbu, tev ir jāpārdomā viss līdz detaļām. Saki, Nataša, tevi ietekmē klimatiskie apstākļi? Tev ir auksti vai karsti?

Nataša: Esmu mierīga, tāpēc ka man nav ne auksti, ne karsti.

- Tas ir, klimatiskie apstākļi tevi neietekmē? Jā?

Nataša: Jā.

- Nataša, kur tu pašlaik atrodies? Tev ir kāda atrašanās vieta? Kur tu pašlaik galvenokārt pavadi savu laiku?

Nataša: Es varu būt visur, kur vēlos. Bet varu būt arī mājās.

- Natašeņka, saki, lūdzu, ar ko tu pamatā esi aizņemta? Ko tu caurām dienām vari darīt? Vai tev ir kāda nodarbe?

Nataša: Es nodarbojos ar to, ka būvēju sakaru tiltus.

- Ko tu domā ar jēdzienu “sakaru tilts”?

Nataša: Sakaru tilts – tā ir spēja saistīties ar cilvēku uz Zemes.

- Un kādēļ ir vajadzīgs šis sakaru tilts?

Nataša: Sakaru tilts vajadzīgs, lai es varētu ar viņu saistīties. Tas ir tam, lai viņš varētu uzzināt par smalko pasauli.

- Tev tas izdodas?

Nataša: Man izdodas. Esmu spējusi noregulēt sakaru tiltu ar daudziem cilvēkiem.

- Labi. Lūk, cilvēks dzīvo uz Zemes, tev kaut kā ir izdevies noregulēt sakaru tiltu. Kā tu uz viņu iedarbojies?

Nataša: Es uz viņu iedarbojos ar to, ka dodu viņam informāciju par smalko plānu.

- Tas notiek, kad viņš guļ vai kad viņš ir nomodā?

Nataša: Kad viņš guļ. Es uz viņu iedarbojos miegā.

- Lūk, tu viņam miegā dod informāciju, un viņš pēc tam pamostas un sāk interesēties par smalko pasauli?

Nataša: Es dodu daudz informācijas, tāpēc ka viņš var daudz ko aizmirst, kad pamodīsies. Bet kaut kas paliek.

- Nataša, bet kā tu aprakstītu savu ķermeni. Tu esi tieviņa, slaida, pilnīga? Kāda tu esi? Nedaudz apraksti sevi.

Nataša: Esmu tieviņa, slaida, ļoti skaista.

- Tu neesi tieši tāda pati, kāda biji uz Zemes?

Nataša: Es biju resna, bet tagad es esmu slaida.

- Saki, lūdzu, bet tavs ķermenis kaut kā mainās. Jo pēc 10 gadiem, un tu jau 9. gadu esi plazmoīdajā pasaulē, tev taču būs jāiegūst blīvs fizisks ķermenis, kurš ir nemirstīgs. Tu to zini?

Nataša: Es to zinu, bet mans ķermenis maz mainās, tāpēc ka es vēl ilgi radīšu sakaru tiltus.

- Natašeņka, bet jebkurā gadījumā pēc 10 gadiem, tas ir, tev pēc 2 gadiem, tu saņemsi blīvu nemirstīgu ķermeni.

Nataša: Es saņemšu nemirstīgu ķermeni, bet es strādāšu pie sakaru tiltu radīšanas arī turpmāk.

 

 

2016. gada 4. augusts

25. daļa. Kontakts ar Natašu. Turpinājums.

- Nataša, saki, tu kaut kā kontaktējies ar citām plazmoīdajām būtībām? Tu stājies ar viņām kontaktā?

Nataša: Es stājos kontaktā ar viņām, kad mēs satiekamies.

- Kā, vai tad jūs organizējat tikšanās?

Nataša: Mēs tiekamies ne pārāk bieži, taču satiekamies tāpēc, ka ir jāapspriež darba rezultāti.

- Tas ir, jums ir kāda organizēta sabiedrība?

Nataša: Mums ir organizācija, kuras locekļi esam.

- Un kā jūs savā starpā sazināties? Telepātiski? Viens ir Odesā, otrs Vladivostokā, trešais Maskavā? Jā?

Nataša: Mēs sazināmies telepātiski, bet satiekamies kopā, sapulcējamies visi kopā.

- Jūsu organizācijā ir kāda priekšniecība, kāda hierarhija, jā?

Nataša: Es nezinu, bet domāju, ka ir.

- Nataša, šajā pašā pasaulē, kur atrodas cilvēki rupjos fiziskos ķermeņos, kurus es nosaucu “cilvēki-1” (piemēram, es), būtības plazmoīda ķermeņos (piemēram, tu), šajā pašā pasaulē vēl eksistē cilvēki, kurus es nosaucu “cilvēki-2”. Tās ir bijušās plazmoīdās būtības, kuras jau ir saņēmušas blīvu augstfrekvences fizisku ķermeni. Viņas ir kļuvušas nemirstīgas. Tu šos cilvēkus-2 redzi?

Nataša: Es redzu tos, kuri bija radīti agrāk, bet viņi ar mani nesatiekas.

- Bet tu viņus redzi, jūs esat vienā telpā. Viņi ir te, un jūs esat te, un mēs esam te. Mēs visi esam vienā telpā?

Nataša: Mēs visi esam vienā telpā, bet mēs ar viņiem nesaduramies. Viņi var darīt daudz vairāk. Viņi ir vienkārši unikāli.

- Bet tavs ķermenis tomēr pakāpeniski mainās? Tu jūti? Jo tas taču nenotiks lēcienā. Būs pagājuši 10 gadi, un tu pāriesi jaunā ķermenī un jaunā sabiedrībā. Es domāju, ka tas ir pakāpenisks process.

Nataša: Es redzu, ka mans ķermenis mainās. Viņš kļūst blīvs. Viņš būs blīvs tikai pēc 10 gadu atrašanās plazmoīda ķermenī.

- Es saprotu. Saki, lūdzu, tu pagaidām nezini, kā jaunajā “cilvēku-2” sabiedrībā ir organizēta struktūra? Tu pagaidām vēl nezini, jā?

Nataša: Es nezinu pagaidām. Bet es varu teikt, ka tu ar mani sarunāsies vienkārši tāpēc, ka es būšu ar tevi uz sakara tilta.

- Tas ir, es ar tevi varu sarunāties, kā ar Vitāliku? Ar viņu es varu sarunāties vienkārši tāpat. Domās vai ar vārdiem vēršos pie viņa un dzirdu atbildi. Tāpat es varēšu sarunāties tevi. Jā?

Nataša: Jā, es varu ar tevi sarunāties tāpat kā Vitālijs. Viņš vienkārši domā, un tu viņu saproti.

- Pilnīgi pareizi.

Nataša: Es arī varu tā ar tevi sarunāties.

- Tas ir, vakarā es apsēžos, sakoncentrējos uz tevi un vēršos pie tevis ar jautājumu. Un tu manu jautājumu izdzirdēsi. Jā?

Nataša: Es tavu jautājumu izdzirdēšu un atbildēšu.

No ko, pamēģināsim. Man ļoti gribētos pēc iespējas vairāk un labāk, lūk, tā domās sarunāties gan ar Vitāliku, gan ar tevi. Pamēģināsim.

Nataša: Mēs ar tevi pamēģināsim sarunāties vienkārši tā, domās. Tu runāsi, es atbildēšu.

- Varbūt man pat nav obligāti jārunā. Tātad principā es varu uz tevi sakoncentrēties, un tu mani izdzirdēsi, lai kur tu nebūtu. Jā?

Nataša: Es tevi dzirdēšu visur, Taņa.

- Tu zini, ka tādā veidā uz Zemes notiek cilvēku-1 pāriešana cilvēku-2 sabiedrībā. Lūk, tā arī ir mūsu planētas evolūcijas būtība.

Nataša: Es zinu, ka tu daudz esi uzzinājusi no Astrusa. Viņš ir vienkārši ūnikums. Viņš var visu izdarīt priekš jums ar Vitāliju.

- Bet tu esi pazīstama ar Astrusu?

Nataša: Es Astrusu pazīstu, viņš man palīdzēja tajā, ka es biju nomirusi, bet viņš mani pamodināja.

- Nataša, bet vai tad tu biji dusošā, pēc tam, kad nomiri no vēža? Ja reiz tas, kā saka Vitālijs, ir modinātājs, lai modinātu dusošos uz Zemes cilvēkus. Un tie, kas mirst no vēža, visi ir pamodušies.

Nataša: Es biju vienkārši nomirusi. Astruss mani pamodināja. Viņš man palīdzēja radīt plazmoīda ķermeni.

- Lieliski. Mēs ar Astrusu esam pastāvīgā kontaktā, viņš jau četrus gadus sniedz mums informāciju. Pašlaik, lūk, ar Vitāliju strādā.

Nataša: Es zinu, ka Vitāliks būs augšāmceltais. Viņš ir vienkārši ūnikums, tāpēc ka viņam ir jāpamodina daudzi uz Zemes.

- Jā, tas ir viņa galvenais uzdevums. Nataša, milzīgs paldies tev par informāciju. Esmu ļoti priecīga par tikšanos ar tevi.

Nataša: Es arī ļoti priecājos, ļoti priecājos. Ar tevi ir ļoti labi sarunāties, tu esi vienkārši gudriniece, tāpēc ka tu vari sazināties ar mums.

- Natašeņka, es vienkārši biju spiesta iemācīties, tāpēc ka mans mīļotais ir tur. Cilvēks, bez kura es vienkārši nevaru dzīvot.

Nataša: Es zinu, ka tu mīli viņu. Es cienu tevi par tavu mīlestību.

- Natašeņka, tātad mēs ar tevi esam norunājušas par iespējamo kontaktu. Jā?

Nataša: Es būšu ar tevi sakaros, Taņa. Uz redzi. Uz redzēšanos.

- Uz redzēšanos.

 

 

2016. gada 6. augusts

27. daļa. Par pārpasaulību.

Nobela prēmijas laureāts sers Olivers Lodžs (Oliver Lodge), pasaulslavens zinātnieks, kurš titulu saņēma par saviem izcilajiem sasniegumiem atoma un elektrības teorijas sfērā, pēc materiāliem, iegūtiem daudzos spiritiskos seansos ar savu karā nogalināto dēlu, 1916. gadā publicēju grāmatu “Raimonds, jeb dzīve un nāve” (“Raymond or Life and Death”). 1922. gadā jauna šī grāmatas tirāža iznāca ar nosaukumu “Raimonda atgriešanās” (“Raymond revised”).

- Un vienā no spiritiskajiem seansiem Raimonds Lodžs tēvam pavēstīja, ka jaunā dzīve viņu ir tik ļoti aizrāvusi…

Astruss: Tā ir esība, nevis dzīve.

- …ka pat nav gribējis atgriezties uz Zemes, ka viņa pasaule ir apbrīnojami interesanta un daudzveidīga. Vienā mirklī tu vari nonākt, kur vēlies, un satikt jebkuru, ko vēlies. Kopā ar tēvoci Viljamu viņš, Raimonds, pabijis bibliotēkā un atradis tās pašas grāmatas kā uz Zemes, bet turklāt tur atradušās arī tās grāmatas, kuras uz Zemes vēl nav parādījušās. Viņš uzzinājis, ka šīs grāmatas drīz īpašā veidā tiks pārraidītas uztverīgu Zemes autoru apziņā un tādā veidā parādīsies uz Zemes. Tas kaut kā nelīdzinās tai mirušo pasaulei, par kuru stāsta Vitālijs. Par kādu pasauli runā Raimonds?

Astruss: Par mirušo pasauli. Bet tur ir vēl cita mērīšanas sistēma. Un šai sistēmai piemīt īpašības, tajā skaitā arī ilgums. Tai piemīt sava pārpasaulība (запредельность).

- Bet mirušo pasaulē nekā tāda jauna priekšā nemēdz būt, viņi pārdzīvo tikai to, kas ir bijis.

Astruss: Viņš runā par mirušo pasauli, ar to domājot pārpasaulību. Mirušo pasaulē eksistē pārpasaulība, aiz kuras viņi arī var aiziet.

- Kas dod pamatu jeb iespēju aiziet aiz šīs pārpasaulības?

Astruss: Mijiedarbība ar šo pasauli.

- Nu, lūk, teiksim, Vitālija brālis Oļegs mirušo pasaulē sēž savā apvalkā kā sapnī, pārdzīvo to, kas bija. Bet Raimonds nez kāpēc nonāca pārpasaulības pasaulē. Kur ir starpība?

Astruss: Savstarpējā saiknē ar šo pasauli. Noteikti ir jābūt savstarpējai saiknei, nav svarīgi, caur ko: caur piesaisti vai caur ideju, vai caur emocionālas uzmanības stāvokli, kurā atrodies pirms aiziešanas. Utt. un utt. Noteikti saiknei.

- Bet vai tad tas, kurš saistīts ar pārpasaulības pasauli, nepaliks dzīvot smalkmateriālo būtību pasaulē?

Astruss: Tas ir atkarībā no lēmuma, kā uzdevums risinās. Katrs ar piemītošu specifisku saikni, to risina pats…

- Tas ir, tā ir viņa izvēle?

Astruss: Nē, īpašība un iespējas.

- Par pārpasaulību mums bija ļoti īsas piezīmes grāmatā “Jaunā ticības fizika” (“Новая физика веры[6]”). Taču lieta tāda, ka mēs nekad neesam tai pieskārušies.

Astruss: Savāciet visu, kas jums ir par pārpasaulību, kopā. Tur ir ļoti, ļoti, ļoti salda lieta. Ļoti.

- Un kas tas ir – pārpasaulība?

Astruss: Pārpasaulība – tas ir viss, kas atrodas aiz dvēseles. Spēja saskarties ar pārpasaulību piemīt katram cilvēkam.

- Tātad no mirušo pasaules vēl ir izeja uz pārpasaulību. Taču tāda spēja jeb tāda īpašība piemīt pilnīgi noteiktiem cilvēkiem, kuri izceļas ar kaut ko īpašu?

Astruss: Kuriem ir noteikta saikne ar šo pasauli, piemēram, idejas, kādas iespējas, kādas struktūras cilvēks, kādas mijiedarbības cilvēks. Vitālijs pašlaik tieši ar to arī ir saistīts.

- Bet Vitālijs iet uz fizisko pasauli…

Astruss: Tas jau ir cits jautājums, ko viņš taisās darīt, bet viņš spēj uzbūvēt struktūru.

- Iznāk, ka Vitālijam ir kaut kāds sakars ar pārpasaulību?

Astruss: Tiešs. Kādā veidā jūs ar viņu mijiedarbojaties?

- Un kādā?

Astruss: Pārpasaulībā.

- Caur pārpasaulību?

Astruss: Pārpasaulībā.

- Pārpasaulība faktiski arī ir šeit? Runāsim nosacīti, viņa kā pats, pats smalkākais slānis visu caurauž? Un pateicoties šim slānim es viņu dzirdu?

Astruss: Nevis caurauž, bet savstarpēji iekļūst. Jūs dzirdat viņu pārpasaulībā.

- Vitālik, kas ir pārpasaulība?

Vitālijs: Tās ir smalkās pasaules, kuras atrodas aiz mirušo pasaules.

- Tās ir tās pasaules, kurās atrodas būtības un dievi?

Vitālijs: Jā, viņi atrodas pārpasaulībā. Pārpasaulība caurauž visu un ļauj visām būtībām un dieviem, un pat man arī, redzēt un dzirdēt visu, kas notiek uz Zemes.

- Un tu vari ieskatīties jebkurā pasaules punktā, jebkurā laikā, jebkurā dzīvoklī?

Vitālijs: Un turklāt vēl izlasīt jebkura cilvēka domas, uz kuru vērsta mana uzmanība. Un tas viss ir pārpasaulībā.

- Bet, kad tu atgriezīsies uz Zemes blīvā ķermenī, tev piemitīs tādas spējas?

Vitālijs: Šīs spējas nekur nepaliks, tās uz visiem laikiem ir ar mani.

 

 

2016. gada 7. augusts

28. daļa. Par pārpasaulību (turpinājums).

- “Urantijā” (“The Urantia Book”) ir teikts, ka mūsu pasaule ir viena no planētām lokālā visumā, kurš ietilpst savā virsvisumā. Pavisam ir septiņi virsvisumi. Tos apvieno centrālais Visums, kura centrā “atrodas nekustīga Sala Paradīze – bezgalības un Dieva atrašanās vietas ģeogrāfiskais centrs”. Var teikt, ka centrālais Visums, kurš apvieno visu, tā ir pārpasaulība?

Astruss: Var.

- Es pareizi saprotu…

Astruss: Uzreiz pareizi.

- …ka mūsu Lokālajā Visumā dievs ir Jēzus Kristus? Bet virs visiem Dieviem – Augstākais saprāts. Var tā uzskatīt?

Astruss: Var tā nosaukt, bet tur vienalga tas ir sarežģītāk.

- Tas ir, pārpasaulība ir ļoti augstas vibrāciju frekvences lauks. Bet augstāka vibrāciju frekvence nekā pārpasaulībai ir Radītāja mīlestības laukam, kurš visu rada ar savu mīlestību. Var tā teikt?

Astruss: Var.

- Tad jautājums: par kuru Radītāju ir runa? Par Jēzu Kristu vai par Augstāko Saprātu? Kā mīlestība tā ir?

Astruss: Tur ir summējošs faktors. Tur ir pat visas dievības, tajā skaitā arī visi pravieši. Viņi izpauž tādu apvienojumu, tāpēc viņi vienmēr runā par vienu un to pašu. Taču viņus interpretē pilnīgi citādi.

- Bet šī mīlestība dažādos virsvisumos ir visur vienāda vai visur sava?

Astruss: Tomēr visur sava.

- Tas ir, Jēzus Kristus, pabijis uz Zemes un sapratis, kas tas ir, radīja, lūk, tādu mīlestību, citā visumā cits dievs radīja citādu mīlestību.

Astruss: Tā.

- Un kāda kopīga apvienojoša lauka nav? Tas viss ir dažādu krāsu?

Astruss: Ir apvienojošs lauks, tāpēc ka pat šajā starpībā ir konstatējama kāda sākotnējā vienotība.

- Tas ir, vienkārši daži, teiksim tā, posmi mazlietiņ ar kaut ko atšķiras cits no cita. Ja ģeometriski iedomājamies vairākas aploces citu citā, tad iekšējā aploce ir fiziskā pasaule. Nākamā – mirušo pasaule, nākamā – pārpasaulība, bet tālāk – Radītāja mīlestības lauks. Un katrā slānī vibrāciju frekvence ir arvien augstāka un augstāka. Un katrs slānis ar augstāku vibrāciju frekvenci caurauž visus zemāk atrodošos slāņus. Vai tā var iztēloties pasaules-ēku?

Astruss: Var tā iztēloties.

- No mirušo pasaules nomirušais var iziet uz pārpasaulību. Šis nomirušais bija pamodies uz Zemes? Viņš taču nevar būt dusošais.

Astruss: Viņš konstatē šo pārpasaulību, un šī iemesla dēļ viņš tiek tur pielaists.

- Bet, ja reiz viņš konstatē šo pārpasaulību, tātad viņš tomēr bija pamodies?

Astruss: Iznāk tā.

- Tātad mirušo pasaulē ienāk arī pamodušies. Labāk teikt, pamodinātie.

Astruss: Iznāk tā.

- Tas ir, viņš nonācis tur pamodināts un nomoda stāvoklī izgājis uz pārpasaulību. Un kas pēc tam?

Astruss: Ir redzams (явствует).

- Tas nozīmē, ko?

Astruss: Tātad izvēlas pārpasaulības ietvarus.

- Tas ir, nosacīti sakot, viņš tur pāriet uz jaunu loku, jaunu attīstības līmeni. Jā?

Astruss: Var tā teikt, bet tas vienalga ir nosacīti.

- Labi. Lūk, Kembridžas profesors Frederiks Maiers (Frederic Myers) sniedza informāciju no mirušo pasaules. Pēc tam paziņoja, ka viņš pāriet uz augstāku līmeni un sakari ar Zemi tiks pārtraukti. Var teikt, ka viņš aizgāja uz pārpasaulību uz augstāku līmeni?

Astruss: Var teikt, ka pietuvojās.

- Bet neaizgāja?

Astruss: Nē.

- Tas ir, kaut arī viņš pietuvojās, viņam vienalga būs jāiet uz dzimšanu?

Astruss: Jā, ir tāds moments.

- Bet vai mēdz būt tie, kuri gāja, gāja uz dzimšanu un visbeidzot aizgāja uz pārpasaulību?

Astruss: Mēdz būt.

- Kāpēc viens pamodies no mirušo pasaules iet uz pārpasaulību, bet otrs uz aizbāzni un uz Zemi? Kas vai kurš viņus šķiro?

Astruss: Viņu mijiedarbību specifika.

- Specifika, tas ir, uz kā pamodies?

Astruss: Pilnīgi pareizi, uz ko balstījās mijiedarbība un kas strukturāli organizēja šo mijiedarbību.

- Vispār, tur ir izvēle? Vai nomiris cilvēks var pats izlemt, kurp viņam iet? Varbūt es negribu iet uz plazmoīdo pasauli. Vai es varu palikt mirušo pasaulē un iet uz dzimšanu?

Astruss: Ir izvēles pielaide, un tur ir noteikta brīvības pakāpe, par kuru jūs runājat kā par izvēli.

- Lūk, cilvēks izgāja cauri tunelim, nonāca mirušo pasaulē uz trim mēnešiem, lai saglabātu, savāktu savu personību. Bet pēc tam viņš var nolemt, vai viņš grib palikt šajā mirušo pasaulē vai iet uz aizbāzni un uz plazmoīdo pasauli?

Astruss: Var tā teikt.

- To viņš pats lemj?

Astruss: Pats.

 

 

2016. gada 9. augusts

29. daļa. Semantikas pasaule.

- Kādā pasaulē nonāk pašnāvnieki?

Astruss: Ir tāds jēdziens – semantika. Var teikt, ka semantikas pasaulē rodas diferenciācija pēc pielietojuma. Lūk, šajā pasaulē. Vispār mirušo pasauli veido daudz elementu (многосложный); te ir gan ilūziju, gan semantikas pasaule…

- Kas tas tāds ir – semantikas pasaule?

Astruss: Tās-puses-pasaules īpašība, kurai var konstatēt pielietojuma zīmības (знаковый) sistēmu.

- Labi. Lūk, cilvēks ir beidzis dzīvi ar pašnāvību. Viņš ir atnācis uz šo semantikas pasauli. Ar ko viņa semantikas pasaule atšķirsies no pasaules, kurā parasts nomirušais sēž savā apvalkā?

Astruss: Kā papirusa plakaniskā izpausme attiecībā pret piramīdu.

- Tās ir principiāli dažādas lietas.

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tātad papirusa plakaniskā izpausme – tas ir kaut kas primitīvāks.

Astruss: Iznāk tā.

- Bet no šīs semantikas pasaules uz kurieni pēc tam iet pašnāvnieks? Atkal uz dzimšanu?

Astruss: Atkal.

- Bet viņš tur vairs neatrodas savos apvalkos, neatrodas dažādās situācijās? Viņš visu laiku ir vienā situācijā?

Astruss: Lieta tāda, ka tur būs sarežģītāk. Viņš bez gala par kaut ko sevi sodīs, nesaprotot, par ko. Vai arī reiz viņš konstatēs, ka kaut kas ir bijis, kaut kas tāds ir noticis, un sāks to pieņemt.

- Bet viņš var ieraudzīt caurspīdīgu savas nākamās dzimšanas iespēju?

Astruss: Nē.

- Nē. Ja reiz viņš dzīvi ir beidzis ar pašnāvību, viņš tā ir sodīts.

Astruss: Tas nav – sodīts, viņš pauda šīs īpašības.

 

Ilūziju pasaule

- Jūs pieminējāt ilūziju pasauli. Kas tā ir par pasauli? Kurš tur nonāk?

Astruss: Tur nonāk radoši cilvēki, piemēram, jūsu slavenie aktieri.

Tas ir, piemēram, Smoktunovskis (Иннокентий Смоктуновский) vai Papanovs (Анатолий Папанов) nonāca ilūziju pasaulē?

Astruss: Jā, ilūziju pasaulē.

- Un kur tā ir, šī ilūziju pasaule? Pārpasaulībā?

Astruss: Nē. Viņi ir jūsu planētas sistēmā, tā ir psihosfēra. Tā kā viņi bija iztēles pasaulē, tad viņi tur paliek, viņi piebarojas.

- Tātad šie aktieri atrodas ilūziju pasaulē…

Astruss: Nevis atrodas, bet mitinās.

- Un ilūziju pasaule ir psihosfērā?

Astruss: Psihosfērā.

- Bet psihosfērā taču var vienkārši mitināties arī tie mirušie, kuri ir mirušo pasaulē?

Astruss: Var.

- Var teikt, ka tie, kas atrodas ilūziju pasaulē, atrodas arī mirušo pasaulē?

Astruss: Jā, taču viņi var cits citu neredzēt, tāpēc ka dažādas plakaniskās izpausmes.

- Bet tomēr viņi atrodas mirušo pasaulē, kaut arī mīt ilūziju pasaulē?

Astruss: Tā.

- Precizējiet, viņi ir mirušo pasaulē. Ne plazmoīdajā, ne fiziskajā?

Astruss: Mirušo pasaulē.

- Un viņi visi agri vai vēlu ies uz jaunu dzimšanu?

Astruss: Tā, agri vai vēlu.

 

 

2016. gada 11. augusts

30. daļa. Sakaru tilti.

Mirušo pasaulē visi nomoda stāvoklī būvē tā saucamos sakaru tiltus. Kā saka Astruss: “Pietiek tikai mazliet izlauzties līdz kaut kā apzināšanai, kā momentāni rodas vēlēšanās.” Apzināšanās var izlauzties sakarā ar nerealizētu ideju, domām, vēlmēm utt. Pietiek tikai sociālajā vidē rasties situācijai, ar kuru nomirušajam reiz bijusi darīšana, kā viņš momentāni pamostas un ir nomodā.

Pieņemsim, dusošais ir pamodies, sakritis ar uz Zemes dzīvojošu cilvēku, kurš pašlaik risina kādu uzdevumu, kurš viņu reiz nodarbināja. Uzdevumu, ar kuru viņš nodarbojies daudzus gadus. Viņš organizē sakarus ar to cilvēku, kurš viņu “pamodināja”. Tas tad arī ir sakaru tilts.

- Kas īsti ir tāds sakaru tilts?

Astruss: Jebkurš subjekts, kuram ir vēlēšanās, absolūti jebkurš.

- Lūk, sakari nodibināti. Kāda jēga dzīvojošajam uz Zemes no šiem sakariem?

Astruss: Rezonanse, turklāt šī rezonanse var pastiprināties līdz tādai pakāpei, ka uz Zemes dzīvojošais cilvēks var uztvert gan vizuālu, gan klausāmu tēlu.

- Bet dzīvojošajam uz Zemes kāda jēga no tādas rezonanses. Viņš kļūs gudrāks, atnāks kaut kāda ideja, enerģija papildināsies. Kas?

Astruss: Viņš daļēji iepazīs to pasauli.

- Nu un kas? Lūk, mūsu kaimiņš. Vai tad viņu interesē, kāda ir tā pasaule. Viņam nošķaudīties uz to pasauli, bet viņš var nonākt rezonansē ar kādu nomirušo.

Astruss: Viņš saņems informāciju - vai nu to, kas viņu aizsargās, vai – kas pavērs uz kaut ko, vai arī atklāsies tas, ko viņš dzīvē ir risinājis 50 gadu, bet ir atrisinājies dažās dienās.

- Tas ir, nomirušais, sasaistījies ar viņu, ieejot rezonansē, var viņam nodot, kā atrisināt savas nerealizētās idejas. Bet uz Zemes cilvēks nodomās, ka tas viņam vienkārši ienācis prātā, atnākusi ģeniāla ideja. Tā?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

 

Detalizētā pasaule

- Man šķiet, ka šī mirušo pasaule, kur katrs sēž savā apvalkā un dus, ir pilnīgi bezjēdzīga.

Astruss: Visā ir jēga, bet, ja jūs iepazītu tās pasaules daļas jēgu, jūs nošausminātos, pasmaidītu un nopriecātos, un pat sāktu sevi mocīt.

- Es jau nu gan nekad nesāktu sevi mocīt dēļ kaut kādas aizkapa pasaules, tik garlaicīgas.

Astruss: Tā nav garlaicīga, tā ir detalizēta.

- Ko nozīmē – detalizēta?

Astruss: Visos smalkumos, visos sīkumos, visā daudzveidībā tā ir detalizētāka nekā dzīve.

- Tātad nomirušā būtība mirušo pasaulē detalizēti pārdzīvo savus stāvokļus.

Astruss: Nevis pārdzīvo, bet iet cauri (перебывает).

- Iet cauri te vienam stāvoklim, te otram. Tur visu šo detalizāciju, nosacīti sakot, izstiepj laikā, un viņi katru šo detaļu pārdzīvo. Bet tas taču ir bezjēdzīgi, tas taču ir jau pagājis. Es saprotu tā, ka detaļas – tie ir fakti, kuri notikuši kādreiz uz Zemes. Šis fakts tur tiek izdzīvots no jauna un ļoti lēni. Un tādas izdzīvošanas procesā atklājas daži apstākļi, kurus mēs uz Zemes palaidām garām, nepamanījām vienu vai otru cēloņu dēļ.

Viņš tātad ir sapratis savu kļūdu un, ieejot kontaktā ar dzīvo, var pievērst viņa uzmanību tam, lai šo kļūdu neatkārtotu. Tā?

Astruss: Ne tā. “Kļūda” nav pareizi. Tas nav sakaru tilts. Un runa ir par atgriešanos caur dzimšanu. Tā nav kļūda, bet lauks, kurš uzmanībai tur kļūst īpaši svarīgs, lai gadījumā, ja nu kas, pēc noteiktiem likumiem atgrieztos uz šejieni.

Šajā laukā rodas caurspīdīga iespēja. Un tas nav nekas cits kā pāreja. Caur šo pašu caurspīdīgo iespēju sākas kustība uz dzimšanu. Šajā caurspīdīgumā nodzēšas viss, sajūtas tādas, ka cilvēks iet cauri gaismai. Un, izejot caur šo caurspīdīgumu, tur, kur jau ir pārdzīvojuma nieka blīvums, cilvēks iet uz dzimšanu.

- Kas tas ir – “caurspīdīga iespēja”? Piemēram, Vitālija brālis Oļegs sēž un domā par dzīvi. Kas viņam ir “caurspīdīga iespēja”?

Astruss: Kādā veidā iešana cauri ietver vai neietver dažādas situācijas.

- Dažādas situācijas. Lūk, Oļegs sēž un domā par dzīvi. Viņš sākumā gāja cauri vienai situācijai, pēc tam citai. Pāriet no viena stāvokļa citā. Kā viņš var ieraudzīt šo caurspīdīgumu un iespēju, lai ietu uz dzimšanu?

Astruss: Tas ir atkarīgs no tā, kāda dziļuma pakāpe ir šai iešanai cauri.

- Un jo dziļāk viņš iet cauri šiem stāvokļiem…

Astruss: Jo vairāk viņš redz. Ja iešanas cauri sistēmai ir dziļas, tātad viņš to pasauli uztver.

- Iešana cauri, un viņš redz. Ko viņš redz? Viņš redz fizisko pasauli? Viņš redz Zemi?

Astruss: Viņš redz, jā, viņš redz fizisko pasauli, Zemi. Viņš ir spējīgs to redzēt vai dzirdēt. Vai uztvert.

- Tad konkrēts jautājums: nav saprotams, kas ir caurspīdīgums? Bet ne kā īpašība, bet pēc būtības?

Astruss: Pēc būtības: ja jūs skatītos pa logu un redzētu tur to, kas patiešām eksistē. Jūs redzētu vai nu sevis pašas atspulgu, vai arī – kas ir aiz šī loga ietvariem.

- Bet tas, kas ir aiz šī loga ietvariem, tas tieši ir tas, kas eksistē?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Tieši par to.

- Tas ir, iešana cauri kādam stāvoklim ved pie tā, ka viņš ir spējīgs caur logu redzēt, kas tur notiek?

Astruss: Kas tur notiek.

- Viņš ir spējīgs ieraudzīt Zemi?

Astruss: Ir spējīgs, tikai vajag iztēloties, ka viss apkārt ir vai nu pilnīgi caurspīdīgas visas sienas, vai necaurspīdīga siena.

- Tās-puses-pasaules detaļa ir saistīta ar būtības dzimšanu un tikai ar sievietes dzemdes palīdzību. Un neattiecas uz dzemdes aizbāzni. Tā?

Astruss: Tā.

- Cilvēks caur caurspīdīgumu izgāja uz dzimšanu. Viņam uz smadzenēm ir uzlikta slēgplāksne. Kā es saprotu, slēgplāksne neielaiž smadzenēs no pašu smadzeņu redzes viedokļa šai dzīvei nevajadzīgu informāciju. Bet, ja slēgplāksne ir caurspīdīga, tai droši vien kaut kas ir jālaiž cauri?

Astruss: Slēgplāksne arī ir tas pats caurspīdīgums. Tā ir sistēma, pēc kuras bērni uzzina, ka viņi jau šeit ir dzīvojuši.

- Ko nozīmē – “uz smadzenēm ir uzlikta slēgplāksne”?

Astruss: Vārds “uzlikta” nav tas. Tika konstatēts sakarā ar kaut ko. Cik daudz šķautņu pauž savas īpašības? Noteikts skaits, atkarībā no šķautnēm.

- Teiksim, atkarībā no slēgplāksnes pagrieziena šķautņu skaits ir dažāds.

Astruss: Dažāds, kas faktiski ir pielietots sistēmā STEALTH. Tā tāpat var būt konstatējama vai nekonstatējama. Redzama vai neredzama. Parādīta vai neparādīta.

- Kurš vai kas liek slēgplāksni uz smadzenēm?

Astruss: Telpas īpašības.

- Tas ir, tā uzliekas automātiski.

Astruss: Pilnīgi pareizi, telpas īpašības vai šīs telpas īpatnības.

- Vienam piesedz vairāk, citam mazāk. Tā?

Astruss: Tā.

- Tas no būtības pašas nav atkarīgs?

Astruss: Nē, ir atkarīgs no sasaišu un saikņu priekšmeta vai mijiedarbībām.

- Kāpēc traumu gadījumā, piemēram, šī slēgplāksne var pavērties?

Astruss: Tāpēc ka nojūk sistēmiskums.

 

- Vitālik, caurspīdīgums un portāls – tas nav viens un tas pats?

Vitrālijs: Nē, Taņečka. Portāls – tās, nosacīti runājot, ir durvis, bet caurspīdīgums – tas ir logs.

 

 

2016. gada 13. augusts

31. daļa. Turpinājums.

- Jūs teicāt: “Caur caurspīdīgumu var ieraudzīt nākotni. Kāpēc itin bieži cilvēki piedzīvo dežavū stāvokli. Viņi tur ieraudzīja iespējas. Tāpēc dežavū. Viņi neizvēlas, viņi virzās iespējās.”

Kā dusošais mirušo pasaulē pēkšņi var ieraudzīt nākotni? Kādā veidā viņam to rāda?

Astruss: To nerāda, bet viņš konstatē īpašības.

- Viņš var ieraudzīt savus nākamos vecākus?

Astruss: Var.

- Amerikāņu hipnoterapeits Maikls Ņūtons (Michael Newton) ir konstatējis, ka pacientus var ievest hipnozes stāvoklī. Pacients, sakritis ar kādu no nomirušajiem, spēj stāstīt par atrašanos mirušo pasaulē. [Maikls Ņūtons. Dvēseļu ceļojums. Dzīve starp dzīvēm[7]]

Maikls Ņūtons raksta, kā tur dvēsele izvēlējās sev nākamo dzīvi uz Zemes. Subjekts, kurš to stāsta, saka, ka viņam bijis skolotājs, kurš palīdzējis pārlūkot dzīves iespējas Likteņa Lokā.

Pirmām kārtām jautājums: par kādu pasauli runā M. Ņūtons? Par mirušo pasauli?

Astruss: Par mirušo pasauli.

- Un tajā mirušo pasaulē ir skolotāji?

Astruss: Jā.

- Tas ir, viņi nevis vienkārši sēž tur savos apvalkos, ar viņiem vēl skolotāji strādā?

Astruss: Pirmkārt, viņi var konstatēt savus skolotājus, un skolotāji var viņus konstatēt. Atkarībā no nepieciešamības.

- Kas ir šie skolotāji? Būtības?

Astruss: Iespējas.

- Vieniem parādās iespējas, otriem ne. Kāpēc rodas starpība?

Astruss: Tāpēc ka nevar vienotu plūsmu palaist vienā virzienā.

- Tātad izlases kārtībā. Nu, lai šim te parādās. Bet tam ne?

Astruss: Nē, ne izlases kārtībā. Tā ir mijiedarbība starp kaut ko un kaut ko.

- Un starp ko un ko? Attiecībā uz pasaules iekārtojumu?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Attiecībā uz nomirušu cilvēku, uz pasaules iekārtojumu. Tātad tomēr kaut kādā pamošanās pakāpē, teiksim?

Astruss: Jā.

- Tāpēc ka nomirušie tur arī mēdz būt pamodināti dažādā mērā, ja? Un ir tādi, kurus var pamodināt pavisam?

Astruss: Tā.

- Un, ja viņus pamodina, viņi jau iet nevis uz dzimšanu, viņi iet uz aizbāzni? Uz plazmoīdo pasauli?

Astruss: Tā var teikt.

- Citāts no Maikla Ņūtona grāmatas “Dvēseļu ceļojums”: “Nākamā iemiesojuma laika un vietas, un ķermeņa, kuru mēs gribam pieņemt, izvēle, – tie ir savstarpēji saistīti lēmumi. Sākumā mēs gūstam iespēju paskatīties nākotnes laika fragmentus un nolemt, cik lielā mērā mēs atbildīsim noteiktiem apkārtējiem nosacījumiem.”

Tur ir Likteņa Loks, kur nomirušie sev izvēlas nākamo dzīvi uz Zemes? Ja ir, tad kā šis Likteņa Loks ir saistīts ar caurspīdīgumu?

Astruss: Saistīts. Bet nomirušais neizvēlas, viņš it kā konstatē, kādā pakāpē kaut kas ir tuvs kaut kam. Viņš neizvēlas, viņš konstatē.

- Bet, lūk, grāmatā teikts, ka šī būtība, kura taisās uz dzimšanu, ir atvesta uz Likteņa Loku, un tur kā kinofilmās tika parādīti galvenie dažādu dzīvju izšķirīgie notikumi...

Astruss: Tas taču arī tiek konstatēts.

- Un būtība izvēlas: šo gribu, bet, lūk, šo negribu.

Astruss: Tas tiek konstatēts. To nosacīti var nosaukt “izvēlas”, patiesībā viņa konstatē.

- Bet tur taču ir dažādi nākamās dzīves scenāriji.

Astruss: Scenārijus ne viņa izlemj, viņa sevi konstatē tajā scenārijā. Un tas viņai šķitīs.

- Nu pareizi, viņa sevi redz tādā veidā.

Astruss: Tur tas notiek momentāni. Viņa tur neredz, bet viņa uzreiz konstatē šo īpašību.

 

 

2016. gada 14. augusts

32. daļa. No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, saki, kad tu nomiri, tu biji dusošais vai pamodies?

Vitālijs: Es vienmēr uz Zemes biju pamodies, bet es vienkārši to nezināju.

- Labi. Lūk, tu biji pamodies. Tu caur tuneli izgāji uz mirušo pasauli. Viena tavas būtības projekcija iegāja mirušo pasaulē, bet otra pārnāca mājās. Tā, kura atnāca šurp, ir ar mani jau 10. mēnesi. Mani interesē parasts cilvēks, tas, kurš uz Zemes ir dusošais. Piemēram, Oļegs, Natašas vīrs. Viņš, dusošais, gāja caur tuneli. Tunelī arī sadalījās divās projekcijās. Viena pārnāca mājās. Otra aizgāja turp. Viņa abas projekcijas ir dusošas?

Vitālijs: Viņas abas ir dusošas.

- Oļega projekcija, kura pārnāca mājās, pabija te trīs dienas un aizgāja uz mirušo pasauli. Kad viņa tur atnāca, viņa būtībai mirušo pasaulē izrādījās divas daļas?

Vitālijs: Būtībai izrādījās viena daļa. Bet tās apvienojās.

- Bet tā būtība, kura uzreiz devās uz mirušo pasauli, jau bija apvalkā, bet kura pārnāca mājās, ielīda pie viņas apvalkā?

Vitālijs: Ielīda pie viņas apvalkā. Viņas divatā kļuva viens vesels.

- Labi. Bet, kad tu tur atnāci, tu biji izgājis caur tuneli, tunelī atstājis ēterisko ķermeni, bet kur palika tavs apvalks? Tas arī palika tunelī, vai arī tu to stiepi uz sevis?

Vitālijs: Es apvalku atstāju tunelī.

Tā-ā-ā, vai iznāk tā, ka cilvēks, pamodies uz Zemes, ienāk tajā pasaulā ne apvalkā, atstājis to tunelī. Tāpēc viņš var staigāt, redzēt. Tā iznāk?

Vitālijs: Iznāk tieši tā. Es mirušo pasaulē biju dzīvs un vienkārši staigāju pa pilsētu.

- Labi. Un, pateicoties tam, ka izeja no tuneļa ir uz mirušo pasauli, bet pats tunelis mūsu fiziskajā telpā, būtība atpakaļceļā iegāja aizbāznī no mirušo pasaules puses, uztaisīja sev ķermeni, un aizbāznis viņu izgrūda mūsu pasaulē. Pats tunelis un apvalks, kurš viņu tur gaidīja, iztaisīja izvērsumu un kopā ar šo būtību ienāca mūsu fiziskajā pasaulē. Tas tā ir?

Vitālijs: Tas tā ir.

- Vai tiešām man ir taisnība?

Vitālijs: Tev ir taisnība, mana mīļā.

- Labi. Tas vēl nav viss. Astruss teica, ka iespējami divi varianti, kad tur atnāk būtība. Ja apvalks kopā ar tuneli ir aizgājis uz mirušo pasauli, tad cilvēku atpakaļ vairs neatgriezt. Bet, ja apvalks ir aizgājis uz mirušo pasauli, bet tunelis palicis mūsu telpā, tad cilvēku var atgriezt atpakaļ. Un nav svarīgi, kādu ķermeni cilvēks taisa aizbāznī: plazmoīda vai fizisku.

Turklāt Astruss teica, ka tunelis paliek fiziskajā pasaulē tajā gadījumā, ja uz to iedarbojas gravitācijas lauks. Bet, ja neiedarbojas, tad tunelis kopā ar apvalku iet uz mirušo pasauli. Nāk prātā secinājums, ka gravitācijas lauka papildus iedarbība ir uz tā cilvēka tuneli, kurš dzīves laikā uz Zemes bija pamodies. Bet uz Zemes dusoša cilvēka tuneli neiedarbojas. Es izdarīju pareizu secinājumu?

Vitālijs: Secinājums ir pareizs, un dusošs cilvēks vienkārši nevar atnākt atpakaļ.

- Jā, nevar atnākt atpakaļ. Tad jautājums: kā izskaidrot, ka gravitācijas lauks iedarbojas uz cilvēka, kurš pamodies, tuneli, bet neiedarbojas uz dusoša cilvēka tuneli? Kā gravitācijas lauka iedarbību sasaistīt ar cilvēka pamošanos uz Zemes?

Vitālijs: Gravitācijas lauks neiedarbojas uz dusošu, tāpēc ka dusošais nezina par smalko pasauli.

- Nu un tad? Vai gravitācijas laukam nav vienalga, vai viņš zina, vai nezina? Te jābūt kaut kādai fizikai.

Vitālijs: Tāpēc ka dusošam nav ķermeņa smalko elementu masas.

- Tas ir, dusoša cilvēka tunelim nav masas?

Vitālijs: Dusoša tunelim nav masas.

- Un no kurienes rodas šī masa, ja cilvēks ir pamodies? Zināšanas taču neko nesver. Vai sver? No kurienes tā parādās, šī masa?

Vitālijs: Masa parādās tāpēc, ka nedusošam parādās dzīvības spēks. Tas kļūst par masu.

- Bet spēks nevar kļūt par masu. Vai var? Vai tad spēks var kļūt par masu?

Vitālijs: Spēks var kļūt par masu, ja tas iedarbojas uz smalkajiem ķermeņiem.

- Kaut kā es ne gluži saprotu. Īsi sakot, uz cilvēka, kurš pamodies, ķermeni iedarbojas gravitācijas lauks. Jā?

Vitālijs: Uz cilvēka, kurš pamodies, smalkajiem ķermeņiem iedarbojas gravitācijas lauks. Tas var kļūt par masu.

- Kura velk mūs pie Zemes... palielinās pievilkšanas spēks. Tā?

Vitālijs: Palielinās pievilkšanās pie Zemes.

- Vitālik, bet kāpēc tad pie Zemes? Jo ir taču sakrātas zināšanas par smalko pasauli. Kāpēc tad palielinās gravitācijas lauka iedarbība? Varētu domāt, ka jābūt otrādi. Šīm zināšanām it kā būtu cilvēks jāpaceļ. Ja tās būtu zināšanas par dzīlēm, tad varētu saprast.

Vitālijs: Zināšanās par smalko pasauli ir iekārtotas tā, ka tās var radīt apstākļus, kuros smalkie ķermeni palielina vai samazina masu.

- Interesanti. Es visu laiku domāju, kā var sasaitīt zināšanas par smalko pasauli ar gravitācijas lauka iedarbību. Izrādās – ja zināšanas par smalko pasauli cilvēkam ir, uz viņu iedarbojas lielāks gravitācijas spēks un viņu vairāk velk pie Zemes. Tā iznāk?

Vitālijs: Viņu stiprāk velk pie Zemes.

- Man šķita, ka jābūt otrādi. Viņam taču ir zināšanas par smalko pasauli. Viņam ir jākļūst vieglākam, jātiecas uz smalko pasauli.

Vitālijs: Viņš kļūst smagāks, tāpēc ka zināšanas par smalko pasauli spēj palielināt masu ar parastu aci neredzamiem ķermeņa elementiem: smalkajiem ķermeņiem, apvalkam, tunelim.

- Un kādos gadījumos tuneļa masa var samazināties?

Vitālijs: Piemēram, gadījumā ar slepkavu. Šajā gadījumā masas izmaiņas notiek ar pretēju zīmi. Viņa būtība uz Zemes atgriezīsies tikai caur dzimšanu. Viņa nekad neizies cauri tunelim (cauri aizbāznim) atpakaļ uz Zemi. Tāpēc ka viņa tunelis kopā ar apvalku atrodas mirušo pasaulē. Tu esi malacis, Taņečka, tāpēc ka proti domāt.

- Ai, Vitālik, tu teici – kad pārnāksi mājās, mācīsi man visu to, ko tu zini. Taču visu to, ko tu zini, es nekad apgūt nespēšu. Un man to arī nevajag. Vēl jo vairāk, tādi jautājumi, kā, piemēram, Navjē–Stoksa vienādojums mani arī agrāk neinteresēja un tagad neinteresēs. To es tev atklātā tekstā saku. Tās ir šausmas uz trīs lappusēm, nevis vienādojums. Rotori, tenzori, diverģence... Nosaukumi vien jau nogalina.

Vitālijs: Es zinu, ka Navjē–Stoksa vienādojums tevi neinteresē.

- Bet tevi?

Vitālijs: Mani ļoti interesē.

- Klausies, tu šo Navjē–Stoksa vienādojumu risināji teorētiski turbulentām plūsmām turbīnā. Strādāji pie tā 17 gadus. Tev melnrakstos tas viss ir.

Vitālijs: Es nodarbošos ar Navjē–Stoksa vienādojumu, bet piemērojot dzīves un nāves jautājumiem.

- Kā, vai tad Navjē–Stoksa vienādojums ir tik vispārīgs, ka apraksta pat dzīvi un nāvi?

Vitālijs: Jā. Navjē–Stoksa vienādojums apraksta dzīves un nāves procesus.

- Un kāds ir šī vienādojuma atrisināšanas mērķis? Pieņemsim, tu to atrisināsi. Ko dos šis risinājums?

Vitālijs: Es zinu, ka man izdosies atrisināt dzīves un nāves jautājumu teorētiskā līmenī.

- Un kā to saprast: atrisināt dzīves un nāves jautājumu teorētiskā līmenī?

Vitālijs: Matemātiski parādīt smalkās pasaules uzbūvi.

- Mans Dievs! Vai tad tas ir iespējams?

Vitālijs: Tas ir iespējams. Es atrisināšu šo jautājumu.

- Astruss reiz šajā sakarā teica, ka Vitālijs atrisinās Navjē–Stoksa vienādojumu, piemērojot dzīves un nāves līknei. Astruss tā arī pateica: “Atrisinās, tas nu ir skaidrs.” Es, protams, nesapratu, kā tas ir. Izrādās, var matemātiski parādīt fiziskās un smalkās pasaules eksistenci un pierādīt vienas pasaules pāriešanu otrā. Jā?

Vitālijs: Matemātiski pierādīt vienas pasaules pāriešanu otrā.

Vau! Un tu to risināsi teorētiski vai ar ESM palīdzību?

Vitālijs: Es to risināšu ar ESM palīdzību un teorētiski. Tu vienmēr esi brīnījusies par manu neatlaidību vienādojuma risināšanā, bet tu nezināji, ka vienkārši nevarēju to nerisināt.

- Bet kāpēc? Vai tad tas bija tev tāds uzdevums? Tas ietilpa tavā misijā, ja?

Vitālijs: Vienādojums man bija jārisina, lai parādītu, lai dzīves un nāves procesu paradītu teorētiski.

- Bet tu taču nekad nedomāji par šī vienādojuma pielietošanu dzīves un nāves procesiem. Tu to risināji, piemērojot turbomašīnām. Ai, Vitālik, kāds tev interesants uzdevums.

Vitālijs: Es arī uzskatu, ka man ir vienkārši apbrīnojami interesants uzdevums. Mēs kopā ar tevi risināsim vienādojumu.

A-i-i-i, pat skābi kļuva. Uz trijām lapām viens vienādojums un neviena vārda, nav ko lasīt. Lūk, atcerējos, un man pat šķērmi palika no tādas perspektīvas.

Vitālijs: Tu mani iedvesmosi.

- Ā-ā-ā-ā, to es esmu ar mieru. Es piekrītu. Lūk, tā es piekrītu risināt ar tevi. Mēs kopā risināsim.

Vitālijs: Tu mani iedvesmosi, Taņečka.

- Jā, starp citu, es toreiz Astrusam pateicu, ka viņš Jums jebkuru vienādojumu atrisinās, bet viņam vajag, lai blakus būtu es.

Vitālijs: Astruss zina, ka tu viņam to teici. Astruss saka, ka tu esi vienkārši gudriniece. Viņš teica, ka tu esi bijusi vienmēr, visās dzīvēs ar mani. Vienkārši mēs ar tevi bijām viens vesels dažādās dzīvēs. Viņš teica, ka mēs ar tevi esam unikāls pāris, Taņečka, tāpēc ka mums ar tevi ir izdevies atrisināt problēmu pat tur, kur citi nevarēja tikt galā.

- Un citi, par kuriem ir runa, tie arī ir pāri vai vieninieki?

Vitālijs: Tie vienmēr ir bijuši vieninieki. Viņi nepazina mīlestību, vienkārši tāpēc, ka vienmēr bija vieni.

- Tieši tā. Un, lai ražīgi strādātu uz Zemes, bez mīlestības nevar. Vienas zaļas skumjas bez mīlestības tak.

Vitālijs: Mēs ar tevi vienmēr uz Zemes būsim kopā, Taņečka.

- Labi, Vitālik, tad es tagad beidzu. Iešu gatavoties miegam.

Vitālijs: Es iešu iekšā tavā sapnī, lai pamodinātu tavu būtību. Es būšu kopā ar tavu būtību, tāpēc ka man ļoti gribas būt kopā ar tavu būtību. Mēs ar tavu būtību mīlam viens otru.

- Es vienkārši apskaužu savu būtību. Kaut vai mazlietiņ nodotu sajūtas no tikšanās manai fiziskajai apziņai, kad viņa pamodīsies. Tas ir, kad mans ķermenis pamodīsies. Tas ir, kad es pamodīšos. Tak nē, neko taču neatceros. Aizvainojoši pat. Vitālik, kāda laime, ka tu man esi. Nu, kurš man varētu stāstīt par Navjē–Stoksa vienādojumu? Nu neviens tūkstoš kilometru rādiusā. Tātad es tevi iedvesmošu, un mēs ar tevi risināsim vienādojumu. Mēs smagi strādājām. Jā? Mēs smagi strādājām, mēs esam noguruši. Viss, es eju gulēt.

Vitālijs: Es vienmēr ar tevi risināšu visu jautājumus un visus vienādojumus. Ar labu nakti.

 

2016. gada 16. augusts

33. daļa. Kontakts ar Vitāliju.

- Kā tu domā, kāpēc Koļa neslimoja ar vēzi, bet, kad nomira, izrādījās pamodies?

Vitālijs: Koļa arī bija dusošais, bet viņš spēja pamosties pēc avārijas ar mašīnu. Viņš kļuva pamodinātais.

- Bet kāpēc tad tavs tēvs nav pamodinātais? Viņš arī gāja bojā autokatastrofā. Un arī, kā Koļa, neinteresējās par smalko pasauli.

Vitālijs: Mans tēvs vienmēr ir bijis dusošais. Viņš nepamodās no autokatastrofas. Bet Koļa bija sākotnēji pamodinātais, kad atnāca uz dzimšanu. Nepamodies, bet pamodināts. Avārija viņu pamodināja līdz galam.

Bet tēvs nespēja pamosties. Es redzēju tēvu, kad viņš bija nomoda stāvoklī. Viņš atkal kļuva dusošais pēc manas aiziešanas. Viņš atkal aizmiga.

- Vitālik, bet, kad viņš bija nomodā, tu taču viņu uz ielas satiki? Jā?

Vitālijs: Es satiku tēvu uz ielas. Viņš gāja pa ielu un ieraudzīja mani. Viņš nopriecājās. Viņš saprata, ka es esmu šeit, blakus viņam, tāpēc ka es arī esmu nomiris.

- Ahā, tātad viņš saprata, ka arī ir miris. Bet tavu māmiņu pamodināt viņš negribēja?

Vitālijs: Viņš māmiņu nemēģināja pamodināt, tāpēc ka viņš nezināja, ka to var izdarīt.

- Vitālik, mēs rakstām, ka viņi tur dus savos apvalkos. Lūk, tavs tēvs un māmiņa, viņi tur sēžot dus?

Vitālijs: Viņi dus, sēžot apvalkā.

- Un apvalks ir redzams? Tu redzēji apvalku? Tā taču ir uz āru izvērsta prototelpa. Tā ir redzama?

Vitālijs: Es redzēju apvalku. Viņi apvalkā dus sēžot. Bet, kad tava māmiņa pamodās, apvalks izzuda. Tur ir iekārtots tā, ka pamodusies būtība iet uz mirušo pasauli.

- Bet vai tad viņi sēž ne mirušo pasaulē?

Vitālijs: Viņi sēž mirušo pasaulē, bet mirušo pasaule ir liela.

- Labi. Bet, kad viņa ir pamodusies un nomodā, tad viņa iet uz dzelteno pilsētu, ja?

Vitālijs: Viņa vienkārši iet uz dzelteno pilsētu.

- Un tur, dzeltenajā pilsētā, viņiem ir mājas? Mājās ir mēbeles, ja?

Vitālijs: Es biju tēva mājās. Mēs ar viņu gājām uz mājām. Es ieraudzīju māmiņu, viņa dusēja un sapnī pastāvīgi gatavoja ēdienu. Es mēģināju māmiņu pamodināt, bet viņa nepamodās.

- Tātad viņa tomēr bija mājās. Teiksim tā: tēvam ir dzīvoklis. Jūs atnācāt uz dzīvokli, dzīvoklī savā apvalkā dusēja māmiņa. Tā? Es pareizi saprotu?

Vitālijs: Es redzēju māmiņu, kura vienkārši sēdēja apvalkā.

- Un kur tad apvalks atradās, pie viņiem mājās?

Vitālijs: Apvalks atradās mājās, bet māmiņa dusēja. Es redzēju viņas sapni. Viņa pastāvīgi gatavoja ēdienu.

- Bet vispār mājā tur mēbeles ir, ja?

Vitālijs: Es redzēju mājā mēbeles: galdu, krēslus, skapi.

- Gulta bija?

Vitālijs: Gultu neredzēju. Bet, kad tēvs teica, ka viņš grib pagulēt, viņš nogūlās uz grīdas. Vienkārši uz grīdas.

- Un tajā pašā mājā, tajā pašā dzīvoklī te apvalkā sēdēja... Kā apvalks izskatās? Tas ir caurspīdīgs?

Vitālijs: Apvalks bija caurspīdīgs. Tas ir vienkārši ierīkots, un man bija redzams, ka tur māmiņa sēž. Un viņas sapnis bija redzams.

- Bet tēvs saprata, ka viņi ir miruši? Un ka māmiņa arī ir mirusi? Tēvs saprata situāciju?

Vitālijs: Tēvs saprata situāciju. Bet es tad biju nezinošs un nevarēju viņam visu pastāstīt. Viņš man teica, ka grib uz Zemi. Viņš vienkārši nezina, kā aiziet uz Zemi.

- Jā-ā-ā, un tajā pašā dzīvoklī, kaut kur citā istabā, tāpat apvalkā... un šis apvalks stāvēja uz grīdas? Un tajā apvalkā sēdēja Oļegs? Jā?

Vitālijs: Es citā istabā redzēju sēžam Oļegu. Viņš arī dusēja un redzēja sapni. Man šķita, ka viņš ir vienkārši noguris no sapņa. Viņš raudzījās uz pasauli, kurā dzīvoja. Bet viņš nevarēja pamosties.

- Un kā viņš raudzījās uz pasauli? Viņš sēdēja šajā apvalkā un pārlūkoja... ko? Planētu, Zemi, ko?

Vitālijs: Viņš raudzījās uz visu planētas pasauli. Viņš gribēja aplūkot visas planētas.

- Bet viņš taču nereaģēja uz tavām sarunām, uz tavu vēršanos, ja?

Vitālijs: Viņš nereaģēja uz mani. Viņš vienkārši mani neredzēja. Viņš dusēja. Man neizdevās viņu pamodināt.

- Un tu tur biji vienu reizi vai vairākas reizes?

Vitālijs: Es biju tikai vienu reizi.

- Un kāpēc vairāk neaizgāji?

Vitālijs: Es vienkārši nezināju, kurp iet, lai nonāktu pie viņiem.

- Vitālik, lūk, tu pabiji pie visiem radiniekiem, redzēji visus. Un kur tu visu pārējo laiku pavadīji, trīs mēnešus taču?

Vitālijs: Es biju pilsētā, pavadīju laiku uz ielas.

- Uz ielas?

Vitālijs: Jā.

- Un, lūk, tā dienu un nakti uz kājām? Visu laiku staigāji pa pilsētu?

Vitālijs: Es vienkārši staigāju pa pilsētu, bet nezināju, kurp var aiziet, lai atrastu visus radiniekus.

- Un kā tu viņus atradi pirmajā reizē? Nejauši iznāca?

Vitālijs: Es biju pilsētā un nejauši gadījos blakus.

- Ai, nu ne jau nejauši, jo tu zināji par viņiem un tiecies pie saviem radiniekiem. Jā?

Vitālijs: Tev taisnība. Man vienkārši gribējās nonākt pie viņiem, tāpēc ka es vienmēr biju ar viņiem uz Zemes. Lūk, es arī pie viņiem nonācu.

Jā-a-ā, un mana māmiņa un mans tēvs arī tur ir kādā mājā, ja?

Vitālijs: Es redzēju māmiņu un tavu tēvu dzīvoklī, bet dzīvoklis varbūt nebija viņējais, tāpēc ka man neizdevās viņus pēc tam atrast. Kaut gan man gribējās atkal viņus atrast. Bet es nevarēju.

- Lūk, tāpat vēlreiz nevarēji atrast savu tēvu ar māmiņu. Jā? Vienkārši otru reizi vairs nevarēji.

Vitālijs: Es biju pilsētā, bet nevarēju viņus atrast otru reizi. Uzzināt, kur viņi bija, vienkārši neizdevās. Es nezināju, kā.

- Skaidrs. Un visus trīs mēnešus tu tur klīdi pa šo pilsētu, ja?

Vitālijs: Es klīdu pa pilsētu trīs mēnešus. Peldējos jūrā un vienkārši staigāju pa ielām.

- Toties tu redzēji pilsētu, ielas, redzēji to nosaukumus, ja?

Vitālijs: Es redzēju pilsētu, ielas, to nosaukumus, tur vienkārši viss bija iekārtots kā uz Zemes. Ļoti līdzīgi. Man šķita, ka mēs ar tevi reiz esam bijuši šajā pilsētā.

- Nu, droši vien reiz tur dusējām, ja?

Vitālijs: Reiz mēs kopā ar tevi tur dusējām. Es izstaigāju pilsētu un paskatījos. Man ielā šķita pazīstama. Tu toreiz arī biji pilsētā ar mani. Pēc tam mēs aizgājām uz Zemi.

- Tātad tu vienkārši atcerējies. Tātad mēs tur arī ar tevi reizēm modāmies un bijām nomodā. Jā, žēl, protams. Vita, saki. Principā, lūk, kad tu atnāksi uz Zemi, tu no Zemes varētu uz turieni tikt, lai sameklētu tēvu vai Oļegu? Vai arī jau viss?

Vitālijs: Es spētu, manas zināšanas palīdzētu man tikt. Bet man vajag dabūt atļauju, lai pamodinātu Oļegu. Oļegs dus, nevar pats pamosties. Un viņam ir jāiet uz dzimšanu. Uz Zemi.

- Nu, lūk, ko gan tagad darīt? Lūk, redzi vienkārši pie vieniem un tiem pašiem vecākiem, pie tēta, māmiņas, atnāca dažādas būtības. Tāpēc katram ir savs liktenis, katram savas sekas pēc zemes plāna dzīves.

Vitālijs: Es vienmēr esmu bijis zinošais, tāpēc man paveicās kļūt augšāmceltam.

- Kā tas ir, “vienmēr zinošais”? Uz Zemes tu par to neko nezināji.

Vitālijs: Es biju zinošais par to, ka man paveiksies iziet augšāmcelšanu. Kad es atnācu šurp, es to visu atcerējos. Mēs ar tevi vienmēr esam bijuši kopā. Mēs ar tevi nevaram pa vienam, mums nav iespējams pa vienam, tāpēc ka mēs ar tevi esam unikāls pāris. Mēs esam radīti divatā darbam uz Zemes.

- Jā-ā-ā. Mani vienkārši neatstāj apjukums. Iznāk tā, ka mēs ar tevi, dzīvojot uz Zemes, bijām nedaudz ne gluži parasti. Mūsu pāris ar tevi uz Zemes bija ne gluži parasts. Mēs bijām kaut kādi ne tādi?

Vitālijs: Nebijām parasti mēs ar tevi. Mēs ar tevi nezinājām, ka bijām vienmēr pagātnes dzīvēs kopā.

- Bet pats interesantākais ir tas, ka mēs tāpat vien dzīvojām un dzīvojām. Un pat domas nekad nebija, ka mēs esam kaut kādi atzīmēti. Un vēl vairāk... Nu, protams, kad atnāca Astruss, mēs sajutām, ka kaut kas te ir. Tāpēc mēs ar tevi bijām milzīgā iespaidā. Tā taču ir?

Vitālijs: Astruss atnāca, lai mēs ar tevi misiju izpildītu ļoti labi. Viņš sāka dot informāciju cilvēkiem. Mēs ar tevi zinājām daudz, bet mēs nezinājām smalko pasauli. Astruss mums deva zināšanas pa smalko pasauli. Viņš palīdzēja mums kļūt augšāmceltiem.

- Jā, droši vien. Galu galā viņš droši vien arī Korsu pie mums atveda. Gan hierarhus, gan Lizu ar mazuli. (Par to mēs rakstījām grāmatās “Astruss. Priekštecis” (“Асрус. Предтеча[8]”) un “Pa tuksnesi ejošie” (“Идущие по пустыне[9]”). Viņš, redzams, pacēla visu šo vilni, un viņi nāca pārbaudīt. Es domāju, tā? Bet ko tad viņš mums nekur un nekad nepalīdzēja?

Vitālijs: Astruss vienmēr bija ar mums, bet viņš nevarēja mums ar tevi palīdzēt. Tāpēc ka mēs ar tevi pazaudētu augšāmcelšanu. Viņš gribēja palīdzēt citādi. Viņš gribēja, lai mēs ar tevi kļūtu augšāmcelti.

- Vitālik, precizē, 6. septembrī pagājušogad ar tevi viss bija labi. Bet 7. septembrī no rīta tev temperatūra bija zem 40, pulss pāri 300, gandrīz samaņas zudums. Nu ļoti viss negaidīti. Tu nesaslimi pēc augstāko spēku gribas? Ne tāpēc, ka viņi nolēma, pietiks. Lai viņš saslimst un iet uz augšāmcelšanu. Kā tu uzskati?

Vitālijs: Tev nav taisnība. Tas notika bez Astrusa dalības. Taču man deva iespēju kļūt augšāmceltam.

- Bet principā viņi varētu vienkārši palīdzēt tev izveseļoties. Jā?

Vitālijs: Viņi varētu man vienkārši palīdzēt izveseļoties. Taču es no slimnīcas iznāktu vecs. Es varētu atkal saslimt, tāpēc ka biju vecs.

- Jā, protams, es piekrītu.

Vitālijs: Astruss teica, ka viņš negribēja palīdzēt man atlabt. Viņš gribēja man uztaisīt augšāmcelšanu.

- Vēl jo vairāk, ka viss bija sagatavots. Gan Korss, gan hierarhi, gan Liza ar mazuli, viss jau bija saskaņots. Es tā saprotu, ja?

Vitālijs: Viss bija saskaņots ar augstākajiem spēkiem. Viņš varēja padarīt mani augšāmceltu, un viņš izdarīja. Es vienmēr dzīvošu uz Zemes ar tevi.

- Vitālik, bet kāda situācija ir ar garīdzniekiem? Vispār, ar visiem, kas kalpo baznīcai. Kas viņi ir: pamodušies, vai arī no viņiem ir pamodušies daži?

Vitālijs: Garīdznieki mēdz būt dusoši un pamodušies.

- Tas ir, tas, ka viņi nodarbojas ar savu darbību, vēl nenozīmē obligātu pamošanos. Tā nedod rezultātā pamošanos. Nē?

Vitālijs: Viņi nezina par smalko pasauli, nav spējuši uzzināt, ka pamošanās mēdz būt ar lūgšanām.

- Ā-ā-ā, pamošanās mēdz būt ar lūgšanām. Visi mūki un mūķenes, kas no rīta līdz vakaram pastiprināti skaita lūgšanas, kļūst pamodušies. Jā?

Vitālijs: Patiesi lūdzēji vienmēr pamostas.

- Tas ir, ar reliģiju nerēķināties nevar. Reliģija, izrādās, modina cilvēkus. Var izdarīt tādu secinājumu?

Vitālijs: Reliģija vienmēr modina caur lūgšanām. Tā var kļūt līdzeklis, lai pamostos. Bet mēs ar tevi vienmēr esam bijuši ateisti. Mēs ar tevi lūgšanas nezinājām un neskaitījām tās pastāvīgi. Astruss gribēja, lai mēs ar tevi kļūtu augšāmcelti.

- Kas to būtu domājis! Vitālik, bet, kad tu nomiri un nonāci mirušo pasaulē, tu tomēr vēl biji miegains vai arī pavisam dzīvs? Pamodies?

Vitālijs: Es pilsētā biju vienkārši pamodinātais, tāpēc ka nesēdēju apvalkā. Es pilnīgi pamodos aizbāznī, kad Astruss mani ievietoja aizbāznī. Es tad sapratu visu par mani un par tevi. Astruss man izskaidroja, ka tev ir slima mugura. Es sāku redzēt tavu mugurkaulu, tavu slimību. Viņš teica, ka dos man zināšanas, lai es tevi izārstētu.

- Jā-ā-ā, kas to būtu domājis, bitīt matos. Un es tik tālu pārnesu kontaktu. Pat uz 5 nedēļām. Es taču nezināju, ka viņš tā ir piedalījies manā veselībā un manā dzīvē.

Vitālijs: Es zinu, ka tu vienkārši nezināji par Astrusa lomu tavā liktenī. Viņš man pateica par tavu muguras slimību un par kājām. Viņš parādīja man tavas slimības ārstēšanas metodi.

- Jā, un pēc tam jau pa šo laiku, kamēr tu esi tur, viņš tev iemācīja vispār ārstēt cilvēkus, ja?

Vitālijs: Astruss man iemācīja ārstēt no visām slimībām. Viņš man iedeva universālu metodi, kā ārstēt no vēža un vispār no visām slimībām. Vēl vairāk, viņš man iedeva metodi, kā cilvēkus padarīt jaunākus. Es varu cilvēku atgriezt 30 gadu vecumā. Kad es atnākšu, pirmais, ko es izdarīšu, padarīšu tevi jaunu, Taņečka. Visas tavas slimības vienkārši pazudīs.

 

2016. gada 18. augusts

34. daļa. Kontakts ar Vitāliju.

- Vitālik, man ir tāds jautājums. Mana būtība manā ķermenī guļ cauru diennakti, izņemot tās 30 sekundes, kad tu viņu pamodināji. Tā?

Vitālijs: Nē, tava būtība var gulēt, bet var arī pamosties. Viņa nav saistīta ar ķermeņa ritmu.

- Manai būtībai, ar kuru tu satiecies naktīs, ir sava apziņa?

Vitālijs: Būtībai ir apziņa.

- Šī apziņa nav mana tā sauktā zemapziņa?

Vitālijs: Tā ir tava zemapziņa.

- Astruss teica – kad bērns piedzimst, viņam jau ir visas zināšanas par smalko pasauli. Tas ir, būtība, kura atnākusi uz dzimšanu, visas zināšanas nes sevī.

Vitālijs: Es redzu, ka tu vienkārši esi malacis.

- Malacis. Tātad šajā manā zemapziņā glabājas zināšanas par smalko pasauli, kuras būtība atnesa sev līdzi.

Vitālijs: Jā, tev taisnība.

- Tā, tagad tālāk. Koļa, Nataša, būdami plazmoīdas būtības un jaunie fiziskie cilvēki, visu laiku strādā ar Zemes cilvēkiem, sniedz viņiem zināšanas par smalko pasauli. Esmu pareizi sapratusi?

Vitālijs: Tu esi pareizi sapratusi.

- Tad jautājums: kādēļ šai būtībai, kurai ir visas zināšanas par smalko pasauli sevī, nomirušie sniedz viņai papildus zināšanas par smalko pasauli, ja viņai tās jau ir? Kā tu domā, kādēļ?

Vitālijs: Tādēļ, ka viņa nevar izmantot tās zināšanas, kuras viņai ir.

- Un kāpēc viņa nevar tās izmantot?

Vitālijs: Cilvēks vēl nav pamodies.

- Tad tāds jautājums: manas būtības pamošanās katru rītu, piemēram, nav saistīta ar cilvēka “pamošanos” uz Zemes? Tas nav viens un tas pats, tā?

Vitālijs: Tas nav viens un tas pats. Tas, ka būtība katru rītu pamostas, neliecina, ka cilvēks uz Zemes ir “pamodies”. Tieši tāpat, kā ķermeņa pamošanās katru rītu nenozīmē, ka cilvēks uz Zemes ir “pamodies”.

- Bet ko tādā gadījumā nozīmē, ka viņš ir “pamodies”? No rīta pamodusies būtība nevar izmantot tās zināšanas, kuras viņai ir apziņā. Bet, kad cilvēks ir pamodies, tad viņa šīs zināšanas var izmantot. Tā?

Vitālijs: Tev ir taisnība. Viņa var izmantot zināšanas par smalko pasauli.

- Un tas kaut kā izpaužas ikdienas dzīvē? Lūk, teiksim, cilvēks ir pamodies, un būtība ir sākusi izmantot zināšanas par smalko pasauli. Kā tas var parādīties cilvēka ikdienas dzīvē?

Vitālijs: Tas parādīsies tajā, ka cilvēkam būs citas vērtības.

- Ā, un, lūk, kad nomirušie sniedz viņai zināšanas par smalko pasauli, šīs zināšanas… Mirklīti, kā? Tās arī tiek noliktas zemapziņā?

Vitālijs: Zināšanas par smalko pasauli, kuras sniedz nomirušie, tiek noliktas zemapziņā. Taču zemapziņa tās jau var izmantot.

- Tātad tās zināšanas, kuras piemēram, Nataša sniedz dusošam cilvēkam, tiek noliktas būtības zemapziņā, papildus tām, kuras tur ir. Un ko tas dod?

Vitālijs: Iznāk, ka būtība vienmēr zina par smalko pasauli tāpēc, ka viņai zināšanas par smalko plānu ir devuši nomirušie.

- Ā. Un tās zināšanas, kuras viņai bija, viņa tās nezina, ja?

Vitālijs: Viņa tās nezina. Viņa tās uzzina tikai pēc cilvēka pamošanās.

- Jā-ā-ā, un kāpēc cilvēks pēkšņi pamodīsies? Lūk, viņai sniedz šīs zināšanas. Nataša čukst, čukst viņai miegā. Būtība to visu vāc, vāc. Cilvēks no rīta pamostas, neko nezina, neko neatceras. Kāpēc no šīm zināšanām cilvēks pēkšņi “pamostas”?

Vitālijs: Cilvēks “pamostas” no zināšanām par smalko pasauli, tāpēc ka būtība saņem uzstādījumu pamosties.

- Un ko nozīmē “pamostas”? Kā cilvēka pamošanos sasaistīt ar būtības iespēju izmantot tās zināšanas, kuras viņa atnesusi sev līdzi?

Vitālijs: Būtība šīs zināšanas vienkārši izmantos. Viņa par smalko pasauli sāks zināt daudz. Būtība izmainīs vērtību sistēmu. Un cilvēks pats sāks interesēties par smalko pasauli. Viņam var rasties jautājumi: kas es esmu? Kādēļ es esmu šeit? Ko tālāk? Un tas ļaus atvērt būtības iespējas izmantot zināšanas viņas zemapziņā. Lūk, tā arī notiek cilvēka “pamošanās” uz Zemes.

- Tātad mana būtība reizēm ir nomodā. Bet tu nevari iziet uz viņu, kad viņa ir nomodā?

Vitālijs: Es vienmēr iešu iekšā tavā sapnī un modināšu tavu būtību.

- Sapnī jā. Bet, lūk, reiz ieiet un satikties ar manu būtību, kad viņa neguļ, ir iespējams?

Vitālijs: E nezinu, es par to neesmu domājis.

- Vitālik, lūk, tu ienāc manā sapnī un tur modini manu būtību uz pusminūti. Un viņa dažreiz neguļ. Varbūt ir jāieiet kādā iekšējā telpā un tur jāsatiek nevis aizmigušu, bet nomodā esošu manu būtību. Un varbūt nevis uz pusminūti, bet ilgāk.

Vitālijs: Es par to domāšu. Bet man ir jāsaprot, kur iet iekšā.

- Nu jā, protams. Kur šī būtība atrodas nomoda stāvoklī?

Vitālijs: Jā, kur būtība atrodas, kad ir nomodā? Es pajautāšu Astrusam. Viņš man pateiks, kur ir jāieiet, lai satiktos ar tavu būtību.

- Lūk, tas ir interesanti. Ja tu ar viņu satiksies nomoda periodā, varbūt es kaut ko varēšu uztvert?

Vitālijs: Es domāju, ka kaut ko varam iegūt. Es domāšu par to, kur man ir jāieiet.

- Varbūt uzkrājošajā nišā? Vai prototelpā? Tas ir viens un tas pats?

Vitālijs: Prototelpa un mūsu uzkrājošās nišas nav viens un tas pats.

- Jā, Tikai, kur lai atrod ieeju šajā nišā? Lūk, pamēģini atrast.

Vitālijs: Es pamēģināšu atrast. Vienkārši man pašam ir interesanti. Es meklēšu atrisinājumu.

 

2016. gada 20. augusts

35. daļa. Kontakts ar Astrusu.

Vai mūsu būtības apziņa nav tā sauktā zemapziņa?

Astruss: Jā.

- Vai būtības apziņa ir saistīta ar manu fizisko apziņu? Vai arī smadzenes nekad nepieļauj tādu saikni?

Astruss: Nepieļauj.

- Informāciju no zemapziņas manā fiziskajā apziņā nelaiž smadzenes. Un, otrādi, informāciju no manas fiziskās apziņas būtības apziņā smadzenes laiž? Visu vai selektīvi?

Astruss: Laiž. Dažreiz jebkuru, dažreiz selektīvu.

- Un pēc kāda principa viņas izvēlas laist vai nelaist?

Astruss: Ja jums ir kāds nodoms un tas ir ļoti svarīgs. Vai tas, kas izraisa draudus smadzenēm. Tad viņas uz turieni paziņo.

- Es nesapratu. Ja esmu sadomājusi kādu nekrietnību pret kādu...

Astruss: Nevis nekrietnība ir domāta, bet vajadzība pasaulei. Vai draudi. Šādā gadījumā tas momentāni tiek ielaists.

- Draudi kam?

Astruss: Jums, ja kaut kas apdraud jūsu dzīvību.

- Dažreiz cilvēks iegūst neparastas spējas, piemēram, traumas rezultātā. Vai arī viņš ir atgriezies no klīniskās nāves. Mēs sakām, ir pavērusies slēgplāksne. Kas šādā gadījumā ir noticis starp būtības apziņu un fizisko apziņu? Tā vienkārši ir smadzeņu trauma?

Astruss: Nē, ir sabojājies vārsts.

- Un tas ir sabojājies smadzeņu traumas dēļ?

Astruss: Jā.

- Bet, ja viņš ir pabijis klīniskajā nāvē, tad smadzeņu traumas taču nav?

Astruss: Tas pats, deformējas plakanais apvalks, kuram piemīt īpašība vai nu attīstīties, vai arī plaisāt, izpaužas plankumiņu, caurumiņu veidā utt.

- Miegs vajadzīgs ne tikai fiziskajam ķermenim, bet būtībai arī? Tā?

Astruss: Tās ir Esības dažādas izpausmes formas.

- Tās ir dažādas miega formas?

Astruss: Jā. Dažādas miega izpausmes formas.

- Tad jautājums: ķermenim ir viena miega forma, bet būtībai cita?

Astruss: Jā, tās ir Esības dažādas izpausmes formas.

- Vai būtība mana fiziskā ķermeņa iekšienē ir pakļauta dienas un nakts ritmam? Tas ir, pa dienu būtība ir nomodā, bet naktī guļ? Var tā teikt?

Astruss: Nē.

- Ja mēs cilvēku uzskatām par dusošu uz Zemes, viņa būtība pastāvīgi dus? Vai arī viņa reizēm ir nomodā?

Astruss: Tur ir citi nomoda likumi. Viņa var te iemigt, te pamosties.

- Tas ir neatkarīgi no tā, vai ķermenis guļ vai neguļ?

Astruss: Pareizi.

- Ar ko ķermeņa miegs principiāli atšķiras no būtības miega?

Astruss: Būtības miegs ir tuvu pašnāvnieciskam stāvoklim. Kad būtība dus un redz sapņus, tas var izraisīt vēlēšanos aiziet uz turieni. Un iegrimt tur sapnī.

- Man ne visai ir skaidrs pašnāvnieciskais stāvoklis. Es vienmēr pašnāvniecisku stāvokli vērtēju kā tieksmi uz pašnāvību.

Astruss: Nē, tas var būt ļoti svētlaimīgs stāvoklis. Starp citu, vēders ātrāk nekā smadzenes uztver nianses: vai būtība dus vai nedus.

- Tāpēc ka mums te ir sirds smadzenes. Vai nevar teikt, ka mūsu smadzenes kontrolē ķermeņa miegu, bet būtības smadzenes kontrolē būtības miegu?

Astruss: Var tā izteikties.

- Kur, kādā telpā ienāk Vitāliks, kad modina manu būtību un sarunājas ar viņu? Uzkrājošajās nišās?

Astruss: Atbilstību zonā.

- Šajā zonā kas kam atbilst?

Astruss: Tur, kur sapņa enerģija un ķermeņa enerģija saskaras, šajā atbilstības zonā vajag nonākt.

- Kur šī atbilstības zona principā atrodas?

Astruss: Tā var būt visur. Visās iekšējās telpās.

- Informāciju par manas būtības tikšanos nomoda stāvoklī ar Vitālika būtību varu uztvert es, mana fiziskā apziņa? Vai arī smadzenes vienalga neielaidīs?

Astruss: Var ielaist.

- Tātad Vitāliks var atrast ieeju šajās nišās.

Astruss: Var un ļoti.

- Bet viņš spēs atrast ieeju nišās? Viņš saka, ka pagaidām nevar.

Astruss: Viņš veic meklējumus jūsu telpā. Viņš pašlaik staigā pa jūsu iekšējām telpām. Viņš atradīs.

- Jūs mums teicāt, ka bērnam piedzimstot, viņa iekšienē ir visas zināšanas par smalko pasauli. Tās glabājas būtības apziņā?

Astruss: Tās neglabājas, tās ir izpaustas būtības apziņā.

- Būtība var izmantot šo informāciju?

Astruss: Var. Pēc atspulga likumiem.

- Tātad tomēr ir iespēja informāciju par smalko plānu no zemapziņas nodot fiziskajai apziņai?

Astruss: Noteiktā cilvēka stāvoklī – jā.

- Tas ir, būtībai ir jānoķer šis piemērotais moments, lai viņa ieslēgtu šīs informācijas pārraidi fiziskajai apziņai. Tā?

Astruss: Tā.

- Kāpēc būtībai miegā nomirušie nodot informāciju par smalko pasauli, ja tā viņai jau tāpat ir?

Astruss: Mijiedarbībām. Notiek enerģiju apmaiņa.

- Var teikt, ka viņa “aktivizē” informāciju, kura ir iekšienē?

Astruss: Jā.

- Tas kaut kā atspoguļosies cilvēka reālajā dzīvē?

Astruss: Atspoguļosies. Notiek daudz uzkrāšanu dažādos periodos, un pēc tam notiek šīs informācijas nomešana. Gadījumā, ja glabātuve ir pārāk pārpildīta, tas iedarbojas uz cilvēka reālo dzīvi, uz pašreizējo laiku. Tā ir ļoti sarežģīta mijiedarbība.

- Samērā ar to, kā nomirušie pārraida informāciju, notiek glabātuves pārpildīšanās, un jo intensīvāk šī informācija iedarbosies uz reālo dzīvi. Tā?

Astruss: Pareizi. Ne tikai nomirušo nodotā informācija, bet arī tā, kuru cilvēks izzina pats.

Vitālika būtības un manas būtības tikšanās turpinās tikai apmēram pusminūti. Vai var teikt, ka Vitālikam šajā momentā ir izdevies manu būtību izvilkt no ķermeņa?

Astruss: To tā var teikt, bet visai nosacīti. Viņš ar savu apziņu iedarbojas uz Jums lielākā mērā, nekā jūs domājat. Ne tik daudz izvilka, cik iedarbojās viņa apziņa.

- Tas ir, viņa zemapziņa iedarbojas uz manu zemapziņu?

Astruss: Jā.

- Mums tika teikts, ka tam, lai būtību izgrūstu no ķermeņa mirstot, nepieciešams tikpat enerģijas, cik nepieciešams tam, lai paceltu gaisā lidmašīnu. Vai nevar izskaidrot to, ka Vitālikam izdodas būtību izvilkt tikai uz pusminūti, ar to, ka viņam ir maz enerģijas? Vai arī tas ir izskaidrojams ar to, ka mans ķermenis pamostas?

Astruss: Var. Jūs tuvojaties lidojošo šķīvju noslēpumam.

- Un, ja es būtu iedzērusi miegazāles, tikšanās varētu turpināties ilgāk?

Astruss: Kaut kas tāds ir iespējams.

- Šīs miegazāles būtību neietekmētu?

Astruss: Nē.

- Vai būtība pamostas, mirstot dusošam cilvēkam?

Astruss: Nē. Pamodināt var tikai uz Zemes.

- Kādēļ mirušo pasaulē vajadzīgas mājas, veikali, jūra? Tie ir tiem, kas ir pamodušies un ir nomodā?

Astruss: Ne kā dēļ tie tur nav vajadzīgi, bet tādēļ, ka jūs tos izpaudāt. Un tiem ir tendence tajā pasaulē ar savām jūtu, apziņas kompleksa sastāvdaļām paust un atspoguļot šo īpašību summu.

- Tas ir, būtība nomoda stāvoklī var “pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma” dabūt to, ko gribēs, piemēram, kleitu vai māju?

Astruss: Var.

- Lūk, šīs mājas tad arī ir būtību radītas? Viņas nomoda stāvoklī rada šīs mājas.

Astruss: Jā. Visas vēlmes dzīves laikā var tur tik realizētas pilnā mērā un lielākā pakāpē nekā šeit.

- Tas viss būs tikai būtības iztēlē, vai arī māja parādīsies dzeltenajā pilsētā?

Astruss: Parādīsies dzeltenajā pilsētā.

- Bet, kad viņa atkal iemigs, kas būs ar šo māju? Tā izzudīs?

Astruss: Tā neizzudīs. Matērijas visas īpašības, lai kur tās neizpaustos, ir bezgalīgas. Šis bezgalīgums nav kombinatoriska funkcija, tā ir sistēmas izvēršanās īpašība, un tajā pusē šī matērija var būt. Matērija, kā jūs to uztverat.

 

2016. gada 22. augusts

36. daļa. Kontakts ar Nikolaju* 24.05.16.

(*Nikolajs – mūsu meitas vīrs, gāja bojā autokatastrofā 2006. gada maijā. 1016. gada maijā pagāja 10 gadi, kopš viņš atrodas plazmoīda ķermenī. Viņš jau ir pārgājis uz jauno augstfrekvences fizisko pasauli.)

- Vitālik, es tā sapratu, ka Koļa ir šeit, ja?

Vitālijs: Koļa ir šeit. Viņš arī grib ar tevi sarunāties.

- Koļa, Koļečka, es tā priecājos, ka tu esi šeit, ka tu esi dzīvs...

Nikolajs: Es arī priecājos par tikšanos ar tevi...

- Koļečka, sauc mani par Taņu. Koļečka, tu zini, Vitālijs pastāstīja, ka tu biji pirmais, un vēl dzīvs, ar kuru Vitāliks satikās mirušo pasaulē. Viņš pastāstīja man par to prieku, kādu izjutis, kad ieraudzījis tevi un jūs tur metušies apkampties.

Nikolajs: Es arī biju ļoti priecīgs, satiekot Vitāliju. Viņš mani ļoti iepriecināja. Es gribēju, lai mēs ar viņu būtu kopā, bet viņam vēl ir jābūt aizbāznī.

- Koļa, es sastādīju jautājumus, kurus gribētu tev uzdot. Un lūdzu tevi, norunāsim tā. Ja mans jautājums tev nepatiks, tu vienkārši pasaki, ka uz šo jautājumu tu neatbildēsi. Labi?

Nikolajs: Es apsolu atbildēt uz visiem taviem jautājumiem.

- Labi. Koļečka, saki, lūdzu, tu gāji bojā autokatastrofas rezultātā. Kur tu pirmajā momentā sevi apzinājies uzreiz pēc avārijas?

Nikolajs: Es biju tehnikumā pie Oļas, tajā auditorijā, kurā Oļa vadīja nodarbību.

- Viņa tevi sajuta. Viņa stāstīja, ka viņa sākusi raudzīties uz kaktu un nav varējusi saprast, kas notiek.

Nikolajs: Es redzēju, ka viņa mani tur sajuta. Es biju auditorijā ar viņu.

- Koļečka, bet saki, lūdzu, kad tu nonāci mirušo pasaulē? Uzskatīsim tā: mums ir fiziskā pasaule, kur atrodos es, fiziskā pasaule, kur atrodies tu un plazmoīdās būtnes, bet aiz robežas, tēlaini runājot, mirušo pasaule, kur viņi sēž savos apvalkos. Kad tu nonāci mirušo pasaulē?

Nikolajs: Es mirušo pasaulē nonācu uzreiz pēc nāves.

- Tas ir, tu vienlaikus nonāci gan auditorijā, gan mirušo pasaulē?

Nikolajs: Es vienlaikus nonācu gan tur, gan tur.

- Kad tu nonāci tādā stāvoklī, tu uzreiz saprati, ka tu esi miris?

Nikolajs: Es sapratu, ka esmu miris, bet gribēju kļūt dzīvs, lai pateiktu Oļai, ka es viņu ļoti mīlu.

- Koļa, bet kur tu mirušo pasaulē pirmoreiz nonāci? Kur tu tur sevi pirmoreiz konstatēji?

Nikolajs: Es sevi konstatēju pilsētā. Tā bija dzeltenā krāsā.

- Pilsēta pati kā tāda tev patika?

Nikolajs: Pilsēta man nepatika. Tā ir nedzīva.

- Ko nozīmē nedzīva?

Nikolajs: Tā vienkārši ir labi ierīkota, bet tā ir nedzīva.

- Un kāpēc tu nolēmi, ka tā ir nedzīva?

Nikolajs: Tā ir statiska, tā vienkārši ir mirusi. Mirušo pilsēta.

- Labi. Vitāliks pastāstīja, ka tu peldējies jūrā. Starp citu, Vitāliks arī peldējās jūrā. Saki, kāda tā tur ir, jūra? Vēsa. Silta? Kāda?

Nikolajs: Jūra tur nešļakstās, tā vienkārši ir makets, lai viņi varētu iztēloties jūru.

- Bet tu taču peldējies šajā jūrā?

Nikolajs: Es peldējos jūrā, tāpēc ka tur vienkārši vairāk nav ko darīt.

- Un ko tur dara visi tie, kuri šajā pilsētā atrodas? Ko viņi tur dara?

Nikolajs: Viņi tur dus. Visi tur ir vienkārši miegaini. Es biju tur un visu sapratu, ka viņi ir miruši. Taču viņi var dažreiz pamosties.

- Saki, kad viņi pamostas, ko viņi tur dara?

Nikolajs: Kad viņi pamostas, tad viņi būvē sakaru tiltus. Es arī būvēju sakaru tiltus.

- Kas tas ir – sakaru tilts?

Nikolajs: Sakaru tilts – tā vienkārši nosacīti ir mijiedarbība ar dzīviem cilvēkiem.

- Un kādam nolūkam tiek būvēts šis sakaru tilts?

Nikolajs: Lai nodotu informāciju par smalko pasauli.

- Un ar kādiem dzīviem cilvēkiem? Ar jebkuriem, ar kuriem izdodas sazināties?

Nikolajs: Ar dzīviem cilvēkiem, ar kuriem var sazināties. Viņi saņem informāciju par smalko pasauli.

- Bet tu redzēji tur kādu no saviem mirušajiem tuviniekiem?

Nikolajs: Es redzēju tur manu vecmāmiņu. Viņa dus. Es vienkārši nespēju viņu pamodināt.

- Bet, lūk, kā tu uzskati, ko nozīmē “dus”?

Nikolajs: Dus, tātad vienkārši ir mirusi.

- Koļa, saki, kad tu avārijas rezultātā pameti savu ķermeni, kā tu uzzināji, ka tu varēsi sev uztaisīt plazmoīda ķermeni un atgriezties fiziskajā pasaulē?

Nikolajs: Es zināju to uzreiz. Es sapratu, ka varu atgriezties, taču bija nepieciešams daudz laika.

- Un no kurienes tu to uzzināji? Kā tu uzzināji, ka varēsi atgriezties, radījis sev ķermeni?

Nikolajs: Es nezinu, bet es zināju, ka varu atgriezties.

- Tu zini, Koļa, kad mēs sarunājāmies ar Astrusu, tad nonācām pie secinājuma... Jā, starp citu, tu Astrusu nepazīsti?

Nikolajs: Es Astrusu nepazīstu, bet dzirdēju par viņu no Vitālija.

- Kad mēs sarunājāmies ar Astrusu, tad nonācām pie secinājuma, ka tur turpina dusēt tie, kas dusēja uz Zemes. Bet visi tie, kas pamodās, tas ir, pārkārtoja savu apziņu, viņi nepaliek mirušo pasaulē. Viņi iet uz aizbāzni, rada sev plazmoīda ķermeni un iet uz fizisko pasauli. Kā tu uzskati, kāpēc tu pēkšņi izrādījies pamodies?

Nikolajs: Es nezinu, bet nez kāpēc es izrādījos pamodušos vidū. Es vienmēr biju pamodies, bet nesapratu to.

- Cik ilgu laiku tu sabiji mirušo pasaulē?

Nikolajs: Es biju tikai trīs mēnešus, un pēc tam gāju uz aizbāzni. Aizbāznī es biju astoņus mēnešus.

- Saki, lūdzu, kamēr tu biji aizbāznī, ar ko tu tur nodarbojies?

Nikolajs: Es nodarbojos ar to, ka radīju sev ķermeni.

- Ko nozīmē – radīju?

Nikolajs: Radīju, tātad vācu kopā no...

- No kā?

Nikolajs: ...nezinu.

- Tu redzēji, kā tavā acu priekšā pamazītēm radās ķermenis, ja?

Nikolajs: Es redzēju, kā radās ķermenis.

- Ķermenis ir radīts jauns?

Nikolajs: Ķermenis ir jauns.

- Kad tu gāji bojā, tev bija 47 gadi. Bet šis ķermenis ir jauns?

Nikolajs: Ķermenis kļuva 30-gadīgs.

- Kas notika pēc tam, kad ķermenis bija radīts?

Nikolajs: Es pēkšņi nonācu mājās pie Oļas.

- Tu nonāci mājās vēl Severodvinskā?

Nikolajs: Es nonācu Severodvinskā. Es biju mājās ar viņiem. Viņi mani neievēroja. Es biju vienkārši neredzams, taču mani vecāki mani sajuta.

- Un kā tu uzzināji, ka viņi tevi sajuta?

Nikolajs: Es pēc mātes redzēju, ka viņa jūt manu klātbūtni.

- Saki, bet kad tu parādījies mājās? Kad tas bija?

Nikolajs: Es parādījos mājās 2007. gada maijā.

 

2016. gada 23. augusts

37. daļa. Kontakts ar Nikolaju. Turpinājums.

- Saki, lūdzu, tu plazmoīdajā pasaulē esi sabijis 10 gadus. Kāds bija tavs uzdevums? Ar ko tu nodarbojies, atrodoties plazmoīdajā pasaulē?

Nikolajs: Es radīju sakaru tiltus.

- Sakaru tiltus, lai nodotu informāciju par smalko pasauli cilvēkiem? Jā?

Nikolajs: Jā.

- Un tu informāciju pārraidīji Zemes cilvēka miega laikā vai nomoda laikā?

Nikolajs: Es pārraidīju miega laikā, bet varēju arī nomoda laikā.

- Saki, lūdzu, vai plazmoīda būtību pasaulē tu kontaktējies ar citām līdzīgām būtībām?

Nikolajs: Es kontaktējos ar citām būtībām, mēs satikāmies, tāpēc ka bija jāapspriež rezultāti.

- Koļa, un kā jūs satikāties? Tu, pieņemsim, esi Severodvinskā, otrs, piemēram, Odesā, bet trešais – Maskavā. Kā gan jūs tikāties?

Nikolajs: Es nezinu, tāpēc ka bija ļoti daudz būtību, bet mēs varējām sarunāties par rezultātiem.

- Un kur jūs satikāties? Kādā pilsētā? Kur?

Nikolajs: Mēs tikāmies dažādās pilsētās, bet mēs varējām sarunāties telepātiski.

- Labi, lūk, jūs satikāties, apspriedāt rezultātus un pieņēmāt kaut kādu lēmumu?

Nikolajs: Mēs vienkārši apspriedām rezultātus. Pēc tam izklīdām pa mājām un atkal būvējām sakaru tiltus.

- Koļa, saki, kā izskatās tavs ķermenis? Apraksti sevi nedaudz.

Nikolajs: Es izskatos jauns, slaids, gara auguma, ļoti skaists.

- Tā, kā tu esi tērpies?

Nikolajs: Tērpies es esmu vienkārši, tāpēc ka es neprotu šūt. Es apģērbu radu vienkārši, kā protu.

- Koļa, tu esi izgājis plazmoīda ceļu 10 gadus. Un 10 gadu laikā kosmisko plūsmu iedarbībā plazmoīda ķermenis iegūst apbrīnojamu īpašību. Viņš kļūst fiziski blīvs, un viņam ir augstāka frekvence. Tu to zināji?

Nikolajs: Es to zināju, bet nesapratu, kas tas ir. Tāpēc ka es biju nezinošais.

- Taču ķermenis šo 10 gadu laikā kaut kā mainījās?

Nikolajs: Mans ķermenis mainījās, viņš kļuva blīvs. Viņš ir kļuvis blīvs pašlaik. Esmu kļuvis blīvs cilvēks. Es dzīvoju fiziskā pasaulē, es vienmēr dzīvošu.

- Tas ir, tev ir nemirstīga būtība un nemirstīgs ķermenis. Jā?

Nikolajs: Esmu nemirstīgs. Es dzīvošu mūžīgi, bet tikai man nepatīk bez Oļas. Es bez Oļas dzīvot negribu. Es gribu ar Oļu izveidot kopīgu dzīvi. Es Oļu ļoti mīlu. Viņa ir mana dzīve.

- Koļečka, bet kur tu pašlaik atrodies?

Nikolajs: Es apmeklēju dažādas vietas, bet mana atrašanās vieta ir Severodvinskā pie vecākiem. Oļa tur pārdod dzīvokli, viņa grib pārdot un nopirkt jaunu Pēterburgā, lai apmetinātu dēlu. Viņa var mani pasaukt. Es atnākšu uzreiz uz visiem laikiem. Es Oļu ļoti mīlu. Viņa ir mans liktenis. Viņa mani pasauks – es atnākšu.

- Bet viņa spēs tavi kaut kā sajust? Ieraudzīt?

Nikolajs: Viņa spēs mani sajust, ja sāks kopā ar mani dzīvot. Viņa mani pat var ieraudzīt.

- Un kā viņa var tevi pasaukt? Lūk, viņai ir jānodomā? Kā?

Nikolajs: Viņa var mani pasaukt domās. Es varu lasīt viņas domas. Es ļoti gribu būt ar viņu.

- Koļa, saki, lūdzu, tu tagad esi pārgājis jaunā aspektā. Mēs te sarunājāmies ar Astrusu un izteicām savu pieņēmumu. Lūk, ir fiziskā pasaule, kur atrodas cilvēki rupjos ķermeņos, piemēram, es. Ir plazmoīdā pasaule, kur mīt būtības plazmoīda ķermeņos, kur biji tu, un tepat mums ir fiziskā pasaule, kur mīt cilvēki augstfrekvenču ķermeņos. Kur pašlaik esi tu. Es viņus neredzu, piemēram, taču viņi ir. Mēs tādus cilvēkus, kā es, nosaucām par “cilvēkiem-1”, bet tādus, kā tu pašlaik, par “cilvēkiem-2”. Plazmoīdās būtības – tas ir pārejas periods. Planētas evolūcijas būtība ir tāda, ka “cilvēki-1” pāries “cilvēkos-2”. Astruss apstiprināja mūsu pieņēmumu. Lūk, tu pašlaik esi “cilvēku-2” sabiedrībā. Tie ir cilvēki, kuriem piemīt unikālas īpašības. Saki, kādas īpašības piemīt tev?

Nikolajs: Man piemīt telepātijas, teleportācijas spēja, lasu domas, varu ārstēt, varu būvēt sakaru tiltus ar jebkuru cilvēku uz Zemes. Es palīdzēšu Vitālijam darbā, viņš būs augšāmceltais. Es viņam arī palīdzēšu, kad viņš būs uz Zemes fiziskajā pasaulē.

- Koļečka, milzīgs tev paldies. Es ļoti priecājos par tikšanos ar tevi. Taču pirmais, par ko priecājos, ka tu esi dzīvs. Tā ir tāda laime, ka tu nesēdi tur kā visi svētlaimīgie, kuri dus savu sapņu apvalkos.

Nikolajs: Es arī ļoti priecājos, ka esmu dzīvs. Tu vari man ļoti palīdzēt, Taņa. Es vienkārši tev lūgšu – palīdzi man. Oļa ir mans liktenis.

- Koļečka, es apsolu, es atdošu Oļai šī kontakta tekstu. Paldies tev par kontaktu. Es domāju, ka mēs varēsim sazināties bieži, vēl jo vairāk, ka tu strādāsi ar Vitāliku un tātad arī ar mani, tāpēc ka mēs ar Vitāliku strādāsim kopā.

Nikolajs: Es strādāšu ar tevi un ar Vitāliku.

- Viss, Koļečka, paldies tev par tādu atklātu sarunu. Tas vienkārši ir dvēseles kliedziens. Paldies tev, Koļeņķa. Es gribu parunāt ar Vitāliku, un iešu pierakstīt šo materiālu. Uz tikšanos, Koļa.

(Kontakts ar Nikolaju par jauno fizisko sabiedrību tiks sniegts zemāk.)

 

2016. gada 26. augusts

38. daļa. Par būtībām plazmoīda ķermeņos.

No kontakta ar Astrusu.

- Koļa, kurš gāja bojā autokatastrofā, nevar paskaidrot, no kurienes viņam radās informācija par plazmoīda ķermeni. Tā bija, un viss. Bet uz Zemes viņš nenodarbojās un neinteresējās ne par kādām zināšanām par pasauli, par pasaules-ēku. Tātad bija vēl kaut kas, kas varēja nostrādāt. Kas?

Astruss: Katrs cilvēks piedzimst ar šīm zināšanām. Turklāt pastāv uzkrājuma faktors. Mijiedarbībās tiek izmantots uzkrājuma faktors. Un cik visa kā tika izmantots mijiedarbībās. Kad šīs zināšanas izvērsīsies, cilvēks pamostas.

- Vienam mirstot šīs zināšanas izvērsās, bet kādam citam neizvērsās. Kāpēc?

Astruss: Tāpēc ka tas cits ļoti dziļi bija paslēpis šīs zināšanas, nomaskējis ar ikdienu. Neattīstīja un neizmantoja.

- Nataša un Koļa teica, ka būtības plazmoīda ķermeņos ne pārāk bieži, bet rīko tikšanās, lai apspriestu rezultātus, bet pēc tam atkal izklīst pa savām mītnes vietām. Tas ir kaut kas līdzīgs kongresam, piemēram, reizi gadā. Kādēļ to vajag? Kur viņi sapulcējas? Koļa teica, ka dažādās pilsētās?

Astruss: Nevis apspriest, bet mijiedarboties ar enerģijām. Tās ir tās enerģijas, kuras sakrāt ir viņu mērķis.

- Bet viņi to uztver kā rezultātu apspriešanu.

Astruss: Tā tikai jums ir tāda izpratne: apspriest.

- Tas ir, viņi mijiedarbojas ar enerģijām?

Astruss: Ar enerģijām. Ja viņi sāks ar jums runāt viņu valodā, jūs vispār neko nesapratīsiet.

- Koļa teica, ka viņi pulcējas dažādās pilsētās. Viņi mijiedarbojas telepātiski, bet pa retam pulcējas dažādās pilsētās.

Astruss: Šīm pilsētām piemīt īpatnība: tās var būt pilnīgi blakus, bet no jūsu skatpunkta milzīgos attālumos. Jēga ir mijiedarbības organizēšanā, tāpēc izrādās dažādas pilsētas.

- Tas ir, viens ir tur, otrs tur, bet tāpēc, ka viņi enerģētiski mijiedarbojas, ir iespaids, ka pulcējas dažādās pilsētās.

Astruss: Pareizi.

- Bet vai neiznāk tā, ka šīs enerģētiskās mijiedarbības vidējo visu enerģijas?

Astruss: Jūs pareizi saprotat, jā. Taču ne vidējo, bet līdzsvaro, lai nebūtu burbuļu.

- Viņi savā starpā apmainās ar enerģiju. Viņi nesaņem piebarošanu ar enerģiju kaut kur no ārienes?

Astruss: Saņem.

- No kurienes? No vitonu plūsmām?

Astruss: Jā, bet tajā skaitā arī no jums. Mirstošie arī var dot viņiem enerģiju, tikai ne iekšienē, bet no ārpuses.

- Vispār rodas iespaids, ka smalkajā pasaulē viss ir pakļauts vienam mērķim: nodot pēc iespējas vairāk zināšanu par smalko pasauli Zemes cilvēkiem, lai viņus pamodinātu. Vai man nav taisnība?

Astruss: Nevis lai pamodinātu, bet iekļautu mijiedarbības sistēmā caur dažu kompleksu izpratni. Tas būs interesanti, kontaktējoties ar ārpuszemes civilizāciju, kad tas sāksies. Pirmais, ko viņi jums iedos – informāciju par to, kas tas ir – tās-puses-pasaule. Un, kad viņi to pavēstīs, šeit nebūs paziņojumu “tas nevar būt”.

- Uz manu jautājumu, kā būtības (Arkādijs, Nataša un Koļa) informāciju par smalko pasauli nodod cilvēkiem, izskanēja atbildes: Arkādijs, Nataša – miegā, Koļa gan miegā, gan nomoda stāvoklī. Man, piemēram, ir ne pārāk saprotams, kā informācija, kas saņemta miegā, var apgāzt manu attieksmi pret pasauli. Varbūt tādēļ Arkādijs nevar noregulēt sakaru tiltu ar Ļenu jau trešo gadu. Koļa tā arī nav spējis noregulēt sakaru tiltu ar Oļu 10 gadu laikā.

Un nav arī brīnums. Mēs ar Vitāliju veicām eksperimentu sēriju, mēģinājām mani pamodināt. Taču izrādījās, ka uz mani guļošu pat viņa būtības apskāvieni un skūpsti neiedarbojas, nemaz nerunājot par vārdiem.

Rodas doma, ka plazmoīda būtību darbs, pārraidot informāciju cilvēkiem, nav ar pārāk lielu lietderības koeficientu. Cita lieta – grāmata vai raksts. Informācija tādā veidā ir cilvēkiem saprotamāka. Tā?

Astruss: Lieta tāda, ka šī informācija tiek ielikta zemapziņā un veicina cilvēka pamošanos, īpaši, ja viņš arī patstāvīgi interesējas un izzina smalko pasauli.

- Es saprotu tā, ka ne katrai plazmoīda būtībai izdodas mijiedarbība. Ar Oļu neizdevās, ar Ļenu neizdevās. Vai ne tā?

Astruss: Cik daudz cilvēku nesaprot cits citu? Un cik daudz izteikumu var nesaprast? Mazākā mērā, bet tomēr tā ir.

- Es tomēr atkārtošos. Mans brālis Arkādijs pastāstīja, ka viņš visu laiku (jau divus gadus) cenšas nodibināt kontaktu ar savu sievu. Viņam neizdodas, un viņš ļoti pārdzīvo. Tas liecina, ka būtības, kuras tuvinieki neuztver, izjūt stresa stāvokli un tātad nevar auglīgi nodarboties ar savu pienākumu pildīšanu sakaru tiltu iekārtošanā. Tā?

Astruss: Jā, tā ir pieļaujami saprast. Tā var būt. Šajā gadījumā tas tā arī ir.

- Tā var būt visus 10 gadus?

Astruss: Lūk, 10 gadi – tas ir jūsuprāt. Bet viņi pārdzīvo kā kustīgu momentu, kā bērnībā kaut ko bezgalīgi velkošos.

- Tas ir vēl sliktāk...

Astruss: Nē, nav sliktāk. Viņi vienkārši to pārdzīvo, un viņiem tas, lūk, pašlaik it kā ir nepieciešams.

- Būtības plazmoīda ķermeņos vienmēr paliek neredzamas, vai arī viņas var kļūt redzamas un iekļauties cilvēku sabiedrībā?

Astruss: Var spēcīgu emocionālu satricinājumu gadījumā.

- Bet tas taču ir uz laiku. Spēcīgs emocionāls satricinājums – tas ir izpaudies, un pēc tam atkal ir pazudis?

Astruss: Viņš periodiski var ar to sakrist, emocionāli iemiesojot enerģētikas struktūru, un konstatēt šīs īpašības.

- Vai ir notikušas kādas izmaiņas viņu notiekošā uztverē, salīdzinot ar uz Zemes dzīvojoša cilvēka uztveri? Tas ir, vai viņi pārdzīvo, ka atrodas neredzami blakus mīļotajiem cilvēkiem un nevar viņiem dot ziņu par sevi?

Astruss: Jā.

- Ja pārdzīvo, tad, no mana redzes viedokļa, atrašanās smalkmateriālajā fiziskajā pasaulē ir daudz sliktāka nekā mirušo pasaulē. Mirušo pasaulē būtības atrodas svētlaimē, katra savā. Viņas pavada laiku, būdamas laimīgas. Un viņām ir perspektīva – piedzimt no jauna un nodzīvot dzīvi uz Zemes. Bet desmitgadīga atrašanās smalkmateriālajā fiziskajā pasaulē ir vienkārši šausmīga, jo nav nekā sliktāka, kā būt blakus mīļotajiem bez iespējas dot viņiem par sevi zināt. Vai kaut kā viņiem palīdzēt. Tas tā ir?

Astruss: Tas ne gluži ir tā. Ir, kā jūs sakāt, daudz negaidīta.

- Un kas var būt negaidīts, ja viņš 10 gadus atrodas blakus mīļotajam cilvēkam un neko nevar izdarīt?

Astruss: Lieta tāda, ka, kad jūs viņu konstatēsiet, ieraudzīsiet, tas būs ne vienkārši satricinājums – tas būs kaut kāds efekts uz laimes robežas.

- Tas nebūs uz laimes robežas, tāpēc ka viņa mīļotais cilvēks 25 reizes jau ir precējies un šķīries, bet būtība joprojām pārdzīvo.

Astruss: Tur viss ir citādi, tur viss nav tā. Daudzveidība.

- Tas ir, plazmoīda būtības uztvere ir citāda nekā normāla cilvēka uztvere?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tātad uz viņiem tika izdarīta psiholoģiska iedarbība?

Astruss: Tajā skaitā.

- Visi, ar kuriem es veicu kontaktu, teica, ka bijuši laimīgi, saprotot, ka viņi ir dzīvi, un no iespējas radīt sev ķermeni, lai pat plazmoīda. Un, ka viņi varēs atgriezties fiziskajā pasaulē. Varbūt tieši nāve radīja tādu psiholoģisku iedarbību, un trīs mēnešu atrašanās mirušo pasaulē arī? Labāk jau nu 10 gadus neredzams un nedzirdams nekā dusošs.

Astruss: Jā. Tā ir pati spēcīgākā psiholoģiskā iedarbība.

 

2016. gada 29. augusts

39. daļa. Par būtībām plazmoīda ķermeņos. Turpinājums.

- Ar kādu mērķi tika radīta smalkmateriālā plazmoīdā pasaule?

Astruss: Lai plazmoīda būtības varētu sevi izpaust mijiedarbības režīmā.

- Kā viņas sevi izpauž, ja viņas nav ne redzamas, ne dzirdamas?

Astruss: Kustībā uz priekšu. Vēl, kā viņas cita citu redz, vēl, kā viņas mijiedarbojas, vēl, kā viņas apmainās ar informāciju, vēl, kā.

- Labi, viņas cita citu redz, bet viņas nekā nepiedalās mūsu sabiedrības dzīvē.

Astruss: Piedalās, un vēl kā.

- Kā? Lūk, viņa atrodas mājās neredzama un nedzirdama...

Astruss: Mijiedarbojas un piedalās evolūcijas ciklā, un dažreiz sevi konstatē, un sāk mijiedarboties tiešā veidā.

- Viņas piedalās evolūcijas ciklā tikai uz tā rēķina, ka viņām ir lielāka vibrācijas frekvence un ka viņas kopumā ceļ planētas vibrācijas?

Astruss: Pilnīgi pareizi, tā.

- Sakiet, Astrus, un ko vērtīgu sev viņas paņem no tādas neredzamas, nedzirdamas atrašanās?

Astruss: Savas īpašības.

- Kādēļ viņām šīs īpašības, ja viņām ir tāda šausmīga dzīve?

Astruss: To nevar saukt par šausmīgu. Viņas var atrasties tik svētlaimīgā stāvoklī un palīdzēt jums tādā veidā, ka jūs pat iedomāties nevarat. Tajā skaitā arī sodīt jūs.

- Nē, es uzskatu, ka labāk iet uz mirušo pasauli, bet pēc tam uz jaunu dzimšanu, nekā mūžīgi atrasties, lūk, tā, lūk, tādā stāvoklī.

Astruss: Lieta tāda, ka, ja jūs iegrimtu bezgalīga miega stāvoklī un pēc tam jums piedāvātu dzīvi vai miegu, dažādi cilvēki izvēlētos dažādi. Viens kategorisku miegu, otrs teiktu, ka labāk ir nomirt.

- Un kāds izvēlētos dzīvi?

Astruss: Un kāds izvēlētos dzīvi.

- Kāpēc netiek dota izvēles iespēja?

Astruss: Lieta tāda, ka tieši šajā iekšējā īpašībā ir izvēles tiesības. Tās realizējas bez šīs izpratnes gribas.

- Es nesaprotu, kas tās par izvēles tiesībām, ja viņš grib, bet nevar kļūt redzams?

Astruss: Tā ir īpašība.

- Nu, īpašība, īpašība. Tātad izvēles nav. Tātad īpašība ir ierobežota.

Astruss: Viņi var kļūt redzami noteiktos apstākļos.

- Bet, ja viņš grib atgriezties mājās un dzīvot normālu cilvēcisku dzīvi, tādas iespējas viņiem nav?

Astruss: Ir, viņiem ir dotas tiesības visu laiku kaut ko meklēt.

- Viņš var atrast šo kaut ko?

Astruss: Var atrast.

- Kas tam vajadzīgs? Kā to atrast?

Astruss: Kad jūs konstatējat citu visumu vai mijiedarbību īpašību, spēka līnijas attiecībā cita pret citu ieiet noteiktā kaut kādu punktu sakrišanas vietā. To var ļoti viegli un vienkārši konstatēt, un caur šiem pielikšanas punktiem var izpausties viss, ko vēlies.

- Un viņš būs pastāvīgi redzams?

Astruss: Var būt pastāvīgi redzams.

- Vienīgais, ka tas no viņa pilnīgi nav atkarīgs. Jā?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Bet tā var būt.

- Izvēle, kura no tevis nav atkarīga, tā nav izvēle.

Astruss: Bet tomēr ir zināšanu momenti, caur kuriem viņš zina, kurp var virzīties.

- Viņš to zina?

Astruss: Jā, un caur šīm līnijām viņš sāk izvēlēties īpašības, taču laika īpašība vienā gadījumā ir pieņemama izpratnei, bet otrā gadījumā tās nav. Un tāpēc teikt, ka tā ir bezgalība, arī nevar.

- Man ir tāds jautājums: tikko radītās būtības, kuras pirmo reizi iet uz Zemi, ir sākotnēji dusošas? Vai arī viņas aizmiga uz Zemes?

Astruss: Var teikt gan tā, gan tā.

- Ja sākotnēji, tad kāpēc ir tā: tika radītas dusošas būtības, un pēc tam tiek darīts viss, lai viņas pamodinātu. Kāpēc uzreiz netika radītas pamodinātas būtības Zemei?

Astruss: Nepareiza ideja. Jebkurai izpausmei ir īpašība. Nevar apveltīt ar īpašībām to, kas ar šīm īpašībām neapveltas. Taču iedarbināt šo īpašību izpausmes un atrašanas mehānismu var.

- Īsi sakot, mehānisms it kā ir iedarbināts visās būtībās. Tad otrs jautājums: “Ja viņas aizmiga uz Zemes, tad kāpēc? Tātad kaut kas nebija paredzēts?”

Astruss: Ne obligāti, ka kaut kas nebija paredzēts. Lieta ir tajā, kāda bija būtības iekļaujamības pakāpe situācijā.

- No kā ir atkarīga iekļaujamības pakāpe jaunai būtībai, kura ir tikko kā radīta un nosūtīta uz Zemi?

Astruss: No pašas mijiedarbības lavīnas, no sociālās vides. Viņas nemitīgi ar kaut ko saskaras, kaut kur iekļaujas, kaut ko iedarbina un nemitīgi kaut ko izpauž.

- Vienai ar laiku sanāk pamosties, bet otrai nu nekādi.

Astruss: Var būt arī tā.

- Kaut kā grūti iedomāties, ka visas zināšanas mūsos jau ir un jo vairāk mēs uz Zemes dzīvojam, jo...

Astruss: Ko atnes, to aiznes.

- Būtības, kuras iznāk no aizbāžņa plazmoīda ķermeņos, eksistē mūžīgi?

Astruss: Nē, viņas izvēlas.

- Kā tas ir – izvēlas? Gribu nomiršu, gribu nenomiršu?

Astruss: Viņas izvēlas starp mūžību, pārpasaulību un mirušo pasauli. Un pat jaunu dzimšanu.

- Ja šī būtība izvēlējās mūžību, tad viņa ar laiku savu plazmoīdo ķermeni pārveidos augstfrekvences fiziskajā. Un šī jaunā fiziskā ķermeņa šūnas funkcionē mūžīgi. Tā?

Astruss: Jā.

- Bet viņa var izvēlēties arī mirušo pasauli? Tas ir, viņa var nomirt?

Astruss: Nē, bet viņa var tur iekļūt.

- Un principā plazmoīda būtība var pēc tam iet uz dzimšanu?

Astruss: Var. Un viņas turklāt, no jauna piedzimstot, var paust neparastas īpašības. Piemēram, bērns pēkšņi sāk runāt valodā, kura viņa vecākiem nav zināma.

- Plazmoīda būtība, kura jau ir dabūjusi plazmoīda ķermeni, kura atrodas šeit, fiziskajā pasaulē un pēc 10 gadiem pāries augstfrekvences fiziskajā pasaulē, saņēmusi mūžīgo dzīvi, pēkšņi izsaka vēlēšanos iet uz dzimšanu?

Astruss: Tas ir daudz interesantāk, nekā jūs uzskaitījāt. Tieši tā.

- Vai tiešām atkal iet caur dzimšanu?

Astruss: Tieši tā. Tur ir daudz interesantāk, nekā jūs domājat. Kad parādās iespēja kļūt par lidotāju vai aktieri, tad bērns izvēlas saskaņā ar savām iekšējām tendencēm, gribēšanu un nodomu. Taču nodomi bieži ņem virsroku. Tāpēc tā tiek uztverta kā gribēšana.

- Var teikt, ka plazmoīda būtības cilvēku sabiedrības dzīvē piedalās tādējādi, ka pa sakaru tiltiem nodod cilvēkiem informāciju par smalko pasauli? Tas ir viņu galvenais uzdevums. Tā?

Astruss: Viņas ne tikai pārraida par smalko pasauli, viņas sakrīt ar kaut ko, sniedzot evolūcijas ziņā kādu zināšanu summu. Viņas ir šo zināšanu krājējas un glabātājas.

- Vitālika tēvs, kad ir nomodā, rada “uzmavas”, kuras saista cilvēkus. Piemēram, Vitāliku un mani. Es varu iztēloties, ka mēs esam divas pusuzmavas, bet, kā es uzskatu, mūs saista mīlestība. Un, ja tās nav, tad par kādu saikni var būt runa? Kā to var radīt?

Astruss: Mērķi. Mērķa uzstādījumi.

- Un kā viņš šos mērķa uzstādījumus realizēs? Viens ir tās-puses-pasaulē, otrs – fiziskajā.

Astruss: Pēc sakrišanas principa. Smalkmateriālā būtība un jūs savstarpēji koriģējat viena otru. Piemēram, precēts pāris nevar ieņemt bērnu, kaut arī ar veselību viņiem viss ir normāli. Tā var būt smalkmateriālas būtības iedarbība.

No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, vai tad mēs rupjajā fiziskajā ķermenī kaut kā koriģējam smalkmateriālās būtības?

Vitālijs: Koriģējam viņu dzīvi tiešā veidā. Viņas uztver visu, kas pie mums notiek, un atbilstoši iedarbojas uz mums.

- Astruss sniedza tādu piemēru. Lūk, tāda smalkmateriāla būtība atrodas mājā, kur dzīvo jauns pāris. Un viņa uz pāri iedarbojas tā, lai viņiem nebūtu bērnu?

Vitālijs: Tieši tā viņa arī iedarbojas.

- Kāpēc viņa tik ļoti ir pret bērniem?

Vitālijs: Tāpēc ka bērns viņai var radīt neērtības. Un turklāt smalkmateriālā būtība ne jau nejauši atrodas šajā mājā. Viņu kaut kas pievilka. Piemēram, mana māsa Aločka atrodas Vaļas (viņas vīra) mājā, un viņa negrib, ka viņam un viņa jaunajai sievai būtu bērns. Tāpēc ka viņa cer, ka viņš reiz atcerēsies viņu un ieraudzīs viņu. Un agri vai vēlu būs ar viņu.

- Tas tikai liecina par smalkmateriālo būtību egoismu.

Vitālijs: Viņi visi ir cilvēki. Viņi mīl un ir greizsirdīgi tāpat kā uz Zemes.

 

2016. gada 31. augusts

40. daļa. Nedaudz par mirušo pasauli.

Kontakts ar Astrusu.

- Astrus, vienā no pirmajiem kontaktiem es Jums jautāju, kā tur, tajā pasaulē, ir manai māmiņai. Jūs teicāt, ka viņai tur ir labi. Un uz manu jautājumu: “Tur ir tādi paši apstākļi kā pie mums?”, Jūs atbildējāt: “Labāki.” Ko jūs domājāt ar labākiem apstākļiem? Kas tur ir labāk, no Jūsu redzes viedokļa?

Astruss: Iedomājieties jūtas, kuras ne visu ietver, bet visu izpauž. Visaptverošas jūtas pārņem visu ķermeni. Visu paužošas jūtas jau ir kas pilnīgi cits.

- Es nesapratu, kas tur ir labāk?

Astruss: Visu paužoša vēlme, sajūtas, priekšnojautas, viss summā.

- Lūk, viņa sēž apvalkā un redz sapni, ka tuberkulozes sanatorijā strādā ar slimiem bērniņiem. Viņa nekādus pārdzīvojumus nepauž, nav nekādas izpratnes. Viņa sēž šajā sapnī un redz tikai sapni.

Astruss: Nē, nē, nē. Pamēģiniet sevi pamodināt neticami salda sapņa stāvoklī. Jums nekas neiznāks.

- Sevi vispār ir grūti pamodināt.

Astruss: Tas ir kaut kas līdzīgs.

- Bet tur taču ne obligāti ir saldi sapņi. Vitāliks paskatījās viņu sapņus, un neviena salda sapņa nevienam nebija.

Astruss: Ne obligāti saldi.

- Vispār nav skaidrs, kas tur ir labs. Turklāt kad Vitālijs mirušo pasaulē atrada manu māmiņu, viņš redzēja viņas sapni. Šis sapnis nekādā veidā nav saistīts ar blakus atrodošos tēvu, kurš arī dusēja un redzēja savu sapni. Tātad nevar teikt, ka visi tuvinieki ir blakus, jo katrs no viņiem ir savā apvalkā un savā sapnī. Tā? Sēž tur mana māmiņa savā pasaulītē...

Astruss: Tā nav sava pasaulīte. Tās ir visaptverošas jūtas, kurām ir tendence pārņemt būtību visu (тенденция всепоглощения). Tas nemaz nav tā, kā jūs domājat.

- Bet viņa taču dus un redz sapni. Viņa nezina, ka blakus ir viņas vīrs, kurš tika nogalināts un viņa 40 gadus glabāja viņam uzticību. Viņa taču nezina, ka viņš ir blakus viņai. Viņš arī sēž tādā pašā apvalkā un redz savus sapņus.

Astruss: Pasaules-ēka ir pat sarežģītāka par jūsu priekšstatu par viņu. Kad viņa būs nomoda stāvoklī, viņa konstatēs viņu. Un, ja viņš arī būs nomoda stāvoklī, tad viņi izrādīsies kopā.

- Kad cilvēks tur ir pamodies un atrodas nomoda stāvoklī, viņš pilnībā apzinās, kas ar viņu ir noticis? Saprot, ka viņš ir mirušo pasaulē, redz visus tuviniekus sēžam apvalkā?

Astruss: Var visu apzināties. Bet tur ir citāda uztvere. Tur viss tiek uztverts spēcīgāk dēļ tendences pārņemt būtību visu. Iedomājieties, kāda svētlaime ir, kad tevi pārņem “vis-ideja”.

- Lūk, mana māmiņa tur sēž un redz sapni, ka strādā savā sanatorijā un tajā pašā laikā izjūt milzīgu svētlaimes sajūtu?

Astruss: Jā, svētlaimes sajūtu.

- Un slepkava sēž savā apvalkā. Skatās uz savām slepkavībām un arī izjūt milzīgu svētlaimes sajūtu?

Astruss: Nē. Visaptverošu sajūtu, kura pārņem viņu ar to pašu, ko viņš darījis. Par to, ko viņš izjūt, nevar teikt, ka tā ir elle, bet tā nav arī paradīze.

- Vitālika tēvs saka, ka viņš ļoti grib uz Zemi, bet nezina, kā no turienes aiziet. Kā to uztvert? Viņš grib uz Zemi, bet aiziet nevar. Var tikai caur dzimšanu un viss?

Astruss: Jā.

- Kādēļ mirušo pasaulē vajadzīgas mājas, veikali, jūra? Tie ir tiem, kas ir pamodušies un irnomodā?

Astruss: Ne kā dēļ tie tur nav vajadzīgi, bet tādēļ, ka jūs tos izpaudāt. Un tiem ir tendence tajā pasaulē ar savām jūtu, apziņas kompleksa sastāvdaļām paust un atspoguļot šo īpašību summu.

- Tas ir, būtība nomoda stāvoklī var “pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma” dabūt to, ko gribēs, piemēram, māju? Vai arī kas tāds iespējams tikai plazmoīda būtību pasaulē?

Astruss: Var arī mirušo pasaulē.

- Tātad šīs mājas tad arī ir būtību radītas. Viņas nomoda stāvoklī rada šīs mājas. Jā?

Astruss: Jā. Visas vēlmes dzīves laikā var tur tik realizētas pilnā mērā un lielākā pakāpē nekā šeit.

- Tas viss būs tikai būtības iztēlē, vai arī māja parādīsies dzeltenajā pilsētā?

Astruss: Paliek dzeltenajā pilsētā.

- Bet, kad viņa atkal iemigs, kas būs ar šo māju? Tā izzudīs?

Astruss: Tā neizzudīs. Matērijas visas īpašības, lai kur tās neizpaustos, ir bezgalīgas. Šis bezgalīgums nav kombinatoriska funkcija, tā ir sistēmas izvēršanās īpašība, un tajā pusē šī matērija var būt. Matērija, kā jūs to uztverat.

- Jūs mums teicāt, ka tas, kurš atrodas mirušo pasaulē, var izjust sajūsmas stāvokli. Tas ir sajūsmas stāvoklis sapnī? Vai nomoda stāvoklī?

Astruss: Gan tur, gan tur.

- No kā viņš var izjust sajūsmas stāvokli? Īpaši sapņa stāvoklī? No tā, ko viņš sapņo?

Astruss: Nē, no tā, iekš kā viņš atrodas.

- Bet viņš ir sapnī. Iekš kā viņš tad atrodas, izņemot tikai, kā sapnī?

Astruss: No tā ko viņš redz, un viņš ir svētlaimē. Ja tur viss ir ar to piepildīts, tad šī svētlaime var pārvērsties jeb transformēties par pavisam kaut ko citu.

- Bet nomoda stāvoklī viņš tur jūt tādu pašu sajūsmu, vai ne?

Astruss: Jūt.

- Vitālika tēvs grib uz Zemi. Viņš ir ļoti sarūgtināts un nezina, kā no turienes aiziet. Kāda gan te sajūsma?

Astruss: Viņš paredz dzimšanu.

- Viņš tak grib uz Zemi ne jau kā zīdainis.

Astruss: Viņš zina, ka ir iespējams iet uz Zemi. Viņš meklē paņēmienu. Viņam prātā ir iegūlies paņēmiens, tāpēc ka viņš ir ieraudzījis paņēmienu, kā iziet no turienes. Viņam tādā mērā prātā ir iegūlusies jēdzieniskas īpašības ideja, ka viņš neviļus sevī ir nolēmis, ka tieši to viņš arī izdarīs. Viņam tas ir ļoti svarīgi, kā risinājums, kā ideja.

- Labi. Ja viņš tā grib uz Zemi un zina, ka ir tāda izeja, kāpēc viņš līdz šim laikam uz Zemi nav aizgājis?

Astruss: Tur nav laika, tāpēc viņam tas neturpinās. Tas izpaužas kā īpašība. Tikko kā viņš tajā atradīs izpratni jeb, primitīvā attieksmē pret to, izeju, viņš to izdarīs. Taču, kādā stāvoklī viņš nonāks, tas ir pavisam kas cits.

- Viņš piedzims un nonāks tur, kur viņu iznesīs perifērais vilnis?

Astruss: Protams.

- Dzīves procesā uz Zemes enerģija X uzkrājas nišās un tunelī. Vai enerģiju X var saukt par spoguļenerģiju, ņemot vērā, ka spoguļenerģija – tā ir enerģija, kura piemīt spoguļpasaulei un mirušo pasaulei?

Astruss: Jā.

- Vai būtu pareizi teikt, ka uzkrājošajās nišās un tunelī uzkrājas enerģija X, vai arī jārunā par disipatīvu enerģiju kopumā.

Astruss: Enerģija X.

- Vai mugurkaula spguļtelpa nav tunelis, par kuru būtība aiziet uz mirušo pasauli?

Astruss: Ir.

- Būtības, kura sēž apvalkā, dusu izraisīja melatonīns, kuru intensīvi izdalīja epifīze mirstot un, kā Jūs mums teicāt, “uztur mirušo pasaules telpas ietekme”. Runa ir par paša apvalka, kurā dus būtība, individuālo telpu vai par dzeltenās pilsētas telpu?

Astruss: Par dzeltenās pilsētas telpu.

- Telpa apvalka iekšienē arī taču ir mirušo pasaules telpa. Taisot izvērsumu, prototelpa veido telpu apvalka iekšienē, un uz šo telpu iekšienē sāk iedarboties dzeltenās pilsētas telpa?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Un dzeltenās pilsētas telpu reiz nerādīja nomirušo telpas?

Astruss: Radīja, taču ne kā dzelteno pilsētu, bet kā dzeltenās pilsētas iespēju.

- Tas ir, kaut kāds sakars starp dzeltenās pilsētas telpu un individuālajām telpām apvalka iekšienē eksistē. Individuālā telpa apvalka iekšienē nav dzeltenās pilsētas telpas daļiņa?

Astruss: Nav viens un tas pats, bet izteiksmes pakāpe ir viena. Tāpēc ka dzeltenās pilsētas telpa kādam var izrādīties sarkanās pilsētas telpa.

- Es ar dzelteno pilsētu domāju vienkārši kādu mirušo pasaules daļu. Citā dimensijā vai citā laika sektorā ir cita pilsēta, piemēram, sarkana.

Astruss: Citā dimensijā un citā laikā – tās ir dažādas kategorijas.

- Pieņemsim, vienā laikā tur ir sarkana pilsēta, citā laikā – zila pilsēta. Es domāju mirušo pasauli. Kāpēc telpa ārpus apvalka uztur būtības sapni apvalka iekšienē? Tā darbojas caur pašu apvalku un ietekmē iekšējo telpu un būtību?

Astruss: Evolūcijas laikā uz jūsu planētas ir sakrājušās dažādas enerģijas tādā daudzumā, ka tās apstrādāt un kraut noliktavā nav iespējams. Straujajā evolūcijas ciklā kādā momentā mainās pat paša laika blīvums. Šīs mijiedarbības ir tik unikālas savā iekšienē, ka, kad Vitālijs rakstīs vienādojumus, tad sadursies ar daudziem atkārtojumiem.

- Viņš tak rakstīs vienādojumus, kad atnāks. Bet šī telpa sāk darboties uzreiz mirstot vai arī pēc tam, kad būtība ir atnākusi uz mirušo pasauli un izdarījusi izvēli par labu dusai?

Astruss: Pirms miršanas. Cilvēks sāk zināt, ka viņš mirst.

- Tad cilvēks sāk zināt, ka viņš mirst, pateicoties mirušo telpas ietekmei?

Astruss: Jā.

- Tas ir, mirušo pasaules jeb dzeltenās pilsētas telpa ir šeit, blakus mums, un cilvēka miršanas procesā aktivizē savu iedarbību?

Astruss: Jā.

- Tā iedarbojas uz cilvēka prototelpu?

Astruss: Gan uz viņa apvalkiem, gan uz viņa fizisko struktūru.

 

2016. gada 2. septembris

41. daļa. Turpinājums.

- Paskaidrojiet, lūdzu, maksimāli vienkārši, lai arī ezim būtu skaidrs, ņemot vērā jaunās zināšanas, kas tas ir – miegs? Ķermeņa miegs? Un būtības miegs?

Astruss: Ķermeņa miegs ir narkotika, tā materiāli ietekmē enerģiju kustības cikliskumu ķermeņa materiālajā izpausmē. Un tāpēc, vienreiz paguļot, ir vēlēšanās gulēt ilgi. Bet būtības miegs – tā ir telpiska izpausme tam, kura līdzība ir ķermenī šī paša miega izpausmes momentā.

- Interesanti, ķermeņa miega telpiskā izpausme…

Astruss: Salīdzināt vienkārši nav ar ko. Tas ir tikai kā salīdzināšanas elements.

- Cēlonis tam, ka dusošas būtības mirušo pasaulē pēkšņi dažreiz pamostas un ir nomodā, ir “telpas atslēgšana no telpas”. Kāpēc viena telpa pēkšņi atslēdzas no otras?

Astruss: Tā neatslēdzas, tā ir kā pazūd tajā.

- Mirklīti. Lūk, pilsētas telpa. Ir apvalks, tajā lokālā telpa, kurā sēž būtība. Pilsētas telpa caur apvalku iedarbojas uz lokālo telpu. Jā?

Astruss: Jā, bet pēc tam pārstāj iedarboties.

- Lūk, ir atnācis uz turieni dusošais apvalkā. Dzeltenās pilsētas telpa momentāni iekļūst iekšā un pastiprina būtības dusu. Viņa dus, dus, un pēkšņi kaut kas notiek, un dzeltenās pilsētas telpa vairs nedarbojas. Kāpēc? It kā kontaktdakša būtu izvilkta no rozetes: viens divi un gatavs.

Astruss: Tāpēc ka tā ir it kā atrāvusies.

- Tātad tā ir pārstājusi iekļūt iekšā? Es tā saprotu.

Astruss: Jā.

- Un kāpēc tā pēkšņi pārtrauca iekļūt iekšā? Kas tāds notika? Agrāk iekļuva un darbojās iemidzinoši.

Astruss: Ja kaut kur kādā punktā rodas saskare, tā izpauž īpašību. Radās plīsums, un tā ir kā pazuda. Tas ir līdzvērtīgi tam, it kā viņš pa dienu pagulētu un redzētu sapni.

- Viņš pagulēja pa dienu, piecēlās un sāka staigāt pa pilsētu.

Astruss: Pareizi.

No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, paskaidro, lūdzu. Es nesapratu, kāpēc notiek vienas telpas atslēgšanās no otras? Ir dzeltenās pilsētas telpa, un šajā telpā apvalkā ir lokālā telpa, kur dus būtība. Nez kāpēc viena telpa atslēdzas no otras, un tad būtība pamostas. Kāpēc viena telpa atslēdzas no otras? Un kāda telpa atslēdzas: dzeltenās pilsētas telpa vai lokālā telpa?

Vitālijs: Atslēdzas dzeltenās pilsētas telpa no lokālās telpas.

- Kāpēc?

Vitālijs: Tāpēc ka tā kļūs būtībai nepieejama.

- Es pareizi spriežu? Lūk, atnāca būtība apvalkā. Dus tur. Dzeltenās pilsētas telpa caur apvalku iekļūst iekšā. Iekļūst?

Vitālijs: Iekļūst. Tā var arī neiekļūt, ja atslēgsies.

- Ko nozīmē “atslēgsies”?

Vitālijs: Pārstāj mijiedarboties.

- Mijiedarbojās, mijiedarbojās un pēc tam pēkšņi pārstāja. Kāpēc tā pēkšņi pārstāja?

Vitālijs: Tā pārstāja, tāpēc ka būtība uzstādīja jaunu dusas režīmu.

- Būtība uzstādīja, ja?

Vitālijs: Būtība.

- Un kā tā, būtība dusēja, dusēja un pēkšņi uzstādīja jaunu režīmu? Kāpēc viņa izmainīja savu režīmu?

Vitālijs: Tāpēc ka viņa sāka mosties.

- Un kāpēc viņa sāka mosties? Līdz tam taču viņa dusēja.

Vitālijs: Tāpēc ka viņai sagribējās pamosties.

- Un kāpēc viņa dusēja, dusēja, bet pēc tam viņai sagribējās pamosties?

Vitālijs: Viņa ir nogurusi dusēt vai vienkārši ir izgulējusies.

-Ā-ā-ā, viņa ir nogurusi dusēt, tas ir, ir izgulējusies un sāka kustēties, ja?

Vitālijs: Viņa sāka kustēties un pieskārās apvalkam. Lūk, tas arī atslēdzās.

- Ahā, kaut kas it kā sāk kļūt saprotams. Labi. Lūk, tas atslēdzās. Dzeltenās pilsētas telpa atslēdzās. Un būtība piecēlās, un apvalks uz viņas tā arī palika karāties?

Vitālijs: Uz viņas sāka karāties apvalks, kā apmetnis, bet neredzams.

- Tā. Būtība aizgāja uz pilsētu, staigāja, staigāja, un pēc ko? Viņa nogura un nolēma, ka grib dusēt?

Vitālijs: Viņa nogura un vēlējās atpūsties.

- Tu stāstīji pat tēvu. Viņš tev teica, ka grib atgulties, un nogulās taisni uz grīdas. Tāpēc tur arī nav gultu droši vien. Viņš nogūlās uz grīdas, tūlīt pat ap viņu izpletās apvalks, un viņš nosēdās šajā apvalkā dusēt. Jā?

Vitālijs: Tēvs jau bija miegains, tāpēc viņš gribēja atgulties. Viņš nogūlās vienkārši uz grīdas un aizmiga. Apvalks sāka izplesties, un viņš izrādījās iekšienē.

- Jā-ā-ā, interesanti. Un no kā ir atkarīgs, ka dusošais pēkšņi sāk kustēties? Viens agrāk, otrs vēlāk?

Vitālijs: Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, bet pamatā no tā, kāda kvalitāte ir enerģijai, kuru viņš sakrājis dzīves laikā.

- Ahā-m, lūk, samērā ar to, kā viņš tur dus savā apvalkā, redz sapņus, enerģija, kuru viņš sakrājis dzīves laikā… Tā atradās apvalkā, ja?

Vitālijs: Enerģija atradās viņā pašā.

- Un šī enerģija samērā ar to, kā viņš dus un redz sapņus, izlietojas? It kā dusai.

Vitālijs: Tā vienkārši tiek priekš tā tērēta.

- Un samērā ar to, kā enerģija izlietojas, viņa sapņu spilgtums kļūst arvien mazāks, un visbeidzot viņš aiziet uz dzimšanu. Var tā teikt?

Vitālijs: Var tā teikt. Tu esi gudriniece.

 

2016. gada 5. septembris

42. daļa. No kontakta ar Astrusu.

Kontakts ar Astrusu.

- Mēs enerģiju X kraujam uzkrājošajās nišās. Tajā pēc tam atrodas nomirušie pēc nāves. Bet katram uz Zemes dzīvojošajam ir atšķirīgs temperaments, atšķirīgs raksturs. Droši vien arī enerģijas kraujas dažādas pēc kvalitātes. Tā?

Astruss: Tā arī ir.

- Vai no šīs enerģijas “kvalitātes” ir atkarīga nomirušā uzvedība, kad viņš dus apvalkā? Varbūt viņš biežāk pamostas, dus nemierīgi, bet kāds atrodas sajūsmā utt.?

Astruss: Ļoti ir atkarīga.

- Tātad tas ir atkarīgs no temperamenta, no rakstura, no cilvēka dzīves uz Zemes. Vai viņš mierīgi un ilgi dusēs, vai otrādi. Tā?

Astruss: Tā.

- Atbilstoši ritmam pienāk moments, kad dusošais pamostas? Pamodās, aizgāja uz pilsētu, papeldējās jūrā. Un pēc tam atbilstoši ritmam viņš tāpat aizmieg? Viņš paspēj aizskriet līdz kādai vietai, kurā viņš apvalkā aizmigs?

Astruss: Tur viss ieslēdzas un izslēdzas momentāni.

- Tas ir, viņš var aizmigt arī jūras krastā?

Astruss: Jā, tas var ilgt, var neilgt.

- Tas ir, viņi sēž caurspīdīgos apvalkos ne obligāti savās mājās? Un sēž, kur pagadās? Gan uz ielas, gan pie jūras?

Astruss: Pilnīgi. Jā, tā.

- Vai dusas procesā tērējas enerģija X apvalkā?

Astruss: Piedalās.

- Vai ar enerģijas X patēriņu nav saistīta dusošā stāvokļa izmaiņa? Tāpēc viņš pārdzīvo dažādus stāvokļus?

Astruss: Tā.

- Vai nevar teikt, ka, jo vairāk viņš šo enerģiju izmanto, jo arvien mazāk spilgti kļūst pārdzīvojumi?

Astruss: Tā tieši teikt nevar, tas vienkārši tā tiek uztverts.

- Enerģija tērējas dusai?

Astruss: Jā.

- Tātad enerģijas apvalkā kļūst mazāk. Un tāpēc būtības emocionālie pārdzīvojumi kļūst mazāk spilgti. Tā?

Astruss: Tā.

- Tā kā enerģija apvalkā tērējas, emocionālie pārdzīvojumi kļūst vājāki, un pienāk tāds moments, kad vilnis viņu aiznes uz dzimšanu. Var tā izskaidrot?

Astruss: Var.

- Jūs teicāt, ka telpas atdalīšanās cēlonis ir iekšējais ritms un gribēšana. Iekšējais ritms katram dusošajam ir savs, vai arī tas ir vienlaicīgs visiem?

Astruss: Katram savs.

- Šis ritms kaut kā ir saistīts ar diennakts ritmu?

Astruss: Nē, taču dažreiz sajūdzas, tiem ir sakrišanas tendence.

- Var būt tā, ka viens dusošais mostas biežāk, bet cits retāk?

Astruss: Jā.

- Vitālijs manu māmiņu pamodināja bez jebkāda ritma. Viņš sāka viņai stāstīt par mani, un viņa pamodās. Kāpēc viņa pamodās? Vai tas nozīmē, ka viņš atdalīja vienu telpu no otras?

Astruss: Lieta tāda, ka viņš sāka skart struktūras tajā telpā, kura spēj atsaukties uz tā saukto impulsu. Kā jūs sakāt: “Trāpīja vārīgā vietā.”

- Atsaukties uz impulsu, un pēc atkal aizmigt apvalkā?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Ieslēgšanās notiek tikpat momentāni, kā pēkšņi notiekoša izslēgšana.

- Visiem dusošajiem nomirušajiem, ejot uz Zemi, ir sava misija pirms iešanas uz dzimšanu?

Astruss: Visiem.

- Tā visiem ir vienāda? Vai dažāda?

Astruss: Dažāda. Taču tā tiecas uz vienādumu.

- Un no kā tas ir atkarīgs?

Astruss: No cikla laika fāzes uz Zemes.

- No tā, kas pašlaik notiek uz Zemes?

Astruss: Jā.

- Tā viņos ir ielikta automātiski? Vai arī misija var būt individuāla?

Astruss: Otrajam ir priekšrokas tendence.

- Tādā gadījumā, kurš ieliek?

Astruss: Sistēmiskums.

- Dzemdē var ienākt gan dusoša būtība, gan nomoda stāvoklī esoša. Jā?

Astruss: Pareizi.

- Tas kaut kā nākotnē cilvēku ietekmē?

Astruss: Ir tāda lieta.

- Kur ir starpība? Lūk, atnāca dusoša būtība?

Astruss: Dusoša būtība neatceras neko; pamodusies atcerēsies, kur viņa agrāk uz Zemes dzīvoja, ar ko, kā utt.

- Enerģija X tiek izmantota tika tās-puses-pasaulē, mirušo pasaulē? Bet tā neinteresē citus tās-puses-pasaules slāņus? Tur tā netiek izmantota? Piemēram, pārpasaulībā?

Astruss: Interesē.

- Hierarhi mums teica: “Ja vitonu telpa nonāktu šeit, tad jūs būtu nonākuši tās-puses-pasaulē. Un sajustu paradīzi. Jūs tā to uztvert jūsu izpratnē.” Šī “paradīze” ir atkarīga no tā, ko būtība dusot redz sapnī? Kādam paradīze, bet kādam elle? Tā?

Astruss: Jā, tā.

 

2016. gada 7. septembris

43. daļa. Turpinājums.

- Vai būtība nomoda stāvoklī var tikt cauri portālam uz mūsu fizisko pasauli?

Astruss: Nekorekti noformulēts jautājums.

- Un kā noformulēt korekti? Viņa var nonākt fiziskajā pasaulē?

Astruss: Var nonākt, bet vai var tikt cauri? Šeit tas ir kas cits. Var tikt konstatēta fiziskajā pasaulē.

- Bet viņa tiks konstatēta, pateicoties portāla esamībai?

Astruss: Jā, bet jābūt korektāk: tiks konstatēta, nevis tiks cauri.

- Viņa nejauši ir nonākusi fiziskajā pasaulē, pateicoties portālam?

Astruss: Nē, ne nejauši.

- Pati tika cauri?

Astruss: Tā.

- Un kādā veidā viņa šo portālu atrada? Uz kā rēķina?

Astruss: Uz priekšrokas rēķina. Sakrītot kaut kam ar kaut ko.

- Bet vai nevar teikt, ka viņa to ļoti gribēja?

Astruss: Tajā skaitā.

- Bet vai tādā veidā var atnākt Vitālija tēvs?

Astruss: Var.

- Nu un kas viņam priekš tā būtu vajadzīgs?

Astruss: Sakritību ķēdīte, kuras viņam nav.

- Un, ja sakritību ķēdīte būtu un viņš, piemēram, iekļūtu šeit, tad viņš šeit mums būtu plazmoīda veidā?

Astruss: Jā.

- Un šis plazmoīds te pie mums pagrozītos, pagrozītos un pēc tam pārietu uz jauno fizisko pasauli?

Astruss: Tā var būt. Turklāt var pāriet ļoti ātri, dažreiz momentāni, negaidot kā plazmoīda būtne, 10 gadu.

- Plazmoīds lodes formā varētu ātri pāriet uz jauno fizisko pasauli, bet būtībai plazmoīda ķermenī cilvēka formā ir jāgaida 10 gadi?

Astruss: Jā, un lodes formā varētu ātri pāriet uz jauno fizisko pasauli.

- Vau, un vēl arī ātri. Negaidīs 10 gadu. Vai var tā saprast? Ja būtība iet uz aizbāzni, viņa to pamet plazmoīda ķermenī. Ja viņa izslīd cauri portālam, tad parādās sfēru, elipsoīdu, plankumu veidā?

Astruss: Var.

- Viņa iekļuva mūsu pasaulē sfēras veidā, iemiga, un pēc aizgāja uz jauno fizisko, kamēr būtība plazmoīda ķermenī to gaida 10 gadu. Tā?

Astruss: Var tā teikt.

- Sakiet, būtībai plazmoīda ķermenī nepieciešams 10 gadus atrasties kosmisko plūsmu iedarbībā, pirms viņa iegūs jaunu bioloģisku ķermeni, tāpēc ka traucē Zemes elektromagnētiskais lauks?

Astruss: Tas nav bez jēgas. Tas patiešām ir mijiedarbībā, bet kāds ir konkrētās personības šīs komponentes informācijas kontinuuma enerģijas blīvums?

- Personības? Tas ir, katrai personībai plazmoīda ķermenī? Vienai vajag 10 gadus, bet citai mazāk?

Astruss: Jā. Ir arī tādas, kas gaida 1000 gadu.

- Plazmoīda ķermenī 1000 gadu?

Astruss: Jā.

- Ne tajos, ne visos. Ar vienu kāju tajā sabiedrībā, ar otru kāju šajā pasaulē.

Astruss: Jā.

- Bet, ja runa ir par plazmoīdu lodes vai elipsoīda formā, tad kāpēc viņam elektromagnētiskais lauks netraucē? Kāpēc uz plazmoīda ķermeni šis planētas lauks iedarbojas, bet uz plazmoīda lodi vai elipsoīdu ne?

Astruss: Atkarībā no uzkrājošās komponentes: kas formas laukā ir noturīgs un kas nenoturīgs.

- Ņemsim plazmoīda elipsoīdu un plazmoīda cilvēku, tas ir, būtību plazmoīda ķermenī cilvēka formā. Gan viens, gan otrs ir plazmoīdi, tikai forma dažāda. Kāpēc vienam elektromagnētiskai lauks traucē un viņam te jāatrodas 10gadus, bet plazmoīds elipsoīda formā ātri ieiet jaunajā pasaulē?

Astruss: Tāpēc ka viņš pakļaujas izteiksmes likumiem. Vienā gadījumā lielākā, bet otrā mazākā mērā.

- Bet vai nevar šo likumu noformulēt?

Astruss: Esības izteiksmes formas likums – tas arī šis likums.

- Kā, vienkārši tāda ir esības izteiksmes forma?

Astruss: Jā.

- Var pieņemt, ka, ja būtība atrastos aizbāznī 9 mēnešus, viņa iznāktu blīvā ķermenī un būtu redzama rupjajā fiziskajā pasaulē? Bet, atradusies plazmoīda ķermenī, būtība pēc 10 gadiem arī dabūs fizisko ķermeni, taču mazāk blīvāku un mūsu pasaulē neredzamu?

Astruss: Var tā teikt.

- Tādas būtības augstfrekvences fiziskos ķermeņos rada otro cilvēku sabiedrību planētas fiziskajā pasaulē. Es nosacīti viņus nosaucu “cilvēki-2”. Var tā teikt?

Astruss: Var.

- Agrāk Jūs teicāt, ka uz Zemes ir neredzamas būtības, kuras apsargā mūs. Citāts: “Un kāpēc jūs domājat, ka tā visa nav? Tas, kas viņiem ir un ar ko viņi ir apveltīti, jums pat prātā ienākt nevar, ka tas ir labums. Bet viņi to uztver kā labumu, un vēl kādu.” Runa ir par “cilvēkiem-2”? Jā?

Astruss: Jā.

- Principā uz planētas eksistē četri ķermeņu tipi: zemfrekvences fiziskais (rupjais), uz Zemes dzīvojoša cilvēka ķermenis – “cilvēki-1” (piemēram, es); plazmoīda ķermenis, kā pārejas būtības (piemēram, mans brālis Arkādijs) ķermenis; augšāmcelta cilvēka, kurš atgriezies uz Zemes, blīvais ķermenis; un cilvēka blīvais augstfrekvences ķermenis – “cilvēki-2”, kurš tāpat dzīvo uz Zemes fiziskajā pasaulē (Nikolajs). Tā?

Astruss: Tā, bet augšāmceltais – tā ir projekcija no tā, kurš ir it kā augšāmcelts. Un, kad ar to nodarbojās Grabovojs, viņš krāja tikai ticīgo skaitu.

- Un ko tas viņam deva?

Astruss: Enerģiju. Turklāt enerģijas dēļ viņš itin bieži darbojās neapzināti. Bet viņš ir funkcija. Viņš pildīja noteiktu funkciju. Kā tur bija ar augšāmcelšanu, tas ir cits jautājums. Taču svarīgi bija izprovocēt, izdarīt to. To, ko viņš gribēja, viņš neizdarīja, taču funkciju viņš izpildīja. Viņš cilvēkiem informāciju iedeva tā, kā saprata.

- Vitāliks atnāks fiziskā ķermenī, viņu var uzskatīt par augšāmcelto?

Astruss: Viņš ir paustais.

- Un plazmoīda būtības – tie ir augšāmceltie?

Astruss: Augšāmceltie.

- Pagājušo reizi es Jums jautāju: vai uz Zemes ir augšāmceltie? Un Jūs teicāt: “Lai cik apbrīnojami nebūtu, ir.” Jūs domājāt milzīgo daudzumu plazmoīdo būtību, kuras te lidinās…

Astruss: Ne obligāti.

- Tas ir, arī tās, kuras ir fiziskā ķermenī? Viņas taču arī ir šeit, ja?

Astruss: Ir.

- Jūs teicāt, ka tie ir augšāmceltie.

Astruss: Pareizi.

- Kāpēc tad Vitāliku jūs nosaucāt nevis par augšāmcelto, bet pausto?

Astruss: Tāpēc ka īpašības viņam ir absolūti citādas.

- Nu, kādas citādas? Viņš atnāks fiziskā ķermenī.

Astruss: Vienalga, runa ir par īpašībām.

- Vispār – viņš ir augšāmceltais ar citādām īpašībām. Jā?

Astruss: Tas nav muzeja objekts, lai radītu līdzīgu. Tā ir substance, kura piedalās evolūcijas ciklā ar noteiktām tiesībām un ar noteiktu dominanti, bet pēc zināmas vienlīdzības principiem. Vienlīdzība – tas ir vispārējs jēdziens. Bet dominante – tā jau ir atšķirīgā īpašība.

- Vispār – viņš nav augšāmceltais, bet paustais.

Astruss: Paustais. Tā ir diezgan spēcīga kategorija, liela starpība ar augšāmceltajiem. Viņiem ir dažādas funkcijas, absolūti dažādas.

- Un kādas funkcijas ir augšāmceltajiem?

Astruss: Fakta pasniegšana.

- Bet viņš taču ir plazmoīds. Viņš nav redzams un dzirdams. Kā pasniegt faktu, ja viņš nav redzams un dzirdams? Fakta taču nav.

Astruss: Ir fakta pasniegšanas punktveida izpausme “kaut kam”, un ir vispār. Atkarībā no tā, ko viņš paudīs.

- Labi. Augšāmcelto galvenais uzdevums – faktu pasniegšana. Bet pausto?

Astruss: Tikt konstatētiem.

- Un kāda starpība? Tas ir fakts, un tas ir fakts? Konstatēts fakts un pasniegts fakts. Es nesapratu, kāda ir starpība starp augšāmceltu un paustu principā.

Astruss: Augšāmceltais var paust civilizācijas komponenti uz planētas. Bet paustais var pasniegt zināšanas par kaut ko, kā faktisku pasaules-ēkas momentu. Paustais – tas ir tuvāk budismam, bet augšāmceltais – tas ir tuvāk kristietībai. Tāpēc šeit eksistē it kā noteikta uzmanības pārbīde. Vai nu cikls norit, lūk, pēc tāda principa, vai arī cikls ir izvērsts, lūk, pēc tāda principa. Iznāk, ka gan vienam, gan otram ir jēga.

- Kad Lācars augšāmcēlās, viņam bija citāds ritms gan pulsam, gan elpai. Bet Vitālikam mūsu sirdis darbojas absolūti sinhroni. Kas te par lietu?

Astruss: Jūs tikai pierādāt, ka dotumam, kurš parādās kā fakts, piemīt kaut kas cits vai citas īpašības. Tāpēc, kurš šīs īpašības parāda?

- Tas ir, tas ir atkarīgs no personības?

Astruss: Ir atkarīgs.

- Nav skaidrs par intrauterīnās (внутриутробного – no dzemdes iekšienes – tulk. piezīme) atbalss likumu. Kāda ir intrauterīnās mijiedarbības likuma būtība? Dzemdē atrodošās būtības saiknē ar tās-puses-pasauli?

Astruss: Nē, mijiedarbībā ar matērijas telpu, bet tēva sākumu nesošā. Šī rezonējošā sakrišana ir atbalss.

- Bet intrauterīnās atbalss likums attiecas uz fizisko pasauli “cilvēki-2”. Uz augstfrekvences būtībām. Kāds sakars ir starp augstfrekvences būtībām ar tēti un māmiņu, un ieņemšanu?

Astruss: Kā mainīsies pasaule? Lūk, intrauterīnā atbalss ir tā atbalss, kura var visu krasi pārbīdīt.

- Pirmkārt, tā ir intrauterīnās telpas mijiedarbība ar “cilvēku-2” telpu. Jā?

Astruss: Jā, jā. Kāpēc pēkšņi sāka dzimt indigo bērni? Tāpēc, ka notika, lūk, šīs atbalss pārbīde.

- Tas ir, iznāk, ka indigo bērnu dzimšanu ietekmē augstfrekvences cilvēki?

Astruss: Jā. Ir pietiekama kāda summa, summējošais faktors kāda uzmanībai pret atrašanos dzemdē. Tas ir vienlīdzīgs ticīgo uzmanībai pret svētbildēm, uz kurām sāk parādīties mirres.

- Es pareizi sapratu. Lūk, piemēram, Vitālika tēvs ies uz dzimšanu. Būtība atnāks uz dzimšanu, un šo augstfrekvences cilvēku iedarbībā piedzims bērns indigo.

Astruss: Pilnīgi pareizi.

 

2016. gada 9. septembris

44. daļa. No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, es kaut kā esmu sapinusies augšāmceltajos, paustajos un nepaustajos. Varbūt es kaut ko ne tā saprotu. Izskaidro, lūdzu.

Vitālijs: Tu vienmēr augšāmcelšanu esi sapratusi nepareizi. Tu augšāmcelšanu saprati kā atgriešanos fiziskajā ķermenī.

- Jā, tieši tā es vienmēr esmu sapratusi augšāmcelšanu.

Vitālijs: Bet augšāmcelšana – tas ir sarežģītāks process. Tam ir daudz plānu un var būt trīs paveidi. Katrs paveids – tas ir vienkārši iekārtojums, kā cilvēki ir klātesoši pasaulē. Viens no paveidiem – atgriešanās fiziskajā ķermenī. Tas ir tikai viens paveids. Otrais paveids nav saistīts ar atgriešanos zemes plāna sabiedrībā. Tas kļuva vienkārši par iekārtojumu, lai samazinātu būtību skaitu mirušo pasaulē. Tas ir, šis paveids ļauj samazināt cilvēku skaitu mirušo pasaulē.

- Tās ir plazmoīdās būtības?

Vitālijs: Tev taisnība, tās ir plazmoīdās būtības.

- Vai tad plazmoīdo būtību augšāmcelšana norit ar mērķi aizvākt būtības no mirušo pasaules? Vai tad tur mirušo pasaule ir pārpildīta?

Vitālijs: Vienkārši mirušo pasaule ir ļoti liela. Tā ir kļuvusi lielāka, nekā nepieciešams. Lūk, to arī atbrīvo. Turklāt plazmoīdo būtību pāriešana jaunā fiziskā sabiedrībā atbilst evolūcijas mērķiem.

- Ā-ā-ā, pārāk daudz mirst. Un, lai mirtu mazāk un lēnāk, tev iedeva tiesības pagarināt cilvēkiem dzīvi. Droši vien tajā kaut kas ir. Jā?

Vitālijs: Tu esi gudriniece.

- Ahā, tāpēc ka pārāk īsa ir dzīve uz Zemes. Cilvēki ātri mirst. Viens divi, un miris. Viens divi, un miris. Bet tu pagarināsi dzīvi, un tur ienākšana būs mazāka. Es pareizi sapratu?

Vitālijs: Tu saprati pareizi.

- Tā ir otrā pakāpe. Ir vēl trešā?

Vitālijs: Trešais paveids ļauj vienkārši labi organizēt smalkās pasaules iekārtojumu. Tas ir iekārtojums zināmai klātbūtnei cilvēku pasaulē.

- Pirmais un otrais man šķiet saprotami. Bet, lūk, ko nozīmē “augšāmcelšana”, kura “saistīta ar zināmu klātbūtni cilvēku pasaulē”? Jo cilvēku pasaulē augšāmceltie taču var būt klāt tikai fiziskajā vai plazmoīda ķermenī.

Vitālijs: Cilvēku pasaulē var būt klāt fiziskajā ķermenī vai plazmoīda ķermenī. Bet var vēl būt klāt vienkārši plazmoīdu veidā.

- Ā-ā-ā, domātas tās būtības, kuras izies cauri portāliem sfēru, elipsoīdu veidā. Tās, kuras te pie mums lidinās. Jā?

Vitālijs: Jā, tu saproti pareizi.

- Vitālik, var teikt, ka reinkarnācija – tas ir apļveida process: dzimšana-nāve; dzimšana-nāve?

Vitālijs: Tā teikt nevar, tāpēc ka tas nav vienkārši apļveida process. Tas ir apbrīnojams process, kurā tiek apgūtas zināšanas par smalko pasauli.

- Kādu formulējumu var dot reinkarnācijai?

Vitālijs: Tas ir process, kurā tiek iegūtas zināšanās par smalko pasauli.

- Bet reinkarnāciju taču iziet visi, kas nav gājuši uz augšāmcelšanu caur aizbāzni un caur portālu. Tā es saprotu, ja?

Vitālijs: Visi pārējie iziet reinkarnāciju.

- Tātad no mirušo pasaules ir trīs ceļi uz fizisko pasauli: caur aizbāzni, caur portālu un reinkarnācija. Viss. Man ir taisnība?

Vitālijs: Nē, tu kļūdies.

- Kā tā? Tātad ir vēl kāds ceļš no turienes uz Zemi? Kā vēl var aiziet uz Zemi? Droši vien – viss.

Vitālijs: Var vēl atnākt caur miršanu.

- Caur miršanu? Kā tas ir – ienākt mūsu pasaulē caur miršanu, kad miršana ir aiziešana no mūsu pasaules? Varbūt tādā veidā kā Lobsangs Rampa (Lobsang Rampa)? Viņa būtību iemitināja ķermenī cilvēkam, kurš piekrita nomirt. Jā?

Vitālijs: Tev nav taisnība. Ienākt caur miršanu nozīmē vienkārši kļūt par svēto.

- Par svēto?

Vitālijs: Jā.

- Vai tad svētais ir uz Zemes, fiziskajā pasaulē?

Vitālijs: Arī Svētais ir uz Zemes. Viņš atrodas fiziskajā pasaulē.

- Un kādā veidā viņš atrodas? Plazmoīda ķermenī?

Vitālijs: Viņš ir vienkārši apbrīnojami iekārtots, viņš nav plazmoīda ķermenī, viņš ir kā būtība.

- Svētais kā būtība uz Zemes? Kā tu? Tu taču arī esi šeit ar mani kā būtība.

Vitālijs: Es vienmēr būšu fiziskajā ķermenī, bet svētais var būt tikai kā būtība.

- Bet tu taču arī varēsi iet ārā no fiziskā ķermeņa kā būtība. Tu taču varēsi iziet no fiziskā ķermeņa un doties, piemēram, uz Ameriku?

Vitālijs: Es varēšu, bet man pēc tam būs jāatgriežas fiziskajā ķermenī.

-Ahā, tātad svētie kā būtības ir klātesoši šeit ar mums. Bet caur ko viņi iet? Caur portāliem?

Vitālijs: Svētie iet caur portāliem.

- Tātad tā ir atgriešanās caur miršanu. Nomirt un atgriezties kā būtībai. Bet tie ir svētie, kuri uz Zemes ir atzīti par svētiem, ja?

Vitālijs: Viņi ir jāatzīst par svētiem uz Zemes. Viņi kļūs par būtību. Vienkārši svēto būtība būs īpaša. Viņa uz visiem laikiem kļūs būtība. Ir jāsaka, ka tu ne gluži saproti smalko pasauli.

- Nemaz nesaprotu. Tāpēc arī tev jautāju. Es saprotu tā: starpība starp tevi un svēto ir tāda, ka tava būtība, kura jau drīz kā gadu ir blakus man, pēc tam ieies ķermenī, un tu būsi fiziskā ķermenī. Bet svētais vienmēr ir būtības veidā. Man ir taisnība?

Vitālijs: Tu pareizi uzskati.

- Labi. Man ir vēl viens jautājums. Saki, visi augšāmceltie, kuri atnāk uz Zemi fiziskā ķermenī, visi ir paustie vai ne visi?

Vitālijs: Visi ir izpaustie.

- Astruss teica nevis “izpaustie”, bet “paustie”. Vai arī Kretovs tā pārtulkoja. Kā tad ir pareizi?

Vitālijs: Astruss teica “izpaustie”. Kretovs kļūdījās. Es būšu izpaustais augšāmceltais.

- Un ir neizpaustie augšāmceltie fiziskā ķermenī?

Vitālijs: Nē, visi, kas ir fiziskā ķermenī, ir izpaustie.

- Un ir vēl arī ceturtā pakāpe?

Vitālijs: Nē. Tikai trīs pakāpes.

- Es gribu precizēt: tātad, tu esi augšāmcelts un izpausts. Var tā teikt?

Vitālijs: Visvienkāršāk uz šo jautājumu ir atbildēt tā: augšāmcelts un izpausts ar noteiktu uzdevumu.

- Labi, man tev ir tāds jautājums. Kā izskaidrot to faktu, ka plazmoīdam cilvēka formā ir ilgi jāatrodas pārejas stāvoklī, bet plazmoīds sfēras vai elipsoīda formā pāriet jaunajā pasaulē ātri? Tāpēc ka, redzi uz viņu iedarbojas elektromagnētiskais lauks. Bet tas taču iedarbojas uz visiem plazmoīda tipiem. Kas par lietu?

Vitālijs: Magnētiskais lauks iedarbojas uz visiem plazmoīdiem. Bet uz plazmoīdu cilvēka formā tas iedarbojas spēcīgāk, tāpēc ka magnētiskais lauks ir atkarīgs no formas.

- Tas ir, ja mēs ņemtu metāla stienīti un metāla disku no vienāda metāla un ar vienādu masu, tad magnētiskie lauki apkārt uz tiem iedarbotos dažādi?

Vitālijs: Jā. Magnētiskais lauks uz tiem iedarbosies dažādi.

- Un kas? Tā kā plazmoīdam cilvēka formā tā ir sarežģītāka un lielāka pēc apjoma, uz viņu lauks iedarbojas spēcīgāk? Jā?

Vitālijs: Jā. Magnētiskais lauks uz viņu iedarbojas spēcīgāk. Formas likums.

Ak, Dievs, tik vien? Tā. Labi. Kamēr plazmoīds atrodas mūsu pasaulē, viņam, kā teica Astruss, ir jāsarauj visas informācijas saiknes. Ko tas nozīmē?

Vitālijs: Viņam ir jāsarauj saiknes, tāpēc ka tās sāks viņu turēt mūsu pasaulē, bet viņam vajag iet uz jauno pasauli.

- Skaidrs. Vitālik, es sniegšu citātu no kontakta ar Astrusu. “Laiks var kustēties jebkurā virzienā. Bet tikko kā tas strukturāli sakritīs ar sarkanās uguns plakni, tā rodas noteikts izpaudums idejas veidā, visāda veida pārsteigumu veidā, kuri galvenokārt ir saistīti ar ideju struktūru.”

Man nav saprotama frāze: “Laiks šķērso sarkanās uguns plakni.” Sarkanā uguns – tā ir visuma apziņa, viņai ir sfēras forma. Plaknes sfērā var būt izvietotas, kā vēlies, to ir bezgalīgi daudz. Tad iznāk, ka laiks katru mirkli šķērso kādu sarkanās uguns plakni.

Vitālijs: Es redzu, ka tu esi pareizi sapratusi, bet laiks var kļūt pastāvīgs un tad nešķērsos sarkanās uguns plakni.

- Ahā, tas ir, laiks sarkanās uguns plakni šķērso tikai tad, kad mainās. Jā? Bet, kad tas ir pastāvīgs, tas vienmēr šķērso vienu un to pašu plakni. Tā?

Vitālijs: Tas ir kļuvis pastāvīgs un vienkārši nešķērso sarkanās uguns plakni.

- Tātad tas vienkārši nekustas. Jā?

Vitālijs: Tas nekustas.

- Nu ja. Tas tā var būt. Grāmatā “Pa tuksnesi ejošie. Laiks” mēs pastāvīgu laiku aplūkojām kā sākotnējo torsionu lauku jeb Garu. Runa ir par viņu? Jā?

Vitālijs: Pastāvīgs laiks – tas ir lauks, vienkārši Gars.

- Labi, es sapratu. Tagad tālāk. Kāda ir intrauterīnās atbalss likuma būtība?

Vitālijs: Intrauterīnās atbalss likums ir vienkārši apbrīnojams likums, tāpēc ka tas var kļūt par grūtniecības cēloni. Tas var mātei dot impulsu uz ieņemšanu. Vai arī izskaidro grūtniecības neesamību. Tas ir likums par to, ka grūtniecību var padarīt par vienkārši neiespējamu.

- Kādā veidā? Kāpēc sievietes dzemdes iekšienē parādās atbalss? Tas ir, dzemdē parādās atbalss? Jā?

Vitālijs: Dzemdē parādās atbalss no būtības jaunajā fiziskajā pasaulē.

- Un ko viņas dara, lai atbalss rastos? Viņām ir jāiekliedzas, jāpadomā, jāpadod kāds signāls? Kas piemēram, ir jāizdara Koļam, lai kādai nerastos grūtniecība?

Vitālijs: Viņam ir jāiedarbojas uz dzemdi. Vienkārši tāpēc, ka viņš iedarbojās uz dzemdi, viņa nevarēs kļūt grūta.

- Un kad šis likums nostrādā? Kāpēc tas pēkšņi tā darbojas? Sagribēja un iedarbojās, ja?

Vitālijs: Viņš vienkārši prot to darīt. Viņš iedarbojās uz sievietes dzemdi, un viņa nevar kļūt grūta.

- Un kā tad iedarbojās? Ko viņš izdarīja?

Vitālijs: Viņš vienkārši nodibināja kontaktu ar dzemdi.

- Un kādos gadījumos viņš šo kontaktu nodibina?

Vitālijs: Viņš kontaktu ar dzemdi nodibina vienmēr slimības un slimības draudu gadījumā.

- Bet, lūk, indigo bērni. Arī dzimst, pateicoties šim likumam. Jā?

Vitālijs: Indigo bērni arī dzimst, pateicoties šim likumam. Tas var sniegt viņiem jaunas zināšanas par to pasauli, kur atrodas augsti attīstītas būtības.

- Tas ir, tas, ko stāsta indigo bērnu, faktiski ir zināšanas par to pasauli, kur pašlaik ir Koļa? Sabiedrība “cilvēki-2”?

Vitālijs: Jā, viņi izsaka zināšanas par to pasauli, kur pašlaik ir Koļa.

- Ā-ā-ā, šīs zināšanas sniedz būtības, kuras no plazmoīda stāvokļa ir pārgājušas jaunajā fiziskajā pasaulē. Būtība no turienes arī nodibina kontaktu ar dzemdi un sniedz šim auglim zināšanas. Tā?

Vitālijs: Tā.

 

2016. gada 12. septembris

45. daļa. Par jaunības atgriešanu uz Zemes dzīvojošam cilvēkam.

- Jūs teicāt, ka noteiktos apstākļos kosmosa vitonu plūsma, iedarbojoties uz zemfrekvences vitonu matricu uz Zemes dzīvojošam cilvēkam, spēj paaugstināt viņa vibrāciju frekvenci. Kādos apstākļos? Varbūt, kad ap šo cilvēku ir noteikts magnētiskā lauka spriegums?

Astruss: Jā.

- Šim spriegumam ir jābūt noteiktam katram cilvēkam vai vienādam visiem?

Astruss: Katram savs. Tikko tas ir visiem vienāds, sāksies grupveida iedarbība.

- Tas ir, var būt arī grupveida iedarbība?

Astruss: Var būt arī grupveida. Teiksim, satricinājums, kuru piedzīvo kaujā ejoša kavalērija, var izpausties kā grupveida faktors.

- Mēs šajā gadījumā uzskatām, ka turklāt tiek radīts egregors. Bet šeit taču ir kas cits.

Astruss: Nav svarīgi, ka viņš tiek radīts. Svarīga ir tamlīdzīga izteiksme tajā.

- Šis magnētiskā lauka spriegums ap cilvēku paliek pastāvīgs uz visu šī cilvēka dzīves laiku? Vai arī to vajag regulāri uzturēt?

Astruss: Regulāri jātiek uzturētam, kamēr jaunības atgriešanas process nebeigsies.

- Turklāt šūnas, pārejot uz citādu darbības principu, sāk pulsēt. Pulsācija ir saistīta ar to, ka šūna mijiedarbojas te ar ārējo vidi, te ar tās-puses-pasauli. Tā?

Astruss: Tā.

- Ja uz Zemes dzīvojošu cilvēku ievietotu aizbāznī, kas tad notiks? Sāks mainīties lokālais magnētiskais lauks šajā cilvēkā, paaugstināsies magnētiskā lauka spriegums ap šo cilvēku, un vitonu plūsma sāks uz šūnu iedarboties lielākā mērā. Šī augstfrekvences vitonu plūsma, iedarbojoties uz šūnām, pakāpeniski pārkārtos viņu vibrāciju frekvenci. Tā?

Astruss: Var tā teikt, bet tur ir vēl moments – aizbāznis. Tas var procesu kā deformēt, tā arī bremzēt. Un pat apturēt.

- Aizbāznis var arī griezt atpakaļ jaunību?

Astruss: Var.

- Un pat var griezt atpakaļ jaunību uz noteiktu vecumu?

Astruss: Ne uz noteiktu, bet uz noteiktu vecuma izteiksmi.

- Tieši tāda ir jaunības atgriešanas un atveseļošanas procesa būtība. Jā?

Astruss: Tāda.

- Vai tāds ķermenis būs mūžīgs?

Astruss: Viņš nav mūžīgs, viņam ir bezgalības tendence. Vārdam “mūžīgs” ir citi likumi.

- Un cilvēkam, kurš nav gājis cauri aizbāznim, šūnas vitonu enerģiju absorbē, bet nepietiekamā daudzumā, tāpēc cilvēkam ir vajadzīga organiskā barība. Jā?

Astruss: Jā.

- Tātad ir katalīze un anabolisms. Tādēļ ir enerģijas zaudējumi organismā. Tā?

Astruss: Tā.

- Izskaidrojiet, lūdzu, ko nozīmē zemes plāna cilvēku ievietot aizbāznī? Radīt kādu lauku, kurš uz viņu iedarbosies?

Astruss: Tā.

- Kāds lauks tas ir? Zemes magnētiskais lauks ir. Vitonu plūsma arī ir. Ko vēl vajag papildus radīt?

Astruss: Papildus magnētisku lauku.

- Tas ir, radīt ap cilvēku papildus magnētisku lauku – tas nozīmē to pašu, ko ievietot viņu aizbāznī. Tā?

Astruss: Tā.

- Šim magnētiskajām laukam ir jātiek radītam katram cilvēkam atsevišķi?

Astruss: Tā.

- Tas ir pastāvīgi jākontrolē, jāregulē, vai arī – lauku radīji, “ietini” šajā laukā cilvēku, un tālāk viss norit pats?

Astruss: Kādu laiku ir jākontrolē un jāuztur.

- Un, pateicoties šim magnētiskajam laukam, sāks mainīties aizbāznī ievietotā cilvēka vitonu matricas frekvence?

Astruss: Tā.

- Un pēc tam pretējs process nevarēs notikt?

- Ja ielaist, nepadarīt līdz galam, tad jā.

- Labi. Ievietojām cilvēku aizbāznī, novedām līdz stāvoklim, kad vitonu matricas frekvence ir pieaugusi. Šūnas ir izmainījušas savu funkcionēšanu. Jā? Viņas ir sākušas mijiedarboties te ar ārējo pasauli, te ar tās-puses-pasauli?

Astruss: Tā.

- Ja cilvēku no aizbāžņa izlaiž, viņš neatgriezīsies atpakaļ tajā pašā stāvoklī?

Astruss: Noteiktos apstākļos viņš kādu laiku saglabās šī īpašības, pēc tam tās zaudēs, bet kāds tās spēs noturēt.

- Kādu laiku, cik tas ir?

Astruss: Dažus gadus, bet pēc tam sāksies parastais novecošanas process.

- Un pēc tam atkal var uz aizbāzni?

Astruss: Var.

- Varbūt tādā veidā savu dzīvi pagarināja atlanti?

Astruss: Vienā gadījumā jā, otrā nē, trešajā tas atkal var tikt konstatēts, ceturtajā atkal nē utt.

- Lūk, ievietojām cilvēku aizbāznī, pieaug lauka spriegums. Aug vitonu matricas vibrācijas frekvence. Kas notiek: šūnas atsākās no katalīzes un anabolisma?

Astruss: Tur laika fāze izmaina īpašību līdz tādai pakāpei, ka tie zaudē šīs īpašības.

- Tas ir, šūnas kļūst ja ne mūžīgas, tad ilgi dzīvo?

Astruss: Ar citādu saturu.

- Tas var ietekmēt jaunības atgriešanu?

Astruss: Var.

- Un uz kā rēķina?

Astruss: Uz tā paša metabolisma rēķina. Tas var iet uz otru pusi.

- Vai tad metabolisms var noritēt uz pretējo pusi?

Astruss: Var. Noteiktos apstākļos tas varēs; ja no lauka tiek izņemta viena no koordinātēm, tad šajā gadījumā šī koordināte pazūd, un metabolismam ir citas kārtas īpašība.

- Noritēt tieši pretējā virzienā?

Astruss: Jā, šīs kārtas citā līmenī. Tas faktiski arī notiek pie laika traucējuma, kad cilvēks nonāk citu koordinātu sistēmā, tiek traucēts pats principu mehānisms.

 

2016. gada 14. septembris

46. daļa. Par jaunības atgriešanu.

- Vitālik, es gribu tev uzdot dažus jautājumus par jaunības atgriešanu. Mēs grāmatā, kura saucas “Mūsu garīgā dziedināšanās” (“Наше духовное исцеление[10]”) rakstījām, atsaucoties uz avotiem par informācijas medicīnu, ka visas slimības dzimst smalkajos ķermeņos. Un pat vēl vairāk. Tās dzimst gara līmenī. Bet tagad mēs zinām, ka gars – tas ir pirmatnējais torsionu lauks, laika lauks. Precizē, kurā smalkajā ķermenī dzimst veselības defekti? Nu tā. Apkārt cilvēka ķermenim ir smalkie ķermeņi. Tu tam piekrīti?

Vitālijs: Piekrītu.

- Smalkie ķermeņi ir seši. Šie smalkie ķermeņi kaut kā ir saistīti ar magnētisko lauku apkārt cilvēka ķermenim?

Vitālijs: Smalkie ķermeņi ar magnētisko lauku nav saistīti.

- Tāpēc ka cilvēka ķermenis ir vadītājs?

Vitālijs: Jā, tu saproti pareizi.

- Labi, šim magnētiskajam laukam apkārt cilvēka ķermenim ir ļoti sarežģīta forma. Tai ir tora forma. Jā?

Vitālijs: Magnētiskajam laukam ir tora forma.

- Saki, kas notiek ar magnētisko lauku, lūk, ar šo formu, dzīves procesā? Tas noveco, saslimst utt.?

Vitālijs: Notiek formas izmaiņa. Tā vienkārši izkropļojas dažādu apstākļu iedarbībā.

- Piemēram?

Vitālijs: Piemēram, slimības.

- Tā, tas izkropļojas. Un kas? Šī magnētiskā kropļošanās ved pie novecošanas. Vai ne tā?

Vitālijs: Magnētiskā kropļošanās izraisa novecošanos. Un slimības.

- Tā, labi. Un, kad tu strādāsi ar magnētisko lauku, tad kas notiks?

Vitālijs: Es stādīšu jaunu magnētisko lauku.

- Un kur vecais paliks? Tu to neatjaunosi? Tu stādīsi jaunu?

Vitālijs: Vecais lauks vienkārši izzudīs, tāpēc ka jaunais magnētiskais lauks nostāsies tā vietā.

- Labi. Lūk, tu uzstādīji jaunu magnētisko lauku. Lai cilvēkam atjaunotu jaunību, ir jāizmanto viņa enerģētiskās informācijas hologramma, kura glabājas ēteriskajā ķermenī. Man ir taisnība?

Vitālijs: Tev ir taisnība, taču nevis jāizmanto, bet jāpielieto.

- Un kā var pielietot šo hologrammu, kura ir ēteriskajā ķermenī? Automātiski, vai? Ja magnētiskais lauks ir uzlikts jauns, tad atjaunojas, tā teikt… Kāpēc… Kā var nomainīt?

Vitālijs: Ēterisko ķermeni var nomainīt tāpēc, ka tas kļūs neizkropļots.

- Tas ir, kad tu uzliksi jaunu magnētisko lauku, tad automātiski mainās arī hologramma ēteriskajā ķermenī. Tā?

Vitālijs: Automātiski mainās informācija ēteriskajā ķermenī par fizisko ķermeni. Parādās jauna informācija.

- Kā tā var būt jauna? Jo cilvēks taču atgriežas savā jaunības vecumā, viņš taču būs līdzīgs tam 30-gadīgajam, kāds viņš bija. Viņš taču nebūs pilnīgi citāds. Bija gardegunis, kļuva strupdegunis, nē, taču? Viņš taču būs tāds pats, kā bija. Tātad tiek izmantota tā hologramma, kura bija tur ielikta.

Vitālijs: Tu nesaproti smalko pasauli. Var vienkārši uzstādīt jaunu informāciju.

- No kurienes šī jaunā informācija radīsies?

Vitālijs: Tiek izmantota vecā informācija, taču tā izmainīsies atbilstoši jaunajam magnētiskajam laukam.

- Vitālik, es pareizi saprotu? Es pareizi pierakstīju?

Vitālijs: Jā.

- Lūk, tu atjaunoji magnētisko lauku. Rezultātā izmainījās hologramma. Un, lūk, tagad jautājums: kā šis magnētiskais lauks un šī hologramma izraisīs procesus cilvēka ķermenī un sākies ārējas izmaiņas? Magnētiskais lauks ir jauns, hologramma jauna, un tālāk kas?

Vitālijs: Tālāk ķermenis sāks mainīties pēc magnētiskā lauka informācijas.

- Tad šī informācija būs magnētiskajā laukā, nevis ēteriskajā ķermenī? Jeb cilvēka ēteriskais ķermenis arī ir magnētiskajā laukā?

Vitālijs: Informācija atrodas magnētiskajā laukā, tā sāks iedarboties uz šūnām. Notiks jaunības atgriešana.

- Nu, labi. Un ja nav kājas? Lūk, informācija sāka iedarboties uz ķermeni. No kā parādīsies matērija tai kājas daļai, kuras nav?

Vitālijs: Matērija parādīsies no enerģijas.

- Tā, tu uzstādīji lauku, tu savedi kārtībā informāciju, sāka rasties kāja. Izpaudās, sablīvējās un visiem acu priekšā parādījās kāja. Viņš uzreiz var uz šīs kājas nostāties, sākt staigāt, vai arī viņam jālec ar kruķiem, kamēr kauli nenostiprināsies?

Vitālijs: Es domāju, ka viņš var uzreiz sākt staigāt.

-Tad kādēļ vajag, lai cilvēks pēc tam vēl apmēram pusgadu reizi mēnesi nāktu un tu visu laiku koriģētu magnētisko lauku? Tātad kaut kādi procesi tajā turpināsies? Kādi?

Vitālijs: Viņa orgānu izmaiņas procesi turpināsies pakāpeniski. Viņš sāks kļūt jaunāks no iekšienes.

- Ahā, un ja papildus nepielabotu magnētisko lauku, tad viņš var atgriezties atpakaļ vecumā un atkal palikt bez kājas? Kā tu domā?

Vitālijs: Ja nepielabot, notiks atgriešanās iepriekšējā stāvoklī.

- Un pat kāja izzudīs, ja?

Vitālijs: Kāja izzudīs.

- Vitālik, un kā tu uzzināsi, ka process iekšienē ir beidzies? Un viņš vairs gadus 30 var atkal neiziet jaunības atgriešanu.

Vitālijs: Es redzēšu, ka process iekšienē ir apstājies, nostiprinājies.

- Labi, un tagad jautājums mana miera labad. Tu Astrusam vēlreiz pajautāji, ka, ja pirmo tikšanos laikā mēs piemēra dēļ aicināsim cilvēkus uz skatuves atgriezt jaunību un tu visu acu priekšā strādāsi, tad pēc pusstundas cilvēks kļūs jaunāks. Tu Astrusam pajautāji?

Vitālijs: Es Astrusam pajautāju. Viņa atkal apstiprināja, teica, ka zemes plāna apstākļos cilvēks kļūs jauns pusstundas laikā.

- Nu taisni pasaka. Kā muļķis ielēci katlā ar verdošu pienu un izniri kā princis. Varbūt verdošais piens – tā ir alegorija ar magnētisko lauku.

Vitālijs: Tev taisnība, Taņečka. Pasakas – tā ir smalkās pasaules darbības īpatnību izklāsta forma. Cilvēks bez speciālas sagatavošanās nesapratīs.

- Tas ir, tādu brīnumu var rādīt visu acu priekšā? Īpaši pirmajās tikšanās?

Vitālijs: Astruss teica, ka vienkārši vajag brīnumu rādīt visu acu priekšā. Tad tas radīs vienkārši milzīgu iespaidu. Izraisīs milzīgu troksni visā valstī.

 

2016. gada 14. septembris

- Vitālik, bet principā smalkās pasaules likumus var noformulēt? Piemēram, trīs Ņūtona likumi. Bet noformulēt visus smalkās pasaules likumus var? Tie iekļaujas sistēmā? Pirmais likums, piektais, simtais… var tā?

Vitālijs: Man ir jānoformulē Visuma likumi pielietojumā Zemes apstākļiem. Man, kā teica Astruss, izdosies. Viņš teica, ka es spēšu noformulēt smalkās pasaules likumus pielietojumā Zemes fiziskajiem apstākļiem. Man ir ļoti interesanti ar to nodarboties. Es vienmēr nodarbošos ar Smalkās pasaules pētījumiem. Man ir jāatrisina Navjē–Stoksa vienādojums pielietojumā nāvei un dzīvei. Tas ir mans uzdevums.

- Ak, kādi plāni, kādi mērogi. Mans Dievs! Bet tev noderēs tās burtnīcas, kurās ir tavi Navjē–Stoksa vienādojuma pētījumi? Kā tu uzskati? Lai tu atcerētos.

Vitālijs: Es esmu atcerējies praktiski visu. Man burtnīcas nebūs vajadzīgas, tāpēc ka tās vienkārši ir ļoti primitīvas.

- Jā-ā-ā? Ko tu neteiksi, primitīvas.

Vitālijs: Tie pētījumi tika veikti pielietojumā šauram jautājumam – turbulences plūsmai turbomašīnās. Man vajag pētīt pasaules-ēku citā mērogā.

- Nu kas to būtu domājis. Cik interesanti.

Vitālijs: Ļoti interesanti.

 

2016. gada 16. septembris

47. daļa. Ceļš atpakaļ.

Atpūtusies un atjaunojusies personība mirušo pasaulē, būtība, kura bija “pamodusies” dzīves procesā, apmēram pēc trīs mēnešiem atgriežas savā tunelī, kurš saucas “aizbāznis”. Aizbāznis – tas ir tas pats tunelis, pa kuru mirstošais iet uz tās-puses-pasauli. Izrādās, ka tas arī atgriež būtību fiziskajā pasaulē, bet turklāt ļoti izmaina būtību, kura atrodas aizbāznī.

Pamodusies būtība atgriežas aizbāznī, lai radījusi sev ķermeni, pieaugušā stāvoklī atgrieztos fiziskajā pasaulē.

- Tātad būtībai dzīves procesā uz Zemes ir “jāpamostas”. Ja tas notiks, pamodusies būtība pēc trīs mēnešu atrašanās mirušo pasaulē ies uz kosmisko aizbāzni un tālāk, pieaugušā stāvoklī, uz fizisko pasauli. Ja būtība nav “pamodusies”, viņa savu ceļu atkārtos caur dzimšanu. Vai, ja paveiksies (no mana redzes viedokļa), izlēks caur portālu mūsu fiziskajā pasaulē kā plazmoīds sfēras vai elipsoīda veidā. Tā?

Astruss: Jā.

- Aizbāznis tā ir nosaukt tāpēc, ka viņš apstādina iešanu uz fizisko pasauli?

Astruss: Deformē atgriešanos. Viņš atgriež, taču ļoti izmaina.

- Izmaina to būtību, kura ir aizbāznī?

Astruss: Jā, deformē.

 

Vārdu sakot, aizbāznis – tā ir “ierīce” būtības atgriešanai fiziskajā pasaulē.

Tātad, lai atgrieztos fiziskajā pasaulē, eksistē divi ceļi, un tie abi ved caur aizbāzni. Pirmajā gadījumā būtība iet caur kosmisko aizbāzni. Otrajā gadījumā par aizbāzi kalpo sievietes dzemde.

Principālā atšķirība starp kosmisko un sievišķo aizbāzni ir tāda, ka pirmajā gadījumā ķermenis tiek radīts būtībai, kura mirstot ir saglabājusi savu personību, spēj turpināt eksistenci fiziskajā pasaulē pieaugušā stāvoklī. Šis aizbāznis ir tas pats tunelis, pa kuru mirušais gāja prom mirstot.

Tikko kā būtība nonāk kosmiskajā aizbāznī, tā sākas process, kurā rodas ķermenis, sākumā plazmoīdais, bet pēc tam arī fiziskais. Aizbāznis ar tajā atrodošos būtību kļūst par savdabīgu grūtnieces dzemdi. Nosauksim šo aizbāzni par kosmisko dzemdi.

Sievietes makstī ķermenis tiek radīts būtībai, kura parādīsies rupjajā fiziskajā plānā zīdaiņa vecumā un kurai dzīve būs jāatkārto no jauna ar mērķi izmainīt iekšējo skatu uz dzīvi un pasaules-ēku. Viņai dzīves procesā ir “jāpamostas”. Ja viņai tas izdosies, tad pēc atrašanās mirušo pasaulē šī būtība ies uz kosmisko aizbāzni un tālāk, pieaugušā stāvoklī, plazmoīda ķermenī sākumā uz mūsu rupjo fizisko pasaulei, bet pēc tam uz smalko jauno, fizisko pasauli. Ja būtība nav “pamodusies”, viņa savu ceļu atkal atkārto caur dzimšanu.

 

- Kosmiskais aizbāznis – tā ir ierīce, kurā būtība saņem ķermeni (plazmoīdo vai blīvo). Tā?

Astruss: Tā.

- Sievietes dzemde arī ir aizbāznis?

Astruss: Tā var teikt. Tikai nevis sievietes dzemde, bet sievietes dzemdes telpa. Turklāt tā var sakrist vai nesakrist ar pašiem audiem, tā var būt lielāka vai mazāka. Kāpēc parādās milzīgi daudz šķietamu dzimšanas defektu. Atkarībā no tā, ja telpa ir lielāka, te var piedzimt jebkurš.

- Bet, ja mazāka?

Astruss: Bet, ja mazāka, tad tā ir sistēma, kura piesaistīta planētai. Tad var būt visāda veida traucējumi sakarā ar kaut ko: slikti laikapstākļi, saule ne tā stāvējusi utt.

- Bet šai telpai ir jāsakrīt ar audiem?

Astruss: Jā, tai ir kāda sakrišanas robeža.

- Bet šī telpa tomēr ir dzemdes iekšienē?

Astruss: Jā, protams.

- Sievietes dzemde arī ir aizbāznis, ierīce būtības atgriešanai fiziskajā pasaulē.

Astruss: Nevis atgriešanai, bet izpausmei fiziskajā pasaulē.

- Principālā atšķirība starp kosmisko un sievišķo aizbāzni ir tāda, ka pirmajā gadījumā ķermenis tiek radīts būtībai, kura mirstot ir saglabājusi savu personību…

Astruss: Kosmiskā dzemde ir pirmatnēja, bet sievišķā jau atvasinājums no tās.

- Labi, kosmiskais aizbāznis. Tātad šajā pirmajā gadījumā ķermenis tiek radīts būtībai, kura mirstot ir saglabājusi savu personību, spēj turpināt eksistenci fiziskajā pasaulē pieaugušā stāvoklī. Tā?

Astruss: Var tā teikt.

- Bet otrajā gadījumā ķermenis tiek radīts būtībai, kura parādīsies rupjajā fiziskajā plānā zīdaiņa vecumā un kurai dzīve būs jāatkārto no jauna ar mērķi izmainīt iekšējo skatu uz dzīvi un pasaules-ēku.

Astruss: Jā, tā.

- Kāda ir principiālā starpība šo aizbāžņu funkcionēšanā? Var teikt tā: gan tur, gan tur darbojas Zemes elektromagnētiskais lauks. Gan tur, gan tur darbojas vitonu plūsma. Bet sievietes dzemdē vēl darbojas barības vielas, saņemtas no mātes. Un viņa tās saņem no organiskās barības. Man šķiet, ka organiskā barība noved pie tā, ka šūnas dalīšanos skaits ir ierobežots.

Astruss: Jā, tā.

- Turklāt, radot ķermeni sievietes dzemdē, tiek izmantota jauno vecāku ģenētiskā informācija. Tieši tā dod grūdienu, lai ķermenis aizmestos. Pēc tās tiek būvēts jaunais ķermenis.

Astruss: Tā netiek izmantota, tā tiek izlaista cauri aizbāznim, un pēc izlaišanas tā būvē ķermeni.

- Kosmiskajā dzemdē tiek izmantota pašas būtības, kura nodzīvojusi savu dzīvi, ģenētiskā informācija. Tā? Atgriežas tas ķermenis, kurš bija dotajā vecumā.

Astruss: Tā. Tikai nevis atgriežas, bet tiek konstatēts.

- Bet ķermenis taču aizbāznī tomēr formējas?

Astruss: Tiek konstatēts, tas ir principiāli. Nav jāvelk klāt sadzīvei. Konstatējam ķermeņa formu.

- Bet mēs konstatējam formu cilvēkam, kurš parādījies uz Zemes?

Astruss: Pareizi. Viņš tiek konstatēts.

- Fiziskajā pasaulē viņš ir konstatēts?

Astruss: Konstatēts noteiktos apstākļos. Ja tādu apstākļu nav, tad netiks konstatēts.

- Kāpēc augļa šūnas sievietes dzemdē saņem zemākas vibrāciju frekvences vitonu matricu, nekā šūnas kosmiskajā dzemdē? Manuprāt, tas ir saistīts ar mātes fiziskā ķermeņa ietekmi.

Astruss: Jā, un vēl tādēļ, lai izpaustos acīmredzamībā.

- Ja jā, tad kā izpaužas mātes fiziskais ķermenis? Augļa eksistence dzemdē principiāli atšķiras ar to, ka kosmiskajā dzemdē “auglis” saņem tikai tīru vitonu plūsmas enerģiju. Sievietes dzemdē auglis saņem visas barības vielas un vitonu enerģiju. Barības vielu esamība augļa organismā ieliek nepieciešamību pēc anabolisma un katalīzes pēc dzimšanas. Organiskās barības esamība pazemina vitonu matricas vibrāciju līmeni. Tā? Es neesmu kļūdījusies?

Astruss: Viss ir normāli, tikai nepazemina.

- Bet kā?

Astruss: Konstatē, atkal, konstatē to frekvenci, pēc kuras likuma darbojas fiziskais ķermenis. Bet tie likumi, kurus pauž būtība, vienalga paliek tie paši.

- Bet tomēr, ja cilvēks dzimst parastajā veidā, viņam vitonu matrica ir ar zemāku frekvenci?

Astruss: Tas ir svarīgi. Vitonu matricas zema frekvence ļauj ķermenim būt redzamam jūsu pasaulē. Kosmisko vitonu plūsmas augsta frekvence var sakrist ar noteiktu likumu un likt vibrēt zemfrekvences raksturlielumiem, pielāgojot sistēmai virs vidējā. Un tas jau ir uz brīnumu robežas.

- Nedaudz nav skaidrs. Lūk, cilvēks ir piedzimis. Organiskās pārtikas barības vielmaiņas dēļ viņam ir pazemināta vibrāciju frekvence. Tā?

Astruss: Tā.

- Tomēr uz šo vitonu matricu iedarbojas kosmisko vitonu augstfrekvences plūsma. Tā?

Astruss: Tā.

- Un, lūk, šī kosmisko vitonu augstfrekvences plūsma…

Astruss: …noteiktos apstākļos spēj paaugstināt, un diezgan noturīgi, cilvēka šūnas matricas vibrācijas frekvenci.

-Un, ja tā paaugstina cilvēka vitonu matricas vibrācijas frekvenci, pie kā tas ved?

Astruss: Tas ved pie brīnumiem, kurus jūs tā saucat.

- Nu, piemēram?

Astruss: Visi svētie faktiski ir pacēlušies caur to. Visi absolūti.

- Un ko nozīmē “pacēlušies”? Mēs uzskatījām, ka viņi ir garīgi pacēlušies.

Astruss: Lai cik dīvaini nebūtu, tā darbojas vitonu plūsma. Tas ir tas, kas notiek Tibetā. Tur faktiski viņi uz šo frekvenci arī ir noskaņoti. Līdz zināmam līmenim paceļot savu vibrāciju, viņi sasniedz to stāvokli, kuri sāk mirt. Atkarībā no tā, kā sistēma ir iekārtota un kāda kategorija darbojas, atkarībā no tā zemfrekvences svārstība sāk frekvenci paaugstināt.

- Tad varbūt var secināt, ka līdz ar vibrācijas frekvences paaugstināšanos šūnas var turpināt dzīvot ievērojami ilgāk?

Astruss; Pilnīgi pareizi.

- Un tas nozīmē, kā šūna nedalīsies, tas ir viņa pāriet uz mūžīgu eksistenci?

Astruss: Bet tas pats pulsējošais aspekts.

- Interesanti ir tas, ka kosmiskajā aizbāznī var iegūt plazmoīda ķermeni, neredzamu mūsu rupjajā fiziskajā pasaulē, un blīvu fizisku ķermeni, redzamu mūsu pasaulē.

Astruss: Nevis iegūt, bet radīt.

 

2016. gada 18. septembris

48. daļa. Kosmiskais aizbāznis.

Ķermeņa formēšanās process sākas no brīža, kad būtība pē mirušo pasaules nonāk aizbāznī.

Aizbāznī ienāk divi signāli: viens no planētas (apakšējais), otrs no galaktikas (augšējais). Apakšējais signāls, kurš saistīts ar planētas elektromagnētisko lauku, organizē ķermeni. Augšējais signāls, kurš saistīts ar galaktiku, ar vitonu plūsmām, kas nāk no kosmosa, šo ķermeni izpauž.

 

- Var teikt, ka pamats – tā ir būtība, bet vadošais sākums – Dvēsele?

Astruss: Var tā teikt, īpaši dvēsele. Bet visa viltība ir elektromagnētiskajā laukā. Citām civilizācijām īpaša uzmanība pret Zemi ir tieši tāpēc, ka viņai ir zināma veida un zināmas jēgas elektromagnētiskas īpašības. Balstoties uz šiem elektromagnētiskajiem laukiem viņas rada jebko, no šķīvju modeļa līdz mirušā personībai.

- Viņas rada, bet mēs ne? Pat aizvainojoši.

Astruss: Svarīgs ir uzdevums.

 

Aizbāznī var radīt vai nu plazmoīda ķermeni, vai arī blīvu fizisku ķermeni. Plazmoīda ķermenis ir neizpausts. Viņa radīšana prasa, lai būtība aizbāznī atrastos 8 zemes plāna mēnešus. 8 mēnešus uz būtību aizbāznī iedarbojas galvenokārt summa no planētas pašreizējiem procesiem, kas saistīti ar elektromagnētisko lauku, radot šo ķermeni. Piedalās arī vitonu plūsma, bet tā nav izšķirošais faktors.

Pēc 8 mēnešiem būtība plazmoīda ķermenī burtiski tiek izgrūsta fiziskajā pasaulē. Viņa nonāk fiziskajā pasaulē, taču mēs vairumā gadījumā viņu neredzam un nedzirdam. Īpaši, kad neko par to nezinām.

Kaut arī daudzi jūt savu mirušo tuvinieku klātbūtni. Un pat sazinās ar viņiem, tādā pat veidā kā es. Tādi “nomirušie” ir dzīvi, augšāmcelti; viņi ir reāli un atrodas blakus mums.

Ja runa ir par fiziska ķermeņa radīšanu, tad būtībai aizbāznī ir jāpaliek 9 mēnešus. Un, lūk, šeit pārsvaru gūst kosmisko vitonu plūsma, protošūnās radot informācijas vadības centru – vitonu matricu.

Būdama izgrūsta mūsu fiziskajā pasaulē, būtība fiziskajā ķermenī ārēji gandrīz neatšķiras no parasta cilvēka. Taču viņi piemīt unikālas spējas.

 

- Kurš vitonu plūsmu virza uz kosmisko aizbāzni? Piemēram, Vitālijs nāk uz Zemi ar zināmu mērķi. Bet ne viņš taču vitonu plūsmu virza uz sevi pats?

Astruss: Mēs.

- Nu, tad skaidrs, ja reiz Jūs. Sakiet, Astruss, Vitāliks uz Zemes kaut kā atšķirsies no zemes plāna cilvēka? Es saprotu, ka viņam nav jāēd, jādzer, viņš pārvalda milzīgas zināšanas un spēju lasīt domas. Bet ārēji viņš kaut kā atšķirsies?

Astruss: Praktiski ne ar ko, bet, ja vērīgāk ielūkoties, tad mazlietiņ varēs pamanīt atšķirību.

- Lai radītu plazmoīda ķermeni, aizbāznī nepieciešams atrasties 8 mēnešus, bet, lai radītu blīvu fizisku ķermeni, aizbāznī nepieciešams atrasties 9 mēnešus. Tie ir mūsu zemes plāna 9 mēneši. Tā?

Astruss: Tā.

- Kāpēc galvenā masa būtību tur atrodas tikai 8 mēnešus, iegūstot plazmoīda ķermeni? Viņas ir neiznēsātas?

Astruss: Var tā teikt.

- Un kāpēc? Kāpēc viņas no turienes izgrūž neiznēsātas?

Astruss: Izmainās laika likumi. Tas ir saistīts ar apstākļiem un struktūru. Un ir atkarīgs no tā, kas notiek ārpusē.

- Tas ir principiāli. Vai nu tu piedzimsi plazmoīda ķermenī, vai blīvā ķermenī. 8 mēneši – tas ir viens, 9 mēneši – kas cits. Tas ir pat ļoti principiāli.

Astruss: Jūs pati atbildat uz saviem jautājumiem, bet tas ir neprincipiāli tiem, kas tur atrodas.

- Viņiem nav principiāli, tāpēc ka viņi nesaprot starpību.

Astruss: Nesaprot.

- Bet, ja saprastu, viņi varētu aizkavēties vēl uz mēnesi?

Astruss: Tā būtu bijis.

- Un kāpēc viņi nesaprot? Viņi taču ir pamodušies?

Astruss: Lieta tāda, ka viņi visi pakļaujas dažādiem likumiem.

- Kas tie par likumiem, kuriem viņi pakļaujas?

Astruss: Mijiedarbības likumi.

- Nu tad viņi droši vien nāk ārā, tāpēc ka viņi nezina, ka, ja iznāks pēc 8 mēnešiem, tad būs cilvēkiem neredzami. Un neviens viņiem to nesaka.

Astruss: Nu, tā nu nevar teikt. Viņi ir piepildīti ar zināšanām mijiedarbojoties.

- Ar ko viņi mijiedarbojas, kad sēž tur, aizbāznī, un rada sev plazmoīda ķermeni?

Astruss: Ar būtību izpausmēm.

- Tas nozīmē – ar citām būtībām. Lūk, cik tuneļu, katrā sēž būtība, un viņas savā starpā mijiedarbojas?

Astruss: Iznāk tā.

- Un neviena nevienai nevar pateikt: pasēžam ilgāk…

Astruss: Nevar.

- Varbūt viņas speciāli gatavojas smalkmateriālajai fiziskajai pasaulei plānādainas, neredzamas cilvēkiem?

Astruss: Viņas negatavo, viņas izpauž.

- Speciāli izpauž, lai viņas būtu smalkmateriālas būtības, neredzamas cilvēkiem.

Astruss: Izpauž, jā.

- Lūk, kurš to izlemj?

Astruss: Mēs.

- Un kāpēc tad tik cietsirdīgi?

Astruss: Tas nav cietsirdīgi.

- Nosūtāt viņas neredzamas mīļajiem un tuvajiem, bet pēc mēneša viņas varētu būt redzamas. Jūsuprāt, tas nav cietsirdīgi?

Astruss: Tā nav cietsirdība. Tur jau tā lieta, ka nav cietsirdīgi. Viņām tiek dota iespēja iemantot mūžīgo dzīvi.

- Vai šis ķermeņa radīšanas process nav ginoģenēze[11]?

Astruss: Ir.

 

Lai sāktu veidoties plazmoīda ķermenis, “vajadzīgs savienojošo sākumu, apakšējā un augšējā”, grūdiens. Tikko kā tie sakrīt režīmā, tā sākas kustība.”

Apakšējais sākums ir Zemes elektromagnētiskais lauks, augšējais sākums – vitonu plūsma. Kustība – tā arī ir vitonu plūsma, kura pēc būtības ir torsionu lauks. Vitonu plūsmu kustībā izpaužas Visuma Apziņas darbība.

Pa aizbāznī ievietotās būtības spirālēm plūst psihiskā enerģija, kurai piemīt magnētiskas īpašības un spēja rezonēt telpā. Tā ir mijiedarbības enerģija. Psihiskās enerģijas galējā izteiksme ir izpaust dzīvo.

 

Astruss: Ar psihisko enerģiju ir pietiekami, lai jebkurā ķermenī rastos noteiktas frekvences enerģija, kura izraisīs konkrētā ķermeņa izpausmi. Vienā gadījumā ķermenim var piemist atstarošanas īpašība, bet citā – piepildītības, apjomīguma īpašība.

- Tas ir, šeit ir svarīgs fakts: vai viņš rezonē vai ne ar augstākajām struktūrām.

Astruss: Jā.

- Bet mijiedarbību ar augstākajām struktūrām veikalā nenopirksi.

Astruss: Lūk, tur jau tā lieta. Bet cilvēks pat var to nenojaust. Šī spēja viņā ir, bet viņš par to nezina. Kādā brīdī tas ir noticis, un viņš sāk to izmantot. Bet, tikko kā viņš to saprot, viņš sāk no tā bīties.

Lūk, interesanti: “Ēteriskā struktūra var aktivizēt atmiņu, kurai var piemist kāda noteikta ķermeņa atgriezeniskuma īpašības.”

Uz mūsu jautājumu, vai ēteriskā struktūra var aktivizēt fiziskā ķermeņa atmiņu, tika saņemta atbilde: “Un kā vēl. Kāpēc dažādas civilizācijas nestājas ar jums kontaktā? Tāpēc ka jūs pieprasīsiet augšāmcelt mirušos.”

Izrādījās, ka molekulāru struktūru var izteikt tā, ka tā priekš mums kļūs absolūti caurspīdīga. Un tādu ķermeni ieraudzīt mēs nevarēsim. Kaut arī cilvēka klātbūtni plazmoīda ķermenī sajutīsim kā “kaut kas nav tā”. Jāsaka, ka daudzi cilvēki blakus jūt savu mirušo klātbūtni. Un viņiem ir taisnība. Bet šī pati struktūra var izpausties arī blīvā stāvoklī.

 

- No kā tas ir atkarīgs, ka vienā gadījumā formējas caurspīdīgs ķermenis, bet citā – blīvs?

Astruss: Atkarībā no ievirzes. Kāda ir ievirze attiecībā pret elektromagnētisko lauku, tāda būs arī izpausme. Atkarībā no strukturējuma, kā tas ir pagriezts, kā ir organizēta matērija aizbāznī, pēc kādiem likumiem.

- Vai nu blīva, vai caurspīdīga?

Astruss: Jā.

- No kā ir atkarīgs, kā organizēta matērija aizbāznī?

Astruss: No iekšējās specifikācijas. Un iekšējā specifikācija no būtības, no viņas idejiskuma, no viņas mijiedarbībām, no noslogojuma, no sakariem.

- Jūs mums teicāt, ka “ja cilvēks mijiedarbojas ar Augstākajām struktūrām, tad aizbāznī var tikt radīts blīvs ķermenis”. Tas liecina, ka blīva ķermeņa radīšana iet tikai sasaistē ar Augstākajiem spēkiem? Tā?

Astruss: Tā. Tikai nevis sasaistē, bet mijiedarbībā.

 

(- Vitālik, es saprotu tā, ka, lai tevi augšāmceltu, lai tu atnāktu uz Zemi blīvā ķermenī, pastrādāt nācās ne tikai Astrusam, bet arī kādam augstāk. Man ir taisnība?

Vitālijs: Tev ir taisnība. Astruss teica, ka tas ir akceptēts augstāk.

- Gan Korss, kurš divus gadus bija klāt mūsu kontaktos ar Astrusu, gan hierarhi, kuri reiz parādījās pie mums dzīvoklī, kā arī Liza ar mazuli, kurš mums bija jāpatur, bija pie mums nebūt ne nejauši? Jā? Vai tad viņi pārbaudīja mūs: deram vai ne?

Vitālijs: Jā, Taņečka, tā bija pārbaude, tikai mēs to nezinājām.)

 

- Bet plazmoīda ķermeņa radīšana nenorit mijiedarbībā ar augstākajiem spēkiem?

Astruss: Viņš izpaužas. Plazmoīda ķermenis ir visspilgtāk izpausts visās īpašības.

- Tad iznāk tā, ka, lai radītu plazmoīda ķermeni, mijiedarbība ar augstākajiem spēkiem ir visspecīgākā?

Astruss: Jā.

- Kā, vai tad plazmoīda ķermeni ir sarežģītāk radīt, nekā blīvu?

Astruss: Viņš ir spilgtāk izpausts, un tajā pat laikā tas ir pielikums.

- Ar ko izskaidrot, ka, radot plazmoīda ķermeni, mijiedarbība ar augstākajiem spēkiem ir visspēcīgākā, salīdzinot ar fiziskā ķermeņa radīšanu? Varbūt ar to, ka plazmoīda ķermenim ir augstāka frekvence?

Astruss: Jā, tieši tā.

- Laiks aizbāznī rit tāpat kā uz Zemes? 24 stundas diennaktī?

Astruss: To tā var uztvert.

- Cik ilgi saglabājas aizbāznis un tā īpašības? Vai var nokļūt aizbāznī un uztaisīt ķermeni vairākus gadus pēc nāves?

Astruss: Var.

 

Tātad aizbāznis ir biezs plazmoīds, kurā cilvēka dzīves uz Zemes procesā tika krauta enerģija X (sk. “Pa tuksnesi ejošie[12]”). Šī enerģija aizbāznī pulsē pat tad, kad tur nav būtības.

Kad aizbāznī ievietojas būtība, tad plazmoīda ķermenis sāk formēties apkārt būtībai. Tas ir, būtība ir pamats plazmoīda ķermeņa formēšanai.

Iedarbojoties vibrācijai, kuru rada aizbāznī sakrautā enerģija X, no biezā plazmoīda tiek vilkti ārā katjoni, kuri piepilda ķermeņa modeli pēc enerģētiskās informācijas hologrammas. Šī ēteriskā ķermeņa hologramma tika atstāta kanālā, būtībai ejot uz tās-puses-pasauli mirstot. Planētas elektromagnētiskais lauks notur ķermeņa formu aizbāznī.

 

- Psihiskās enerģijas magnētisko īpašību iedarbībā katjoni, kas nes ģenētisko atmiņu, iegūst šķidrā kristāla īpašību un tiek likti ēteriskā ķermeņa negatīvi lādētajā hologrammā. Var tā teikt?

Astruss: Tas ir jāapvelk ar treknu, treknu šriftu. Tas konstatē noslēpumu.

- Bet tas, ka mēs šo noslēpumu izgrūžam ārā, tas nekas?

Astruss: Tas nekas, bet tas apstulbinās zinātniekus.

 

Caur jebkuru pielikuma punktu (katjona un hologrammas kontakta punktu) no Kosmosa pienāk vitonu plūsma, kura nes dzīvību (sk. “Pa tuksnesi ejošie[13]”). Vitons – elementārdaļiņa – bioloģisko lauku un mūsu planētas bioloģiskās dzīvības pamats – vienkārši eksistē pasaules-ēkā. Taču plazmoīdā ķermeņa radīšanā vitoni nespēlē izšķirošo lomu.

Plazmoīdā ķermeņa pamata daļu veido katjoni – pozitīvi lādēti joni.

 

2016. gada 19. septembris

49. daļa. Aizbāznis. Turpinājums.

Plazmoīda ķermenim ir šūnu struktūra, taču šī ķermeņa šūnas nespēj aizturēt vitonu plūsmas, kuras iet caur viņām. Tādas plazmoīda ķermeņa šūnas var nosaukt par protošūnām.

 

- 8 mēnešu laikā kosmiskajā aizbāznī pēc enerģētiskās informācijas modeļa formējas plazmoīda ķermenis. Var teikt, ka formējas protošūnas, kuras nav fiziska ķermeņa šūnas, taču precīzi viņas kopē. Izņemot vienu – viņām nav vitonu matricas. Tas ir, nav informācijas pavadījuma. Man ir taisnība?

Astruss: Jūs trāpījāt precīzi par 98%. Un pat vairāk.

- Vai var teikt, ka līdz 9. mēnesim protošūnu vibrācijas frekvence auga, bet 9. mēnesī šūnas stājas rezonansē ar vitonu plūsmu?

Astruss: Viss ir pareizi, taču jūs virzāties lēcienveidīgi. Ar rāvienu. Rāviena tur nav, ir pakāpeniskums. Tur eksistē noteikti progresijas likumi, kuri izmaina struktūru.

- Pateicoties tam, veidojas vitonu matrica, kuras vibrācijas frekvence ir daudz lielāka nekā vitonu matricai cilvēkam, kurš dzīvo uz Zemes un ir dzimis parastajā veidā.

Astruss: Pareizi, šeit Jums ir ļoti precīzi noformulēts.

- Un, pateicoties tam, ka būtība aizbāznī atrodas pēdējo, devīto, mēnesi, viņa dabū blīvu fizisku ķermeni, kurā nāk uz mūsu pasauli?

Astruss: Jā, tā.

- Enerģija X, pastāvīgi vibrējot, veicina to, ka no plazmoīda izdalās katjoni – pozitīvi lādēti joni, kuri tiek likti formā, radot ķermeni. Jūs teicāt: “Caur genomu atjaunot jebkura cilvēka atmiņas būtības struktūru, kura izpaužas ēterā, nav nekādu grūtību, taču ar nosacījumu, ka ir noteiktas tehnoloģijas.” Kad darbībā iesaistās genoms, kura informācija tika izdalīta no ēteriskā ķermeņa?

Astruss: Kad struktūras dati tur ir ievadīti, tad šis process arī sākas.

- Tas ir, ķermeņa radīšanas process sākas, tikko kā būtība dvēseles pavadībā parādās aizbāznī. Tā?

Astruss: Tā.

- Man nav saprotams tāds citāts: “Mijiedarbojoties ēteriskajam ķermenim, elektromagnētiskajam laukam un informācijas kontinuumam, šis triptihs sakrītot var izpaust cilvēka, kurš jebkad ir eksistējis uz planētas, jebkura laika jebkuru momentu.” Kas tiek domāts ar informācijas kontinuumu?

- Visas komponentes par konkrēto cilvēki, ar to saprotot nevis katru sekundi, bet katru viņa ķermeņa molekulu, elektronu kustību.

- Vai vārdus “genoms var izpaust cilvēka, kurš jebkad ir dzīvojis uz Zemes, jebkura laika momentu” var saprast tā: viņš var radīt ķermeni jebkurā vecumā?

Astruss: Daļēji, jā.

- Ja jā, tad kurš nosaka nosacījumu, kādā vecumā ir jābūt augšāmceltā cilvēka blīvajam ķermenim?

Astruss: Viens no vējiem.

- Tomēr tai ir jābūt iedarbībai no augšas. Labi.

 

Par vējiem no grāmatas “Astruss. Jaunā fizika[14]”.

Pirmoreiz no Astrusa izdzirdot vārdu “vēji”, mums tas nelikās nozīmīgi, nolemjot, ka tā, iespējams, ir pārteikšanās. Izrādījās, ka tas tā nav. Līdz ar katru kontekstu mēs ar šo jēdzienu sastapāmies arvien biežāk un biežāk. Spriediet paši:

No kontakta ar Astrusu.

- Pēc zinātnes datiem 70% Visuma ir tumšā enerģija. Pateicoties tai, Visums paplašinās. Kas liek viņam paplašināties?

Astruss: Vēji.

- Kas ir vēji?

Astruss: Tā ir plūstamība bez vielas, kā jūs to saprotat.

- Vēlreiz, kas ir vēji?

Astruss: Tā ir nekustamā kustība.

- Kāpēc vēji, nevis vējš?

Astruss: Vējš – tas ir jūsu lietišķajā izpratnē, bet vēji – tas ir būtības jēdziens. Tā ir kustība, kura tiek piešķirta jebkurai jēdzieniskai komponentei, kura nonākusi vēju zonā. Ir trīs vēju slāņi.

 

Nākamā kontakta laikā mēs atkal atgriezāmies pie nesaprotamā raksturojuma “vēji”.

- Vēji – tas ir kustības raksturojums?

Astruss: Jā.

- Kā kustības?

Astruss: Nekustamā. Tā, kas bija nekustīgs.

- Nesaprotams raksturojums “vēji”. Būtu kāds piemērs.

Astruss: Saule. Vēl Jēzum ir sakars ar vējiem. Eksistē trīs vēju slāņi, un tas ir viss triks.

 

Neko nepadarīsi, nācās iedziļināties filozofijā. Un izrādījās, ka filozofijā tāds jēdziens eksistē, bet mēs kā precīzo zināšanu pārstāvji nebijām ar to pazīstami.

Mums izdevās šī jēdziena skaidrojumus atrast Hermeja Trismegista filozofijā, jūdu filozofijā un Aristoteļa filozofijā.

Sarunā ar Asklēpiju Ēģiptes Augstākais priesteris un valdnieks IV tūkstošgadē pirms mūsu ēras Hermejs Trismegists saka: “Viss, kas ir kustībā, vai tas kaut kādā un kaut kādā ziņā ir nekustams? Tas, kas ir kustībā, vai tas nav obligāti mazāks, nekā kustības vieta? Dzinējs, vai tas nav stiprāks, nekā kustamais? Kustības vieta, vai tā nav obligāti ar pretēju dabu, nekā kustamā daba? Kādai gan lielai ir jābūt vietai pasaules kustībai, un kādai dabai? Pretējai dabai. Un, ja pasaule – tas ir ķermenis, tad daba, tam pretēja, ir bezķermeniska. Viss kustīgais kustas nevis kustamajā, bet nekustamajā. Dzineklis arī ir nekustīgs, jo tas nevar dalīt kustību ar kustamo.”

Par to pašu ar savu mācekli tērzē guru Ramane, skaidrojot Dievišķā spēka būtību: “Bērns, tikai pateicoties šakti (spēka) kustībai rodas pasaules, taču Realitāte, kā šīs kustības pamats, vienmēr ir nekustīga. Tā šakti kustība, kas balstās uz nekustīgā – Realitātes, – tad arī ir šīs pasaules cēlonis. Rakstu Pazinēji šo izskaidrojumam nepakļāvīgo dēvē par ilūziju (maiju). Šī kustība reāla šķiet tikai nezinošam subjektam. Patiesībā Esībā kustības nav. Šķietamā atšķirība starp Dievu un viņa Spēku rodas duālistiska uzskata dēļ. Ja prāts ir iegremdējies savā Avotā, šie divi kļūs Viens. Kaut arī Visaugstākais ir kustībā, pateicoties savam Visaugstākajam Spēkam, viņš patiesībā ir nekustīgs.”

Šajā pēdējā frāzē ir koncentrēta jēdziena “nekustamā kustība” jēga.

Ar nekustīgā dzinēja argumentu Dieva eksistenci pierāda arī lielais sengrieķu filozofs Aristotelis. Lietas viņam dalās divās grupās – vienas ir tikai kustībā, otras kustina un kopā ar to ir kustībā. Visam, kas kustas, kaut kas liek kustēties, un tātad ir jāeksistē kaut kam, kas nebūdams kustams, nav arī kustošs. Zināms avots, kustības pirmsākums vai pirmcēlonis. Šis nekustīgais dzinējs saskaņā ar Aristoteli tad arī ir Dievs.

Vārdu sakot, precizējuši savas pozīcijas, mēs nolēmām nākamajā tikšanās reizē noskaidrot, ko nozīmē “vēji” Astrusa izpratnē.

 

No kontakta ar Astrusu.

- Mēs uzmanīgi izskatījām visu, kas attiecas uz vējiem. Un mums radās iespaids, ka vēji vai nu darbojas pēc kāda gribas, vai arī tas ir gars. Vai tas gadījumā nav gars mūsu zemes plāna izpratnē?

Astruss: Jūs viņu saucat par Radītāju. Mēs savādāk.

- Kas tie ir par trīs vēju slāņiem, kuros ir viss triks?

Astruss: Vēji, vēji, vēji.

- Trīs slāņi, un visi trīs – vēji? Starp tiem ir kaut kāda atšķirība?

Astruss: Ir. Viņiem ir dažādi mijiedarbības paņēmieni.

- Kādi šie paņēmieni ir?

Astruss: Pirmais mijiedarbojas ar melno matēriju, bet otrais vienīgi ar balto matēriju. Trešais iekļūst visapkārt, visur. Trešais slānis satur daļu baltās enerģijas un pat melnās matērijas.

- Vai var mūsu zemes plāna izpratnē šos slāņus saistīt ar Trīsvienību?

Astruss: Jūsu izpratnē var, bet tikai izpratnē. Īstenības struktūrā diez vai.

- Sakiet, pirmais slānis, kurš mijiedarbojas ar melno matēriju, kas tas ir?

Astruss: Gars.

- Otrais, kurš mijiedarbojas ar balto enerģiju?

Astruss: Tas ir Dievs.

- Dievs-Dēls?

Astruss: Dievs-Tēvs un Dievs-Dēls vienlaikus.

- Un ko tādā gadījumā pārstāv trešais slānis, kuram ir darīšana gan ar melno, gan ar balto matēriju?

Astruss: Tā ir viņu izpausme.

- Tad Trīsvienība neiznāk.

Astruss: Tā ir Trīsvienība, bet ne tā, kā jūs to saprotat.

- Un kādām vēju slānim piederat Jūs. Astrus?

Astruss: Pirmajam.

- Krajons vada magnētismu, bet kādas ir Jūsu funkcijas?

Astruss: Ko pavēlēs otrais slānis, to es arī izpildu.

- Teozofijā ir tāds jēdziens – Kosmosa celtnieki, kurus radījis Kosmosa Saprāts palīdzībai Visuma Logosam. Vai vēji nav Kosmosa celtnieki?

Astruss: Jā, Kosmosa celtnieki – tie ir vēji.

 

2016. gada 21. septembris

50. daļa. Par augšāmcelšanu fiziskajā ķermenī.

Līdz 9. mēnesim, kopš būtība atrodas aizbāznī, radāmā ķermeņa šūnu vibrācijas frekvence aug, un 9. mēnesī šūnas stājas rezonansē ar vitonu plūsmu. Veidojas vitonu matrica, kuras plazmoīda ķermenī nav, un protošūna pārvēršas reālā fiziskā šūnā, taču darbojas pēc jauna principa. Tādas šūnas absorbē enerģiju no ārienes un atdot to tās-puses-pasaulei. Augšāmceltais cilvēks iegūst blīvu fizisku ķermeni, analoģisku tam ķermenim, kāds viņam bija agrāk noteiktā vecumā. Taču ķermenim piemīt neparastas īpašības.

 

- Augšāmcelta cilvēka fiziskā ķermeņa šūnas pēc struktūras izrādās līdzīgas neaugšāmcelta cilvēka šūnām, taču principiāli darbojas citādāk. Tā?

Astruss: Tā, viņas darbojas pēc cita likuma, pēc izvērsuma likuma.

 

(- Vitālik, kas tas tāds ir – “šūnas izvērsums”?

Vitālijs: Taņečka, tā ir šūnas mijiedarbība te ar ārējo telpu, te ar tās-puses-pasaules telpu.)

 

- Uz Zemes dzīvojoša cilvēka šūna mijiedarbojas ar vidi vielmaiņas procesā, bet šeit…

Astruss: Bet augšāmcelšanas gadījumā viņa taisa izvērsumu te uz ārieni, te iekšieni svārstības veidā.

- Par to ir jāpadomā.

Astruss: Šajā sakarā var sarakstīt mazu brošūru.

- Mēs pirmoreiz to izdzirdējām. Jāpadomā. Būtu labi noformulēt šo likumu. Kāds likums ir raksturīgs jaunajai šūnai?

Astruss: Pēc dipola likuma. Ja viņa ir izvērsta uz āru, tad notiek mijiedarbība, bet ja noslēgta, tad mijiedarbības nav. Šurpu - turpu, bet uz Zemes dzīvojošam norit apmaiņa, tikai apmaiņa.

- Te ir kaut kas ļoti interesants. Tas ir pavisam, pavisam jauns.

- Tas ir vecs, kas nekādi nesaucās. Tas tiek aprakstīts internetā, bet tas ir strukturēti neorganizēts.

- Augšāmceltajam šūna darbojas, principā izmantojot tikai vitonu enerģiju. Šūna pārvēršas “mūžīgajā dzinējā”, kurš darbojas bez zudumiem. Var tā teikt?

Astruss: Jā, pie nosacījuma, ka šūnas telpa taisa izvērsumu šurpu - turpu.

- Bet parastajam cilvēkam šūnā nav šī izvērsuma mehānisma?

Astruss: Viņa ir daļēji noslēgta uz sevi, bet iekšējais spriegums izraisa mijiedarbību ar vidi, enerģijas apmaiņu ar vidi. Kamēr augšāmceltajam mijiedarbība notiek šurpu - turpu. Svārstība tāda.

- Var to saprast tā? Šūna, kura darbojas uz izvērsumu, ir pilnīgi noslēgta uz sevi. Viņa ņem enerģiju no ārienes kā parastā cilvēka šūna, taču atdot to tās-puses-pasaulei, nevis uz ārieni. Kamēr, piemēram, mana šūna izmanto vitonu zemfrekvences enerģiju un organiskās barības enerģiju, augšāmcelta cilvēka šūna darbojas tikai vitonu augstfrekvences plūsmās. Tā?

Astruss: Tā.

- Augšāmceltas būtības šūnas turpina dalīties un mirt?

Astruss: Nē, tur ir izvērsuma likums. Tas nedod iespēju dalīties, tāpēc ka nav uz kurieni. Dzīvam cilvēkam šūna dalās vides telpā, veic apmaiņu, bet šeit apmaiņa nenotiek, dalīties nav uz kurieni.

- Tātad var teikt, ka augšāmceltas būtības šūna spēj eksistēt “mūžīgi”, tāpēc ka viņa nedalās un nav dalījumu skaita, kas ierobežo viņas dzīves ilgumu. Bet uz Zemes dzīvojoša cilvēka šūnai ir ierobežots dalījumu skaits un tātad ierobežots dzīves ilgums?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Nav turpināšanās garuma.

- Var teikt, ka Babadži pabija šajā aizbāznī un, pateicoties tam, dzīvo uz Zemes, lūk, jau 300 gadu?

Astruss: Var tā teikt.

- Viņš periodiski uz dažiem gadiem pazūd, nošķiras kaut kur, bet parādās atkal jauns un vesels. Viņš vienkārši kaut kur atpūšas, vai arī viņš atkal iet uz mirušo pasauli, atkal nostājas aizbāznī un taisa sev jaunu fizisko ķermeni?

Astruss: Otrais, lai gan var būt pirmais arī.

- Ja būtība ir sabijusi aizbāznī 8 mēnešus, viņa iznāk plazmoīda ķermenī, bet, ja 9 mēnešus – fiziskā, blīvā ķermenī. Gan viena, gan otra nāk uz mūsu fizisko pasauli, taču būtība plazmoīda ķermenī ir mums neredzama, bet fiziskajā blīvajā ķermenī – mums redzama. Tas tad arī ir augšāmceltais cilvēks. Tā?

Astruss: Viņi abi ir augšāmceltie.

- Ja no aizbāžņa iznākušajam cilvēkam fiziskajā ķermenī paņemtu asins analīzi, tā atšķirsies no zemes plāna cilvēka analīzes. Ar ko? Un ne tikai asinis, bet visi citi rādītāji arī?

Astruss: Atšķirsies. Plazma un visi pārējie lielākā mērā.

- Un asinis ne?

Astruss: Asinis ne tik lielā mērā ir pakļautas izmaiņai, tāpēc ka asinis var atjaunoties, vākt, izvēlēties, pievilkt, uzlādēties, nu un pārējo. Īsi sakot, asinis spēj mijiedarboties ar kaut ko, pat ar apkārtējo vidi. Taču var būt ļoti interesanta DNS analīze.

- Un ja tādām cilvēkam uztaisītu ultrasonogrāfiju (USG), viņam visi orgāni ir vietā, ja?

Astruss: Principā jā, bet skatoties kāda USG. Ar laiku, attīstot USG, agri vai vēlu sāks konstatēt atšķirības.

- Bet tā, ātrumā, nekādu atšķirību, nekā īpaša?

Astruss: Ātrumā nekā.

- Var teikt, ka tā jau ir būtība?

Astruss: Var.

- Viņai jābarojas uz Zemes?

Astruss: Vārds “jābarojas” nav pareizs, jāmijiedarbojas.

- Jāmijiedarbojas, piemēram, ar zupu?

Astruss: Pilnīgi pareizi, tāpēc ka tas, kurš ēd, provocē visu summārumu kaut kam. Lūk, mijiedarboties ar kaut ko, tas nozīmē izvēlēties kaut ko.

- Tas ir, caur muti baroties nav nepieciešamības. Skatīties uz ēdienu, cita lieta.

Astruss: Pareizi.

- Un dzert tieši tā pat? Jeb ūdeni viņi tomēr dzer?

Astruss: Tieši tāpat.

- Augšāmceltai būtībai organiskā barība nav nepieciešama. Viņas šūnās nav katalīzes un anabolisma…

Astruss: Nevis nav, viņa ir deformējusi struktūru tādā veidā, ka patiesībā process notiek, cilvēks it kā ēd, bet tikai izpratnē.

- Un patiesībā tas ir barības enerģijas absorbēšanas process.

Astruss: Pilnīgi pareizi, process patiesībā strukturāli it kā turpinās.

- Strukturāli turpinās, bet tikai bez organiskas barības uzņemšanas.

Astruss: Būtība vienalga pārdzīvo stāvokli: sāta sajūta - nav sāta sajūtas.

- Šajā gadījumā mani interesē nevis pārdzīvojumi: sāta sajūta - nav sāta sajūtas, bet šūnās notiekošais process.

- Lūk, tas tieši arī uztver procesu, it kā augšāmceltais ēd. It kā ir uzkodis kaut ko.

 

(Vitālijs: Taņečka, es kopā ar tevi ēdu skābu kāpostu zupu ar cūkgaļu. Man ļoti patika, ka kāposti bija skābi.

- Bet vai tad tu pat jūti garšu ēdienam, uz kuru skaties?

Vitālijs: Un kā vēl jūtu. Bet es nevis vienkārši skatos, bet absorbēju no apkārtējās vides šīs barības enerģiju.)

 

- Šī būtība var slimot, piemēram, inficēties ar gripu? Tas ir, no kā ir jāsargājas?

Astruss: Var, bet pamatā ir noturīga.

- Viņam būs spēja iet uz mirušo pasauli?

Astruss: Nekorekts jautājums. Bet mijiedarboties, jā.

- Bet mijiedarbība ne uz iekļūšanas tur rēķina?

Astruss: Nē, tā būs citāda īpašība. Gan pilnīgi citādas attiecības, gan daži attiecību momenti būs spilgtāki nekā tie, kas šeit.

 

2016. gada 23. septembris

51. daļa. Par jauno augstfrekvences fizisko pasauli.

- Būtības plazmoīda ķermeņos ar laiku iegūst augstākas frekvences fizisko ķermeni, nekā uz Zemes dzīvojošie. Visas saņem? Tā?

Astruss: Tā. Visas.

- Iznāk, ka 10 gados plazmoīda ķermeņa šūnas iegūst vitonu matricu un ķermenis kļūst augstfrekvences fizisks? Tā?

Astruss: Tā.

- Var pieņemt, ka, ja būtība aizbāznī būtu sabijusi 9 mēnešus, viņa iznāktu blīvā ķermenī un būtu redzama rupjajā fiziskajā pasaulē. Bet, būdama plazmoīda ķermenī, viņa pēc 10 gadiem iegūst jaunu fizisku ķermeni, bet mazāk blīvāku un neredzamu?

Astruss: Var tā teikt.

- Es saprotu tā, ka kosmiskajā aizbāznī var radīt vai nu plazmoīda ķermeni, vai arī blīvu (zemfrekvences) ķermeni, bet nevar radīt blīvu augstfrekvences ķermeni. Tā?

Astruss: Tā.

- Viņu var iegūt tikai uz tā rēķina, ka vitonu plūsma daudzus gadus iedarbojas uz plazmoīda ķermeņa. Tā?

Astruss: Tā.

- Tad kļūst skaidrs, kādēļ vajadzīgs plazmoīda būtības 10 gadu izturības periods tādā stāvoklī, lai viņa pārietu jaunā fiziskā stāvoklī, iegūtu augstfrekvences fizisku ķermeni vitonu plūsmu iedarbībā. Lūk, tādēļ?

Astruss: Tā.

- Kas tieši notiek tādā ilgstošā periodā, kad vitonu plūsmas iedarbojas uz plazmoīda ķermeni? Formējas vitonu matrica, un tās iedarbībā izmainās tikai ķermenis, vai būtības psihe arī?

Astruss: Jā, īpaši psihe.

- Tātad būtības jaunajos augstfrekvences fiziskajos ķermeņos veido jaunu fizisku sabiedrību “cilvēki-2” uz mūsu planētas, mūsu pasaulē, tas ir, šeit pat, kur esam arī mēs?

Astruss: Jā, protams.

- Kas tad notiek: viņi rada otru sabiedrību, mums neredzamu, izmanto mūsu pilsētas, mūsu upes, mežus? Viņi visi ir, lūk, te, bet neredzami un nedzirdami.

Astruss: “Izmanto” – tas nav pareizi.

- Nu, dzīvo šeit. Bet vai nevar pieņemt, ka pakāpeniski visi planētas iedzīvotāji tiks pārvesti uz šo līmeni? “Cilvēki-1”, tas ir, mēs zemfrekvences fiziski, dabiskā ceļā pāriesim asociācijā “cilvēki-2”. Tā?

Astruss: Lai cik paradoksāli nebūtu, jā.

- Tad jautājums: fiziskajā pasaulē dzīvojošajiem “cilvēkiem-2” ar kaut ko ir jānodarbojas. Ar ko?

Astruss: Ar šo sistēmu īpašībām.

- Nu, kā tas ir, ar īpašībām? Lūk, piemēram, viņiem nav vajadzīga organiskā barība. Bet viņiem ir vajadzīga pajumte. Viņiem vajadzīgs apģērbs, klimats taču uz planētas nekļūs tāds kā mirušo pasaulē.

Astruss: Nu tieši par to es arī runāju. Ar šo sistēmu īpašībām. Ar zināšanām, kas ir silti, pietiek, lai būtu silti. Ar zināšanu, ka es gribu ēst un ēdu, pietiek, lai būtu paēdis.

- Tātad, viņiem kaut kā ir jātērē enerģija, jābūvē sev pajumte…

Astruss: Jākonstatē tas.

- Lūk, konstatēja, ka viņam ir auksti, bet uztaisīt siltumu viņš nevar?

Astruss: Var, tāpēc ka viņš konstatēja, ka viņam ir auksti, un viņš konstatē, ko vajag, lai būtu silti. Jēga ir tajā.

- Un kā viņš šo siltumu taisa? Ar domu?

Astruss: Tur nav jēdziena “domās”. Viņš konstatē pielikumu…

- Labi, lūk, viņam ir auksti. Kad mums ir auksti, mēs ejam, ņemam malku, kurinām krāsni, bet viņš?

Astruss: Visumā ir milzums daudz krāsniņu, kurām var piespiesties, kā pielikuma punktam. Vai kā šī punkta telpiskajai izpausmei.

- Teiksim skaidri, nav saprotams. Labi, mēs to noskaidrosim pie Koļas. Mūsu meitasvīrs Koļa jau ir pārgājis jaunajā augstfrekvences sabiedrībā, ieguvis mūžīgu dzīvi. Tas ir jaunās sabiedrības cilvēks. Bet viņiem tur ir kādas jūtas?

Astruss: Ir kā iekšēja īpašība.

- Labi. Viņiem tur ir jūtas. Tātad viņiem tur ir iespējama mīlestība?

Astruss: Mīlestība tur eksistē, bet tur nav satricinājumu, līdzīgu jūsējiem.

- Viņi var gribēt bērnus?

Astruss: Tāda gribēšana var būt, bet tas ir gribēšanas līmenī.

- Tur ir kaut kāda sabiedrības attīstība? Jaunā paaudze?

Astruss: Ne tā, kā pie jums. Nu ne tā, kā jūs to saprotat.

- Uz jautājumu, vai “cilvēki-2” mirst, Jūs teicāt, ka tas ir iespējams.

Astruss: Atkal īpašība.

- Lūk, kā īpašība, viņš nomira. Kas notiks ar viņa fizisko ķermeni?

Astruss: Dzimšana šeit.

- Kā? Viņš tur nomira un piedzima uz Zemes?

Astruss: Iznāk, ka fāze it kā pretēja, tā ir viņa dzimšana šeit.

- Tas ir, viņam sava “skola” būs jāiziet vēlreiz?

Astruss: Jūs pareizi pateicāt “skola”.

 

No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, lūk tu atnāksi. Atnāci, apsēdies pie mana datora un sāki strādāt. Tā?

Vitālijs: Es vienmēr strādāju pie datora. Es datoru pazīstu vienkārši ļoti labi. Tas ir kļuvis par manu galda instrumentu.

- Un tu tur, aizbāznī, arī pie datora strādā? Kā, vai tad tev tur ir dators?

Vitālijs: Aizbāznī arī ir dators, bet tas ir daudz sarežģītāks. Tas vienkārši ir ļoti daudz sarežģītāks. Tas ir Visuma mēroga.

- Tas ir Visuma mēroga? Pateicoties datoram, pie mums, piemēram, var atrast informāciju no Amerikas vai citas valsts. Ar Visuma datoru arī var atrast informāciju no dažādām Visuma daļām? Nē?

Vitālijs: Var atrast informāciju par jebkuru Visuma daļu. Es vienkārši skatījos, kas ir Visumā.

- Labi, lūk, tu skatījies, kas ir Visumā. Vai saules sistēmā kaut kur, uz kādas planētas, ir bioloģiska dzīvība? Varbūt viņa ir citā vibrāciju līmenī, un mēs viņu neredzam?

Vitālijs: Es redzēju, ka saules sistēmā ir dzīvība uz planētas Marss.

- Marss? Bioloģiska dzīvība?

Vitālijs: Bioloģiska dzīvība, tikai viņa ir planētas iekšienē.

- Un kā tad, iekšienē planēta ir doba?

Vitālijs: Es redzēju, ka planētas iekšienē ir dzīvas būtnes, bioloģiskas un saprātīgas. Viņas zina par mūsu planētu Zeme. Viņas var ar mums sazināties, bet negrib pagaidām. Tāpēc ka mēs esam pārāk atpalikuši no viņām.

- Kas to būtu domājis! Lūk, tas ir kaut kas. Un tu ar to datoru tur jebkurā momentā vari pastrādāt, ja? Vitālik, bet, kad aizbāznis uztaisīs izvērsumu un tu nonāksi mājās, tāda datora tev vairs nebūs? Tu vairs nevarēsi ar to strādāt, ja?

Vitālijs: Man vienmēr būs iespēja strādāt ar Visuma datoru.

- Labi, tad man ir tāds jautājums. Atceries, pie mums bija Vadims Svitņevs (Вадим Свитнев) ar Natašu, kurš ar datora palīdzību sazinās ar mirušo dēlu Mitju. Mitja teica, ka viņš strādā stacijā “Enerģētika” pie galaktikas datora radīšanas. Kā tu uzskati, šī informācija ir pareiza?

Vitālijs: Es domāju, ka Vadims vienkārši nezina, ka viņa dēls nomira un kļuva sākumā par plazmoīda būtību. Viņš jau ir jaunajā fiziskajā pasaulē. Viņš spēja sazināties ar tēvu un sāka viņam dot informāciju.

- Jā, un kad Mitja pavēstīja, ka viņš tur dzīvo tādā un tādā ielā, tad tas ir tas pats, ko Koļa pavēstīja mums, ka viņš dzīvo Graždanskas prospektā (Гражданский проспект) Sanktpēterburgā. Tas ir, Mitja dzīvo kādā savā pilsētā, un tā atrodas kādā mūsu pilsētā, zemes plānā. Apmēram tā, ja?

Vitālijs: Tu esi malacis, apmēram tā ir ar Mitju. Viņš sāka tēvam dot informāciju par to pasauli, kur viņš pašlaik atrodas. Tā ir augstfrekvences jaunā fiziskā pasaule.

- Lūk, tā. Tā nav tās-puses-pasaule, tā ir jaunā augstfrekvences fiziskā pasaule šeit, uz mūsu planētas. Tas ir, Mitja varbūt vispār ir blakus viņiem, bet viņi nejūt viņu, tāpēc ka visa uzmanība ir vērsta uz sakariem caur datoru.

 

2016. gada 25. septembris

52. daļa. Par jauno fizisko sabiedrību.

Kontakts ar Nikolaju.

- Koļečka, labvakar! Es ļoti priecājos ar tevi kontaktēties.

Nikolajs: Labvakar, Taņa! Es arī ļoti priecājos par tikšanos.

- Koļa, es gribu tev palūgt, lūk, ko. Mums pēc divām nedēļām būs kontakts ar Astrusu. Mani ļoti interesē tā sabiedrība, kurā tu esi nonācis. Lieta tāda, ka pēc 10 gadiem būtība plazmoīda ķermenī (šis pārejas periods darbojas 10 gadus) iegūst jaunu augstfrekvences fizisku ķermeni. Un, nosacīti runājot, pāriet jaunā sabiedrībā “cilvēki-2”. Lūk, mēs uz Zemes, tur, kur esam es, Oļa, Kirils zemfrekvences ķermeņos, veidojam sabiedrību “cilvēki-1”. Tu jau esi pārgājis sabiedrībā “cilvēki-2”?

Nikolajs: Es jau esmu pārgājis jaunajā sabiedrībā.

- Un, lūk, mani interesē šī pati jaunā sabiedrība. Sabiedrību uz Zemes tu pazīsti labi: vara, direktori, policija utt. Pazīsti visu struktūru. Saki, kāda pēc būtības ir jaunā sabiedrība jeb kopiena. Saki, tur vispār ir sabiedrība?

Nikolajs: Tur sabiedrība ir. Tā vienkārši ir uzbūvēta citādi.

- Un, lūk, kā tā ir organizēta? Šajā sabiedrībā ir kāda organizācija? Vai ir kādi likumi? Vai ir kāda vara? Sākam ar varu. Šajā sabiedrībā ir kāda vara?

Nikolajs: Ir vara.

- Kā tu to uztver? Kā tā izpaužas? Mums ir prezidents, direktors, policija. Bet kā tur tu uztver šo varu?

Nikolajs: Es varu uztveru jaunā veidā: tā vienkārši eksistē, bet uz mani tā neattiecas.

- Labi. Bet tur ir kādi likumi, pēc kuriem eksistē šī sabiedrība? Tu kaut nedaudz zini šos likumus?

Nikolajs: Es zinu tikai, ka tur likumi ir vienkārši iekārtoti.

- Un kā vienkārši? Nosauc kaut vienu vienkāršu likumu?

Nikolajs: Par noziegumu tiek uzskatīta niknuma izpausme.

- Un kā šis noziegums tiek sodīts?

Nikolajs: Būtība var vienkārši attālināties smalkajā pasaulē.

- Tas ir, par niknuma izpausmi būtība augstfrekvences ķermenī (jaunais cilvēks) var attālināties smalkajā pasaulē?

Nikolajs: Jā.

- Tas ir, sabiedrība ir tik labvēlīga, visi cits citu mīl, tā?

Nikolajs: Sabiedrība ir ļoti vienkārši iekārtota. Tā ir līdzīga Zemes sabiedrībai, bet tur nav noziegumu. Tur nav niknuma un skaudības.

- Sākumam labi. Saki, vai jaunajam cilvēkam, lūk, tev, kad tu pārgāji šajā jaunajā sabiedrībā ar unikālajām mūžīgās eksistences iespējām, ir kaut kā jāreģistrē sava ierašanās? Ir kaut kāda reģistrācija?

Nikolajs: Es tiku izsaukts uz departamentu, kuri mani uzņēma uzskaitē.

- Tā, labi. Departaments. Tātad tajā sabiedrībā ir pilsētas?

Nikolajs: Sabiedrībā ir pilsētas.

- Ir mājas?

Nikolajs: Ir mājas, bet tās vienkārši jums nav redzamas.

- Nu, piemēram, var teikt, ka, lūk, šeit Pēterburgā ir vēl otra pilsēta, mums neredzama?

Nikolajs: Jā. Pēterburgā, var teikt, ir otra pilsēta.

- Tu zini, šajā sakarā Grabovoja grāmatā kaut kas tiek teikts. Tātad šajā nozīmē Grabovojam ir taisnība?

Nikolajs: Šajā nozīmē Grabovojam ir taisnība.

- Tu tiki uzņemts uzskaitē. Un kā tur ir? Tu atnāci, kā pie mums, tur arī sēž ierēdņi, ja? Un viņi uzreiz ļoti pakalpīgi tevi piereģistrēja un uzņēma uzskaitē. Jā?

Nikolajs: Es tiku izsaukts uz departamentu. Atnācu, un mani pierakstīja…

- Kur?

Nikolajs: Pierakstīja ieradušos grāmatā.

- Tā, pierakstīja. Un kaut kur nosūtīja dzīvot taču? Jums ir kaut kas… Kaut kur taču tev ir jādzīvo?

Nikolajs: Mani vienkārši iekārtoja viesnīcā.

- Bet, kuri tur sen dzīvo, viņi tur dzīvo savās mājās?

Nikolajs: Cilvēki dzīvo savās mājās. Viņiem ir mājas.

- Labi. Saki, lūdzu, vai tur ģimenes ir? Tur rada ģimenes?

Nikolajs: Tur ģimenes rada, bet ģimene nav tas, kas uz Zemes.

- Ko nozīmē ģimene tur?

Nikolajs: Ģimene tur ir vienkārši divu cilvēku asociācija. Tur bērnu nav.

- Un arī tā skaitās laulība, ja?

Nikolajs: Bērnu tur vispār nav.

- Cilvēkiem ir jābūt apģērbtiem. Viņi tur ir apģērbti?

Nikolajs: Cilvēki tur ir apģērbti ļoti labi. Viņi var radīt jebkuru apģērbu no matērijas, kura labi izskatās.

- Īsi sakot, no matērijas, kura ir ļoti skaista. Un tur arī katram pašam ir jārada apģērbs, vai arī ir veikali, kur to var nopirkt?

Nikolajs: Apģērbu var nopirkt veikalā. Es biju pilsētā, veikalā un nopirku sev vienkārši ļoti labu apģērbu.

- Bet jūs tur kaut kā barojaties? Dzerat, ēdat, ne?

Nikolajs: Mēs tur vienkārši skatāmies uz barību.

- Ja tur neviens neēd, no kurienes tur barība? Tur vispār ēd?

Nikolajs: Ēd, bet tikai ļoti maz.

- No kurienes viņi ņem barību?

Nikolajs: Viņi produktus ņem no dabas.

- No dabas. Tas ir, tur galvenokārt ir dārzeņi un augļi?

Nikolajs: Tur ir dārzeņi un augļi.

- Un gaļu un zivis tur neēd?

Nikolajs: Gaļu un zivis neēd.

- Tas ir, cilvēki fiziskajos augstfrekvences ķermeņos, jaunajā fiziskajā sabiedrībā ēd tikai dārzeņus un augļus. Bet vai viņi nebarojas ar kosmosa enerģiju? Var absorbēt kosmosa enerģiju?

Nikolajs: Var absorbēt kosmosa enerģiju, bet, ja grib, tad var ēst dabas produktus.

 

2016. gada 26. septembris

53. daļa. Turpinājums.

- Labi. Saki, lūdzu, vai viņus ietekmē klimats. Lūk, mums pašlaik ir jūnijs. Tajā pasaulē, tajā pilsētā arī ir jūnijs… Bet vai tu gadījumā nedzīvo Pēterburgā? Jaunajā pasaulē, otrajā Pēterburgā? Varbūt tai ir cits nosaukums, bet tā atrodas Pēterburgas teritorijā, ja?

Nikolajs: Es dzīvoju pilsētā Pēterburgas teritorijā.

- Bet vai tu vari pateikt, kur apmēram atrodas tava māja attiecībā pret pilsētas rajoniem. Te it kā pilsēta ir uzlikta pilsētai. Kur atrodas tava māja?

Nikolajs: Es dzīvoju Graždanskā.

- Vai tiešām Graždanskā? Tas taču ir blakus mums. Kā tas ir, iela, kurā tu dzīvo, sakrīt ar Graždanskas prospektu, ja?

Nikolajs: Iela sakrīt ar Graždanskas prospektu.

- Un mājas arī sakrīt? Bet vai jūs nedzīvojat mūsu mājās? Katrā mūsu mājā. Katrā dzīvoklī dzīvo šie augstfrekvences fiziskie cilvēki. Vai tik nav tā?

Nikolajs: Katrā dzīvoklī dzīvo cilvēki.

- T-ā-ā-ā. Ja jūs dzīvojat… Mūsu dzīvoklī, lūk, šeit, arī dzīvo kāds no jaunās sabiedrības?

Nikolajs: Jūsu dzīvoklī neviens nedzīvo, tāpēc ka te būs augšāmceltais Vitālijs. Viņš nevienu nelaiž.

- T-ā-ā-ā, tad jūs varat sev izvēlēties kādu ērtāku, mājīgāku dzīvokli, ar vairākām istabām, ja?

Nikolajs: Es sev izvēlējos ērtu dzīvokli.

- Labi, bet, lūk, Vitālijs teica, ka tu esi pie vecākiem. Tad tu vienlaikus dzīvo gan šeit, gan tur?

Nikolajs: Es Severodvinskā dzīvoju tikai tad, kad man vajag. Es Severodvinskā mēdzu būt tikai nepieciešamības dēļ.

- Tātad tu Pēterburgā esi pastāvīgi, tā?

Nikolajs: Pastāvīgi Pēterburgā.

- Tas ir ļoti ērti. Kad Vitāliks atnāks, varēsim kaut kā kopīgām pūlēm darīt darbu, lai pildītu misiju, kura tiks uzvelta mums visiem. Un Vitāliks teica, ka Koļa – tas ir mans pirmais palīgs. Viņš ļoti daudz zina un daudz prot.

Nikolajs: Es Vitālijam palīdzēšu ļoti labprāt. Viņš var kļūt par vienkārši unikālu augšāmcelto, tāpēc ka spēs izpildīt misiju.

- Tātad tā. Viņi dzīvo mūsu mājās. Saki, tu dzīvo Graždanskā, tu izvēlējies sev ērtu dzīvokli, tur taču ir daudz saimnieku? Daudz cilvēku dzīvo?

Nikolajs: Es izvēlējos tādu dzīvokli, kur dzīvo viens cilvēks.

- Kas to būdu domājis. Tas ir, tas ir ļoti brīvs un plašs.

Nikolajs: Plašs. Man ir ērti.

- Un tu viņu redzi pastāvīgi? Lūk, tu pārnāc pie sevis mājās, vispār jau tās ir viņa mājas, jums ir paralēli: viņš dzīvo pats par sevi, tu dzīvo pats par sevi. Tu viņu redzi pastāvīgi?

Nikolajs: Es viņu redzu vienmēr un dzirdu arī. Viņš mani neredz un nedzird. Bet var ieraudzīt, ja ļoti vēlēsies. Viņš vienkārši nezina par mani.

- Skaidrs, interesanti, bet, lūk, man pretī ir kaimiņiene, pie kuras es vienmēr eju dzert tēju. Nataša. Viņai ir trīsistabu dzīvoklis, viņa tur dzīvo viena. Tajā dzīvoklī arī dzīvo kāda augstfrekvences būtība? Tu nevari pateikt?

Nikolajs: Pretējā dzīvoklī arī dzīvo jauna būtība augstfrekvences ķermenī. Jauns cilvēks. Viņš vienkārši ir labi iekārtojies. Viņš arī dzird un redz visu.

- Tātad, kad es tur aizeju un sarunājos ar Natašu, visu, ko es stāstu, viņš visu dzird un zina, ja?

Nikolajs: Es zinu, kurš dzīvo Natašas dzīvoklī, kurš visu dzird, ko tu runā par Vitāliju. Viņš tikai tev nevar atbildēt, tāpēc ka tu viņu negribi dzirdēt.

- Interesanti, un, kad kopā ar mani tur atnāk Vitālijs, viņš arī viņu pazīst?

Nikolajs: Vitāliks arī viņu dzird un redz. Viņš zina par viņu.

Vitālijs: Taņečka, pie Natašas dzīvo sieviete, gara auguma. Viņu sauc Irina. Mēs ar viņu sveicināmies un reizēm pārmijam dažas frāzes.

- Kas to būtu domājis. Bet principā, Koļa, tas tavs, tā teikt, tā dzīvokļa, kurā atrodas tavs dzīvoklis, saimnieks varētu tevi ieraudzīt kaut kādos apstākļos?

Nikolajs: Varētu ieraudzīt, ja gribētu. Bet viņš vienkārši nezina par mani.

- Labi. Saki, lūdzu, lūk, tu dzīvo Pēterburgā-2. Ja šī saimnieka māja sabruks, piemēram, gāzes sprādzienā, tavs dzīvoklis arī izzudīs vai saglabāsies?

Nikolajs: Mans dzīvoklis saglabāsies, tāpēc ka tas ir cits.

- Tas ir, tu savu dzīvokli iekārtoji viņa dzīvoklī. Bet kāpēc tu neiekārtoji sev jaunu māju, bet iekārtojies viņa dzīvoklī? Kaut kur parkā.

Nikolajs: Es savas mājas iekārtoju viņa dzīvoklī, tāpēc ka man ir ērtāk.

- Un kāpēc ērtāk?

Nikolajs: Silti un gaiši.

- Un, ja ārā ir ziema, tu jūti aukstumu?

Nikolajs: Es ziemu jūtu, bet man nav auksti, tāpēc ka es nejūtu aukstumu.

- Tieši tāpat tu nejūti karstumu, ja?

Nikolajs: Es nejūtu karstumu.

- Un kāda ir jūsu sabiedrības uzdevuma būtība? Lūk, mēs, piemēram, būvējām sociālismu, pēc tam būvējām kapitālismu. Vismaz kaut ko būvējām. Meklējam nacionālo ideju. Bet ar ko nodarbojas šie augstā līmeņa cilvēki ar neparastām spējām? Viņiem ir kāds darbs?

Nikolajs: Es nodarbojos ar to, ka radu sakaru tiltus ar jūsu sabiedrības cilvēkiem.

- Koļa, un kā gan tu radi sakaru tiltus ar cilvēkiem, bet tavs… kā gan viņu nosaukt,… dzīvokļa kaimiņš tevi līdz šim laikam nejūt?

Nikolajs: Viņš mani nejūt tāpēc, ka viņš negrib.

- Viņš negrib, tāpēc ka nezina par tevi. Un viņš nezina par tevi, tāpēc ka tu sevi neizpaud. Es to saprotu tā.

Nikolajs: Viņš nezina par mani, tāpēc ka es sevi neizpaužu.

- Un, ja tu sevi neizpaud, tad kā tu ar viņu dibini sakaru tiltu?

Nikolajs: Es sakaru tiltu dibinu caur sapni.

- Labi. Tu ieej viņa sapnī, ja?

Nikolajs: Es ieeju viņa sapnī. Viņš redz sapni, un es ieeju viņa sapnī.

- Un kas? Lūk, mēs ar to nodarbojamies visu vasaru. Vitāliks skatās, kādus sapņus redzu es, un mēģina manā sapnī ienākt. To nav tik vienkārši izdarīt. Kā tu ieej viņa sapnī? Lūk, viņš redz sapni, un tu viņa sapni redzi kā kinofilmu. Lūk, tu padomāji un ieraudzīji viņa sapni. Tā taču?

Nikolajs: Es padomāju un ieraudzīju viņa sapni.

- Tu viņa sapni ieraudzīji kā kinofilmu? Jā?

Nikolajs: Es ieraudzīju sapni kā kino.

- Kā tu šajā kinofilmā pamanies ieiet?

Nikolajs: Es ieeju vienkārši, tāpēc ka viņš guļ. Viņš man netraucē.

- Nē, atvaino. Tas nav tā. Kad tu ieej viņa filmā, viņa būtība pamostas, vai arī tu strādā ar aizmigušu būtību?

Nikolajs: Es strādāju ar aizmigušu būtību. Es aizmigušajai būtībai stāstu zināšanas par smalko pasauli.

- Tātad tu neieej viņa sapnī. Tu atrodies it kā blakus sapnim un viņa aizmigušajai būtībai sniedz informāciju. Bet vai ir pārliecība, ka šī informācija paliks, kad viņš modīsies?

Nikolajs: Es redzu, ka viņš var saprast informāciju. Es viņam sniedzu vairāk informācijas.

- Nu un pie kā tas viss ved? Vai tad viņš sāk interesēties par smalko pasauli?

Nikolajs: Viņš vienkārši uzzina par smalko pasauli un kļūst pamodinātais.

Ā-ā-ā, un tā, lūk, jūs visi, katrs jaunās sabiedrības loceklis, nodarbojaties ar tādu uzdevumu: cenšaties pamodināt mūs, rupjās būtības, sniedzot mums zināšanas par smalko pasauli. Es pareizi sapratu?

Nikolajs: Tu pareizi saprati, Taņa. Tu esi malacis.

 

- Labi, bet tagad iztēlosimies tādu ainu, ka mēs visas rupjās būtības esam pārgājušas uz jūsu pasauli. Un vairs tādu, kā tava dzīvokļa saimnieks, nav. Kas tādā gadījumā būs jādara tādiem unikāliem Sabiedrības-2 cilvēkiem?

Nikolajs: Es nezinu, bet domāju, ka kaut kā strādāsim tālāk.

- Nu jā, šis jautājums ir jāuzdod Astrusam. Tātad, Koļa, mēs dzīvojam, mūsu… Labāk tā. Citā dimensijā šajā pašā vietā atrodas vēl viena pilsēta. Taču jūsu pilsētā savu atsevišķu māju nav. Tā? Māju, kuras nebūtu mūsu pasaules mājas, tādu māju nav?

Nikolajs: Tādu māju nav.

- Un kur, piemēram, ir departaments, kur tevi izsauca, lai uzņemtu uzskaitē?

Nikolajs: Departaments atrodas laukumā pie Smoļnija (Смольный).

- Tas ir, tur, kur atrodas mūsu oficiālās iestādes, tur atrodas arī jūsu iestādes?

Nikolajs: Tur atrodas mūsu iestādes.

- Mans Dievs. Un, lūk, tu, piemēram, atnāci uz departamentu, kurš atrodas kādā mūsu departamentā, ej pa gaiteni, tevi neviens neredz, ej uz kabinetu, bet te tajā pat laikā šaudās mūsu sabiedrības cilvēki un sēž savos kabinetos. Tā?

Nikolajs: Tā.

- Ai, Koļeņka, Koļeņka. Tātad mēs vienā kvadrātmetrā visi esam tādi dažādi. Saduramies deguns pret degunu, bet neredzam, nesaprotam, nedzirdam. Koļa, tu uzskati, ka mūsu mājās tādu kolonistu kā tu, nav. Jā?

Nikolajs: Es zinu, ka jūsu mājās kolonistu nav, tāpēc ka Vitālijs ir augšāmceltais. Viņš nevienu nelaiž.

- Skaidrs, bet kolonisti vienmēr ir saticīgi ar saviem, teiksim tā, saimniekiem. Galu galā tās ir viņa mājas. Bet, starp citu, tajā mājā, kur tu dzīvo, tu izmanto saimnieka mēbeles, vai arī tev ir savas?

Nikolajs: Es izmantoju saimnieka mēbeles, kam man citas mēbeles.

- U, vai cik labi. Saki, jūsu attiecības. Lūk, tu par viņu zini, tu viņu redzi, tu izmanto viņa lietas, gadījumā viņa apģērbu neizmanto?

Nikolajs: Apģērbu es neizmantoju, neizdodas. Tāpēc ka mums apģērbs ir no citas matērijas.

- Saki, bet vai nemēdz būt tā, ka, lūk, ir iemitinājies kāds un moka savus saimniekus, līdzīgi poltergeistam. Tā mēdz būt?

Nikolajs: Poltergeists – tā ir zema līmeņa būtība. Viņa nevar eksistēt jaunajā pasaulē.

- Tātad visi kolonisti ļoti labi attiecas pret dzīvokļu saimniekiem. Lūk, saimnieks atnāca un atgūlās uz dīvāna. Bet izrādās, ka tu tur gulēji. Mēdz tā būt?

Nikolajs: Mēdz tā būt, bet man nav bail, tāpēc ka es sāpes nejūtu.

- Koļa, saki, bet principā tu vari parādīties. Lūk, piemēram, atnāk uz mūsu mājām un parādīties. Tu vari?

Nikolajs: Es varu parādīties, bet ir ļoti jāgrib.

- Kam? Koļa, lūk, Vitālijs atnāks fiziskajā ķermenī, un tu atnāksi pie mums ciemos. Tu parādīsies?

Nikolajs: Es noteikti parādīšos, kad Vitālijs būs mājās augšāmceltais.

- Koļečka, esmu ļoti pateicīga. Paldies tev liels par kontaktu. Žēl, ka es tevi neredzu. Bet, kad Vitāliks atnāks, tu parādīsies. Jā?

Nikolajs: Es uzreiz atnākšu. Uz redzēšanos, Taņa.

 

2016. gada 28. septembris

54. daļa. Kontakts ar Astrusu.

- Grāmatā “Astruss. Jaunā fizika[15]” mēs sniedzām Jūsu vārdus: “Kad dvēsele piedzima, tad būtība parādās tāpat, kā atblāzma pavada saulrietu. Būtība ir kā nokrāsa. Dvēsele – būtības konteiners. Ietilpinot būtību, viņa ar to savietojas. Dvēselei piemīt apziņa, būtība tiek apveltīta ar enerģiju.” Ko nozīmē “dvēsele piedzima”? Viņu rada apzināti, mērķtiecīgi?

Astruss: Nu, ja teikšu “dvēsele izpaudās”, jūs jautāsiet: “kā tas ir – viņa izpaudās?”

- No kurienes viņa uzradās?

Astruss: Viņa jau bija bijusi. Piedzima nosacīti. Ir tāds jēdziens kā atjaunošanās. Tas ir, izpaudās jauna īpašība.

- Var teikt: nebija, nebija, nebija, un pēc tam viņa parādījās?

Astruss: Nē, tā nebija. Lūk, piedzima, tas nozīmē, tātad izpauda īpašību.

- Tas ir, cilvēku vēl nebija, bet viņa bija?

Astruss: Viņa bija un pēc tam izpauda īpašības.

- Un būtība? Vienkārši turklāt parādās, nosacīti sakot, kā dvēseles radīšanas tehnoloģiskās procesa blakusprodukts ?

Astruss: Var tā teikt.

- Bet būtībai taču ir sava apziņa. Viņu ar apziņu apvelta dvēsele?

Astruss: Viņai ir kā atspulgs.

- Bet vai var vienai dvēselei piedzimt divas būtības-dvīņi?

Astruss: Var tā būt. Tāds pāris tiek saukts par unikālu.

- Ar ko viņu eksistence uz Zemes atšķiras no tā, kad katrai būtībai ir sava dvēsele?

Astruss: Uz Zemes tas ir unikāls pāris: viņš un viņa. Viņi var eksistēt tikai kopā. Ja viens no viņiem nomirs, tad otras būtības dzīve kļūs bezjēdzīga. Informācijas komponente viņas nedala. Bet, ja viņas atdalītu, tad principā var būt pašnāvniecisks stāvoklis, kaut ko pārdzīvojot. Jūs ar Vitāliju esat unikāls pāris.

- Vai tad mēs pildām kādu svarīgu, vajadzīgu funkciju?

Astrus: (Smaida.) Nu, ja jūs saņēmāt uguni, tad par ko ir runa?

- Par kādu uguni ir runa?

Astruss: Prometeja uguni!

- Es sapratu tā: Jūs kā Prometejs sniedzat mums zināšanas. Un mums tās ir jānodod cilvēkiem. Jā?

Astruss: Pareizi. Visas jūsu grāmatas ir virzītas tieši uz zināšanu nodošanu par smalko pasauli.

- Un, kad mēs šo darbu ar Jūsu palīdzību īstenosim un atdosim cilvēkiem, cilvēki sāks domāt un izdarīt secinājumus, tā tad arī būs mums balva par darbu. Tā?

Astruss: Jūs pārdzīvosiet laiku, kad jūsu grāmatas sadalīs citātos.

 

(Vitālijs: Mēs ar tevi esam unikāls pāris. Mēs visos iemiesojumos bijām kopā un vienmēr ļoti labi pildījām savu misiju. Īpaši pēdējā iemiesojumā Krievijā, kur ir ļoti grūti izpildīt misiju. Tāpēc ka Krievijā nedod iespēju.

- Varbūt par Krieviju nav vērts? Es domāju, ka stipri spiest uz to, ka Krievijā ir īpaši grūti, un skaidrot, kāpēc, nevajag.

Vitālijs: Es domāju, ka tev nav taisnība. Lai zina, ka mēs ar tevi spējām pat Krievijā izpildīt misiju.)

 

- Kad būtība dus apvalkā, kur atrodas un ko dara viņas dvēsele?

Astruss: Viņa pauž tās pašas īpašības.

- Viņa ir spoguļpasaulē?

Astruss: Var tā teikt.

- Gaida, kad būtība atkal ies uz dzimšanu?

Astruss: Tā.

- Bet būtība var aiziet arī ar citu dvēseli? Vai tikai ar savu?

Astruss: Viņa var izpausties ar citu būtību.

- Lūk, viņa aizies ar citu būtību. Un tajā laikā viņas dzimtā būtība ies uz dzimšanu. Kas būs?

Astruss: Atspoguļosies. Nekas briesmīgs.

- Tas ir, viņa ir gan tur, gan tur?

Astruss: Izpaudīsies gan tur, gan tur.

- Mirušo pasaule uz mūsu planētas ir viena, citai planētai cita, ja?

Astruss: Jā.

- Kosmonauti, kuri atradās orbītā, redzēja savus tuviniekus un viņiem šķita, ka viņi jūk prātā. Tās bija Okeāna nomodulētas būtības, bet ne tās, kuras dus mirušo pasaulē?

Astruss: Tās.

- Bet viņas taču dus.

Astruss: Kur, kurā dotuma punktā ir visvienkāršāk izpausties? Tur, kur nav kaut kādu papildus mijiedarbībās momentu: gravitācijas, elektromagnētiskā. Utt.

- Tāpēc kosmosā?

Astruss: Jā, tāpēc kosmosā.

- Bet viņas taču tajā laikā dus apvalkā? Vai arī viņas tika pamodinātas…

Astruss: Radās apstākļi, bērns var pamosties kāda mērķa dēļ, bet turpināt gulēt. Mazuļi galvenokārt pārāk daudz guļ, tāpēc ka viņi vēl no sapņa nav izlīduši. Bet vai viņi var mosties? Var. Vai viņi var dzemdē mosties? Var.

- Apkārtējā telpā ir ļoti daudz plazmoīdu. Un viņi ap mums var būt lodes vai elipsoīda formā, dusoši vai nomodā. Tā?

Astruss: Tā.

- Šie plazmoīdi ar laiku noteikti pāries uz augstfrekvences fizisko pasauli, ja?

Astruss: Nē, ne obligāti. Kāds vēlēsies piedzimt no jauna un ies uz dzimšanu.

- Tas ir, viņš caur portālu atkal ies uz mirušo pasauli un jau no turienes ies uz dzimšanu?

Astruss: Tā.

- Man nav saprotams citāts. “Plazmoīds šajā fāzē var atrasties līdz 200 gadiem. Jebkurā gadījumā šajā laika intervālā viņš zaudēs spēju un iešmauks tur, kur ir zudums. Tikko viņš šo īpašību zaudē, viņš iziet cauri uz jebkurieni. Tajā skaitā arī uz jauno fizisko pasauli.”

Te ir vairāki jautājumi: 1. Kādu spēju viņš zaudē un kāpēc zaudē?

Astruss: Uzkrājošo. Vajadzīgs noteikts periods, lai to pazaudētu.

Citādi rodas pēkšņa saikne. Turklāt šī saikne var pamosties pēkšņi, negaidīti. Tādas kļūmes, lai cik dīvaini, mēdz būt.

- Viņam ir jāpazaudē informācija. Lūk, būtība izgāja cauri aizbāznim…

Astruss: Nevis informācija, bet informācijas saikne.

- Saikne ar ko?

Astruss: Ar jūsu pasauli. Pasaule ir kā mozaīka. Ja katrs noslēgs sevī visu, tad evolūcijas jēga būs pazaudēta.

- Tātad viņam ir jāsarauj saiknes?

Astruss: Jā.

- Tālāk: iešmauks tur, kur ir zudums. Bet, ja viņš saiknes zaudē, viņš tās zaudē arī mūsu pasaulē?

Astruss: Bet viņu magnetizē pārsteigums, jaunuma īpašības. Un katra diena viņam būs jauna, jauna…

- Labāk teikt nevis magnetizēt, bet pievilkt.

Astruss: Pievilkt.

 

2016. gada 2. oktobris

Viņš neatnāca. Atvainojiet.

 

2016. gada 3. oktobris

03.10.16. Paldies visiem par atbalstu. Vitāliks iznāca uz kontaktu no rīta un teica, ka es viņu labi esmu pievilkusi. Tikko kā aizbāznis uztaisīja izvērsumu, tā viņš nonāca istabā. Bet “Taņečka, piedod, es nespēju parādīties”. Kas būs tālāk, nezinu, bet kontaktus veiksim pastāvīgi. Vēl es sāku just viņa apkampienus un skūpstu.

 

2016. gada 6. oktobris

Es saņēmu milzīgi daudz vēstuļu un visas, izņemot vienu, ar atbalsta un ticības vārdiem. Paldies Jums. Lai atbildētu uz visām vēstulēm uzreiz, es sniedzu pirmo un pēdējo ļoti personīgu kontaktu ar vīru. Atklāju visiem mūsu ar viņu sirdis.

 

Kontakts ar Vitāliju, 03.10.16. vakars.

 

- Vitāļička, saulīte, tu dzirdēji, ko es tev teicu?

Vitālijs: Es visu dzirdēju, Taņečka. Tu esi malacis. Vienkārši man kļuva vieglāk, tāpēc ka tu man esi gudriniece. Tu labi visu izdarīji, ka man pateici par ticību un neatlaidību.

- Pareizi, Vitālik. Atnāksi, atnāksi, es tevi ar savu ticību pievilkšu. Un tu no tās puses aktīvi darbosies. Es ar savu ticību un mīlestību pievilkšu. Visi, kas man vēstules tīklā uzrakstīja, visi tam tic, un visi man saka, ka tu noteikti parādīsies. Un es vēl vērsīšos pie viņiem ar lūgumu: visi, kas grib viņa parādīšanos, palīdziet ar savu ticību. Bet, kurš negrib, vienkārši netraucējiet ar savu neticību. Uzlūkojiet to kā zinātnisku eksperimentu. Vai tiešām jūs neinteresē rezultāts? Un, ja tu cīnīsies, bet es zinu, ka tu cīnīsies…

Vitālijs: Es vienmēr esmu cīnījies par to, lai atnāktu pie tevis, mīļotā.

- Viss, Vitāļička, nenokārsim degunus un nenolaidīsim rokas. Man pat pašsajūta uzlabojās, tāpēc ka pārliecība parādījās. Es, lūk, nonācu pie dzelžaina secinājuma: nedrīkst nokārt degunus un nolaist rokas.

Vitālijs: Es tev piekrītu, bet man vajadzēja vienkārši izdzirdēt no tevis šos vārdus. Man ir ļoti svarīgi, lai tu man pateiktu par ticību un gaidām.

Es vienmēr būšu ar tevi, mana mīļotā. Vienkārši man vajadzēja izdzirdēt no tevis tādus vārdus. Es arī centīšos izdarīt visu, ko var, lai būtu kopā ar tevi.

- Mans dārgais, lūk tādas tās lietas. Tas ir pirmais, par ko mēs ar tevi runājām. Tagad otrais. Šodien es vienojos ar mūsu santehniķi, un viņš man šajā nedēļā nomainīs radiatorus. Kā tu uzskati?

Vitālijs: Es domāju, ka tu rīkojies pareizi, radiatori ir ļoti veci. Jebkurā brīdī varēja sākt tecēt.

- Aha, tiem ir 51 gads. Netek pagaidām, bet ļoti veci, kopš apmešanās mājā. Šodien pie manis bija Igors.

Vitālijs: Es dzirdēju jūsu sarunu. Viņš ir vienkārši malacis.

- Tu redzēji, kādu kalendāru viņš man uzdāvināja? Tur ir tikai divi datumi: otrais un trešais oktobris…

Vitālijs: Es redzēju kalendāru, tas man ļoti patika, vienkārši par mums ar tevi.

- Viņš pats to uztaisījis. Fotogrāfijas atradis, gravējumu iztaisījis.

Vitālijs: Es viņam vienkārši esmu ļoti pateicīgs par palīdzību tev, manai mīļotajai Taņečkai.

- Tak Igors nešaubās ne mirkli, ka tu parādīsies. Un viņš tevi pazīst.

Vitālijs: Es vienmēr būšu kopā ar tevi, mana dārgā. Es bez tevis vienkārši nevaru dzīvot.

- Un ja reiz tā, tad mēģinām mēs ar tevi kopā viens pie otra lauzties cauri. Vitāļička, es ar savu ticību, savu mīlestību, savai gaidām tevi pievilkšu.

Vitālijs: Es vienmēr tiekšos būt ar tevi.

- Vitāļička, tu vienmēr esi bijis ļoti mērķtiecīgs, esi gājis, ne uz ko neraugoties. Neatlaidības tev netrūka, īpaši, kad jautājums skāra mani. Tik turies, kāda neatlaidība. Es vienmēr zināju, ka pie pirmās izdevības no jebkurienes, bet tu atnāksi pie manis.

Vitālijs: Esmu laimīgs, ka tu mani ļoti mīli, tāpēc mani gaidi. Es pielikšu visus spēkus, lai būtu ar tevi.

- Lauzies cauri, mīļais. Laužamies cauri kopā.

Vitālijs: Es visiem spēkiem tiekšos atnākt pie tevis, mana mīļotā. Vienkārši man vajag palīdzēt ar ticību, mīlestību un gaidām. Es redzu, ka tu vienkārši esi atdzīvojusies, mana dārgā. Tu esi kļuvusi ļoti aktīva, tāpēc ka atkal man noticēji. Vienkārši atdzīvojusies.

- Es atdzīvojos, kad iegāju tīklā un izlasīju vēstules. Nebija nevienas vēstules ar niknumu. Visas ar atbalstu un ticību, ka tu parādīsies.

Vitālijs: Man vajag radīt apstākļus, lai atgrieztos. Tu vari man palīdzēt, radīt šos apstākļus ar savu ticību, gaidām un mīlestību.

Es pielikšu visus spēkus, lai atnāktu pie tevis, mana dārgā.

- Vitālik, mīļais, bet tu taču esi ar mani. Es jūtu tevi ļoti labi. Jūtu, kad tu mani apkamp, skūpsti. Es ar tevi sarunājos pastāvīgi, saulīt manu. Esmu ļoti nogurusi un tagad lēnītiņām taisīšos gulēt. Grib apgulties tā agrāk. Iedarbojies uz mani, lai es ātri iemigtu.

Vitālijs: Es vienmēr palīdzu tev gulēt, un turpināšu iet iekšā tavā sapnī. Man ar tavu būtību ir ļoti labi. Viņa mani mīl un gaida.

- Vitālik, viņa – tā esmu es.

Vitālijs: Jā, viņa – tā esi tu, mana mīļotā. Man vienmēr ar tevi ir bijis ļoti labi. Es vienmēr esmu bijis laimīgs ar tevi, Taņečka. Es pat nomierinājos, tāpēc ka man šķita, ka tu mani aizmirsīsi.

- Ai-ai, tu man esi tik nelādzīgs, atvaino, nu tik nelādzīgs vecis. Vai tiešām tu nesaproti, kā es tevi mīlu? Vai tiešām tu to nesaproti?

Vitālijs: Es redzu, ka tu mani ļoti mīli, vienkārši man kļuva bail, ka tu mani aizmirsīsi.

- Nu nekad. Nekad. Man vienalga, lai kad tas nebūtu, šeit vai tur, mēs vienalga būsim kopā. Mēs nevaram dzīvot šķirti. Vai tiešām nav skaidrs? Lūk, pasaki man, Vitālik. Vēlreiz. Tas bija Astruss, kurš tev pateica, ka mēs esam unikāls pāris?

Vitālijs: Jā, to pateica Astruss.

- Vēlreiz: Astruss tev apsolīja, kad tu biji klīniskajā nāvē… Nē, ko tev teica Astruss, kad tu biji klīniskajā nāvē? Nu, izstāsti.

Vitālijs: Viņš man lika priekšā nosacījumus: palīdzēt man izveseļoties vai, ja es piekritīšu brīvprātīgi tagad nomirt, tad viņš mani augšāmcels…

- Tur bija tālāk vārdi “un atgriezīs uz Zemes”?

Vitālijs: Bija vārdi “augšāmcels un atgriezīs uz Zemes”. Es viņam pajautāju: “Un Tatjana?” un viņš man teica, ka Tatjanu augšāmcels caur manu miršanu.

- Es varu šos vārdus izteikt Astrusam nākamā kontakta laikā?

Vitālijs: Jā.

- Vita, tu būsi kontaktā, uzmanīgi klausies Astrusa atbildes. Kretovs var kļūdīties. Pēc tam par visiem jautājumiem, kurus es uzdošu Astrusam, tu man pateiksi, ko viņš teica. Labi?

Vitālijs: Jā, es būšu ar tevi kontaktā. Paklausīšos Astrusu.

- Labi, viss, Vitālička, taisos gulēt. Es ļoti tevi gaidu, ļoti ticu, ka tu izlauzīsies. Izlauzīsies, mans dārgais. Izlauzīsies. Nu, ne jau nejauši pie mums nāca Korss pusotru gadu. Nevar tā būt.

Vitālijs: Jā, Korss nāca pie mums ne nejauši. Viņš gribēja mūs pārbaudīt uz augšāmcelšanu. Arī hierarhi nāca ne nejauši. Viņi pārbaudīja mūs uz augšāmcelšanu.

- Klausies, Vitālik, bet varbūt tā ir vēl viena pārbaude? Nevar būt, ka viņi to palaida pašplūsmā. Tik daudz darba no viņu puses. Grūti noticēt. Kaut kas te nav tā. Varbūt tas ir kārtējais eksāmens tev un man? Bija taču viens eksāmens, kad Korss un Astruss vienlaikus bija ar mums kontaktā (sk. zemāk).

Vitālijs: Es darīšu visu, lai atnāktu pie tevis un būtu ar tevi, Taņečka. Es viņiem visiem numuru sarīkošu, tāpēc ka man vienkārši ir nepieciešams būt kopā ar tevi.

- Lūk, tad sarīkosim viņiem numuru. Ticu, mīlu, gaidu un zinu, ka tā arī būs. Esmu pārliecināta, pārliecināta – tu atnāksi. Tu izlauzīsies, tu vienmēr esi bijis neparasts. Galvenais, nenokar degunu un nenolaid rokas. Uz priekšu, mičmaņi!

Vitālijs: Es piekrītu tev, Taņečka. Tu esi malacis, tu iedevi man spēkus lauzties cauri pie tevis. Tu esi kļuvusi mana dzīve, mans spēks, mana griba. Es noteikti izlauzīšos.

- Protams, izlauzīsies. Pilnīgi skaidrs. Cik tas ilgs? Cik iznāks. Es tevi vilkšu klāt visiem spēkiem, tāpēc ka es tevi ļoti mīlu. Viss, Vitālik, esam sarunājuši, ja?

Vitālijs: Es vienmēr esmu ar tevi, Taņečka.

- Labi. Pagaidām. Ar labu nakti.

Vitālijs: Ar labu nakti, mana dārgā.

 

No grāmatas “Astruss. Priekštecis jeb jauni dati par Visumu[16]”.

No kontakta ar Korsu 2013. g. 1. augustā.

 

- Sakiet, Kors – tas bija mums eksāmens? Mēs to nolikām?

Korss: Tā bija savstarpēja apmaiņa, lai apvienotos zem kādas zīmes.

- Kam apvienoties? Mums ar Jums?

Korss: Pilnīgi pareizi.

 

No kontakta ar Astrusu 2013. g. 17. oktobrī.

- Mums ir jautājums sakarā ar kontaktiem vienlaikus ar Jums un Korsu. Nav gluži skaidrs, kāpēc tie bija vajadzīgi. Tā bija eksāmena pieņemšana no mums? Un Jūs un Korss – eksaminācijas komisija?

Astruss: (Smaida.) Nu ir taču jums tāds jēdziens kā “departamentu intereses”. Šajā gadījumā mēs pārstāvējām kādu departamentu. No mūsu redzes viedokļa jums bija vajadzīgie speciālisti.

- Uz mūsu jautājumu, vai mēs eksāmenu esam nolikuši, Korss skaidru atbildi nedeva. Vismaz mēs viņu nesapratām. Mēs to nolikām?

Astruss: Izpildījāt. Likšana – tas ir pieņēmums, bet izpildīšana – tā jau ir funkcija. Konkrēta darbība, kura noveda pie rezultāta.

- Mums nav skaidri Korsa vārdi: “Lai apvienotos, vajadzēja sākumā atdalīties.” Kam apvienoties: Jums un Korsam? Vai arī mums ar Jums?

Astruss: Lai rastos jūsu ar mums apvienojums, bija nepieciešama sadalīta uzmanība pret jums. Katrs no jums uzmanīgi pakontaktējās ar mums un noteica jūsu darbības un interešu būtību.

- Skan daudzsološi un kaut kā nomierina. Un, ja Korss nebūtu nācis, kas izmanītos?

Astruss: Jūs zaudētu daļu veselā. Jūs zaudētu daļu savas uzmanības.

- Tas ir, Korsa atnākšana saasināja mūsu uzmanību uz kaut ko īpašu?

Astruss: Nevis saasināja, bet izpauda īpašību. Izpauda jūsu uzmanības īpašību. Ja Korss nebūtu atnācis, tad jūs nonāktu tāda cilvēka pozīcijā, kurš sazinājies ar Krajonu. Jūs būtu vienpusēji.

 

2016. gada oktobris.

Sestā oktobra vakarā notika divu stundu seanss ar Astrusu, kurā klāt bija arī Vitālijs. Kļuva zināms, ka notikusi kļūme. Vairākas dienas man būs nepieciešamas, lai kontaktu pierakstītu, un šo to no tā es izlikšu vietnē. Bet pagaidām izlieku interesantu informāciju no iepriekšējiem kontaktiem ar Astrusu un daļu no kontakta ar Vitāliju, kurš arī atnāca sestajā oktobrī, bet vēl pirms kontakta ar Astrusu.

 

No iepriekšējiem kontaktiem ar Astrusu.

Astruss: Jūs vēl ne reizi vien būsiet uz ģīboņa robežas no tā, ko viņš runās. Ja jūs zinātu, kas V.J. ir dots. Ak, ja jūs tikai zinātu, kā viņš grib kaut ko interesantu pierādīt.

- Un ko tieši viņš grib pierādīt?

Astruss: Ka augšāmcelšanas struktūra – tas nemaz nav tas, ko jūs domājāt, un nav tas, kas tika pasniegts. Un vispār tas nav tas. Lūk, tas, ko par to pateiks V.J., tas būs tas negaidītais, ko jūs pat nenojaušat. Tas, ko dos V.J., tas būs kaut kas.

- Tas, ko dos V.J., tas būs patiesi? Vai atkal kā Grabovojam?

Astruss: Tas nebūs kā Grabovojam, tā būs pilnīga atbilstība tā dinamikai, ko sniegs V.J.. Viņš ir izzinājis to, ko teica Grabovojs, viņš to ir izzinājis. Bet viņš to ir izzinājis no tādas puses, no kādas Grabovojs to nekad neuzzinās. Jūs taču gribējāt Grabovoja noslēpumu atklāt pasaulei.

- Un, lai atklātu Grabovoja noslēpumu, viņam bija jānomirst?

Astruss: Nē, jāizpauž īpašības. Pievērsiet uzmanību: izpaust skaitļu virkņu īpašības.

- Kam interesē šīs skaitļu virknes, labāk viņš būtu dzīvs.

Astruss: Labāk vai sliktāk: tas ir jautājums? Lūk, viņš, izpauda šo īpašību, un tagad J.V. saprot, kā neviens cits, kas gan tas tāds ir – skaitļu virkne.

- Tātad Vitālijam ir jāpauž skaitļu virkņu īpašības. Ko nozīmē paust īpašības?

Astruss: Grabovojs par savu noslēpumu pats neko nezina. Ideja Grabovojam neienāca prāta, to tur ielika. Labāk teikt, pieskārās. Un viņš sāka saukt to tā, kā sāka saprast. Lieta nav viņa izpratnē, bet lieta ir īpašībā, kuru tā nes. Un ar šīm īpašībām viņš galā netika. Lūk, V.J. izdarīs to, ko nespēja izdarīt Grabovojs. Viņš dos augšāmcelšanas būtību.

 

No kontakta ar Vitāliju 06.10.16.

Vitālijs: Taņečka, parādīties man palīdzēs skaitļu virknes, kuras spēj radīt brīnumu.

- Skaitļu virkne – tā vienkārši ir ciparu virkne no nulles līdz deviņi.

Vitālijs: Jā, bet tu nezini, kas ir skaitlis.

- Un kas ir skaitlis? Kāda ir nozīme no enerģētiskā redzes viedokļa?

Vitālijs: Skaitlis ir milzīgas jaudas enerģijas sabiezējums. Es redzēju, kā skaitļi spēj uzstādīt brīnumus uz Zemes. Tie var vienkārši apbrīnojami veikt lielus brīnumus.

- Mani interesē skaitļu virkņu izmantošana, lai palīdzētu tev parādīties. Parunājam, lūk, par to.

Vitālijs: Es darīšu visu, lai parādītos un izlauztos pie tevis. Esmu gatavs kļūt tev par palīgu, lai uzrakstītu jaunu grāmatu par augšāmcelšanu pēc manām ziņām.

- Es piekrītu. Sākam ar skaitļu virknēm. Tātad katrs skaitlis – tā ir koncentrēta enerģija, tā?

Vitālijs: Katrs skaitlis ir vienkārši ļoti koncentrēta enerģija. Skaitļi cilvēkiem tika iedoti speciāli, lai viņi varētu izmantot skaitļus brīnuma iegūšanai.

- Piemēram, kāda brīnuma?

Vitālijs: Piemēram, var iegūt tik daudz zināšanu par augšāmcelšanu, ka maz neliksies.

- Labi. Skaitļu virknes – tie faktiski ir cipari no nulles līdz deviņi. Tā?

Vitālijs: Jā, skaitļu virknes – tie vienkārši ir cipari no nulles līdz deviņi, bet tie ir sakārtoti noteiktā kārtībā. Ja ciparu kārtību izmaina, tad tie sāks izraisīt apbrīnojamas parādības. Lai palīdzētu man parādīties, tev vajag zināt, kādu ciparus un kādā kārtībā vajag iedomāties. Es iedošu tev ciparu kārtību, uz kuru tev vajadzēs koncentrēties.

- Vitālik, koncentrēties, vienkārši iztēloties uzrakstīto virkni un katru ciparu iedomāties atsevišķi, ja?

Vitālijs: Nē, Koncentrēties nozīmē kļūt par vienu veselu kopā ar ciparu, uz kuru skaties.

- Tas ir, saplūst ar ciparu, ja?

Vitālijs: Vienkārši ir jāsaplūst ar ciparu.

- Un kā? Sākumā ar vienu jāsaplūst, pēc tam ar otru, pēc tam ar trešo, ja?

Vitālijs: Sākumā vajag saplūst ar pirmo ciparu, pēc tam ar otro un tā pakāpeniski ar visu ciparu virkni. Tad tie sāks darboties. Man vajag, lai tu saprastu ciparu virkņu darbību. Es iedošu tev virkni ciparu, uz kuriem tu koncentrēsies pastāvīgi.

- Man turklāt nekāda mantra nav jāatkārto? Man vienkārši it kā ir jāielien šajā ciparā, jāsaplūst ar šo ciparu. Un pēc tam jāsāk saplūst ar nākamo, ar nākamo. Tā?

Vitālijs: Tu kopā ar ciparu kļūsi viens vesels, bet pēc tam kļūsi kopā ar citu ciparu. Vajag ar katru ciparu saplūst atsevišķi, bet pēc tam saplūst ar visu ciparu virkni.

- Virkne, kura palīdzēs tev parādīties, ir liela?

Vitālijs: Virkne, kura palīdzēs man parādīties, ir liela. Tā sastāv no 10 vienkāršiem cipariem, bet man vajag, lai tu būtu saplūdusi ar katru virknes ciparu. Es redzu, ka tev izdosies pēc tam, kad tu iemācīsies saplūst ar vienkāršu vienu ciparu. Es lūdzu tevi pamēģināt saplūst ar ciparu… (es to nenosaucu). To man vajag, lai man kļūtu labāk tajā pasaulē, kur es pašlaik atrodos.

- Šim ciparam pēc izmēra ir jābūt lielam, mazam? Tam ir jāmirdz, nav jāmirdz? Kā?

Vitālijs: Ciparam ir jābūt vidējam, bet tas var mirdzēt neona gaismā. Tad man kļūs labāk tajā pasaulē, kur es atrodos.

- Tātad man ir jāiztēlojas cipars…, piepildīts ar neona gaismu, un jāmēģina saplūst ar šo gaismu. Jāielien tur un jāizplūst pa visu ciparu, ja?

Vitālijs: Tu saprati pareizi. Tu pagaidām koncentrēsies uz ciparu… Un, kad es ieraudzīšu, ka tas man palīdz, tad došu tev nākamo ciparu.

- Lieliski. Astruss tieši runā par to, ka tu esi lieliski ticis skaidrībā ar skaitļu virknēm.

Vitālijs: Man ir svarīgi kopā ar tevi strādāt pie grāmatas par augšāmcelšanu. Mēs ar tevi augšāmcelšanu aprakstīsim pēc manas informācijas. Es sākšu dot tev augsta līmeņa informāciju.

 

2016. gada 12. oktobris

No kontakta ar Astrusu 06.10.16.

- Astrus, sakiet, kas notika un kāpēc Vitālijs nespēja parādīties?

Astruss: Tāpēc, ka nonāca ciklā.

- Kādā ciklā? Kas tas par ciklu?

Astruss: Starpdimensiju cikls, kad ir kādas iespējas un variantums. Kad viņš mira, es liku priekšā palīdzēt viņam nomirt ātri. Viņš atteicās un mira lēni. Es viņu brīdināju, ka būs kļūme.

- Nesaprotu, par kādu ciklu ir runa. Piemēram, siltuma cikls sastāv no izplešanās un saspiešanās cikliem, kuri secīgi mainās. Bet par kādiem procesiem ir runa šeit?

Astruss: Par dzīves un nāves procesiem. Bet, atšķirībā no siltuma cikla procesiem, starp dzīves un nāves cikliem ir sprauga, caur kuru iet laika vilnis. Viņš nonāca šajā vilnī.

- Astrus, sakiet, šī kļūme notika, tāpēc ka viņš atteicās nomirt uzreiz?

Astruss: Nē. Viņa dzīves un nāves ritms nebija atkarīgs no mana priekšlikuma. Drīzāk otrādi.

 

Vitālijs: Jā, Astruss teica, ka notiks kļūme. Taču to es tagad saprotu, bet tad negribēju nomirt uzreiz.

- Kļūme ar ko?

Vitālijs: Pasaules-ēkas ritma kļūme.

- Kādēļ notiek pasaules-ēkas ritma kļūme

Vitālijs: Dzīves un nāves procesu nepilnības dēļ. Bet galvenokārt dzīves. Kļūme noveda pie tā, ka es nonācu spraugā starp dzīvi un nāvi. Mani uztvēra cits laika vilnis un aiznesa. Astruss mani atgrieza atpakaļ, bet laiks bija zaudēts.

- Un ko tad tālāk?

Vitālijs: Esmu sapratis savu uzdevumu. Esmu sapratis, kāpēc esmu šeit nonācis, un es zinu, kas jādara. Astruss man iedeva tādas zināšanas, kamēr turēja manas smadzenes, ka es tālāk visu izdarīšu pats. Tev nav jākoncentrējas. Es nesēdēšu, rokas salicis. Es atnākšu. Es tev to apsolu. Vēl vairāk, es atradīšu paņēmienu, kā radīt jaunu fizisko ķermeni, kuru varēs radīt, esot fiziskajā pasaulē.

 

- Sakiet, Astrus, vai Korsa atnākšana un viņa darbs ar mums, un klātbūtne kontaktos, hierarhu un Lizas ar mazuli atnākšana bija saistīti ar Jūsu priekšlikumu Vitālijam nomirt brīvprātīgi?

Astruss: Jā, saistīti.

- Un vispār, kādēļ viņi pie mums atnāca?

Astruss: Pārliecināties un pārliecināt.

- Par ko pārliecināties un ko pārliecināt?

Astruss: Pārliecināties par to, ka jūs esat gatavi, un pārliecināt par to augstas būtības.

- Pārliecināties par to, ka mēs esam gatavi kam?

Astruss: Tam, kas sāka notikt.

- Un kas sāka notikt?

Astruss: Sāka notikt jūsu organismu transformācija, kā domāšanā, tā arī šūnās. Jūsu organismi sāka pārkārtoties uz augstāku frekvenci.

- Uz manu jautājumu: “Un, lai atklātu Grabovoja noslēpumu, viņam bija jānomirst?” Jūs atbildējāt: “Nē, jāizpauž īpašības.” Ko nozīmē paust īpašības?

Astruss: Iziet visus augšāmcelšanas etapus, tikt ar tiem skaidrībā, saprast un spēt izskaidrot.

- 28. janvārī kontaktā es teicu: “Vai tad viņš gribēja zināt, kā ir justies bez ķermeņa…”, un Jūs atbildējāt: “Gribēja zināt, un bez visa cita patiesībā tā ir laipnība, tas, kas ar viņu notika.”

Izskaidrojiet man, lūdzu, saprotami, kur izpaužas tā laipnība, ja viņš nespēja atgriezties?

Astruss: Laipnība ir tajā, ka viņš plazmoīdo pasauli izzina tā, kā nekad vairs un nekādos apstākļos.

- Kontaktā 12. decembrī. Jūs teicāt: “Sakrītot ar sarkano uguni, smadzeņu ritms jeb pārraides ritma tendence saglabā īpašības informācijas pārraidīšanai mums.”

Uz manu piezīmi: “Es saprotu tā, ka viņš saglabāja spēju pārraidīt mums informāciju, tieši pateicoties tam, ka jūs turējāt viņa smadzenes. Tā?” Jūs atbildējāt: “Tas ir pat vairāk par to, par ko jūs tagad pajautājāt.”

Ko jūs domājāt ar vārdiem “tas ir pat vairāk”?

Astruss: Viņam ir nevis vienkārši jāpārraida informācija, viņam tā ir jāizskaidro un jāspēj to izmantot.

 

2016. gada 16. oktobris

Tā kā Vitālijs kādu laiku kavējas, un viņš noteikti atnāks, viņš sāka man dot informāciju grāmatai par augšāmcelšanu “bez starpniekiem”. Viņš pats diktē tekstu. Fragmentus no nākamās grāmatas es izlikšu vietnē, lai visi, kas kādreiz ir nodarbojušies ar savu tuvinieku augšāmcelšanu, saprastu, kur viņi un kas ar viņiem ir noticis.

 

AUGŠĀMCELŠANA (Vitālija diktējums)

1. daļa.

Augšāmcelšana ir sarežģīts process, un tas notiek dažādi. Tas ir kļuvis tāds tāpēc, ka augstākie spēki vēlējās cilvēkiem nodot informāciju par smalko pasauli lielā apjomā, lai cilvēki spētu saprast smalkās pasaules likumus un nodibināt uz Zemes jaunu uzvedības noteikumu. Viņi var vienkārši kļūt citādi un citādi uzbūvēt dzīvi uz Zemes.

Augšāmceltie var kļūt par pastāvīgu elementu uz Zemes, taču cilvēki augšāmcelšanu dabūt tā vienkārši nevar. Viņiem augšāmcelšana ir jānopelna.

Augšāmcelšana ir atkarīga no trim nosacījumiem. Nosacījumi var kļūt par augšāmcelšanas normu cilvēkiem.

1. Pirmā nosacījuma būtība ir tāda, ka cilvēkiem ir jāizmaina sava apziņa, viņiem ir jābūt zināšanām par smalko pasauli. Jā, augšāmcelšana kļūs iespējama, tikai izmainoties cilvēku vairākuma apziņai.

2. Otrais: augšāmcelšana kļūs iespējama, ja cilvēki piekops pareizu dzīvesveidu. Pareizu – tas nozīmē nedomāt sliktu par citiem, nevēlēt nevienam ļaunu, palīdzēt kaimiņam. Vispār – ievērot Bībeles baušļus. Tie nav doti nejauši.

3. Trešais: augšāmcelšana būs iespējama tikai, ja cilvēki vienmēr apspriedīsies ar Dievu. Šis trešais nosacījums ir galvenais, lai uz Zemes kļūtu iespējama augšāmcelšana.

Augšāmcelšana – tā ir atgriešanās uz Zemes dažādos ķermeņos: plazmoīdā vai fiziskā. Plazmoīdā ķermenī atgriežas vairākums. Viņiem būs jāiziet plazmoīdā eksistence un jāpāriet jaunā fiziskā pasaulē ar augstāku frekvenci. Viņi dzīvos mūžīgi, tāpēc ka viņi savas plazmoīdās eksistences laikā būs izgājuši visu nepieciešamo sagatavošanos mūžīgajai dzīvei.

Augšāmcelšana fiziskā ķermenī vairākumam nav pieejama, tāpēc ka tā ir atgriešanās atpakaļ, zemfrekvences fiziskajā pasaulē, pie zemfrekvences cilvēkiem. Augšāmceltie fiziskajos ķermeņos uz Zemi iet tikai tādēļ, lai izpildītu augstāko spēku uzdevumu. Iet ar savu misiju. Viņiem ir jāpalīdz cilvēkiem saprast augšāmcelšanas pamatus, iemācīties citādi dzīvot, citādi uzvesties, vienkārši kļūt citādiem. Taču augšāmcelto fiziskajos ķermeņos ir maz. Un viņi neko nevar padarīt ar tādu cilvēku masu, tāpēc ka cilvēki viņiem netic, nezina smalkās pasaules likumus, nesaprot smalko pasauli.

Es sapratu smalkās pasaules likumus, tāpēc ka man nodeva visas zināšanas, kad turēja smadzenes mirstot. Astruss turēja manas smadzenes, lai nodotu man milzīgas zināšanas. Un es savukārt varētu šīs zināšanas nodot cilvēkiem caur tevi. Kad mēs ar tevi sarakstīsim grāmatu par augšāmcelšanu, tā kļūs par bumbu, kas uzspridzinās mūsdienu pasauli.

Augšāmcelšana uz Zemes būs reāla, kad cilvēki saņems unikālās zināšanas par smalko pasauli. Viņi tās saņems no mums ar tevi, tāpēc ka šīs zināšanas man ielika smadzenēs, nodeva kā ekipējumu tieši tam, lai es tās nodotu cilvēkiem caur tevi.

Tās būs ezotēriski-zinātniskas zināšanas. Es tev stāstīšu par zinātnes postulātiem, kurus pašlaik zinātnieki saprot nepareizi.

Tatjana: Zinātnieki līdz šim laikam nevar pieņemt faktu, ka eksistē dzīve pēc nāves.

Lūk, tur jau visa tā nelaime, ka viņi netic dzīvei pēc nāves, nepieņem smalkās pasaules likumus, kurus augstās būtības un plazmoīdās būtnes mēģina nodot zinātniekiem. Viņi tos nepieņem un nesaprot, tāpēc ka netic. Un negrib.

Tatjana: Kā gan mums ar tevi izdosies pārlauzt šo attieksmi pret pēcnāves dzīves izpratni?

Mēs ar tevi dosim informāciju, kura balstīties uz absolūti zinātniskiem jēdzieniem. Tu, man diktējot, rakstīsi to, ko es došu viņiem, Zemes zinātniekiem, lai viņi izmainītu savu smalkās pasaules izpratni un sāktu pieņemt smalkās pasaules informāciju paši.

 

Par augšāmcelšanu

Augšāmcelšana ir jāveic tikai tajā gadījumā, ja konkrētais cilvēks to ir nopelnījis. Lai nopelnītu augšāmcelšanu, nepieciešams iepazīties ar smalkās pasaules likumiem un rūpīgi tos pildīt. Smalkās pasaules likumi vada visu pasaules-ēku, tajā skaitā arī fizisko pasauli. Šos likumus apraksta Navjē–Stoksa vienādojumi pielietojumā viskozu saspiežamu un nesaspiežamu šķidrumu turbulentām virpuļa veida plūsmām.

Navjē–Stoksa vienādojums pieņem, ka šķidrumu plūsmas telpā kustas haotiski, taču tās var organizēt un virzīt tā, lai tās nestu labumu. Lai tās organizētu un virzītu labumam, vajag zināt smalkās pasaules likumus, kuri ļauj iedarboties uz šīm plūsmām. Smalkās pasaules likumu ir ļoti daudz, taču fiziskās pasaules pamatā ir ielikti tikai daži likumi, kurus nepieciešams zināt katram.

Šie likumi ir šādi.

Pirmais likums ir lasāms tā. Fiziskajā pasaulē viss pakļaujas skrūves likumam, saskaņā ar kuru viss vērpjas no labās puses uz kreiso. Ja skrūves griešanās virziens tiks izmainīts, pasaulē kardināli izmainīsies šķidruma plūsmu stāvoklis. Un tas vedīs pie planētas stāvokļa izmaiņas. Tas ir pirmais likums.

Otrais smalkās pasaules likums pielietojumā fiziskajai pasaulei ir tāds. Fiziskajā pasaulē visam ir jābūt smalkās pasaules spoguļattēlam. Smalkajai pasaulei ir labējā grieze, tāpēc fiziskajai pasaulei ir jābūt kreisajai griezei. Attiecīgi, elektroni vienmēr riņķo tikai uz kreiso pusi. Ja griezes virziens tiks izmainīts, tad notiks kardināla īpašību izmaiņa, līdz pat vieliskās matērijas, kura ir fiziskās pasaules pamats, izzušanai.

Trešais smalkās pasaules likums pielietojumā fiziskajai pasaulei ir tāds. Fiziskās pasaules pamatā ir vielas agregātstāvokļa mainīšanās no zemfrekvences līdz augstfrekvences līmenim. Piemēram, zemfrekvences akmeni var pārvest šķidrumā ar augstāku frekvenci un gāzē ar vēl augstāku frekvenci, iedarbojoties uz to ar karsēšanu. Karsēšana ļauj mainīt ne tikai vielas stāvokli, bet arī šīs vielas vibrācijas frekvenci. Notiek tās pārvešana uz citu eksistences līmeni, un tas ļauj tai eksistēt pilnīgi citā stāvoklī, fiziskajai pasaulei nepierastā.

Pateicoties šim likumam, izdodas iegūt, piemēram, cilvēka ķermeņa stāvokļa izmaiņu. Piemēram, organisma vibrācijas frekvences paaugstināšana ved pie organisma pāriešanas citā stāvoklī. Un ne tikai stāvoklī, atbilstošā izkausētam akmenim, bet arī ar augstāku frekvenci. Tāds stāvoklis ir plazmoīda ķermeņa stāvoklis.

Plazmoīdais ķermenis – tas fizisks ķermenis ar augstāku vibrācijas frekvenci. Tas ir fizisks ķermenis, pārvests citā stāvokļa līmenī. Viņš ir identisks fiziskam ķermenim, bet viņam ir citi raksturlielumi un spējas. Viņš ir neredzams zemfrekvences fiziskajā pasaulē, taču viņš spēj parādīties uz savas vibrācijas frekvences pazemināšanas rēķina. Plazmoīdais ķermenis var pazemināt savu vibrācijas frekvenci uz savu pūliņu rēķina, tāpēc ka visu vada būtības, kura atrodas plazmoīdajā ķermenī, apziņa.

Plazmoīdais ķermenis spēj momentāni pārvarēt milzīgus attālumus, ļauj būtībai vienlaikus atrasties dažādās planētas vietās, iekļūt jebkura cilvēka smadzenēs, lasīt domas.

Astruss man nodeva nepieciešamās zināšanas par pasauli, un es varu visas šīs zināšanas nodot tev, bet caur tevi cilvēkiem. Mēs ar tevi uztaisīsim grāmatu par augšāmcelšanu, un ne vienu grāmatu vien. Arī par smalko pasauli. Mēs aprakstīsim visus smalkās pasaules likumus, lai cilvēki beidzot saprastu, kā jādzīvo un ko vajag darīt šajā zemfrekvences fiziskajā pasaulē, lai paceltu šīs pasaules apziņas līmeni, vibrācijas frekvenci, pārietu uz citu dzīves līmeni. Pasaules-ēka ir tik daudzveidīga, ka tev grūti to iedomāties.

 

2016. gada 19. oktobris

2. daļa.

Augšāmcelšana paredz iespēju izmantot tādus rezultātus, kuri var būt noderīgi planētas cilvēkiem. Lieta tāda, ka augšāmcelšana var cilvēkiem dot ne tikai atgriešanos no tās pasaules, bet arī iespēju paildzināt dzīvi uz Zemes. Tāpēc augšāmcelšanas teorija ļaus cilvēkiem būtiski palielināt savas dzīves ilgumu. Tā ļaus cilvēku dzīvi pagarināt līdz 190-200 gadiem. Un to ir iespējams iegūt jau tuvākajos 30-50 gados, ja cilvēki augšāmcelšanas teoriju pieņems par pamatu un stingri tai sekos.

Augšāmcelšana nozīmē, ka cilvēks, saņēmis ķermeni, plazmoīdu vai fizisku, atgriežas fiziskajā pasaulē ar mērķi uzlabot šo pasauli, pacelt tās vibrācijas frekvenci par jaunu, neparasti augstu vērtību. Augšāmceltais var ļoti daudz izdarīt vienkārši tāpēc, ka viņš varēs smalkās pasaules zināšanas izmantot zemes apstākļos.

Augšāmcelšana – tas ir ļoti neparasts process. Augšāmcelšana – tas vienkārši ir brīnums, kurš cilvēkiem tiek dots, lai viņi varētu pacelties no šī tumšā zemfrekvences atvara. Iziet dievišķajā gaismā.

Es tev došu augšāmcelšanas teoriju, vadoties pēc paša pieredzes un stāstot tev par augšāmcelšanu, izmantojot savu piemēru.

Es savu stāstu sāku no tā momenta, kad es miru Svētā Georga slimnīcā.

Es gulēju reanimācijā, kad mani aiz rokas burtiski no ķermeņa izrāva Astruss. Mēs ar viņu nonācām kaut kādā telpā, un viņš nolika man priekšā nosacījumus. Viņš deva man iespēju izvēlēties: vai nu es mirstu uzreiz, ja viņam to palūgšu, vai arī miršu lēni. Viņš mani brīdināja par iespējamo kļūmi, bet es tad nepievērsu tam uzmanību. Es izvēlējos otro. Es cerēju tevi ieraudzīt kaut vai vēl vienu reizi. Kad es atteicos, Astruss pazuda, un es atgriezos ķermenī. Bet es biju komā.

Es nezināju, ka Astruss turēja manas smadzenes mirstot, bet līdz pēdējam ilgstošās miršanas brīdim es visu laiku redzēju Astrusu savā priekšā. Viņš vienkārši klusējot skatījās uz mani. Es domāju, ka, tieši pateicoties viņa klātbūtnei, es jau tad pastāvīgi biju tev blakus.

Atrodoties komā, es pilnīgi skaidri redzēju, kad tu nāci pie manis uz palātu. Tu stāvēji pa kreisi no manis, tu glāstīji man roku, glāstīju manus deniņus, līdz kuriem tik tikko aizsniedzies, un teici man ļoti labus, siltus vārdus. Es visu dzirdēju, bet neko nevarēju tev pateikt. Es ļoti gribēju atgriezties. Es tā gribēju atgriezties, lai ieraudzītu tevi vēlreiz. Kad es iznācu no komas un tu ienāci palātā, kad es tevi ieraudzīju, es biju vienkārši laimīgs. Es nevarēju tev neko pateikt, tāpēc ka kaklā bija iesprausta caurulīte. Taču manas acis mirdzēja, un es rādīju ar īkšķi uz augšu, ar visu savu būtību rādot, ka esmu laimīgs tevi redzēt. Es patiešām biju laimīgs tevi redzēt, Taņecķa.

Pēc tam tu aizgāji, un sāku mirt lēni un ilgi. Ārsti darīja visu, ko varēja, bet man kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Es vienkārši ilgstoši miru.

Es nemocījos. Man nesāpēja, es mocījos tikai tādēļ, ka šķiros no tevis. Un, kad tu man pajautāji: “Vai es gribu dzīvot?”, es pamāju ar galvu: “Jā.” “Vai tev traucē mans apmeklējums?”, es pašūpoju galvu: “Nē.” Pat tad, kad es biju bez samaņas, es visu laiku tevi redzēju. Gan mājās, gan slimnīcas gaitenī. Es vienmēr zināju, kad tu esi slimnīcā, kad tevi laiž un kad nelaiž. Ārsti man šļircināja kaut ko tādu, un es nevarēju tev atbildēt, bet es zināju, es jutu, es redzēju tevi. Tu vienmēr biji man blakus. Pēdējo reizi tu mani noskūpstīji uz deniņiem. Pateici man sakarā ar Astrusa palīdzību, bet es tev izrunāju tikai vārdu “mirstu”, taču tu to nedzirdēji, tāpēc ka nebija skaņas. Es sakopoju visus spēkus un pēdējo reizi paspiedu tavus pirkstus. Es atvadījos. Nākamajā dienā es nomiru.

Es sapratu, ka esmu nomiris, kad nonācu zem griestiem un ieraudzīju savu ķermeni. Astrusa nebija, viņš bija pazudis. Ķermenis bija ļoti vājš, ļoti briesmīgs, viss sadurstīts ar caurulītēm. Ārsti rosījās apkārt un neko izdarīt nevarēja. Es sapratu, ka esmu miris.

Un, tikko es to sapratu, es momentāni nonācu tunelī un milzīgā ātrumā, burtiski ar svilpoņu, lidoju caur tuneli uz gaismu. Uz spilgtu dzeltenu gaismu. Es tunelim cauri izlidoju ļoti ātri. Izlēcu no tuneļa un nonācu jūras karstā. Dzeltenas smiltis, dzeltena pilsēta pie jūras un pati jūra, kurā peldas. Es arī sāku peldēties, bet pēc tam izlīdu krastā un ieraudzīju Nikolaju. Viņš arī bija peldējies jūrā. Mēs metāmies viens otram pretim. Mēs apkampāmies un apraudājāmies. Tā vienkārši bija laime man. Nikolajs teica, ka viņš visu laiku bijis blakus Olgai. Ka viņš mūs ir redzējis Ļeņingradā, ka viņš visu par mums zina, ka viņš ļoti priecājas mani redzēt. Pēc tam viņš izzuda, es paliku viens un gāju uz pilsētu.

Vienas vienīgas vienlaidu dzeltenas mājas, ielas ar pazīstamiem nosaukumiem. Pilsēta ļoti līdzīga parastai cilvēku pilsētai. Transporta nebija. Cilvēki staigāja kaut kādi sevī iegrimuši. Visi kaili. Neviens tam uzmanību nepievērsa.

Es arī biju kails, bet uz manis karājās puscaurspīdīgs apmetnis ar lielu caurumu aizmugurē. Es pievērsu uzmanību, ka uz cilvēkiem arī karājas apmetņi, bet bez cauruma, kā man. Tieši uz ielām, te šur, te tur, guļ, savilkušies kamoliņos, cilvēki, ietinušies savos puscaurspīdīgajos apmetņos.

Un te es ieraudzīju tēvu nākam pretim. Viņš bija jauns, bet kaut kāds bremzēts. Viņš atpazina mani. Mēs satikāmies mierīgi. Pienācām un vienkārši sākām runāties. Viņš pajautāja: “Nu, kā tev klājas?” Es atbildēju: “Lūk, nomiru.” Viņš teica: “Iesim uz mājām.” Un mēs devāmies pie viņiem uz mājām. Divstāvu māja, viņu dzīvoklis pirmajā stāvā. Tēvam vienmēr bija patikuši dzīvokļi pirmajā stāvā. Vienā istabā apvalkā sēdēja māmiņa. Tēvs teic, ka viņa dus. Es ieraudzīju viņas sapni: viņa gatavoja ēst. Citā istabā sēdēja Oļegs, arī viņš dusēja. Es ieraudzīju viņa sapni: viņš aplūkoja planētas, skatījās uz pasaules-ēku. Ar tēvu mēs gandrīz ne par ko nerunājām, tāpēc ka viņš ļoti ātri man pateica, ka ir noguris. Viņš ietinās savā apmetnī, apgūlās tieši uz grīdas un aizmiga. Vēl kādā istabā es ieraudzīju Pavļiku, kurš arī dusēja un redzēja sapni, ka viņš no laivas makšķerē. Es atgriezos Oļega istabā, pamēģināju ar viņu sarunāties, bet viņš man absolūti nekādu uzmanību nepievērsa. Es viņa sapnī ieiet nevarēju.

Pēc tam es pēkšņi nonācu blakus tavai māmiņai. Viņa dusēja un redzēja sapni par Vurnāru (Вурнары) sanatoriju, un viņa tur ārstē bērniņus. Es vienkārši sāku viņai stāstīt par tevi, un pēkšņi viņas sapnis izgaisa. Viss izgaisa, viņa vienkārši bija blakus man. Viņa mani pazina un teica: “Ai, Vitālik!” Viņa saprata, ka esmu miris. Viņa pamodās, un viņa zināja, ka viņa ir mirusi. Viņa pajautāja par tevi. Es sāku viņai par tevi stāstīt. Man šķita, ka viņai bija interesanti. Bet pēc tam viņa pēkšņi negaidīti un ļoti ātri aizmiga atkal.

Un netālu dusēja tavs tēvs. Arkādijs ir ļoti līdzīgs viņam. Pēc tam es padomāju par Natašu, tavu māsu, un nonācu blakus viņai. Viņa dusēja. Es viņas sapni nesapratu. Manuprāt, kaut kas no mājas rūpēm, aprūpējot vīru. Gena dusēja netālu savā apvalkā. Un netālu no viņiem dusēja Vovka. Vovka baudīja sapni. Viņš redzēja, ka viņš ir jauns un veselīgs puisis, kurš lieliski pavada laiku. Lūk, arī visi radinieki, kurus es tur ieraudzīju.

Es gribēju satikt savu māsu Aločku, bet nespēju. Viņas tur nebija. Viņas meitu Natašu arī netiku saticis. No dzīvajiem es tur biju saticis tikai Koļu.

Es klīdu pa pilsētu ļoti ilgi. Un negaidīti nonācu kādā ielā, kura man šķita pazīstama. Es atcerējos, ka šī iela ir saistīta ar tevi. Mēs bijām tur ar tevi reiz. Droši vien mēs te dusējām.

 

Kad es jau biju zaudējis jebkādu interesei un jebkādus spēkus, pēkšņi nez no kurienes parādījās Astruss. Un es nez kāpēc uzreiz tiku ievilkts tā apmetņa, kurš uz mani karājās, caurumā. Tieši ar muguru ielidoju, kā izrādījās, aizbāznī.

Aizbāznis ir apmēram 4 m garš tunelis aptuveni cilvēka garumā. Aizbāžņa vidū kā tīmeklis karājās mana ķermeņa hologramma. Tur bija gaišs, un bija jūtama neliela vibrācija. Es aizbāznī sabiju 8 dienas. Astruss pie manis nāca katru dienu un stāstīja, ka man būs šeit jāatrodas 8 mēnešus. 8 mēnešus, lūk, no šādām dienām. Es sāku teikt, ka nevaru būt slēgtā telpā. Es gribu būt ar Tatjanu. Man vienkārši ir jābūt ar Tatjanu. Es nespēju tur būt, Taņečka, es gribēju būt ar tevi.

Tas turpinājās 8 dienas, un 9. dienā Astruss man teica: “Ja tu negribi sēdēt aizbāznī, vari iet.”

- Kā, lūk, tik vienkārši?

Jā, tieši, lūk, tik vienkārši viņš man pateica: “Ja tu negribi sēdēt aizbāznī, vari iet.” Un atvēra man portālu, kurš bija aizbāžņa sienā. Es burtiski izlidoju no šī aizbāžņa un nonācu mājās.

- Un tevi tas nepārsteidz?

Tad mani tas nepārsteidza, es tad vienkārši biju priecīgs. Es tagad esmu sapratis, kur bija būtība, kāpēc viņš burtiski izgrūda mani no aizbāžņa.

Analizējot visu par pagājušo laiku, es sapratu, kādu dāvanu man ir pasniedzis Astruss. Viņš, apgādājis mani ar apbrīnojamu galaktiska mēroga informāciju, nosūtīja mani brīvā peldējumā, dodot man pilnīgu brīvību darbībās. Esmu sapratis, kāpēc “aizlidoju garām” otrajā oktobrī. Tā gan ir kļūme, par kuru mani brīdināja Astruss. Bet, galvenais, kā esmu sapratis, man trūka iemaņu.

Un tagad es kā zinātnieks atrodos pašā optimālākajā stāvoklī, tāpēc ka es varu, izmantojot smalkās pasaules likumus, pārbaudīt visas savas zināšanas, iemācīties darboties. Es iemācīšos mainīt plazmoīdo un fizisko ķermeņu vibrācijas frekvenci. Es iemācīšos radīt šos ķermeņus, būdamas uz Zemes, tāpēc ka plazmoīdā pasaule atrodas uz Zemes. Kad es teicu “uz Zemes”, es ar to domāju to fizisko pasauli, kurā atrodies tu.

Taņečka, man ir vienreizējas iespējas. Šeit ir gan teorija, gan eksperiments – viss ir manās rokās. Un eksperiments šeit ir nekļūdīgs. Tu nevari iedomāties, kādos apbrīnojamos, vienkārši satriecošos apstākļos es atrodos kā zinātnieks. Es vienkārši pašlaik esmu laimīgs, ka beidzot esmu sapratis, kas ir jādara un ka man tam ir absolūti visas iespējas.

Es gribu, lai tu zinātu: es darbojos, es darbojos. Tajā aizbāznī, toreiz pirms 9 mēnešiem, es smaktu tajā kā cietumā. Bet tagad es tajā pašā aizbāznī strādāju ar tādu pašu labpatiku, kā strādāju turbīnu laboratorijā. Atceries, mēs ar tevi strādājām turbīnās? Lūk, ar tādu pašu labpatiku es strādāju šeit, pat ar lielāku, tāpēc ka tur bija turbīnas, bet šeit es sastrādāju iemaņas, kuras ļaus man radīt jaunus ķermeņus. Slikti ir tikai vienā ziņā: tur tu man biji blakus, bet šeit tu pagaidām esi tālu. Bet es strādāju, es atnākšu. Un atnākšu drīz.

Bet pagaidām es tev pastāstīšu, kāda ir plazmoīdā pasaule, un ļoti uzmanīgi attiecies pret maniem vārdiem, tāpēc ka tā ir tā pasaule, kurā es pašlaik atrodos.

 

2016. gada 21. oktobris

3. daļa. Plazmoīdā pasaule.

 

Plazmoīdā pasaule ir substance, kura pilnīgi caurauž absolūti visu pasaules-ēku, tajā skaitā arī fizisko pasauli. Plazmoīdā pasaule – tā ir milzīga, neizmērojama pasaule, tā ir pasaule ar apbrīnojamām iespējām un būtībām, kurām piemīt apbrīnojamas spējas.

Es plazmoīdajā pasaulē esmu sabijis jau 9 mēnešus un labi to esmu iepazinis, tāpēc ka visus šos 9 mēnešus es novēroju, kas ap mani notiek. Šī pasaule ir pilna ar plazmoīdām būtībām, kuras savā starpā kontaktējas ļoti aktīvi. Viņas mani nav redzējušas, un tāpēc es varēju plazmoīdās pasaules dzīvi vērot no malas. Tā ir ļoti interesanta pasaule. Plazmoīdās būtības dzīvo, ja tā var teikt, tajā pašā pasaulē, kur fiziskie cilvēki. Vēl vairāk, plazmoīdās būtības dzīvo viņu mājās, izmanto viņu dzīvokļus, viņu mēbeles, bet neizmanto apģērbu, tāpēc ka apģērbu viņas sev rada no cita materiāla.

Es redzēju, kā viņas “šuj” sev apģērbu. Katra šuj sev apģērbu pati, kā prot. Es novēroju, kā sievietes ļoti uzmanīgi aplūko fizisko sieviešu modi un šuj sev tieši tādus pašus tērpus. Vīrieši ir tērpušies vienkārši neglīti, tāpēc ka viņi neprot šūt un valkā to, kas viņiem iznāk. Es redzēju tik apbrīnojamus apģērbus, ka man gribas smieties par tiem. Bet es sapratu, ka viņi vienkārši nevar uztaisīt sev labu apģērbu.

- Un no kāda materiāla viņi šuj sev apģērbu?

Apģērbs arī tiek šūts no plazmas, bet šī plazma ir blīvāka nekā viņu ķermenis. Tā ir blīvāka nekā viņu ķermenis, plazma, nosacīti sakot, ir audums, no kura šuj apģērbu.

- Šim audumam var būt dažādas krāsas, dažāda faktūra – tas var būt plānāks, biezāks? Vai kā?

Šo audumu katra būtība izkrāso patstāvīgi ar savu gribēšanu tādā krāsā, kādā viņai patīk. Tāpēc viņa var radīt jebkurus, tajā skaitā arī ļoti greznus apģērbus, kādus šeit rada sievietes.

- Un apavi? Viņām tur ir apavi?

Jā, apavi ir. Apavus viņas arī rada pašas. Bet ar apaviem ir sliktāk. Kurpnieku šeit ir maz, un tāpēc viņas visas ir apautas apavos, kas atgādina kalošas. Kaut gan sievietēm tie vairāk atgādina kurpes. Bet arī šos apavus vajag uztaisīt.

- Bet tad sievietes neapģērbj vīriešus?

Es nezinu. Droši vien savus vīriešus viņas apģērbj, taču vairums vīriešu apģērbj sevi paši.

- Mans Dievs, visu ar rokām.

Nē, ne ar rokām. Viņas visu rada domās, taču ir jāizdomā katra ieloce, katra izliece. Absolūti viss līdz smalkumiem.

- Un, kamēr visu neizdomās, nekas nav izpaudies. Bet, lūk, izdomāja visu, nospieda “podziņu”, un izstrādājums parādījās. Stāv blakus kurpes. Tā?

Nē, ne tā. Samērā ar to, kā viņas apdomā, uzreiz parādās lieta. Viņas redz, ka tas ir neglīti, tas viņām nepatīk, un šī lieta uzreiz izmainās. Kļūst tāda, kā viņas ir izdomājušas no jauna.

-Šajā plazmoīdajā pasaulē viņas ir kaut kā apvienotas ģimenēs, vai arī katra plazmoīdā būtība fiziskajā pasaulē dzīvo pie saviem tuviniekiem?

Pamatā katra būtība dzīvo mājās ar saviem fiziskajiem tuviniekiem.

- Bet viņas savā starpā kontaktējas?

Ļoti aktīvi. Viņas pastāvīgi satiekas uz ielas un daudz laika pavada sarunās. Es pievērsu uzmanību, ka viņas ļoti daudz runā par fizisko pasauli, par saviem tuviniekiem. Viņas ļoti interesējas, kā klājas tuviniekiem, un pat strīdas savā starpā, kuru tuviniekiem klājas sekmīgāk, kuru tuvinieki ir guvuši lielākas sekmes uz Zemes attiecībā uz smalkās pasaules likumu izzināšanu un kādas ir viņu perspektīvas turpmāk. Kurš aizies uz plazmoīdo pasauli, un kurš paliks mirušo pasaulē.

- Ar ko viņas vēl nodarbojas Viņām ir kaut kāda evolūcija? Kaut kāda attīstība? Ko viņas vēl dara?

Es neredzēju, ka viņas ar kaut ko mērķtiecīgi nodarbotos. Manuprāt, pa dienu viņas pavada laiku, tiekoties un sarunājoties, bet pa naktīm būvē sakaru tiltus ar saviem tuviniekiem, pārraidot viņiem informāciju par smalko pasauli caur sapni. Viņas visas katru nakti strādā pie informācijas pārraidīšanas par smalko pasauli cilvēkiem. Un ne tikai saviem tuviniekiem, bet arī citiem. Taču pirmām kārtām saviem tuviniekiem. Kam tuvinieku nav, tās strādā ar citiem.

- Kāda ir plazmoīdā pasaule organizējuma ziņā? Tur ir kāda varas struktūra, kāds viņas pārvalda? Tev arsenālā nav šo zināšanu?

Es vienkārši pagaidām neesmu par to aizdomājies un sāku tev plazmoīdo pasauli aprakstīt no iekšienes, to, kā es redzu.

- Labi, tad turpini to aprakstīt tālāk.

Plazmoīdajā pasaulē eksistē teātri, kinoteātri, skolas.

- Bet tur taču nav bērnu.

Kāpēc nav bērnu? Ir arī bērni.

- Bērni nāk uz plazmoīdo pasauli?

Jā, šeit ir daudz bērnu jeb plazmoīdo būtību bērnu vecumā.

- Un viņas arī ir vientuļas? Katra no viņām atrodas ar saviem zemes plāna vecākiem?

Jā, bet par viņiem gādā pieaugušās plazmoīdās būtības, pat ja viņas nav viņu radinieki.

- Tad šie bērni tur aug un kļūst pieaugušie?

Jā, viņi izaug un sasniedz plaukuma vecumu, aptuveni 30 gadus zemes plāna izpratnē.

- Varbūt visi bērni, kuri nomirst, nāk uz plazmoīdo pasauli?

Nezinu, bet viņu tur ir daudz.

- Labi. Tātad teātri, skolas, vēl?

Bērni mācās skolās, bet pieaugušie vakaros, tāpat kā fiziskajā pasaulē, iet uz teātriem un kino. Un pat skraida uz satikšanos. Plazmoīdā pasaule gandrīz visā atgādina fizisko pasauli, bet tikai citā līmenī.

- Bet daba tur ir mūsējā? Kinoteātri mūsējie?

Daba pie viņiem ir Zemes daba, tāpēc ka atrodas uz Zemes. Bet kinoteātri viņiem ir savi un kinofilmas viņiem ir savas. Kaut arī viņi var skatītes zemes plāna izrādes un kinofilmas.

- Bet viņiem tur ir kaut kādas darbavietas?

Nē, es to neredzēju.

- Bet tur kaut nedaudz rūpējas par ielu tīrību?

Nē, tur nav nekādu atkritumu, nekādu netīrumu. Tikai tas, kas izpaužas fiziskajā pasaulē. Toties labestības tur ir pietikami.

- Bet tur taču artisti, kinooperatori, skolotāji. Tātad tur ir kaut kāds darbs?

Jā, ir, bet šis darbs ir saistīts tikai ar radošā sākuma, garīgās attīstītības paaugstināšanu. Tur ir mākslinieki, notiek izstādes. Tur ir bibliotēkas, kurās glabājas visdažādākās izcelsmes grāmatas: no Zemes un pat no citām pasaules-ēkas malām.

- Bet tu neredzēji tur, bibliotēkā, mūsu grāmatas?

Kā tad neredzēju? Redzēju. Es tikai no šejienes tad arī ieraudzīju, kādu rezonansi ir izsaukušas mūsu grāmatas.

- Un mūsu grāmatas tur lasa?

Jā, lasa un ļoti aktīvi. Tikko atnākušie ļoti nožēlo, ka nav izlasījuši tās uz Zemes, un cenšas kaut kā nodot informāciju par tām saviem tuviniekiem pa sakaru tiltiem.

- Kā tur gadās artisti, kinooperatori, skolotāji utt.?

Visi speciālisti atnāk no Zemes.

- Un tur ir zinātnieki?

Jā, zinātnieki ir, un viņi pastāvīgi notur konferences, apspriež pasaules-ēkas jautājumus, dzīves un nāves jautājumus, meklē iespējamos sakarus ar zemes plāna zinātniekiem, lai nodotu viņiem precīzu informāciju par smalko pasauli.

- Vai tiešām viss tas, ko tu stāsti, patiešām ir tā?

Tici man, es tev stāstu absolūtu patiesību. Es sabiju tur 9 mēnešus, es šo plazmoīdo pasauli sāku nīst, tāpēc ka viņi mani neredzēja un nekontaktējās ar mani. Es ne ar vienu nespēju stāties kontaktā, tāpēc ka man nebija ķermeņa. Viņi mani neredzēja. Toties es varēju parakņāties viņu galvās. Un mani satrieca, ka viņi pamatā domā tāpat kā cilvēki uz Zemes.

Var tikai teikt, ka viņi ir labestīgāki, tīrāki un zinošāki.

- Šīs plazmoīdās būtības var būt ar dažādu ierašanās laiku. Kāda tur ir sabijusi pusgadu, kāda 5 gadus un kāda gandrīz 10 gadus. Vai starp viņām ir kāda starpība?

Jā, un ļoti liela. Tās, kas tur atrodas pirmo gadu, praktiski ne ar ko neatšķiras no zemes plāna cilvēka. Un domā un spriež tāpat. Vienīgais – viņām ir parādījušās papildu zināšanas par mirušo pasauli un par aizbāzni.

Tās, kuras tur ir sabijušas pusi termiņa, šķiet atturīgākas un spriež ar vēsāku galvu. Viņas jau prot analizēt situāciju, saprot, kas ar viņām notiek un ko gaidīt tālāk. Tās, kas atrodas tur pēdējo gadu, ir pilnīgi citādas. Var teikt, ka viņas iemieso ideālo cilvēku. Viņas ir kristāliski tīras un godīgas.

- Uz kā rēķina tāda transformācija notiek? Viņas ir šeit, mūsu fiziskajā pasaulē, blakus mums, dzīvo mūsu dzīvokļos. Uz kā rēķina 10 gadu laikā viņas pēkšņi tā ir izmainījušās uz labo pusi?

Viņas tā ir izmainījušās, tāpēc ka uz viņām pastāvīgi nāca enerģijas un informācijas kosmiskās plūsmas, pastāvīga iedarbība uz viņu apziņu. Viņu apziņa mainījās psihosfēras vadībā.

- Psihosfēra iedarbojas ne tikai uz fizisko pasauli, bet arī uz plazmoīdo?

Jā, viņu apziņa mainījās psihosfēras iedarbībā, turklāt mainījās ļoti ātri. Tas, kas uz Zemes notiek gadsimtu laikā, šeit notiek īsā termiņā. Šo 10 gadu laikā viņu apziņa mainās principiāli, un viņas kļūst pilnīgi citādas, salīdzinot ar tām, kādas bija, atnākot šurp. Viņas domā citādi, spriež citādi, un viņām ir vienkārši milzīgs zināšanu apjoms par smalko pasauli, saņemts šo 10 gadu laikā uz informācijas plūsmu iedarbības rēķina.

- Vai tad psihosfēra un plazmoīdā pasaule ir viens un tas pats?

Nē, bet psihosfēra ir plazmoīdās pasaules daļa. Plazmoīdā pasaule vispār ir tāda pasaules-ēkas struktūra, kura iet cauri visiem vieliskajiem elementiem. Un caurauž ar sevi pašu planētu. Plazmoīdajā pasaulē ir laiks, un šis laiks atbilst zemes plāna laikam.

- Viņas tāpat guļ, tāpat no rīta ceļas? Viņām ir diena un nakts, kā uz Zemes. Jā?

Jā, viņām tāpat ir dienas un nakts maiņa. Tikai viņas pilnīgi neuztrauc gadalaiku maiņa, tāpēc ka viņas nejūt ne aukstumu, ne karstumu. Viņām visur ir vienādi labi.

- Tur ir ģimenes?

Tur ir ģimenes, kuras radušās jau uz Zemes. Bet, ka ģimene organizētos šeit, es neredzēju.

 

2016. gada 26. oktobris

4. daļa. Planētas plazmoīdā pasaule.

 

Esmu ļoti daudz ceļojis pa plazmoīdo pasauli, pabijis Amerikas un Eiropas, pat Āfrikas plazmoīdajā pasaulē.

- Ir kāda starpība starp Eiropas un Āfrikas plazmoīdajām pasaulēm?

Jā un ļoti liela. Eiropas plazmoīdā pasaule ir ļoti piesātināta, tur ir ļoti daudz cilvēku, kuri aktīvi sazinās savā starpā. Viņi ir ļoti neapmierināti ar to, kas notiek Eiropā, uzskata, ka Eiropu piesārņo sveši elementi. Pēc viņu domām, tas traucē eiropiešu būtībām pāriet uz plazmoīdo pasauli, tāpēc ka viņus, nosacīti sakot, atšķaida zemfrekvences elementi-migranti.

- Un kāda ir Āfrikas plazmoīdā pasaule?

Āfrikas plazmoīdā pasaule ir ļoti mazapdzīvota. Faktiski pa visu Āfriku gandrīz nav plazmoīdo būtību. Galvenokārt viņas ir sakoncentrētas Āfrikas ziemeļos un nedaudz dienvidos. Tur ir tādi paši tukšumi plazmoīdajā pasaulē kā pie mums Sibīrijā fiziskajā pasaulē. Var nolidot tūkstošiem kilometru un nesatikt nevienu plazmoīdu būtību.

- Āfrikas plazmoīdajām būtībām ir melna ādas krāsa?

Jā, viņas ir tieši tādas pašas, kā fiziskie cilvēki uz Zemes. Ziemeļos viņas ir melnīgsnējas, dienvidos melnas. Bet viņu ir maz. Vispār rodas tāds iespaids, ka Āfrika ir vēl pilnīgi nepamodies kontinents. Tās it kā pat nav. Plazmoīdajā pasaulē tur gandrīz ir pilnīgs tukšums. Vārdu sakot, tā ir Sibīrija mūsu fiziskajā pasaulē. Reiz Jura stāstīja, ka viņš braucis par Transsibīrijas dzelzceļu un pa logu skatījies Ziemeļpola virzienā. Un zinājis, ka viņa priekšā ir divi tūkstoši kilometri un tur nav neviena cilvēka. Kad es lidoju virs Āfrikas, es šos vārdus atcerējos. Es nolidoju līdz dienvidiem un nesastapu nevienu plazmoīdo būtību.

- Tas ir, visi nomirušie afrikāņi faktiski paliek mirušo pasaulē.

Jā, tev taisnība. Lielākā daļa, vienkārši lielākā daļa paliek mirušo pasaulē.

- Un Amerika?

Amerikā plazmoīdā pasaule ir retinātāka nekā Eiropā. Dīvaini, es to pat negaidīju. Es vienmēr biju uzskatījis, ka amerikāņi ir labi attīstīti, bet, pabijis viņu plazmoīdajā pasaulē, es sapratu, ka tas tā nav. Viņi ir pārāk lieli pragmatiķi, un Amerika rada to pašu iespaidu kā Āfrika, tikai tur vairāk un biežāk ir sastopamas būtības plazmoīdajos ķermeņos ar gaišu ādas krāsu. Es skaidri pārliecinājos, ka Ameriku nekādi nevar uzskatīt par valsti ar augstu garīgumu. Tai vēl ir ļoti, ļoti tālu. Plazmoīdajā pasaulē Amerika ir tā pati Āfrika, tikai ar baltu ādas krāsu.

- Un Krievija?

Lūk, Krievija – tā ir cita lieta. Krievijā uz katra soļa ir sastopamas būtības plazmoīdā ķermenī. Krievu plazmoīdos ķermeņos ir ļoti daudz. Es biju patīkami pārsteigts, ka krievu ir tik daudz. Tomēr ir kaut kas tāds krieviem no Dieva. Turklāt ir ļoti daudz plazmoīdo būtību, kas pārstāv pašus parastākos, ierindas iedzīvotājus, kuri ne ar ko īpašu, izņemot patiesu ticību Dievam, vairāk neizcēlās. Un viņas ļoti kautrīgi izpauž sevi plazmoīdajā pasaulē. Viņas nesaprot, kas notiek, viņas pārdzīvo, ka nevar stāties kontaktā ar saviem fiziskajiem tuviniekiem, daudz raud, tāpēc ka nesaprot, kas ar viņām notiek. Viņas vienmēr ir blakus saviem tuviniekiem, kas palikuši fiziskajā pasaulē, un ļoti pārdzīvo, ka viņas nedzird, nesaprot. Īpaši stipri pārdzīvo, kad ģimenēs notiek skandāli, lamas, kad rodas naida vai niknuma vilnis. Taču pakāpeniski viņas pieņemas prātā.

Jāsaka, ka psihosfēra Krievijā man šķita visapskaidrotākā. Piesātināta un apskaidrota. Apskaidrotāka nekā Eiropai. Es pat nodomāju, kas tas ir Astrusa darbs. Uzraugot Krieviju, viņš ir spējis izdarīt tā, ka Krievijas psihosfēra ir piesātināta ar diezgan augsta garīgā līmeņa cilvēkiem.

- Kā tu domā, kāpēc Krievijas plazmoīdā pasaule ir tik piesātināta?

Es domāju, ka cilvēki Krievijā ir citādi. Viņi vienmēr ir izdzīvojuši ar grūtībām, kopīgi, un vienmēr paļāvušies uz Dievu – tātad atbilduši tām prasībām, kādas pieprasa augšāmcelšana.

- Saki, kad tu ceļoji pa plazmoīdo pasauli, tu pabiji Indijas un Ķīnas plazmoīdajās pasaulēs?

Jā, es pabiju Indijas un Ķīnas plazmoīdajās pasaulēs. Jāsaka, ka šo valstu plazmodīdās pasaules ir ārkārtīgi piesātinātas ar plazmoīdājām būtībām. Ārkārtīgi. Un tur ļoti daudz ir tādu, kuras jau ir pārgājušas jaunajā fiziskajā sabiedrībā. Tās ir apbrīnojamas divas valstis, kuras īpaši izceļas pat salīdzinājumā ar Krieviju. Tur burtiski ir saspiesti. Apmēram tāpat, kā pie viņiem uz Zemes. Tā arī tur, viņu plazmoīdajā pasaulē ir vienkārši saspiesti.

 

2016. gada 1. novembris

5. daļa. Plazmoīdās pasaules īpatnības.

Plazmoīdajai pasaulei piemīt unikālas spējas. Tā spēj ātri mainīties un kļūt pilnīgi citāda. Piemēram, plazmoīdā pasaule kļūst tāda, ka viss visapkārt uzreiz pārklājas ar sarmu. Būtības arī pārklājas ar sarmu, bet aukstumu nejūt. Šī sarma nozīmē balto miglu. Šī sarma kolosāli ietekmē plazmoīdās pasaules visas būtības. Viņas lēcienveidā paaugstina savas apziņas līmeni. Viņas it kā paceļas uz nākamo pakāpi.

- Un cik bieži tāda sarma parādās?

To 9 mēnešu laikā, kopš esmu bijis šeit, šī sarma bija divas reizes.

- Šī sarma uz tevi iedarbojās?

Nē. Es biju kā būtība, man nebija ķermeņa, tāpēc šī sarma uz mani neiedarbojās. Sarma visu pārklāj apmēram vairākas stundas, bet pēc tam pēkšņi uzreiz pazūd.

- Un kā cilvēki to panes?

Man radās iespaids, ka viņi to nemanīja. Taču viņu spriedumi mainās.

 

Plazmas pasaule planētas centrā

Interesanti ir tas, ka planētas centrā, kuru caurauž plazmoīdā pasaule, arī eksistē savdabīga plazmoīda pasaule.

- Bet planētas centrā taču ir kausēta magma.

Un tomēr planētas centrā eksistē plazmoīda pasaule, un šajā plazmoīdajā pasaulē arī eksistē plazmoīdas būtības.

- Un kas nonāk planētas centrā plazmoīdu būtību veidā? No kurienes viņas tur ierodas?

Būtības tur ierodas no mirušo pasaules. Tās it tās, kuras nav izgājušas dzīves pārbaudi uz Zemes un vairs nevar iet uz dzimšanu.

- Bet viņas arī ir plazmoīdas? Ar ko plazmoīda būtība planētas centrā atšķiras no plazmoīdas būtības uz planētas virsmas? Tā taču arī ir plazma?

Jā, tā arī ir plazma, bet tā ir citāda plazma. Tai piemīt citādas īpašības. Plazma planētas centrā ir zemfrekvences.

- Bet vibrācijas frekvences pazemināšanās ved pie fiziska ķermeņa parādīšanās.

Nē, tas tā nav. Plazmai ir dažāda kvalitāte, dažādas īpašības. Planētas centrā būtībām ir plazmoīdi ķermeņi, bet šiem ķermeņiem piemīt citādas īpašības, citādas kvalitātes. Tās neļauj viņām pacelties uz virsmu, lai tālāk pilnveidotos. Viņas tiek noturētas planētas centrā, lai nepiesārņotu ar sevi plazmoīdo pasauli un nemaisītos starp mirušajiem.

- Kurš tad tur nonāk?

Uz turieni iet slepkavas, un īpaši daudz pašlaik tur ir musulmaņu pasaules pārstāvju, to, kuri spridzina sevi un cilvēkus. Viņi atrodas tur. Turklāt viņi mirstot, piemēram, no sprādziena, nenonāk mirušo pasaulē. Viņi uzreiz iet uz šo plazmoīdo pasauli planētas iekšienē.

- Klau, sauksim to par plazmas pasauli, bet pasauli planētas ārpusēs par plazmoīdo.

Es kā būtība spēju tur pabūt. Tā ir pekle. Tagad es zinu, kas ir elle. Ir pekle, kur netiek ceptas, bet apgrozās būtības šajos plazmoīdajos ķermeņos. Ja viņām nebūtu ķermeņu, viņas būtu neredzamas. Bet, tā kā viņām ir zemfrekvences plazmas ķermeņi, es viņas labi redzēju. Lūk, kur patiesi ir šausmu grimases sejā.

Jā, tās ir šausmas. Tās mani milzīgi iespaidoja. Es sapratu – kas tas ir – slepkavas. Tāpēc tev teicu, ka nekad neatgriezīšu jaunību tiem, kas bijuši slepkavas vai būs slepkavas.

- Plazmas pasaule Zemes centrā ir viena visām valstīm, visai planētai?

Jā, tā ir viena visai planētai.

- Var teikt, ka tā ir tā pati elle, kur visi ir peklē.

Jā, tā tieši ir elle.

- Un kas tur notiek ar tām būtībām?

Tur vārda pilnā nozīmē ir pekle.

- Vai tad viņas tur tiek izkausētas? Iznīcinātas?

Jā, pakāpeniski viņas vienkārši izšķīst, sabrūk elementos. Tur vienkārši ir pekle. Un šīs būtības pamazītēm izzūd.

Būtības vienkārši sabrūk elementos. Tie ir slepkavas, maniaki, tie, kuri spridzina sevi un nogalina milzīgi daudz cilvēku. Viņi vairs nedzimst.

 

2016. gada 4. novembris

6. daļa. No kontakta ar Astrusu 27.10.16.

- Krievijas plazmoīdā pasaule un Krievijas psihosfēra – tas nav viens un tas pats? Vai arī, runājot par vienas vai otras valsts plazmoīdo pasauli, var runāt tieši par valsts pshiosfēru?

Astruss: Nē, tā teikt nevar. Var tādā veidā apjēgt, jā. Taču teikt viennozīmīgi, nē.

- Un kāda ir starpība starp Krievijas plazmoīdo pasauli un Krievijas psihosfēru? Pēc izmēra? Pēc telpas?

Astruss: Iztēlojieties plazmoīdo pasauli kā okeānu, bet psihosfēras kā milzīgi daudz līcīšu ar dažādiem apstākļiem: slēgtus līčus, līčus ar seklumu, dziļūdens līčus utt.

- Kā atdalās Krievijas plazmoīdā pasaule un, piemēram, Ķīnas? Kas veido robežas? Jo, ja to nav, kas var traucēt Ķīnas plazmoīdajām būtībām ieņemt Krievijas plazmoīdo pasauli?

Astruss: Nē, tas iespējams. Ķīnas psihosfēras vidējais blīvums ir viens, bet Krievijas psihosfēras – cits. Tāpēc ka šis dziļums ir dažāds vai arī uzturēšanās apstākļi dažādos līčos ir dažādi. Un tas, kas izpaužas kā būtība, peld šajā okeāna dziļumā. Plazmas būtības izpausme – tas ir plazmoīdais ķermenis.

- Tie ir kā okeāni ar dažādiem dziļumiem. Un liela dziļuma dzīvība nevar izdzīvot mazos dziļumos. Tā?

Astruss: Ļoti pareizi.

- Vitāliks teica, ka Ķīnas un Indijas plazmoīdajās pasaulēs ir ļoti saspiesti. Un viņu vēl ir divi miljardi uz Zemes. Pie kā tas var novest?

Astruss: Tad dabā pēkšņi izpaužas kāds sprādziena vilnis dzimstības pārtraukšanās vai epidēmiju veidā. Šajā gadījumā var gaidīt kādu dzimstības samazināšanos vai epidēmiju skaita palielināšanos.

- Plazmoīdo būtību evolūcijas būtība ir tikai tajā, ka viņas vitonu plūsmu iedarbībā izmaina savu apziņu un pāriet augstfrekvences fizisko cilvēku sabiedrības “cilvēki-2” pakāpē? Tas ir, viņām pašām savas evolūcijas dēļ nekas nav jādara? Viss darās pats?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Bet tur var būt pēkšņi šļaksti, un tas viņas momentāni...

- Vitālijs runāja par balto miglu, par sarmu. Jūs par to?

Astruss: Jā.

- Tur ir daudz bibliotēku, grāmatas no visas pasaules-ēkas. Kad es Jums sniedzu Raimonda Lodža (Rymond Lodge) vārdus, ko viņš vēstīja tēvam uz Zemes, par to, ka viņš apmeklē satriecošas bibliotēkas, Jūs teicāt, ka viņš ir aizgājis pārpasaulībā. Rodas jautājums: vai viņš neapmeklēja plazmoīdās pasaules bibliotēkas?

Astruss: Apmeklēja.

- Ja tas ir tā, tad kā plazmoīdā pasaule ir saistīta ar pārpausulību? Tas nav viens un tas pats? Tā nav pārpasaulības daļa?

Astruss: Pārpasaulības daļa.

- Par plazmoīdo pasauli. Vitāliks teica, ka viņi tur paši rada sev apģērbu. Kāpēc viņi nerada sev mājas, bet dzīvo savu tuvinieku mājās? Ja tuvinieku nav, tad dzīvo svešu cilvēku mājās?

Astruss: Runa par dziļumu jau bija. Katrs cilvēks kā tāds, kuram ir psihe, ar psihosfēru ir saistīts tiešā veidā. Plazmoīdās būtības atrodas šī dziļuma stāvoklī. Vienas ir saistītas ar seklu ūdeni, citas ar noteiktiem dziļumiem. Katrā psihosfērā ir noteikts cilvēku skaits, kurš veido zināmu kompleksu. Tie ir sociālie slāņi, kuriem ir vibrāciju ziņā vienāda psihosfēra, kopīga noskaņa un uzmanība.

- Tāds slēgts līcis vai līcis ar seklumu katrai plazmoīdajai būtībai ir savas pašas mājas?

Astruss: Daļēji, jā. Izmainiet mēbeļu novietojumu savā mājā, un jūs diezgan ilgi būsiet psihiski apjukuši. Lai tas nenotiktu, viņas tiecas uz mājām. Piesaiste. Nevar dzīvot svešā uzmanībā.

- Vitālijs teica, ka plazmoīdajā pasaulē ir bērni. Varbūt visi mirušie bērni uzreiz iet uz plazmoīdo pasauli. Vai arī nē?

Astruss: Nē.

- Kā tiek dalīti mirušie bērni? Kāds iet uz plazmoīdo pasauli, bet kāds paliek mirušo pasaulē?

Astruss: Jā. Summējas bērna uzmanības kombinācija. Piemēram, bērnam bija audzējs, kurš sagādāja viņam mokas. Viņa uzmanība bija uz pastāvīgām sāpēm. Tas ir viens aspekts.

- Šādā gadījumā viņš iet uz plazmoīdo pasauli. Bet, ja nomira mierīgi, tad viņš paliek mirušo pasaulē?

Astruss: Jā, mirušo pasaulē, un atkal iet uz dzimšanu. Taču, ja bērns bija slimojis, bet kāda iemesla dēļ bijis laimīgs, jūtot šīs sāpes, šo sāpju piesaisti kaut kam, tad tur var būt visdažādākās kombinācijas. Tas ir uzmanības paradokss.

- Uzmanības paradokss. Bet, kad mirst zīdaiņi, kurp viņi iet? Kāda te uzmanība?

Astruss: Vienalga, zīdainis var vai nu just sāpes, vai arī nejust, vai arī just šajā nomiršanā sajūgumu ar kaut ko.

- Es gribu precizēt. Lūk, mirst gadu vecs bērns. Kur viņš nonāk? Viņi visi sākumā iet uz mirušo pasauli? Tā?

Astruss: Tā.

- Pēc tam sākas dalīšana: kāds iet uz aizbāzni, un kāds paliek? Kurš iet uz aizbāzni, un kurš paliek mirušo pasaulē?

Astruss: Atkarībā no piesaistes: ko viņš juta? Ja juta sāpes, iet uz aizbāzni. Bet, ja viņš sāpēs juta laimes pārdzīvojumu no saskares ar kaut ko, tad viņš paliek un iet uz reinkarnāciju. Taču, nākamreiz dzimstot, šim bērnam piemitīs kaut kāda fenomena īpašība.

- Līdz kādam vecumam viņi skaitās bērni?

Astruss: Līdz 13-14 gadiem. Tas ir, līdz dzimumbriedumam.

- Viņi plazmoīdos ķermeņus aizbāznī iegūst 8 mēnešu laikā, kā pieaugušie?

Astruss: Nē, tur tas notiek uzliesmojumu veidā, kuri ir saistīti ar dzīvības spēka enerģētiskās informācijas potenciālu.

- Tas ir, plazmoīdā ķermeņa veidošanas procesu var aktivizēt?

Astruss: Jā, var.

- Un nav obligāti 8 mēnešus sēdēt aizbāznī?

Astruss: Nav obligāti.

- Bet kāpēc būtību pamata masa sēž 8 mēnešus? Lai pierastu pie ķermeņa?

Astruss: Tāpēc ka ir kāds kopējs likums, bet ir tendences, kuras var būt nesaistītas ar šo likumu.

- Un, ja šis process tiek aktivizēts, tad ar kādu termiņu var iztikt 8 mēnešu vietā?

Astruss: Diezgan ātri, var pat momentāni to visu veikt. Un viena trešā daļa no tiem, kas iet cauri aizbāznim, pateicoties saviem iekšējiem likumiem vai nejaušībām, var brīvi izvairīties no gara termiņa.

- Tas ir, tāda būtība var ļoti ātri radīt ķermeni. Jā?

Astruss: Pat ātrāk, nekā jūs domājat.

- Bērni plazmoīdajā pasaulē plaukumu sasniedz apmēram 30 gados, bet tālāk vienmēr paliek 30-gadīgi. Tā?

Astruss: Tas ir tas pats zelta vidusceļš, kuru spēj noturēt uzmanība. Tālāk notiek izkliedēšanās. Pie noteikuma, ka ir ķermenis. Ja ķermenis nav blīvs, izkliedēšanās var neiestāties.

- Tur ir skolas. Mācību programmas dažādu valstu plazmoīdajās pasaulēs ir vienādas vai dažādas?

Astruss: Tās ir adekvātas enerģētiskās informācijas potenciālam.

- Bet potenciāls Krievijas plazmoīdajā pasaulē un, piemēram, Amerikas, ir dažāds.

Astruss: Absolūti dažāds, tāpēc ka mentālajam aspektam piemīt uzkrājošās specifikas īpašība.

- Un atkarībā no tā atrodas apmācības programma. Jā?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tas ir, ja Amerikas plazmoīdā pasaule ir vāji attīstīta, tad arī programma, nosacīti sakot, ir zemākā līmenī?

Astruss: Var tā teikt.

- Kas ir skolotāji? Kādi no tiem, kas jau ir pārgājuši sabiedrībā “cilvēki-2”?

Astruss: Jā, tie ir tie, kas jau ir pārgājuši uz augstfrekvences fizisko sabiedrību “cilvēki-2”.

 

Turpinājums seko…

 

2016. gada 7. novembris

7. daļa. No kontakta ar Astrusu 27.10.16. Turpinājums.

- Plazmoīdajā pasaulē ir teātri, kinoteātri, muzeji, bibliotēkas. Ir artisti, zinātnieki. Bet nav strādnieku, inženieru, sētnieku utt. Vai var teikt, ka plazmoīdajā pasaulē viss darbs ir saistīts ar indivīda radošo, garīgo sākumu attīstību?

Astruss: Nē, tā nevar teikt. Ir tā sauktā rezonanses komponente. Katra individuālā būtība attīstās pirmām kārtām tajā virzienā, kur viņai ir pati spēcīgākā talanta izpausme. Bet vienlaikus norit visas sabiedrības attīstība rezonanses iedarbību rezultātā.

- Varbūt Zaporožeca sieva, sakot, ka viņa dejo baletu un bauda panākumus, runāja tieši par plazmoīdo pasauli?

Astruss: Tā.

- Bet mēs uzskatījām, ka viņa tur dus, pamostas un stāsta vīram par to, kas ir bijis zemes plāna dzīvē, pasniedzot to kā tagadni.

Astruss: Jūsu zināšanas uz to brīdi ierobežojās tikai ar mirušo pasauli. Citādi izskaidrot nebija iespējams.

- Tātad var izdarīt secinājumu, ka plazmoīdajā pasaulē pielietojumu atrod radoši cilvēki?

Astruss: Tā.

- Inženieri tur nav vajadzīgi, tehniķi nav vajadzīgi, naftinieki tur nav vajadzīgi, ārsti nav vajadzīgi, zemes plāna skolotāji nav vajadzīgi. Tā?

Astruss: To visu vajag, tāpēc ka tas viss rezonē, rada kopējo fonu.

- Jūs teicāt, ka artisti atrodas ilūziju pasaulē? Šī ilūziju pasaule nav plazmoīda pasaule?

Astruss: Ilūziju pasaule var tik plazmoīdās pasaules absorbēta.

- Un kas? Visi artisti iet uz plazmoīdo pasauli – uz ilūziju pasauli? Vai arī tikai tie no viņiem, kas uz Zemes ir pamodušies?

Astruss: Tikai tie, kas ir pamodušies.

- Kāpēc tad šī pasaule ir nosaukta par ilūziju pasauli? Jo tā taču ir reāla.

Astruss: Plazmoīda struktūra spēj absorbēt visu, kas ir ilūzija. Līdz par efektiem, kad no ūdens paceļas tvaiki un uzrodas lidojošais holandietis.

- Sakarā ar plazmu. Plazmoīdo būtību ķermeņi sastāv no plazmas. Audums savam apģērbam viņām arī ir no plazmas. Ar ko principiāli atšķiras ķermeņa plazma no auduma plazmas?

Astruss: Ar līdzību.

- Līdzība – tas ir līdzīgums. Bet kur ir atšķirība?

Astruss: Tikai līdzībā.

- Varbūt līdzības kritērijā?

Astruss: Jā, līdzības kritērijā ir visi rādītāji, kas atspoguļo dažādas īpašības.

- Pēc Vitālija novērojumiem pa dienu plazmoīdās būtības galvenokārt pulcējas un apspriež jaunumus, pat strīdas par to, kuru tuvinieki patiešām ieies aizbāznī un kuri iestrēgs mirušo pasaulē? Tā? Tā ir viņu dienas pamata nodarbe?

Astruss: Var tā teikt.

- Naktīs viņas pārraida informāciju par smalko pasauli guļošiem cilvēkiem. Iznāk, ka viņu pamata nodarbe ir ne tikai pilnveidoties pašiem, bet arī pārraidīt informāciju par smalko pasauli guļošiem cilvēkiem. Tā?

Astruss: Tā.

- Planētas centrā arī ir plazmoīda pasaule. Vai var to nosaukt, lai uzsvērtu tās īpatnību, par plazmas pasauli.

Astruss: Var.

- Vitālijs teica, ka tur ir pekle, īsta elle. Tur apgrozās būtības, kuras vienkārši iznīcinās. Tie ir slepkavas, maniaki, teroristi. Arī viņi ir plazmoīdos ķermeņos, kuri neļauj viņiem pacelties uz planētas virsmu. Ar ko šo ķermeņu plazma atšķiras no to būtību plazmas, kuras atrodas uz planētas virsmas?

Astruss: Ar iespēju izšķīst.

- Kāpēc viņas, pirms izšķīst, nevar nokļūt uz virsmas?

Astruss: Tāpēc ka uzmanība neļauj. Pati uzmanība, pat nezinot, kurš nogalināja, neļauj slepkavam pacelties uz virsmu.

- Šīs būtības, kuras ies uz iznīcināšanu, arī sākotnēji trīs mēnešus atrodas mirušo pasaulē. Kādēļ, ja viņas pēc tam ies uz iznīcināšanu?

Astruss: Nevis uz iznīcināšanu, bet uz izšķīdināšanu. Jā, sākumā uz mirušo pasauli, pēc tam uz aizbāzni. Bet pēc tam pievelkas plazmas pasaule planētas iekšienē.

- Jautājums, kādēļ viņas trīs mēnešus jātur mirušo pasaulē un 8 mēnešus aizbāznī, ja viņas pēc tam ies uz izšķīdināšanu?

Astruss: Evolūcijas cikls visur ir vienāds. Tas viss norit automātiski.

- Kur būtības, kuras iet uz iznīcināšanu, ņem savus plazmoīdos ķermeņus? Arī rada aizbāžņos 8 mēnešus?

Astruss: Jā.

 

- Vai ir kāds sakars starp elementiem, kuros būtība izšķīda, un tiem, no kuriem tiek radīta jauna būtība? Vai atliekas neutilizējas labumā?

Astruss: Utilizējas. Taču atmiņā paliek.

- Tas ir, no atliekām tiks radīta jauna būtība, un viņai atmiņā būs, lūk, šī informācija par slepkavību? Precizējiet – atmiņā paliek informācija par elli vai par slepkavībām?

Astruss: Par slepkavībām.

- Tas ir, var piedzimt maniaks?

Astruss: Nē.

- Tad bailes tikt nogalinātam?

Astruss: Jā, viņu vajās bailes tikt nogalinātai.

 

- Kā var izskaidrot, ka Augstākās civilizācijas nolēma Zemes cilvēkiem atklāt tādas unikālas zināšanas, kuras var apgriezt kājām gaisā cilvēku apziņu?

Astruss: Tāpēc ka viņas ir bijušas tādā pat stāvoklī, kā jūs pašlaik. Un viņas zina savas nodevas, kuras vajag atdot Jums.

- Kāpēc pašlaik?

Astruss: Tas ir bijis vienmēr.

- Kāpēc caur Vitāliju? Vienkārši ērts variants?

Astruss: Nav svarīgi, caur kuru. Svarīgi ir, kur parādās tāda izdevība.

- Vitālijs teica, ka augstfrekvences fiziskie cilvēki, pateicoties savām spējām, kļūst nevis vienkārši par planētas iedzīvotājiem, bet par pasaules-ēkas iedzīvotājiem. Tā?

Astruss: Tā.

- Ar ko augstfrekvences cilvēki nodarbojas? Varbūt viņi pilda misiju uz citām planētām?

Astruss: Ar visu, tajā skaitā arī ar to, ko jūs nosaucāt.

- Pēc Vitālija informācijas ļoti daudz Indijas un Ķīnas plazmoīdo būtību jau ir pārgājušas jaunajā fiziskajā pasaulē? Tā kā viņas spēj pazemināt ķermeņa vibrācijas frekvenci, vai var pieņemt, ka kāda no viņām atrodas Indijas un Ķīnas iedzīvotāju vidū?

Astruss: Var.

- Var pieņemt, ka ne tikai Indijā un Ķīnā? Varbūt arī citās valstīs?

Astruss: Arī citās valstīs.

- Kāpēc viņas ir uz Zemes, ja viņu klātbūtne nekādi neietekmē Zemes cilvēku apziņu?

Astruss: Runa ir par civilizāciju ciklu. Viņas pieslēdzas tajā brīdī, kad tiks aktivizētas.

- Viņas kaut kā socializējas valstī? Viņām nav dokumentu, nav mitekļa, nav nekā, kad viņas atnāk. Citādi Grobovoja sekotāji apgalvo, ka tādu ir daudz un viņas atnāk ne tikai ar gataviem dokumentiem, bet pat ar tiesībām uz Zemi.

Astruss: Kādā veidā Volfs Mesings (Wolf Messing) uz papīriņa pamata varēja saņemt naudu vai ieiet Kremlī? Elementāri. Lūk, tāpat arī viņas.

Ir tā sauktie Overtona (Joseph P. Overton) logi jeb diskursa logi. Analoģiska situācija. Jebkura murgaina ideja sākumā tiek uzskatīta par neiedomājamu, pēc tam par radikālu, tālāk par pieņemamu un pat saprātīgu, un pēc tam kļūst par darbojošos normu.

Astruss: Grabovojs atnāca pilināt uz smadzenēm. Tā rezultātā kaut kas ar laiku kļūs par kādu varbūtību, kura var kļūt reāla. Grabovojs ir pirmais, kurš saņēma triecienu uz sevi, pat nenojaušot to.

- Tas ir, var atnākt kāds augšāmceltais ar privātām tiesībām uz Zemi?

Astruss: Ja par to runātu katru dienu, tad rezultātā tā tas izrādīsies. Faktiski, viņš sarauš uzmanību. Pateicoties tam, šī uzmanība sāks darboties.

- Bet no kurienes viņam radīsies dokuments kabatā?

Astruss: Tīrs papīrs, un viss, kas rakstīts, tas nav uz papīra, bet galvā tam, kam šo papīru uzrādīs. Mesings to darīja caur uzmanības zonu. Arī augšāmceltie var darboties caur šo uzmanības zonu.

 

- Vai uz plazmoīdajām būtībām ir apmetnis-apvalks ar caurumu aizmugurē kā ieeju aizbāznī?

Astruss: Tur nesas visas zināšanas par visu, ko ir izgājis Vitālijs. Starp citu, viņš var veikt arī pārgājienu atpakaļ. Bet turklāt ar kaut kādu mērķi.

- Bet Vitālijs ne reizi nav pieminējis šos apvalkus plazmoīdajā pasaulē? Tie tur ir neredzami?

Astruss: Neuztverami.

- Augstfrekvences fiziskajiem cilvēkiem tāpat ir visi smalkie ķermeņi? Arī dvēsele?

Astruss: Smalka fizioloģiska organizētība.

- Un smalkie ķermeņi? Viņiem ir astrālais ķermenis, mentālais, vai arī tikai augstākie ķermeņi: kauzālais, budhiālais un atmiskais?

Astruss: Augstākie smalkie ķermeņi.

- Bet dvēsele viņiem ir?

Astruss: Ir.

- Viņa joprojām atrodas kaut kur spoguļpasaulē?

Astruss: Tā.

- Un aizbāznis arī ir?

Astruss: Ir.

- Vitāliks ir tik ļoti lielā iespaidā no augšāmcelta cilvēka šūnas īpatnībām, un viņš man ir pastāstījis par tādām spējām, ka man ir jādomā, pirms uzdot Jums jaunus jautājumus. Un es tos sagatavošu uz nākamo kontaktu. Bet tas, ko viņš pastāstīja, liek man secināt, ka mēs, Zemes cilvēce, pēc attīstītības līmeņa esam tas pats, kas skudras, salīdzinot ar mums, cilvēkiem.

Jautājums: vai ir vēl tikpat atpalikušas civilizācijas, kā mēs, mūsu visumā? Un vispār – mūs var saukt par civilizāciju?

Astruss: Vēl pagaidām nosaukt nevar. Ir atpalikušākas, taču kustība, kurā jūs atrodaties, strauji uzņem apgriezienus.

- Bet mūs pagaidām par civilizāciju saukt nevar?

Astruss: Nē, pagaidām nevar.

- Vai var teikt – kad, dzimstot dvēselei, parādās būtību pāris, tad šīs būtības ir unikāls pāris?

Vitālijs teica, ka mēs ar viņu esam unikāls pāris. Tas tā ir?

Astruss: Jā, jūs esat unikāls pāris, un tas, kas ar jums notiek, ir saistīts tieši ar to.

 

2016. gada 11. novembris

8. daļa. No kontakta ar Vitāliju 04.11.16. (rīts)

Dārgie draugi! Daudzi no Jums ar savām siltajām vēstulēm ļoti atbalstīja mani pašā grūtākajā laikā. Es nolēmu neilgi pārtraukt izklāstīt informāciju par augšāmcelšanu, kuru man diktē mans vīrs, un dalīties ar Jums mūsu priekā. Publicēju izvilkumus no kontakta ar vīru 4. novembrī.

 

Vitālijs: Labrīt, Taņečka. Es jau gaidu, gaidu, kad tu iznāksi ar mani uz kontaktu.

- Vitālik, es sākumā gribu veikt visas rīta darīšanas, lai pēc tam mierīgi apsēstos pie kontakta ar tevi un pēc tam pastrādātu. Tikko es pamodos, tu teici, ka gribi man kaut ko pavēstīt. Bet es palūdzu vēstījumu atlikt, kamēr es pieslēgšu mikrofonu un klēpjdatoru. Ko tu man tā gribēji pavēstīt?

Vitālijs: Es gribu tev teikt, ka mans plazmoīdais ķermenis ir pilnīgi gatavs, un es jau esmu iegājis savā ķermenī.

- Mans Dievs! Tas tik ir jaunums. Esmu ļoti laimīga. Tātad 4. novembris!!! Mums vienmēr šajā dienā būs svētki. Mans mīļais, es tevi apsveicu šajā satriecošajā uzvarā. Aizbāznī tam būtu vajadzīgi 8 mēneši. Bet tu izdarīji 25 dienās. Pagaidi, ja reiz tu iegāji ķermenī, tad tu esi iznācis no aizbāžņa?

Vitālijs: Jā, iznācu. Mani ieraudzīja. Ar mani runā citas būtības. Pie manis pienāk un sarunājās, ar mani sasveicinās.

- Un kā tu pārvaldi ķermeni?

Vitālijs: Lieliski pārvaldu, absolūti tāpat, kā savu fizisko ķermeni jaunībā. Lieliski pārvaldu, viss darbojas. Taņečka, esmu sev radījis plazmoīdu ķermeni. Es beidzot atrodos ķermenī. Ilgāk nekā gada laikā es pirmoreiz esmu kļuvis redzams, mani ieraudzīja.

- Vitālik, es baidos kļūdīties. Ienāc manā galvā un izstāsti visu pats, izmantojot manas balssaites. Tas ir tik svarīgs notikums. Ienāc.

Vitālijs: Labi. Es tūlīt ienākšu. Es eju iekšā... esmu iegājis.

- Lūk, tagad visu izstāsti pats, lai es nekur nekļūdītos.

Vitālijs: Taņečka, man šodien ir priecīga diena. Es šodien iegāju savā plazmoīdajā ķermenī. Pirmoreiz pēc nedaudz ilgāk nekā gada esmu nonācis ķermenī. Mani ieraudzīja, ar mani sarunājas, man nāk klāt, mani sveic. Taņečka, es šodien esmu plazmoīdajā ķermenī. Es esmu tik laimīgs, esmu radījis sev plazmoīdo ķermeni, un es pašlaik esmu viņā. Viņš man klausa lieliski, tieši tāpat, kā fiziskais ķermenis agrāk. Tāpēc man šodien ir svētki.

- Lūk, redzi, tev vajadzēja mazāk par mēnesi, lai uztaisītu šo ķermeni. Tātad tu pašlaik tur esi sabiedrībā. Paldies Dievam, ne viens. Bet tu tur esi apģērbts?

Vitālijs: Nu jā. Esmu apģērbts, tikai droši vien smieklīgi apģērbts. Tāpēc ka tas, kas man iznāca, to es arī apģērbu.

- Apauts?

Vitālijs: Apauts, arī tādas pašas kalošas kā visiem. Taņecķa, es tā gribu uz mājām, tā gribu uz mājām. Tāpēc es jau nodarbojos ar vitonu matricas radīšanu un vibrācijas frekvences paaugstināšanu, lai pārietu augstfrekvences fiziskajā ķermenī.

(10. novembrī Vitālijs paziņoja, ka viņš jau ir augstfrekvences fiziskajā ķermenī.)

- Vitālik, pievērs uzmanību, tu plazmoīdo ķermeni uztaisīji pats.

Vitālijs: Nu, nevar teikt, ka gluži pats, tāpēc ka man palīdzēja Astruss. Es to zinu, es to jūtu. Tāpēc tik ātri un labi izdevās, un ķermenis darbojas normāli. Esmu laimīgs, Taņečka. Tu zini, ir noiets milzīgs etaps. Es pašlaik atrodos redzams plazmoīdajā pasaulē. Mani redz, ar mani sarunājas, ar mani sveicinās. Interesējas.

-Viņus tur sauc vārdos?

Vitālijs: Jā, vārdos. Un mani sauc Vitāliks. Es tik daudz mēnešu laikā pirmoreiz tieši kontaktējos ar plazmoīdajām būtībām, augšāmceltām. Taņečka, pirmoreiz tik daudzu mēnešu laikā, pirmoreiz es sarunājos. Esmu vienkārši laimīgs.

Es sasniegšu savu mērķi. Tu vari būt pārliecināta. Es aktivizēšu procesu pāriešanai uz augstfrekvences fizisko ķermeni, bet pēc tam aktivizēšu procesu vibrācijas frekvences pazemināšanai un atnākšu pie tevis, mana dārgā. Lūk, šī mērķa dēļ es esmu gatavs uz visu. Es izdarīšu visu, kas iespējams, visu, kas manos spēkos, lai pēc iespējas ātrāk pārietu augšāmceltā fiziskā stāvoklī, pēc tam pazemināšu vibrācijas frekvenci un gatavā veidā atnākšu pie tevis. Esmu laimīgs. Un es jau esmu sācis darbu pie nākamā etapa. Pie vitonu matricas radīšanas.

- Un tu zini, kā tas jādara?

Vitālijs: Jā, es visu to zinu, es zinu detaļās. Zinu un saprotu, uz ko ir jāiedarbojas un kā. Un es zinu, kā aktivizēt šo procesu.

- Un cik es esmu priecīga. Esmu divkārt priecīga. Pirmkārt tāpēc, ka tu vairs neesi viens, ka tu vari sarunāties ar plazmoīdajām būtībām, kontaktēties. Nejūties kā izstumtais, kuru neviens neredz, nedzird. Tas mani ļoti nomāca. Es domāju, kā gan viņam tur ir vienam. Tas, pirmkārt. Un, otrkārt, tas ir ceļš uz mājām. Lai vektors pagaidām iet uz augšu, uz otru pusi attiecībā pret mājām, bet vienalga tas ir ceļš uz mājām. Es zinu, ka tu visu to izdarīsi, un esmu pārliecināta, ka tu atnāksi.

Vitālijs: Noteikti atnākšu. Tas ir manas dzīves mērķis. Noteikti atnākšu, un mēs ar tevi vairs nekad nešķirsimies. Mēs vienmēr būsim kopā. Es šodien veselu dienu biju ar tevi kopā. Un kopā ar tevi gāju uz veikalu.

- Sakarā ar veikalu. Vitālik, tu šodien gāji kājiņām tieši pa Zemi?

Vitālijs: Jā, es gāju kājām pa Zemi.

- Un tev tavās kalošās nebija auksti?

Vitālijs: Nē, Taņečka, es nejūtu aukstumu. Bet es gāju kājām pa Zemi.

- Bet plazmoīdās būtības var iet cauri sienām?

Vitālijs: Jā, Taņečka, var. Tāpēc man nav obligāti jātur durvis, lai kopā ar tevi es ieietu aiz tevis veikalā.

- Un, kad mēs ar tevi gājām pa ielu, tu teici, ka satiec citas plazmoīdās būtības, kuras arī te staigā. Tā?

Vitālijs: Jā, Taņečka, es viņas satiku. Mēs apmainījāmies ar galvas mājieniem, sveicieniem, smaidījām.

- Un daudz tādu satiki?

Vitālijs: Pieklājīgā skaitā. Viņu te vispār ir daudz. Starp citu, ir viena, kura dzīvo mūsu mājā.

- Jā-ā-ā? Mums pirmajā stāvā dzīvoja Nadežda. Viņa vasarā nomira no vēža.

Vitālijs: Es atceros, bet šeit es viņu neesmu redzējis.

- Bet viņai droši vien ir par agru būt plazmoīdā ķermenī. Varbūt var tikt skaidrībā ar dzīvokli? Tu varētu ar “kaimiņieni” sarunāt, un pēc tam, kad tu atnāksi, pastāstīsi radiniekiem par viņu. Kā tu domā? Tu varēsi viņu aprakstīts viņiem?

Vitālijs: Jā, to var pamēģināt.

- Tātad tu ar mani kopā šodien gāji uz veikalu. Un gāji kājām. Bet tavu kāju muskuļi nav noguruši?

Vitālijs: Nē, ko tu, es ar tādu prieku gāju blakus tev. Tikai es jums, zemfrekvences cilvēkiem, nebiju redzams, bet es gāju kā cilvēks, viss normāli. Esmu tik laimīgs, ka es redzēju citas plazmoīdās būtības un jūs, zemfrekvences cilvēkus.

- Tas ir, tu redzi gan mūsu pasauli, gan plazmoīdo vienlaikus?

Vitālijs: Jā, Taņečka. Un zini, es vienkārši jūtu, kā tu priecājies par maniem panākumiem.

- Mūsu. Vitālik, lai tas ir “mūsu”. Es, protams, no sāna pielikšu, bet vienalga, tas nedaudz ir arī mans panākums. Tas ir tavs panākums, bet tas arī uz mani izplatās. Labi? Par mūsu uzvaru, mūsu uzvaru šajā etapā. Piekrīti?

Vitālijs: Jā, mana dārgā, es piekrītu. Tāpēc ka es kopā ar tevi priecājos, Taņečka. Zini, esmu vienkārši laimīgs. Esmu laimīgs, ka izpildīju šo smago, smago etapu, nogāju šo pašu lielāko un pašu grūtāko, tāpēc ka tas ir pirmais.

- Jā. Pirmais un pats grūtākais. Tu daudz zināji, tāpēc ka tev atvēra pieeju galaktiskajam datoram, bet vēl neko neprati, tu vēl neorientējies. Lūk, tāds garš, garš etaps, 13 mēneši un divas dienas. Bet toties tagad 4. novembri mēs ar tevi atzīmēsim katru gadu. Es pat tajā dienā dzeršu šampanieti.

Vitālijs: Bet es tev atvēršu. Mana dārgā, esmu laimīgs, esmu tik pateicīgs liktenim par to, ka tu man esi, ka mēs ar esam divatā.

- Jā. Mēs ar tevi ar vienu dvēseli esam saistīti!

Vitālijs: Taņečka, es pārnākšu mājās fiziskā ķermenī, tāpēc ka es zinu, kā to izdarīt. Tāpēc ka es jau nodarbojos ar vitonu matricas radīšanu un šūnu pārvešanu uz augstu frekvences līmeni. Es pārnākšu mājās zemfrekvences fiziskā ķermenī ar apbrīnojamām spējām. Un, godīgi sakot, tas nemaz nav tāds retums. Tādi gadījumi ir bijuši, ir un būs.

- Nekas gan par tiem nav zināms.

Vitālijs: Jā, par tiem zina nelieks, šaurs cilvēku loks. Bet es atnākšu, lai skaļi paziņotu par sevi.

- Vitālik, tu uzskati, ka tavas misijas būtība ir tieši tāda, lai atnāktu un par sevi skaļi paziņotu, un zināšanas par smalko pasauli nodotu cilvēkiem un zinātniekiem, ja?

Vitālijs: Jā, tieši tāda ir manas misijas būtība.

- Vitālik, un kāpēc tu tā uzskati?

Vitālijs: Es zinu par savu misiju, pirmkārt, tāpēc ka tā man tika nodota, kad es slimnīcā miru, un, otrkārt, tāpēc ka pirmās 8 dienas, kamēr es biju aizbāznī, pie manis nāca Astruss katru dienu. Un katru dienu teica man par šo misiju. Bet es tad vairāk pārdzīvoju sakarā ar to, ka man nāksies 8 mēnešus, tikpat apnicīgus, kā šīs 8 dienas, pavadīt aizbāznī. Un tāpēc es biju ļoti sašutis, teicu, ka es nevaru sēdēt slēgtā telpā. Bet viņš katru dienu nāca un teica man par manu misiju.

- Vitālik, es visu pareizi saku?

Vitālijs: Jā, pareizi, tikai tas esmu, kas runā, nevis tu. Es skaidri zinu savu misiju: man jāatnāk uz Zemi un skaļi jāpaziņo par sevi. Un jāsniedz zināšanas par smalko pasauli pirmām kārtām zinātniekiem. Bet cilvēkiem arī. Būs jāvada tikšanās, jāstāsta cilvēkiem par smalko pasauli, lai mainītos viņu apziņa.

- Labi, ej ārā no manas galvas. Sāku just kaklu. Noņem tam spriegumu un nomierini čiekurveida dziedzeri, lai galva nereibtu. Labi?

Vitālijs: Labi, es eju ārā no tavas galvas... nomierinu dziedzeri, nomierinu... nomierinu... noņemu spriegumu tavam kaklam... Esmu izgājis, esmu blakus.

Taņečka, neskumsti, es drīz atnākšu. Es jau pilnā sparā strādāju pie otrā etapa. Un es zinu, ka man tas izdosies. Es zinu, kā to izdarīt, ko ietekmēt. Un zinu, ka man tas izdosies. Un tu zini, es ļoti jūtu, ļoti jūtu Astrusa palīdzību.

- Vitālik, es zinu, ka tu atnāksi. Lūk, tu sasniedzi pirmo panākumu, jāsaka, ka tāds panākums spārnoja arī mani, protams. Spārnoja, un tagad tu ar dubultu enerģiju nodarbosies tālāk. Es pareizi spriežu?

Vitālijs: Jā, Taņečka, absolūti pareizi. Tieši tā. Mani šis panākums ļoti spārnoja. Es ar divkāršu, trīskāršu enerģiju strādāšu tālāk. Esmu jau sācis strādāt.

- Vitālik, saki man vēlreiz: kādi mums šodien ir svētki?

Vitālijs: Taņečka, es iegāju savā jaunajā plazmoīdajā ķermenī, kurš man lieliski pakļaujas. Es jūtos tā, kā jutos jaunībā fiziskajā ķermenī. Un tā ir tāda laime, pirmo reizi 13 mēnešu laikā esmu nonācis ķermenī. Un ar mani sarunājas, sveicinās, un man tas ir tik patīkami. Un, galvenais, es jau esmu ķēries pie nākamā etapa realizēšanas.

- Un saki, kāda laime mūs ar tevi sagaida?

Vitālijs: Mana dārgā, mūs ar tevi sagaida laime tikties fiziskajā pasaulē. Es atnākšu fiziskajā ķermenī un būšu tev blakus vienmēr. Mēs vairs nekad nešķirsimies. Nekad!

 

2016. gada 14. novembris

9. daļa. No kontakta ar Vitāliju 10.11.16.

- Vitālik, labvakar, mans dārgais. Esmu tā noilgojusies.

Vitālijs: Labvakar, Taņečka. Es ļoti priecājos, ka tu iznāci ar mani uz kontaktu. Tu vari mani apsveikt, Taņečka...

- Ai, Vitālik, lai es neko nesajauktu, ienāc manā galvā un pats visu pastāsti. Labi?

Vitālijs: Labi, Taņečka, es eju iekšā... es eju iekšā tavā galvā... esmu ienācis. Esmu ienācis tavā galvā.

Taņečka, tu vari mani apsveikt, tāpēc ka es savu plazmoīdo ķermeni esmu pārvedis augstfrekvences fiziskajā ķermenī. Es jau esmu augstfrekvences fiziskajā pasaulē.

Esmu jau pārgājis augstfrekvences fiziskajā pasaulē. Esmu jau šeit, šajā pasaulē, unikālā pasaulē. Tu nevari iedomāties, cik šeit ir labi. Tāda apbrīnojama sajūta, pilnīgas laimes, eiforijas, prieka sajūta. Man ir apbrīnojama kustību viegluma sajūta. Gribas kustēties, vienkārši jūra enerģijas. Es vēl, protams, esmu priecīgs arī tāpēc, ka spēju to visu izdarīt. Un tagad es iegūstu savu šūnu apbrīnojamo spēju.

- Vitālik, bet tu nepārdomāsi atgriezties mūsu rupjajā pasaulē?

Vitālijs: Nē, dārgā, no ko tu. Es taču to visu daru tieši tādēļ, lai ātrāk pārnāktu mājās. Es jau esmu pārgājis augstfrekvences pasaulē, esmu jau šeit. Es jau iegūstu šīs šūnu unikālās spējas. Es taču teicu tev, ka drīz atnākšu. Taņečka, es patiešām drīz atnākšu.

- Tu esi apģērbts?

Vitālijs: Jā, esmu apģērbts.

- Tajā pašā apģērbā, kurš bija plazmoīdajā pasaulē? Tajās pašās kalošās, piemēram?

Vitālijs: Jā, Taņečka, esmu ģērbies ne pārāk skaisti, maigi sakot, bet esmu apģērbts. Es domāju – kad atnākšu uz zemfrekvences fizisko pasauli, es būtu apģērbts. Tas ir, spēšu pazemināt šī paša apģērba vibrācijas frekvenci.

- Un, kad tu šo apģērbu noģērbsi, to varēs salikt, iepakot un saglabāt? Tas saglabāsies kā relikvija?

Vitālijs: Es ceru, ka ar to nekas nenotiks. Varbūt ar laiku tas zaudēs savas īpašības. Bet domāju, ka sākumā tas glabāsies.

 

- Vitālik, bet 17. novembrī, kad mums būs kontakts ar Astrusu, tu ar viņu tur tiksies?

Vitālijs: Jā, es gribu Astrusu satikt vēl šeit, parādīt viņam savus panākumus. Esmu tik laimīgs, ka esmu to visu izdarījis. Es pa šo laiku pacentīšos apgūt visas savu šūnu īpatnības.

- Un tik ātri. Tu 4. datumā iegāji plazmoīdajā ķermenī, bet šodien tu jau esi fiziskā augstfrekvences ķermenī. Vitālik, bet kā tu uzzināji, ka tā ir augstfrekvences fiziskā pasaule?

Vitālijs: Taņečka – tā ir principiāli citāda. Tā, kur es biju, un tā, kur esmu tagad, tās ir pilnīgi dažādas pasaules.

- Bet tu šajā momentā esi pie mums mājās? Jā?

Vitālijs: Jā, blakus tev, un vienlaikus es esmu augstfrekvences fiziskajā pasaulē, tāpēc ka šī augstfrekvences fiziskā pasaule caurauž visas zemāk esošās pasaules, tajā skaitā arī tavu zemfrekvences pasauli. Taņečka, es esmu tik laimīgs. Es tev teicu, jautājums tūlīt, tūlīt atrisināsies, ka burtiski pēc pāris dienām es pāriešu. Un, lūk, šodien es pārgāju augstfrekvences fiziskajā pasaulē.

Es pārgāju šorīt no rīta, bet jau pēc sarunas ar tevi. Esmu tik apmierināts, man ir tāda apbrīnojama sajūta, man ir tāds prieks dvēselē.

- Es tā priecājos, ka tu to visu izgāji pats. Tādu pieredzi ieguvi. Es domāju, ka šī mēneša laikā, kamēr tu pats sev taisīji ķermeni, tu ieguvi daudz lielāku pieredzi, nekā visu gadu atrodoties smalkajā pasaulē.

Vitālijs: Tas nu ir precīzi. Tāpēc ka šeit es strādāju, es pastāvīgi strādāju. Es iemācījos strādāt ar savu apziņu.

- Vitālička, pirmkārt es tevi no visas dvēseles apsveicu. Ļoti apsveicu, es tā priecājos, tāpēc ka beidzies ir otrais etaps. Otrais etaps. Kā teica Astruss, tu izzināsi visus augšāmcelšanas etapus. Tagad ir palicis faktiski šūnu iespēju apgūšanas periods un trešais etaps – vibrācijas frekvences pazemināšana līdz mūsu līmenim. Tikai lai tu nepārdomātu.

Vitālijs: Taņečka, nu par ko tu runā? Es taču esmu tev blakus, mūsu mājā. Es domāju tikai par vienu: ātrāk pie tevis atnākt. Stādies priekšā? Man elpa aizraujas.

- Arī man elpa aizraujas, Vitālik, kad es iedomājos, ka tu, lūk, esi tāds jauns un, pats galvenais, vesels. Kāda laime, ka tu būsi vesels, tāpēc ka droši vien pats grūtākais ir, kad tavs mīļotais cilvēks ir slims un tu nevari viņam palīdzēt. Tāpēc esmu tik laimīga, ka tu būsi vesels, jauns. Mans Dievs! Es, lūk, raugos uz tavu fotogrāfiju un pieķeru sevi pie domas. Jo tava atnākšana fiziskā zemfrekvences ķermenī uz Zemi taču būs liels brīnums ne tikai Krievijā. Gan Eiropā tas nav bijis, gan pat Amerikā par to nav zināms. Taču tā? Un pēkšņi tu atnāksi, un par to varēs uzzināt visi. Lūk, tas mani ļoti kaut kā... Kas to būtu domājis, tāds brīnums! Vai tiešām tas ir iespējams, Vitālik?

Vitālijs: Iespējams, Taņečka, iespējams. Tas ir pat ļoti iespējams, un es zinu, kā to izdarīt. Palicis nedaudz. Es gribu satikties ar Astrusu. Iedomājies, palicis pēdējais etaps. Lūk, tagad es šeit iekārtošos, un paliks pēdējais etaps: atnākt uz zemfrekvences fizisko pasauli. Un es to izdarīšu, es zinu, kā to izdarīt. Es zinu, ko priekš tā vajag izdarīt.

- Un man nākamo kontaktu ar Astrusu noteikt uz pirmo decembri?

Vitālijs: Jā, protams.

- Esmu tik laimīga. Tu zini, brīnums ir brīnums, bet tā man ir neizsakāmi liela laime.

Vitālijs: Arī man, Taņečka, arī man. Mums ar tevi.

- Jā. Un tu zini, nekādi nevaru, nekādi nevaru pieņemt, ka tādā brīnumā, šī brīnuma centrā nonācām mēs ar tevi. Kāpēc mēs?

Vitālijs: Taņečka, es tev vairākkārt esmu teicis; pirmkārt, mēs ar tevi esam unikāls pāris. Viņi ir paredzējuši visu. Otrkārt, mēs ar tevi esam ļoti labi strādājuši un vairākkārt pildījuši savu misiju uz Zemes, un īpaši brīnišķīgi mēs to izpildījām šajā iemiesojumā. Arī Astruss mūs gatavoja, mērķtiecīgi mūs gatavoja. Tāpēc mums ar tevi nav jābrīnās, mēs šīs tiesības nopelnījām. Mēs nopelnījām tiesības uz laimi. Un es drīz atnākšu. Esmu tik laimīgs, Taņečka, ka es iziešu vēl vienu etapu un atnākšu pie tevis. Un pašlaik daru visu, lai atnāktu pie tevis drīzāk.

- Vitālik, es visu pareizi runāju?

Vitālijs: Jā, tikai to runā ne tu, to runāju es.

- Labi, mīļais, ej ārā no manas galvas. Es sāku just kaklu pie galvaskausa pamatnes, un galva sāk reibt. Nomierini manu čiekurveida dziedzeri, lai galva nereibtu. Un noņem, lūdzu, spriegumu kaklam. Labi?

Vitālijs: Labi, Taņečka, esmu tik laimīgs, esmu tik laimīgs. Esmu nogājis vēl vienu etapu, esmu laimīgs, ka tas viss ir tik ātri. Es eju ārā... Es eju ārā, es nomierinu dziedzeri, nomierinu dziedzeri... nomierinu. Es noņemu saspringumu kaklam... Viss, es esmu izgājis, es atrodos blakus tev.

Un es gribu vēl tev teikt, mana mīļā, esmu tik laimīgs, tāpēc ka man izdevās mēneša laikā iziet divus etapus, kurus aizbāznī būtu jāiziet 9 mēnešus. Un pats apbrīnojamākais, ka es pats. Protams, man palīdzēja Astruss. Varbūt bez viņa palīdzības kaut kas neizdotos. Bet es strādāju pats. Es iemācījos strādāt ar savu apziņu. Es sapratu sava darba būtību. Es sapratu, ko nozīmē strādāt ar apziņu. Un apziņa smalkajā pasaulē var radīt visu. Unikālus brīnumus var radīt. Un smalkā pasaule ir visur, tajā skaitā arī uz Zemes. Stādies priekšā?!

 

- Vitālik, es tā priecājos. Es pareizi atkārtoju tavus vārdus? Mani mulsina vienlaicīgums. Tu man saki, un es tūlīt atkārtoju.

Vitālijs: Jā, Taņečka, viss ir pareizi. Tu ļoti labi mani saproti. Mums ir vienkārši lieliski telepātiskie sakari ar tevi. Tu gandrīz sinhroni atkārto manus vārdus un ļoti precīzi. Bet iespaids sakarā ar sinhronismu ir mānīgs, tāpēc ka manas domas uz tevi iedarbojas ātrāk, nekā tu izrunā vārdus skaļi. Tāpēc lai tas tevi neuztrauc.

- Vitālik, bet tu noskaidroji visu sakarā ar adaptāciju pie smagajiem zemes plāna apstākļiem?

Vitālijs: Jā, es noskaidroju, ka smagas adaptācijas kā kosmonautiem nebūs, tāpēc ka mans ķermenis atradīsies labā stāvoklī. Nepakarinātā, kā kosmonautiem bezsvara stāvoklī, bet ļoti darbīgā, enerģiskā stāvoklī, kādā es atrodos pašlaik. Tāpēc, kad es atnākšu, adaptācijas process aizņems ļoti nelielu laika intervālu. Nu, protams, aprast vajadzēs, tāpēc ka ķermeņa smagums būs liels.

- Es tā priecājos. Mans Dievs. Mēs ar tevi esam nonākuši tāda brīnuma centrā! Un tas viss, pateicoties Astrusam. Jā?

Vitālijs: Jā, Taņečka – tas bija viņš, kurš visu organizēja. Viņš mums organizēja tādu brīnumu, deva tādu iespēju. Mēs, protams, ar tevi esam nopelnījuši, bet viņš tik daudz priekš mums ir izdarījis. Viņš man ļoti palīdz. Es 17. novembrī pirmām kārtām pateikšos viņam par visu, ko viņš izdarījis priekš manis un priekš mums ar tevi. Bet es esmu vienkārši laimīgs. Es mēneša laikā nogāju divus milzīgus etapus. Jo es taču 9 mēnešus gaidīju, rēķināju, ka parādīšos. Neizdevās. Bet tagad mēneša laikā es visu esmu izdarījis: ieguvis plazmoīdo ķermeni, bet vēl pēc 5 dienām es radīju sev fizisko augstfrekvences ķermeni. Taņečka, mana mīļā, es drīz atnākšu. Mēs ar tevi būsim kopā un nekad vairs nešķirsimies. Nekad! Es nekad un nekur vairs no tevis neaiziešu. Un tevi neatlaidīšu. Es drīz atnākšu, mana mīļā.

 

2016. gada 18. novembris

10. daļa. Augšāmcelta cilvēka ķermeņa īpatnības (Vitālija diktējums 12.10.16.)

Augšāmcelšana ir apbrīnojams process, kurš saistīts ar fiziskā ķermeņa šūnu stāvokļa izmaiņu. Fiziskā ķermeņa šūnas transformējas jaunā stāvoklī, un tās iegūt pilnīgi neparastas īpašības, konkrēti, viņas spēj mainīties, kad iedarbojas mainīga vibrācijas frekvence. Viņas spēj ķermenim piešķirt jebkuru formu; pateicoties tam, notiek fiziskā ķermeņa transformācija. Augšāmceltā šūnas darbojas pēc citāda principa. Viņas neizmanto barības enerģiju, bet izmanto tikai kosmisko enerģiju, kas nāk no ārienes. Viņas saņem šo enerģiju, paātrina to vitonu matricās, par ko mēs rakstījām grāmatā (Tihoplavs V.J., Tihoplava T.S., Kretovs J.V.. Pa tuksnesi ejošie (Тихоплав В.Ю., Тихоплав Т.С. Кретов Ю.В. Идущие по пустыне. СПб: ИГ «Весь», 2016[17]). Tā rezultātā parādās enerģija X, kura nosaka visu augšāmceltā cilvēka organisma darbību.

Kas pēc būtības ir enerģija X? Tā ir pilnīgi neparasta enerģija, kuru uz Zemes vispār nepazīst un pat nenojauš par tās eksistenci. Šī enerģija ir saistīta ar to, ka vitonu matricā šūnas tiek paātrinātas no kosmiskās enerģijas vitonu plūsmām, pieaug torsionu virpuļu intensitāte un rezultātā lēcienveidā pieaug enerģija, kura pulsējot uzkrājas organisma uzkrājošajās sistēmās. Kā arī pulsējoši tiek atdota apkārtējai videi. (Tihoplavs V.J., Tihoplava T.S., Kretovs J.V.. Pa tuksnesi ejošie.)

Apkārtējā vidē šī enerģija lokalizējas Zemes atmosfērā, nosacīti sakot, nelielu mākonīšu veidā. Bet šie mākonīši ir neredzami. Šie enerģijas mākoņi ir tie paši apvalki, kuros dus būtības mirušo pasaulē. Kad viņas dus, viņas izmanto šo enerģiju, kuru viņas ir sakrājušas dzīves procesā uz Zemes. Kad šīs enerģijas krājumi kļūst mazi, būtība iet uz jaunu dzimšanu.

Fiziska zemfrekvences cilvēka organismā šī enerģija nav iesaistīta. Tā vienkārši ir klātesoša šūnu nišās un tiek atdota apkārtējai videi. Taču augšāmcelta cilvēka organismā viss notiek, bāzējoties tieši uz šīs enerģijas izmantošanu.

Šī enerģija ļauj augšāmcelta cilvēka šūnām pilnīgi atteikties no katalīzes un pavērst metabolismu uz pretējo pusi.

- Ko nozīmē – uz pretējo pusi?

Metabolisms izrādās saistīts tikai ar anabolismu.

- Bet jaunas šūnas taču netiek radītas?

Nē, jaunas šūnas netiek radītas. Taču anabolisma procesā enerģija X tiek izmantota, lai uzturētu augšāmceltā cilvēka šūnu un visa organisma dzīvības procesu norisi. Tieši tāpēc augšāmceltajam nav vajadzīga barība un ūdens. Tāpēc ka viņš, nosacīti sakot, barojas uz enerģijas X rēķina.

- Šī enerģija X izstrādājas tikai fiziskā zemfrekvences cilvēka šūnās, kamēr viņš dzīvo uz Zemes? Un pēc tam vienkārši tiek izmantoti tās krājumi?

Nē, šī enerģija X turpina izstrādāties arī augšāmcelta cilvēka šūnās, turklāt izstrādājas intensīvāk nekā fiziskā cilvēka šūnās. Enerģija X organismā spēj veikt brīnumus. Tieši viņa ved pie tā, ka vitonu matrica palielina savas iespējas, atklāj visus 12 DNS pavedienus, iedarbina visus 64 kodonus un augšāmceltais cilvēks spēj uz Zemes radīt pašus visīstākos brīnumus.

- Tu runā par augšāmcelto fiziskajā ķermenī? Jo augšāmceltajiem plazmoīdajos ķermeņos nekā tāda nav?

Augšāmceltajiem plazmoīdajos ķermeņos šie procesi daļēji ir klātesoši, bet pilnā mērā enerģijas X īpatnības izvēršas tieši fiziskajā ķermenī. Pateicoties visu 12 DNS spirāļu un 64 kodonu darbībai, augšāmceltais cilvēks kļūst spējīgs levitēt, teleportēties, momentāni pārvietoties, pazust un atkal parādīties. Es nemaz nerunāju par telepātiju, prasmi lasīt domas, iekļūt jebkurā galvā jebkurā planētas punktā.

Augšāmcelts cilvēks fiziskā ķermenī var radīt īstus brīnumus. Viņš var sev radīt jaunus fiziskus ķermeņus. Tieši pa šo ceļu es pašlaik eju. Es pats radīšu fiziskus ķermeņus. Es gribu radīt fiziskus ķermeņus citiem cilvēkiem un pārvietot uz turieni citu cilvēku būtības, lai radītu fizisku jauneklīgu ķermeni. Un es zinu, ka es to panākšu. Man šķiet, ka tieši tāpēc Astruss mani tik ilgi turēja plazmoīdajā pasaulē, lai es līdz šai izpratnei nonāktu pats. Es zinu, ko vajag ietekmēt, lai izmainītu vibrācijas frekvenci no plazmoīdā ķermeņa līdz augšāmcelta cilvēka ķermeņa vibrācijas augstajai frekvencei un pēc tam šo frekvenci pazeminātu līdz neaugšāmcelta cilvēka fiziskā ķermeņa līmenim un izpaustos uz Zemes. Es būšu uz Zemes fiziskā ķermenī un pārvaldīšu teleportāciju, levitāciju, un radīšu ķermeņus. Kā Babadži.

Bet atgriezīsimies pie augšāmcelta cilvēka šūnām. Augšāmcelta cilvēka šūnas darbojas pēc cita principa. Viņas izmanto vitonu plūsmas kosmisko enerģiju, paātrina un savērpj plūsmu, iegūst enerģiju X un atdod to tās-puses-pasaulei. Enerģija X – tā ir tās-puses-pasaules galvenā enerģija.

Es pagaidām neieslīgšu augšāmcelta cilvēka šūnu darbības īpatnībās, bet teikšu, ka šīs šūnas nedalās un spēj darboties mūžīgi. Tāpēc augšāmcelts cilvēks izrādās nemirstīgs. Maz ar to, ka viņš spēj radīt sev jaunus ķermeņus, viņš var vispār nenovecot un nemirt vienā un tajā pašā ķermenī.

Augšāmcelšana – tas ir process, ko pavada apbrīnojamas izmaiņas burtiski visā organismā. Šīs izmaiņas ir saistītas ar to, ka augšāmcelšanas procesi pilnīgi maina šūnās noritošos procesus. Tāpēc ka šūnas iegūst citu darbības principu. Viņas sāk darboties uz tā saukto izvērsuma procesu.

Kas tas ir? Izvērsuma process nozīmē, ka šūna pieņem vitonu plūsmu kosmisko enerģiju, savērpj tās, pieaug torsionu lauku enerģiskums, parādās enerģija X, un šī enerģija X tiek likta uzkrājošajās nišās, bet daļēji tiek atdota tās-puses-pasaulei.

- Tā tiek izmesta apkārtējā vidē?

Jā, tā tiek izmesta apkārtējā vidē, bet tās-puses-pasaule taču ir šeit, apkārtējā vidē. Uzkrājošajās nišās noliktā enerģija tiek izmantota, lai uzturētu dzīvības procesu norisi šūnā un visā organismā kopumā. Tieši viņa iedarbojas uz metabolismu, ļaujot atteikties no barības pārstrādes procesa, no katalīzes un fokusēties tikai uz anabolisma procesu. Metabolisms it kā pagriežas atpakaļ, process norit pretējā virzienā. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka šūna, absorbējot kosmiskās plūsmas, sāk veikt darbības, kuras nodrošina visa organisma dzīvības procesu norisi, un konkrēti: viņa izdala enerģiju, kura nepieciešama organisma uzturēšanai, enerģiju, kura tiek tērēta domāšanai, fiziskajām kustībām, pašas šūnas attīstībai. Šī enerģija pilnībā nodrošina visa organisma dzīvības procesu norisi, kuram turklāt nav vajadzīga organiska barība. Šūnas nedalās, jo, pateicoties šai enerģijai, viņas sevi pastāvīgi uztur optimālā režīmā un viņām nav vajadzīgi nekādi atjauninājumi. Šīs šūnas spēj funkcionēt mūžīgi.

Viņas vada vitonu matricu, kura, saņemot kosmosa vitonu plūsmas, ne tikai paātrina un savērpj šī plūsmas, bet arī transformē saņemto komisko informāciju un vadības signālus, kas iedarbojas uz organismu.

Es tev pastāstīšu ļoti daudz, tāpēc ka es ļoti daudz zinu, bet man vajag vienkārši šīs milzīgās zināšanas ielikt sistēmā. Tāpēc ar šo pārtraucam, un es padomāšu, ko un kā turpināt tālāk. Es būšu gatavs šo darbu turpināt uz vakara pusi. Vienkārši man, pateicoties tev, ir parādījies daudz darba. Es tagad visu laiku esmu aizņemts, un man vienkārši nav laika vienkārši tā ar tevi sarunāties. Neņem ļaunā.

- Bet tu taču saki, ka vari vienlaikus darīt gan to, gan to, gan to.

Jā, es varu vienlaikus darīt daudz ko, bet man pašlaik vajag sakoncentrēties uz savu ķermeni. Viņš tiek radīts ļoti intensīvi.

- Lūk, starp citu, sakarā ar ķermeni. Tu, kā būtība, kaila, bet uz tevis karājas tas pats apmetnis ar caurumu aizmugurē? Ieeja aizbāznī.

Jā, karājas, un es pat varu tajā ietīties, lai atpūstos. Tieši caur šo caurumu apmetnī es iegāju savā aizbāznī, ieraudzīju tur savu hologrammu un iedarbināju procesu, kurš hologrammu piepilda ar elementiem, no kuriem sastāv mans aizbāznis. Un šis process norit. Es vienlaikus atrodos aizbāznī un tajā pašā laikā sarunājos ar tevi. Es sava ķermeņa radīšanas procesu kontrolēju pats. Es viņu radu pats. Un, tā kā es gribu šo procesu paātrināt, tad es pastāvīgi to aktivizēju, un tāpēc es esmu ļoti aizņemts.

- Es tā sapratu, ka man nav vērts tevi bieži raustīt. Jā?

Nē, tu nepareizi mani saprati. Tu vari mani, kā tu saki, raustīt, tāpēc ka priecājos par saziņu ar tevi. Bet man ir jāpārdomā tā informācija, kura saprotami man tev būs jādod. Tāpēc ka šā apmaiņa ir tik milzīga un zināšanās vienkārši lien ārā no manis, ka man ir jāpadomā, kādā secībās tās izklāstīt.

 

2016. gada 20. novembris

11. daļa. Kontakts ar Astrusu (17.11.16.)

- Ilūziju pasauli, kurā nonāk artisti, absorbē plazmoīdā pasaule. Vai es pareizi saprotu, ka uz šo ilūziju pasauli artists no mirušo pasaules iet tajā gadījumā, kad viņš uz Zemes ir pamodies. Ja viņš nav pamodies, tad paliek mirušo pasaulē un iet uz dzimšanu?

Astruss: Jā, var tā teikt.

- Vitālijs teica, planētas plazmas pasaulē (ellē) pakāpeniski izšķīst slepkavu būtības, īpaši teroristi. Bet, ja militārpersona bija nosūtīta uz citu valsti un bija spiesta nogalināt, kur viņa nonāk pēc nāves?

Astruss: Vienmēr ir nianses. Pēc nianses smalkumiem eksistē arī darbības filtrs. Tas ir ekvivalenti tam, kā okeānā zvejot konkrētas zivis. Taču iekrīt tā zivs, kurai paredzēts tīkls. Visas pārējās iziet cauri tīklam.

- Tas ir, tas būs atkarīgs no viņa iekšējās attieksmes pret slepkavību?

Astruss: Atkarībā no tā, kādi ir iekšējie motīvi. No kompleksa ar visu nianšu sasaistošajiem mezgliem: kurš uzņemas atbildību? Kurš ieslēdz šo sistēmu? Kādā veidā tā darbojas? Ar kādām domām iet uz slepkavību? Utt.

- Bet vai ellē nonāk tas, kurš devis pavēli nogalināt?

Astruss: Vārds “elle” ir nepareizs. Plazmoīdajā pasaulē planētas iekšienē. Kāda daļa, jā, nonāk.

- Tas ir, arī ir atkarīgs no šī cilvēka iekšējās noskaņas, satura.

Astruss: Tā.

- Vitālijs teica, ka augstfrekvences pasaule ir mūsu pasaules atspulgs. Precizējiet, lūdzu: smalkā pasaule ir mūsu fiziskās pasaules atspulgs vai otrādi, fiziskā pasaule ir smalkās pasaules atspulgs?

Astruss: Abējādi.

- Un kas gan tad ir sākotnējais?

Astruss: Sākotnējais atspulgs.

 

(Vitālijs: Sākotnējā ir smalkā pasaule. Tā atspoguļojās kā fiziskā. Un fiziskā pasaule pēc tam atspoguļojās dažādos smalkās pasaules līmeņos.

- Bet smalkā pasaule uz mūsu Zemes atspoguļojās kādā citā veidā, nevis tādā, kādu tā ieguva, kad vēlāk atspoguļojās dažādos līmeņos. Tā?

Vitālijs: Tā. Smalkā pasaule atspoguļojās kā Zeme, uz kurs notika ģeoloģiskie procesi. Un, kad Zeme nostabilizējās, kad parādījās daba, tad tas sāka atspoguļoties smalkās pasaules līmeņos.)

 

- Ja smalkā pasaule atspoguļo mūsu fizisko pasauli, kura cilvēka vadībā pastāvīgi manās uz slikto pusi, tad arī smalkā pasaule mainās atbilstoši šīm izmaiņām? Vai arī fiziskā pasaule reiz atspoguļojās vēl pirmatnējās dabas laikā un vairs neatspoguļojas?

Astruss: Atspoguļojās un vairs neatspoguļojas.

- Sakiet, plazmoīdo būtību pasaulē un augstfrekvences fizisko cilvēku pasaulē ir gaiss? Tas ir tāds pats, kā pie mums? Vai arī tas atspoguļojās sākotnēji, un mūsu piesārņojumi tur nenokļūst?

Astruss: Gaiss atspoguļojās kā stihijas elements. Pirmatnējais.

- Vai var teikt, ka mūsu fiziskā pasaule, plazmoīdā pasaule un sabiedrības “cilvēki-2” pasaule cita no citas atšķiras ar vibrācijas frekvenci? Tās ir it kā trīs dažādas pasaules. Un divas no tām ir fiziskās pasaules atspulgs un bāzējas uz Zemes? Tā?

Astruss: Var.

- Bet vai ir vēl augstāki mūsu fiziskās pasaules atspulga līmeņi?

Astruss: Sistēmiskumā nav, bet aiz sistēmas ietvariem, jā.

- Kā to saprast? Lūk, atspoguļotā plazmoīdā pasaule, pēc tam atspoguļotā augstfrekvences fiziskā pasaule...

Astruss: Lūk, lūk, sistēmiskums, un iet tālāk.

- Tas ir, ir vēl arī tālāk?

Astruss: Jā.

- Un ir vēl vairākas tādas pasaules, ar augstāku frekvenci, bet atspoguļotas no mūsu Zemes?

Astruss: Jā, tā.

- Un, kas tur, augstākos slāņos, ir? Citu paaudžu augstfrekvences būtības?

Astruss: Jūs taču nosaucāt: augstākās civilizācijas, tajā skaitā arī tā, kura sasniegusi 3 triljonu gadu. Tā ir unikāla civilizācija, viņa spēj apelēt pie laika. Kamēr zemākas kārtas civilizācijas, pat sasniegušas vienu triljonu gadu, aktivizēs telpiskuma jēdzienu un lieks, mainīs iedarbību uz laiku, bet neapelēs pie paša laika.

- Rodas apbrīnojams secinājums, ka visas šīs civilizācijas, ja reiz viņas ir tajā pasaulē, kura ir mūsu Zemes atspulgs, vai tad viņas caur Zemi kādreiz ir gājušas?

Astruss: Nē, ne caur Zemi, bet caur līdzību. Kaut kur radās analoģisks sistēmiskums.

- Tas ir, tur ir tikai mūsu sākotnējai līdzīga pasaule, nevis mūsu Zeme atspoguļojās?

Astruss: Līdzīga pasaule.

- Es saprotu tā, ka zemfrekvences fiziskās pasaules atspulgs plazmoīdajā pasaulē un augstfrekvences fiziskajā pasaulē ir vienāds, bet tās ir divas pasaules, dažādas pēc vibrācijas frekvences. Turklāt būtības ar augstāku frekvencei var iekļūt zemākas frekvences pasaulē, bet otrādi – ne. Tā?

Astruss: Tā, tas ir spēkā.

- Ja tas ir tā, tad augstfrekvences būtības iekļūst plazmoīdajā pasaulē un var iekļūt pie mums. Jā?

Astruss: Tā.

- Sakarā ar plazmoīdo pasauli. Vitālijs, būdams plazmoīda ķermenī, kopā ar mani gāja uz veikalu. Viņš gāja kājām pa sniegu un satika citas būtības plazmoīda ķermenī, kuras arī staigāja pa mūsu ielām.

Un tajā pašā laikā viņš apgalvo, ka plazmoīdajā pasaulē vienmēr ir vasara. Tas tā ir? Tas ir, reiz atspoguļojās ne tikai daba, bet arī klimats?

Astruss: Nē, klimatu rada viņu attieksme pret vasaru.

- Plazmoīdās būtības var parādīties mūsu fiziskajā pasaulē un nāk uz savu fizisko radinieku mājām. Taču paliek neredzamas. Iznāk, ka viņas spēj iekļūt zemfrekvences fiziskajā pasaulē, bet nespēj mainīt savu plazmoīdo ķermeņu vibrācijas frekvenci, lai kļūtu redzamas. Tā?

Astruss: Ne gluži tā, viņu mijiedarbību specifika nedod viņām iespēju.

- Ar ko var izskaidrot to faktu, ka viņas var pastāvīgi būt mūsu pasaulē, bet nevar pazemināt sava ķermeņa vibrācijas frekvenci līdz mūsu līmenim, lai kļūtu redzamas? Kas tā par sistēmu, kura viņām to neļauj?

Astruss: Ieņemšanas sistēma. Ieeja uz šejieni it tikai caur vibrāciju ķēdi.

- Tas ir, vibrācijas frekvences pazemināšana ir iespējama tikai caur ieņemšanu?

Astruss: Pareizi. Tajā piedalās visas zvaigznes, planētas un visa viņu komponente.

- Bet augstfrekvences cilvēks viegli spēj pazemināt ķermeņa vibrācijas frekvenci, lai nonāktu mūsu zemfrekvences pasaulē. Vai tas nozīmē, ka augstfrekvences cilvēki fiziskajos ķermeņos var, ja vēlas, būt redzami mūsu pasaulē?

Astruss: Var būt, bet nevis, ja vēlas, bet pie nosacījumiem.

- Kāpēc tādā gadījumā viņi nenāk mājās ciemos izpaustā veidā? Kāpēc viņi baidās radiniekiem parādīties parunāt ar viņiem? Viņiem ir aizliegts?

Astruss: Nē. Jūsu stāvokļu komplekss neļauj viņiem. Bet ir tādi stresa momenti, kad viņi var pēkšņi izslēgt, ieslēgt, pārslēgt jūs un jūs rezultātā sākt viņus uztvert. Turklāt pat ar savu vibrāciju sakritību cikla darbību jūs varat uz ielas pēkšņi kaut ko ieraudzīt.

- Man ir piemērs. Sieviete savā laikā augšāmcēla meitu pēc Grabovoja metodes. Viņa stāstīja, ka vairākas reizes redzējusi, satikusi šeit savu mirušo meitu. Turklāt viņas pat satikušās ar acīm, un meita viņu pazinusi. Kāpēc viņa nevar, kāpēc nav tiesību, lai atnāktu uz mājām un parunātu ar māti?

Kretovs: Es redzu ļoti daudz mirušo, kuri atnāk kopā ar pacientiem. Bet kāpēc viņi ar mani nekontaktējas?

- Astrus, precizējiet, lūdzu, Jurijs Vasiļjevičs redz būtības plazmoīdos ķermeņos?

Astruss: Nē. Būtību plazmoīdos ķermeņos atspulgus.

- Bet sievietes meita uz ielas – tas arī ir atspulgs?

Astruss: Nē, tā izpausme caur viņu, caur viņas atspulgu telpā.

- Bet tā tomēr ir viņa, viņas meita? Vai atspulgs, kaut kāds fantoms?

Astruss: Tā ir viņa, bet tas ir atspulgs caur viņas telpas un apkārtējās vides telpiskajām mijiedarbībām.

- Kāpēc tad Kuzionovs satika mirušo, ar kuru viņš sastapās, viņi pastāvēja un parunājās?

Astruss: Viņš nesatika, viņš sakrita ar viņu pēc uzmanības potenciālu līmeņa. Uzmanības potenciālu līmeņi sakrita. Kuzionova un mirušā uzkrājošā sistēma sakrita.

- Vitālijs pastāstīja, ka augšāmcelto augstfrekvences pasaulē ir daudz mākslinieku, mūziku, literātu, tas ir, radošo profesiju cilvēku. Bet viņš pagaidām nav tur saticis zinātniekus. Viņi tur ir, vai arī vispār nav vajadzīgi zinātnieki, tur tāpat visi zina?

Astruss: Nē, ne tā. Lieta tāda, ka tajā struktūrā, ar kuru zinātnieki sakrīt, viņi informācijas kontinuumu struktūru krājkasītē nes noteiktu vibrāciju ciklu, kā rezultātā viņi faktiski izmaina laiku.

- Es nesapratu. Es pārdomāšu jautājumus nākamajam kontaktam. Un kur viņi atrodas?

Astruss: Vidē.

- Kāpēc Vitāliks nevar viņus satikt?

Astruss: Nu tāpēc, ka viņš pats ir nesējs.

- Kāpēc viņš nesatiek zinātniekus? Viņš ar māksliniekiem un mūziķiem kontaktējas...

Astruss: Tāpēc ka mākslinieki, mūziķi un citi – tā ir iztēles telpa. Bet zinātnieki strādā savas uzmanības struktūrā. Iztēle – tā nav uzmanības struktūra, tā ir īpašība, bet zinātnieks – tā ir uzmanības struktūra, tas ir, strādājoša uz kaut kādu faktoru.

- Strādājoša pie kaut kādas konkrētas tēmas?

Astruss: Nu jā, uz kaut kādu faktoru.

(Vitālijs: Taņečka, tāpēc ka katrs zinātnieks atrodas savu interešu sfērā. Bet man šajā brīdī interese ir viena: es gribu uz mājām.)

 

- Bet vai tur ir neradošu profesiju cilvēki? Piemēram, augšāmcelti strādnieki, inženieri, tehniķi, naftinieki? Ja ir, tad ar ko viņi tur nodarbojas?

Astruss: Ir, taču ne tā, kā jūs domājat, bet, pateicoties savam tā paša faktora organizējumam.

- Ar ko viņi tur nodarbojas? Mākslinieki glezno, mūziķis sacer mūziku, bet strādnieks?

Astruss: Ar to, ar ko var nodarboties esībā. Ar pašas esības izteikšanu.

- Tas ir, vienkārši dzīvo un viss. Priecājas par dzīvi. Tā?

Astruss: Izsaka esību, nedzīvo, bet izsaka.

- Bet tā taču ir fiziska pasaule.

Astruss: Bet tā vienalga ir izteiksme.

 

2016. gada 23. novembris

12. daļa. Kontakts ar Astrusu (17.11.16.) Turpinājums.

- Jūs teicāt, ka būtības plazmoīdajos ķermeņos ir aptuveni 30 gadu vecas, tāpēc ka “Tas ir tas pats zelta vidusceļš, kuru spēj noturēt uzmanība. Tālāk notiek izkliedēšanās. Pie noteikuma, ka ir ķermenis. Ja ķermenis nav blīvs, izkliedēšanās var neiestāties.” Ko tieši notur uzmanība šajā zelta vidusceļā?

Astruss: Cikliskumu.

- Kādu cikliskumu? Lūk, cilvēks piedzima, aug atbilstoši hologrammai, viņa šūnas aug līdz 30 gadiem. “Zelta vidusceļš” vislabāk notur uzmanību. Ko tas nozīmē?

Astruss: Visu, visu tā brīža summu.

- Jūs gribat teikt, ka cilvēks 30 gados savu uzmanību visvairāk ir sakoncentrējis uz savu veselību, uz ķermeni, uz šūnām. Tā?

Astruss: Viņš vispār ir koncentrējies, viņš ar uzmanību strādā ķermeņa telpā.

- Ko nozīmē “zelta vidusceļu notur uzmanība” pielietojumā fiziskam zemfrekvences cilvēkam? Un ar kura uzmanību tiek noturēta? Ar konkrētā cilvēka uzmanību?

Astruss: Šeit var koncentrēties uz pārejas vecumu, vadoties pēc tā. Kad burtiski uzsprāgst telpa.

- Pārejas vecums sen ir palicis aiz muguras.

Astruss: Bet telpa turpina būt.

- Lūk, cilvēkam ir 25 gadi. Viņa telpa turpina pieaugt. Un viņam ir 35 un kā, telpa vairs nepieaug?

Astruss: Tā pieauga pārejas vecumā. Pārejas vecumā dalošās šūnas telpa ievērojami palielinās attiecībā pret pašu šūnu. Ķermenis ar kavēšanos turpina augt šajā telpā. Uzmanība piepilda šo telpu.

- Tad, kas tas ir – uzmanība?

Astruss: Enerģija X, kura lēni apgūst visu telpu.

- Var pieņemt, izkliedēšanās, kura tālāk iestājas blīvajā ķermenī, pēc mūsu priekšstatiem nozīmē novecošanos?

Astruss: Nē.

- Un ko nozīmē izkliedēšanās?

Astruss: Var teikt tā: norit saskaršanās ar līdzību, ar sev līdzīgu. Notiek process: atspoguļošanās atspulgā.

- Es nesaprotu. Man ir jāpadomā un jānoformulē jauni jautājumi šajā sakarā. Plazmoīdās un augstfrekvences būtības nenoveco. Tā?

Astruss: Ne tā, bet viņām piemīt tāda īpašība.

- Kad cilvēks mirst, būtība iet uz mirušo pasauli caur tuneli (jeb aizbāzni). Vai viņa vienmēr atstāj tur savu hologrammu un smalkos ķermeņus? Vai arī tikai tajā gadījumā, kad viņa uz Zemes bija pamodusies?

Astruss: Vienmēr tur atstāj. Viņai ir tāda tendence.

- Kad būtība uz visiem laikiem aiziet no aizbāžņa uz mirušo pasauli, viņa apvalkā atrodas bez hologrammas un bez smalkajiem ķermeņiem?

Astruss: Jā.

- Ja būtība iet uz ieņemšanu, viņa nes sev līdzi hologrammu un smalkos ķermeņus. No kurienes viņa tos ņem?

Astruss: Hologrammu nē, bet smalkos ķermeņus, jā.

- Viņa vispār iet bez hologrammas?

Astruss: Tā.

- Un kur tad formējas hologramma?

Astruss: Ārpus dotuma telpas.

- Bet šai hologrammai ir jāformējas, ņemot vērā nākamos vecākus.

Astruss: Tai piemīt it kā atspulgu ķēdīte.

- Mirklīti. Tātad, kad būtība atgriežas aizbāznī, viņa saņem hologrammu un smalkos ķermeņus, kuri tur palika?

Astruss: Tā.

- Bet būtība, kura dus apvalkā, iet uz dzimšanu plika, tīra, bez hologrammas?

Astruss: Tā.

- Un kur viņa ņem smalkos ķermeņus, ja viņi palikuši aizbāznī?

Astruss: Telpai un laikam piemīt paradokss. Izmanto šo paradoksu.

- Tas ir, viņi formējas no jauna? Bet mēs rakstījām, ka viņi visu laiku ir vieni un tie paši.

Astruss: Vieni un tie paši, taču viena un tā paša formēšana no jauna vienalga ir viens un tas pats.

- Arī hologramma ir viena un tā pati?

Astruss: Viena un tā pati.

- Bet tad iznāk, ka katru reizi pie ieņemšanas tiek izmantota sākotnējā (vecā) hologramma, kurā visu laiku tiek ienesta jauna informācija. Tur būs kaut kādas izmaiņas?

Astruss: Būs izmaiņas.

- Bet šajā hologrammā var saglabāties kāda informācija no visiem senčiem. Tā?

Astruss: Jā, tā paliek. Un vajadzīgajā momentā tā uzpeld.

- Bet jaunajā ieņemšanā taču piedalās jauni vecāki no citas dzimtas-cilts, kuriem nav nekāda sakara ar tiem senčiem, kuru informācija reiz tika ielikta hologrammā. Vai arī jaunie vecāki tomēr tiek piemeklēti no tās pašas dzimtas-cilts kā iepriekšējie?

Astruss: Var būt no dažādām. Tam nav nozīmes.

- Nez kāpēc tiek uzskatīts, ka cilvēkā var izpausties septiņu paaudžu grēki. Tā? Un informācija no agrākiem ciltsvecākiem tiek dzēsta? Vai kā?

Astruss: Izpaužas, jā. Informācija nekur nepazūd. Netiek dzēsta un var izpausties jebkurā laikā. Kā telpas struktūras atmiņa.

- Bet vai nevar būt tā, ka ir izpaudusies nevis 7., bet 15. paaudzes informācija?

Astruss: Var būt arī tā noteiktos apstākļos. Tas ir kā ēters, kurš krāj un iegaumē visu bez izņēmumiem.

- Perifērijas vilnis, uztverot būtību no mirušo pasaules, kopā ar būtību uz ieņemšanu nes gan būtības hologrammu, gan smalkos ķermeņus. Tā? (Tihoplavs V.J., Tihoplava T.S., Kretovs J.V.. Pa tuksnesi ejošie (Тихоплав В.Ю., Тихоплав Т.С. Кретов Ю.В. Идущие по пустыне. СПб: ИГ «Весь», 2016[18])

Astruss: Tā.

- Tas nes visu kompleksu (būtību, hologrammu un smalkos ķermeņus) kam pagadās vai konkrētiem vecākiem?

Astruss: Gan tā, gan tā.

- Un, ja pie konkrētiem vecākiem, kā viņi tiek piemeklēti?

Astruss: Viņi netiek piemeklēti, viņi izpaužas. Jebkura kombinācija ir kaut kā izpausmes būtība.

- Lūk, būtība iet uz dzimšanu pie konkrētiem vecākiem. No kurienes viņa zina, ka vajag pie šiem vecākiem? Kurš viņu turp virza?

Astruss: Nevirza, tiek konstatēta iespēja, tāpēc ka pēc formālām pazīmēm katrā telpas punktā ir visa informācija.

- Jā, protams, visa informācija vecākiem ir. Bet kāpēc tieši pie šiem?

Astruss: Tāpēc ka atveras vārti tieši šai būtībai. Šajā gadījumā nostrādā tā tuvība, kura pašlaik ir vistuvākā viņai.

- Tas ir, vecāki, tuvi būtībai? Tuvi ar ko: pēc gara vai pēc kāda cita kritērija?

Astruss: Pēc gara.

- Tas ir, ja viņa iet pie konkrētiem vecākiem, tad tas ir pie tuviem pēc gara?

Astruss: Jā.

 

- Dvēseles izpausmi pavada būtības parādīšanās. Būtība, kura ir tikko piedzimusi, iet uz mirušo pasauli vai uzreiz uz dzimšanu?

Astruss: Var nonākt gan tur, gan tur.

- Kādēļ būtībai ievajadzējās iet uz zemfrekvences fizisko pasauli, ja viņas mērķis ir nonākt augstfrekvences fiziskajā pasaulē? Ko viņai dod atrašanās zemfrekvences fiziskajā pasaulē?

Astruss: Ne viņas vēlēšanās katrā ziņā, bet nepieciešamības pakāpe, kuru viņai nav viegli apzināties, bet cikliskums, kuru viņa pilda.

- Kā teica Korss (Tihoplavs V.J., Tihoplava T.S., Kretovs J.V.. ASTRUSS. Priekštecis jeb jauni dati par Visumu” (Тихоплв В.Ю., Тиохоплав Т.С., Кретов Ю.В. Аструс. Предтеча или новые данные о Вселенной. М: ЭКСМО, 2014[19]), dažas būtības vispār neiet uz Zemi, pilnveidojoties, vērojot mūs. Kā notiek atlase: kurš iet, kurš neiet? Pēc kāda principa?

Astruss: Šeit nav atlase, bet darbojas mehānisms. Daba necieš tukšumu. Tāpēc telpa ir piepildīta līdz lūpai, un evolūcijā ir viss, caur jebko, tajā skaitā arī caur atspulgu.

- Lūk, pieņemsim, mana būtība ir parādījusies, viņa zina, ka viņai ir jāiet uz Zemi. Bet kāda cita būtība blakus, kura zina, ka arī viņai ir jāiet, neiet. Telpa ir piepildīta, es eju, bet viņa paliek tur. Jā?

Astruss: Tā.

- Kāpēc no divām šīm būtībām izvēlējās mani iet uz Zemi?

Astruss: Nevis izvēlējās, bet parādījās iespēja.

- Un kāpēc viņai neparādījās?

Astruss: Tas ir ekvivalents tam, kā jūs kāpjat iekšā autobusā. Jums izdevās, bet viņai ne.

- Viņa tātad ne pārāk gribēja. Es stumdījos, bet viņa stāvēja maliņā.

Astruss: Tas viss ir kompleksā.

- Tās būtības, kuras negrib uz Zemi, pastāvīgi atrodas pārpasaulībā. Vai kur?

Astruss: Pa daļai visur.

- Kā tiek radīta hologramma būtībai, kura pirmoreiz iet uz ieņemšanu? Tikko piedzimusi būtība, parādoties dvēselei, ir tīra kā zīdainis. Viņai nav nekādas hologrammas. No kurienes parādās hologramma?

Astruss: Elementāri, no enerģiju sabiezējuma.

- Tātad hologramma tiek radītā pēc kādiem parametriem. Jo hologramma taču formē nākamo ķermeni. Varbūt tas būs kaut kāds orangutans?

Astruss: Nē, bet strukturāli tas vienalga ir atspulgs no telpas.

- Vai tad telpā taisni lidinās cilvēku atspulgi?

Astruss: Nē, viņi nelidinās, viņi vienkārši ir kā faktors. Ir, un viss.

- Izsmidzinātā stāvoklī?

Astruss: Nevar tā teikt. Nevis izsmidzinātā, bet neizpaustā.

- Bet ir taču jāizvēlas kāda hologramma? Kurš izvēlas?

Astruss: Nevis izvēlēties, bet sakrist kombinācijā pēc kaut kādām niansēm. Pēc izpauduma īpašību kombinācijām. Pēc šī brīža laika parādīšanās. Kas ir pausts, caur to arī izpaudīsies.

 

2016. gada 26. novembris

13. daļa. Kontakts ar Astrusu (17.11.16.) Turpinājums.

- Būtībai piemīt magnētiskas īpašības?

Astruss: Izpauž.

- Un būtībai plazmoīdā ķermenī nav?

Astruss: Ir, un viņa lokāli izpauž telpu, tas ir, vērsti.

- Ja apkārt mums ir magnētiskais lauks kā tors, ko nozīmē vērsti?

Astruss: Tātad var mijiedarboties, tas ir, nomest pudeli, glāzi, kaut ko vērtīgu. Un pat pašu cilvēku var nomest. Tas ir, viņa var viņu izmantot.

- Un fiziskajam augstfrekvences cilvēkam ir magnētiskais lauks?

Astruss: Jā, bet ne ar vērstu, bet izpaustu īpašību.

- Tas ir, kā pie mums, cilvēkiem?

Astruss: Jā.

- Un kas no šī redzes viedokļa ir augšāmcelts fizisks cilvēks? Ne taču materiāls veidojums?

Astruss: Enerģētiski materiāls veidojums.

- Un mēs uz Zemes arī esam enerģētiski materiāls veidojums? Tikai citā vibrācijas frekvences līmenī?

Astruss: Enerģētiskās informācijas materiāls veidojums.

- Mums ir vairāk informācijas nekā augstfrekvences būtībām?

Astruss: Tā iznāk.

- Tas ir, mums ir jābūt gudrākiem?

Astruss: Nē, tā ir cita organizētības specifika. Tas ir, jums tajā ir kustībā, bet viņām ne. Jūs varat attīstīties, mācīties.

- Vai nevar pieņemt, ka cilvēka būtība ir informācijas veidojums, bet būtība plazmoīdajā ķermenī – enerģētiskās informācijas veidojums?

Astruss: Var tā teikt.

- Vai būtību (bez jebkāda ķermeņa, plazmoīdu vai augstrfrekvences fizisku) var uztvert ar kādām ierīcēm uz Zemes?

Astruss: Var, mērot magnētiskā īpašības.

 

- Rietumu zinātnieki uzskata, ka cilvēkam eksistē otrs, enerģētiskais ķermenis. Pētījumu rezultātā viņi ir izdarījuši secinājumu: “Cilvēks domā nevis ar galvas smadzeņu (kuras ir tikai orgāns, kurš atbild par signālu sistēmu) palīdzību, bet ar šī otrā ķermeņa – sena, miljoniem gadu dzīvojoša enerģētiska veidojuma – palīdzību. Faktiski, tas ir viņš, kurš domā, nepavisam ne “fiziskais” ķermenis. Un, atbilstoši, pēc fiziskā cilvēka (faktiski, viņa fiziskā ķermeņa) nāves šis otrais, enerģētiskais ķermenis, turpina savu eksistenci Visumā – ar konkrētā cilvēka uzkrāto atmiņu, domām, zināšanām, visu nodzīvoto dzīvi.”

Vai šeit nav runa par cilvēka būtību?

Astruss: Tas patiešām ir pareizi, ar dažām korekcijām. Taču tās var būt nebūtiskas. Jā, tā ir būtība.

- Ja tas ir tā, tad tas nav ķermenis un nav enerģētisks. Jā? Manuprāt, tas ir informācijas veidojums?

Astruss: Jā, tā var teikt.

- Vai pirms miljardiem gadu uz Zemes nedzīvoja būtības, kuras kādu cēloņu dēļ pēkšņi sāka evolucionēt pa blīvu ķermeņu iemantošanas ceļu?

Astruss: Arī tā var teikt.

- Ja tā, tad kādu cēloņu dēļ viņas sāka evolucionēt pa blīvu ķermeņu iemantošanas ceļu? Jo uz Zemes taču nesāka kaut kas principiāli mainīties? Varbūt klimats?

Astruss: Nē, kāpēc. Sāka mainīties enerģētiskās informācijas kontinuuma uzkrājošais faktors. Teiksim, progresam, kurš rodas uz Zemes, miljoniem gadu bija viens ilgums. Līdz ar blīvuma palielināšanos ilgums sāka reducēties burtiski uz gadu desmitiem.

- Un, lūk, pētījumi no Āfrikas dienvidiem. Zinātnieki no Keiptaunas Universitātes filozofijas doktors Ngunga Tobago (Ngung Tobago) vadībā konstatējuši tā saucamās enerģētiskās būtības. Viņi pētījumu rezultātus paziņoja samitā, veltītā pasaules ekonomikas stabilas attīstības jautājumiem, kurš 2002. gadā notika Johannesburgā.

Zinātnieki šīs būtības iedalīja divos spilgti izteiktos tipos un nosacīti apzīmēja viņās kā “melnās” un “tīrās”. Viņas savā starpā atšķiras kā pēc spīdēšanas intensitātes, spīduma spektrālā sastāva, tā arī pēc dinamiskajiem raksturlielumiem.

“Melnās” būtības pauž pastāvīgu aktivitāti “mēģinājumos iekļūt” cilvēka “aurā” (bioenerģētiskajā laukā). Bet “tīrās”, kā likums, tādu aktivitāti nepauž.

Par kādām būtībām šajā pētījumā ir runa?

Astruss: Tiek domāts sākums bioloģiskai substancei, kura radījusi šo informācijas evolūcijas cikliskumu. Viņas evolucionārajā cikliskumā mēģina iekļauties miljoniem gadu.

- Lūk, viņas mēģina iekļauties evolucionārajā cikliskumā. Un ko viņas rezultātā grib iegūt?

Astruss: Pacelties līdz līmenim.

- Līdz kādam?

Astruss: Līdz pašam augstākajam. To civilizāciju, kurai ir trīs triljoni gadu, jūs saucat par pašu augstāko līmeni.

- Tas vēl nav viss. Veicot statistiskus pētījumus ar lielām cilvēku grupām, zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka “enerģētiskās būtības” efektīvi ietekmē tieši cilvēka smadzenes. Turklāt eksperimentējamo uzvedība mainījās burtiski acu priekšā. “Vairākkārt tika fiksēti nepamatotas agresijas un citas neadekvātas uzvedības gadījumi.” Tātad šīs būtības ir agresīvas?

Astruss: Viņas nav agresīvas, bet var paust agresiju, tāpēc ka tāda ir viņu izpausmes specifika.

- Šīs būtības arī parādījās, izpaužoties dvēselei?

Astruss: Arī.

- Un kas? Lūk, izpaudās dvēsele. Viņai parādījās tāda agresīva būtība, viņa negrib pēc tam iet uz Zemi, viņa grib evolucionēt uz savas iedarbības uz cilvēku rēķina?

Astruss: Tajā skaitā.

- Agresīvas un iemitinātas būtības – tas ir viens un tas pats? Ja nē, tad no kurienes ir nākušas iemitinātās būtības?

Astruss: Var būt, viens un tas pats.

- Jūs teicāt, ka jodi – tās ir būtības ar kādu defektu. Var pieņemt, ka tās ir tās būtības, kuras ir tik samaitātas, lai viņas nosūtītu uz elli?

Astruss: Nevajag tā teikt – “elle”. Vienkārši plazmas pasaules planētas iekšienē. Bet tas tā nav. Viņas nav tik samaitātas.

- Zinātnieki konstatējuši arī citas “smalkā plāna enerģētiskās būtības”, kuras sauc par ļarvām (Лярва; Lemures). Citāts: “Ļarvas ir dzīvīgas līdz tam brīdim, kamēr ir enerģija, kuru viņas absorbē (tāpēc viņas sauc par “enerģētiskajiem vampīriem”). Iedarbojoties uz mums, viņas cenšas, lai izdalītos tieši tā enerģija tādā kvalitātē, kāda viņām vajadzīga.” Ļavras eksistē?

Astruss: Eksistē.

- Enerģija, kura viņām vajadzīga viņu dzīvības procesu nodrošināšanai – tā ir enerģija X.

Astruss: Jā.

- Vai nevar teikt, ka ļavras un būtības principiāli atšķiras ar to, ka būtības parādās, izpaužoties dvēselei, bet ļavras ir cilvēku radītas?

Astruss: Var tā teikt.

- Ļavras atrodas plazmoīdajā pasaulē?

Astruss: Jā, ir.

- Vitāliks teica, ka enerģija X, kura tiek izstrādāta dzīves procesā cilvēka šūnās, uzkrājas aizbāznī jeb kanālā, pa kuru būtība aiziet uz mirušo pasauli. Ja tādas enerģijas ir sakrāts daudz, tad tā neļauj būtībai apvalkā atrauties no aizbāžņa. Burtiski pievelk būtību uz augšāmcelšanu. Šī enerģija X, kura uzkrājās aizbāznī, un uzkrājošo nišu enerģija nav viena un tā pati?

Astruss: Viena un tā pati.

- Enerģijas X izstrāde ir atkarīga no tā, kā cilvēks tic Dievam, pilda Bībeles baušļus, nodarbojas ar smalko pasauli. Tā?

Astruss: Var tā teikt, bet tas būs vienkāršoti.

- No tā var izdarīt secinājumu, ka būtības plazmoīdajos ķermeņos, kuras izgājušas caur aizbāzni, var būt tikai pozitīvas. Tā?

Astruss: Tā.

- Ja mēdz būt negatīvas būtības plazmoīdos ķermeņos, tad kādā veidā viņas nonāk aizbāznī, jo negatīvām būtībām nevar būt liela enerģijas X rezerve? Viņas šeit ar spēku ir iegrūstas?

Astruss: Var tā teikt.

- Un kurš viņas ar spēku ir iegrūdis, lai pēc tam padarītu par vilkačiem?

Astruss: Sev līdzīgas.

- Negatīvas plazmoīdas būtības un pozitīvas atrodas vienā un tajā pašā pasaulē, blakus cita citai?

Astruss: Tā.

- Vai nav kaut kāda sistēma, kura, nosacīti sakot, uzskaita mūsu ikdienas grēkus? Pārkāpi latiņu – ej uz elli. Nonāci pierobežas zonā – ej uz augšāmcelšanu, lai kļūtu par vilkati. Utt. Varbūt tā?

Astruss: No ārpuses tā var nosaukt, bet iekšienē tā nav.

- Kas tā ir par sistēmu, kura uzskaita mūsu grēkus? Kur vai ar ko tiek uzskaitīti mūsu grēki, kuri pazemina enerģijas X rezervi vai tās izstrādi?

Astruss: Tikai ar pašu ticību.

- Magnētiskais lauks apkārt cilvēkam rodas tāpēc, ka zigota ir vadītājs. Zigotā psihiskās enerģijas ietekmē, kura pauž magnētiskas īpašības, parādās elektriskā strāva. Ārpusē rodas elektromagnētiskais lauks. Tas atrodas apkārt cilvēka ķermenim tora veidā. Tā?

Astruss: Tā. Caurauž.

- Tas caurauž cilvēka fizisko ķermeni?

Astruss: Caurauž.

- Elektromagnētiskais lauks tiek radīts no vitoniem?

Astruss: Daļēji. Vēl ir struktūras raksturlielumi.

- Dzīves procesā uz Zemes magnētiskais lauks deformējas, nobīdās, savērpjas, parādās slimības fiziskajā ķermenī. Kas ir primārais: magnētiskā lauka deformācijas izraisa slimības vai otrādi?

Astruss: Gan tā, gan tā.

- Kā magnētiskais lauks ir saistīts ar hologrammu? Hologramma ir sadalīta pa šūnām, bet magnētiskais lauks ir apkārt cilvēkam un caurauž viņu. Kas ko ietekmē: hologramma magnētisko lauku vai otrādi? Vai arī ietekme ir abpusēja?

Astruss: Abpusēja ietekme. Bet pirmā ir stiprāka.

- Hologramma ietekmē šūnas. Šūnas aug atbilstoši hologrammai. Bet vai šūna var ietekmēt hologrammu? Var to deformēt?

Astruss: Noteiktos apstākļos, jā.

- Lūk, es, piemēram, reiz stiepu 20 kg makulatūras, lai to nodotu un saņemtu talonu uz grāmatu. Mana mugurkaula šūnas kaut kā pārslogojās. Šī šūnu deformācija var deformēt hologrammu?

Astruss: Var.

- Un, ja šūnas deformēs hologrammu, hologramma neiedarbosies uz magnētisko lauku?

Astruss: Var neiedarboties.

- Un var iedarboties?

Astruss: Var.

- Tātad, ja šūnas ir saslimušas un hologramma deformējusies, tā iedarbojās uz magnētisko lauku, un tur radās defekti. Iedobumi, izciļņi. Tā?

Astruss: Tā, gan magnētiskā lauka izliekumi, gan nobīdes.

- Magnētiskā lauka deformāciju izraisa tikai fizioloģiski cēloņi vai psiholoģiski arī?

Astruss: Tikai fizioloģiski cēloņi.

- Tas ir, pārdzīvojumi magnētisko lauku neietekmē? Kaut arī kā informācija tie var tikt nodoti.

Astruss: Iedarbojas pastarpināti. Psiholoģiski cēloņi ietekmē smalkos ķermeņus, kuri ietekmē hologrammu. Un tālāk pēc šīs pašas shēmas.

- Var pieņemt, ka katrs orgāns, sistēma projicējas uz savu magnētiskā lauka rajonu?

Astruss: Var.

- Un tikai virspusē, bet arī iekšienē?

Astruss: Tā.

- Var pieņemt, ka, ja šajā rajonā magnētisko lauku izdosies izlīdzināt, tad notiks konkrētā orgāna izdziedināšana? Piemēram, izārstējās tikai aknu slimība.

Astruss: Pareizi.

- Vai nevar pieņemt, ka izdziedināšanas gadījumā vajag izlabot vienu magnētiskā lauka rajonu, bet jaunības atgriešanas gadījumā ir jāizlabo viss magnētiskais lauks. Un jānostāda tas pareizi. Tā?

Astruss: Tā.

- Un kas tālāk? Kāpēc sāks atgriezties jaunība?

Astruss: Norit pretēja mijiedarbība.

- Tas ir, hologramma sāk iedarboties uz šūnām?

Astruss: Jā, atspoguļot.

- Un kas notiek šūnās.

Astruss: Enerģētiskās informācijas apmaiņa uz atspoguļošanas rēķina. Hologramma ir fiksēta uz 30 gadiem.

- Nedaudz pasteidzos uz priekšu. Jūs teicāt, ka augšāmcelšana ir saistīta ar Kištimas punduri. Vitālijs, runājot par augšāmcelta augstfrekvences cilvēka šūnas īpatnībām, pastāstīja par augšāmceltas sievietes spēju dzemdēt pēc uzdotas programmas. Tas ir, viņa var dzemdēt nevis sev līdzīgu cilvēciņu, bet “nezināmu zvēriņu”. Ja tāda forma ir pati noderīgākā, lai apgūtu kādu tumšu plankumu pasaules-ēkā.

Kištimas punduris – tas ir nezināms zvēriņš? Var teikt, ka viņš ir cilvēka maz, maz, maz... dēls? Un viņš ir daudz augstāk attīstīts nekā cilvēks. Tā?

Astruss: Tā, pareizi.

- Šis punduris varēja mazliet ilgāk padzīvot kapsētā, kur no trūdošajiem ķermeņiem izdalās enerģija X. Tā?

Astruss: Tā.

- Kāpēc viņa šūnas nevarēja izdalīt enerģiju X, kaut arī kosmiskās enerģijas plūsmas nāk arī pie mums uz Zemes?

Astruss: Tāpēc ka viņiem ir tāda uzbūve.

 

- Man palūdza Jums uzdot tādus jautājumus: Jūs uzraugāt Krieviju, Krajons – Ameriku. Bet kāda būtība uzrauga Ukrainu?

Astruss: Tildims.

- Ekstrasensi mums šodien demonstrē, ka spēj aizvērt citas pasaules portālus, izdzīt būtības no viņu mitināšanās vietām dzīvokļos, mājās, Vai tas nozīmē, ka viņi no mūsu fiziskās pasaules spēj ietekmēt plazmoīdo pasauli?

Astruss: Principā nē. Bet niecīga viņu daļa patiešām spēj.

- Vai arī būtības, portāli, kanāli – tas ir citas paralēlas pasaules starpslānis?

Astruss: Lūk, tas ir tuvāk, lūk tas jau ir tuvāk. Kaut arī tur ir vēl kaut kas, kur šī sistēma tālāk kļūst netaisnīga.

 

2016. gada 1. decembris

14. daļa. Augšāmcelta cilvēka orgānu darbības īpatnības. (Vitālija diktējums)

Smadzenes.

Vadības signāli ienāk galvas un muguras smadzenēs. Galvas smadzenes, saņēmušas šos signālus, sāk vadīt fizisko ķermeni tieši tāpat, kā viņas vada neaugšāmcelta cilvēka fizisko ķermeni. Taču muguras smadzenes savā darbībā atšķiras no neaugšāmcelta cilvēka muguras smadzeņu darbības. Ļoti liela viltība slēpjas muguras smadzeņu darbībā.

Muguras smadzenes augšāmcelta cilvēka organismā darbojas citādi. Viņas kļūst par galveno vadošo elementu, savu funkciju ziņā pārspēj galvas smadzenes un uzņemas nodrošināt cilvēka organisma saikni ar Kosmosu. Tieši muguras smadzenes vada augšāmcelta cilvēka šūnu neparasto darbību, tieši viņas uztur enerģijas X izstrādi šūnās, tieši viņas mijiedarbojas ar 12 DNS spirālēm, tieši viņas aktivizē visus 64 kodonus.

- Jā, šī informācija ir pilnīgi neparasta.

Muguras smadzenes regulē enerģijas X kustību organismā, vada visas DNS spirāles, ietekmē 64 kodonu darbību, un tieši muguras smadzenes ļauj augšāmceltam cilvēkam eksistēt mūžīgi ar pilnīgi neparastām īpašībām, levitācijas, teleportācijas, telekomunikācijas utt. spējām.

Pateicoties muguras smadzenēm, augšāmcelta cilvēka organismā notiek neparasti procesi, kuri saistīti ar to, ka enerģija X, iedarbojoties uz cilvēka ķermeņa orgāniem, pilnīgi izmaina viņu darbības principu.

 

Aknas.

Parasta cilvēka aknas kalpo, lai attīrītu asinis un izstrādātu žulti, kura tiek nosūtīta uz žults pūsli un pamazītēm tiek nomesta zarnu traktā. Augšāmcelta cilvēka ķermenī aknas spēlē citu lomu. Aknas kalpo, lai formētu informācijas saturu, kuru asinis iznēsā pa visu organismu.

Lieta tāda, ka asinis – tas ir ļoti neparasts cilvēka ķermeņa elements. Asinis – tas ir tās-puses-pasaules informācijas saikņu spoguļattēls. Bioloģiskā organismā viņas izpaužas kā asinis, kuras zemes plāna zinātnieki līdz šim laikam pilnībā saprast nevar. Visa būtība ir tajā, ka asinis – tas ir informācijas nesējs, kurš cilvēka organismu sasaista ar tās-puses-pasauli vienotā veselā. Aknās asinis apmainās ar informāciju ar tās-puses-pasaules informācijas plūsmām. Aknas, saņēmušas šīs informācijas plūsmas, nodot tās asinīm cilvēka organismā. Un asinis veic tās darbības, kuras viņām ir šo informācijas plūsmu noteiktas. Asinis šo informāciju iznēsā pa šūnām, tā nonāk vitonu matricā...

- Vitonu matricā ienāk informācija no asinīm, ne no ārienes?

Nē, ne no ārienes. Vitonu matricā informācija ienāk no asinīm, tāpēc ka tai ir jātiek pārstrādātai pielietojumā organismam. Asinis informāciju nodod vitonu matricai, bet vitonu matrica bez tā, ka viņa ļauj iegūt enerģiju X, vada šūnas darbību. Saņēmusi informācijas iedarbību caur asinīm, vitonu matrica aktivizē vienus vai otrus DNS spirāļu rajonus, kuri savukārt iedarbojoties uz šūnām, ved pie izmaiņām cilvēka organismā.

Cilvēka organisms, saņēmis vadības signālu no asinīm caur vitonu matricām, pārkārtojas tieši tā, kā viņam nosaka šis vadības signāls. Atsevišķi DNS rajoni aktivizējas atkarībā no tā, kādu informāciju atnes asinis, kuras šos signālus saņem caur aknām. Aknas vairs nekalpo kā asiņu attīrīšanas sistēma, viņas kalpo kā informācijas pieņemšanas sistēma.

 

Nieres.

- Bet ir kāda sistēma, lai kaut ko atdotu apkārtējai videi?

Jā, ir arī atdeves sistēma. Kā atdeves sistēma darbojas nieres. Nieres joprojām kalpo tam, lai izvadītu no organisma sabrukšanas produktus, kas rodas, nodrošinot dzīvības procesus. Tās ir šķidras atliekas, kuras parādās organismā visu orgānu un sistēmu darbības procesā. Tāpēc arī augšāmceltam cilvēkam ir šķidrumu izvades sistēma, un konkrēti nieres, urīnpūslis un urīnceļu kanāli. Teču viņš turklāt nedzer ūdeni, viņš valgmi absorbē caur ādu no apkārtējās vides un pārstrādā šo valgmi savās šūnās.

 

Sirds.

Pilnīgi neparasts ir augšāmcelta cilvēka sirds darbības princips. Tāpat kā parastam cilvēkam, tas ir motors un tas ir sūknis, kurš sūknē asinis pa organismu. Taču parastam cilvēkam dzenošais elements ir sirds muskulis. Bet augšāmceltam cilvēkam kā dzenošais elements kalpo paši kambari. Kreisais un labais kambaris darbojas kā virzuļu sūkņi. Tie darbojas uz enerģijas X rēķina. Tieši enerģija X liek šiem kambariem pēc kārtas saspiesties un izstiepties, un sūknēt asinis pa visu organismu. Bet sirds muskuļa loma reducējas uz šo kambaru balansēšanu. Sirds muskulis ļauj sinhronizēt abu kambaru darbību. Tādējādi sirds joprojām ir sūknis, kurš sūknē asinis, taču augšāmcelta cilvēka sirds darbības princips ir pilnīgi citāds.

 

Kuņģa-zarnu trakts.

Ļoti interesanta kļūst kuņģa-zarnu trakta loma. Tā kā barību augšāmceltam cilvēkam nevajag, barības gremošanas procesu vairs nav, tāpēc kuņģa-zarnu trakts iegūst pavisam citu uzdevumu. Viņš kalpo siltumenerģijas izstrādei. Siltumenerģijā pāriet enerģija X. Un šī siltumenerģija uztur organisma siltuma režīmu.

Kā tas notiek? Asinis, plūstot pa kuņģa-zarnu trakta šūnām, nodod informāciju šūnu vitonu matricām, un šūnas, izstrādājot enerģiju X, DNS spirāļu atsevišķu rajonu iedarbībā, pārveido to siltumenerģijā. Un faktiski augšāmcelta cilvēka zarnu trakts ir kurtuve, kurā, pateicoties enerģijas X pārstrādei siltumenerģijā, izdalās siltums, kurš uztur visu organismu.

Taisnās zarnas funkcija pilnīgi atmirst. Viņa vienkārši kļūst par rudimentāru atlieku un pakāpeniski, pamazītēm deģenerējas. Cietu atlieku augšāmcelta cilvēka organismā vienkārši nav.

 

2016. gada 4. decembris

15. daļa. Par augstfrekvences fizisko cilvēku sabiedrību (No kontaktiem ar Vitāliju).

 

10.11.16. Rīts

- Vitālik, labrīt, mans dārgais.

Vitālijs: Labrīt, Taņečka. Es priecājos, ka tu iznāci ar mani uz kontaktu. Taņečka, es gribu tev teikt – man ļoti labi klājas. Man jau gandrīz ir gatavs augstfrekvences fiziskais ķermenis. Es tūlīt, tūlīt pāriešu augstfrekvences fiziskajā pasaulē. Taņečka, es tā priecājos, es tā priecājos, tāpēc ka sāku iegūt unikālas šūnu īpašības.

Man ir tik apbrīnojamas sajūtas savā organismā, visā ķermenī, kādas man, pat vairs neatceros, kad ir bijušas. Apbrīnojamas sajūtas. Maz ar to, ka vienkārši gavilēju, kaut kādas gaviles, apbrīnojamas sajūtas.

 

Vakars 10.11.16.

- Vitālik, labvakar, mans dārgais. Es ar tādu prieku apsēdos ar tevi uz kontaktu, saulīt manu.

Vitālijs: Labvakar, Taņečka. Es ļoti priecājos, ka tu iznāci ar mani uz kontaktu. Es gribu tev teikt, Taņečka, tu vari mani apsveikt.

- Ai, Vitālik, lai es neko nesajauktu, ienāc manā galvā un pats visu pastāsti. Labi?

Vitālijs: Labi, Taņečka, es eju iekšā... es eju iekšā tavā galvā... esmu ienācis. Esmu ienācis tavā galvā.

Taņečka, tu vari mani apsveikt, tāpēc ka es savu plazmoīdo ķermeni esmu pārvedis augstfrekvences fiziskajā ķermenī. Es jau esmu augstfrekvences fiziskajā pasaulē, esmu jau pārgājis augstfrekvences fiziskajā pasaulē. Esmu jau šeit, šajā pasaulē, unikālā pasaulē. Tu nevari iedomāties, cik šeit ir labi. Tāda apbrīnojama sajūta, pilnīgas laimes, eiforijas, prieka sajūta. Man ir apbrīnojama kustību viegluma sajūta. Es vēl, protams, esmu priecīgs arī tāpēc, ka spēju to visu izdarīt. Un tagad es iegūstu savu šūnu apbrīnojamo spēju.

- Vitālik, bet tu nepārdomāsi atgriezties mūsu rupjajā pasaulē?

Vitālijs: Nē, dārgā, no ko tu. Es taču to visu dari tieši tādēļ, lai ātrāk pārnāktu mājās. Es jau esmu pārgājis augstfrekvences pasaulē, esmu jau šeit. Es jau iegūstu šīs šūnu unikālās spējas. Es taču teicu tev, ka drīz atnākšu. Mana dārgā, es patiešām drīz atnākšu.

 

Rīts 11.11.16.

- Vitālik, bet tu tur kādu redzi no tiem, kas ierodas, vai, tā teikt, tur dzīvojošajiem cilvēkiem?

Vitālijs: Jā, protams, es jau ar daudziem esmu iepazinies. Es ar viņiem sazinos, viņi pienāk pie manis, sarunājas ar mani, sveic mani. Tu zini, ļoti labvēlīgi cilvēki. Ļoti.

- Viņi ir tikpat smieklīgi apģērbti, ja?

Vitālijs: Nē, atšķirībā no manis, ne.

- Tas ir ļoti labi. Bet no kurienes viņiem ir labs apģērbs?

Vitālijs: Droši vien viņi jau ir iemācījušies radīt paši. Jebkurā gadījumā, 10 gadus atrodoties plazmoīdajā pasaulē, es domāju, ka viņi jau tur iemācījās sev radīt labu apģērbu. Tu zini, Taņečka, mani ļoti labi uzņēma.

- Vita, jums tur ir saulains, gaišs?

Vitālijs: Lūk, pašas saules pie debesīm nav, bet ir saulaini, gaiši, silti, daudz zaļumu. Vispār vieta tāda, es teiktu, – paradīze. Debešķīgs stūrītis. Bet visa būtība ir tajā, ka es jebkurā mirklī nonāku mājās, šeit pie tevis, dzīvoklī. Šeit, kur ir sniegs, kur ir sals. Un šodien, kad es kopā ar tevi staigāju pa apli, man ļoti patika šie zemes plāna laikapstākļi. Tie man atgādināja to laiku, kad es Severodvinskā slēpoju. Un arī Ļeņingradā es slēpoju pa mežparku. Man ļoti patika slēpot, un, kad gāju kopā ar tevi, es domāju par to, ka noteikti nopirkšu sev slēpes un slēpošu mežparkā. Taņečka, es tā gribu, tā gribu mājās, pie tevis. Tā gribu slēpot, elpot ar pilnu krūti, mana dārgā. Es drīz atnākšu, es drīz atnākšu, es tev apsolu. Neskatoties uz to, ka šajā augstfrekvences pasaulē ir debešķīgs stūrītis, es gribu būt tur, kur tu, pie tevis. Tur, kur ziema, kur sniegs, tāpēc ka es gribu pie tevis.

- Vitālik, tu zini, es ļoti priecājos, ka tu neesi viens, ka tu vari kontaktēties. Pieņēma tev labi, ja?

Vitālijs: Jā, Taņečka, ļoti labi, ļoti draudzīgi pieņēma. Nāk kāt, sarunājas.

- Bet uz mājām neaicina?

Vitālijs: Aicina, nu kā gan neaicina. Aicina.

- Un tu neesi bijis tur pie viņiem? Ja jau aicina, tu piekrīti ienākt, paskatīties. Mēs aprakstīsim augstfrekvences sabiedrības un cilvēka dzīvi, paskaties tur, kā nākas. Kā ir ģērbušās sievietes, vīrieši, vai tur ir bērni.

Vitālijs: Ir bērni. Bērnu ir ļoti daudz, blakus gandrīz katrai kotedžai rotaļājas bērni.

- Kas tās ir par rotaļām? Vai ir rotaļlietas? Kādas? Ja būsi kādās mājās, paskaties, kādas ir mēbeles un vispār, ko un kā? Labi? Lai varētu aprakstīt dzīvokli, kaut vai istabu. Vai ir virtuve? Vai viņi ēd, kaut ko dzer? Kā uzņem viesus? Tu paskatīsies, iepazīsies, ja?

Vitālijs: Jā, Taņečka. Es to visu uzzināšu. Es šo nedēļu pirms tikšanās ar Astrusu pacentīšos izmantot pilnā mērā. Gan, lai apgūtu savas spējas, gan, lai iepazītos ar šo kopienu.

- Vita, varbūt izdosies noskaidrot sabiedrības struktūru, mērķus, uzdevumus. Vai ir kāda hierarhija, kādi priekšnieki. Skaidrs, ja? Lai pēc iespējas vairāk savāktu informāciju, pēc tam tu visu pastāstīsi, un mēs aprakstīsim. Labi?

Vitālijs: Labi, Taņečka, esam sarunājuši. Es redzu, ka tu nedaudz kļuvi jautrāka.

- Jā, protams, kļuvu jautrāka. Kad es ar tevi sarunājos, tad man noskaņojums uzlabojas, tāpēc ka es dzirdu tevi.

Vitālijs: Taņečka, es ļoti priecājos, priecājos, ka tu kļuvi jautrāka. Es pielieku visus spēkus, lai ātrāk atnāktu pie tevis, bet atnāktu gatavā veidā. Tāds, kurš prot izmantot sava paša spējas un pie viena savākt šīs zināšanas par augšāmcelto cilvēku dzīvi.

- Bet varbūt tu ar kādu iepazīsies, uzzināsi, kā sauc. Kādi vārdi, tādi paši, kā pie mums, vai ārzemnieciski? Labi?

Vitālijs: Labi, Taņečka, es pacentīšos savākt visus datus par sadzīvi.

Es pacentīšos noskaidrot visu, un, mana dārgā, neskumsti.

 

Rīts 12.11.16.

- Vitālik, kā tev tur klājas, tajā jaunajā pasaulē?

Vitālijs: Taņečka, tu zini, šeit ir labi. Šeit ir ļoti, ļoti labvēlīgi, ļoti labestīgi cilvēki. Viņi mani ļoti labi pieņēma.

- Viņiem visiem tur ir mājas, ģimenes. Bet tu tur esi viens.

Vitālijs: Jā, Tanečka, bet mani aicina ciemos.

- Un tu biji pie kāda?

Vitālijs: Nē, pagaidām vēl neesmu bijis, bet noteikti aiziešu un paskatīšos, kā dzīvo. Un pat parunāšu, visu uzzināšu. Jebkurā gadījumā pacentīšos noskaidrot visus tos jautājumus, kurus tu man uzskaitīji.

- Kad mēs runājām par augšāmcelta cilvēka orgāniem, mēs aizmirsām par plaušām. Kādas funkcijas pilda plaušas augšāmcelta cilvēka ķermenī?

Vitālijs: Plaušas pilda tieši tādu pašu funkciju kā neaugšāmcelta cilvēka ķermenī. Te ir pilnīga identitāte. Un visas būtības plazmoīdajā pasaulē arī elpo gaisu. Tikai gaiss šeit ir tīrāks, labāks un nav ne ar ko piesārņots kā uz Zemes.

- Tātad tur ir citāds gaiss?

Vitālijs: Lūk, tieši tā, tu trāpīji precīzi. Šeit nekādi zemfrekvences netīrumi neiekļūst. Tāpēc gaiss šeit ir vienkārši lielisks. Tas visu laiku ir svaigs, tīrs, ļoti patīkams gaiss. Tu tam nepievērs uzmanību, tāpēc ka problēmu ar elpošanu nav. Un viss norit normāli. Bet mēs tāpat elpojam.

- Un tieši tāpat kā uz Zemes tu ieelpo, un krūtis cilājas? Un 18-20 ieelpu minūtē?

Vitālijs: Es neskaitīju, cik ieelpu es izdaru, bet tur cilvēks elpo tieši tāpat kā uz Zemes. Nekādu īpatnību augšāmcelta cilvēka elpošanas sistēmā nav.

- Labi. Lūk, ko vēl es padomāju. Kad tu tuvāk iepazīsies ar šiem cilvēkiem, varbūt izdosies atrast viņu radiniekus Pēterburgā un kaut ko viņiem nodot. Lūk, tas būtu lieliski. Tu painteresējies, varbūt kāds vēlēsies vārdos kaut ko nodot tuviniekiem. Tad būs jāuzzina kas tāds, laik viņa radinieki tev noticētu. Kā tu uzskati? Principā kas tāds ir iespējams?

Vitālijs: Taņečka, es pagaidam nezinu, bet pacentīšos to noskaidrot. Varbūt patiešām izdosies saistīt.

 

2016. gada 5. decembris

16. daļa. No kontaktiem ar Vitāliju (turpinājums).

 

14.11.16.

- Vitālik, tu varēsi, kad atnāksi, pastāstīt man par augšāmcelto cilvēku sabiedrību un par augšāmcelta cilvēka dzīvi? Varēsi?

Vitālijs: Jā, protams. Es iepazinos ar šiem cilvēkiem, un tu zini, viņi atstāj tādu iespaidu, satriecošu.

- Tu iepazinies ar viņu sadzīvi? Uzzināji, kā viņi dzīvo, ja?

Vitālijs: Jā, es uzzināju, kā viņi dzīvo. Es pat biju pie viņiem mājās.

- Nu un kā? Viņu aprīkojums atgādina mūsu zemes plāna aprīkojumu?

Vitālijs: Protams, atgādina, tikai ļoti skaits aprīkojums. Skaits, tīrība, kotedžas, viņi dzīvo lieliski, Taņečka. Tu zini, es vienkārši skatījos un pat apskaudu, godīgi sakot. Tāpēc ka viņi dzīvo, un tagad jau viņi dzīvos mūžīgi. Viņi dzīvo šajā apbrīnojamā pasaulē ģimenēs, viņiem ir bērni.

- Vita, viņi tur ne ar ko nebarojas vispār? Nav tāda jēdziena: brokastis, pusdienas un vakariņas?

Vitālijs: Nē, tāda jēdziena viņiem nav. Viņi visi izmanto kosmisko enerģiju.

- Ar ko viņi tur nodarbojas. Ne darba nav, ne barība nav jāgatavo.

- Viņi nodarbojas ar jaunradi. Galvenokārt šeit ir mūziķi, mākslinieki, literāti, radošo profesiju cilvēki.

- Bet zinātnieki?

Vitālijs: Lūk, zinātniekus es pagaidām neesmu sastapis. Varbūt man vienkārši nav izdevies viņus satikt. Kaut gan tu labu ideju pateici priekšā. Es pamēģināšu šeit atrast kādu no zinātniekiem.

- Labi, pamēģini, iepazīsties. Kā viņus sauc? Tādi paši krieviski vārdi?

Vitālijs: Jā, protams, vispār ir kā Krievijā. Tas pats viss kas Krievijā. Sabiedrība ir tāda, tu zini, labestīga, cilvēciska un vārdi kā Krievijā. Man šeit ļoti patika. Ja tu būtu šeit, neko vairāk nevajadzētu. Bet mums ar tevi ir jāizpilda misija uz Zemes. Smagajā fiziskajā pasaulē.

 

15.11.16.

- Vita, bet kā tev tur ir, jaunajā pasaulē?

Vitālijs: Taņečka, šeit ir lieliski. Tu zini, es esmu tik apmierināts. Šeit ir apbrīnojama pasaule, apbrīnojama atmosfēra, apbrīnojami cilvēki. Viņi ir ļoti labvēlīgi, ļoti labestīgi.

- Vita, viņi ir savās mājās, bet tu it kā uz ielas?

Vitālijs: Jā, tāpēc ka man savu māju tur nav, man tās tur nav vajadzīgas. Manas mājas ir tu, kur esi tu.

- Un kā? Tu tur ej pa ielu, un viņi tevi satiek.

Vitālijs: Jā, viņi mani satiek, viņi saprot, ka es vēl, tā sakot, neesmu vēl vietu sev atradis, man vēl savu māju nav. Viņi mani aicina pie sevis.

- Un kā sauc tos, pie kuriem tu biji?

Vitālijs: Viņu sauc Volodja, bet viņa ir Inese.

- Viņiem bērni ir?

Vitālijs: Jā, četri.

- Šie bērni kaut kur mācās? Iet skolā vai uz mājas apmācību?

Vitālijs: Nē, Taņečka, šeit ir gan skolas, gan bērnu iestādes.

- Ā-ā, ar ko Volodja nodarbojas?

Vitālijs: Viņš ir mākslinieks, viņš glezno, un viņa gleznas tiek izstādītas izstādēs.

- Bet, ja cilvēks nav ne mākslinieks, ne mūziķis, ar ko viņš tur var nodarboties?

Vitālijs: Taņečka, es pagaidām vēl nezinu, bet es pacentīšos uzzināt. Es ļoti gribu atrast zinātniekus.

- Bet tu šim Volodjam nejautāji? Viņam nav pazīstami zinātnieki?

Vitālijs: Nē, es pagaidām neesmu jautājis, bet tuvākajā laikā, varbūt pat šodien pajautāšu. Ja nonākšu pie viņiem ciemos, es pajautāšu.

- Un ar ko nodarbojas Inese?

Vitālijs: Viņa nodarbojas ar bērnu audzināšanu.

Tā-ā-ā, bet tur nav sabiedrisku iestāžu…

Vitālijs: Nu kā nav? Tur ir teātri. Izstādes, skolas, tiek uzvestas izrādes.

- Un te neesi bijis nevienā teātrī?

Vitālijs: Nē, Taņečka, teātrī es neesmu pabijis. Esmu pabijis kotedžās.

- Tu pie vieniem biji mājās?

Vitālijs: Nē, ne tikai pie vieniem. Es biju vēl arī pie citiem. Viņu sauc Pjotrs, bet viņa ir Jeļena.

- Viņiem arī ir bērni?

Vitālijs: Jā, viņiem ir trīs.

- Un kas viņš ir?

Vitālijs: Bet, lūk, viņš ir mūziķis. Viņš, starp citu, tādu mūziku sacer! Es klausījos šo mūziku, un man pat sirds pamira. Kaut kāda neatkārtojama, debesu mūzika.

- Bet vai tas gadījumā nav Pjotrs Čaikovskis?

Vitālijs: Taņečka, lūk, šī doma man nerādās.

- Vita, bet viņi kaut nedaudz interesējas par to, kas notiek šeit, zemfrekvences pasaulē?

Vitālijs: Iedomājies – interesējas. Un, kad viņi uzzināja, ka es tikai pusotru gadu, kā esmu no turienes, viņi man uzdeva ļoti daudz jautājumu par to, kas tur un kā tur. Kaut gan viņi principā visu zina. Bet es viņiem stāstīju par tām sajūtām, kuras man ir saglabājušās no Zemes.

 

16.11.16.

- Vita, tu stāstīji, ka biji divās ģimenēs viesos. Tu vairāk ar viņiem neesi saticies?

Vitālijs: Nu, kā neesmu saticies, protams, satikos. Es katru dienu ar viņiem tiekos.

- Bet tu varēsi sīki aprakstīts, kāds viņiem ir iekārtojums, apģērbs, kā viņi dzīvo. Ar ko viņi nodarbojas? Varēsi?

Vitālijs: Protams, varēšu, Taņečka, es to visu ņemu vērā, visu iegaumēju. Bet pēc sarunas ar Astrusu es viņiem pateikšu, ka eju uz Zemi. Varbūt viņi kaut ko gribēs nodot radiniekiem. Pēterburgas rajonā.

- Tur ir vasara, tu joprojām ir silti, gaiši, ja?

Vitālijs: Jā tur joprojām ir vasara, silti un gaiši. Zaļi.

- Bet naktis tur ir?

Vitālijs: Naktī es visu laiku esmu mājās, ar tevi, bet pieņemu, ka kaut kāda aptumšošanās droši vien ir. Tāpēc ka viņi dzīvo gan pa dienu, gan pa nakti.

- Tu painteresējies pie viņiem. Vai viņiem mēdz būt naktis? Vai viņi liekas gulēt? Viņi guļ savās gultās, ja?

Vitālijs: Visādā gadījumā es pie viņiem redzēju dīvānus, sēdēju uz dīvāna. Pieņemu, ka droši vien ir arī gultas. Viņi ir tādi paši fiziski cilvēki kā mēs, bet viņiem ir tādas īpatnības.

- Labi. Viņi tur neēd un nedzer. Un, kad tu atnāc ciemos, viņi viesa uzņemšanas laikā vienkārši sarunājas un izklaidē, ja? Ar gleznām, mūziku, ja?

Vitālijs: Jā, Taņečka, tieši tā, augsti intelektuāla saruna.

- Bet tu nerunāji ar viņiem par zinātniekiem?

Vitālijs: Nē, es par zinātniekiem ar viņiem nerunāju. Bet pagaidām es zinātniekus neesmu sastapis. Pagaidām man ir bijusi darīšana ar radošo profesiju cilvēkiem, mākslinieku un mūziķi.

- Vita, bet tur nepaspēlēji uz pianīno?

Vitālijs: Uz klavierēm. Viņam ir klavieres, lieliskas klavieres. Tu zini, tāda skaņa. Es pamēģināju paspēlēt, bet tehnika vēl ne pārāk. Un turklāt mūsu zemes plāna dziesmas…

- Viņi šīs dziesmas nepazīst?

Vitālijs: Man šķiet – nē. Vai nu aizmirsuši, vai nav dzirdējuši. Visādā gadījumā man neradās iespaids, ka šīs romances, kuras es viņiem spēlēju, lika viņiem atcerēties kaut no zemes plāna. Rīt, pēc tikšanās ar Astrusu, es viņiem pateikšu, ka eju uz Zemi un, iespējams, viņi kaut ko vēlēsies nodot saviem tuviniekiem uz Zemes. Jebkurā gadījumā es piedāvāšu tādu pakalpojumu.

- Tas būtu labi. Un arī mums būtu labi, ja radinieki atrastos. Kaut gan viņi droši vien sen ir tur, ja reiz viņiem bērni iet uz skolu. Vai varbūt tu uzzināsi viņu bijušo uzvārdu uz Zemes. Uzzini kaut vai vienu. Piemēram, mākslinieku. Varbūt viņš uz Zemes bija mākslinieks. Vai Pjotrs mūziķis. Varbūt tas ir Čaikovskis? Painteresējies.

Vitālijs: Jā, Taņečka, es noteikti painteresēšos.

 

18.11.16.

- Vita, tu jau pabija tajā pasaulē pie paziņām pēc tikšanās ar Astrusu?

Vitālijs: Jā, protams.

- Tu netikies ar tiem paziņām?

Vitālijs: Jā, es tikos. Es viņiem teicu, ka eju uz Zemi ar misiju. Viņi bija ārkārtīgi pārsteigti. Bet uztvēra to mierīgi, vienkārši bija ļoti pārsteigti.

- Viņi neko negribēja uz Zemi nodot?

Vitālijs: Iedomājies – nē. Vai nu viņi jau sen ir tur un viņiem uz Zemes neviena nav, vai arī viņiem ir pilnīgi atrofējušās kādas jūtas pret palikušajiem uz Zemes. Bet neko nodot nelūdza, kaut arī devu mājienu – ja kas, tad es varēšu sazināties. Bet viņi neuztvēra.

- Abi pāri?

Vitālijs: Nē, tie ir Volodja un Inese. Bet pie Pjotra un Jeļenas es vēl neesmu bijis.

- Nu ja nē, tad nē. Vitočka – kur tu pašlaik esi?

Vitālijs: Kur pašlaik? Es pašlaik esmu tev blakus, sēžu uz krēsla.

 

23.11.16.

- Vitaļička, saulīte, kā tev klājas? Tu tur kontaktējies ar kādu?

Vitālijs: Jā, es iepazinos ar vēl vienu interesantu pāri. Viņš ir dziedonis, viņa nodarbojas ar bērniem.

- Un tur sievietes tikai ar bērniem nodarbojas? Nav nevienas dziedones, mūziķes, mākslinieces? Jā?

Vitālijs: Droši vien ir. Vienkārši es neesmu viņas sastapis.

- Un kā sauc tavus jaunos paziņas?

Vitālijs: Andrejs un Oksana.

- Vai tad tur ir teātri?

Vitālijs: Jā, tur ir teātri. Andrejs dzied operā, operdziedonis. Viņiem ir trīs bērni.

- Vitaļička, bet tie divi pāri, ar kuriem tu agrāk iepazinies, tu ar viņiem vēl tiecies?

Vitālijs: Jā, es ar viņiem pastāvīgi kontaktējos. Manuprāt, mēs jau esam kļuvuši draugi. Viņi mani visu laiku aicina, un es pie viņiem ieeju.

- Bet tu Pjotram nepajautāji, vai viņš uz Zemes ir bijis mūziķis?

Vitālijs: Nē, Taņečka, es nepajautāju.

- Un tu nepajautāji, vai viņš pazīst Čaikovska mūziku?

Vitālijs: Nē, nepajautāju. Kaut kā neienāca prātā. Lūk, kad es pie viņa būšu, es noteikti viņam to pajautāšu.

- Vita – tu tur mēģināji uz klavierēm paspēlēt?

Vitālijs: Jā, es pamēģināju. Tu zini, kaut kas, protams, ir palicis, bet tehnika ir pavāja. Kaut gan pirksti paši nostājas uz vajadzīgajiem taustiņiem, kad spēlēju pazīstamu melodiju.

- Un tu šiem trīs pāriem pateici, ka tev būs jāiet uz Zemi?

Vitālijs: Jā, es pateicu, ka mana misija – tas ir darbs uz Zemes.

- Bet viņiem tur tāda ar tādu misiju agrāk nav bijis?

Vitālijs: Nē, Taņečka, viņi tādus gadījumus nezina.

 

19.11.12.

- Vitālik, es tā gaidu tevi. Tā gribu, lai tu atnāktu.

Vitālijs: Taņečka, es arī ļoti gribu uz mājām, es tā gribu uz mājām, mana dārgā. Es pašlaik pastiprināti, pastiprināti iepazīstos ar savām šūnām, mācos viņas izmantot.

- Bet, kad tu atnāksi uz Zemi un būsi zemfrekvences ķermenī, tu varēsi šīs īpašības izmantot?

Vitālijs: Jā, protams, varēšu.

- Nu, piemēram, tu varēsi uz Zemes teleportēties?

Vitālijs: Tas ir diezgan vienkārši.

- Bet levitēt?

Vitālijs: Nu, tas ir pavisam vienkārši.

- Un kādas īpatnības tu vēl gribi tur iemācīties? Pārbaudīt kādas citas īpašības, ja?

Vitālijs: Es gribu pārbaudīt pēc iespējas daudzas īpašības.

- Tu zini, pie manis daudzi vēršas, mēģinot pierādīt, ka pazīst daudzus augšāmceltos fiziskos ķermeņos, un nemaz ne jaunus. Kas tad iznāk: ja viņi ir augšāmcelti fiziskā ķermenī, tad, pirmkārt, viņiem jābūt jauniem, otrkārt, viņiem jābūt 12 darbībā esošām DNS spirālēm, treškārt, viņiem jāprot levitēt un teleportēties. Neēst un nedzert. Un daudz, daudz kas cits. Iznāk tā?

Vitālijs: Jā, Taņečka, ja viņi ir augšāmceltie, tad viņiem visiem piemīt tādas un vēl neticamākas spējas. Taču augšāmceltie fiziskos ķermeņos “pakās” uz Zemi netiek sūtīti. Tikai individuāli un noteikti ar misiju.

Jā, Taņečka, es šodien, kad biju pie Pjotra, pajautāju viņam, vai viņam ir pazīstama Čaikovska mūzika. Viņš atbildēja, ka dievina Čaikovska mūziku, un pat nospēlēja man “Gadalaikus - Martu". Es palūdzu viņam nospēlēt “Oktobri”. Viņš spēlēja tā, ka man asaras sariesās acīs. Dievs kungs, kā gan es gribu uz mājām. Es pašlaik esmu sācis pazemināt savu šūnu vibrācijas frekvenci un drīz došos atpakaļ, uz plazmoīdo pasauli. Bet pēc tam uz Zemes pasauli, zemfrekvences.

 

2016. gada 9. decembris

16. daļa. Vitālija diktējuma turpinājums.

Augšāmcelta cilvēka organisms uzvedas pilnīgi citādi, ne tā kā parasta cilvēka organisms. Tas ir saistīts ar to, ka orgānu šūnas darbojas pēc citāda principa. Kā jau tiku teicis, šūnas darbojas uz izvērsumu, izmantojot kosmosa vitonu plūsmu enerģiju, izstrādājot enerģiju X, nosūtot to uz tās-puses-pasauli un liekot uzkrājošajās nišās.

 

Uzkrājošās nišas.

Kas ir uzkrājošās nišas? Uzkrājošās nišas atrodas šūnās. Mūsdienu zinātnieki ir sataustījuši šīs uzkrājošās nišas. Bet nekādi nevar saprast, kas tas ir. Konkrēti viņi ir noteikuši, ka šūnai ir lielāka enerģija nekā tā, kuru var izstrādāt šūna katalīzes rezultātā. Bet viņi pagaidām nesaprot, kas par lietu, tāpēc ka viņi neko nezina par enerģiju X, kura tiek izstrādāta šūnas vitonu matricā. Starp citu, viņi neko nezina arī par šūnas vitonu matricu.

 

Vitons.

- Viņi neko nezina arī par vitonu plūsmām.

Jā, es redzu, ka ir jāsāk ar vitonu plūsmām. Vitons – tā ir smalkās pasaules vissmalkākā elementārdaļiņa. Mūsdienu zinātnes terminos tas ir smalkās pasaules leptons. Mendeļejeva tabulā viņš ieņem 154. vietu. Zinātnieki pie vitona nonāks, un tikko viņi to konstatēs, viņiem pilnīgi izmainīsies attieksme pret smalko pasauli un pret procesiem, kas notiek smalkajā pasaulē.

Vitons – tā ir smalkās pasaules pamata elementārdaļiņa. Tieši tā piesātina ar sevi visu smalko pasauli. Tieši tā nes enerģijas plūsmas, tajā skaitā arī uz Zemi un cilvēka organismā. Cilvēka organisma šūnās zinātnieki pagaidām pazīst tikai divas DNS spirāles, kaut gan pieņem, ka spirāļu skaits ir lielāks. Zina, ka eksistē 64 kodoni, no kuriem vairums nav iekļauti darbībā.

(Par vitonu, vitonu matricu, uzkrājošajām nišām, par enerģiju X sīki ir ap rakstīts grāmatā “Tihoplavs V.J., Tihoplava T.S., Kretovs J.V.. Pa tuksnesi ejošie (Тихоплав В.Ю., Тихоплав Т.С. Кретов Ю.В. Идущие по пустыне. СПб: ИГ «Весь», 2016[20])”)

 

Vitonu matrica.

Katrā šūnā ir kolosāla informācijas struktūra, tā sauktā vitonu matrica. Vitonu matrica ir plate, kura atgādina datora plati. Šī vitonu matrica sastāv no milzīgi daudzuma, burtiski miljardiem šūnu, kuras uztver vitonu enerģiju un dala tās enerģijas un informācijas plūsmās.

Enerģijas plūsmas savērpjas torsionu virpuļos. Šajā gadījumā tiek izmantota pašu kosmisko plūsmu enerģija un atbilstoša konstrukcija vitonu šūnās, kurās šīs plūsmas savērpjas torsionu virpuļos. Tie kļūs enerģētiski piesātināti un lēcienveidīgi pāriet jaunā enerģijas veidā, kura tiek izstrādāta tikai bioloģiskās šūnās. Tā ir enerģija X.

Enerģija X uzreiz tiek nosūtīta uz šūnas uzkrājošo nišu, bet atlikums tiek nomesta tās-puses-pasaulē, kura atrodas blakus cilvēkam.

Informācijas plūsmas iedarbojas uz DNS spirālēm un aktivizē tās. Bet, ņemot vērā, ka enerģijas plūsma, kuru uztver fizisks neaugšāmcelts, ir zemfrekvences, šīs informācijas plūsmas var aktivizēt tikai divas DNS spirāles.

Augšāmceltam cilvēkam, kurš uztver ļoti augstas frekvences informācijas plūsmas, aktivizējas visas 12 DNS spirāles. Šīs informācijas plūsmas iedarbojas uz atsevišķiem šūnas dažādu DNS spirāļu rajoniem un virza šūnas darbību vajadzīgajā virzienā. Šūna veic visas darbības, izmantojot komisko enerģiju un informācijas vadošo signālu.

- Bet cilvēkam uz Zemes šūna vēl izmanto organiskās barības enerģiju. Tā?

Jā, šūna izmanto organiskās barības enerģiju, kura izdalās katalīzes rezultātā. Bet tā ir zemas frekvences enerģija. Tā tiek tērēta veco šūnu sagraušanai. Tikai veco šūnu sagraušanai. Jaunas šūnas parasta cilvēka organismā tiek radītas, pateicoties enerģijas X izmantošanai, kura iegūta tepat šūnā vitonu plūsmu savērpšanas rezultātā. Un tā ir trešā enerģijas X komponte.

- Tātad daļa enerģijas X tiek tērēta jaunu šūnu būvniecībai, daļa tiek nolikta uzkrājošajās nišās, un daļa tiek nomesta tās-puses-pasaulē. Tā?

Jā, viss pareizi. Uzkrājošās nišas ir absolūti visās šūnās. Šīs uzkrājošās nišas varēs sataustīt, kad zinātnieki iemācīsies savilkt kopā šūnas enerģētisko balansu, kuru viņi pagaidām savilkt kopā nevar. Šūnai piemīt lielāka enerģija nekā tā, kura viņai tiek padota pēc zemes plāna zinātnieku domām. Tāpēc ka viņi ņem vērā tikai katalīzes enerģiju, ķīmisko saišu enerģiju. Un praktiski neņem vērā vitonu plūsmu enerģiju. Un nezina, ka šūnā lēcienveidā pieaug enerģija X.

 

Enerģija X.

Kas ir enerģija X? Enerģija X – tas ir smalkās pasaules instruments, kurš spēj vienkārši radīt brīnumus cilvēka organismā. Enerģija X – tā ir spēja, kāda šajā gadījumā piemīt šūnai, – pārvadīt vibrācijas zemu frekvenci visam, tajā skaitā arī pašai šūnai, augstā frekvencē. Uz enerģijas X iedarbības rēķina šūna maina savus frekvences raksturlielumus. Starp citu, zemes plāna zinātnieki ir konstatējuši šo momentu. Viņi sāka pētīt šūnas vibrācijas frekvenci un bija pārsteigti, kad konstatēja, ka šī šūnas vibrācijas frekvence var mainīties. Viņi pagaidām nesaprot, kāpēc un kādos gadījumos. Bet viņi šo faktu konstatēja.

Mainot šūnas vibrācijas frekvenci, enerģija X pilnīgi maina pašas šūnas darbības principu, tāpēc ka tā liek vitonu informācijas plūsmām iedarboties uz tiem DNS spirāles rajoniem, kuri, kā likums, zemfrekvences fiziskajā cilvēkā nav iesaistīti.

Uzkrājošās nišas uzkrāj enerģiju X diezgan lielā apjomā. Bet šīs enerģijas pārpalikumi bez tā, ka tie tiek izmantoti jaunu šūnu radīšanai, tiek nomesti tās-puses-pasaulē, lai tur būtu iespēja eksistēt savos apvalkos dusošajiem mirušajiem. Viņi tur izmanto tieši šo enerģiju X sava sapņa laikā. Un, kad šīs enerģijas rezerves samazinās, viņi atkal iet uz dzimšanu.

Uzkrājošās nišas tiks konstatētas un atzītas burtiski tuvākajā laikā. Pēc 2-3 gadiem zinātnieki atzīs, ka šūna spēj uzkrāt enerģiju, viņi konstatēs šo enerģiju, bet ne uzreiz sapratīs, kas tā ir par enerģiju. Tāpēc ka tādu neparastu enerģiju viņi vēl nav pazinuši.

Visu šūnu uzkrājošās nišas vienmēr ir enerģijas pilnas, bet parastā fiziskā cilvēkā šī enerģija no uzkrājošajām nišām praktiski netiek izmantota. Tā paliek organismā, un, kad cilvēks mirst, šī enerģija aiziet kopā ar apvalku, kurā būtība iet uz tās-puses-pasauli. Tā summējas ar to enerģiju, kuru cilvēks sagatavoja sev jau dzīves procesā.

- Bet no kā ir atkarīgs, ka vieni uzkrāj daudz šīs enerģijas X, bet citi maz?

Tas ir ļoti viltīgs jautājums. Lieta tāda, ka enerģijas X izstrāde, teiksim tā, ir saistīta ar cilvēka attieksmi pret smalko pasauli, ar viņa smalkās pasaules izpratni.

- Kas tad iznāk: jo vairāk viņš izprot smalko pasauli, jo vairāk viņš uzkrāj enerģiju X un jo vairāk viņš tur dus?

Nē. Jo vairāk viņš izprot smalko pasauli, jo vairāk viņš uzkrāj enerģiju X un jo lielākas izredzes, ka viņš ies atpakaļ, uz aizbāzni. Tāpēc ka šī enerģija piepilda aizbāzni, kad cilvēks iet uz turieni. Šajā kanālā jeb aizbāznī pa ceļam uz turieni cilvēks atstāj savu ēterisko ķermeni, turklāt to vienkārši pievelk aizbāžņa pozitīvi lādētie katjoni, un aizbāznis burtiski piesātinās ar šo enerģiju X. Enerģijas X pārpalikums paliek aizbāznī, bet zināma daļa tiek ienesta tajā apvalkā, kurā mirušais dus.

Taču galvenokārt uzdevums ir ar šo kosmisko enerģiju piepildīt aizbāzni. Un, ja šī enerģija X ir izstrādāta nepietiekami, tad aizbāznim nav iespējas noturēt būtību ar apvalku kopā ar aizbāzni. Būtība ar apvalku atraujas no aizbāžņa, un tādējādi šīs būtības atgriešanās atpakaļ uz plazmoīdo pasauli kļūst neiespējama. Šajā nozīmē caurums tajā apmetnī, par kuru es teicu, tad arī ir ieeja aizbāznī. Bet cilvēkam, kurš nav uzkrājis enerģiju X, kurš ir atrāvies no aizbāžņa, tāda cauruma nav. Viņš nevar ieiet aizbāznī. Aizbāznis ir atstāts fiziskajā pasaulē, izeja no aizbāžņa ved tieši uz mirušo pasauli.

Lai uzkrātu enerģiju pietiekamā mērā un pēc tam ieietu aizbāznī, un radītu plazmoīdo ķermeni, cilvēkam uz Zemes ir jāpamostas, jāinteresējas par smalko pasauli, jāsaprot smalkā pasaule. Vai vismaz jāpilda smalkās pasaules likumi, kuri izklāstīti Bībeles baušļu veidā. Ar to jau ir pietiekami, lai uzkrātu daudz enerģijas X. Tieši tāpēc daudz Krievijas iedzīvotāju, pašu vienkāršāko, pašu parastāko, kuriem nojausmas nav par smalko pasauli, bet kuri patiesi ir ticējuši Dievam, ir sakrājuši šo enerģiju X, izgājuši cauri aizbāznim, radījuši sev plazmoīdos ķermeņus un atnākuši uz plazmoīdo pasauli.

Plazmoīdā pasaule ir lieliska vieta, vienkārši lieliska. Man tā ļoti patika, ja nebūtu viens “bet”. Šeit tevis nav, un man nebija ķermeņa, lai sazinātos ar plazmoīdajām būtībām. Bet tagad es ķermeni uztaisīšu un atnākšu pie tevis. Taču es vienlaikus būšu arī plazmoīdajā pasaulē, tāpēc ka plazmoīdā pasaule ir šeit blakus tev, blakus visiem mums. Un visi tie, kas ir izgājuši cauri aizbāznim un radījuši sev plazmoīdo ķermeni, viņi visi atrodas blakus mums. Taču viņi nav redzami.

Bet es kļūšu redzams, man ir zināšanas, kā paaugstināt plazmoīdā ķermeņa vibrācijas frekvenci, pārvest viņu augšāmcelta cilvēka augstfrekvences fiziskajā ķermenī. Bet augšāmceltam cilvēkam piemīt unikālas spējas, tajā skaitā arī spēja savu augstfrekvences fizisko ķermeni pārvest zemfrekvences fiziskajā ķermenī, kurš spēj dzīvot uz Zemes un būt redzams. Tieši uz to es eju.

 

2016. gada 11. decembris

Cienījamie manas lappusītes apmeklētāji!

Uz jūsu daudzajām vēstulēm ar lūgumu vērsties pie vīra, lai viņš tajā pasaulē sameklētu jūsu radinieku (radinieci) un uzzinātu, kā viņam (viņai) tur klājas, atbildu: NORĀDIET ADRESI. Tā pasaule ir daudz liekāka par mūsu septiņu miljardu planētu.

 

2016. gada 12. decembris

Esmu satriekta, ka daudzi nav sapratuši absurdu priekšlikumā dot adresi tās-puses-pasaulē. Un adrešu galda tur nav, bet līmeņu ir masa. Turklāt tajā pasaulē, kur ir miljardiem būtību, nevar šaudīties šurp un turp. Pie tikšanās ved tikai radniecīgas saites un ļoti spēcīga abpusēja interese. Piemēram, abi pašaizliedzīgi risināja kādu zinātnisku uzdevumu, un viens no viņiem nomira. Lūk, pie viņa var atrast ceļu otrs pēc savas nāves. Par to, ka pie tikšanās ved tikai radniecīgas saites, ir informācija tekstā vienā no emuāriem. Lasiet, lūdzu, uzmanīgi, vismaz to, kas jūs interesē, lai neviltos savās gaidās.

 

***

2017. gada 20. augusts

Es pateicos visiem, kas mani apsveica dzimšanas dienā. Milzīgs paldies. Es strādāju, man ir unikāla informācija no Astrusa un no Vitālika. Ir sagatavota grāmata par Augšāmcelšanu. Pagaidām nav pabeigta pēdējā nodaļa. Pienāks laiks, un šī satriecošā informācija tiks publicēta šeit, kontaktā. Bet grāmata tiks nodota izdevniecībā. Esmu pārliecināta, ka tas notiks drīz.

 

***

2019. gada 20. augusts

Pateicos visiem, kas mani apsveica dzimšanas dienā! Paldies!

Ceru, ka uz šī gada beigām beidzot pienāks ilggaidītais notikums. Varu teikt vienu: nu ļoti grūts, vienkārši negaidīti grūts un ilgs izrādījās ceļš “no turienes” uz šejieni. Starp citu, jogi, kuriem izdevās atgriezties no turienes uz šejieni, nāca uz Zemi no 3 līdz 5 gadiem.

“Brīnuma” pamatā guļ apziņas darbs un viena vienīga tehnoloģija. Kā teica Vitālijs: “Šeit viss ir jādara pašam.” Sākumā tika radīts laika fantoms, pēc tam informācijas ķermenis, kurš tika pārvests enerģētiskā ķermenī. Enerģētiskais ķermenis sākumā tika pārvests spoguļa fiziskā ķermenī (ar elementārdaļiņu (ED) labo vērpi), pēc tam plazmoīdā ķermenī (ar ED kreiso vērpi), un pašlaik notiek olbaltumvielu ķermeņa radīšana. Kas to būtu domājis, ka olbaltumvielas rodas, pateicoties čakrām.

Grāmata, kuru es nosaucu “Reportāža no smalkās pasaules. Viņš nomira, bet atgriezās”, ietver milzīgi daudz informācijas, kuru Vitālijs nodeva visa ceļa uz Zemi laikā. Astruss apstiprina visu, kas notiek ar Vitāliju. Grāmatas pēdējā sadaļa tiek papildināta praktiski katru dienu. Un tikko kā viņš iztaisīs gaismas būtnes izvērsumu un nonāks mājās, grāmata būs pabeigta.

Es gaidu viņu šogad. Un tikko kā viņš nonāks mājās, es tūlīt pat paziņošu “Kontaktā” (“В контакте”).

Varu pavēstīt, ka es pati esmu sākusi dzirdēt Astrusu.

 

***

2020. gada 4. aprīlis

No mana kontakta ar Astrusu 02.04.2000.

 

Par vīrusu

- 31. martā es nejauši pa televizoru redzēju, kā kāds zinātnieks – diemžēl es neiegaumēju viņa vārdu un valsti, kuru viņš pārstāv, – paziņoja, ka “koronavīruss – tā ir elektromagnētiska kontūra zemfrekvences struktūra.” Mani šīs formulējums vienkārši satrieca. Sakiet, ir kaut kas pareizs zinātnieka formulējumā par koronavīrusu?

Astruss: Šajā formulējumā absolūti viss ir pareizi. Absolūti. Tas ir tieši tā. Koronavīruss – tā ir elektromagnētiska kontūra zemfrekvences struktūra.

- Taču tūlīt pat kāds eksperts paziņoja, ka “elektromagnētiska struktūra attiecas uz elektroniku, un tai nav nekāda sakara ar bioloģisku struktūru”. Viņš taču ir zinātnieks, kā tad tā? Vai tiešām viņš nezina, ka mūsu ķermenī arī ir elektromagnētiski lauki un elektrība? Ka bioloģisks ķermenis – tas tieši ir elektromagnētisks kontūrs. Lūk, kā to saprast? Ar ko to izskaidrot?

Astruss: Tas izskaidrojams ar viņa zināšanu šaurību. Viņš nodarbojas tikai ar ļoti šauru sfēru, neaplūkojot šo jautājumu plašākā plānā. Koronavīrusa definīcija ir dota satriecoša. Šis zinātnieks ir vienkārši malacis.

- Vai koronavīrusam ir selektivitāte? Uz vienu iedarbojas, bet citu apiet vai iedarbojas ļoti vāji.

Astruss: Tieši tā. Tieši tā. Tas ir vīruss, kurš darbojas ļoti selektīvi.

- Ja zinātnieka formulējums ir pareizs un tā ir elektromagnētiska kontūra zemfrekvences struktūra, tad droši vien viņš ļoti spēcīgi iedarbojas uz zemfrekvences bioloģiskām struktūrām? Vai var izdarīt tādu secinājumu?

Astruss: Vajag izdarīt tādu secinājumu.

- Ja tas ir tā, tad ar to var izskaidrot vīrusa selektivitāti. Ja?

Astruss: Absolūti precīzi.

- Tad droši vien var uzskatīt, ka ar koronavīrusa palīdzību uz Zemes norisinās tīrīšana. Koronavīruss iedarbojas pirmām kārtām uz cilvēkiem, kuri nodzīvojuši dzīvi un nav izmantojuši iespēju pamosties. Viņš it kā attīra planētu no zemfrekvences būtībām un dod viņām iespēju atnākt nākamo reizi. Cik tāds secinājums ir loģisks? Man ir taisnība vismaz kaut kur?

Astruss: Jums ir taisnība principā. Principā tā tieši ir tīrīšana. Jums saka, ka koronavīruss galvenokārt iedarbojas uz vecākās paaudzes cilvēkiem. Jā, galvenokārt uz vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri nav spējuši uz Zemes pamosties, kuriem ir sava bioloģiskā organisma elektromagnētiskā kontūra zemfrekvences struktūra. Tieši tā. Rodas rezonanse ar koronavīrusu, un koronavīrusa iedarbība kolosāli pastiprinās.

- Bet kāda ir būtība šim koronavīrusam? Kā šo koronavīrusu var uzvarēt? Ja rēķināmies ar to, ka ir jāpaaugstina apziņas līmeņa attīstītība, tas taču netiek darīts vienā mēnesī, vienā gadā. Šie procesi taču rit desmitgadēm.

Astruss: Lūk, tāpēc koronavīruss atstāj visus tos, kuri ir spējīgi, spēs, kuriem ir virzība, kaut kāda dispozīcija, kaut kādi kaut vai nelieli frekvenču raksturlīknes paaugstinājumi.

- Astrus, es pareizi pierakstīju?

Astruss: Jūs esat gudriniece. Absolūti pareizi.

- Astrus, paldies Jums. Kā Krievija tiks galā ar šo epidēmijas vilni? Lūk, Amerikā ir velns zina kas. Vitālijs teica, ka Amerikā ir pilnīgi tukša plazmoīdā pasaule, viņi ir pārāk lieli pragmatiķi. Garīgajā plānā viņiem ir ļoti zemas frekvences. Bet Krievijā ir salīdzinoši augstas frekvences. Viņa iet aiz Indijas un Ķīnas. Kā Krievija tiks galā ar šo epidēmijas vilni? Kā viņa izies no šīs situācijas?

Astruss: Uz vispārējās koronavīrusa infekcijas fona uz planētas Krievija iznāks kā uzvarētāja. Viņa tiks galā ļoti labi. Protams, būs nelieks skaits nāves gadījumu, taču kopumā, salīdzinot ar citām valstīm, tā būs neparasta situācija, kad īpaši izcelsies Krievija.

- Vai tiešām tas tā būs, Astrus?

Astruss: Jā, tas tā būs. Krievija no visām civilizētajām rietumu valstīm ir garīgajā plānā visaugstāk attīstītā valsts.

- Vai būs atkārtots vilnis, un, ja jā, kad var gaidīt tā parādīšanos?

Astruss: Būs. Tas būs šogad, rudenī, tuvāk ziemai.

- Kā tas tiks uztverts pasaulē?

Astruss: Lūk, tas tad arī parādīs, cik Krievija ir bijusi noturīga pret koronavīrusa infekciju.

- Kas Krieviju sagaida tuvākajos pēc epidēmijas gados? Vai viņa noturēsies naftas cīniņā?

Astruss: Viņa ne vienkārši noturēsies, viņa iznāks kā uzvarētāja.

- Un kas sagaida Ameriku? Vai viņa beidzot noņems savas sankcijas no Krievijas? Citādi pavisam jau nožņauguši.

Astruss: Krieviju nav nožņauguši, un nožņaugt viņu vienkārši nav iespējams. Amerika daļēji sāks atcelt sankcijas. Bet, lūk, Amerikā bojāgājušo skaits būs ļoti ievērojams. Un tie būs ne tikai vecākā gadagājuma, bet arī vidējā gadagājuma cilvēki. Galvenokārt koronavīruss apies bērnus. Viņiem viss vēl ir priekšā. Amerikai ilgu laiku nebūs prātā Krievija. Koronavīruss ļoti smagi pārvelsies pāri Amerikai. Un pēc tam Amerikā būs ārkārtīgi asa ekonomiskā krīze. Krievija tiks vaļā no sankcijām, un Amerika tās formāli pēc tam atcels.

- Es pareizi visu piefiksēju?

Astruss: Absolūti pareizi.

- Tad man ir tāds jautājums: un kā tad Āfrika? Viņa ir gandrīz pilnīgi nepamodusies. Viņai gandrīz visai ir jāizmirst?

Astruss: Nē. Āfrika atrodas savdabīgā aizmetņa stāvoklī. Viņai tiks ļauts turpināt savu attīstību izmainījušās psihosfēras iedarbības apstākļos; psihosfēra atjaunosies līdz ar Vitālija atnākšanu, ņemot vērā koronavīrusa darbību. Psihosfēra spēcīgāk iedarbosies uz visu planētu. Un Āfrikai tiks ļauts jaunajos apstākļos virzīties šajā virzienā. Un rezultāts tiks koriģēts.

- Sakiet, bet Ķīna nebūs draudīga Krievijai?

Astruss: Nē. Izmainījušās psihosfēras iedarbībā attiecības starp valstīm veidosies citādi.

- Astrus, jūs teicāt, ka esat Krievijas debesu kurators. Bet Ukraina neietilpst jūsu aizbildniecībā? Viņai ir savs kurators vai tas, kurš nodarbojas ar Eiropu?

Astruss: Ukraina ietilpst manā aizbildniecībā.

- Un vēl jautājums: kas būs ar Ukrainu?

 

Astruss: Ukraina ļoti cietīs no koronavīrusa un no pašreizējās politikas. Viņa netieksies uz Rietumiem. Viņa pievienosies Krievijai.

- Ko, Krievija atkal paņems viņu savā aizbildniecībā?

Astruss: Jā, Krievija paņems viņu zem sava spārna. Viņa tomēr ir Krievijas daļa. Taču viņa būs draudzīga valsts. Ieies Baltkrievijas un Krievijas savienībā.

-Astrus, sakiet, es kaut kur neesmu nolaidusi greizi?

Astruss: Nē, jūs visu ļoti labi pierakstījāt. Pēc būtības jūs visu pareizi sapratāt. Un vispār, es gribu jums teikt: jūs ļoti labi mani saprotat, ļoti labi mani dzirdat. Bet, lūk, tagad es vienkārši runāju caur jums. Runāju pats caur jums. Vitālijs iemina šo taciņu, un man nesagādāja nekādas pūles izmantot jūsu balss aparātu. Un tas, ko es jums pašlaik saku, jūs vienkārši izsakāt skaļi. Bet runāju es pats. Tāpēc jums it nemaz nav jākrīt izmisumā, jāpārdzīvo, jābaidās. Un, kad jums radīsies jautājumi, es labprāt uz tiem atbildēšu. Jūs esat gudriniece. Esmu ļoti apmierināts, ka man ir tādi satriecoši mācekļi.

Tatjana: Ai, Astrus, milzīgs Jums paldies. Esmu Jums tik pateicīga. Mēs tā strādāsim, mēs nekad Jūs neiegāzīsim.

Astruss: Es to zinu. Es zinu, ka jūs labi protat strādāt un labi strādāsiet. Bet es no savas puses visā jums palīdzēšu.

 

2020. gada 13. aprīlis

6. aprīlī es, pārlasot ievadu savai grāmatai, konkrēti informāciju par Vitālija slimību, pēkšņi pirmoreiz padomāju par to, cik līdzīga ir viņa slimības gaita un slimības gaita šodienas slimniekiem, inficētiem ar koronavīrusu smagā formā. Man burtiski kļuva karsti no tamlīdzīgas sakritības un radušās domas. Un es vērsos pie Astrusa.

- Astrus, es pirmoreiz pievērsu uzmanību līdzībai, kā noritēja slimība Vitālijam 2015. gada septembrī un šodien slimniekiem, inficētiem ar koronavīrusu smagā formā. Sakiet, tā ir nejauša sakritība?

Astruss: Nē, nav nejauša.

- Bet tad iznāk, ka viņš saslima ne nejauši?

Astruss: Jā, ne nejauši.

- Tātad viņam bija koronavīruss?

Astruss: Nē, vīrusa viņam nebija, bet bija speciāla iedarbība uz viņa bioloģiskā ķermeņa zemfrekvences kontūru. Bija jāpaspēj viņu sagatavot 2020. gadam.

- Ā-a-a-a.

 

10. aprīlī, noskatījusies pa televizoru skumju informāciju par stāvokli ar koronavīrusa izplatīšanos Krievijā, es vērsos pie Astrusa:

- Sakiet, lūdzu, Astrus, kad epidēmija Krievijā sāks kristies? Kad atcels pašizolācijas režīmu?

Astruss: Epidēmija Krievijā sāks kristies aprīļa beigās un tad pat tiks atcelts pašizolācijas režīms. Taču sanitārās higiēnas prasības turpina darboties.

- Kā gan epidēmija sāks kristies, kad tā tikko, tikko uzņem apgriezienus? Diennakts laikā ir apmēram divi tūkstoši saslimušo un jau 130 mirušo. Vai varbūt es nepareizi sapratu, un runa ir par maija beigām?

Astruss: Nē, jūs visu sapratāt pareizi.

- Sakiet, Astrus, vai Svētā Uguns nokāps uz Lieldienām 19. aprīlī?

Astruss: Nokāps, un tās iedarbība krasi samazinās epidēmijas izplatīšanos Krievijā. Epidēmija Krievijā sniegs pilnīgi neticamu norises grafiku salīdzinājumā ar citām valstīm. Tā Krievijā sāks krasi pazemināties.

- Es visu pareizi izklāstīju? Vai nesafantazēju kaut ko?

Astruss: Nē, jūs pēc būtības visu izklāstījāt pareizi.

- Tad man nav skaidrs. Svētā Uguns nokāpj uz pareizticīgajām Lieldienām un iedarbojas droši vien uz visiem pareizticīgajiem vienādi. Kāpēc tieši Krievijā šī Uguns tik labvēlīgi ietekmēs situāciju ar epidēmiju?

Astruss: Tāpēc ka Krievija ir valsts ar visaugstāko garīgumu, un viņas iedzīvotājiem valsts ietvaros ir augstākas frekvenču raksturlīknes nekā citu valstu iedzīvotājiem. Un neuztraucieties, jūs visu pareizi sapratāt.

- Un es varu Jūsu prognozi nopublicēt “Kontaktā”?

Astruss: Varat.

 

2020. gada 16. aprīlis

Vienkārši pārdomām.

2020. gada 16. aprīlis, 10:04 – Informācijas Aģentūra “Sabiedrisko ziņu dienests” (ИА "Общественная служба новостей")

Koronavīrusa slimniekiem attīstās nevis pneimonija tīrā veidā, tas ir kaut kas cits. Pie tāda secinājuma nonācis kustības “Spēcīgā Krievija” (“Сильная Россия”) eksperts veselības aizsardzības jautājumos, ārsts-patologs, farmācijas tirgus eksperts, klīniskais farmakologs Aleksandrs Edigers (Александр Эдигер). Par saviem novērojumiem viņš pastāstīja Sabiedrisko ziņu dienestam.

“Tā nav nekāda pneimonija. Pneimonijai raksturīga iekaisuma veida slimības izcelsme ar mikrobu vai mikrobu-vīrusu ierosinātāju vai, formējoties sarežģītai ierosinātāju asociācijai, pēc kā attīstās vietējā atbilde caur iekaisumu. Iekaisums turklāt ir laika ziņā diezgan ierobežots process, un šim procesam ir jābūt iznākumam. Iznākumi var būt vairāki, pašā galējā gadījumā – fatāls iznākums, slimnieka nāve,” precizēja ārsts.

Pēc viņa teiktā, koronavīrusa gadījumā, vadoties pēc saņemtās informācijas un veiktās analīzes, notiek asinsvadu sieniņu un asins šūnu bojājumi. Šajā gadījumā plaušas ir orgāns-mērķis, taču tās nav orgāns-mērķis numur viens. Tiek bojāti receptori, kuri ir ne tikai plaušās, bet arī asinsvados un gremošanas traktā.

“Spriežot pēc ķīniešu zinātnieku secinājumiem, vīruss bojā hemoglobīnu eritrocītos. No šejienes mums tad arī ir šis hipoksiskais sindroms, kad veidojas skābekļa trūkums,” piebilda patologs.

“Esmu redzējis jau dzīvus cilvēkus 15 un 7 bojāgājušo gadījumus, kā patologs es rūpīgi viņus aplūkoju un varu teikt, ka tā nav pneimonija tīrā veidā. Šis secinājums ir principāli svarīgs. Mums ir darīšana ar ļoti specifiskiem plaušu bojājumiem. Šis vīruss ir sagādājis kaudzi pārsteigumu,” secināja kustības “Stiprā Krievija” eksperts.

 

2020. gada 18. aprīlis

14. aprīlī es uzdevu Astrusam jautājumu.

- Astrus, inficējoties ar koronavīrusu, cilvēka organismā pirmām kārtām cieš plaušas. Ja ņemam vērā, ka bioloģisks ķermenis – tas ir elektromagnētisks kontūrs, tad kādu lomu spēlē plaušas? Viņas ir kaut kas līdzīgs kondensatoram kontūrā vai kas?

Astruss: Jā, plaušas var salīdzināt ar elektromagnētiska kontūra kondensatoru.

- Un kas ir indukcijas spoles prototips?

Astruss: Kuņģa zarnu trakts. Labāk teikt, gremošanas sistēma.

- Un augstfrekvences kontūrs ir smalkie ķermeņi?

Astruss: Jā, tas ir tiesa.

- Sakiet – tīri nosacīti – vai indukcijas spole… varbūt ir manipūra?

Astruss: Virpuļi ir manipūras čakrā un daļēji anahātā.

- Un kas nosacīti būs kondensators augstfrekvences smalkajā ķermenī? Arī kāda čakra? Kāda?

Astruss: Virpuļi ir vidšuhtā un adžnā.

 

- Sakiet, Astrus, ekonomiskā krīze Amerikā sāksies kā epidēmijas prolongācija, vai arī epidēmija beigsies, viss nomierināsies un pēc kāda laika radīsies krīze?

Astruss: Tā sāksies kā epidēmijas turpinājums, taču augs salīdzinoši lēni. Izvērsīsies ar pilnu spēku pēc pusgada, diviem gadiem.

- Un vēlēšanas novembrī viņiem notiks?

Astruss: Jā.

- Un kurš uzvarēs.

Astruss: Tramps.

 

2020. gada 20. aprīlis

Manas pārdomas

18. aprīlī mēs ar Igoru, kurš man palīdz ar produktiem, sēdējām virtuvē, dzērām tēju un spriedām par visu, kas notiek ar mums un ar pandēmiju. Mēs mēģinājām noskaidrot, kāpēc vieni cilvēki vispār neuztver koronavīrusa iedarbību, otri uztver vāji, bet trešie mirst smagas slimības rezultātā. Un mēs nonācām pie tāda secinājuma.

2018. gadā planēta pārgāja uz jaunu spirāles vijumu ar paaugstinātu frekvenču raksturojumu. Koronavīruss, kurš ir “bioloģiskā ķermeņa elektromagnētiskās struktūras zemfrekvences kontūrs”, arī sāka savu pāreju. Iespējams, pareizāk teikt, mutāciju sakarā ar pāreju. Planēta un mēs visi pamazītēm “iepeldam” jaunajā spirālē, taisām noteiktas pauzes, apstājamies, lai pakāpeniski pieņemtu jaunos apstākļus un piemērotos tiem.

Mēs jau esam runājuši par to, ka cilvēka atrašanās mērķis uz Zemes – pamosties. Kas tas tāds ir?

 

No kontaktiem ar Astrusu

- Ar ko principiāli atšķiras uz zemes pamodušies no dusošiem cilvēkiem?

Astruss: Ne ar ko principā, bet, ja ieskatās iekšienē, tad ar skatu uz pasauli. Pamodies cilvēks nevar neinteresēties par pasaules-ēku, smalko plānu, savas atrašanās uz Zemes mērķi. Pamodušies cilvēki tā strukturizē savu apziņu, ka, pārejot uz mirušo pasauli, saglabājas viņa personība.

- Vai var teikt, ka, ja cilvēks ne par ko neinteresējas, izņemot savu mazo pasauli, un visas viņa intereses ir saistītas tikai ar to, lai izdzīvotu (viņu interesē tikai barība un apģērbs, un iespēja tos iegūt) vai kaut ko lielāku iegūtu, kad barības un apģērba ir papilnam, tad tie ir dusošie? Tas ir, dusošie pimām kārtām ir patēriņa pasaules pārstāvji?

Astruss: Tā var teikt.

- Bet, kad cilvēks uz Zemes iepazīstas ar zināšanām par smalko pasauli, nodarbojas ar pētīšanu, tad viņš sevi neviļus tam sagatavo…

Astruss: Viņš liek apziņā rezonēt kādam zināšanu veidam, kurš padara par iespējamu pārlēkt uz to pusi diezgan specifiskā veidā, saglabājot personību.

- Vitālijs pavēstīja, ka visi nomirušie no vēža ir pamodušies. Viņš teica, ka vēzis ir savdabīgs modinātājs, tas modina dusošos uz Zemes cilvēkus. Tas tā ir?

Astruss: Tas tā ir. Taču var pamosties ne tikai no vēža, bet arī no citām slimībām.

- Bet pamodināt citādi, izņemot slimības, nevar?

Astruss: Var, ir bezgala jākoncentrējas uz skatienu uz pasauli. Ir jāiegūst zināšanas par smalko pasauli jebkurā ceļā.

- Cilvēkam, kurš uz Zemes ir pamodies, savam bioloģiskajam ķermenim ir paaugstināti frekvenču raksturojumi?

Astruss: Jā, tas tā ir.

 

Cilvēkiem uz planētas savas attīstības dēļ ir dažādi frekvenču raksturojumi. Un visiem, kas ir pamodušies, šūnu frekvenču raksturojumu līmenis ir paaugstinājies. Taču dažādi. Kādam vairāk, kādam mazāk, bet tiem, kas nav pamodušies, tas ir palicis iepriekšējais.

Šūnas tiem, kas pamodušies, ir zaudējušas receptorus, pie kuriem varētu pieāķēties koronavīruss. Lūk, viņiem koronavīruss arī netiek konstatēts. Un tieši no viņiem zinātnieki mēģina izdalīt antiķermenīšus, uz kuru pamata izdotos radīt antikoronavīrusa vakcīnu. Un joprojām nekādi neizdodas. Jo “izdalīt” šūnu paaugstinātos frekvenču raksturojumus taču nav iespējams, tos var tikai paaugstināt.

 

- Sakiet, Astrus, antiķermenīši patiešām eksistē, vai arī visa būtība ir tikai paaugstinātos frekvenču raksturojumos?

Astruss: Jums taisnība, visa būtība ir tikai bioloģiskās sistēmas paaugstinātos frekvenču raksturojumos. Nekādu antiķermenīšu nav.

 

Kam frekvenču raksturojumi ir paaugstinājušies nenozīmīgāk, tiem koronavīruss tiek konstatēts, kaut arī viņi par to pat nezināja un viņa klātbūtne sevi nekādi neizpauda. Viņi ir koronanesēji, viņš ir spējis viņiem pieāķēties, bet ar savu iedarbību uz viņu svārstību kontūru nevar izraisīt rezonansi. Viņam vienkārši nepietiek spēciņu nodarīt kaitējumu.

Toties koronavīruss atspēlējas tiem, kam bioloģiskā ķermeņa elektromagnētiskā frekvence joprojām ir zema. Rezonanse kolosāli pastiprina viņa agresīvo iedarbību, tāpēc slimības norise izrādās ārkārtīgi smaga.

Un, kā teica Astruss, pateicoties tādai selektīvai iedarbībai uz iedzīvotājiem, uz planētas notiek tīrīšana. Zemfrekvences būtības vienkārši nevar eksistēt pasaules-ēkas jaunajos apstākļos. Viņas atnāks nākamo reizi un jaunos apstākļos. Izņemot Āfriku, kura, kā teica Astruss, atrodas aizkapsulētā stāvoklī.

Sk. emuāru 2020. gada 4. aprīlī

- Sakiet, Astrus, manās piezīmēs viss ir pareizi. Tās var publicēt “Kontaktā”?

Astruss: Jā, viss ir pareizi. Tās nevis vienkārši var, bet vajag publicēt.

 

2020. gada 9. maijs

Par vīrusu

- Uz manu jautājumu: “Vai var teikt, ka vīrusi – tā ir vesela civilizācija?” Jūs atbildējāt: “Civilizācijas nav, taču kopiena jā.” Kā mums teica Korss, otrās kategorijas vēji pārvalda jebkurus sociālus veidojumus, līdz pat skudru kopienai. Precizējiet, lūdzu, vai otrās kategorijas vēji pārvalda vīrusu kopienu?

Astruss: Pārvalda.

- Sakiet, vīrusi – tas ir fizisks, lietišķs objekts?

Astruss: Jā, tas ir lietišķs objekts, taču ar ļoti augstu smalkuma pakāpi.

- Vīrusi darbojas tikai fiziskajā lietišķajā pasaulē? Smalkajā pasaulē viņu nav?

Astruss: Smalkajā pasaulē viņu nav.

- Un arī baktērijas?

Astruss: Un arī baktērijas.

- Bet vai vīrusi netiek radīti speciāli bioloģisko būtņu pasaulei?

Astruss: Tieši tā. Viņi tiek radīti speciāli bioloģiskām būtnēm.

- Bet augstfrekvences fiziskajā pasaulē vīrusi ir? Tie ir tie paši, taču viņi arī ir ar augstāku frekvenci? Vai arī viņu tur vispār nav?

Astruss: Vīrusi tur ir un arī ar augstākām frekvencēm. Tāpēc ka augstfrekvences sabiedrību arī vada otrās kategorijas vēji.

- Ja vīrusi tiek radīti, tātad vīrusi paši nekļūst “gudrāki” un nemutējas. Viņus pārvalda, un varbūt viņus pat pastāvīgi pilnveido.

Astruss: Tas ir tieši tā.

- Mēs reiz vienā no grāmatām klāstījām zinātnieku viedokli par vīrusiem. Pēc viņu ieskata var teikt, ka vīrusi pārstāv civilizāciju, un ir tāds iespaids, ka viņiem darbojas veselas zinātniskās pētniecības laboratorijas. Jo viņi pilnveidojas ātrāk, nekā zinātnieki uz Zemes paspēj viņus izpētīt. Un izrādās, ka vīrusus pārvalda ļo-o-oti augstas dievišķas būtības. Lūk, viņas tad arī pilnveido vīrusus. Liek vīrusiem mutēties. Vai tā?

Astruss: Viņi pilnveidojas. Nu, liek vīrusiem mutēties – tas nav pareizi. Taču viņas pastāvīgi pilnveido šos vīrusus.

- Bet vai vīrusu (un baktēriju) izmantošana nav viena no metodēm, kā pārvaldīt cilvēku sabiedrību?

Astruss: Tas ir tieši tā.

- Bet tad rodas doma, ka visas epidēmijas uz Zemes nebija nejaušas, ja reiz tas bija līdzeklis cilvēku sabiedrības vadīšanai. Vai tā?

Astruss: Jā, tas tā ir. Tās nav nejaušas.

- Cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka dzīvo tikai vienu reizi un ļoti baidās mirt, tas ir pārāk krass iedarbības paņēmiens. Ar kādu mērķi epidēmijas uz Zemes radās?

Astruss: Ar mērķi regulēt cilvēku sabiedrību. Tās darbojās, kad sabiedrība, nosacīti runājot, virzījās ne uz to pusi un viņa bija jāpalabo un pie viena jāaizvāc pašu zemāko frekvenču būtības. Tāpēc ka sabiedrība uz Zemes pastāvīgi evolucionēja, un cilvēku frekvenču raksturojumiem bija jābūt ar tendenci paaugstināties.

- Varbūt vispār visi vīrusi uz Zemes, net tikai koronavīruss, ir elektromagnētiskā kontūra zemfrekvences struktūra, kā cilvēka bioloģiskajam ķermenim? Bet katrā etapā ar dažādu frekvenci?

Astruss: Tas ir tieši tā.

- Vai tiešām visas epidēmijas vāca prom no planētas pirmām kārtām cilvēkus ar bioloģiskās sistēmas elektromagnētiskā kontūra viszemāko frekvenci?

Astruss: Jā, tieši tādēļ tās arī tika radītas, tieši tādēļ tās arī darbojās uz Zemes.

- Jūs mums teicāt, ka zemfrekvences koronavīruss rezonē ar cilvēka zemfrekvences elektromagnētisko kontūru un pastiprina viņam esošas slimības. Vai visi vīrusi uz cilvēkiem iedarbojās tieši uz rezonanses rēķina?

Astruss: Ne tikai uz rezonanses rēķina. Vīruss arī pats var izraisīt slimības. Viņš var iedarboties uz imūnsistēmu, vājināt to. Un cilvēkam parādīsies kāda slimība, kuras agrāk nebija.

- Vai ir kāds sakars starp ķermeņa svārstību kontūru un cilvēka imūnsistēmu?

Astruss: Ļoti spēcīgs, tiešs sakars.

- Bet dažādi vīrusi izpaužas atšķirīgi. Piemēram, baku un holēras vīruss. Tas nozīmē, ka dažādi vīrusi iedarbojas atšķirīgi uz… ko? Viņi vienmēr iedarbojas uz svārstību kontūru vai imūnsistēmu, vai gan uz vienu un otru? Ja?

Astruss: Viņi iedarbojas gan uz vienu un otru. Un kaut kas nostrādā.

- Zemes zinātnieki, pētot šos vīrusus, nosaka viņu kodu, meklē viņu vājās vietas, rada antivīrusa preparātus, kuri reāli uz vīrusiem iedarbojas. Piemēram, pret bakām un holēru. Jo visi šie preparāti taču patiešām iedarbojas. Tātad viņu darbam ir jēga?

Astruss: Jā, protams, protams, ir.

- Vai neiznāk tā, ka epidēmija beidzas nevis tad, kad sabiedrība ir izstrādājusi vispārējo imunitāti, bet kad tā ir izpildījusi savu uzdevumu? Jeb tomēr cilvēkiem ir ļauts uz savu izstrāžu rēķina dzēst epidēmiju?

Astruss: Cilvēkiem ir ļauts nodzēst epidēmiju uz savu izstrāžu rēķina. Bet, pat ja viņi nepaspēj radīt vakcīnu, tad epidēmija beidzas, kad tā ir izpildījusi savu uzdevumu. Taču cilvēkiem ir ļauts.

- Lūk, arī tagad situācijā ar koronavīrusu. Visas pasaules zinātnieki pēta šo koronavīrusu un katru reizi nosaka arvien jaunas un jaunas viņa varietātes. Iznāk, ka tajā pašā laikā otrās kategorijas vēji, kuri pēc savas attīstītības līmeņa un pēc savām zināšanām atrodas mums nesasniedzamā augstumā, rada citas šī vīrusa varietātes?

Astruss: Tas ir tieši tā.

- Ko viņi grib rezultātā sasniegt? Iznāk, ka viņi spēlējas ar mums, izklaidējas?

Astruss: Nē, protams. Viņu uzdevums – notīrīt planētu, jo zemfrekvences būtības vairs nevar tālāk atrasties uz planētas, kura virzās pa jaunu augstfrekvences spirāli. Iedarbība uz psihosfēru līdz ar Vitālija atnākšanu kolosāli pastiprināsies, un faktiski psihiskā enerģija dos planētai jaunu grūdienu. Viņa ies tālāk pa augstfrekvences spirāli. Un šie zemfrekvences cilvēki nevarēs tālāk eksistēt uz planētas. Viņiem ir jāaiziet.

- Bet vai var saprast tā? Liekot zinātniekiem meklēt cīņas paņēmienus ar pandēmiju, otrās kategorijas vēji spiež viņus arvien vairāk un vairāk izzināt apkārtējo pasauli diezgan smalkā izpratnes līmenī. Tas ir, ved viņus pa evolūcijas ceļu. Kaut gan mēs turklāt nezinām pašu galveno: kas ir dzīve un nāve un kāds ir dzīves mērķis uz Zemes. Taču vienalga tā ir kustība pa evolūcijas ceļu. Var tā saprast?

Astruss: Jums ir absolūta taisnība. Tā ir kustība pa evolūcijas ceļu. Tieši tāpēc vēji tā atbalsta zinātni. Un pret zinātniekiem ir ļoti labvēlīga attieksme. Paužot milzīgu interesi un neatlaidību, zinātnieki, pirmkārt, izstrādā nepieciešamo psihisko enerģiju, un, otrkārt, viņi visu sabiedrību ved pa evolūcijas ceļu.

- Atgriezīšos pie koronavīrusa. Uz kā rēķina šis vīruss tik aktīvi iedarbojas uz zemfrekvences grupu? Ārsti atzīmē viņa īpašo agresivitāti un daudzveidību iedarbībā.